VĀCIEŠU REPATRIĀCIJA NO LATVIJAS - JEB LIELĀS TRAĢĒDIJAS SĀKUMS 1939. GADĀ.

KARIKATŪRA KAS 1939. GADĀ
APLIDOJA PASAULES LAIKRAKSTUS,
VELTĪTA RIBENTROPA-MOLOTOVA
PAKTA NOSLĒGŠANAS FAKTAM

Aldis Upmalis

  VĀCIEŠU REPATRIĀCIJA NO LATVIJAS – JEB LIELĀS TRAĢĒDIJAS SĀKUMS 1939. GADĀ

1939.gada 16.decembrī viens no valsts iecienītākajiem laikrakstiem Benjamiņu “Jaunākās Ziņas” saviem lasītājiem vēstīja. “Vāciešu repatriacija izbeigusies. No Latvijas pavalstniecības atlaisti un aizbrauc 47.808 pilsoņi”.

Tālāk seko teksts. Citēšu to pilnībā:

“Pagājušā naktī pl.12 noslēdzās vācu tautības pilsoņu repatriācija, kas turpinājās vairāk kā 2 mēnešus. Līdz ar to Latvijā beidza pastāvēt vācu tautības iedzīvotāju kopa. Visi, kas vēlējās pārcelties uz Vāciju, līdz pusnaktij vēl varēja atteikties no Latvijas pavalstniecības. Līdz tam laikam viņiem vajadzēja līdzvedamās mantas nodot muitas pārziņā, bet pašiem iekāpt kuģos. Ar šodienu Latvijā var palikt tikai personas, kuru darbība nepieciešama saimniecisko uzņēmumu likvidācijai vai darbības kārtošanai, kā tas paredzēts Latvijas un Vācijas nolīgumā. Šīm personām jau izsniegtas Vācijas pases un uzturēšanās atļaujas.

Pēdējos vācu izceļotājus vakar uzņēma tv.”Sierra Cordoba”. Pēcpusdienā tajā novietojās ap 650 vācu darba dienesta locekļu, kas palīdzējuši saviem līdzpilsoņiem izceļošanas gaitās. Lai dotu iespēju aizceļot arī tiem vāciešiem, kas no Latvijas pavalstniecības gribētu atteikties vēl pēdējā brīdī, repatriācijas komisija pl.4p.p. no Vaļņu ielas pārcēlās Eksportostas 4. noliktavā, bet daudz darba tai vairs nebija. Vakarā plkst.9 ostā pie tvaikoņa ieradās kāds vienkāršā apģērbā tērpies vecāks pilsonis ar nelielu somu pie rokas, bet ļoti “jautrā garastāvoklī”. Tas vārēja uzrādīt tikai vācu tautas apvienības biedra karti, bet pārējos dokumentus bija nozaudējis. Pēc ilgas skaidrošanas izrādījās, ka jautrais aizceļotājs dokumentus aizmirsis Vaļņu ielas repatriācijas iecirknī. Neraugoties uz vēlo stundu, dokumentus beidzot atrada, un pilsonis priecīgs ievietojās kuģī. Īsi priekš pl.11 UTAG'as ierēdņi automašīnā atveda vēl kādu amatnieka ģimeni ar 5 maziem bērniem. No Vācijas atbraukušā pakotāju komanda – 34 personas- uzkāpa uz kuģa, slavinādami mūsu skaisto galvaspilsētu. Pusnakts stundai tuvojoties, ieradās aizkavējies jauneklis, kam vienīgā “bagāža” bija kuģa braukšanas karte. Tāda aizbraucēja neesot bijis visā repatriācijas gaitā, stāsta muitas ierēdņi. Kad stundenis rādīja divpadsmito stundu, atvadījās arī pēdējās repatriācijas komisijas locekļi un devās uz kuģi. Vāciešu repatriācijas gaita Rīgā bija noslēgusies.

Pirmais kuģis ar vācu izceļotājiem Rīgas ostu atstāja 14.oktobrī. No tā laika nepārtrauktā straumē uz Eksportostu plūduši mantu vezumi un izbraucēju pulki. Viņu aizvešanai (tikai) Rīgā atbraukuši 73 kuģi, no kuriem 7 šorīt vēl atradās ostā. Kuģos no Rīgas aizvests 39.100 repatriēto pilsoņu, bet aizvesto mantu daudzumi vēl nav aprēķināti. Pasažieru un viņu bagāžas pārbaudē aizturēti vērtspapīri un naudas dokumenti ļoti lielā vērtībā, prāvi vairumi dažādu preču un pārtikas vielu, kā arī daudz mākslas un muzeju vērtību. Aizturētos vērtspapīrus paredzēts nodot UTAG’ai. Par aizturētām mantām un precēm lems ārējās tirdzniecības departaments, bet vēsturiskos un mākslas priekšmetus, kā arī muzeju kolekcijas savā īpašumā pārņems mūsu iestādes. Aizbraucēju mantu, kas agrāk piepildīja 8 lielas noliktavas, vairs nav palicis daudz. Tās nākamās dienās aizvedīs ostā palikušie vācu kuģi. Tv.“Sierra Cordoba” ar 721 pēdējo aizbraucēju šodien pēc pl.11 devās ceļā. Līdz ar to aizbrauca tv. “Florida” ar pasažieru bagāžu.

Visā valstī reģistrēts 46.921 vācu tautības iedzīvotājs, kas izteica vēlēšanos izstāties no Latvijas pavalstniecības un izceļot uz Vāciju. Viņiem pievienojušies arī 887 bezpavalstnieki. Kopā ar tiem izceļotāju kopskaits sasniedzis 47.808. Vakar visu dienu bij. vācu pilsoņu b-bas namā Vaļņu ielā 30, darbojās pārpalikušie 2 repatriācijas iecirkņi. Tomēr prombraucēju skaits tajos bija visai niecīgs. Līdz pl.15.30, kad slēdza abus iecirkņus, apliecības par atlaišanu no Latvijas pavalstniecības izsniedza tikai 9 personām. Tā ka vairāki Vācijas kuģi vēl atradās eksportostā, gaidot izceļotājus, tad vienu repatriācijas iecirkni vēl pārcēla uz ostu, lai dotu iespēju aizbraukt arī tiem, kas laikā nebija paspējuši reģistrēties. Šādu nosebojušos aizceļotāju izrādījās 50, kas turpat uz vietas saņēma apliecības par atlaišanu no Latvijas pavalstniecības un uzkāpa uz pēdējā kuģa. Eksportostas repatriācijas iecirkni slēdza pl.22.30, kad savus dokumentus iesniedza pēdējā aizceļotāja. Tā bija 25g.v. Izolde Jaunzema.

Vāciešu skaits mūsu zemē nav bijis tik liels, kā sākumā domāja. Pagājušā tautas skaitīšanā bija reģistrēts vairāk par 62.000 vāciešu. Pēdējā laikā vācu laikraksts “Rigasche Rundschau” ņemot par pamatu agrākos tautas skaitīšanas datus, norādīja, ka Latvijā vāciešu skaits esot ap 55.000, bet repatriācija liek domāt, ka arī šis aprēķins nav bijis pareizs.” (1)

*

Šis raksts ir savdabīga žurnālistikas meistarības paraugstunda. Paraugstunda, kā tomēr nepasakot neviena nepatiesa vārda var “bezdievīgi melot”. Jo arī svarīgāko faktu noklusēšana brīžam ir ļaunāka par visļaunākajiem meliem. Bet Latvijā tolaik bija autoritārs režīms. Un šī laikmeta prese bija iemācīta rakstīt tā, lai varai pret rakstītāju nerastos iebildumu. Brīžam šāda vēlme izpatikt robežojās jau ar kaut ko nelāgu.

REPATRIANTU KUĢIS "SIERRA CORDOBA"
TE GAN ŠIS KUĢIS REDZAMS AR CITU
NOSAUKUMU "CALLAO"

Padomāsim! – Kuģos, ar visu ko iespējams paņemt līdz, ir iesēdināti daudzi desmiti tūkstoši cilvēku. Viņi visi Latvijā ir dzimuši, bet viņu ģimenes šeit dzīvojušas vairākus simtus gadu. Krastā paliek aizbraucēju draugi un radi – bieži pat paši tuvākie! Paliek šeit viņu mājas, uzņēmumi, dzimtas īpašumi un kapi, visa līdz šim ierastā dzīve, aizraušanās, karjera, daudziem – mūža darbs. Priekšā nezināmais. Un vēl pirms diviem mēnešiem viņi pat nojautuši nebija, ka kaut kur šādi brauks… - Bet vienīgais, ko drīkst uzrakstīt žurnālists, aprakstot šo traģēdiju, ir uzburt gaišu pasaku par pēdējiem izceļotājiem un mierināt krastā palikušos lasītājus – viss jau beidzies, viss ir kārtībā, viss nemaz nav tik traki... - Ne vārda par notikušā iemesliem, to – kā jutās šie cilvēki, un to - kas līdz šim mērogu ziņā nebijušās evakuācijas akcijas gaismā varētu sagaidīt palicējus. Bet lasītāji visdrīzāk alka uzzināt tieši to. Jo vairākas revolūcijas, karus un juku laikus pārdzīvojušie Latvijas pilsoņi nebūt nebija naivi. Un arī pats šī raksta autors noteikti uzdeva sev šo pašu jautājumu. Taču, izteikt savu viedokli viņam bija liegts.  – Kāpēc?

*

PRIEKŠVĒSTURE.

Lasot šo un citus tā laika Latvijas preses rakstus rodas iespaids, ka Rīgas pilī pilnīgi neko tobrīd nezin par pasaulē notiekošo.

Tā gluži nav! – Jau kopš 1939.gada marta pasaules prese daudz raksta par trīspusējām sarunām Maskavā. Anglijas un Francijas diplomāti cenšas pārliecināt padomju Krieviju par militārās drošības sistēmas nepieciešamību Eiropā. Viņus uztrauc Vācijas draudi. Un, citu starpā, viņi ļoti nopietni pieprasa arī garantijas Baltijas valstīm. Jo tās neapstrīdami ir apdraudētas.

Bez tam, Berlīnē ir Latvijas Republikas sūtniecība. Tās preses sekretārs Ernests Treigūts-Tāle 1990. gadā ASV publicēs savu to gadu dienasgrāmatu. (2) No tās izriet – sūtniecība bija labi informēta,  rūpīgi sekoja Berlīnes varas gaiteņos notiekošajam un regulāri ziņo uz Rīgu par aktualitātēm.

Arī par negaidīto Ribentropa 23.augusta izlidošanu uz Maskavu sūtniecība uzzin jau pirms šī notikuma. Tas nav noslēpums. Par to ziņo Berlīnes radio naktī no 1939.gada 21. uz 22. augustu. Jau tajā pat dienā seko pirmais trauksmes zvans. Cenšoties Berlīnes ārvalstu žurnālistu aprindās precizēt informāciju par šo divu lielvalstu negaidīto tuvināšanos, pieminētais preses sekretārs tiekas arī ar ASV preses (un visdrīzāk ne tikai preses) pārstāvi Berlīnē Lochneru. Vienmēr neticami labi informētais amerikānis saka: Ieteicu Jums nepētīt, kā tas varēja notikt, bet gan, par kādu cenu? Kam par to būs jāmaksā, un ar ko? – Sūtniecības darbinieks par sarunu tūdaļ ziņo tuvākai priekšniecībai, un šis amerikāņa mājiens ļoti satrauc Latvijas sūtni Vācijā – Edgaru Krieviņu.

23. augustā Maskavā tiek parakstīts Ribentropa-Molotova pakts. Un neskatoties uz tā slepenību, jau 25.augustā sūtnis Krieviņš no Francijas sūtņa iegūst ziņas par pakta saturu un slepenu pielikumu esamību. Latvijas Ārlietu ministrija šajā pat dienā tiek informēta.

26. augustā Teigūtu-Tāli izsauc uz tikšanos viņa informators Stachivs. Pēdējais ziņo: pakta slepenajā protokolā abas līgumslēdzējas puses ir vienojušās par Polijas dalīšanu un par Igaunijas un Latvijas ietilpināšanu Maskavas ietekmes sfērā. Nākamajā dienā šai informācijai tiek saņemts apstiprinājums no itāliešu preses aģentūras “Stefani” direktora Bojano. Un preses sekretārs ne tikai informē sūtni, bet nosūta arī ziņojumu uz Rīgu, atbilstoši savai tiešajai pakļautībai – Sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam.

29.augustā – preses sekretārs no kāda kolēģa, žurnālista  Žurniaka, saņem slepenā protokola teksta norakstu. To iepriekšējā dienā jau paguvis publicēt britu laikraksts “Daily Express”. Un 30. augustā - par pēdējo tiek nosūtīts Krieviņa ziņojums Latvijas ārlietu ministram Vilhelmam Munteram.

Tātad gan Latvijas diplomāti, gan informācijas dienests (varat saukt viņus arī par “spiegiem”) ir bijuši uzdevumu augstumos. Latvijas sūtniecībā Berlīnē viss notikušais ir saprasts pareizi. Un jau nedēļu pēc notikuma par to Rīgā detalizētus ziņojumus saņēmuši – gan Ārlietu ministrijas vadība, gan Sabiedrisko lietu ministrija. Bet, ja kādam bija vēl radusies neizpratne – ko šajā līgumā varētu nozīmēt termins “ietekmes sfēras”, tad šo neziņu kliedēja jau tuvāko stundu notikumi. Jo naktī no 31.augusta uz 1. septembri Vācijas armija pāriet robežu un iebrūk Polijā.  Treigūtam-Tālem par to jau pulksten 5.00 no rīta paziņo jau pieminētais informators Stachivs.  Savukārt tajā pat dienā Reichstāgā ar runu uzstājas Hitlers. Un viņš paziņo, ka uzbrukums bijis “spiests pasākums”, uz ko Vāciju piespiedusi Polijas valdība. Jo tā, lūk, vispirms ir nežēlīgi vajājusi vācu minoritāti savā zemē, bet pēc tam – nolēmusi iebrukt arī Vācijā…

RIBENTROPA-MOLOTOVA PAKTA
PARAKSTĪŠANA
MASKAVĀ 1939.GADĀ

Pēdējam apgalvojumam par pamatu kalpoja  Vācijas specdienesta organizēta provokācija. Tās gaita vairs nav noslēpums. Tā vairākkārt aprakstīta vēsturnieku darbos. Un par to savos Zviedrijā publicētajos memuāros ar nosaukumu “Laikmetu maiņā” raksta arī Latvijas diplomāts Fēliks Cielēns. (3) – Vairākus mēnešus pirms kara sākuma Vācijā tikušas sagatavotas 3 diversantu grupas, kopā ap 30 cilvēku. Viena no tām saņēma arī Polijas armijas formas tērpus. Pirms paša iebrukuma šīs grupas pārsvieda uz pierobežas pilsētu Gleivicu. 30. augusta pievakarē pēc signāla no Berlīnes viņi sāka darbību.  Vispirms, pievakarē sešas personas civilā iebruka vietējā raidstacijā, sasēja dežurējošos darbiniekus, vairākkārt izšāva sienās un griestos. Ēterā tika noraidīts īss aicinājums “poļu tautai” sākt karu ar Vāciju. Tad uzbrucēji pazuda, bet no automašīnas pie raidstacijas tika izmests vācieša līķis. Dienu iepriekš gestapo šo cilvēku bija apcietinājusi par simpātijām pret vietējiem poļiem. Sākotnēji līķim bijis jākalpo par “poļu zvērību” apliecinājumu. Bet vēlāk, kad ārzemju žurnālisti bija pamanījuši, ka visa šī “Gleivicas kara” rezultātā vācieši nav cietuši nekādus zaudējumus, - viņu nosauca par “vācu sargkareivi”. Visa operācija ilga 4 minūtes. Sekoja, vēl divas provokācijas, no kurām vienā, - uzbrukumā muitas postenim, piedalījās diversanti poļu uniformās. It kā atbildot uz šiem “uzbrukumiem”, pierobežā jau koncentrētais vācu karaspēks nekavējoši iebruka Polijā!

Pēc Polijas kara sākuma arī Rīgā nevajadzētu būt lielām ilūzijām, nedz par termina “ietekmes sfēras” nozīmi, nedz par notiekošo, nedz par nākotnes perspektīvām.

*

Un nākamo dienu rosība Rīgā liecina, ka ziņojumu saņēmēji ir ne tikai izlasījuši, bet arī pareizi sapratuši atskaites no Berlīnes.

Pēc daudziem gadiem, aprakstot šo laiku, valsts slepeno jautājumu kārtotājs un arī Latvijas preses tā laika uzraugs - Sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš grāmatā “Kārlis Ulmanis-cilvēks un valstsvīrs” atcerēsies: “Dažas stundas pēc Hitlera divīziju uzbrukuma Polijai, 1939.gada 1.septembrī, Rīgas pilī prezidents K.Ulmanis sasauca ministru kabinetu uz ārkārtas sēdi. Ar īsu uzrunu, norādīdams uz kara darbības sākšanos mūsu zemes robežu tuvumā, prezidents izteica uzskatus, ka patlaban mums nav citas iespējas kā – neitralitātes deklarēšana. Arī ārlietu ministrs Munters savā ziņojumā varēja konstatēt tikai kara sākšanās faktu, pieņemot, ka tas, pretēji Berlīnē paustiem uzskatiem, nebūs tikai Vācijas un Polijas karš. Pēc garantijas teksta, ko Anglijas un Francijas valdības bija devušas Polijai, likās skaidrs, ka jau tuvākās dienās abas garantiju devējas iesaistīsies karā pret Vāciju. (..) Šajā pirmajā valdības sēdē pēc kara sākšanās prezidents K.Ulmanis ar viņam piemītošo rūpību ierosināja vairākus, galvenā kārtā saimnieciskas dabas jautājumus, kas būtu steidzīgi valdības iestādēm kārtojami. Sēdes laikā finanču ministrs A.Valdmanis izteica cerības, ka varbūt, būdami neitrāli, mēs varēšot tāpat kā zviedri Pirmajā pasaules karā tirgoties uz visām pusēm un tikt pie turības. Uz to prezidents īgni atbildēja, ka mēs varēšot būt pateicīgi Dievam, ja no šīs traģēdijas, kas patlaban sākusies, mēs varētu izkļūt laukā tikai bez biksēm kājās palikuši. ” (4)

Kamēr Polijā turpinās kara darbība un Latvijas pierobežā novērojama Sarkanās Armijas kustība, Latvijas ārlietu ministrija vairākkārt griežas pie Vācijas sūtņa Rīgā Ulricha fon Kotces. (5)  Munters pirmo reizi griežas pie viņa vēl 31. augustā. Tad, aicina pie sevis 4. septembrī. Bet sūtnis pēkšņi bija kļuvis ļoti nerunīgs. Beidzot 13.septembrī Munters lūdz viņu Latvijas pilsoņu nomierināšanai sniegt oficiālu paziņojumu – ka ziņas par Ribentropa-Molotova paktam pievienotu slepeno protokolu, kurā Berlīne atstāj Latviju Maskavas ziņā, ir tikai nepamatotas baumas. Vācijas sūtnis lūgumu sniegt šādu paziņojumu noraida. Toties 17.septembrī sarkanā armija atklāti iebrūk Polijā! Un pēc dažām dienām šīs valsts okupācija ir pabeigta. Ziņojumos no Berlīnes rakstītais ir pilnībā apstiprinājies.

Pa to laiku, kurā Latvijas ārlietu ministrs mēģināja sazināties ar Vācijas sūtni, kara ugunsgrēks Eiropā krietni gājis plašumā. 3.septembrī, ievērojot noslēgto sadarbības līgumus ar Poliju, Vācijai karu pieteic Anglija, bet pāris dienas vēlāk arī Francija.

Arī Baltijā seko nākamie notikumi! 1939.gada septembra otrā pusē uz Maskavu tiek uzaicināts Igaunijas ārlietu ministrs Selters ar kundzi. Lidostā viņš tiek sagaidīts ar orķestri. Taču, jau nākamajā dienā šo ģimeni praktiski aiztur. Ministram liek priekšā savas valsts vārdā parakstīt jau iepriekš sagatavotu “savstarpējās palīdzības”, bet faktiski – militāro bāzu izvietošanas līgumu. Ministrs lūdz laiku sazināties ar Tallinu. Viņam taču nav nekādu valdības pilnvaru slēgt kādus līgumus. Tas tiek ļauts. Taču viņš spiests atstāt Maskavā savu dzīves biedri. Un 24. septembrī līgums tiek parakstīts. Ministra lidojums uz Tallinu notiek cauri Rīgai. Tādēļ arī viņa Latvijas kolēģis Munters ir lietas kursā par notiekošo gandrīz no paša sākuma. (6)

30.septembrī pieprasījumus parakstīt līdzīgus līgumus saņem arī Lietuvas un Latvijas valdības. Un vēl, šajā pat dienā, Rīgā no jau pieminētā Treigūta-Tāles, caur sūtniecības militāro atašeju pulkvedi Plensneru tiek saņemts vēl viens ziņojums. Preses sekretāra informators un Geringa draugs no studiju laikiem, baltvācietis doktors Fricis Teils bija noskaidrojis visai daudz par Ribentropa-Molotova pakta slepenā protokola slēgšanas gaitu. Cita starpā, arī par to, ka sākotnēji robeža starp abām “ietekmes sfērām” bijusi nosprausta pa Daugavu. Taču Maskava ir vēlējusies vairāk. Un tādēļ vēl pakta noslēgšanas dienā, 23. augustā, Ribentropam nācies zvanīt uz Berlīni, lai lūgtu Hitlera piekrišanu Liepājas un Ventspils ostu ietilpināšanai padomju “ietekmes zonā”. Vārdu sakot, nu vairs nevajadzētu būt nekādām ilūzijām par to - kā un kur tiek lemta Latvijas nākotne. Tad nu beidzot pēc ilgas svārstīšanās šajā dienā Rīgā tiek sperti pirmie nopietnie soļi valsts aizsardzībai. Latvijā tiek pieņemts likums Par nacionālo aizsardzību; papildinājums pie Robežu aizsardzības likuma; iesaukti 1911.un 1912. gadā dzimušie rezervisti; visi rezerves virsnieki. Bet šajā dienā krievu tanki jau demonstratīvi ir ieņēmuši pozīcijas Latvijas pierobežā.

Bez tam trauksmaina informācija par notiekošo uz Rīgu ir sūtīta ne tikai no Berlīnes. Arī Latvijas sūtniecība Maskavā, sūtņa Kociņa personā, nav sēdējusi dīkā. Arī tur latviešu diplomātus par notiekošo informējuši viņu vairāk zinošie franču un amerikāņu kolēģi. Tātad Latvijas valdībai nebija noslēpums kas pasaulē patiesībā notiek un, citu starpā, arī ko nozīmē vārdu salikums “vāciešu repatriācija”. - Vienīgi, stingra valdības nostāja tā arī nesekoja. Un pat Latvijas presei bija pavēlēts – “būt neitrālai”, bet faktiski politiskos jautājumos ciest klusu!

Un pēdējā lieta bija milzu kļūda! Izmantojot šo Sabiedrisko lietu ministrijas un Latvijas valdības pozīciju - repatriācijas un ne tikai tās atspoguļošanu Latvijas presē sāk “diriģēt” Vācijas sūtniecība. Gandrīz katru rakstu presē, pat Polijas, Francijas, Anglijas ģenerālštāba ziņojumus, vācu sūtniecība Rīgā tagad sauc par nedraudzību pret Vāciju. Vēlāk no valsts tiks izrādīts šīs sūtniecības darbinieks Lesčiks, kurš burtiski apstaigājis visas šejienes laikrakstu redakcijas, lai “paskaidrotu” redaktoriem, ko un kā par repatriāciju, par Latvijas-Vācijas attiecībām un karu vispār - tagad ir jāraksta. (7)  Ar to Latvija “de facto” bija jau zaudējusi suverenitāti savā informācijas telpā.

*

Bet Munteram nu jādodas uz Maskavu!

Lai arī Latvijas un PSRS starpā jau pastāv 1920. gada 11. augustā slēgts Latvijas-Krievijas miera līgums, lai arī 1932.gada 5. februārī jau noslēgts Latvijas un PSRS līgums par neuzbrukšanu un konfliktu nokārtošanu miera ceļā.  1939.gada 2. oktobrī Munters izlido uz Maskavu slēgt jaunu līgumu. 
Sarunas ir nevienlīdzīgas. - Tiekoties ar Molotovu un Staļinu viņam pieprasa ļaut izvietot Latvijā 50.000 krievu karavīru, lai arī Latvijas miera laika bruņotajos spēkos var saskaitīt tikai ap 25.500 vīru. Atbilde ir jādod pēc 48 stundām. 
Un 5.oktobrī Munters šīs prasības ir spiests parakstīt. - Saskaņā ar tām valstī gan izvietojami  “tikai” 30.000 Sarkanās armijas karavīru. Bet tas ir vājš mierinājums. Prasības pilnībā izpildāmas līdz 31.oktobrim. Ar šo dienu, Latvijas militāra okupācija faktiski jau ir notikusi!

12.oktobrī Treigūts-Tāle atkal raksta: “Vakar Šveices radio ziņoja, ka angļu karaspēka vienības Eiropā netraucētas ieņēmušas pozīcijas Lilles apkārtnē (Ziemeļfrancijā). Līdz ar to 165.000 angļu karavīru tagad palīdz sargāt Franciju. Un vēl viena interesanta informācija! Šodien Maskavā sākšoties somu un krievu sarunas par abu valstu turpmākajām attiecībām. Helsinkos gatavojoties aizsardzībai, jo kara varbūtība neesot izslēdzama. Ziņas beigās īss šveiciešu komentārs: Somu un krievu sarunas esot secīgs turpinājums Maskavas un Tallinas, Rīgas, Kauņas sarunām, kas beigušās ar Baltijas valstu suverenitātes izdzēšanu, jo savstarpējie palīdzības līgumi ar kremli un sarkanās armijas bāzes ierobežojot šo valstu rīcības brīvību, t.i., tām uzliktas roku važas. Tās esot Molotova-Ribentropa pakta sekas.”

Vārdu sakot – Baltijas vēl nesen suverēnajās valstīs notikušo ārvalstīs ir sapratuši gluži labi!

UZ “FATHERLAND”.

KARIKATŪRA NO BRITU
LAIKRAKSTA - 1939.GADS

Sāksim atkal ar Treigūtu-Tāli. 6.oktobrī, nākamajā dienā pēc Latvijas un PSRS bāzu līguma parakstīšanas Maskavā, viņš savā dienasgrāmatā raksta: “Šorīt nebija vēlēšanās atvērt acis. Vilšanās un vienaldzība stindzināja locekļus. Sūtniecības darbinieki strupi, tukšām acīm, katrs nogrimis savā darbā un drūmās pārdomās. Bija jābrauc uz reichstāga sēdi, lai noklausītos Hitlera runu. Krieviņš mani sagaidīja drūmā noskaņojumā. “Paredzams, ka šodien mēs dzirdēsim mūsu nāves sprieduma apstiprinājumu. Nu tad dosimies ceļā!” – Hitlers runāja ilgi. Analizēdams Vācijas attiecības ar ārvalstīm, viņš uzsvēra, ka Vācija ar Baltijas valstīm slēgusi neuzbrukšanas paktus. Atskaitot vēlēšanos pēc sadarbības saimnieciskā laukā, viņam šajā telpā citu interešu neesot. Tad sekoja pārsteigums. Aizrādīdams, ka vāciešu un krievu sadarbībai lemta laimīga nākotne, viņš paceltā balsī deklarēja, ka Austrumeiropā vēl dzīvojot vācu tautības piederīgie, kurus nevarot asimilēt; bet tas varot radīt liekus konfliktus tieši tur, kur būtu jāvalda mieram un saticībai. Tādēļ viņš nolēmis uzsākt vāciešu repatriāciju. Tā Hitlers “nemirstīgās Vācijas” vadonis, iezvanīja baltvāciešu norietu. Ar vienu teikumu bija izdzēsts baltvāciešu darbs, aizmirstas tradīcijas un uzdevumi, kuru dēļ daudzas paaudzes gāja cīņa un nāvē. Attiecībā uz Latviju tas nozīmē, ka Hitlers gaida Baltijas valstu boļševizāciju. Repatriācija ir glābiņš no komunisma! (..) Vēlāk sūtniecībā (militārais atašejs) pulkvedis Plensners neslēpa savu sašutumu. “Kur mēs esam nonākuši? Kā Latvijas pilsonis es jūtu, ka man ir jākaro. Es to arī gribu. Kā Latvijas virsniekam man jāsaka: labāk ne! Mums nav nedz sabiedroto, nedz ieroču!” Ar to pulkvedis pirmo reizi atklāti kritizēja ne tik vien Ulmani, bet arī mūsu valdību vispār, kas ārpolitikas laukā nespēja gūt cīņu biedrus (pat kaimiņus igauņus ne) un ilgus gadus atstāja novārtā valsts aizsardzību…”

Šeit izraksts no preses sekretāra dienasgrāmatas beidzas.

Bet protams, Hitlera runai bijusi arī priekšvēsture. 
1939.gada 28. augustā, piecas dienas pēc Ribentropa-Molotova pakta parakstīšanas un deviņas dienas pirms šīs runas  PSRS un Vācijas starpā tika noslēgta vienošanās par vāciešu izceļošanu no Igaunijas un Latvijas. Skumji, Latvija un Igaunija vēl bija neatkarīgas valstis, taču – divas ārvalstis jau bija sadalījušas savā starpā šo valstu teritoriju un tagad dalīja arī pilsoņus... Bet, Baltijas valstu valdības  par to neko nezināja. Un neko par šo vienošanos nezināja arī pilsoņi, kuru likteņi tagad tika lemti. 
Vēl vairāk - trīs dienas pēc Hitlera Reichstaga runas Vācijas sūtnis Rīgā Ulrichs fon Kotce oficiāli samelos LETAI – repatriācijai nav nekāda sakara ar padomju militārajām bāzēm Latvijas teritorijā! It kā kāds pirms tam par šo jautājumu šeit būtu ļoti, ļoti, ļoti stipri šaubījies… 
Taču arī pēc sūtņa paziņojuma šis kāds tā arī neuzdrošināsies pastāstīt par savām “šaubām” Latvijas žurnālistiem. Un šejienes prese turpinās “neitrāli klusēt”.

Bet līguma mehānisms jau ir sācis darboties. 
Jau, 7.oktobrī, jeb otrā dienā pēc “fīrera” runas, neskatoties uz to ka tā ir sestdiena, fon Kotce ierodas Latvijas Ārlietu ministrijā - lai iegūtu Latvijas valdības piekrišanu un atbalstu Latvijā dzīvojošo vāciešu repatriācijai. Vēlāk, kad repatriācija ies jau pilnā sparā, 30.oktobrī viņš parakstīs ar Latvijas Tieslietu ministru Apsīti divpusīgu “tehnisko līgumu” – par repatriāciju, tās termiņiem, repatriantu nekustamās mantas likvidāciju un Latvijas valdības kompensācijām par šiem atstātajiem īpašumiem. 
Vienkāršāk sakot, Latvijai būs vēl tūlīt jāsamaksā par savu pilsoņu aizvešanu un jāgarantē – ka viņu kapitāli tiem dosies līdz. Līguma izpildei nekavējoši nodibinās jauktu komisiju “UTAG”. (8) 
Bet šajā sestdienā Vācijas sūtnis vienkārši paziņos ministrijā, ka šāds  jautājums jau ir izlemts, šejienes vāciešu evakuācija faktiski jau sākusies, un “palūgs” Latvijas pusi sākt kārtot ar šo procesu saistītos formālos jautājumus. Savukārt Latvijas Ārlietu ministrijā atliks “viesa prasībām” tikai piekrist.

Notikumiem bagāta ir arī svētdiena - 8.oktobris. Šajā dienā Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Tallinā ienāk vācu tvaikoņi. Tie jau ieradušies pēc repatriantiem. Un vēl, svētdienas pēcpusdienā Tallinas lidostā nolaižas lidmašīna no Berlīnes. Tajā atlido piecas personas ārkārtējā pilnvarotā Luca vadībā. Tieši no lidostas viņi dodas uz Vācijas sūtniecību. Bet informēti cilvēki Tallinā jau telefoniski ziņo uz Rīgu.  Igaunijā arī esot ap 14.000 vāciešu. Bet atlidojušie ieradušies tāpēc, ka vietējie sūtniecības darbinieki nav bijuši pietiekami izveicīgi. Vienošanās ar Igaunijas valdību par repatriācijas atbalstu vēl nav panākta. Un, tieši atbraukušie  tāpēc tagad pārņems visu šī jautājuma kārtošanu. (9)

Vārdu sakot, visur vērojama neparasta steidzība un vienlaikus “īsti prūsiska” militāra organizētība. Un neskatoties uz to, Latvijas presē par visa notiekošā faktiskajiem iemesliem nav ne vārda. Bet notiekošais tiek tēlots, kā “humānisma pārņemtā” Hitlera milzu labdarības akcija, par ko Latvijai un šejienes vācu minoritātei būtu jābūt laiku laikos vēl pateicīgai. 
Saskaņā ar šo vācu sūtniecības tiražēto “oficiālo versiju”, Hitleru uz šādu soli esot mudinājusi sekmīgā dienvidtiroliešu repatriācija. (Vienošanās par to ar Itāliju bija panākta 1939.gada jūlijā.) Kā otrs oficiālais iemesls tika minēta Vācijas vienošanās ar PSRS – par jaunu robežu noteikšanu starp tautām uz mūžīgiem laikiem. 
Tāpēc agrākajā Polijas teritorijā tagad izveidots jauns Vācijas apgabals “Warthgau”. Un šeit, padzīto poļu iedzīvotāju vietā, paredzēts nomitināt vācu repatriantus, lai ļautu viņiem saglabāt savu vāciskumu, kuru citādi viņi, līdzšinējā “nedraudzīgā” vidē atrodoties, neizbēgami būtu zaudējuši. 
Izceļotājus, konkrēti no Latvijas un Igaunijas, nomitinās Poznaņas apgabalā. Te pirms kara dzīvojuši vairāk kā ceturdaļmiljona iedzīvotāju, bet tagad ir “tikai” 3000 vāciešu. 
Pārtulkojot šos paziņojumus cilvēkiem saprotamā valodā sanāk. – Jaunajam karam Eiropā sākoties, Vācija nav aizmirsusi savus tautas brāļus ārzemēs, gatava tos pat glābt no kāda vārdā neminama “ļaundara”, bet par to viņiem būs jākalpo Vācijai par kolonistiem okupētajā Polijā. 

Pieminēto oficiālo versiju labi ilustrē kāds 9.oktobrī laikrakstā “Jaunākās Ziņas” publicēts raksts “Ierosina vācu tautības iedzīvotāju pārvešanu no Latvijas uz Vāciju”. Zīmīgi, ka šajā pašā dienā, gandrīz vārds vārdā līdzīgi raksti tikai ar citādiem virsrakstiem parādījušies vairākos citos latviešu laikrakstos. Interesants ir arī tā stils. Tas ir visai tāls - gan no latviešu literārās izteiksmes un gramatikas normām, gan no to laiku žurnalistiskā stila. Rodas iespaids, ka teksts ir ne pārāk prasmīgi tulkots no svešvalodas. 
Nolēmu to ilustrācijai citēt pilnībā. Tas skan sekojoši:

REPATRIĀCIJAS KUĢU MARŠRUTI 1939.GADĀ

“Sakarā ar valstskanclera 6.oktobra runā izteikto principu par tautisko minoritatu drumstalu atkalpārvešanu Vācijas robežās un nometināšanu jaunās dzīves vietās Vācijas valdība stājusies pie plašākas repatriācijas akcijas ievadīšanas. Šai nolūkā Vācijas sūtnis fon Kotce apmeklēja ārlietu ministriju, lai iegūtu Latvijas valdības piekrišanu un atbalstu Latvijā dzīvojošo vāciešu repatriācijai. Šis jautājums samērā viegli atrisināms, par cik tas attiecas uz Vācijas pilsoņiem, kas uzturas Latvijā. Viņu skaits nav liels, un arī viņu iedzīves un īpašumu likvidācija nevar radīt sevišķas grūtības, vēl jo vairāk tādēļ, ka pati Vācijas valdība te var rūpēties par kompensācijas iespējām un veidiem. Sarežģītāka lieta kļūst, zīmējoties uz vācu tautības Latvijas pilsoņiem, jo pēdējiem  jāatbrīvojas no saviem pienākumiem iepretim Latvijas valstij, pirms viņi pāriet Vācijas pavalstniecībā. Šī jautājuma kārtošana iedomājama tikai līguma ceļā, kas atrisinātu visas problēmas, kuras stāv sakarā ar samērā plašu emigrācijas kustību. Šimbrīžam vēl trūkst visas ziņas par to, kādā veidā tas izvedams un cik ātri Latvijas pilsoņi var izmantot optacijas tiesības. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka plašāka izceļošanas kustība var norisināties tikai plānveidīgi un organizēti, nokārtojot jau iepriekš iedzīves likvidācijas jautājumus, kas nedrīkst būt par cēloni varbūtējām vēlākām domstarpībām starp Latvijas un Vācijas valdību. No Vācijas valdības puses nepārprotami pasvītrots, ka nodomātā repatriācijas akcija nestāv nekādā sakarā ar Baltijas valstu līgumiem ar PSRS, bet izriet no vēlēšanās, kā tā izteikta valstskanclera runā, likvidēt vismaz daļu no Eiropas konflikta dīgļiem, izdarot neasimilējamo rasisko elementu pārvietošanu. Arī Latvijas valdība nedomā stāties ceļā tādam nodomam, bet, tāpat kā tā gādās par visu Latvijas pilsoņu drošību, tai arī jārūpējas par to, lai izceļojošo un Vācijas pavalstniecību optējošo cilvēku liktenis pēc iespējas būtu nodrošināts pret visiem smagumiem, ko tik plaša vēriena pārvietošana varētu izsaukt.

Līgumsarunas sāksies tuvākās dienās.

Starp Latvijas un Vācijas valdībām panākta principiāla vienošanās noslēgt repatriācijas līgumu, kas nokārtotu vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu un ar to sakarā stāvošus jautājumus. Sarunas par minēto līgumu sāksies tuvākās dienās.

Vāciešu skaits Latvijā.

Pēdējā tautas skaitīšanā 1935.gadā Latvijā reģistrēti pavisam 62.144 vācieši vai drusku vairāk par 3 proc. no visiem valsts iedzīvotājiem. Lielākā daļa vāciešu dzīvo pilsētās: Rīgā – 38.523, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā un citās lielajās pilsētās – 12.583, bet uz laukiem – 11.038. – Pēc pavalstniecības vācu tautības iedzīvotāji sadalās: Latvijas pilsoņu – 56.441, Vācijas valsts pilsoņu – 3518, nansenistu – 1336 un pārējo valstu piederīgo – 797. Valsts vāciešu lielākā daļa – 91 proc. dzīvo pilsētās, pie kam Rīgā – 2507. Visvairāk vāciešu strādā rūpniecībā – 27 proc., tirdzniecībā – 20 proc., lauksaimniecībā – 16 proc., brīvās profesijās – 12 proc.. Dabīgā pieauguma vāciešiem Latvijā nekad nav bijis. 1930.g. mirstība pārsniedza dzimstību par 242, bet 1938.g. jau par 465.

Kā aizbrauks vācu pilsoņi.

Vācu tautības pilsoņu pārvešanai no Latvijas uz Vāciju vakar un šorīt Rīgas ostā ienākuši 10 Vācijas tvaikoņu. Visi tie ir apm. 8000-9000 tonnu lieli, iekārtoti preču un pasažieru pārvadāšanai. Liepājas un Ventspils ostā ienākuši 4 Vācijas kuģi. Tuvākās dienās Latvijas ostās sagaida ierodamies vēl vairākus Vācijas kuģus, kas uzņems izceļotājus. No vācu tautības Latvijas pavalstnieku aprindām mums paskaidro, ka aicinājums vācu tautības pilsoņiem atgriezties Vācijā ir vispārējs, un par Latvijas atstāšanu varēs lemt katrs personīgi. Baumām, it kā vācu tautības pilsoņi steigā likvidētu savus īpašumus un uzņēmumus, nav nekāda pamata. Visi vāciešu uzņēmumi un fabrikas turpina darboties bez traucējumiem. Gadījumā, ja repatriēšanās dēļ vajadzētu likvidēt kādus uzņēmumus, to centīsies izdarīt bez traucējumiem Latvijas tirdzniecībai un rūpniecībai. ” (10)

*

REPATRIANTU KUĢIS "GENERAL VON STEUBEN"

Tāda ir “oficiālā versija”, taču paralēli tai bija pāris neoficiālas. Un pirmā nāca no Vācijas šeit finansēto organizāciju puses. Būtu taču grūti noticēt, ka ikviens  Baltijas vācietis, izdzirdot radio raidījumu no Berlīnes, vai pat regulāri lasot Vācijas nacionālsociālistiem neapstrīdami tolaik ļoti simpatizējošo šejienes vācu presi, būtu gatavs pēc pirmā signāla pamest visu un doties ceļā. 
Lai kas tāds kādreiz notiktu, to bija nepieciešams šeit jau laikus rūpīgi organizēt. Bet kā savulaik tikuši organizēti šie sagatavošanas darbi, par to raksta vācu vēsturnieks Erichs fon Nolteins vairāk kā simt lappušu lielajā pētījumā “Vāciešu repatriācija no Latvijas- Rīgas vācu preses spogulī”. Pētījums publicēts 1984.g. Rietumvācijā vācu valodā iznākošajā Baltijas institūta rakstu krājuma “Acta Baltica” 20/21 sējumā.

Viņš stāsta: Uz 1939.gadu, par baltvācu galveno organizāciju šeit bija kļuvusi, no Berlīnes finansētā “Deutsche Volksgemein schaft” - jeb “Vāciešu Tautas kopība”, un šīs organizācijas politiskā organizācija “Die Bewegung”. Zem pēdējā nosaukuma bijusi paslēpusies šejienes Vācijas Nacionālsociālistu partijas filiāle. Jo nacisms starpkaru Latvijā vispār bija aizliegts.
Tāpat, šīs organizācijas ne īpaši ieredzēja arī vecās šejienes vācu organizācijas. Arī tās, savu iespēju robežās, centušās oponēt šīm divām jaunajām. Taču, neskatoties uz pretestību, Erharda Kroegera vadītajām organizācijām bija dažos gados izdevies šeit veikt milzu darbu. 
Bija apzināts un reģistrēts burtiski katrs vācietis Latvijas teritorijā. Visiem vāciešiem bija izdotas īpašas vācu tautības piederības kartes. Un visa valsts teritorija bijusi sadalīta rajonos “Nachbarschaft”. Labāku sakaru uzturēšanai katrā lielākā pilsētā pat bijuši vairāki šādi rajoni. Un katra rajona robežās, katra atsevišķa nacistu kustības biedra pārziņā bijis zināms skaits vācu kaimiņu. Bez tam organizācijas biedri centās iestāties un ieņemt pamanāmu stāvokli arī vācu draudzēs un vecajās šejienes vācu biedrībās. 
Atskanot signālam 1939.gada oktobrī, visa šī sistēma sāka darboties. Aktīvisti metodiski apstaigāja šeit dzīvojošos vāciešus, katrs savā iecirknī. Vairumu viņi personīgi pazina. Un vairums pazina viņus. Un viņu argumenti – solījumi, brīdinājumi, draudi - bijuši pietiekami efektīvi, lai cilvēki izlemtu pamest visu… Lai uzskatītu par prātīgāku gatavoties ceļam. Oficiālajā vācu presē tobrīd nebija ne vārda par karu, vai iespējamu okupāciju. Bet aģitatori par to atklāti runāja repatriācijas sakarā. (11) Vieniem draudējuši ar “sarkano atnākšanu”. Citiem, ka sākoties jukām, vietējie latvieši visus “izkaušot”. 
Baltijas vācieši tikai pēdējā gadsimta ceturksnī bija šeit pārdzīvojuši: I Pasaules karu, Stučkas “sarkano teroru”, un arī brīvās Latvijas agrārā reforma daudziem bija nepatīkama. Un arī tas, ka agrāk Baltijā valdošā vācu minoritāte tik strauji bija šeit pazaudējusi visas īpašās privilēģijas - arī tas nozīmēja daudz… Un tagad viņus gaidīja vēl viens karš. - Toties, Berlīne solīja zināmas garantijas, pat lielāka materiāla labklājība būšot iekaroto poļu zemju kolonistiem… Tur tagad zemes un lielu “bezsaimnieka īpašumu” netrūkstot. 
Tā cilvēki bija spiesti izvēlēties starp “pātagu un pīrāgu” - un izvēlējās, protams, to, ko uzskatīja par labāku. Vai kāds viņiem var par to kaut ko pārmest? Ja nu vienīgi izteikt līdzjūtību par dažkārt pārlieku ticēšanu, klausoties “šīs pasaules gudro un vareno” vārdos.

Un patiesības labad jāatzīst, ka zināma loma šo cilvēku galīgajā izvēlē būs bijusi arī Latvijas valdības padevībai Vācijas un Krievijas priekšā, un šejienes preses (arī latviešu) iztapībai varenajiem. Bet pēdējo lietu noteica arī valsts "preses pārrauga" 12. oktobrī laikrakstiem "Valdības Vēstnesis", "Jaunākās ziņas", "Rīts", "Kurzemes vārds" uc. piesūtītais paziņojums. Dažādos laikrakstos, tas tika publicēts ar dažādiem nosaukumiem - "Sabiedrisko lietu ministra paziņojums par nepamatotu baumu izplatīšanu", "Baumām par briesmām nav pamata", "Izplatītas ļaunprātīgas baumas", "Baumām par nenovēršamām briesmām nav nekāda pamata" .... Taču teksts visur bija, divas pilnīgi vienādas rindkopas: "Spriežot pēc vēstulēm, kādas saņēmuši arī ministru kabineta locekļi, redzams, ka sakarā ar valstsvāciešu un vācu tautības Latvijas pilsoņu atpakaļpārvietošanos uz Vāciju, Rīgā tiek izplatītas dažādas baumas, itin kā par kādām tuvām un nenovēršamām briesmām Latvijas pilsoņu mantai un dzīvībai. Baumu izplatītāji šīs briesmas saista ar Latvijas un Padomju Krievijas noslēgto savstarpējās palīdzības paktu. -  Aizrādu, ka minētās baumas ir pilnīgi bez kāda pamata un tiek izplatītas ar pārāk redzamu nolūku izsaukt bailes un radīt apjukumu. - A.Bērziņš Sabiedrisko lietu ministrs." - Lūk tā valsts valdība bija demonstrējusi "oficiālo nostāju". 
Savukārt žurnālisti, tie nodemonstrēja, ka, jebkuru, arī uzspiestu lietu var izpildīt dažādi. Kaut vai šādi, publicējot "konfidenciālo" ministra apkārtrakstu. Un ticot, ka lasītājs pratīs lasīt to "starp rindām". Un nākamajās nedēļās līdzīga prakse bieži attiecas - gan uz vadoni Rīgas pilī, gan uz viņa padomdevējiem, gan uz presi.

*

Protams, žurnālistiem autoritārā valstī bija jāietur tādu toni, kādu no viņiem prasa. Lai arī dažkārt, kāds brīžiem no sevis arī vēl pielika ko klāt, naivi meklējot un izceļot notiekošajā “labo” un mēģinot tulkot visu notiekošo vēl savu tautiešu interešu garā. Un tā gadījās sarunāt arī ko lieku. Protams, arī viņiem neko nevar pārmest. Bet tomēr, reizēm būtu bijis labāk, ja lasītājiem tiktu sniegta plašāka viela pārdomām. Jo tomēr, tā bija savdabīga cīņa par pilsoņu prātiem.

Tanī pat laikā jāatzīst arī neparasts korektums, kas valdīja Latvijas preses izdevumu slejās, repatriācijas un baltvāciešu jautājumu sakarā. Lai gan pretrunu un asumu šejienes latviešu un vāciešu attiecībās līdz tam nebija trūcis… 
Nemeklēsim idilli starp tā laika Baltijas nacionālajām grupām.  Un stipra “politiskā aktiera” nokāpšanu un “Baltijas skatuves dēļiem” ļoti daudzi uztvēra arī ar atvieglojumu. Taču, vienlaikus, nebija nekur naida šajos rakstos. Drīzāk notikumu atspoguļojumos cauri strāvoja līdzjūtība.  Jo gan rakstītāji, gan lasītāji juta – visu nākotne ir miglā tīta, un, neskatoties uz visu, arvien vēl visi vienā laivā sēdam.

REPATRIANTU KUĢIS "GNEISENAU"

Un, ja runājam par toni, kādā tika atspoguļota repatriācija, bija jau arī trešā neoficiālā versija – latviešu sabiedrības vairuma versija. Savdabīgu kopsavilkumu par šo “latviešu pozīciju”, jau pēc repatriācijas beigām, publicēs laikraksts “Darba Dzīve” Nr.51 savā 16.decembra numurā, ar virsrakstu “Kādu vēstures posmu noslēdzot”: 

“Vakar noslēdzās vācu tautības pilsoņu izceļošana no Latvijas. Izceļošanas norise ilgusi tikai apm. pusotra mēneša, bet izbraukuši šajā laikā apmēram 50.000 vāciešu. Ja ņemam vērā to apstākli, ka pag. gada septembrī mūsu zemē ir skaitījušies 55.000 vācu tautības pilsoņi, tad jāsaka, ka aizbraukuši būs gandrīz visi. Bet tie nedaudzie, kas še vēl būs palikuši, negribēdami šķirties no zemes, kurā viņi dzimuši, jeb dodami mūsu tēvzemei priekšroku dzīves ērtību ziņā, tie uz visiem laikiem atsakās no savas tautības un ar sirdi un mēli pievienojas latvju tautas saimei. Nav jāaizmirst, ka ar rītdienu sākot mūsu zemē priekš vāciešiem nepastāv vairs itin nekas: ne vācu mazākumtautība, ne vācu valoda, ne vācu biedrības, ne vācu draudzes, ne vācu skolas, ne vācu uzņēmumi – itin nekas!

Tāpat Latvijā vairs nepastāvēs arī vācu preses. Vietējās vācu avīzes “Rigasche Rundschau” pēdējais numurs iznāca šonedēļ. Tā “R.R.” izbeidza savu darbību pēc 73 gadu pastāvēšanas. Otrs vācu laikraksts “Rigasche Post” darbību izbeidza jau priekš divām nedēļām.

Tātad nebūs arī vācu preses.

Tāpēc izšķiršanās par braukšanu, vai nebraukšanu ir bijusi vienreizēja, neatsaucama, galīga.

Ar to mēs uz visiem laikiem noslēdzam mūsu kopdzīves posmu ar vācu tautas piederīgiem, kāds posms ildzis pāri par 600 gadiem.

Jā, pielikts punkts kādai garai un ārkārtīgi raibai vēstures lappusei. Kurai nekad vairs nebūs turpinājuma.

Vācieši atgriežas savā tēvzemē savas tautas vadoņa saukti.

Viņi atgriežas brīvi un nepiespiesti.

Lielvācijā tagad būs 50.000 vāciešu, kas caur un cauri pazīst mūsu zemi, prot mūsu valodu, zina mūsu parašas, likumus, domas un jūtas.

Cerēsim, ka šīs zināšanas – tāluma un atmiņu ietekmēti – viņi pratīs likt lietā, lai celtu jaunas saderības un  saprašanās ēku starp latviešu un vāciešu tautām un valstīm.

Daudz pārdzīvojumu un pārdomu ir devis pēdējais mēnesis kā aizbraucējiem, tā palicējiem.

Šķiršanās brīdis ir augstākā mērā cilvēcisks, jo taisni šķiršanās ir tā, kas liek aizmirst, kas visu izlīdzina un visu piedod.

Šķiršanās uz mūžu – tā tak līdzinās nāvei un nebūtībai.

Mēs patiešām esam humāna un augstsirdīga tauta un tas ir mūsu kulturālās gatavības eksāmens.

Mums nav bijis naida pret aizbraucējiem. Viņu lietu izkārtošanā mēs esam bijuši Augstākā mērā iecietīgi. Un tas tā ir noticis ne bez iemesla.

Ar vāciešu aizbraukšanu mūsu tauta paliks vēl tīrāka, vēl viengabalaināka. To jau atzīmē arī ārzemju prese. Tā lietuvju laikraksts “20 Amžiums” veltī plašu rakstu vāciešu repatriācijai no Latvijas un nāk pie atzinuma, ka vāciešu izceļošana Latvijas valstij un tautai nozīmē lielu ieguvumu, un ka Latvijas dzīve tagad varēs veidoties bez svešiem iespaidiem latviskā garā un virzienā.

Tā ir, latviešu cilvēks vienmēr ir šķirojis parasto vācu tautības pilsoni no Baltijas muižnieka. Sevišķi to ir darījis latviešu strādnieks un zemnieks, kuriem ar vācu baronību kopš XIX.g.s. sākuma un līdz pat valsts nodibināšanai un lielajai agrārreformai allaž nācies sadurties.

REPATRIANTU KUĢIS "DER DEUTSCHE"

Velti būtu kādam no viņiem arī šķiršanās brīdī mēģināt iestāstīt, ka starp abiem lēģeriem kādureiz pastāvējušas maigākas jūtas.

Nē! Tas nekad nav bijis un noticis!

Baltijas muižniecība, kuru vairākkārt nosodījuši pat viņas pašas ciltsbrāļi (G.Merķelis) nekad nav mēģinājuši latviešu zemniekam radīt cilvēciskus dzīves apstākļus.

Viņas virskundzība mūsu zemē ir un paliks šīs zemes melnākā lappuse. Bet mēs zinām, ka parastais vācu tautības loceklis – vienalga, vai tas būtu valsts-vācietis, jeb bijušais baltikumietis-ierindnieks – nav vācu barons.

Tas ir gluži tāpat, kā Gauru pagasta krievs nav bijušais Krievzemes gubernators vai kādreizējais Rīgas žandarmērijas priekšnieks.

Mēs šķirojam Baltijas baronu no Latvijas vācu tautības pilsoņa, un tāpēc arī pēdējo mēs aizvadām bez naida un īgnuma: - Lai visi labie gari stāv viņiem klāt jaunajā un svešajā zemē, kura tiem jāiegūst par viņu jauno tēviju!

Ir noslēdzies garš divu tautu kopdzīves posms.

Viņš ir bijis tik daudzžuburains, ka pavilkt tam strīpu patlaban nemaz nav iespējams.

Bet viss paiet. Paies arī atmiņas par šīm vēsturiskām vācu aizceļošanas dienām. Bet paliks tauta, kas vienmēr še bijusi un vienmēr būs. Tai jāstrādā. Tai jādzīvo. Un viņa strādās un dzīvos. Jo tā to ir nolicis Dievs, un tā to gribam mēs paši.” (12)

Zināms arī, ka Rīgas pilī šo pozīciju uzskatījuši par “nepareizu”, tādu, kas var savukārt kaitināt PSRS sūtniecību, un radīt apgrūtinājumus valdības “neitralitātes politikai”. Un tādēļ, līdzīgu redakcijas rakstu autoriem pat nācies atvadīties no redaktoru krēsliem. Tāds liktenis, piemēram, piemeklējis daudz lasītā žurnāla “Sējējs” redaktoru un rakstnieku Jāni Lapiņu. Taču, ne tikai šajā laikrakstā publicētais liecina – šāds viedoklis bijis gana populārs!

*

Bet nu par tekošiem jaunumiem. Latvijas prese, gan vāciskā, gan latviskā, tiem atvēlē ļoti daudz vietas laikrakstu slejās. Un bieži jūtams, ka daudz tiek pateikts arī “starp rindām”. Piemēram – 31. oktobrī “Jaunākās Ziņas” Nr.248 informē:

“Rīgā šodien sāk darboties repatriācijas iecirkņi, kuros izceļotāji vācieši paraksta lūgumus par atlaišanu no Latvijas pavalstniecības. Jau pusstundu priekš noteiktā laika 1. optacijas punktā Ķēniņu ielā 30. sāka drūzmēties vācu tautības pilsoņi. Vācieši šeit noorganizējuši brīvprātīgu kārtības dienestu. Tā locekļi – jaunieši tērpušies melnās uniformās, ap roku dzeltena lenta. Jaunieši rāda savu militāro stāju un sasveicinās paceltām rokām. Turpat noorganizēts birojs, kurā aizceļotājiem sniedz juridiskus padomus. Lūgumus par atlaišanu no Latvijas pavalstniecības pieņem un kārto iekšlietu ministrijas darbinieki pie vairākiem galdiem.

Tieši pl. 9 rindā sastājušos vācu tautības pilsoņus sāka ielaist repatriācijas iecirkņa telpās. Rokās viņi turēja sagatavotus dokumentus. Par 10.sant. viņi saņēma īpašu lūguma veidlapu uz iekšlietu ministra vārda. Kā pirmie savus lūgumus iesniedza kāds jauns pāris.

“Vai jūs aizbraucat labprātīgi?” jautāja ierēdnis.

REPATRIANTU KUĢIS "BERLIN"

“Jā, es aizbraucu labprātīgi”, atbildēja vīrs. Pēc tam ierēdnis salīdzināja iesniegto pasi un lūgumu. Pirmā lūguma iesniedzējs bija Ludvigs Bute. Savu vārdu viņš rakstījis ar diviem “t”. Iesniegtie lūgumi ātri virzījās no galdiņa uz galdiņu, kur nokārtoja nepieciešamās formalitātes. Drīz vien pirmais lūgums jau sasniedzis repatriācijas iecirkņa vadītāja galdiņu. Reizē ar lūgumu viņam pienākusi jau sagatavotā apliecība par atlaišanu no Latvijas pavalstniecības. (..) Jau kā Vācijas pilsonis viņš dodas pie pēdējā galda, kur vācieši izbraucējiem izsniedz kuģa kartes.” (13)

Cits laikraksts “Rīts” (Nr.302) 1. novembra numurā publicē “atlūgšanās veidlapas” pilnu tekstu:

“Ikviens aizceļotājs repatriācijas iecirknī saņems pret 10 sant. samaksu īpašas lūguma veidlapas, kas adresētas iekšlietu ministram.

Lūgums sākas vārdiem: - Pamatojoties uz 1939.gada līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju un sakarā ar manu labprātīgo vēlēšanos atteikties par sevi un maniem bērniem uz visiem laikiem no Latvijas pavalstniecības un izceļot no Latvijas uz Vāciju un pāriet Vācijas pavalstniecībā lūdzu atlaist no Latvijas pavalstniecības mani personīgi un manus bērnus, jaunākus par 16 gadiem.

Pēc bērnu uzskaitījuma lūguma teksts turpinās: Līdz ar šo es labprātīgi atsakos par sevi un šajā lūgumā minētiem bērniem no Latvijas pavalstniecības uz visiem laikiem, kā arī no manas tiesības atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi. Paziņoju, ka Vācijas sūtniecība Latvijā, saskaņā ar 1939.gada nolīgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju, piekritusi manai ieceļošanai Vācijā. – Lūgumam jāpievieno Latvijas pase, karaklausības apliecība un apliecība par atlaišanu no Latvijas pavalstniecības.

Attiecīgā repatriācijas iecirknī, kur iekšlietu ministra pilnvarotās personas būs policijas iecirkņu priekšnieki, lūgums jāparaksta ministra pārstāvja klātbūtnē. Tāpat būs arī jādod paraksts par apliecības saņemšanu atlaišanai no Latvijas pavalstniecības. Attiecīgās apliecības būs derīgas kā personas apliecinājums un atļauja uzturēties Latvijā līdz izceļošanai.” (14)

Tālāk tikai dažas ziņas: 13.oktobrī tiek paziņots, ka tuvākās nedēļās tikšot likvidētas apmēram 200 šejienes vācu biedrības, turīgās Melngalvju biedrība, Vingrotāju biedrība un Vācu pilsoņu biedrība to skaitā. - 14.oktobrī Rīgu atstāj pirmais kuģis ar izceļotājiem. -21.oktobrī ar Kara ministra ģen. J.Baloža pavēli no aktīvā kara dienesta atvaļināti kareivji un instruktori, kas vēlas izmantot repatriacijas tiesības. - 15.novembrī sakarā ar vāciešu repatriāciju no Nacionālās operas sezonas vidū šķīrusies baleta soliste Ludmila Bēvalde. – 13. novembrī kara ministrs J.Balodis pieņem vācu-baltiešu zemessargu biedrības bijušo karavīru delegāciju. Tās priekšgalā pirmais Latvijas flotes virspavēlnieks, admirālis, grāfs fon Kaizerlings. Delegācija ministram pasniedza piemiņas adresi, kurā viņi, pateicas par parādīto labvēlību un palīdzību, un rakstīja, ka vienmēr ar cieņu atcerēšoties savu bijušo virspavēlnieku. Ministrs aizbraucējiem novēlēja panākumus viņu nākamā dzīvē un darbā. – Ar 1.novembri  beidz darbu vācu pamatskolas Aucē, Kurmenē, Planicā, Padurē, Kuldīgā, Altienā, Sieksātē, Valtaiķos, Kalvenē, Zantē, četras pamatskolas Iršos, un četrpadsmit pamatskolas Rīgā. Slēgtas arī Liepājas un Kuldīgas vācu ģimnāzijas, Rīgas klasiskā ģimnāzija, Vācu pedagogu sagatavošanas iestāde, kā arī vairākas citas vācu pamatskolas, arodskolas, pirmskolas un bērnu dārzi. Arī pārējās vācu izglītības iestādes gatavojas izlaidumiem. – Atvadās Latvijas universitātes vācu mācību spēki. - Dažādas vācu biedrības rīko atvadu vakarus. Tiem ir neparasti liela piekrišana. - Atvadās Lielauces latviešu draudzes mācītājs Leo Jurevics, Jelgavas vācu draudzes mācītājs K.Tempels. Likvidējās vācu draudzes. – Aizbrauc Mazsalacas ārsts ar ģimeni. Slēgta Rūjienas “Vecā Aptieka”. Sakarā ar aizceļošanu atbrīvoti no dienesta mežiņi – Inčukalna, Vencslavas, Lutriņu, Rušonu, Popes, Krāslavas, Liepnas, Ainažu, Aizputes, Zālītes, Lielupes virsmežniecībās. u.t.t

REPATRIANTU KUĢIS 'POTSDAM'

Citur – no darba aiziet dzelzceļnieki. Vēl citur - savas lauku saimniecības atstāj zemnieki.  Tobrīd, apmēram 1800 vācu lauksaimniekiem Latvijā tomēr joprojām esot piederējuši  ap 60.000 hektāru zemes. Un vēlāk Vispārējā lauksaimniecības banka, kura Latvijas valsts vārdā pārņēma šos īpašumus, nodeva tos tālāk apmēram 3000 latviešu zemes kopējiem. 
Izdevums Pašvaldības Balss, Nr.11 1. novembra numurā sniedz kopsavilkumu par vācu minoritātes saimniecisko aktivitāti: Lai gan vācieši sastāda tikai 3,2% valsts iedzīvotāju, aizbrauc cilvēki kas iepriekšējā gadā maksājuši 16,2% visu nodokļu. (To skaitā: 17% no rūpnieku ienākuma nodokļa; 12% nodokļu no tirgotāju ienākuma; 33,8% no rūpniecības algoto darbinieku ienākumiem; 26,7% no algoto tirdzniecības darbinieku ienākuma; 15% no brīvo profesiju ienākumiem; 21% no namsaimnieku ienākuma; un 29,5% no rentje ienākumiem.) 1938. gadā vācu tautības pilsoņiem Latvijā piederējuši 1578 tirdzniecības uzņēmumi, kas sastāda 4,1% visu šāda veida uzņēmumu, bet to kopējais apgrozījums devis 7,3% visa apgrozījuma, jeb 114,7 miljonu Latu gadā. Tātad tie ir lielākie uzņēmumi. (10,6% no visām pirmās kategorijas, un 16,3% no visām otrās kategorijas tirdzniecības zīmēm.) Bez tam, vāciešu rokās ir 64 akciju sabiedrības ar 57,2 miljonu latu lieliem kapitāliem. Vāciešiem pilsētās pieder 3639 nekustamie īpašumi 137,4 miljonu latu vērtībā. Visu šo īpašumu vērtība tagad Latvijas Valstij ir jāatmaksā to īpašniekiem. Bez tam vēl Latvijas pilsētās vāciešu rīcībā ir 15.013 dzīvokļi, kas tagad atbrīvosies un nopietni ietekmēs dzīvokļu tirgus cenas. (15)

Īpašniekus pēkšņi maina vai tiek slēgtas: Šmita Rīgas cementa fabrika, Slokas celulozes fabrika, Jesena porcelāna un daudzas citas fabrikas. Steigā likvidē uzņēmumus un nekustamos īpašumus, pilsētās atbrīvo un realizē dzīvokļus. Tas viss liek aizdomāties lasītājiem – un vispirms jau latviešiem…

Bet visvairāk protams ir ziņu par repatriācijas kuģu kustību. Piemēram:  8. novembrī Liepāju atstājuši tvaikoņi ”Berlin” un “Frigge”, motorkuģi “Adler” un “Ulm”. Atstājot krastu, stāvot uz klāja, visi izceļotāji noņēma cepures un dziedāja “Dievs svētī Latviju”. - Ventspils ostā motorkuģī “Waldtraut” iekrauj mantas 250 izceļotājiem no Tukuma, Talsu un Ventspils apriņķa. Ventspils izceļotāju mantas iekrauj tvaikonī “Orotava”. Ostā gaidāms tvaikonis “Brenerhaven”. Ar izceļotājiem jau ceļā devušies transportkuģi “Lindenau” un “Minna Kord”. – Rīgas Eksportostā jau pirmajās repatriācijas dienās ienākuši 15 kuģu. To skaitā “Donau” un “Anhalt”. Tiek gaidīts arī slavenais 10.000 tonnu laineris “Florida”. – No Eksportostas 12. novembrī aiziet 16.000 tonnu lielas okeāna pasažiertvaikonis “Der Deutsche”. Tam atejot no krasta, aizbraucēji asarām acīs atvadās dziedot “Dievs svētī Latviju!” Sagaidāms laineris “Oceana” un preču kuģis “Isar” izceļotāju mantu vešanai. – 13.novembrī Rīgā gaida ierodamies lielo pasažieru tvaikoni “Steuben”.  16. novembrī Rīgu atstāj – tvaikonis “V.Alster”, laineri “Bremenhaven” un “Scharnhorn”. Pasažieri uz saviem kuģiem nodziedāja Latvijas un Vācijas himnu. 17.novembrī kārtējā reisā dosies “Der Deutsche”, kurš šoreiz uzņems ap 1500 pasažieru. Ceļā devušies arī tvaikoņi “Waldtraut”, “Frigge” un “Berlin”. Bet Rīgā ienācis 16.000 tonnu pasažiertvaikonis “Potsdam”. Tas uzņem 700 mātes ar maziem bērniem, pārsvarā daudzbērnu ģimenes, dažai esot pat 10 bērnu, kā arī citus pasažierus. Cita starpā, šodien dabīgā pieauguma ceļā, pasažieru skaits uz šī kuģa pieaudzis par četriem. Ienākuši arī tvaikoņi “Nordenham” un “Brake”. - Rīgā pietauvojies arī tvaikonis “Sierra Cordoba”, kas līdz šim pārvadāja Igaunijas vāciešus – šeit tas sāks uzņemt slimniekus no slimnīcām. No Ventspils ceļā dosies tvaikonis “Oratava”. – 29.oktobrī ar izceļotājiem aiziet tvaikoņi “Isar” un “Gechenheim”. Iekraušanās turpinās “Urundi”, “Florida” un  “Anlinlt”. Nedēļas beigās ar lielo pasažieru laineri “Steuben” ceļā došoties 3000 izceļotāju. – Tvaikonis “Rabat” iekārtots vecu un vārgu izceļotāju transportam. Tvaikonis “Scharlion” uzņems slimniekus no Rīgas un provinces slimnīcām.– 18.000 tonnu lielais pasažiertvaikonis “Gneisenau” eksportostā uzņems 2000 izceļotāju. Šo 24 pēdas dziļi peldošo kuģi jūrā izvedīs pats Rīgas ostas kapteinis Fr.Dambekalns. – Tvaikonis “Oldenburg” savā pēdējā repatriantu reisā no Rīgas aizies ar cietumniekiem,  “Bremerhaven” aizvedīs vājprātīgos, bet “Sierra Cordoba” ap 1200 Vācu tautas Apvienības un izceļošanas organizācijas vadošos darbiniekus.

REPATRIANTU KUĢIS "URANDI"

No šādām un līdzīgām ziņām burtiski “ņirb” tā perioda latviešu laikraksti. Var sacīt, ka sen Latvijas ostas vienlaikus nav redzējušas tik daudz  lielu kuģu. Tikai “Ziemeļvācijas Lloids” šajos traģiskajos divos mēnešos kursēt starp Vācijas un Latvijas-Igaunijas ostām norīkojis – 48 kuģus.

CIK UN KAS AIZBRAUCA?

Lielais repatriācijas vilnis noslēdzās 1939.gada 16. decembrī ar tvaikoņa “Sierra Cordoba” aizbraukšanu. Par šajā repatriācijas posmā no Latvijas aizbraukušajiem 1940.gada maijā Iekšlietu Ministrijas Administrācijas departaments izdod pārskatu “Izceļojušo vācu tautības pilsoņu saraksts. Ziņas par personām kas aizceļojušas saskaņā ar līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanos uz Vāciju (Lik. Krāj. 1939.g. 176)”  - Tas ir aizbraucēju saraksts uz 1776 lappusēm, kuram gandrīz vienlaikus iznāk arī papildinājums uz 24 lappusēm.

 Pārskats strukturēts vairākās sadaļās:

Pirmajā ir uzskaitīti – Latvijas pilsoņi, kas atlaisti no pilsonības Latvijā. Šeit pie katra repatrianta minēta arī viņa iepriekšējā adrese Latvijā, kā arī diena kad viņi reģistrējušies, un arī izceļošanas datumus. Kopā, šajā pārskata sadaļā uzskaitīti 46.935 bijušie Latvijas pilsoņi. Savukārt, papildinājumā, šai kategorijai atbilst vēl 504 personas. Tātad, pavisam kopā Latvijā, līdz 1940.gada maijam, no pilsonības atteikušies un repatriējušies 47.439 Latvijas pilsoņi.

Otrā sadaļa ir – Latvijas pilsoņi, kas atlaisti no pavalstniecības ārzemēs. Pārsvarā tie ir pilsoņi, kuri repatriācijas laikā dzīvojuši, strādājuši vai atradušies Vācijā vai vācu jau okupētajā Polijā. Pārskatā tādu ir 1889, bet papildinājumā vāl 3. Tātad kopā šai kategorijai atbilst 1892  Latvijas pilsoņi.

REPATRIANTU KUĢIS "RABAT"

Trešā sadaļa ir – citu valstu pavalstnieki, kas izceļojuši uz Vāciju, piedaloties 1939.g. 30.oktobra līgumā paredzētā izceļošanā. Tādu šajā sadaļā ir četras kategorijas. – Pirmkārt, tie ir Latvijā  dzīvojušie “Nansena pasu” īpašnieki. Starpkaru Eiropā tā sauca Latvijas šodienas “nepilsoņu pasu” analogu. Savukārt, pašus šo pasu īpašniekus dēvēja par bezpavalstniekiem jeb “nansenistiem”. Pārskatā minēti 1038 “nansenisti”, bet pielikumā vēl 12. Tātad kopā tādu repatriantu vidū tobrīd bijis 1050. Otrkārt, šajā sadaļā ietilpa Latvijas vācieši, kuri jau iepriekš bija kļuvuši par Vācijas pavalstniekiem. Pavisam tādu bija 1907. Treškārt, pie šīs sadaļas piederēja arī repatrianti no tobrīd Latvijā dzīvojušo Polijas pavalstnieku vidus. Pārskatā tādu ir 294, bet papildinājumā vēl 1. Tātad, kopā 295 personas. – Ceturtkārt, pārskatā minētas vēl 6 personas – vācu tautības pilsoņi, kas pārvietojušies uz Vāciju, bet nav atlaisti no Latvijas pavalstniecības. – Tādējādi, kopumā trešajā sadaļā ir dati par 3258 izceļotājiem, kas pirms tam dzīvojuši Latvijā, nebūdami tās pilsoņi.

Kopumā, tādējādi izceļošanas kampaņas šī perioda ietvaros, līdz 1940.gada aprīlim no Latvijas repatriējušās 52.589 personas. – Tie uz to brīdi ir visi, kas pieteikušies izbraukšanai no Latvijas.

Tomēr, repatriācijas process Baltijā vēl nav uzskatāms par nobeigtu. Par to liecina vēlākās laikrakstu ziņas. 1940.gada 18. martā laikraksta “Brīvā Zeme” Nr.64 publicēta intervija ar Igaunijas ārlietu ministru prof. A.Piipu. Cita starpā viņš stāsta: “Repatriācija pie mums bija organizēta drusku uz citādiem pamatiem kā pie jums. Mums tika dots ilgāks laiks. Noslēgties vāciešu aizbraukšanai vajadzēja februārī, bet šīs ziemas bargais sals, kas apturēja visu kuģniecību Baltijas jūrā, neļāva aizbraukt arī pēdējiem mūsu zemes vāciešiem. Daži simti vāciešu vēl ir mūsu zemē, bet tiklīdz jūra kļūs atkal kuģojama – to vairs nebūs. – Aizbraukušo skaitļi ir mazāk iespaidīgi kā Jūsu zemē, bet mums jau vāciešu bija krietni mazāk kā jums. No apmēram 16.000 aizbrauc apm. 13.500, kas tuvu pie 90%.(..)” (16)

Tāpat arī Latvijā, Vācijas diplomātisko un palikušo repatriācijas saimniecisko struktūru paspārnē process turpinās, lai arī vairs nav tik intensīvs, drīzāk – pat epizodisks.

Kopumā, tātad var lēst, ka līdz 1940.gada pavasarim no Baltijas bija izceļojušas nedaudz vairāk pa 66.000 personu. Un aizbraukuši ir praktiski visi, kas uz to brīdi izceļot bijuši gatavi. Taču repatriācijas process arī tad vēl nav uzskatāms par pabeigtu. Memuāru literatūrā un laikabiedru atmiņās netrūkst liecību par to, ka jau pēc Sarkanās armijas “papildkontingenta” ienākšanas Latvijā 1940.gada 17. jūnijā,  bet vēl jo vairāk pēc valstu inkorporācijas PSRS - pie Vācijas sūtniecībām, un komisijām kas atbild par izceļojošo repatriantu īpašumu realizāciju, atkal bijusi vērojama izceļot gribētāju drūzma, un atkal notikusi aktīva repatriēties gribošo reģistrācija. 
Vienīgi precīzus skaitliskus datus par šo periodu atrast gan neizdevās.

Vienīgi, 1941.gada 17.janvārī Latvijas padomju laikrakstos - “Cīņa”, “Jaunais Komunārs”, “Brīvais Zemnieks”, “Darbs”, “Padomju Latvija”, “Komunists” un vēl vairākos vienlaikus parādās precīzi vārds vārdā identisks paziņojums. Citēšu to no laikraksta “Zemgales komunists” Nr.16 : “Pēc vācu informācijas biroja ziņām, sakarā ar 10.janvārī noslēgto nolīgumu par vāciešu izceļošanu Vācijā jāatgriežas 45.000 vāciešiem no Lietuvas, kā arī tiem 12.000 vāciešiem, kas pēc 1939. gada rudenī notikušās repatriācijas palikuši Igaunijā un Latvijā. Repatriācijas birojs izraudzījis sevišķas komandas, kas 16.janvārī izbrauc no Berlīnes un uzņemsies izceļošanas organizēšanu.”  (17).

REPATRIANTU KUĢIS "OCEANA"

Vairāk presē, ne vārda. Taču minētais paziņojums neapstrīdami liecina, ka repatriantu reģistrācija un izceļošana tiešām turpinājusies līdz pat Latviju atstāja pēdējais repatriantu kuģis. Un, tas notika  1941.g. 25. martā. 
Tātad, runājot par repatriāciju, aprobežoties tikai ar pirmās repatriācijas kampaņas statistiku nebūtu korekti. 
Bet tad rodas nākamā problēma.  - Zinot, cik labprāt padomju propaganda samazināja tai nekomplimentāros statistikas rādītājus, augšminētajās avīzēs norādīto bēgļu skaitu no PSRS Padomju Baltijas Republikām, nākas uzskatīt par diezgan nedrošu. Un tātad, arī kopējā repatriantu statistika kļūst nepilnīga un precizējama.

*

Visbeidzot, vēl gribētos pieskarties tādam delikātam jautājumam, kā repatriācijas procesā uz Vāciju izceļojušie latvieši. Šī parādība savulaik bija izraisījusi Prezidenta un Vadoņa Kārļa Ulmaņa dusmas, un par to diezgan daudz sodījās latviešu avīžniecība.

Bet, atmetot emocijas, sāksim ar to, ka šai parādībai bija objektīvs pamats. 
Un šajā sakarā izdevumā “Mēneša biļetens statistikai un konjuktūrai” 1939.gada Nr.10 bija publicēts visai interesants pārskats “Vāciešu jautājums statistikā”.

Šeit, stāstot par šejienes vāciešu demogrāfisko dinamiku, bija vērsta uzmanība uz to, ka vācu minoritāte savu īpatsvara maksimumu Baltijā bija sasniegusi vēl 1881.gadā. Respektīvi, tad Latvijā (bez Latgales un Ilūkstes apriņķa) tautas skaitīšana uzrāda 135.120 šeit dzīvojošus vāciešus. Tas ir 11,3% no visiem iedzīvotājiem. Bet kopš tā laika minoritātes īpatsvars - gan skaitliski, gan procentuāli - sarucis. Tā, 1935.gadā sevi par vāciešiem visā Latvijā uzskatījušas vairs tikai 62.144 personas, un tas ir vairs tikai 3,2% no visiem iedzīvotājiem.

Runājot par sarukuma iemesliem, tika vispirms minēta minoritātes novecošana un dzimstības samazināšanās. Un tiešām 1925.gadā šejienes vāciešu vidū ir vairs tikai 4 jaundzimušo pārsvars pār šajā gadā mirušajiem. Bet jau nākamos gados seko mīnusi, 500-600 mirušo pārsvars pār dzimušajiem. Taču, kā būtiskākais vācu izzušanas iemesls tiek nosauktas jauktās laulības. Pirmkārt, jau, pēc to gadu datiem uz 1000 vācu vīriešiem ir 1337 viņu tautietes. Kamēr vidēji Latvijā uz 1000 vīriešiem ir 1139 sievietes. - Taču vienlaikus, starp 1925. un 1937. gadu tikai 62,9 % vāciešu ir salaulāti ar saviem tautiešiem. 25,9% vāciešu laulību notikušas ar latviešiem, 5,4% - ar krieviem, 2,7% - ar poļiem, 0,6% - ar ebrejiem, 0,5% - ar igauņiem. Un tas notiek jau daudzās paaudzēs. Ļoti straujā vācu skaita samazināšanās 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā laukos un mazpilsētās tika izskaidrota tieši ar šīm laulībām, kuru rezultātā dzimušie jau nākamajās paaudzēs sevi par vāciešiem vairs neuzskata.

REPATRIANTU KUĢIS "SCHARNHORST"

Bet jauktajām laulībām bija arī medaļas otra puse. No vienas puses šis process “drupināja vācietību”. Bet no otras, skaidrs, šeit nebūs daudz latviešu dzimtu - bez kāda vācieša vai vācietes senčos. Un arī laikā starp 1925. un 1937.gadu, pie mums laulības latviešu un vāciešu starpā esot tikušas noslēgtas veselas 4034 reizes. Bet visa tā rezultātā, gadījumā, ja rodas vajadzība pierādīt “vācisko izcelšanos” - tā tikai retai šejienes dzimtai var būt pagrūta lieta.

Un tāpēc 1939. gadā šeit ne tik daudzās ģimenēs aktuāls bija jautājums – paklausīt vai nepaklausīt “fīrera aicinājumam”? Cik – ņemt vai neņemt mums šo lietu nopietni? Uzskatīt vai neuzskatīt esošo stāvokli par pietiekami draudīgu, lai domātu par bēgšanu? Un, ja jā… - Izmantot, vai neizmantot tieši šo iespēju, lai šajā nemierīgajā laikā atstātu Latviju?

Par to, cik bieža bijusi šāda izvēle, varam pārliecināties, ieskatoties jau pieminētajā izceļotāju sarakstā. Atradīsim tur trīs lappuses Bērziņu, divas lappuses Ozoliņu, Āboliņus, Celmus, Krastiņus, Lapiņus, Liepiņus, Krūzes, Zīles utt.

Žurnāla “Sējējs” redaktors Jānis Lapiņš tolaik bija veicis pat nelielu pētījumu. Ar tā rezultātiem viņš iepazīstināja savus lasītājus rakstā “Baltvācu pastarā tiesa”-  žurnāla 1939.gada 1.decembra Nr.12 .

Ar zīmuli rokā rūpīgi sekojot, “Valdības Vēstnesī” publicētajiem izceļotāju sarakstiem, viņš bija nācis pie paradoksāla secinājuma - apmēram 35% aizbraucēju nav ar vācisku izcelšanos, bet vismaz 15% no viņiem ir latvieši. Tātad pirmajā lielajā repatriantu straumē aizplūst septiņpadsmit ar pusi tūkstoša nevāciešu, no kuriem vismaz septiņi ar pusi tūkstoša ir latvieši. (18)

Un tiešām! - Pilnīgi neatkarīgi no augšminētās publikācijas, presē pavīd informācija par repatriantiem no Latvijas ebreju vidus, kas devušies uz Poliju bet savas izcelšanās dēļ nonākuši geto. Ir ziņas par šejienes poļiem, kas šādi gribējuši atgriezties vēsturiskajā dzimtenē, bet nonākuši Vācijā. Un visas šīs ziņas netieši apstiprina Lapiņa vērojumus. - Taču tolaik, vairums avīžnieku gan šo Lapiņa atklājumu traktēja pa savam. - Projām dodoties veco baronu kalpotāji. Varbūt,  latvju vīriem ir bijušas vācu sievas, un tās audzinājušas bērnus vācu garā? Un  - tamlīdzīgi… - Tā, šī tēma ir nogrimusi aizmirstībā.

Taču vienlaikus tā laika avīzes un vēlākā memuāru literatūra liecina, ka uz Vāciju kā “repatrianti” bieži devušies cilvēki, kas gan savā stājā gan mājas dzīvē līdz tam bijuši stingri latviski. Aizceļoja sabiedriski darbinieki, augsti valsts ierēdņi, virsnieki, Brīvības cīņu dalībnieki, un pat Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieri. Tieši šo ļaužu “nodevība” likusi Kārlim Ulmanim izsaukties: Brauciet, un brauciet uz neatgriešanos!

REPATRIANTU KUĢIS "OROTAVA"

Un tomēr, jau tuvākie vēlākie notikumi liecinās, ka šādi aizceļotāji nav bijuši tā naivākā un politiski tuvredzīgākā latviešu tautas daļa! 
Vēlāk latviešu pēckara trimdā daudzi no viņiem atkal būs stingri latviešu patrioti. Savukārt, ja vēl ņemam vērā vēlāko padomju “baigā gada” vācu repatriantu joku, ka uz pēdējiem izceļotāju kuģiem – uz vienu vācieti esot trīs latvieši. Tad, izmantojot vācu repatriāciju, no kara šādi varētu būt bēguši pat vairāk par desmit tūkstošiem latviešu. Un tas mūsu ne pārāk milzīgajai tautai tomēr ir vērā ņemams lielums! – Tātad, paradums repatriāciju skaidrot, kā tikai ar šejienes vāciešiem saistītu lietu, ir dziļi maldīgs.

*

Bez tam, šādi parādās vēl viena ar šo notikumu saistīta nianse – Baltijā pēc repatriācijas vēl palikušie vācu minoritātes pārstāvji.

Cik viņu palika? Un kādi ir viņu tālākie likteņi?

Līdz šim ticis uzskatīts, ka pētīt šo jautājumu vienkārši nav vērts.

 Jo Baltijā tomēr palikušo vāciešu skaitu bijis ierasts rēķināt, vienkārši atskaitot no agrākās vācu minoritātes apjoma repatriantu skaitu un tā pierādīt – aizbraukuši visi...

Vienīgi, ja ņemam vērā arī  Jāņa Lapiņa aplēses…

Tad nav izslēgts, ka baltvācu izcelsmes palicēju skaits Latvijā arī pēc šīs aizceļošanas varētu tomēr būt vēl bijis mērāms desmitos tūkstošu. Un pēdējo pieņēmumu netieši apstiprina arī ziņas par labi apmeklētiem vācu dievkalpojumiem pēc aprakstītās repatriācijas kampaņas beigām. - Tolaik, tās uzskatīja par skandalozām. Taču, tās par kaut ko liecināja.

Un vēl! - Pēdējo jautājumu būtu interesanti pārbaudīt. Piemēram, pārskatot 1941.gada deportēto personu krimināllietas un vēlākos “vācu laiku” Ostlandes “valsts vāciešu” un “tautas vāciešu” sarakstus.

*

KARIKATŪRA NO JAPĀNAS
 LAIKRAKSTA - 1939.GADS

Un visbeidzot: Kopumā ņemot, uzskatu, par dziļi maldīgu līdz šim pieņemto praksi, skaidrot 1939.-1941. gada vāciešu repatriāciju Baltijā kā lokālu, tikai Baltijas vāciešu minoritātei nozīmīgu, sīku un ar II Pasaules karu nesaistītu notikumu. Šī traģēdija ir skatāma tika šī kara notikumu kontekstā. Tā ir pirmā Latviju, Igauniju un Lietuvu skārusī lielā šī kara bēgļu plūsma. Un tajā plaši tikuši ierauti - ne tikai vācu minoritātes, bet arī pārējo šeit dzīvojošo tautu pārstāvji. 
Un tādēļ, II Pasaules kara notikumi Latvijā nevar tikt pilnīgi atspoguļoti,  nestāstot arī par šo Latvijas, un arī latviešu tautas traģēdiju.  
Bez tam, šī evakuācija viennozīmīgi vērtējama, kā Ribentropa-Molotova pakta sekas. - Bez tam, lasot Hitlera apgalvojumu, ka līgumā noteiktā ietekmes sfēru demarkācijas līnija uzlūkojama kā nākotnes jaunā robeža Eiropā vācu un krievu tautu starpā, grūti izslēgt iespējamību, ka divu lielvalstu vadītāji līguma noslēgšanas mirklī tieši vai pastarpināti varētu būt par ko tādu apmainījušies viedokļiem. Vismaz vēlākā vācu kolonistu izvietošana no pamatiedzīvotājiem atbrīvotajos Polijas apgabalos un mēģinājums šīs teritorijas pārvācot, kā arī rusifikācijas politika un kolonistu ieplūdināšana Baltijas “padomju republikās”, kas sekoja vairākiem šejienes pamatiedzīvotāju deportācijas viļņiem, neļauj pilnībā izslēgt šādu plānu un pat vienošanās iespējamību. Tas ir pētniecības cienīgs jautājums. - Bet, cik lielā mērā abas līgumslēdzēja puses bija tobrīd gatavas pildīt savas saistības viena pret otru, tas jau ir cits jautājums.

VĒRES:

 (1) redakcijas raksts, “Vāciešu repatriacija izbeigusies. No Latvijas pavalstniecības atlaisti un aizbrauc 47.808 pilsoņi”, “Jaunākās Ziņas” 1939.gada 16.decembris

(2) Ernests Treigūts-Tāle, Latvieši – karš ir sācies. Rīga, Zinātne, 1996. 259.-291. Lpp.

(3) Feliks Cielēns , Laikmetu maiņā. Zviedrija, Memento, 1964. 3.sējums. - 138.lpp.

(4) Alfreds Bērziņš, Kārlis Ulmanis – cilvēks un valstsvīrs. Grāmatu draugs, 1974. 320.-321.lpp.

(5) Alfreds Bērziņš, Labie gadi. Grāmatu Draugs, 1963. - 265.lpp.

(6) Alfreds Bērziņš, Labie gadi. Grāmatu Draugs, 1963. - 272.lpp.

(7) Alfreds Bērziņš, Kārlis Ulmanis – cilvēks un valstsvīrs. Grāmatu draugs, 1974. -321.lpp.

(8) Alfreds Bērziņš, Labie gadi. Grāmatu Draugs, 1963. - 271.lpp.

 (9) Tallinā, 9. oktobrī (Pa tālruni), Daugavas Vēstnesis Nr93 (09.10.1939.)

(10) redakcijas raksts, “Ierosina vācu tautības iedzīvotāju pārvešanu no Latvijas uz Vāciju”, “Jaunākās Ziņas” Nr.229, 1939.gada 9.oktobris

(11) Erichs fon Nolteins, “Vāciešu repatriācija no Latvijas- Rīgas vācu preses spogulī”. Rietumvācijas Baltijas institūta rakstu krājums “Acta Baltica”, 1984.g. 20/21 sējums.

(12) redakcijas raksts, “Kādu vēstures posmu noslēdzot”, “Darba Dzīve” Nr.51, 1939.gada 16.decembris

(13) redakcijas raksts, “Jā, es aizbraucu brīvprātīgi…”, “Jaunākās Ziņas”, Nr.248, 1939.gada 31. oktobris

(14) redakcijas raksts, “Šodien sāk pieņemt aizceļotāju lūgumus”, “Rīts”, Nr.302, 1939.gada 1. novembris

(15) redakcijas raksts, “Vāciešu jautājums statistikā”, “Pašvaldības Balss”, Nr.11, 1939.gada 1.novembris

(16) redakcijas raksts, “Vispirms strādāt, tad racionalizēt un taupīt – saruna ar Igaunijas ārlietu ministru prof. A.Piipu”, “Brīvā Zeme”, Nr.64, !940.gada 18.marts

(17) redakcijas raksts, “Par vāciešu izceļošanu no Baltijas Padomju republikām”, “Zemgales komunists”, Nr.16, 1941,gada 17.janvāris

 (18) Jānis Lapiņš, “Baltvācu pastara diena”, “Sējējs”, Nr.12, 1939.gada 1.decembris