PAULIS SPROĢIS – PASAULES BURĀŠANAS VĒSTURES LEĢENDA.

Aldis Upmalis

Paulis Sproģis - viņš arī
 Freds Rebels

Jau daudzām pasaules burātāju un jahtu sporta cienītāju paaudzēm pazīstams ir Pauļa Sproģa vārds. (Viņš arī Paul Sproge un Fred Rebel vai Rebell – kā nu kurš autors, kurā grāmatā, raksta viņa vārdu un uzvārdu.) Un būtisks varbūt šajā gadījumā nav pat vārds, bet tas, kā šis latvietis ir iegravējis to burāšanas sporta vēsturē? Jo šobrīd, varam jau būt pilnīgi droši – kamēr pasaules jūrās ies buru jahtas, tikmēr atcerēsies arī viņu – vienu no neparastākajiem šī sporta pionieriem.

Un iemesli, kāpēc šis vārds uz laiku laikiem ticis ierakstīts pasaules sporta vēsturē ir vairāki.

Pirmkārt. - Viņš ir pirmais oficiāli zināmais burātājs, kurš vienatnē ir šķērsojis pasaules lielāko okeānu - Kluso okeānu, braucot no Rietumiem uz Austrumiem (no Austrālijas uz Ameriku). Un ar šo sasniegumu pilnīgi pietiktu, lai viņš ierakstītu savu vārdu starp tiem nedaudzajiem, kas tolaik, jahtu sporta rītausmā, uzdrošinājās vienatnē mest izaicinājumu šim pasaules lielākajam okeānam, kurš aizņem faktiski pusi planētas, un tā stihijai. Bez tam, Sproģa sportiskā sasnieguma vērtību papildus vēl ceļ arī tas, ka burājums šādā virzienā - vēju un straumju dēļ joprojām tiek uzskatīts par daudz sarežģītāku nekā pretējs ceļojums. Taču tas vēl nav viss.

Otrkārt. - Visi navigācijas rīki ar kuriem Pauls Sproģis devās okeānā– bija ceļotāja paša gatavoti. Un ar pēdējo vien pietiktu, lai šis pasākums vēlreiz ieietu burāšanas un varbūt pat Ginesa rekordu vēsturē.

Bet treškārt, svarīgs ir Sproģa jahtas (faktiski švertlaivas) izmērs. –  Tā bija tikai 18 pēdas, jeb 5,49 metrus gara. Un tas ir neparasti, neparasti maz 8.000 kilometru garam ceļam!

Šeit būtu jāpiemin, ka šodienas burātāju neoficiālajā vērtību skalā jahtas līdz 32 pēdu garumam (9.76 metri) tiek uzskatītas par vairāk piemērotām piekrastes burājumiem. Un ikkatras šādas jahtas došanās pāri okeānam, arī pie mūsdienu konstruktīvajām, navigācijas ierīču un citām tehniskajām iespējām, kā arī iespējām garantēt drošību - tiek uzskatīta par nedaudz “traku” pasākumu. (1)

Ir arī “mazo komandu” jahtu maksimālais ierobežojums. - 45 pēdu un lielākām buru jahtām, lai arī eksistē speciāli būvēti izņēmumi, parasti nepieciešamas lielākas komandas pašas laivas un tās buru saimniecības apkalpošanai. Tāpēc vieninieku vai divnieku ekipāžas tādas izvēlas tikai, ja jahta tiešām ir atbilstoši būvēta, un - ja ir kādi ļoti svarīgi papildus iemesli, kas liek “vilkt līdzi pāri okeānam”, uzmanīt un uzturēt kārtībā tik daudz “nevajadzīgas papildus platības”.  (2)

Un ir saprātīgais minimums, kura pārkāpšana kā pierādījusi prakse, arī neizbēgami beidzas ar nopietnām problēmām vai pat katastrofu. - Lai arī daži vientuļie solo burātāji, īpaši jaunieši, ir šķērsojuši okeānus un pat apbraukuši apkārt pasaulei -  arī 25.6 pēdu (7.7m) laivās.  Lai arī divatā ievērojamus attālumus ļoti bieži mēdz veikt 30 pēdās (9,14m). Lai arī daži “saprātīgā minimālisma” aizstāvji ir mēģinājuši aprobežoties pat ar 24 pēdām (7,31m). Tomēr, ja šodien kāds ceļotājs vienatnē gatavojas tik tālam ceļam kā Sproģis, viņš par pašsaprotamāku uzskata izvēlēties “solīdāku” peldlīdzekli. - Kad jahtu, ar vai bez palīga faktiski vada viens cilvēks, pieredzējis un praktisks burātājs, transokeāna ceļojumam parasti izvēlas laivu sākot no 36 pēdām (10,97m) un līdz 44 pēdām (13.42m). Bet viena masta jahtām par optimālu tiek uzskatīts garums no 36 līdz 39 pēdām (11.89m). - Šādā braucamrīkā var ērti izvietot visu ceļam nepieciešamo.  Palaikam var uzņemt viesus. Un arī pats burātājs tad var būt drošs, ka šādos apjomos viņš lieki nepārpūlējoties ceļos ar visu saprātīgo komfortu.

Bet Sproģis ar savām 18 pēdām (5,49 metri) bija izvēlējies sev peldlīdzekli, ne tikai mazāku par vidējo komfortu nodrošinošajām robežām. Viņš bija tālu pārkāpis arī šodienas “saprātīgo minimālistu” pieļaujamās normas. Vispār Sproģa laivai pat nebija uzbūvēta kajīte – tikai audekla nojume. Un, neskatoties uz to– viņa ceļojums bija veiksmīgs.

Tādēļ Sproģa laivu vairums autoru, kuri raksta par burāšanas vēsturi, joprojām uzskata par pašu mazāko jahtu, vai vienu no mazākajām, ar kuru jebkad veikts tik nopietns un galvenais - veiksmīgs pasākums. - Protams, divdesmitā gadsimta otrajā pusē netrūka burātāju, kuri mēģināja Sproģa rekordu atkārtot vai pārspēt. Taču, vai nu šos peldlīdzekļus vairs īsti par jahtām un pat laivām saukt nevarēja, vai arī pārāk daudz šeit bija traģēdiju! Un tādēļ, pat vēl šodien, ja kāds burātājs pasaulē gatavojas tālākam ceļojumam ar jahtiņu kura kaut drusku mazāka nekā pierasts, ja sākas diskusijas - gandrīz noteikti tiek piesaukts slavenā latvieša vārds!

Apvāks Sproģa grāmatas 1939. gada
 angļu izdevumam

Un visbeidzot, ceļotājs savulaik ir uzrakstījis arī grāmatu. - 1937.gadā latviešu valodā tā iznāk izdevniecībā “Krīvs” - Rīgā, Brīvības ielā Nr2.  Tās titullapā rakstīts – Paulis Sproģis (Freds Rebels) “Pāri ōkeanam”. Šķiet tolaik šī grāmata pie mums gan nav bijusi pārlieku populāra. – Bet, 1939.gadā papildināta grāmatas versija iznāk arī angliski, ar nosaukumu “Escape to the dea. The Adventures of Fred Rebell who Sailed Single – handed in an Open Boat 9,000 Miles Across the Pacific, Etc.” To vienlaikus uzdod “John Murray” Londonā un “Dodd&Co” ASV. Zināms arī, ka jau 1940.gadā Anglijā grāmatu izdod no jauna izdevniecība “Brown Watson Limited”. Bet, jau pēc II Pasaules kara, 1951.gadā bijis atkārtots “John Murray”, un tai pašā gadā arī “Youth Book Club” izdevums. – Kopš šī laika grāmata piedzīvojusi vairākus izdevumus un tulkojumus.  Ik pa laikam tā iznāk vēl arvien. (3)

CEĻA  SĀKUMS.

Paulis Kristaps Jūlijs Sproģis dzimis 1886 gada 22.aprīlī Ventspilī (Windau), skolotāja ģimenē. Vecāki – Henrihs Sproģis un viņa sieva Johanna, dzimusi Šulcs. Vecāki centās dot dēlam labu izglītību. Viņš mācās Rīgā Pētera reālskolā, aizraujas ar mūziku – klavierēm un stīgu instrumentiem, daudz lasa, brīvi runā vairākās svešvalodās - vācu, angļu, krievu, franču, poļu.

Labā poļu valodas prasme ļauj pēc skolas beigšanas sākt strādāt kādā Varšava bankā. - Un tad gadās notikums, kam viņa dzīvē būs tālejošas sekas. Pats viņš to apraksta tā: “Kāds saistošs romāns modināja manī dziļas antipātijas pret karu. Šīs jūtas vēl pastiprināja toreizējie apstākļi mūsu dzimtenē. Priekš pāra gadiem (1905.gadā Rīgā) pieredzēju, kā Krievijas cara valdības karaspēks nežēlīgi apspieda latviešu tautu, kas tiecās pēc taisnības un brīvības. Es nevēlējos būt šādas svešas varas ierocis, tādēļ 1907. gadā, kad pienāca mans karaklausības laiks, 21 gada vecumā, izšķīros atstāt dzimteni. Daudz nedomājot par turpmāko, pārgāju robežu un nonācu Vācijā.“

Tas bija laiks, kad Latvijā turpināja vēl degt 1905.-1907. gada tautas sacelšanās ugunsgrēks. Kopš 1905. gada decembra Kurzemē un Vidzemē turpinās kara stāvoklis. Svaigā atmiņā ir 1906.gada kaujas Kurzemē starp “meža brāļiem” un soda ekspedīcijām. Latvijas pilsētās un laukos soda ekspedīcijas joprojām trako.  Tāpat, izmantojot “goda policistu” tiesības, ar sev netīkamiem ļaudīm turpina izrēķināties arī šejienes vācu muižniecība. Tā, citu starpā vērsās arī pret latviešu inteliģenci. Tūkstošiem latviešu sabiedrisku un kultūras darbinieku, uzņēmēju un vienkārši pie varas tuvāk tikušajiem netīkamu ļaužu, tika likvidēti vai arestēti un tobrīd no Latvijas izsūtīti. Slēgtas bija latviešu biedrības, daudzi preses izdevumi un izdevniecības. – Un šādā gaisotnē, kulturālam cilvēkam iet “kalpot krievam” - bija ne tikai dziļi nepatīkama, bet arī morāli pazemojoša lieta.

Bez tam, tolaik Krievijas impērijā obligātā kara dienestā iesauktie dienēja 6 gadus. Šī valsts gandrīz nepārtraukti karoja. Nesen tā bija piedzīvojusi katastrofālu sagrāvi krievu-japāņu karā. Kara darbībā dalību bija ņēmusi arī Baltijas ostās un vispirms Liepājā komplektētā Otrā Klusā okeāna eskadra. Ar to bija devušies jūrā ļoti daudzi šejienes jauniesauktie,  un ļoti liels skaits šeit līdz tam dzīvojušo izdienējušo rezervistu, kurus nu bija atkal iesaukuši. Eskadru komandēja admirālis Zinovijs Rožestvenskis. Admirālis veiksmīgi organizēja tālo jūras pārgājienu apkārt Eiropai, Āfrika un Āzijai… Bet viņš nebija pārliecināts, vai viņa kuģu tehniskā atpalicība ļauj tos lietot nopietnākā kara darbībā? Arī pārējie jūrnieki bija tālu no optimisma. Un tiešām, eskadra Japāņu jūrā pie Cusimas jūras šauruma  1905.gada 14.-15.maijā tika gandrīz pilnībā iznīcināta. – No 14.333 krievu jūrniekiem 5015 gāja bojā, 6106 krita gūstā. Un, no 38 tikai 3 kuģi ar 3,212 jūrniekiem (no kuriem 803 bijuši ievainoti) spēja pēc kaujas sasniegt tuvāko Krievijas ostu. – Saprotams, ka šī katastrofa ļoti smagi atbalsojās arī Latvijā. Te, taču, šī neveiksmīgā ekspedīcija tika organizēta. Bez tam, arī sauszemes karā Krievija piedzīvoja neveiksmi pēc neveiksmes. – Un, nonākt šādos bruņotos spēkos?!

Pēc šīs katastrofas pat patriotiskā Krievijas prese rakstīja, viss noticis pirmām kārtām ir tādēļ, šīs valsts militārajā dienestā patstāvīgi domājošos cilvēkus neuzskata par vērtību. Militārā birokrātija izvirza vispirms vājas gribas ļaudis. Tā, stipras gribas cilvēki, kurus šeit uzskata par neērtiem “nemiera cēlājiem” neizvēlas militāro dienestu vai arī tiecas to atstāt. - Var sacīt, ka pie pēdējiem piederējis arī Sproģis. Un arī viņš izšķīrās – no Krievijas “kara mašīnas” turēties iespējami tālāk.

Izvairīties no kara klausības varēja, bet tas prasīja naudu “kukuļiem”. Par nožēlu, Paula ģimene nebija tik turīga. Un viņš nolēma - slepeni atstāt valsti. Vācijas robeža, Prūsija, tolaik nebija no Pauļa dzimtās pilsētas pārāk tālu. Tātad, viss bija ne pārāk grūti izdarāms.

Bēglis Vācijā  nonāca bez dokumentiem. Jo Krievijā viņam pase vēl nepienācās. Un tas tūdaļ radīja problēmas. Pasi atteicās izsniegt arī Krievijas konsuls Hamburgā. Viņš pamatoja atteikumu ar to, ka Sproģis ir pasludināms par dezertieri. Taču arī te tika atrasts risinājums. Kādā diezgan aizdomīgā Hamburgas krogā paziņas jūrnieki ieteica kādu dokumentu vienkārši nopirkt. Un drīz tāda iespēja gadījās. Tiesa, nopirkto dokumentu nācās pašam labot. Jo, ne jau velti tā līdzšinējais īpašnieks Fred Kebel bija gatavs to lēti pārdot. Tā pazuda Paulis Sproģis un radās Freds Rebels (Freds Rebell). – Izvērtējot notikušā ētisko pusi Sproģis grāmatas angļu variantā izsakās: “Papīram ir papīra vērtība. Būtisks ir cilvēks, un būtisks ir darbs. Bet, ja valdīšana ir tik traka, ka neļauj cilvēkam “bez papīriem” strādāt… Tad šī nesaprātīgā vara, tāpat kā Jūs viņas rīcības rezultātā, pavisam noteikti dara kaut ko - ne pārāk labu.”

AUSTRĀLIJA.

Uzrādot jauniegūto dokumentu Sproģis-Rebels Hamburgā izņēma jūrnieka apliecību un sāka strādāt uz kuģiem. Vispirms, par ogļu piegādātāju “trimeri”, vēlāk tika paaugstināts par kurinātāju. Apmetās Anglijā, jo tur pārāk bieži dokumentus neprasīja. Tad sataupījis 16 mārciņas, 1910. gadā viņš nolēma doties uz Austrāliju. Šī tālā zeme tolaik likās pievilcīga daudziem laimes meklētājiem no Eiropas.

Naudas nebijis daudz. Tādēļ uz piemērota kuģa uzlavījies par “zaķi”. Iznācis no slēptuves tikai patālu jūrā. Ar to ļoti pārsteidzis kuģa vecāko mehāniķi, kuram bijis dikti grūti noticēt – ka bez kuģa ļaužu ziņas ir iespējams tik labi noslēpties, lai komanda neatrastu. Bet uz kuģa ogļu piegādātājs bija vajadzīgs. Tāpēc ar tālāko ceļojumu līdz Sidnejai problēmu nebijis. Vienīgi tā, ka šajā reisā viņš bija vienīgais no pusotra desmita “zaķu”, kam bija izdevies palikt nepamanītam… Tad pārējie kuģinieki viņu iesaukuši par - “ķēniņu Neptūnu”. Jo oficiāli viņš bija uzkāpis uz klāja - tālu no katras cietzemes.

Nonācis šādā veidā Austrālijā, Freds Rebels vispirms strādāju uz dzelzceļa, bet pēc pāris gadiem iegādājās nelielu fermu. Tās iekopšana gan prasīja ne tikai darbu, bet arī līdzekļus. Tādēļ tās īpašniekam nācās piestrādāt arī tuvējā kokzāģētavā un pie koku ciršanas. - Vienlaikus viņš sāka sarakstīties ar kādu pievilcīgu zemnieku meiteni Emīliju Krūmiņu, jeb “Loniju”, kas dzīvoja Latvijā pierīgā. Jaunkundze bija gatava doties pie Pauļa uz Austrāliju. Bet sākās I Pasaules karš, un viņas ceļojums izvērtās ļoti sarežģīts, tāls un grūts.

Beidzot, 1915.gada beigās viņa tomēr beidzot ieradās Austrālijā, Frīmentlas ostā. Un 1916. gada 4.janvārī viņi salaulājušies netālajā Bridžtaunā. ( Tiesa, pēc Melburnas universitātes 1988.g. izdotās “Austrālijas biogrāfiskās vārdnīcas” 11. sējuma 345.-346. lpp. datiem, kur publicēts burātājam veltīts šķirklis, laulības notikušas tā paša gada 4. jūlijā. Tomēr, pārējie dati liek domāt, ka enciklopēdija šoreiz būs kļūdījusies.) - Diemžēl, tūdaļ jāteic, ka nedz fermai, nedz šai laulībai nebija lemta nākotne. – Vēlāk Sproģis rakstīs, ka iespējams tas tādēļ, ka viņa ārkārtīgi skaistajai līgavai tālajā ceļā bijis jāpārdzīvo ļoti daudz grūtību. Viņa ieradās Austrālijā jau ar cita vīrieša dēlēnu zem sirds. Un arī, kad viņi apprecējušies - savu bērnu tiem nebijis, ar saimniekošanu gājis grūti, vīrs pārāk daudz bijis spiests piepelnīties ārpus mājas. Un tas viss kopumā neveicinājis saprašanos laulāto starpā. - Varbūt arī tā? Bet varbūt šeit atmiņu autors vienkārši joprojām cenšas būt galants kavalieris. Jo tomēr arī izjukušas laulības kādreiz ir sastāvējušas ne tikai no nepatīkamā, bet arī no labā…

Tā vai citādi, bet pēc astoņu gadu kopīgas saimniekošanas ģimene fermu 1925.gadā pārdeva, lai pārceltos uz Frīmentlas pilsētiņu, bet vēlāk arī uz Rietumu Austrālijas lielāko pilsētu Pertu. Šeit 1928. gadā sieva iesniedz laulības šķiršanas prasību, jo skaistajai latvietei bija radušās jaunas jūtas. Šķiršanās process un mantas sadale esot bijusi ļoti nepatīkama.

Taču neskatoties uz visu Sproģis nezaudēja dūšu. Viņš šeit labi pelnīja. Vispirms strādāja rūpnīcā par galdnieku. Vēlāk kopā ar kompanjonu sāka ražot ierīces mitruma noteikšanai sienās.

Pēc kāda laika atrada arī  jaunu draudzeni. Tā bija kāda veikaliņa pārdevēja, austrāliešu meitene Elaine. Attiecības gan nebijušas ilgas, taču to saraušana – ļoti sāpīga… Un pēc vēl arī šīs neveiksmes personīgajā dzīvē Sproģis nolēma pārcelties uz Austrālijas Autrumkrasta pilsētu Sidneju (Sydney), lai tirgotu tur jau pieminētās pašu ražotās ierīces.

Jaunajā dzīves vietā sākotnēji veicies tīri labi. Bez tam uzņēmējs šeit sev gluži negaidot bija sācis aizrauties ar sportu un filozofiju. Kā vēlāk viņš rakstīs - vēlējies izveidot sevi par tādu personību, kāda viņa neseno draudzeni Elainu tomēr būtu varējusi ieinteresēt. Arī bizness plaucis, jo celtniecības uzņēmumos pieminētajām ierīcēm bijis noiets.

Taču tad uznāca trīsdesmito gadu pasaules lielā ekonomiskā krīze! Tā sagrāva arī Sidnejas celtniecības nozari un līdzi tai – arī Sproģa biznesu. Miljoniem austrāliešu tas nozīmēja galu visam pierastajam, daudziem tūkstošiem – arī labprātīgu došanos nāvē. Bet ne šim mierīgajam latvietim…

Tiesa, arī viņš aizstaigājis līdz Sidnejas pašnāvnieku iecienītajai Gepa klintij jūras krastā. Taču atnāca atpakaļ. Palīdzēja šī cilvēka filozofiskais pasaules redzējums un romantiskā avantūrista gars. Vēlāk viņš rakstīs: “Biju ciešāk ieskatījies sejā mūžībai…. Bet sapratu, ka lēciens no klints ir ļoti maza varonība un ļoti liela gļēvulība. Ļoti maza varonība tāpēc, ka šis solis prasa visas gribas koncentrāciju, bet tikai uz īsu brīdi. Ļoti liela gļēvulība tāpēc, ka [pēc būtības] tā ir paniska bēgšana no dzīves grūtībām. Īstu varonību parāda vienīgi tas, kas skatās briesmām acīs nevis īsu acu mirkli, bet – dienām, nedēļām, jā, pat gadiem ilgi. Un no savas dvēseles mokām izbēgt var vienīgi tas, kas grūtā cīņā pārvar tās, nevis tas, kas savā mazdūšībā un mīkstčaulībā iznīcina sevi!”

Bez tam, kaut kā, kaut sevis paša acīs, negribējās zaudēt stipra cilvēka seju… Tāda cilvēka, kurš skaistajai Elainai varbūt tomēr kādreiz varētu šķist patīkams?!

*

Ja nav paveicies Austrālijā, kāpēc neizmēģināt laimi visu pasaules laimes meklētāju “mekā” - Amerikā? - Tiesa, vizīte pie ASV konsula neko nedeva. Katru gadu valstī ieceļot ļaujot zināmam personu daudzumam. Tādēļ esot jāgaida rindā vairākus gadus!

Bet, vai šādi noteikumi bija pieņemami pašam ”ķēniņam Neptūnam”,  cilvēkam kurš bija pieradis problēmas risināt, drosmīgi apejot visus traucējošos  administratīvos lēmumus un rīkojumus? – Ja nav iespējams nonākt  ASV caur sūtniecību kā oficiālam emigrantam, tad jāmeklē cits ceļš! Un Sproģim radās doma. Savulaik žurnālā “National Geographic Magazine” bija lasīts par amerikāni Hariju Pidžonu (Harry Pidgeon), kurš paša būvētā jahtā bija apbraucis apkārt pasaulei. Kādēļ ko līdzīgu nevarētu izdarīt agrākais jūrnieks Freds Rebels? Un šķiet, Amerikā ciena drosmīgos! - Tātad – uz priekšu!

Atvadoties no ASV konsula apmeklētājs saka: “Ļoti žēl, ka Jūs man nevarējāt palīdzēt. Bet varu Jums pasacīt, ka jau tuvākā nākotnē es būšu Savienotās Valstīs un palikšu tur tik ilgi - cik ilgi man patiks.”

Sproģis atrod pagaidu darbu kādā ārpilsētas viesnīcā. Tad citu – celtniecībā. Un sāk gatavoties ceļam.

Naudas nav daudz. Tādēļ ceļojumam tiek iegādāta un nedaudz pārbūvēta neliela okeānam piemērota jahtiņa. Tādas Sidnejas vidusslānis pirms krīzes laikos bija iecienījis nedēļas nogales izbraukumiem un vietēja rakstura ātruma sacensībām. Jaunajam mērķim, tai gan nācās divkāršot brangu skaitu, pievienot svērtni (švertu), kā arī palielināt buru platību. Tāpat tā kā laivai nebija kajītes, to aizstāja ar audekla nojumi. Bet Sproģa “zelta rokas” un kāds nejauši gadījies palīgs, kurš bija gatavs palīdzēt par velti - paveica visu. Pēc pārbūvēšanas jahtu nosauca par “Elaini”.

 Pārtika un ūdens tika iegādāti 6 mēnešiem, ņemot tikai lētus produktus kam nedraudēja bojāšanās. To drošai glabāšanai ceļojuma laikā sameklēja agrāk nelietotas petrolejas kannas ar aizskrūvējamiem vākiem. Ēdiena gatavošanai tika paredzēts prīmuss.

Sproģis bija daudz braucis uz kuģiem. Taču navigāciju nepārzināja. Nu bija pienācis laiks doties uz publisko bibliotēku un sākt to studēt. Tāpat bibliotēkā no kāda veca ekonomikas atlanta tika nokopētas arī vairākas kartes. Vēlāk ar tām būs problēma, jo, kad atlass iznāca, daudzas salas vienkārši nebija vēl atklātas. Un vēl, kādā bodītē gadījies nopirkt 70 gadus vecu Bowditcha (autors) navigācijas grāmatu.

Navigācijas ierīces ceļotājs pagatavoja pats. Par tām viņš vēlāk rakstīs: “Laivas kustības ātruma mērīšanai nepieciešamo lagu izgatavoju no kāda slotas kāta, piestiprinādams tam alumīnija spārnus ar tādu aprēķinu, lai tas izdarītu vienu pilnu apgriezienu ik pēc 12 angļu coļļu liela atstatuma. Kā indikatoru pielāgoju mazu pulksteni, kuru noregulēju tā, lai katra minūte rādītu laivas noietu nautisko jūdzi. Ja ņēmu vērā instrumentam piemītošo nokavējumu, apmēram 20%, tad varēju uz to diezgan droši paļauties. - Kompass bija apmēram pusotras collas caurmērā, kādus parasti lieto tūristi un skauti. Kompasu iekabināju misiņa kārbiņā un jāatzīst, ka atskaitot dažus gadījumus, kad tajā bija iekļuvis sāļais jūras ūdens un adatiņa sāka lipt pie stikla, kompass izrādījās maniem nolūkiem un vajadzībām pilnīgi pietiekošs. - Mans sekstants turpretim bija īsts “meistardarbs”. To izgatavoju no dzelzs stīpas, kurā iestiprināju mazu tālskatu, kādu mēdz lietot skolnieki. Tam pielāgoju pāris gludas nerūsējoša tērauda plāksnītes [izslīpētas no galda naža], kas bija domātas kā reflektori. Beidzot vēl piestiprināju visam tam veca zāģa daļu, izmantojot to kā skalu nodalījumu iezīmēšanai. Pagāja vairāk kā nedēļa, kamēr dabūju visu to pilnīgā kārtībā, jo darbs prasīja ārkārtīgu precizitāti… ”

Un 1931.gada 31.decembrī ceļojums varēja sākties.

Sproģis uz savas jahtas, apvāks
 viņa grāmatas 1948. gada
 franču izdevumam

PĀRI OKEĀNAM.

Pirmais ceļa posms bija paredzēts no Sidnejas uz Oklendi Jaunzēlandē. Taču vējš laivu konsekventi virzīja vairāk uz Ziemeļiem. Tādēļ burātājs izlēma Jaunzēlandes apmeklējumu no sava ceļojuma dienas kārtības svītrot. Un doties pa tiešo uz Lielbritānijai piederošajām Fidži salām.

Tās sasniedza pēc vairāk kā četrdesmit dienām. Un vispirms Sproģis piestāja mazajā Janutas (Yanjuju) saliņā. Tā atrodas 35 jūdzes no arhipelāga nelielās galvaspilsētas Suvas, Fidži salā. Bet vēlāk ceļotājs devās uz Suvu.

Laiva šajā pirmajā ceļa posmā sevi parādīja ļoti labi. Tā vairākkārt veiksmīgi pārcieta vētras. Tiesa, laivas priekšgalā gadījās sūce, taču burātājs to veiksmīgi aizlāpīja ar asfaltu. Bija arī citas problēmas, taču, tās visas tika veiksmīgi atrisinātas. Pat, kad apstājās abi ceļotāja pulksteņi, Sproģis tos pamanījās izjaukt un salabot.

Pats viņš par šo ceļa posmu rakstīja: “Manās asinīs pamodās kaut kas radniecīgs senajiem drošsirdīgajiem jūras braucējiem vikingiem vai mūsu pašu Kursas dēliem.  Vētras sāka mani sajūsmināt. Lai cik briesmīgi trakoja jūra, - kamēr vien mana laiva virzījās uz priekšu, es biju apmierināts. (…) Gandrīz veselu nedēļu [šajā ceļā] vēja virziens un stiprums bija tik noteikts un nemainīgs, ka nevajadzēja pieskarties ne stūrei, ne burām. Laiks [visumā] bija tik jauks kā kādā izpriecas braucienā. Un, bij tīri žēl, ka esmu savā ceļojumā viens. Tomēr negarlaikojos. Viļņojošais okeāns, jūras putni un zivis saistīja manu uzmanību. Bez tam ļoti bieži biju aizņemts ar lasīšanu vai rakstīšanu, vai kāda priekšmeta pētīšanu. –Vislabāk šajā vientulībā man patika nopietnas studijas, zinātniski darbi un Longfelo dzeja. (Henry Wadsworth Longfellow –19.gs. ASV dzejnieks, romantiķis)” - Nedaudz skumdinājis vienīgi, ka ceļojumā līdzi paņemtā mandolīna drīz diemžēl bija jāizmet pāri bortam. Mitrums to bija galīgi sabojājis.

Suvā, pēc iebraukšanas formalitāšu nokārtošanas, ceļotājam uz ielas pienāca klāt vietējās avīzītes redaktors. Un, jau nākamajā dienā Freds Rebels pamodās slavens. Par notikušo viņš raksta: “Sapīcis lūkojos uz ziņkārīgajiem, kas ieplestām acīm apstāja manu laivu. Ielās nevarēju nekur glābties no ziņkārīgiem skatiem, kas man visur sekoja, it kā es būtu baltais zilonis. Drīz vien apnika atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, ko nācās dzirdēt. Bet šai negaidītai popularitātei bija arī savas pozitīvās sekas. […] Patīkami bija tas, ka no visām pusēm man piedāvāja palīdzību visādos veidos. Bet vispatīkamākais, bez šaubām, bija tas, ka tā iedraudzējos ar daudziem patiešām jaukiem cilvēkiem.” - “Ziņas par manu ierašanos no Austrālijas bija sasniegušas pat Jaunzēlandi. Kāda dāma man no turienes atsūtīja garu dzejoli, kurā bija apdzejots viss mans ceļojums.” –

Bija arī praktiskāka palīdzība. Suvas skautu priekšnieks Raiss, piemēram, palīdzēja ar visu laivas remontam nepieciešamo. Tas bija ļoti būtiski… Jo, laivai pret rifu bija bojāts “šverts” (ievelkamais ķīlis). Vajadzēja jaunu. Tāpat bija jāpagādā jauna takelāža. Bez tam laiva prasījās no jauna krāsojama. Un ļoti būtiski, ceļotāja ērtībai, audekla nojumes vietā tika izveidota pilnvērtīga telts. Bija arī citi darāmi darbi. – Bez tam vajadzēja papildināt jahtas krājumus.  Un šeit ļoti izlīdzēja, kāds vietējo iedzimto virsaitis - Ratu Bulā. Viņš pilsētā darbojās kā gids tūristiem un bija izcils salas un vietējo apstākļu pazinējs. Uzzinot par ierobežotajiem līdzekļiem, viņš ieteica Sproģim vislabākās iepirkšanās vietas. Tāpat daudz palīdzējis vietējais misionārs – Māstera kungs. Savukārt, citi labvēļi uzdāvināja ceļotākam jaunu - kompasu, barometru, īstu jūras karšu komplektu, un sanesa kaudzi pārtikas - ceļam.

Bija vēl kāda lieta izdarāma. – Sproģis atkal bija devies ceļā bez pases. Tādēļ burātājs to uzrakstīja un izdeva sev pats 1932.gada 3. martā. (Un šis dokuments vēlāk tika pieņemts, reģistrēts visu salu ostās.) Bez tam, neizticis šai salā arī bez īslaicīgām “sirdslietām”. - Tā pagāja 7 nedēļas. Beidzot, 1932.gada 20. aprīlī, jahta daudzo jauniegūto draugu pavadīta varēja doties tālākā ceļā.

Pēc nedēļas, nelielam remontam, nācās pieturēt nelielajā Naitaubas  salā (Naitambu). Šeit burātāju laipni uzņēma vietējā vācu plantatora un visas šīs saliņas īpašnieka Heninga ģimene. Desmit dienas pagāja - remontējot laivu, nedaudz piepalīdzot plantatoram, atpūšoties un tad atkal ceļā.

Nākamā pieturvieta – Apijas osta britiem piederošajā Savajas salā, Samoa salu arhipelāgā. Šeit ceļotājs apmeklē slavenā angļu rakstnieka Stīvensona kapu un pēc skolu direktora Rideforda lūguma – arī paviesojas visās šejienes skolās, stāstot audzēkņiem par savu ceļojumu. Bieži ciemojas arī vietējās iedzimto virsaites, tīrasiņu samoietes, Leofas Semeunuāfas Tuisilas mājās, kur uzzin sev ļoti daudz jauna par šejienes kultūru un salas vēsturi. Virsaite ir slavenā šīs salas virsaiša Semenenuāfa mazmeita.  Bez tam  46 gadus vecais burātājs iegūt daudz jaunu draugu un pat pamanās pilnīgi platoniski samīlēties vēl kādā samoiešu skaistulē.  - Vārdu sakot – iespaidu, piedzīvojumu un pārdzīvojumu sešās salā pavadītajās nedēļās netrūkst.

Un vēl, šeit gluži negaidot gadījās sastapt  tautieti  – L.Atvaru. Šis latvietis jau vairāk kā divdesmit gadus dzīvojis šajā salā. No sākuma bijis ceļu departamenta uzraugs. Vēlāk iegādājies nelielu plantāciju un apprecējis vietējo iedzimto. Ģimenē divas meitas – Anniņa un Grietiņa. Tālajā zemes malā tautietis nodarbojās ar kakao audzēšanu. Šeit viņam neiet slikti. Un tomēr, dzimtenē viņam palikušas divas māsas, par kurām nav nekādu ziņu. Viņš bieži domā par tām. Un kā ikviens ilgstošais emigrants tautietis ļoti ilgojās pēc dzimtenes. Sapņo kādreiz atgriezties Latvijā un vismaz vienu meitu uzaudzināt latviskā vidē. Taču, Sproģim rodas iespaids – ka tie ir un arī paliks tikai sapņi.

Visbeidzot 1932.gada 16.jūnijā “Elaine” atkal dodas ceļā!

25. Jūnijā tā sasniedz kādu atolu Jaunzēlandei piederošajā Kuka salu grupā. Vietējie iedzīvotāji šo un tuvējās salas saukuši par Briesmu salām. Tā bija neliela salu grupiņa, kurā visā pavisam dzīvoja tikai kādi 300 iedzīvotāji. Saliņas varēja palepoties tikai ar savām palmu birzīm un kopru. Visu varu nelielajā Briesmu salu arhipelāgā pārstāvēja viens cilvēks, kāds iezemietis Džefrijs Henrijs. Viņš bija savulaik Jaunzēlandē pedagoģisko izglītību guvis skolotājs. Taču vienlaikus salās viņš pildīja  - valdības pārstāvja, pasta ierēdņa, tiesneša, ostas pārziņa, sanitārā uzrauga, muitas ierēdņa un visus citus valdības amatus. - Viņš arī uzņēma Sproģi pie sevis. Ļoti viesmīlīgs bija arī vietējais “baltais” tirgotājs Parčs. Abi viņi un viņu iezemiešu dzīves biedres bija nedaudzie eiropejiski izglītotie ļaudis šajās salās. Un viņi visi bija ļoti priecīgi redzēt “jaunu seju” savās mājās. – Taču, visam labajam reiz pienāk gals. Pagāja 11 dienas, un pienāca laiks doties tālāk. Tā 7. jūlija rītā ceļotājs atstāja “Briesmu salas”, lai dotos tālāk - Zālamanu salu virzienā. Priekšā, bija apmēram 1000 jūras jūdžu.

Šis ceļa posms izvērtās arī visai grūts. Stipra vēja gan nebija. Taču ceļojums bezgalīgajā ūdens plašumā prasīja ļoti precīzus navigācijas aprēķinus. Un arī vējš palaikam lika stipri vien novirzīties no uzņemtā kursa.  Beidzot izdevās sasniegt nelielo Ziemas svētku salu.

Sala piederēja kādai kopras kompānijai. Te audzināja palmas. Un ik pa laikam šeit ieradās kuģis pēc kopras. Tas atveda arī visu salenieku dzīvei nepieciešamo. Bet saimniekoja šeit salas pārvaldnieks francūzis Pols Ružjē (Paul Rougier) ar kundzi. Viņi un viņu dēlēns arī bija vienīgie “baltie” salā. Pārējie salas iedzīvotāji bija, kāds simts strādnieku, kas bija salīgti Tahiti. Strādniekus parasti līga uz diviem gadiem, bet daudzi šeit strādāja  jau trešo termiņu. – Ružjē uzņēma ceļotāju ļoti laipni. Uz laiku, kuru tas pavadīs salā, tam piešķīra pat atsevišķu namiņu. Bet tālākam ceļam pārvaldnieks padotajiem lika sagatavot prāvus - konservētas vietējo medījumu gaļas un arī citas pārtikas krājumus.

Sproģis rakstīja: “Nebiju paspējis izteikt kādu vēlēšanos, kad tā jau ar vislielāko sirsnību un laipnību bija izpildīta. Viesmīlīgais salas pārvaldnieks bija licis arī izcelt krastā manu laivu un nokrāsot to viscaur par jaunu. Viņš piedāvāja man jaunas buras un pat ārborta palīgmotoru. No tā, principa dēļ, tomēr atsacījos. Jo, ja jau tiktāl biju nobraucis bez palīgmotora, tad gribēju iztikt bez tā līdz galam. – Tāpat Pols Ružjē deva arī dažus labus padomus sakarā ar iebraukšanu ASV. Birokrātiskās problēmas šajā valstī viņam nebija svešas. (Tikai vēlāk Sproģis uzzināja, ka viņa viesmīlīgais nama tēvs bijis arī miljonārs un pazīstams gleznotājs.) – Beidzot, 25.augusta rītā “Elaine” startēja uz 1200 jūdžu attālo Honolulu Havaju salās.

Jaunais ceļa posms nāca ar jaunām problēmām. - Pirmkārt, izrādījās ka paštaisītā laga ir jūras ūdenī galīgi jau sarūsējusi. Uz to vairs paļauties nevarēja. Bez tam, pie ekvatora jahta nonāca tropisko lietus gāžu joslā. Lietu pavadīja bezvējš, kas mijās ar pēkšņām stipra vēja brāzmām. Tas prasīja vairākas diennaktis nepārtraukti uzmanīt buras. Tomēr beidzot arī šī josla palika aiz muguras, un iegriezās ceļa vējš. – Un 18. septembrī  “Elaine”  ienāca ASV piederošo Havaju salu galvaspilsētas Honolulu ostā.

Sākotnēji lielajā ostā mazajai jahtiņai nepievērsa nekādas uzmanības. Tikai, kad ar karantēnas karodziņu mastā tā jau kuģoja pa ostas ūdeņiem, kāds ierēdnis no garāmbraucošas motorlaivas apjautājās – Jūs no kurienes? Un saņēmis atbildi, steigšus norādījis karantīnas piestātni, kur visas formalitātes nokārtojamas. Pēc tam sekoja jau parastais – reportieri, fotogrāfi, kinohronika, ziņkārīgie.

Sproģis raksta: “Mans brauciens pāri Klusajam okeānam bija modinājis Honolulu pilsētas iedzīvotājos dzīvu interesi. Īsi pirms manas ierašanās Havaju salās daži jauni uzņēmīgi cilvēki arī bija gatavojušies sarīkot līdzīgu braucienu, dodoties no Honolulu uz Savienotām Valstīm. Braucienam viņi bija gribējuši izlietot šim nolūkam speciāli sagatavotu kanū laivu un sasniegt Savienotās valstis vai nu tikai ar airiem vai arī ņemot palīgā a buras. Bij domāts, ka braucējus pavadīs moderns tvaikonis, kas briesmu brīdī kanū laivai varētu sniegt palīdzību. Tāpat bija nodomāts par brauciena gaitu ziņot no tvaikoņa pa radio Amerikas laikrakstiem. Brauciens visiem šķita sensacionāls. Bet kad pēkšņi Honolulu ostā ierados savā mazajā laivā es un kļuva zināms, ka šajā pat laivā, bez kādiem pavadoņiem, es gribu doties tālāk uz Ameriku, interese par braucienu kanū laivā, tvaikoņa pavadībā, strauji atslāba, un viss amerikāņu nodoms izjuka.”

Par latviešu burātāja ceļojumu ļoti interesējušies salas jaunieši. Tāpēc salā pavadītajā laikā viņš tika aicināts noturēt priekšlasījumus kādā ducī skolu, vairākos klubos un baznīcās. Ceļotājs arī atceras: “Daži vietējie sportisti bija tā aizrāvušies no maniem piedzīvojumiem, ka bij izšķīrušies bez lielas vilcināšanās izmēģināt roku okeāna braucienā, par savu ceļa mērķi izraugoties dienvidu salas. Pāris jaunekļu bija devušies ceļā mazā sporta laiviņā bez jūras kartes un dzeramā ūdens krājumiem, apgādājuši vienīgi pārtiku kādai nedēļai. Vienā ziņā gan viņi bij nodrošinājuši sevi labāk par mani: tie bij paņēmuši līdz kādu jaunu dāmu un trīs lielas pakas cigarešu. Dodoties ceļojumā, viņu lielākās rūpes bijušas, vai līdzi paņemtie cigarešu krājumi nebūšot par maziem. – Protams šis ceļojums bija beidzies diezgan bēdīgi, bet arī samērā laimīgi. Jaunie tālbraucēji ļoti drīz smagi saslimuši ar jūras slimību, un tā piespiedusi viņus doties atpakaļ. Tuvojoties krastam, jaunieši plīstošos viļņos uzdrāzušies uz klintīm, kur bangas laiviņu sadragājušas, bet paši braucēji tomēr bij izglābti.”

Paralēli bijusi iespēja daudz uzzināt arī par Honolulu vēsturi. Salā pavadītajās piecās nedēļās Sproģis bijis biežs viesis vietējā muzejā, un pat sadraudzējies ar muzeja pārzini Briana kungu. Īpaši Sproģi šeit interesējušas polinēziešu senās navigācijas ierīces.

Un, vēl viena liela veiksme! - Atkal izdevās atrast projektam atbalstītāju. Šoreiz tas ir Honolulu pilsētas parku un sporta laukumu pārzinis Pōlisona kungs. Sproģis raksta: “Viņš rūpējās par mani kā par vecu draugu. Uz viņa ierosinājumu, manu laivu izcēla malā Ala Moanā (pilsētas parks), kur to par jaunu pārkrāsoja un izlaboja, kas pēc garā brauciena izrādījās ļoti nepieciešama lieta. Pōlisona kungs mani iepazīstināja arī ar daudziem kluba biedriem, skolu darbiniekiem un daudziem citiem patīkamiem un interesantiem cilvēkiem. Viņš pats dzīvoja Lanikai kalna nogāzē, kur viņa māja atgādināja īstu ērgļa mītni. Šeit viņa ģimenē pavadīju daudzas neaizmirstamas stundas.”

Apvāks grāmatas 1964.gada
 angļu izdevumam.

Lasot Sproģa grāmatu pakāpeniski nonāc pie slēdziena, ka viņa peldlīdzekļa izvēle tik tālam ceļam tomēr nav bijusi pārāk veiksmīga. Ne velti gandrīz katrā pieturvietā jahtai bijis vajadzīgs remonts. Ceļot ar tādu varēja tikai tāds izdzīvošanas profesionālis kā Sproģis. Un tādēļ Sproģa sasniegums nez vai kādreiz tiks pārspēts. – Un, to redzot jau pieminētais draugs piedāvājās atpirkt “Elaini”. Jo, ja jau Sproģis devies ceļā ar vienu vienīgu mērķi – nonākt Amerikā, tad par iegūto naudu viņš tagad varēs iegādāties tvaikoņa biļeti un galā nonāks ar ērtībām, un bez mazākā riska. Pōlisons teicis: “Man šķiet, savas spējas un drošsirdību jūs esat jau pietiekoši pierādījuši, braucot savā nepiemērotā laivā visu līdzšinējo gabalu.” Taču, Sproģis atbildējis: “To nu gan nē. Vispirms jau tāpēc nē, ka esmu izraudzījies visas šīs grūtības un pūles kā vingrinājumu turpmāko dzīves grūtību pārvarēšanai. Otrkārt, nevaru atteikties no sava ceļojuma tāpēc, ka cieši apņēmos izvest to līdz galam. Atteikties no sava lēmuma, tas būtu priekš manis vienkārši ļoti bēdīgi. Šis ceļojums ir arī manas dvēseles pārvērtējums.” – Un draugam nācās piekāpties!

Jāpiemin arī, ka viesmīlīgais nama tēvs nodarbojies arī ar politiku. Bet Sproģim bija gadījies ierasties Honolulu tieši priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Tā ceļotājam jaunā pazīšanās deva iespēju labi iepazīt salu un apmeklēt arī tās skaistākās vietas. Vēlāk viņš savā grāmatā  tēlaini aprakstīs salas neparasto dabas bagātību. Vienīgi par iezemiešu dzīvi atzīmēs: “Iedzimto apstākļi vispār trūcīgi. Priekš daudziem gadiem, stāsta paši iedzimtie, salās esot ieradušies misionāri, kuriem līdzi bijusi tikai bībele. Tagad iedzimtiem pašiem esot atlikusi vairs tikai bībele. Visa viņu zeme drīz vien pārgājusi izveicīgu tirgotāju un blēdīgu misionāru rokās. - Lai paglābtu iedzimtos no galīga posta un bojā ejas, valdība rezervējusi iedzimtiem vienu salu un vēl dažus zemes gabalus, kas gan pa lielākai daļai ir nabadzīga koraļu zeme, kura aug vienīgi pieticīgā kokosa palma. Nav brīnums, ka šādos apstākļos iedzimto skaits krities uz 2% no salu iedzīvotāju kopskaita.”

Beidzot jahta tika savesta kārtībā un ceļam vajadzīgie krājumu papildināti. – 3.novembrī apmēram 60 draugu pavadīta jahta devās ceļā. Pōlisona motorlaiva paņēma “Elaini” tauvā un izveda no ostas. Pēc tam tika paceltas buras. Priekšā bija apmēram 2400 jūdžu garš ceļa posms.

Jūra kļuva brāzmaināka. Tāpat, ceļojot uz Ziemeļiem, klimats kļuva arvien vēsāks. Sākās veselības problēmas. Iznāca pat diezgan smagi saaukstēties. Taču daļēji glābis tas, ka šim ceļa posmam bijusi bagātīgi sagādāta lasāmviela. Mierīgākos brīžos burātājs pabeidzis lasīt bībeli kā arī Velsa “Vēstures pārskatu”. Lasītāju gan neapmierināja pēdējā autora izdarītie slēdzieni.

Sproģis rakstīja: “Sekojot rakstnieka domu pavedienam, bij jānāk pie slēdziena, ka tikai plāna civilizācijas kārtiņa sedz pirmatnējā briesmoņa dabu. Kā senāk tā tagad cilvēks cīnās tikai dēļ varas un balstās šajā cīņā uz brutālo spēku, viltību un varmācību. Un tikko viņš sasniedzis savas varas augstumus, tikko viņa dziņas īsu brīdi bijušas apmierinātas, jauna vara to satriec un nostumj pie malas, atbrīvojas vieta vienam no viņa sāncenšiem. – Drūms un bez izredzēm ir [šī] evolucionista skats cilvēces nākotnē. Ja 50.000 gadu laikā cilvēks morāliski nav spējis pacelties augstāk par haizivi vai tīģeri, tad kādas cerības viņam var dot tālākā nākotne?! – Es nevarēju samierināties ar Velsa tēlojumu un slēdzieniem. Ja cilvēks nebūtu nekas vairāk kā tas varmācīgais, brutālais radījums, kāds viņš tēlojās Velsam, tad dzīve būtu tikai drūma nejēdzība, un lēciens no Gepa klints būtu bijis vispareizākais visu problēmu atrisinājums. Bet Velsa vērojumi un slēdzieni bij vienpusīgi un pavirši. Cilvēkos tomēr mīt kaut kas vairāk nekā tas zvērs, ko vienīgi viņš visur redzēja un vēroja. Un šis dievišķais, ko katrs cilvēks sevī nes, neiznīkst, bet nemitīgi aug un veidojas. – Sava ceļojuma laikā biju mācījies saskatīt un mīlēt dievišķā gara dzirksteli cilvēkos. Vientuļajās Okeānijas salās sastapu tik daudzus sirds cilvēkus. Biju tiem pilnīgi svešs, bet visur atradu draudzīgi pukstošas sirdis, palīdzīgas rokas. Vai tā bija “tikai plāna civilizācijas kārtiņa”, kas šajos gadījumos izpaudās? Taču nē! Visur runāja dvēsele. […]”Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Vienalga, vai starp civilizētiem baltiem. Vai starp krāsainiem Okeānijas salu iedzīvotājiem – visu sirdīs izskan šis aicinājums, visu sirdīs mirdz šī ceļa rādītāja zvaigzne. Piedzīvojuši misionāri man stāstīja, ka viņi nav sastapuši cilvēka, kas vienā vai otrā veidā neizjustu sirdsapziņas tiesu par viņa darbiem. Un ja katra atsevišķa cilvēka dzīvē ir sirdsapziņa, vai tad arī visas cilvēces vēsturē neizskan sirdsapziņas pārmetumi un aicinājumi?!- Evolucionisti nevar atrast dzīvei jēgu. Bet katra mūsu doma, katra izjūta, katra tieksme saka, ka jābūt dzīves jēgai.” – Šo pagaro citātu varētu nosaukt par savdabīgu Pauļa Sproģa “deklarāciju”. Tā bija apliecinājums ticībai daļiņai dieva, kas mīt katrā cilvēkā, un ticībai katra cilvēka liktenim un arī misijai. Un šī ticība viņam palīdzēja arvien saglabāt “vēsu prātu”, un pārvarēt pat vislielākās grūtības. – Varbūt, daļēji ar to būtu skaidrojama viņa riskantā pasākuma laimīgais iznākums?

Bet ceļojums turpinās! - 10.decembrī gadījās iekļūt viesuļvētrā, kas ilga četras dienas. Šī vētra gandrīz varēja kļūt liktenīga mazajai laivai. Jo vienu brīdi tā pamatīgi piesmēlās ar ūdeni. Taču, visas problēmas izdevās atrisināt. Un lai arī burātājs reizēm pieļāva  kļūdas – viss beidzās laimīgi! Sekoja mierīgāks laiks, kad varēja atpūsties. Pēc tam, pašā Ziemassvētku vakarā – atkal vētra. Pašā Jaungada naktī – atkal.

Beidzot, 1933.gada 3.janvārī pie apvāršņa parādījās zeme. Tā izrādījās San Nikola sala, kas atrodas 80 jūdzes uz dienvidiem no San Pedro. Taču iestājas bezvējš, un tikai 8. janvārī jahtiņa beidzot ieslīdēja ostā.

Sproģis rezumēja: “Pārtikas krājumi bija vēl atlikuši vismaz četriem mēnešiem, bet ūdens krājums – diviem mēnešiem. Laiva, ieskaitot visas ierīces un remontus, bija izmaksājusi 125 dolārus. Ceļa izdevumi šajos 12 mēnešos sasniedza apmēram 100 dolārus. Kad biju jau ceļa galā, sapratu: Ja vēl kādreiz dotos tādā ceļojumā pār jūru, tad katrā ziņā iegādātos laivu ar segtu klāju un mazliet ērtāku un lielāku, nekā bija “Elaine”…”

AMĒRIKA.

Jūras ceļojums bija beidzies. Taču citi piedzīvojumi tikai sākās.

Sproģis atceras: “Mana ierašanās bija izsaukusi pilsētā veselu sensāciju. Priekš divām nedēļām laikraksti bija ziņojuši, ka es decembra vētrās gājis bojā. Laikrakstu reportieri tagad apstāja mani no visām pusēm. Un bars ziņkārīgo centās dabūt visādas ziņas par maniem piedzīvojumiem. Ieradās arī filmu operātori ar saviem aparātiem, lai uzņemtu mani chronikai. Kāds džentelmenis sagādāja man gardus smieklus: “Esmu ieradies no Holivudas tieši Jūsu dēļ,” viņš teica, “un jāsaka atklāti, ka emu vīlies. Biju cerējis redzēt īstu veca jūras vilka tipu, bet redzu savā priekšā maigu un miermīlīgu cilvēku, kas līdzīgs kuram katram citam mūsu pilsētā.”- “Tā nu tas ir” es atbildēju “tāds tips, kādu Jūs cerējāt redzēt, varbūt, līdz šejienei nemaz nebūtu izkūlies.” –  Kāds cits džentelmenis piedāvājās izvadāt mani kopā ar manu laivu pa visām savienotajām Valstīm, lai es visās pilsētās noturētu lekcijas par savu ceļojumu. Kad es šo priekšlikumu noraidīju, viņš bija ļoti pārsteigts. ”

Bet naktī no 10. uz 11. janvāri San Pedro piedzīvoja dabas katastrofu. Pilsētai pāri ar 80 jūdzēm stundā brāzās orkāns “santiāna”. Kad tas beidzās – gan pilsētai, gan ostai bija nodarīti milzu postījumi. Kādas 30 jahtas, kuteri un liellaivas bija norautas no bojām un enkuriem. Un laimīgā kārtā, tikai divi cilvēki - gājuši bojā. Sproģis tobrīd bija uz jahtas. Un lai arī viņš savas laivas glābšanai nevarēja izdarīt daudz – laiva tomēr tika visai laimīgi izvadīta krastā. Taču “Elainei” liktenīga izrādījās kāda liela amerikāņu flotes motorlaiva, kas norauta no tauvām, ar matrožiem, bet sabojātu motoru tika burtiski uzmesta jahtai virsū. Jahta vairs nebija labojama – borti ielauzti, bugsprits nolauzts.

Sproģis sāka jahtā palikušā inventāra glābšanas darbus. Taču šajā pašā dienā viņš tiek aizturēts. Tas notika, pēc ASV imigrācijas dienesta ierēdņu rīkojuma – kā persona kura palikusi ilgāk valstī, kā tai atļauts. Lēmums bija paradoksāls, jo viņš bija tikai nupat ieradies. Bez tam, vēl Honolulu imigrācijas iestāžu izsniegtā atļauja ļāva viņam atrasties ASV 60 dienas. Un, pat ja skaita kopā Sproģa ASV un Havaju salās pavadīto laiku – sanāca tikai 50 dienas. Taču viņš nonāca imigrācijas barakās. Šeit viņu sameklēja amerikāņu burātājs Pidžons, kura ceļojums savulaik bija mudinājis doties riskantajā ceļojumā arī Sproģi. Radusies situācija amerikāni ļoti pārsteidza.

Aktrise Frensisa Dī,
par kuras romānu ar drosmīgo
 burātāju baumoja Holivudā.

Sproģi atbrīvoja sakarā ar to ka ASV presē bija parādījušies daudzi raksti par šādas rīcības absurdumu. Un arī tādēļ, ka daudzi pilsoņi par šo jautājumu bija rakstījuši vēstules ASV Prezidentam. Bez tam Holivudas scenāriju autors Makss Nuts kā ASV pilsonis bija apņēmies par Sproģi galvot. Savukārt kāds vecs vientuļš jūrnieks, kas lielā mājā  Losandželosas Wilmingtonā dzīvojis viens, piedāvāja pie viņa apmesties. Tā, pārdevis kādam tautietim visu kas palicis pāri no jahtas par 35 dolāriem Sproģis sāka jaunu dzīvi. Viņš raksta: “Atradu Amerikas sabiedrībā ļoti laipnu un draudzīgu uzņemšanu. Nācās noturēt daudzus priekšlasījumus par savu ceļojumu gan dažādos klubos, gan citās sanāksmēs. Lielu uzmanību man veltīja prese, kas mani bija tā izcēlusi, ka pat gadu vēlāk gandrīz katrs otrais cilvēks, ar kuru iepazinos, teica: “Ak jā, atminos. Daudz lasīju par jums laikrakstos.” Vairāki jaunie paziņas centās iepazīstināt mani ar pilsētas tuvāko un tālāko apkārtni. Izvadāja mani, starp citu, arī pa “Paramounta” studijām Holivudā, kur iepazinos  ar  [leģendāro režisoru] Sesilu de Milu (Cecil B. DeMille) un vairākiem slaveniem aktieriem. Te mani vairākkārt nofotografēja ar daiļo aktrisi Frensisu Dī (Frances Dee) un citām zvaigznēm.” - Holivudā noderēja ceļotāja zināšanas par jūru, kuģiem un jahtām. Tāpat, Sproģis daudz laika pavadīja pilsētas bibliotēkās. Viņš uzvarēja tiesas procesā pret ASV jūras spēkiem, kuru laiva tomēr “Elaini” bija sadragājusi - un saņēma kompensāciju.

Un vēl, ceļojuma laikā viņš bija kļuvis visai reliģiozs. Un tagad bibliotēkās daudz lasīja filozofisiku un reliģisku literatūru, iepazinās ar mistiķu, spiritistu un līdzīgu autoru darbiem. Rodas iespaids, ka mūžā veicis daudz tāda, kas citiem cilvēkiem likās neiespējams, neskaitāmas reizes  pārdzīvojis stihijas kataklizmas, Sproģis bija nācis uz domām, par – Dieva radītās pasaules likumu neapstrīdamu prioritāti, pār jebkuru cilvēku radīto pasauli, un tās rakstītām normām. - Vienīgi, aizrāvies ar “transcedentālo”, viņš vairāk kā divos ar pusi gados tā arī nebija parūpējies nokārtot savus dokumentus. Tādēļ, 1935.gada 8. oktobrī pie viņa ieradās divi ASV imigrācijas dienesta ierēdņi, un paziņoja – ka tam dotas divas stundas, lai savāktu savas lietas un sagatavotos izraidīšanai.

LATVIJĀ UN ATKAL CEĻĀ…

1935. gada 2. decembrī Paulis Sproģis ierodas Brēmenē, bet divas dienas vēlāk – Rīgā. Tālāk bija ceļš līdz Ventspilij un tālāk uz Pilteni, kur viņa vecāki bija iepirkuši lauku mājas. Vecāki viņu sagaida ar prieku. Pārējie radi – piesardzīgi… - Latvijā Sproģis beidzot saņem oficiālu pasi – dokumentu, bez kura bija pamanījies nodzīvot pusi mūža. Tāpat viņš izmanto atgriešanos mājās, lai savas ceļojuma piezīmes pārvērstu grāmatas manuskriptā. Šī darba acīmredzami īsināts rezultāts  ierauga dienasgaismu 1937.gadā Rīgas apgādā “Krīvs”.  Grāmata latviski iznāk ar nosaukumu “Pāri ōkeanam”. Taču, acīmredzot darbs pie manuskripta vēl turpinājies, jo  1939.gadā Londonā un ASV angliski iznāk ceļojuma apraksta pilnīgāka versija. Tās nosaukums ir “Escape to the Sea. The Adventures of Fred Rebell who Sailed Single – handed in an Open Boat 9,000 Miles Across the Pacific, Etc.”

Bet 1937.gada 28. jūlijā laikrakstā “Jaunākās Ziņas” ar virsrakstu “Buru laiviņā dosies no Liepājas uz Austrāliju” parādās redakcijas raksts. – “Ventspilnieks Pauls Sproģis (Freds Rebels) pēc  7 mēnešu darba pabeidzis savas 23 pēdu garās buru laivas būvi. Ar šo laivu viņš tuvākajās dienās dosies divus gadus ilgā ceļojumā pāri Atlantijas okeānam uz Austrāliju. Sproģis savu mazo laiviņu, ar kuru nodomājis veikt ap 10.000 jūras jūdzes, nokristījis par “Selgu”. Vakar ar zvejnieku piepalīdzību “Selgu” no Liepājas rajona zvejnieku kooperatīva laivu būvētavas nogādāja ostā. Savā pirmā braucienā 1933.gadā Sproģis ar buru laiviņu “Elaine” no Sidnejas, Austrālijā, šķērsojot okeānu, sasniedza Sanfrancisko ostu, veikdams 14 mēnešos 8000 jūras jūdžu. Toreiz Sproģi, kas Austrālijā saucies par Fredu Rebelu, cildināja visa pasaules prese. No Liepājas Sproģis dosies uz Ķīli, un tad tālā uz kādu no Austrālijas ostām. Pa ceļam Sproģis grib iepazīties ar Azoru salām un Rietumindiju. Sproģim pieteikušies arī vairāki ceļa biedri, pat kāds norvēģis, bet okeāna braucējs ceļā grib doties viens. Diviem ceļā arvien iznākot nesaskaņas. Sproģis ņem līdzi pārtiku vienam gadam. Buru laivai ir 9 meti augsts masts. Sproģis pēc 30 gadu ilgas prombūtnes nodzīvojis Latvijā pusotra gada. “Bez piedzīvojumiem nevaru dzīvot,” saka Sproģis. “Selgu” tālajam pasaules ceļojumam Sproģis izbūvējis viens pats. Laiva sadalīta vairākās daļās. Tajā ir pārtikas noliktava un guļamās un dzīvojamās telpas.” – Tas, ka ziņa par Sproģa ceļojumu pirmā parādās vienā no Emīlijas Benjamiņas laikrakstiem, liek domāt, ka ceļotājs varētu būt mēģinājis ieinteresēt viņu par ceļojumu. Jo tas varētu nozīmēt arī diezgan bagātīgus honorārus, kādus par “Atpūtā” publicējamām ceļojumu piezīmēm Benjamiņa bija gatava maksāt. Taču vēlākais liek domāt, ka vienošanās netika panākta.

1937.gada 12. augustā laikraksts “Kurzemes Vārds” (Nr.179) informē lasītājus - “Pauls Sproģis devies pasaules ceļojumā”: “Vakar no Liepājas ostas devās divu gadu ilgā pasaules ceļojumā Pauls Sproģis (Freds Rebels) savā pašbūvētā buru laivā “Selga”. Nebija neviena izvadītāja, jo Sproģis tālo ceļu līdz Austrālijai sāka visā klusībā. Saņēmis no Liepājas ostas valdes priekšnieka atļauju, nokārtojis formalitātes ar muitu un policiju, S. sēdās “Selgā”, veikli pacēla buras un devās jūrā. – 7 mēnešus S. gatavoja buras, laivu un tās inventāru. “Selga” izmaksāja bez darba Ls1000 un tik pat daudz vajadzēs ceļa izdevumiem. Tālajam ceļojumam Sproģis nopietni sagatavojies. Pārtiku – miltus, putraimus, kausētu sviestu, pupas, zirņus, medu, ievārījumu S. paņēma līdzi gandrīz veselam gadam. Produkti visi sabērti cieši noslēgtās skārda mucās un bundžās. Sproģis paņēma līdzi arī krietni daudz rauga., jo pēc S. receptes uz “Primusa” ceļojuma laikā speciālā traukā ceps ieraudzētu maizi. Svaigus augļus iegādāšoties, iegriežoties ostās. Ēdienus gatavošot uz “Primusa”. Bez pārtikas līdzi paņēma lielu mucu ūdens. – Kajīti ierīkojis ļoti ērti. Ir arī savs divlampiņu  radio aparāts. Tas jūrā aizdzenot garlaicību un bez tam iespējams saņemt meteoroloģiskās ziņas. – S. ved līdzi arī dažādus makšķernieku piederumus. Pirmajā braucienā, kuru Sproģis veicis 1 g. un 4 mēnešos, ceļā no Austrālijas uz Sanfrancisku, sastapis vietām ļoti daudz zivju. Daudz lidojošo zivju saķēris bez makšķerēm. Naktī lidojot pa gaisu, tās atsitoties burā un nokrītot uz laivas klāja. Lidojošās zivis esot ļoti garšīgas. Sproģis Ziemassvētkos cer sasniegt Panamas kanālu. ”

Tā paša gada 17. oktobrī laikraksts “Gulbenes ziņas” informē savus lasītājus, ka “Selga” jau sasniegusi Ķīles ostu Vācijā. Ceļotājs pēc atpūtas gatavojas turpināt ceļu gar Anglijas, Francijas un Portugāles krastiem, lai apbraucot Āfriku šķērsotu Indijas okeānu un tad sasniegtu Austrāliju. – Salīdzinot divus iepriekšējos rakstus redzams, ceļotājs ir nolēmis mainīt maršrutu. Viņš vairs nedomā doties no Eiropas tūdaļ pāri Atlantijai, lai caur Panamas kanālu sasniegtu Austrāliju pa viņam jau labi pazīstamu maršrutu. Bet tagad viņš plāno ceļot apkārt Āfrikai. – Iespējams, uz šādām domām viņš nācis labāk iepazīstot brauciena maršrutā šajā gada laikā valdošos vējus un savas jaunās laivas īpatnības.

Izskatās, ceļotājam neiet viegli, jo jau 9. novembrī laikrakstā “Ventas Balss” (Nr.115) parādās informācija “Ventsplietis Fredis Rebels – dienas varonis Anglijā.” Raksts sākas ar ziņu: “Vakardienas angļu prese veltī daudz ievērības latvietim Fredim Rebeam, kas nelielā buru laiviņā pilnīgi viens patlaban ir ceļā no Latvijas uz Austrāliju. Priekš pāris dienām Rebela buru laiva atrasta izskalota malā Aldeburgas ostas tuvumā. Kad vietējie iedzīvotāji to uzgājuši, tie pārsteigti pamanījuši, ka laivā cieši aizmidzis guļ kāds cilvēks. Izrādījies, ka drošsirdīgais jūras braucējs bijis ārkārtīgi noguris un aizmidzis tik cieši, ka nemaz nepamanījis savas laivas izsviešanu krastā. Tikai pamodināts viņš dabūjis zināt, kas noticis. Angļu prese tagad sniedz Rebela dzīves aprakstu….” (Runa ir par nelielo Aldeburgh – Anglijas Dienvidaustrumu krastā.)

Nākamā ziņa par šo tēmu “Kurzemes Vārdā” tikai 22.decembrī. Tā ir īsa: “Pasaules ceļotājs latvietis Pauls Sproģis (Freds Rebels) šinīs dienās no Aldeburgas Anglijā, kur vētra Sproģi ar viņa buru laivu “Selga” izsvieda krastā, devies tālāk. Laiva pilnīgā kārtībā. Sproģis ietur kursu uz Azoru salām. Anglijā S. bij tā sadraudzējies ar iedzīvotājiem, ka tur pavadījis divus mēnešus.” – Žurnālists sagatavojot informāciju ir vairākkārt kļūdījies. Nepareizi rakstīts ceļotāja vārds un “vāciskots” Anglijas pilsētas nosaukums. Tāpat, neko nezinot par aizkavēšanās iemesliem, atļāvies par to pazoboties. Taču no šīs publikācijas redzams, ka nākamais šī ceļojuma posma mērķis bijušas Portugālei piederošas Azoru salas - 1600 km uz rietumiem no Portugāles kontinentālās daļas. Diemžēl sasniegt šo mērķi “Selgai” neizdevās.

Par notikušo un tā iemesliem, balstoties uz no Sproģa saņemtām vēstulēm lasītājus informē atkal abi Kurzemes laikraksti. Laikrakstā “Kurzemes vārds” (Nr.121)  1938.gada 31. maijā parādās raksts “Sproģa brīnišķā izglābšanās.- Sproģis ceļojumu ar “Selgu” pārtraucis un laivu pārdevis par 25 angļu mārciņām. – Sproģis ar jachtu grib sasniegt Austrāliju.” Gandrīz vienlaicīgi “Ventas Balss” (Nr.60) 2.jūnijā publicē rakstu “Baigi brīži uz “Selgas” Biskajas jūras līcī.”

No rakstiem izriet, ka 23 pēdu garā zvejnieku laiva, kas par 100 latiem nopirkta Liepājā no kāda zvejnieka un pārbūvēta: uzstādot 800 mārciņu betona ķīli, iebūvējot kajīti un uzliekot klāju - diemžēl nav attaisnojusi uz to liktās cerības. Vēstulē Sproģis atzinis, ka viņš ir pieļāvis  kļūdu - dodoties ceļā ar “Selgu”. Lai arī laivas buras bijušas pietiekami lielas, taču laivas konstrukcija nebijusi īsti derīga tik tālai ceļošanai atklātā okeānā. Jau ceļa sākumā piekrastei būvētajai laivai ir gadījies “niķoties”. Taču Biskajas līcī, kur plosās diezgan stipras vētras, “Selga” apgāzta, lai arī buras bijušas nolaistas. Slēgtajā kajītē ir sācis ieplūst ūdens, un situāciju glābis tikai tas, ka ķīlis ir šoreiz vēl paguvis laivu “piecelt”. Vētra nerimusies, bet telpās bijis daudz ūdens un pārtikas krājumi slapji. Tas licis griezties atpakaļ uz tuvāko Anglijas ostu. Izvērtējot visu līdzšinējo šī ceļojuma pieredzi, Sproģis nolēmis ceļojumu  pārtraukt. Jahtu pārdevis kādam vietējam zvejniekam par 25 angļu mārciņām. No Liepājas, līdz katastrofas vietai Biskajas līcī viņš bija nobraucis tikai apmēram 1900 jūdzes.

Naudas jaunai jahtai vairs nebijis. Tomēr, domu - atkal redzēt Austrāliju, Sproģis nebija atmetis. - Galu galā viņš pievienojās kādai ģimenei, kas ceļoja 50 pēdu garā jahtā  “Reine d' Arvor”. Pēc citiem datiem, tas bijis par jahtu pārbūvēts kādreizējs franču austeru zvejas kuģītis. Neskatoties uz visu, tas tagad bijis labi aprīkots un tam pat bijis iebūvēts motors. Vienīgā problēma, burinieks piederējis kādam Džersijas salas bijušajam “tomātu audzētājam” - H.Brahe. Un lai arī uz šīs britu salas Lamanšā, Francijas piekrastē, vai katram iedzīvotājam no mazām dienām pieder pa laivai, jūrnieks šis kungs nebija. Taču tagad viņš bija nolēmis doties uz Austrāliju. Līdzi viņam brauca – sieva, divi dēli un meita. Un viņam uz jahtas bijis nepieciešams pieredzējis burātājs. Tā nākamos ceļojuma mēnešus Sproģis vienlaikus šeit ir – gan navigators, gan koks, gan maizes cepējs, gan īpašnieka palīgs visās lietās.  – Drīz jahta startējot no Džersijas salas,  šķērsoja Atlantijas okeānu, izgāja caur Panamas kanālu un tālāk esot piestājusi – Kanariju salās, Barbadosā, Panamā, Markīzu salās, Tahiti, Samoā un Fidži. 1939.gada 15.decembrī ceļotāji ir sasnieguši savu mērķi - Sidneju, Austrālijā.

Eiropā jau plosījās II Pasaules karš. Pārdrošo ceļotāju uz kādu laiku aizmirsa. Arī Latvijā bija svarīgākas lietas par kurām rakstīt. Bet, ja runājam par pašu ceļotāju, angļu prese savulaik vēstīja, ka īsajā laikā - ko Sproģis pavadīja Latvijā, viņš bija apbedījis māti. Bez tam, kara laikos pasta sakari strādā sliktāk. Turklāt, visai drīz Latvija tika okupēta. Tad vienu okupāciju nomainīja otra, un tad atkal... Un arī pēc kara, PSRS varas iestādes ar nepatiku raudzījās un savu pilsoņu saraksti ar ārzemēm. Par šādiem kontaktiem PSRS pilsonis nereti tika pat apcietināts un tiesāts. - Iespējams tādēļ ceļotāja saziņa ar Latviju aprāvās. 
Nedrīkst arī aizmirst, ka Sproģim bija jādomā - kā dzīvot tālāk? Atgriezies Sidnejā viņš strādājis par galdnieku manekenu rūpnīcā. Apmeties nelielā mājiņā Tempī priekšpilsētā. Un tagad, apgrozījies galvenokārt angliskā vidē. Vēlāk viņš kļuvis par Sidnejas baptistu-piecdestmitnieku, jeb  Pentakostu, angļu Vasarsvētku draudzes garīgo sludinātāju. Rakstījis garīga satura rakstus. No savas kādreizējās slavas nekādu labumu  nav centies gūt. Un tie, kas pazinuši viņu mūža nogalē, raksturo to kā vienkāršu, pieticīgu un pat nedaudz askētisku cilvēku. 
Kādam nejauši satiktam tautietim viņš 1955. gadā saka – “Esmu jau noguris no dzīves gadu straujuma un dēkainības. Mana vienīgā vēlēšanās ir mierīgi pavadīt atlikušos dzīves gadus”. Šajā pašā gadā viņš arī naturalizējas, un kļūst par Austrālijas pilsoni.

Austrālijas latviešu aprindās viņš gandrīz nerādās. - 1967.gadā, sakarā ar “Elaines ” ceļojumam veltītām publikācijām Austrālijas angļu presē, arī laikraksts “Austrālijas Latvietis” vēlējies gūt interviju no slavenā tautieša. Taču, kad 24.februāra numurā (Nr. 870) laikraksta redakcija aicina savus lasītājus rakstīt – vai kāds nezina, kur ceļotājs tagad būtu sastopams, publikācijas neseko.

POST SCRIPTUM.

Sproģis uz savas
 jahtas.

Par Sproģi raksta. – Neapstrīdami apdāvināts, pacifists, piedzīvojumu meklētājs, sapņotājs, brīvs cilvēks, savrupa ceļa gājējs, kristietis mistiķis, Vasarsvētku draudzes sludinātājs.. Drosmīgs un stiprs cilvēks, bez pašapziņas trūkumā sakņota “teātra”, kurš nav baidījies arī pateikt, ka kādreiz bijis vājš, pieļāvis kļūdas un palaikam bijis arī neveiksminieks. Varbūt, nereti arī –  sapņotājs, patiesības un Dieva meklētājs. –

Taču man iepazīstoties ar šo neparasto likteni radies iespaids, ka viņš vairāk tomēr ir bijis neparasti praktiski domājošs cilvēks, kas vienmēr ļoti labi jutis klausītājus un konjuktūru. Atzīsim, ne katrs prastu apgādāt savu ceļojumu sākot – no nekā. Ne katrs būtu savs cilvēks – gan šaubīgā krogā, gan smalkā salonā. Ne katrs prastu katrā pasaules malā, katrā tālā salā atrast sev sponsorus, atbalstītājus, atrisināt  – pilnīgi ikkatru problēmu. Ne katrs spējīgs uzrakstīt paliekošu grāmatu. Bet Sproģis visu to spējis, un visur bijis savējais. Starp jūrniekiem – pats jūras valdnieks Neptūns; starp salu plantatoriem – labu izglītību baudījis “baltais”; starp uzņēmējiem – drosmīgs bet ne pārdrošs avantūrists; Holivudā – viņš grozās starp zvaigznēm; bet Rīgā, kur tobrīd cieņā ir mistika, un valda Finks un līdzīgi ļaudis, rakstot atmiņas par ceļojumu – manuskriptā parādās arī pa mistiskai notij. Brīžiem šķiet, ka viņa grāmata lasītājam pastāsta vairāk, kā tās autors varētu būt vēlējies… Tomēr – vai tas tā?  Mazliet paanalizējot gaisotni, kas valdījusi ap šo diezgan neparasto cilvēku, saprotam, ka ceļotājs un joprojām pasaulē izdodamās grāmatas autors - arvien bijis izcils psihologs. Visdrīzāk, tieši šis talants viņu arvien mudinājis – “apiet sistēmu”. Tāpat, ne velti Sproģis mūža nogalē Austrālijā diezgan veiksmīgi darbojas kā Kristiešu Evanģelistu jeb piecdesmitnieku  (Lay Pentecostal) sludinātājs. Viņš pratis: grūtdieņiem - sniegt mierinājumu; Dieva meklētājiem – palīdzēt to atrast; brīnumu faniem – šādu brīnumu parādīt. Un aizejot mūžībā, viņš pavadīts gandrīz kā savas draudzes svētais. Šādiem cilvēkiem pasaulē ir sava “ekoloģiskā niša”- gan labā, gan arī ne pārāk labā nozīmē. Taču, Sproģim par godu sakāms – ka viņš šo savu prasmi nekad nav izmantojis apkārtējiem par ļaunu. – Un vēl, viņš ir bijis cilvēks ar “zelta rokām” un izcilu matemātisku prātu, drosmīgs censonis, kurš nekad nav vairījies darba un saprātīga riska. – Vienīgi, meitenes par daudz bieži viņā ir iemīlējušās, un viņš tajās ar… Un neskatoties uz visu to, viņš nav pratis tās noturēt. Varbūt šis punkts ir bijusi viņa rakstura vājā vieta. - Taču…!?

Pēc Austrālijas dzimtsrakstu reģistra datiem Sproģis miris 1968.gada 10.novembrī Sidnejā. Vēlākajās publikācijās vēl parādās informācija, ka neilgi pirms nāves, ceļotājs visas  piemiņas lietas, ka bija palikušas no viņa slavenā ceļojuma, nodevis kādam austrāliešu draugam. Tas par burāšanu un sportu gan nav interesējies. Taču tam uzticētās slavenā burātāja relikvijas rūpīgi glabājis. Glabātājam aizejot aizsaulē, viņš novēlējis tās saglabāt   dēlam. Pēdējais, Alans Lukas (Alan Lucas) ir vairāku Fredam Rebelam veltītu publikāciju autors.

VĒRES:
1) Tiesa, kopš 1977.gada no Eiropas (Anglijas un Francijas) ik pāris gadus startē regate "Minitransat". Tā ir Atlantijas okeāna šķērsošana burātājiem vieniniekiem. Šīs regates nolikums nosaka, ka jahtas platums nedrīkst pārsniegt 3 metrus, bet garums - 6,5 metri. - 6,5 m ir 21,3 pēdas. - Šīs ātrumsacensības vajadzībām projektē īpašas jahtas. Tās parasti atbilst normatīvu maksimālajiem rādītājiem. Taču, šīs regates iespaidā priekšstats par Transatlantisko ceļojumu jahtu minimālajiem izmēriem, ar laiku varētu nedaudz sarukt.

(2)    Pie lielajām pasaulē pazīstamākajām jahtām, kuras būvētas tā lai tās varētu ērti vadīt viens cilvēks, jāmin Anglijas kuģu būvētavā “Spirit Yachts” 2005. gadā uzbūvētais modelis Spirit54’. Tās garums ir 54’9 pēdas jeb 16,7 metri. Šī modeļa gandrīz 55 pēdas garā skaistule jahta “Soufriere” filmējusies Džeimsa Bonda sērijas filmā “Kazino Rojal”, bet vēlāk piedalījusies daudzās regatēs – daudzkārt palīdzot saviem burātājiem gūt godalgotas vietas.

(3)    Sproģa grāmata esot tulkota arī franciski, spāniski un vēl dažās valodās.

AVOTI:

Paulis Sproģis (Freds Rebels) “Pāri ōkeanam”, 1937. Rīga, apgāds “Krīvs”, Brīvības ielā Nr2. 

Kurzemes Vārds, Nr.178 (179) (12.08.1937)

Kurzemes Vārds, Nr.291 (291) (22.12.1937)

Kurzemes Vārds, Nr.121 (31.05.1938)

Kurzemes Vārds, Nr.177 (09.08.1939)

Ventas Balss, Nr.115 (09.10.1937)

Ventas Balss, Nr.60 (02.06.1938)

Latvija Nr. (08.01.1955)

Austrālijas latvietis, Nr.870 (24.02.1967)

Interneta materiāli…


..