STĀSTS
PAR PĒRKONA SVĒTNĪCU VIĻŅĀ
Lietuvas Zinātnes un enciklopēdiju
izdevniecības institūts (The Science and Encyclopaedia Publishing Institute /
Mokslo ir Enciklopediju Leidybos institutas) Viļņā, 2001. gadā, laida klajā grāmatu
“Baltu reliģijas un mitoloģijas avoti. II daļa. XVI gadsimts. Sastādījis
Norberts Veļus” (Sources of Baltic Religion and Mythologie. 16th century.
Compiled by Norbertas Velius). Pie šī izdevuma strādājis plašs pētnieku
kolektīvs un šis darbs bijis iekļauts “Lietuvas tūkstošgades” (1009- 2009)
programmā. Grāmatā apkopoti 16. gadsimtā tapušie teksti, kam ir gan tieša, gan
netieša saistība ar Dižo Lietuvu – kādreiz plašo Lietuvas dižkunigaitiju.
Teksti tulkoti lietuviski (jo oriģināli rakstīti gan latīņu un poļu, gan vācu
un baltkrievu valodās) un pamatīgi komentēti: izvērtēta gan vēsturiskā nozīmība
un dokumenta aktualitāte 21. gadsimtā, gan devums baltu tautu kultūrvēsturē.
Jāatzīmē, ka tekstiem, kas attiecas uz baltu tautu mitoloģiju, komentārus devis
grāmatas sastādītājs Norberts Veļus (Velius, 1938 – 1996), lietuviešu
etnogrāfs, baltu reliģiju un mitoloģiju pētnieks, Kauņas Vitauta Dižā
universitātes profesors, kura vārdu pazina tālu aiz Lietuvas robežām, bet kurš,
diemžēl, nepiedzīvoja šīs skaistās grāmatas iznākšanu.
Bet –
atvērsim biezo sējumu 451. lappusē. Virsraksts: AUGUSTINAS ROTUNDAS 1520 – 1582
AUGUSTINUS ROTUNDUS. Seko Rimanta Jasa (Rimantas Jasas) īsas
biogrāfiskas piezīmes par Augustīnu Rotundu un viņa t.s. “Rotunda hronikas”
tapšanu; pēc tam Napoleons Kitkausks (Napoleonas Kitkauskas) un Alberts Lisanka
(Albertas Lisanka) no arheologu skatpunkta izvērtē ziņas un faktus par svētnīcu
tā saucamajā Viļņas Lejas pilī – vietā, kur tagad paceļas visiem tik labi pazīstamā
Viļņas katedrāle ar apaļu zvanu torni. Šie divi komentāri – galvenokārt tikai
pārstāstā, lai, neiedziļinoties zinātniski pētnieciskās detaļās, saprastu, kas
bija Augustīns Rotunds un viņa hronika, un kāpēc tas varētu ieinteresēt arī
mūs.
Tātad –
tālais 16. gadsimts. 1520. gadā Polijā piedzimis zēns un nokristīts kā “Augustinus
Rotundus Mieleski”. Sīkāku biogrāfisku ziņu nav, bet saprotams, ka puisis
ieguvis tiem laikiem ļoti labu izglītību, ja
jau no 1551. gada dzīvo un strādā Lietuvas dižkunigaiša Žigimanta
Augusta (1520 – 1572; Lietuvas dižkunigaitis, vēlāk - arī Polijas karalis 1544
-1572) paspārnē, būdams viņa sekretārs un pie reizes darbodamies Viļņas
pilsētas pārvaldē. Sava “šefa” Žigimanta Augusta mudināts, rakstījis “Lietuvas
vēsturi”, bet šis latīņu valodā rakstītais teksts nav saglabājies. Fragmentus
no zudušās Rotunda “Lietuvas vēstures”, iztulkotus vācu valodā, 19. gs. atrada
lietuviešu vēsturnieks Teodors Narbuts (Teodor Narbutt, 1784 – 1864).
 |
Dieva Pērkona tēls,
izgatavots mūsdienās Lietuvā
(autors nezināms) |
Maza
atkāpe no stāsta par Augustīnu Rotundu, lai pieminētu pretrunīgi vērtēto
lietuviešu vēsturnieku, kura pamatdarbs -“Lietuvju tautas vēsture” 9 sējumos, uzrakstīts
poļu valodā, tika izdots Viļņā, laikā no 1835. līdz 1841. gadam un, iztulkots
lietuviski, izdots vēlreiz, šoreiz 5 sējumos, Viļņā, 1998. – 2001. gadā.
Narbutam pārmeta viņa “nacionāli romantisko” pieeju Lietuvas vēsturei. Īpaši
kategorisks bija 19. gs. beigās pazīstamais poļu vēsturnieks Meržinskis
(Mierzynski), kurš visu to, ko Narbuts bija apkopojis baltu reliģijas un
mitoloģijas jomā, nosauca īsi “par fantāzijām, kam nekādas zinātniskas vērtības
nav un nevar būt”. Kaut nedaudz ieskatoties tā laika vēsturiski politiskajā
situācijā un lietuviešu – poļu attiecībās, kļūst saprotams, kāpēc Teodors
Narbuts un viņa darbi tika vērtēti tik
zemu.
Taču
atgriežamies pie brīža, kad Teodors Narbuts atrod Rotunda teksta fragmentu
tulkojumu vācu valodā. 1808. gadā Narbuts bijis Tallinā un tur ieguvis
rokrakstu ar virsrakstu “Cronika aus
einen und anderen Croniken ausgezogen und alten geschichten ausgeschrieben”
. Šī rokraksta autora jeb sastādītāja pilns vārds nekur manuskriptā neatradās,
tikai iniciāļi – “J.F.R.” Teodors Narbuts, pētot rokrakstu un dažādas teksta
nianses, bija nonācis pie minējuma, ka šo hroniku un citu vēsturisku ziņu
apkopotājs varētu būt bijis Johans Fridrihs Rivijs/Riviuss, kurš dzimis 1673.
gadā, darbojies Karaļaučos, vēlāk bijis mācītājs Rietumkursā, tagadējās Latvijas teritorijā, proti – Ēdolē [izcēlums
mans- B.Ā.]. Precīzs miršanas gads nav zināms. Pēc Narbuta pētījuma, tas varētu
būt bijis 1730. – 1737. gads. Narbuts Tallinā iegūto rokrakstu dēvēja par “Rīvija hroniku”.
Pēc
Narbuta nāves šis manuskripts glabājies viņa bibliotēkā Šauru (Šiauru) muižā,
Lidas apriņķī; pirms 2. pasaules kara tas piederējis Varšavas Centrālajam
arhīvam, mūsdienās tas atrodas Lietuvas ZA Centrālajā bibliotēkā,
Rokrakstu nodaļā, signatūra F.9-3156.
R. Jass
(Jasas) raksta: “Hronika sākta rakstīt 1697. gadā, bet ziņas tajā (ļoti
dažādas, reizēm anekdotiskas) ir pat no XI gs. un aptver visas Eiropas puses.
Visā kopojumā ir ap divi simti numurētu ierakstu – paragrāfu prozā un dzejā.
Liela hronikas daļa satur materiālus no Livonijas un Prūsijas (Karaļauču)
vēstures /../; ir izteicieni, vēju un mēnešu nosaukumi latviešu valodā [izcēlums mans – B.Ā.] Ar Lietuvas vēsturi saistās
Viļņas Pērkona svētnīcas apraksts un tāpat divpadsmit īsu ierakstu – fragmentu
no Lietuvas vēstures. Atzīmēts, ka divi fragmenti (107. un 113.paragrāfi) ir no
Rotunda “Lietuvas vēstures”. Rotunda
vārds (Rotundus abbatus) ierakstīts pie ziņas par Julijonas Vitautienes nāvi
(131. paragrāfs). /../ Narbuts apgalvojis, ka Rivija hronikā bijusi īpaša
nodaļa, kas saukusies “Fragmentu apkopojums no Rotundas hronikas jeb Lietuvas
vēstures” (Samtliche Auszuege aus des
Cronica sine Historia Lithu[aniae
Rotundis]) un tā bijusi sakopota tikai no Rotunda “Lietuvas vēstures”
izrakstiem. Taču šī nodaļa (kopā 12 lapas ar 10 un vairāk izrakstiem) pazudusi
pēc ugunsgrēka Šauru (Šiauru) muižā 1838. gada 12.aprīlī./../”
Jau
Teodors Narbuts bija pievērsis uzmanību faktam, ka ne viss t.s. “Rīvija hronikā” rakstīts vienā un tai
pašā rokrakstā. Iespējamība bija, ka rakstījis gan viens un tas pats cilvēks,
tikai dažādos mūža gados. R. Jass (Jasas): “/../ Ar Lietuvas vēsturi saistītie
fragmenti – arī pats Viļņas Pērkona svētnīcas apraksts – Rīvija hronikā
ierakstīts rokrakstā, kas atšķiras no tā (acīmredzot, paša Rīvija), kādā rakstīti
visi citi “nelietuviskie” hronikas teksti. /../ Narbuts domāja, ka Rīvijs
izmantojis izrakstus, kādi varēja piederēt viņa vectēvam Johanam Rivijam de
Rive – Traķu vaivoda Jona Glebaviča bērnu skolotājam, kurš dzīvojis Lietuvā
Stefana Batorija valdīšanas laikā. Tāpat paliek neskaidrs, no kurienes ziņas
par Viļņas Pērkona svētnīcu ņēmis pats Rotunds. Svētnīcas apraksts it kā
balstoties uz kāda Pinskas mūka Mitrofana krievu metrikas, taču nevienam nekas
ticams par tādu metriku nav zināms./../ Pats Viļņas Pērkona svētnīcas apraksts,
kas atrodams Rivija hronikā, līdz pat 20. gs. 90. gadiem zinātniskajā
literatūrā nebija izvērtēts un tā ticamība zinātniski nepierādīta. /../”
Labi, lai
būtu “neizvērtēts” un “nepierādīts”, bet nu laiks Augusta Rotunda “Lietuvas vēsturē” iedarinātajam stāstam par Viļņas Pērkona svētnīcu.
 |
Mūsdienu fantāzija par "Elku staba" tēmu,
uzstādīts kādreizējā kuršu svētvietā
- Raganu kalnā, uz Kuršu kāpas
Lietuvā (autors nezināms) |
“/../ [paragrāfs]123. Viļņā, kur tagad stāv katedrāle, auga sens
ozolu mežs, iesvētīts pagānu elkudieviem. Tajā vietā, kur mazā Vilija satek ar
Lielo upi, tepat pie paša meža bija liela grandītāja Jupitera – Pērkona jeb
dārdētāja dieva svētnīca, ko dibinājis kunigaitis Gereimunds 1285. gadā. Tā
bija 150 olekšu gara, platumā – 100 olekšu, augstumā – 15 olekšu. Bet virsū tai
nebija jumta; tajā iekšā veda vienīgā ieeja no lielās upes puses; pie sienas,
[kas bija] pretim ieejai, bija kapela, kurā glabājās visādi retumi un ļoti
svēti priekšmeti. Zem tās kapelas bija pagrabs, kurā turēja svētos zalkšus,
krupjus un citus fetišus. Augšā kapelā pacēlās augsts altans [R. Jasa piezīme:
altans - Narbuts tulko kā “altāris”;
šajā Viļņas svētnīcas aprakstā minēti divi altāri – viens ar Pērkona stabu,
otrs – upurēšanai], kas 16 olekšu augstumā pacēlās virs svētnīcas sienas. Pašā
altanā stāvēja koka elka stabs, kas bija atvests no svētā Palangas meža. Kapela
un altans bija no ķieģeļiem. Šīs pašas kapelas priekšā stāvēja 12 pakāpienu altāris,
būvēts kvadrātā; ikviena kāpe bija ½ olekti augsta, 1 ½ olektis plata; kopējais
augstums sasniedza 25 olektis. Katra pakāpe bija veltīta vienai Zodiaka zīmei.
Uz tās tika dedzināts upuris – katru mēnesi tai dienā, kad Saule, sasniegusi
savu augstumu, iegāja zīmē. Visaugstākā kāpe piederēja Vēzim, viszemākā –
Mežāzim. Uz šiem pakāpieniem kaut kādus īstus upurus nededzināja, tikai vaska
tēlus, kas attēlo Lauvu, Jaunavu u.c.
Tikai altāra augšā dedzināja dzīvnieku upuri, proti, tikai īpašās, noteiktās
dedzināmajās dienās [R. Jasa piezīme: Narbuta tulkojumā - proti, katru
piektdienu. Vācu tekstā: “zu mancher
Feuertage” Narbuts tulkojis kā “zwar
jeden Freytag”]; tāpat dienu un nakti dega nekad nenodziestoša uguns, ko
uzmanīja iecelts priesteris. Uguns dega vidū, patiesi saprātīgi izveidotā
iedobē, ka ne lietus, ne sniegs vai vējš neiespēja uguni nodzēst; gluži otrādi,
liesma, ko uzturēja degošais materiāls, pacēlās pat daudz augstāk. Šajā altārī,
bez šaubām, vidū bija arī telpa, kur glabāt upuru traukus un citas lietas.
Pirms ieejas svētnīcā bija Krīva Krīvaita (Criven Criveyto) – tā apzīmēja
virspriesteri – pils. Šī pils bija apaļš tornis, no kura novēroja Saules
kustību; saskaņā ar to noteikta mēneša pirmajā dienā dedzināja upuri uz altāra
pakāpēm; torņa sienā iemūrēts ķieģelis, apzīmēts ar īsto zīmi, rādīja gada
sākumu.
Sena
leģenda (tā atrodama Pinskas Mitrofana krievu annālēs) stāsta, ka tad, kad
kunigaitis Gereimunds bija nodomājis celt šo svētnīcu, viņa tēvs Šventarags
1282. gadā (divus gadus agrāk) sūtīja bagātu svītu uz Žemaitiju, pie Ņemunas
upes orākula [R. Jasa piezīme: Par Ņemunas upes orākulu Rīvija hronikā ir tāds
apraksts: ”Lietuviešu orākuls bija ārkārtīgi resns, dobumains ozols; no tā
dobumiem plūda balsis, pareģodamas visādas lietas. Tādi ozoli parasti saukti
par dobiem. Tāpat bija pareģotājas upes. Viņu krastos cēla īstas kapelas.”]
izvaicāt par jaunceļamās svētnīcas likteni. Orākuls tiem solīja, ka tā dzīvos
tik ilgi, cik ilgi pats pagānisms un pavēlēja izgatavot 101 ķieģeli ar īstenajām
hieroglifu zīmēm, kas rāda labus un sliktus gadus, bet beidzamajā ķieģelī jābūt
zīmei [to veidoja krusts, līdzīgs katoļu krustam, tikai ar garāku kāta daļu; pirmais šķērslis tam bija kā krustam - tikai garāks; otrais šķērslis zem tā kātam pa vidu- ievērojami īsāks]; tā bija kunigaitim glabājama velte, tāpēc arī ielikta valsts
ģerbonī. Bet citi skaidro, ka, šai zīmei atnākot, krustneši iznīcināja svētnīcu
un elkus. Tagad šis ķieģelis visvairāk vēl redzams katedrāles zvanu torņa
dienvidu sānā; šīs zvanu torņa puses mūri ir paaugstināti un pārbūvēti pēc
1403.gada nodegšanas. Lai gan tagad šis ķieģelis vairs nepelna kaut kādu
uzmanību, bet ir patiesi norādīts, ka 1386. gada pirmdiena pēc Lieldienām [R.
Jasa piezīme: 1386. gadā pirmdiena pēc Lieldienām bija 23. aprīlis (sv. Jurģa
diena). Oficiāli katolicisms Viļņā un Augštaitijā ienāca 1387. gadā.] bija tas
101. ķieģelis; tajā dienā pirmā roka iesāka svētnīcas postīšanu (skat. Pinskas Mitrofana
krievu annāles).” Tiktāl svētnīcas apraksts, ko no vācu valodas lietuviski
tulkojis Rimants Jass (Jasas), savukārt no lietuviešu valodas, vācu valodai
piepalīdzot, tulkojusi raksta autore.
Norberts Veļus (Velius) šo svētnīcas aprakstu komentējis tā:
“Fragments no Rotunda vēstures par Pērkona svētnīcu ir vienīgais
saglabājušamies teksts, kas detaļās raksturo austrumbaltu svētnīcu. Tomēr
Rotunda doto ziņu ticamību vēsturnieki nopietni apšauba. Tiem seko arī
mitoloģijas pētnieki. Taču šīs šaubas daļēji kliedē jaunākie Viļņas katedrāles
pazemes pētījumi. Pavisam apstiprināt Rotunda ziņas būs iespējams, izpētot visu
Viļņas katedrāles pazemi un Žemutines - Lejas pils teritoriju. Taču jau ar
pašreizējiem pētījumu rezultātiem pietiek, lai koriģētu iesīkstējušos uzskatus
par Rotunda devumu un varētu ievietot to kā svarīgu “Baltu reliģijas un
mitoloģijas avotos”.
Spriežot
pēc pašreizējiem izrakumiem, Rotunda aprakstītā Pērkona svētnīca bijusi
ierīkota Mindauga celtās baznīcas vietā. Vadoties no tā, iznāk, ka tā ir viena
no vēlākajām, ja ne pati beidzamā baltu svētnīca, celta jau apvienotās Lietuvas
valsts centrā Viļņā. Tāpēc tā varēja būt svarīgākā visas Lietuvas vai pat visas
senās ticības saglabājušo baltu svētnīca. Līdzīga funkcija varēja būt arī senākajai,
vēl pirms Mindauga būvētās baznīcas,
bijušajai svētnīcai. Par visai Lietuvai kopīga kulta centra dibināšanu Viļņā
atzīmēts Lietuvas metrikā, M. Strijkovska Kronikā un citos avotos. Ka tas bijis
visas Lietuvas, bet, iespējams, arī visu baltu kulta centrs, daļēji norāda arī
tas, ka svētnīcā stāvējušais Pērkona stabs bijis atvests no svētā Palangas meža
(kur toreiz īstenībā dzīvoja kurši), bet par svētnīcas likteni iztaujāts
Ņemunas upes orākuls Žemaitijā. Ja tā
būtu bijusi tikai lietuviešu aukštaišu vai arī kādas mazākas etniskas
grupas svētnīca, diezin vai leģendās par tās dibināšanu būtu pieminēti Palangas
meži un Žemaitija. Šīs detaļas ļauj izdarīt secinājumu, ka visu baltu kulta
centrs agrāk bijis rietumos, bet vēlāk, kad krustneši iznīcināja prūšus un
ieņēma visu piejūru, tā tika pārcelta uz drošāku vietu pagānisko zemju iekšienē
– uz Viļņu. Ka tas ir bijis visas Lietuvas kulta centrs, daļēji to rāda arī
svēto zalkšu un krupju mītne kapelas pagrabā. Jo iznāk, ka svētnīcā, kas
veltīta Pērkonam, godinātas arī citas dievības (salīdz. ar Grūnava aprakstīto
visu prūšu kulta centru Romuvē, kur tāpat mita zalkši). Ja jau Viļņas svētnīca
bija visas Lietuvas kulta centrs un, ja jau tajā atradās izcilais Pērkona
stabs, tad jādomā, ka Pērkons ticis turēts par vienu no svarīgākajiem, ja ne
pašu svarīgāko visu lietuviešu dievību. Pērkona kā visnozīmīgākā dieva –
aizstāvja loma pieauga pieauga Lietuvas valsts formēšanā, brīdī, kad vēl notika
kari ar kristīgo Eiropu. Līdzīgi arī citu indoeiropiešu (indiešu, grieķu,
slāvu), kas bija veidojuši savu valstu centralizāciju, reliģiju, mitoloģiju –
arī par viņu svarīgāko dievību kļuva pērkona negaisa dievs.
No Rotunda
[vēstures] fragmenta var nojaust arī citas svarīgas seno lietuvju reliģijas un
mitoloģijas iezīmes – Saules un debesu spīdekļu godināšana un laba debesu
spīdekļu pārzināšana. Par Saules un
dažādu zvaigžņu godināšanu runā arī citos baltu reliģiju un mitoloģijas avotos.
Prāgas Jeronims (Jeronimas Prahiškis) arī piezīmējis par Zodiaku, kurš, pēc
kādas lietuvju cilts domām, atbrīvojis Sauli no nebrīves, bet Mats Pretorijs
(Matas Pretorijus) – par nadraviešu un žemaišu zvaigžņu dievību Žvaigžduku.
Bijuši arī īpaši pareģi, kuri pēc zvaigžņu kustības pareģoja nākotnes
notikumus. Sūdāvu svarīgākais dievs Ukapirms arī dažreiz dēvēts kā “pirmais
debesu un zvaigžņu dievs”.
 |
Romoves svētnīca, kādu to iedomājies
Simons Grunavs (1470.-1537.(?)) |
Tā kā
Pērkona svētnīca bija iekārtota bijušās baznīcas vietā, pielāgojot tai senāk
būvētus mūrus, tad tāpēc viss tās plānojums varētu būt netipisks, daļēji
piemērots. Taču atsevišķas detaļas liekas būt tradicionālas: svētnīca bez
griestiem (kā ierasts Pērkona svētnīcās); paaugstinājums, uz kura stāvēja
Pērkona tēls, bija četrstūrains (Pērkons kā lietuvjiem, tā citām tautām saistās
ar četrām pasaules malām); tornis blakus svētnīcai, no kura pareģis vērojis
Saules kustību (senās baltu svētnīcas bija apaļas formas; kalnā pie Ņemunas
bijis tornis, kurā degusi mūžīgā uguns). Kā Pērkona svētnīcas detaļas minētas
arī Grunava līdzīgi aprakstītie objekti prūšu kulta vietā Romuvē (ozols,
Pērkona stabs, blakus tam degošā mūžīgā uguns, dedzināmie upuri, zalkši). Ja,
rakstīdams par Pērkona svētnīcu, Rotunds nav izmantojis Grunava ziņas, tad viņa
tekstā minētās līdzīgās detaļas varētu būt saglabājušās kā tipiski baltu
svētnīcu objekti.” (No lietuviešu
valodas tulkojusi Baiba Āboltiņa).
Tādi bija
Norberta Veļus (Velius) izdarītie secinājumi par īso Augustīna Rotunda teksta
fragmentu.
Pieņemot,
ka seno baltu reliģijas un mitoloģisko uzskatu izplatībai nav saistošas
mūsdienās novilktās valstu robežas, mums katram varētu būt interesanti apdomāt,
ko mums nozīmē Palangas svētais mežs ar Pērkona tēlu; kāpēc prātīgi lauku
ļaudis vēl šodien pagalmā atstāj trauciņu ar pienu, ja sētā pamanīts zalktis;
kāpēc mūsu tautasdziesmās Pērkons nav bargs postītājs, bet tomēr pret to jāizturas
ar cieņu un bijību… Ar cieņu un bijību.
2005. -
2018. gada jūnijs
Komentāri
Ierakstīt komentāru