NACIONĀLA MĒROGA BANKROTS - JEB ASV SOCIĀLISTU GRANDIOZAIS NEVEIKSMES STĀSTS DETROITĀ …

Sagruvuša teātra zālē Detroitā
ierīkota autostāvvieta.

 Aldis Upmalis

2013.gada 18. jūlijā pasauli aplidoja ziņa, kuru sākumā daudzi uzskatīja par pilnīgi neiespējamu. – Detroitas pilsēta bankrotējusi! – Taču, tas izrādījās patiesība…

Bulvāru prese stāstīja arī notikuma “pikantas” detaļas. Piemēram, tas noticis dienā, kad pilsētas mērija vairs nav spējusi izpildīt, pat tādas savas funkcijas, kā miršanas un dzimšanas apliecību izsniegšanu. – Iestādē, vienkārši pilnīgi un galīgi izbeidzies papīrs.

Savukārt, nopietnāki izdevumi skaidroja plašāk. – Katastrofa, nākusi pār kādreiz plaukstošo ekonomikas metropoli dēļ vairākiem faktoriem. Taču, vispirms, tā bijusi pilsētas vadības pilnīgas neprasmes saimniekot – rezultāts.

Bet lasītāji joprojām neticīgi grozīja galvas – vai tas var būt? Un bija arī – kāpēc?

Detroita, lielpilsēta ar gandrīz diviem miljoniem (1,85milj.) iedzīvotāju. Detroita, piektā lielākā ASV pilsēta – pēc Ņujorkas, Čikāgas, Filadelfijas un Losandželosas. Detroita, ASV autobūves galvaspilsēta! Tur atrodas tādi mašīnbūves giganti kā “Ford”, “Dodž” (“Dodge Brothers”), “Packard”, “Chrysler”, “Hudson” uc. Detroita, liela ostas pilsēta pie upes, uz ASV un Kanādas robežas, 4 lidostu, 7 dzelzceļa maģistrāļu un vairāku nacionāla mēroga daudzjoslu šoseju krustpunkā. Detroita, vieta kur iedzīvotājiem ir augstākais ienākumu līmenis ASV. Detroita, lielākā universitāšu un augstskolu, bibliotēku un zinātnisko centru, muzeju un izstāžu zāļu, teātru un koncertzāļu, kultūras pasākumu un festivālu, izklaides un tūristu - metropole ASV ziemeļos. - Detroita, lielo brīvību pilsēta. Te, radušās ASV spēcīgākās arodbiedrības - Amerikas Darba Federācija un United Auto Workers… Šajā pilsētā, vienā no pirmajām valstī ieviesta 8 stundu darba diena, un 40 stundu darba nedēļa… Te, dzimusi arī valsts Pilsonisko Tiesību Kustība. Un, ar šo pilsētu saistās arī Mārtina Lutera Kinga juniora vārds! – Tā, par Detroitu rakstīja prese vēl 1950. gadā…

Taču, dienā kad tika pasludināts “megapolisas” bankrots – viss sen vairs nebija tā…

 *

EKONOMISKI  IEMESLI.

Prese tolaik skaidroja – pilsēta “mirusi” tādēļ, ka to atstājis “baltais cilvēks”. Un pa laikam šāds skaidrojums satopams joprojām. – Piemēram, angļu Wikipēdijā, stāstā par Detroitu var atrast statistisko tabulu, kurā redzams iedzīvotāju sadalījums pēc rases piederības.– Tā šeit redzams, ka 1940.gadā pilsētā dzīvo: 90,7% baltādaino; 9,2% afroamerikāņu; 0,3% latīņamerikāņu; 0,1% aziātu. -  1950.gadā, proporcija jau krietni mainījusies: 83,6% balto; 16,2% melno; nezināms % latīņamerikāņu; un 0,1% aziātu. – 1970.gadā tā jau attiecīgi ir: 55,5% ; 43,7%; 1,8%; 0,3%. – 1990.gadā, jau: 21,6%; 75,7%; 2,8%; 0,8%. – Visbeidzot 2010.gadā: pilsētā atlicis vairs tikai 10,6% balto; toties 82,7% iedzīvotāju ir afroamerikāņi; 6,8% latīņamerikāņi; un 1,1% aziāti. –

Taču, minētos skaitļus var tulkot arī citādāk.

Automobiļu ražošana arvien prasījusi daudz kvalificēta darbaspēka. Un, ap 1950.gadu, tie vairumā bija pilsētas vecie pamatiedzīvotāji. Tātad – baltie amerikāņi. Taču spēcīgā arodbiedrību kustība un politiskā konjuktūra radīja problēmas, kurām ar iedzīvotāju ādas krāsu nebija pilnīgi nekāda sakara. 

Visupirms. - Cīņa par strādājošo tiesībām – lielākām algām, apmaksātu atvaļinājumu, apdrošināšanu un pensiju fondiem – stipri sadārdzināja strādājošo darba izmaksas. - Un tam bija sekas.

Vieniem sekas bija pozitīvas. - Kvalificētie strādnieki bija kļuvuši turīgi. Bet turīgam cilvēkam ir iespējas un tiesības nedzīvot pilsētas daudzdzīvokļu namu šaurībā… Viņi, var atļauties uzbūvēt savai ģimenei savrupmāju. Vienīgi, labāk to ir būvēt ārpus pilsētas. Tur gaiss svaigāks, zeme lētāka, bērniem skolas tuvējās mazpilsētās vai lauku rajonos labākas un mazāk noslogotas. Un arī visapkārt, tur dzīvo arvien vairāk savējo – tādu pašu augsti kvalificētu autobūvētāju. Bet izbraukāt uz darbu no turienes, viegli var ar automašīnām, kuras pašu darba devēji, auto ražotāji, saviem strādājošiem piedāvā, tieši no rūpnīcas – un ar ievērojamām atlaidēm. Labā ceļu infrastruktūra ap Detroitu to atļauj.

Bet, vienlaikus... - Tā pilsētu sāka atstāt autobūvētāji ar savām ģimenēm. Pilsoņi, kas savus nodokļus tagad sāka maksāt nevis pilsētai, bet ārpilsētas novadiem. - Tanī pat laikā, savrupmājas uzbūvējušo vietā, pilsētas daudzdzīvokļu namos ievācās daudz trūcīgāki ļaudis. Viņu pienesums pilsētas budžetam bija mazāks. - Pilsēta no viņiem saņēma mazāk...

Taču, labās līdzšinējās sociālās garantijas valsts autobūves metropolē radīja vēl kādu problēmu. Tās, piesaistīja no visas valsts arī tādus cilvēkus – kas bija pieraduši dzīvot uz sociālo pabalstu rēķina. Viņi pilsētai nedeva neko – tikai ņēma! 

Savukārt pilsētas administrācija, radušos budžeta deficītu lēma risināt, nevis veicinot jaunas uzņēmējdarbības jomas, nevis pārskatot pabalstu sistēmu, nevis ierobežojot citas izdevumu pozīcijas, bet vienkārši uzliekot papildus nodokļus darba devējiem. Un tā bija pirmā lielā kļūda, kas galu galā sagrāva Detroitu.

Vienlaikus, kā blakus parādība te - radās arodbiedrību birokrātija. Tie bija dažādu arodapvienību štata darbinieki. Sarunās ar darba devējiem viņi protams neaizmirsa arī sevi, un arvien vairāk iesaistījās arī pilsētas municipālajā politikā. Bet tas, savukārt, prasīja arvien jaunus līdzekļus. Un, šos līdzekļus protams galu galā nācās gādāt uzņēmējiem un darba devējiem.

Tā, pēc zināma laika, šejienes autobūves uzņēmumu vadība pamanīja nepatīkamu tendenci… Ja vidēji valstī, strādnieka darba stunda, darba devējam izmaksā 31 dolāru, tad autobūves uzņēmumos Detroitā - tās cena jau ir 71 dolārs. Bizness, sāka kļūt neizdevīgs! – Un meklējot alternatīvas viņi visai drīz izrēķināja, ka pat saglabājot līdzšinējo algu līmeni, citās ASV pavalstīs tas būs tikai 53 dolāri stundā. Tā rūpnīcas sāka - “pārcelšanos uz dienvidiem”.

“Ford” un “Cadillac” atvēra jaunas ražotnes Kentuki, bet “Linkoln” – Alabamas pavalstī. Drīz ap tām izauga arī citu kompāniju rūpnīcas. Turpat savas filiāles sāka atvērt arī ārzemju kompānijas. Un tā radās jauns plašs konkurējošs autobūves centrs, kurš pateicoties zemajiem nodokļiem un arodbiedrību pilnīgai neesamībai, drīz iepletās arī blakus esošajās Dienvid-Karolīnas un Džordžijas pavalstīs. Šeit sāka ražot modernāk, lētāk un arvien vairāk. – Tā, Detroitas noriets kļuva neizbēgams!

Un tad vēl, 1973. un 1979. gados bija degvielas krīzes. To rezultātā modē nāca ārzemju mazlitrāžas auto – “Toyota”, “Honda”, līdzīgas…  - Amerikāņu autobūvei nu nācās skaitīt katru savu un savu pircēju centu. Un šajā brīdī atklājās, ka Detroitas auto rūpnīcas vairs pavisam neatmaksājās. 

Vieni uzņēmumi savas filiāles šeit slēdza... Bet, tie, kas to nevēlējās - nespēja vairs “savilkt galus” un bankrotēja.

Tā, kvalificētiem autobūves speciālistiem pilsētā drīz vairs nebija darba. Un, gan bijušo rūpnīcu administrācijas speciālistiem, gan kvalificētajiem strādniekiem - darbu un laimi nu nācās meklēt citur.

Colemans Aleksandrs Jangs
Detroitas mērs

 

Tādējādi, ja 1950.gadā pilsētā bija 1.849.568 iedzīvotāji; tad 1970.g. - vairs tikai 1.514.063; bet 1990.g. – 1.027.974. – Darbu zaudējušo projām braukšanai turpinoties, līdz 2010.gadam iedzīvotāju daudzums kādreizējajā “divu miljonu pilsētā”, bija noslīdējis līdz 713.777. – Bet, “pilsētas bankrota” izsludināšanas brīdī laikraksti ziņoja, ka, salīdzinot ar 1950 gadu, te atlikusi vairs tikai trešdaļa iedzīvotāju. Un tie pārsvarā ir trūcīgi vai veci cilvēki – kam citur nav kur iet.

Un vēl, to vairums bija ļaudis ar tumšāku ādas krāsu.

*

POLITISKI  IEMESLI.

Lai cik tas neliktos savādi, bet bija cilvēki - kas no notikušā guva labumu, un pat saskatīja visā “grandiozas perspektīvas”. Lieta tāda United Auto Workers arodbiedrību varēja uzskatīt par savdabīgu ASV Komunistiskās partijas filiāli. Un īstu uz PSRS orientētu komunistu Detroitā netrūka. Īpašu atsaucību viņi guva trūcīgāko, un arī politiski aktīvāko afroamerikāņu vidū. Un, ja turīgie “baltie” strādnieki līdz šim vēlēšanās vienmēr bija iebalsojuši pilsētas amatos ASV Demokrātu partijas kandidātus, tad tagad viņi vairs nebija vairākums. Tātad…

Tā nu, zināmi spēki nāca klajā ar ideju, ka “baltajā” un “kapitālistiskajā” Amerikā” beidzot iespējams radīt plaukstošu “melno pilsētu”, kurā valdīs - sociālisti, taisnība un darbaļaudis. Tā, 1970.gadā pilsēta ievēlēja savu pirmo “melno mēru” Kolemanu Jangu (Coleman Alexander Young). Šis marksists, sabija šajā amatā 5 termiņus, kopā 20 gadus. Un viņa reformas atbilda – viņa komandas izpratnei par ideālu pilsētu un ideālu lietu kārtību.

Te jāpiemin, ka rasu konflikti iepriekšējā desmitgadē pilsētā nebija retums, 1967.gada jūlijā te pat bija notikuši visai nopietni afroamerikāņu nemieri. Tā sauktās “Divpadsmitās ielas sacelšanās” rezultātā  – 43 cilvēki bija gājuši bojā, 467 tika ievainoti, un vairāk kā 7200 apcietināti. Pēc šiem nemieriem pilsētā ar saskaitīja vairāk kā 2000 bojātu ēku. Bet, pēc avīžnieku aprēķiniem, tie bijuši visdārgākie nemieri ASV vēsturē. 

Tad, kārtību te izdevies nodibināt, tik kad štata gubernators Džordžs Romnijs (George Wilcken Romney) pavēlējis pilsētā ievest Nacionālo gvardi. - ASV tas ir ārkārtas pasākums! Daudzi viņam to ņēma ļaunā… Un, nu dažiem likās - ka ir laiks “atspēlēties” baltajiem.

Tā, jaunais pilsētas galva pirmām kārtām nolēma padarīt “krāsaināku” municipālo aparātu, policiju, izglītības sistēmu un citas no budžeta finansētas struktūras. Darbu nācās atstāt simtiem kvalificētu agrāko pilsētas kalpotāju - policistu, mediķu, skolotāju, ierēdņu. Atlaistajiem, citu darbu nedeva. Tā, pilsētu nācās atstāt arī viņiem. Bet, šo darbinieku agrākās darba vietas tagad, ieņēma ne vienmēr tie kompetentākie un godprātīgākie amatu kandidāti. Rezultātā, pilsētā “uzelpoja” narkomafija, pieauga noziedzība, un pazeminājās municipālo pakalpojumu līmenis.

Tomēr, sākumā mēra komanda tam nepievērsa uzmanību.

Tā bija aizņemta ar jaunās sociālistiskās utopijas celtniecību pasaules kapitālisma citadelē – ASV. 

Par ļaunumu tika pasludināts: amerikāniskais dzīves veids, privātīpašums un vēlme dzīvot savās savrupmājās. Arī labie ceļi un automobiļi – kas aizvedot turīgākos pilsētniekus no pilsētas - neesot nekas labs. Tas viss tagad bija apliekams ar īpašiem nodokļiem! 

Toties, tumšādainajai pilsētas iedzīvotāju daļai - diendienā tika stāstīts, cik ļoti “baltie” un ASV valdība ir viņiem “parādā”. Un šis elektorāts, uz ilgiem diviem gadu desmitiem kļuva par mēra un viņa komandas galveno balstu vēlēšanās.

Vienīgi, aizņemts ar savu stāvokli amata krēslā, pārliecinātais sociālists, novārtā bija atstājis lietu, kuru, visu mūžu dzīvodams ASV, viņš uzskatīja par pašu par sevi saprotamu. Viņš neuzskatīja par vajadzīgu padomāt - par jaunu uzņēmumu piesaistīšanu pilsētai, un arī par jaunu biznesa veidu attīstīšanu, zudušās autorūpniecības vietā. Tā, ekonomiskā rosība kādreizējā Amerikas Savienoto Valstu rūpniecības “metropolē”, dila straujāk kā sniegs pavasaros. – Tiesa, vienlaikus, te radās arī plašs plaukstošu azartspēļu zāļu tīkls. Taču, arī to īpašnieki nedzīvoja šeit, un nodokļus pilsētai maksāt kaut kā nesteidzās.

Helovīna svinēšana Detroitā

Arvien lielāko budžeta deficītu, mērs mēģināja “aizlāpīt” uzliekot arvien lielākus nodokļus zemei un turīgo (balto) iedzīvotāju mājokļiem. Bet, tā rezultātā sākās straujš nekustamo īpašumu cenu kritums. Prese rakstīja: “Apdzīvojamu divstāvu savrupmāju Detroitas centrā var iegādāties pat par 300 dolāriem. Taču tām vairs nav pircēju. Vidusšķira pilsētu pamet!” Daudzi īpašumi palika bez saimniekiem. Drīz avīzes ziņoja, jau par 78.000 pamestām bezsaimnieka ēkām. Savukārt, daudzu citu māju īpašnieki vienkārši vairs nespēja samaksāt nodokļus. Un tā, 2011.gadā statistiķi rēķināja, ka lai arī te atlikuši 305.000 namīpašumu, kuriem saimnieki it kā būtu, par 47% ēku nodokļi sen vairs nav maksāti.  – Rezultātā, Detroita pamazām, bet nenovēršami, pārvērtās, par pamestu īpašumu, graustu un municipālo parādu pilsētu.

*

PILSĒTA  UN  IEDZĪVOTĀJI  …

Arvien plašākajos pilsētas graustu kvartālos, policijas maz traucēta, saimniekoja noziedzība - narkotikas, cilvēku tirdzniecība, slepkavības…  -  Tā reiz, grupiņai dauzoņu, svinot Helovīnu, ienācis prātā pielaist uguni kādai bez saimnieka palikušai savrupmājai. Un drīz jau “jaunā tradīcija” bija pārņēmusi visu pilsētu. Dažkārt, vienā naktī tā esot nodegušas pat vairāk simt ēku. Ugunsdzēsēji nespēja šos ugunsgrēkus kontrolēt. Un lieki teikt, ka tā sadega ne jau tikai neapdzīvoti grausti vien.

Tiesa! - Dažviet, policijas bezdarbību centās kompensēt paši iedzīvotāji. Bieži viņi, neskatoties uz ādas krāsu, apvienojās, un organizēja “Nakts sardzes” vienības savos rajonos. Dažkārt, šo vienību sadursmes ar dedzinātājiem bijušas ļoti niknas. 

Bet mērija? – Tā uzskatīja par lietderīgāku uz notiekošo raudzīties “no malas”. Ugunsgrēku rezultātā tomēr centrā atbrīvojās plašas teritorijas. Tur varēja īstenot vērienīgus projektus - celt prestižu ēku kompleksus, iekārtot parkus, ierīkot zālājus, stādīt kokus. Taču, “dīvainā kārtā” grandiozie “pilsētas tēvu” projekti ne pārāk vairoja administrācijas labo slavu iedzīvotāju acīs. Toties, kādas kinofilmas un komiksu sērijas ietekmē, populārs kļuva salīdzinājums: “Detroita ir kļuvusi par “otru Gothamu” – tikai bez sava Supermena.”

Pilsētā sakās arī jauni rasu (šoreiz “balto” nemieri). Problēmu, mērs mēģināja risināt – radot jaunas municipālas darba vietas. Taču atkal, ne jau katrreiz amatos nonāca tie kompetentākie un godprātīgākie… - Pārāk daudz izglītotu un kvalificētu speciālistu, jau bija devušies prom.

Vienlaikus, lai arī pilsētas iedzīvotāju skaits nemitīgi ruka, municipālais aparāts auga. Tāpat, šo darbinieku atalgojums un pensijas. Bet viņu prasmes…

2011.gadā pilsētas laikraksts atļāvās savdabīgu provokāciju. Amatpersonu vidū tika veikta plaša aptauja: “Detroitā tagad ir pa vienam mērijas kalpotājam uz katriem 55 iedzīvotājiem, taču – ap 12.000 no tiem diemžēl parāda zemu kompetences līmeni. Ko Jūs par to domājat?”

Aptaujātie visi apgalvojumam piekrita.

Bet, teica, ka tas ir pieņemami.

Un, skaidroja – kāpēc?

Bet faktiski tas bija tests matemātikā– 12.000x55=660.000

Reizinājums, bija aptuvenais iedzīvotāju skaits tobrīd pilsētā.

Un aptaujātajiem tā tika teikts, ka pilsētā vairs pilnīgi nav atlicis kvalificētu speciālistu. Iznāca, ka runa bija par katru no aptaujātajiem personīgi. Taču intervētie, kuru vidū bija ari augsta ranga municipālas amatpersonas – to neesot sapratuši…

*

Traģisks stāvoklis izvērtās skolās. Lai arī skolnieku daudzums pa šiem gadiem bija sarucis uz pusi, taču sfērā nodarbināto skaits - pamatīgi audzis. Audzis bija arī nozares dotējums pilsētas budžetā. Audzis bija viss, tikai ne izglītības darbinieku darba rezultāts.

 Cīnoties pret “rasu segregāciju” te “de facto” bija zaudēti pieredzējušākie kadri. Arī tiem bija nācies doties mācīt bērnus citur. Bet, viņu vietā bija nākuši “pareizāki”, bet mazāk zinoši cilvēki… Dažkārt arī tādi, kuri vēlāk nonāca uz apsūdzēto sola. – Rezultātā, ASV nacionālajā zināšanu testā, 2009. un 2011.gadā Detroitas municipālās skolas parādīja rekordzemus rādītājus. Savukārt 2015. gada lasīšanas un rakstīšanas testā – viszemākos visā ASV. Starp astotās klases audzēkņiem tikai 27% uzrādīja matemātikas pamatu zināšanas, un tikai 44% atbilstošu lasīšanu. Tāpat, atklājās, ka gandrīz puse pilsētas iedzīvotāju ir funkcionāli analfabēti. Bet, izglītības standartiem atbilstošs līmenis bija saglabājies tikai “baltajās” priekšpilsētās atvērtajās privātskolās.

Pamestu savrupmāju rajonā.

Vienlaikus, mērs kļuva arvien pretimnākošāks arodbiedrību iniciatīvām. To birokrātija, zaudējusi savu ekonomisko pamatu rūpniecībā, tagad steidzās “piezīsties” municipālajam budžetam un sociālajai sfērai. Pret “nelielu” atlīdzību, viņi bija gatavi atbalstīt municipalitātes vadību. – Pilsētai tas protams prasīja, un atkal prasīja, līdzekļus. Bet mēra komandai šis atbalsts likās svarīgs. Un, kreiso arodapvienību iespaidā, mērija atļāvās arvien plašākas, un arvien mazāk pārdomātas - sociālās programmas. - Piemēram, municipalitāte sāka piešķirt milzīgus pabalstus nelabvēlīgajām ģimenēm un vientuļajām mātēm. Tagad, šeit nonākt šādā uzskaitē kļuva izcili izdevīgi. Valsts kreisajā presē mērs pat tāpēc tika saukts par izcilāko pilsētas vadītāju visā ASV valsts vēsturē. Detroita ieguva – grandiozo pabalstu pilsētas slavu. - Bet, vienlaikus, te sākās masveida fiktīvu šķiršanās prāvu vilnis. Un, rezultātā, tas viss nenāca par labu, nedz ģimeņu noturībai, nedz šejienes bērniem.

Taču, ne jau tikai sociālie pabalsti kļuva par pilsētas “lāstu”.

*

AMBĪCIJAS  AMBĪCIJAS  AMBĪCIJAS .

Mērijas kreisajam grupējumam ļoti valdzinoši šķita vērienīgi infrastruktūras projekti.

Tā, tramvaja līnijas Detroitā bija slēgtas jau kopš 1956.gada. Tā vietā tagad pilsētas iedzīvotājus apkalpoja autobusi. Bet nu, 15 gadus pēc tramvaju kustības slēgšanas, to vietā šeit nolēma būvēt ātrgaitas estakādes dzelzceļu “People Mover”. Plānoja, ka tam kādreiz vajadzētu savienot visus pilsētas rajonus. Iebildumi, ka pilsētas autobusu satiksme lieliski tiek galā ar sarukušo pasažieru plūsmu, netika ņemti vērā. – Protams, projekts neatmaksājas, to nepabeidza, pa daļai uzbūvēto pat nācās demontēt… Taču, vēl šobrīd, atlikušā tīkla uzturēšana, pilsētas budžetam papildus izmaksā 12 miljonu dolāru gadā.

Tāpat, mērija organizēja grandiozu biznesa un ofisu centru izbūvi pilsētas centrā. – Tā, nodedzināto privātmāju vietā, pie upes izauga “Renesanses centrs” – komplekss no 7 debesskrāpjiem. Tās centrālais objekts tika būvēts, kā pasaulē augstākā viesnīca, ar 73 stāviem. Centrālajai celtnei apkārt izauga četras 39-stāvīgas ofisu ēkas. Savukārt, blakus esošajam divām ļoti dārgu dzīvokļu ēkām, bija “tikai” 33 stāvi. – Par jauno “Renesanses centru” rakstīja, kā par lielāko komerciālo kompleksu uz planētas. Taču, par milzu līdzekļiem celts, tas bija un palika tukšs… Pilsētā, kuru bija pametuši rūpnieki un uzņēmēji, vienkārši nebija neviena - kam šīs ofisu telpas un ekskluzīvie apartamenti būtu vajadzīgi.

Jaunuzceltie debesskrāpji.

Ne pārāk veiksmīga izrādījās arī vairāku milzu iepirkšanās centru atvēršana. Te vairs nebija pircēju, un nebija maksātspējīga pieprasījuma.

Lai piesaistītu dzīvot pilsētā ļoti turīgus cilvēkus, tika uzbūvēts dzīvojamais komplekss “Riverfront”. Tas ir grandiozs ansamblis no trim daudzdzīvokļu debesskrāpjiem, kas ietver arī pazemes garāžas, lielu baseinu un fitnesa centru. – Taču, arī šis komplekss neatmaksājas. Lielākā daļa dārgo apartamentu joprojām stāv tukši. Bet nedaudzie iedzīvotāji sūdzas, ka ik pa laikam plīstot caurules, pazūdot ūdens un elektrība. Turklāt, kompleksa apsaimniekotāji sākuši ņemt maksu par iebraukšanu pazemes stāvvietā – un ne tikai no viesiem, bet arī no vietējiem iedzīvotājiem. Taču, ko darīt? Ēkas paliek arvien vecākas. Un, to uzturēšanas izmaksas aug. Bet, vairums dzīvokļu tā arī palikuši tukši.

Tāpat, pilsēta šajos gados veikusi vērienīgus un dārgus senu ēku un debesskrāpju rekonstrukcijas darbus pilsētas centrā. Taču, ko ar tiem iesākt pēc tam? - Grandiozi bijuši Pilsētas slimnīcas pārbūves darbi. Pēc rekonstrukcijas, tā kļuva par lielāko un arī dārgāko medicīnas iestādi valstī. –  Cits vērienīgs projekts bija, pēc “balto” nemieriem 1986.g. uzsāktā municipālo dzīvokļu būvniecības programma. Četru gadu laikā, tās ietvaros, uzbūvēti 1800 dzīvokļu trūkumcietējiem. Puse no uzbūvētajiem dzīvokļiem tika izīrēta “melnajiem”, bet otra puse “baltajiem” iedzīvotājiem. – Taču, arī šis projekts no “pilsētas kabatas” līdzekļus tikai ņēma.

Viss prasīja naudu, bet, pilsētas ienākumi tikai ruka.  – Mēģinot “savilkt galus”, palielināja peļņas un ienākumu nodokļus. Daļa budžeta deficīta nācās segt, pilsētai ņemot arvien lielākus kredītus. Tika sākta arī ārkārtas aizņēmuma obligāciju emisija. - Un Detroita arvien dziļāk stiga parādos.

Vienlaikus visos municipālās administrācijas līmeņos plauka - birokrātija, radu būšana, nekompetence un korupcija. Arī, organizētā noziedzība ieguva šeit arvien lielāku varu. Arvien vairāk municipālo kalpotāju nonāca uz apsūdzēto sola. Beidzot, pēc 15 gadu "kalpošanas", 10 gadu cietumsods tika piespriests pat mēra “komandas biedram” un pilsētas policijas priekšniekam – Viljamsam L. Hartam.

Savukārt mērs, līdz pat savai aiziešanai pensijā, sūdzējās, ka visās pilsētas nelaimēs vainojams ir tas, ka nauda pazūdot “balto cilvēku” kabatās, kas ar to aizbēgot no pilsētas – cik ātri vien var…

*

KO  DARĪT  TĀLĀK ?

1993.g. beigās mēra krēslā apsēdās Denis Arčers (Dennis Wayne Archer).

Šo afroamerikāni ar Detroitu pirms tam nesaistīja nekas.

Denis Arčers mērs

Agrāk viņš 15 gadus bija nostrādājis Mičiganas Augstākajā tiesā, un darbojies Demokrātu partijā. Šī partija arī viņu virzīja uz Detroitu, kur 80% vēlētāju bija līdzīga ādas krāsa. Rezultātā, par viņu nobalsoja, 80% “balto” detroitiešu, kas tradicionāli balsoja par Demokrātu partijas kandidātiem… Un, 47% “melno” vēlētāju. – Ar to pietika.

Taču, nākamajās 2001 gada vēlēšanās Arčers zaudēja, jo lielas vēlētāju daļas acīs viņš – “neesot bijis pietiekami “melns””. (Tā vismaz par viņu rakstīja priekšvēlēšanu avīzes.) Un viņš atgriezās Mičiganā. – Vēlāk pilsētnieki atcerējās, ka “viņa laikā” korupcija un noziedzība tomēr bija nedaudz gājusi mazumā. Un arī, ka izsniedzot tikai 3 atļaujas jaunu kazino atvēršanai pilsētā, viņš nevienu no tām nebija izsniedzis vietējās mafijas pārstāvjiem. - Iespējams, tieši šī nevēlēšanās sadarboties ar šiem grupējumiem, bija šī vīra “krišanas” iemesls.

*

Toties, 2001.gada vēlēšanu uzvarētājs atkal bija detroitietis , it kā “sociālists”, un it kā “kompromisa figūra” Kvame Kilpatriks (Kwame Maikl Kilpatrick).

Kvame Kilpatriks mērs

Viņš mēra amatā sabūs no 2002. līdz 2008 gadam. Vispirms, viņam pārmetīs tikai nevaldāmu dzeršanu, kliedzošu nesaimnieciskumu, un to ka visos augstākajos pilsētas amatos viņš iesēdinājis – radus, draugus un paziņas... Vēlāk, valsts žurnālistu aprindās viņš iegūs titulu – visu laiku sliktākais ASV pilsētas mērs… - Vēl vēlāk - būs iejaukts neskaitāmos pilsētas līdzekļu izšķērdēšanas skandālos… Bet, 2008.g. septembrī - būs spiests atkāpties no amata, jo, tiesa viņam piespriedīs reālu cietumsodu. Tas notiks pirmo, bet ne vienīgo reizi, viņa mūžā.  Otrreiz, piespriežot reālu cietumsodu, viņu tiesās 2010 maijā, bet trešo reiz – 1013.gadā. Kopumā, notiesāts viņš tiks uz 28 gadiem par 24 likuma pantu pārkāpšanu, tai skaitā – krāpšanu, reketu, izspiešanu un nepatiesu liecību sniegšanu. Tāpat, būs iejaukts seksa skandālos, un turēts aizdomās par sievietes slepkavību – slepkavību, kura paliks neatklāta.

Pēc Kilpatrika nonākšanas cietumā, mēra kabinetā līdz vēlēšanām īsu brīdi sēdēs agrākais Detroitas pilsētas domes priekšsēdētājs Kenets Kokrels (jaunākais) (Kenneth Cockrel Jr) – arī no sociālistu ģimenes. Bet pēc tam, “neatkarīgais kandidāts”, kādreiz slavens profesionālais sportists Deivs Bings (Dave David Bing)– cilvēks pilnīgi bez jebkādas juridiskās izglītības, bez iepriekšējas administratīva darba pieredzes. Toties, kādreiz bijis, viens no pussimta visu laiku labākajiem NBA basketbola profesionāliem spēlētājiem. - Sporta leģenda!

*

KRĪZE  UN  SEKAS .

Pa šo laiku pilsētas ārējie parādi sasniegs astronomisku summu - 18,5 miljardus dolāru. Savukārt tekošā budžeta deficīts – 380.milj. dolāru. Un vēl, pilsētā nu bija atlikuši vairs tikai divi nopietni darba devēji. Viens no tiem bija vienīgais šeit izdzīvojušais auto būves uzņēmums “Dženeral Motors”, bet otrs – pilsētas municipalitāte.

Municipālie ieņēmumi bija sarukuši līdz mikroskopiskiem apmēriem. Pilsēta dzīvoja uz parāda. Rezultātā, mēriju ik dienas ielenca kreditori un to pārstāvji – cilvēki, kam pilsēta un tās dienesti bija palikuši parādā.

Izdemolētā Sv. Agneses baznīca
 Detroitā.

Nodokļi šeit nu bija paši augstākie ASV. Taču, vairums šejienes uzņēmumu īpašnieku tagad dzīvoja ārpilsētā. un tur arī kārtoja savas nodokļu saistības. Citādāk nodokļus vienkārši nebija iespējams samaksāt. Savukārt, vairāk par pusi uz vietas reģistrēto nodokļu maksātāju - vienkārši nebija vairs maksāt spējīgi.

36% pilsētas iedzīvotāju dzīvoja zem nabadzības līmeņa. Viņu vidējais ienākumu līmenis, salīdzinot ar apkārtējo ASV Mičiganas pavalsti- bija divas reizes mazāks. Apmēram 1/3 pilsētas teritorijas aizņēma pamesti grausti un tukši laukumi. Puse apgaismes stabi ielās nedarbojās. 80% atkritumu netika izvesti. Kursēja tikai 1/3 ātrās palīdzības automašīnu.– Kriminogēnā situācija bija pārsniegusi kritisko. Slepkavību līmenis 11 reizes pārsniedza Ņujorkas līmeni. Bet policisti? Tie, pie pilsētas robežas dalīja skrejlapas, ka ikviens iebraucot pilsētā – to dara apzinoties risku, un uz savu atbildību. - Bez tam, 83% iedzīvotāju te bija afroamerikāņi, lai gan Mičiganas štatā (ieskaitot Detroitu) viņu pavisam bija tikai 14%. – Dažkārt žurnālisti salīdzināja pilsētu ar milzu “geto”.

Tad, ASV valdība saprata, ka jebkādas dotācijas šādā situācijā nozīmēs tikai – agonijas paildzināšanu...

*

2013.gada 14.martā sakarā ar Detroitas mērijas nespēju tālāk veikt savu darbu un pildīt saistības, pavalsts gubernators Riks Snaiders (Rick Snyder), bija spiests apturēt mēra pilnvaras un iecelt pilsētai ārkārtas situācijas vadītāju.

Par tādu tiek nozīmēts Kevins Orrs (Kevyn Duane Orr), pieredzējis, taču ne būt ne lēts, bankrota procedūru menedžeris. Pilsētai tika sākta bankrota procedūra.

Kevins Orrs vadīja lielā
bankrota procedūru.

Municipālajiem kalpotājiem un ierēdņiem (izņemot pilsētas Domes locekļus) pārtrauca algu izmaksu. Pabalstu saņēmējiem un pensionāriem samazināja pensijas. Iedzīvotājiem pārtrauca ūdens piegādi. Tika apķīlāti visi aktīvi. Daļēji, caur Christie’s izsoļu namu, izsolīja municipālo muzeju fondus. Daļai kreditoru, naudas vietā piedāvāja bez saimniekiem palikušos nekustamos īpašumus. Citu kreditoru (arodbiedrības, pensiju fondu uc.) prasības - tika atzītas par neizpildāmām.– Taču, tā izrādījās vienīgā izeja no radušās situācijas.

Protams, eksistēja personas un organizācijas - kam līdzšinējā kārtība bija bijusi ērta. Viņi mēģināja pretoties. Grupa pilsētas vecās administrācijas juristu centās nesekmīgi ierosināt prasību pret štata gubernatoru – par diktatūras ieviešanu Detroitā. Tāpat, “Detroitas darbaļaužu tiesību aizstāvību” , gluži negaidot "uzņēmās" komunistiskā pasaules “Ceturtā internacionāle.” Arī, pazīstams afroamerikāņu sludinātājs no Ņujorkas Els Šarptons paziņoja- ka pārmaiņas Detroitā apdraud visu valsti. Bet cits sludinātājs, Džesī Džeksons no Čikāgas, ieradās Detroitā, lai aicinātu tās iedzīvotājus uz “nevardarbīgu pretošanos”, un “demokrātijas aizstāvēšanu pret “plantokrātiju”” (Pēdējais termins esot bijis atvasināts no vārda - plantācija.). Viņš aicināja cīnīties līdz galam, lai ASV federālā valdība Vašingtonā samaksātu visus Detroitas parādus. Taču, viņam izdevās savākt tikai pāris simtus protestētāju. – Vairumam detroitiešu, visa šī rosība izrādījās pilnīgi vienaldzīga. Viņi no sociālisma bija jau noguruši!

Tā, ārkārtas administratoram un viņa komandai 16 mēnešos izdevās pilsētas parādsaistības samazināt par 7 miljardiem dolāru. Viņš arī anulēja pilsētu izputinošos līgumus, un slēdza to vietā citus. Tomēr, arī šīs procedūras gaitā pilsētai vēl nācās papildus maksāt dažādām juridiskām firmām par pakalpojumiem. Vēlāk, tai tikuši piestādīti rēķini par 177miljoniem dolāru– taču samaksāti no tiem tika tikai 23 miljoni. – Un tomēr, visbeidzot, 2014.gada 10. decembrī gubernators varēja paziņot, ka pilsēta ir izkļuvusi no bankrota.

*

ŠODIENA  .

Nevar teikt, ka pēc visa notikušā Detroita būtu atguvusies!

Maikls Duggans  - ievēlēts par mēru 
pēc bankrota.

Bezdarba līmenis pēc bankrota procedūras izbeigšanas bija 14,5%. Un, arī salīdzinoši nesen, 2018.gadā, to lēš uz 10% - no pilsētas darba spējīgo iedzīvotāju daudzuma.

Tāpat, 2018.gadā vidēji statistiskas Detroitas mājsaimniecības vidējie ienākumi tika lēsti, uz 31.283 ASV dolāriem gadā. Salīdzinājumam, vidējais rādītājs valstī ir  – 72.036 dolāri. Tātad, detroitieši joprojām dzīvo vairāk kā divas reizes nabadzīgāk. – Arī iedzīvotāju skaits arvien vēl sarūk. 2019.gadā kādreizējā “divu miljonu” pilsētā dzīvoja vairs tikai 670.031 iedzīvotājs. - Tāpat, pilsētai joprojām atlikušas ievērojamas parādu saistības. Tās jācenšas deldēt. Bet par atlikušo jāmaksā procenti.

Turklāt, par budžeta līdzekļiem municipalitātei vēl nākas turpināt jaukt nost tūkstošiem pamestu un neglābjami izdemolētu ēku. Šobrīd lēš, ka tā te pēdējos gados atbrīvojušies jau 490 hektāri. Šo kādreizējo pilsētas kvartālu teritoriju, vēl arī  nākas “rekultivēt”. Te, jābūvē kas jauns, vai vismaz  jāiekārto parki. Vēl 10% dzīvojamā fonda te joprojām ir bez saimniekiem. Tas ir vēl apmēram 30.000 māju, kuru liktenis nav vēl izlemts. - Tā ka problēmu pilsētai netrūkst.

Kādreiz te bija
Pacard automobiļu rūpnīca.

Nomalēs atstāti novārtā pamazām sabrūk autobūves rūpnīcu korpusi. - ASV joprojām ir autobūves lielvalsts. Tā joprojām saražo 12% pasaules automobiļu. Un tas ir 10,3 milj. auto gadā. Taču, tas nenotiek Detroitā! Un pēc notikušā, no jauna atvērt šeit filiāles - autobūvētāji nav pierunājami.- Centrā, savukārt, pamestas stāv daudzas sabiedriskas celtnes. Dažas no tām mēģina pārprofilēt. Piemēram, baroka stilā celtajā grandiozajā Detroitas “Mičiganas teātra” zālē, zem apdrupušām zeltītām un apgleznotām velvēm, šobrīd ir ierīkota daudzstāvu vieglo automašīnu stāvvieta. No vienas puses, tas vēl būtu milzīgs arhitektūras un kultūras vēstures piemineklis, bet no otras…

Tāpat, par nopietnu pilsētas problēmu kļuvusi uzturamā pilsētas infrastruktūra (transporta maršruti, ūdensvads, elektrotīkli, kanalizācija). Tā taču savulaik tikusi iekārtota daudz apdzīvotākai teritorijai. Bet tagad, tā visa uzturēšana kļuvusi ļoti neekonomiska. Šobrīd, nebūtībā aizgājusi gandrīz puse pilsētas teritorijas… Un “mirušie” rajoni nav nodalāmi no vēl “dzīvajiem”. Savukārt, lai visu kas kļuvis lieks iekonservētu vai demontētu - arī tam vajadzīgi līdzekļi.

*

Šī grandiozā urbānistiskā katastrofa, rosinājusi uz pārdomām daudzus autorus ASV un pasaulē … Vai Detroitas katastrofa bija novēršama? Un, kā neļaut citām pilsētām iet tās pēdās?

Ko darīt apstākļos, kad katra amatpersona pēc kāda laika atskārš, kad ieņemamais amats var sniegt arī tīri personisku labumu? Un, kad cilvēka izaugsmi un statusu birokrātiskajā vidē nosaka – “apgūstamo” līdzekļu apjoms un padoto skaits? Kad katram cilvēkam ir intereses, kas ne vienmēr sakrīt ar sabiedriskajām? Kad municipālie kalpotāji un amatpersonas vienos amatos mēdz būt krietni ilgāk par, kādreiz ieteiktajiem – “augstākais sešiem gadiem”?

Daži autori pārliecināti, ka līdzīgas katastrofas pa laikam esot nenovēršamas.

Un tomēr, Detroitas pilsēta pamazām atgūstas.

Vienīgi par agrākajām “melnā sociālisma” idejām šeit tagad gan atceras nelabprāt. – Un par apliecinājumu tam, kopš 2014.gada, jau otro termiņu pēc kārtas, pilsētā par mēru ievēlēts Maiks Duggans (Michael Edward Duggan).

Arī šis nams stāv pamests.

Viņš ir “baltais”, atkal demokrātu partijas biedrs, jurists, uzņēmējs, īru un vācu imigrantu pēctecis, dzimis detroitietis. – Un, uzaudzis, starp citu, vienā no pilsētas “baltajām” priekšpilsētām, ar neparastu nosaukumu - Livonija.

Agrāk Duggans bijis apgabala prokurors. Kādreiz strādājis arī par juristu Detroitas Medicīnas centrā. Un šobrīd viņam izdevies panākt, ka pilsēta kļūst drošāka, un tajā pamazām sāk atgriezties uzņēmēji un investīcijas.

Tiesa, panākt, ka pilsētas iedzīvotāju skaits sāktu augt - viņam vēl nav izdevies. Tāpat, kā, tikt galā ar Detroitas municipālo skolu problēmu. - Tā, vismaz viņš sacījis intervijā pats.

*

POST  SCRIPRUM  .

Lasot šo skumjo stāstu par “zudušo pilsētu” atkal un atkal rodas jautājums – kā gan šādi, apzināti, soli pa solim, varēja tikt iznīcināta viena no kādreiz plaukstošākajām Amerikas Savienoto Valstu industriālajām ekonomikām?

Un šis jautājums neliek miera, līdz saproti, ka notikušais ir tikai vēl viens no izcilās vācu filozofes Hannas Arendt (Hannah Arendt) formulētā “ļaunuma banalitātes” likuma izpausmes atsevišķiem piemēriem. –

Diemžēl, sabiedrība, pa laikam spēj radīt sev tādus “spēles noteikumus”, kas – ne tikai ir bezjēdzīgi, bet arī nonāk absolūtā pretrunā ar dzīvības un izdzīvošanas pamatiem.

Un tālāk… Ja, parasti cilvēki, pieņem radušos situāciju - kā normu… Ja, godprātīgi pilda tos savus pienākumus, un uzņemas tās lomas, kurus šī norma tiem uzliek… Tad, katastrofa ir neizbēgama!

Un, diemžēl, nav svarīgi – vai visu to organizējušie līderi, būs labu vai ļaunu nodomu pārņemti…

Vienkārši, cilvēki, kas ir nepietiekami kompetenti, un vadās no aplamiem priekšstatiem, bet ieguvuši varu pār citiem cilvēkiem - ir graujošs faktors! Un viņu bīstamība, ir proporcionāla to iegūtai varai.

Diemžēl, tādi, pat viscēlāko motīvu vadīti, spēj godprātīgi novest līdz “ūtrupei” - ne tikai vairāku miljonu pilsētu vien.

 

VĒRES: