 |
Atkritumu pārstrādes rūpnīca
"SPITTELAU" - Vīnē. |
VĒSTURE.
Vīne ir divu miljonu pilsēta. Un par tādu tā kļuva ļoti strauji. Vēl 1850. gadā šeit dzīvoja tikai 551.300
iedzīvotāju, bet 1910.gadā –jau 2.083.630 . Skaidrs, ka pēc šāda pieauguma, visu
20.gs. pirmo pusi, atkritumu jautājums pilsētai bija problemātisks. Šim
jautājumam tika pievērsta liela
uzmanība. Līdz, beidzot, tika atrasts optimāls ceļš. Un pie tam vēl tāds, kas
ļāva pilsētai uz atkritumiem ļoti labi pelnīt. – Tādēļ, šobrīd Vīnes atkritumu
sadedzināšanas un pārstrādes rūpnīcas sakaitās vienas no modernākām pasaulē.
Pirmie mēģinājumi novatoriski risināt atkritumu problēmu, šeit
sākušies ap 1950.gadu. Uz to brīdi pilsētas rīcībā bija vairākas
termoelektrostacijas, kas tobrīd kalpoja pilsētas elektriskā tramvaju tīkla
vajadzībām. Uz to bāzes arī tika nolemts izvedot atkritumu utilizācijas
uzņēmumus. 1969. gadā tam ticis
nodibināts arī īpašs pašvaldības jumta uzņēmums - Heizbetriebe Wien Gesellschaft (HBW).
Jaunā tipa rūpnīcas tika radītas pakāpeniski rekonstruējot vecās TES, un
uzstādot tur atkritumu pārstrādes līnijas. - Pirmais solis šajā virzienā te
bijis sperts vēl 1963.gadā, kad Vīnē nodeva ekspluotācijā atkritumu sadedzināšanas
iekārtu “Flōtzersteig”. Bet kopš tā laika, process un tehnoloģijas gājušas tālu
uz priekšu. Šī procesa rezultātā 1990.gadā atkritumu izvešana uz pilsētas
izgāztuvēm ir pilnībā izbeigta. Un tagad notiek šo teritoriju rekultivācija.
"SPITTELAU".
Ilgstoši pilsētā par modernāko atkritumu utilizācijas uzņēmumu uzskata,
siltumapgādes un atkritumu pārstrādes centru “Spittelau”. Rūpnīca uzbūvēta
1971.gadā. Bet pēc ugunsgrēka 1992.gadā modernizēta un rekonstruēta. Tās pilns
nosaukums ir - District Heating Plant Spittelau (Wien Energie Fernwarme).
Rūpnīca
atrodas Vīnes centrā, blakus universitātei, slimnīcai un bērnu dārziem. Bez tam,
pēc ugunsgrēka komplekss pārbūvēts pēc visai ekstravagantā arhitekta un
dizainera Fridensraiha Hunderwassera projekta, kurš centies uzņēmumu pilsētas
centrā pārvērst arī par arhitektoniski interesantu objektu. Tā, fabrika kļuvusi arī par diezgan atpazīstamu pilsētas tūrisma vizītkarti.
Katru gadu uzņēmums utilizē 265.000 tonnu atkritumu. To
dedzināšanas procesā saražojot arī ap 500 gigavatstundu siltumenerģijas. To
piegādā ap 100.000 Vīnes dzīvokļiem. Tāpat, paralēli atkritumu utilizācijai, katru
gadu rūpnīca saražo arī ap 120 gigavatstundu elektroenerģijas. Elektrība tiek
izlietota municipālajā tīklā, apgādājot ar to arī - netālo pilsētas slimnīcu.
Tiesa, nu jau dažus gadus “Spittelau” vairs nav pati jaunākā šāda veida rūpnīca
Vīnē. 2011.gadā pilsētā sākusi strādāt vēl viena līdzīga rūpnīca. Taču,
vienlaikus, arī “Spittelau” uzņēmums centies sev saglabāt modernākā pilsētas
atkritumu utilizētāja statusu. Tāpēc, no 2011. līdz 2015. gadam, šeit ir notikusi
vēl viena vērā ņemama modernizācija un paplašināšana.
TEHNOLOĢIJA.
Neskatoties uz valstī, gandrīz par tradīciju kļuvušo atkritumu
šķirošanu, atkritumi jaunajās rūpnīcās bieži nonākot nešķiroti, pa tiešo no
atkritumu vedējiem. Un rūpnīcu tehnoloģiskās līnijas ir gatavas šai problēmai. Atkritumu
šķirošanu šeit faktiski jau uzskata par lieku greznību, kas nevajadzīgi
sadārdzina utilizācijas procesu. Tā vienotajā dedzināšanas sistēmā nonākot -
gan metāls, gan stikls. Bet atkritumu utilizācijas līnija ar visu tiekot galā.
Paralēli, ļoti daudz strādāts pie kaitīgo izmešu absorbēšanas. Šīs
tehnoloģijas sastādot apmēram ¾ no atkritumu pārstrādes cikla. Vēsturiski austriešiem
visvairāk rūpju sagādājusi, dioksīna molekulu uztveršana. Šīs problēmas
risināšanai, rūpnīcu skursteņos nācies iebūvēt vairāku pakāpju filtrus. Taču šobrīd
panākts, ka dioksīna izmešu līmenis līdzinās nullei. Vārdu sakot, no rūpnīcas
skursteņa laukā kūp 90% ūdens tvaiks.
Bez tam, ražošanas procesa rezultātā, apmēram 10% no atkritumu
sākotnējās masas pārstrādā šlakbetonā (izdedžu betonā). Un šo produktu eksportē
arī uz Vāciju, kur to iecienījuši kā pamatni ceļu būvniecībā.
Un tikai stipri mazāk par procentu paliek atkritumu cietās
frakcijas, kas var saturēt arī kaitīgas vielas, un par kuras utilizāciju jādomā
atsevišķi.
Bet ar šo problēmu galā tiekot,
1976.gadā atklātais, municipālais - Īpašais Vīnes atkritumu un
notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņu dedzināšanas uzņēmums “Simmeringer Haide”.
Tajā panākta degšanas temperatūra virs 850 grādi pēc Celsija. Un tas ļauj
pilnībā iznīcināt arī īpaši bīstamos dioksīnus.
IZNĀKUMĀ.
Paralēli, atkritumu pārstrādei uzņēmumi ražo elektroenerģiju un
siltumu. Elektroenerģija, gan izmaksājot nedaudz dārgāk kā TES ražotā. Toties,
siltums šeit izmaksājot lētāk, kā tas ko var piedāvāt TEC. – Tāpēc, siltumu
rūpnīcas piedāvā klientiem. Savukārt elektroenerģijai pārsvarā atrod
pielietojumu pašās rūpnīcās, vai tuvējās municipālās iestādēs.
Katras rūpnīcas atkritumu pārstrādes jauda vidēji ir – 250.000
tonnu gadā. Pie kam paralēli rūpnīcas pārstrādā arī tos atkritumus, kas jau
ilgstoši ir gulējuši izgāztuvēs, un tātad – tradicionāli, skaitās
nepārstrādājami. Tā pamazām pilsēta labiekārto un rekultivē arī vecos atkritumu
poligonus.
Vīnē atstrādātās tehnoloģijas tiek pārņemtas arī citur – un ne
tikai Austrijā un kaimiņos Šveicē. Jaunākas vai vecākas “austriešu tipa”
atkritumu pārstrādes rūpnīcas šobrīd eksistē: Holandē – 11; Francijā – 130;
Itālijā – 94; Vācijā- 73; Dānijā un Lielbritānijā pa 30. – Tāpat, līdzīga moderna
atkritumu pārstrādes industrija attīstījusies arī visnotaļ pārapdzīvotajā
Japānā. (Tiesa tur iets nedaudz savs tehnoloģisks ceļš.)
Vienīgi, kā zināmu problēmu tehnoloģiju straujākai izplatībai min
to – ka katras šādas rūpnīcas sākotnējā izbūve nav lēta. Taču, no otras puses,
šādu rūpnīcu izmantošanas prakse liecinot, ka tā sauktais “austriešu” atkritumu
pārstrādes ceļš atmaksājoties.
REZUMĒ.
Latvija gadā saražojot ap 700.000 tonnu atkritumu. Tātad, trīs
tādas atkritumu pārstrādes rūpnīcas kā “Spittelau” (jauda 265.000 tonnu gadā)
ļauj slēgt visas mūsu izgāztuves, un vēl – sākt pakāpenisku atkritumu poligonu
demontāžu. – Vai tā nevarētu būt viela pārdomām?
Bez tam, vācot interneta materiālus šim rakstam, uzdūros arī citiem gluži negaidītiem jautājumiem.
Piemēram, Vīnes pilsēta uz atkritumiem labi nopelnot… Bet Rīgai? - Varbūt arī tai, ar tās atkritumu pārbagātību, un šīs sfēras apsaimniekošanas problēmām - būtu
interesenti apzināt citu lielpilsētu pieredzi.
Tāpat, kā vērtēt šādu vairākkārt lasītu frāzi? - “Nafta pasaulē iet mazumā – atkritumi nē!
Bet atkritumi ir ne mazāk ienesīgs energoresurss…” – Varbūt tiešām vērts pastudēt
atkritumu pilnas utilizācijas tehnoloģisko ciklu novitātes un izmaksas
tehnoloģiski attīstītākajās valstīs? - Piemēram, Zviedrija jau gadu desmitus šādi
pārstrādā visus savus atkritumus, un vēl ik gadus importē līdz 700.000 tonnu
šīs izejvielas. Šajā valstī atkritumi sadeg 30 elektrostacijās. Un tā tiekot
iegūts 20% siltuma, no tā kas pa siltumtrasēm nonāk zviedru mājās. Tātad, ar
atkritumiem šeit tiekot apkurināts ap 900.000 dzīvokļu. Atkritumu pārstrāde enerģijā, tas var būt
perspektīvi, visur, kur nav enerģijas pārbagātības.
Atradu arī mazliet neparastu spriedumu. - Šobrīd, daudzviet, arī Austrijā, ļoti
populāra ir atkritumu šķirošana. Taču, šādas akcijas varot būt arī – tikai ES ieviesto regulu sekas. Vienkāršāk
sakot, atkritumus aicina šķirot tāpēc, ka Brisele dotē šādu “rosību”. Bet
tehnoloģiski, Vīnē īstas vajadzības pēc šādas darbošanās vairs neesot. Tā jau daļēji
esot atkritumu utilizācijas vakardiena. – Rīgai, ar tās daudzajiem atkritumu
vadiem, arī šāda tehnoloģiska nianse var būt aktuāla.
Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Austrija un Zviedrija –
arī… (Stokholma pat ir Rīgas sadraudzības pilsēta.) Varbūt, partnervalstu
pieredze var būt noderīga arī mums? - Bez tam, Rīgai ir sadraudzības pilsēta Kobe. Tā ir miljonu pilsēta Japānā. Valstī, kura atkritumu utilizācijas jomā pasaulē izvirzījusies nozīmīgā pozīcijā.
Varbūt, arī mums būtu laiks domāt par partnervalstu un sadraudzības pilsētu pieredzes apzināšanu un apgūšanu?
 |
"SPITTELAU"
no putna lidojuma |
Un visbeidzot... Noskaidrojot, ka atkritumi jau 20.gadsimta otrajā pusē civilizētajā pasaulē kļuvuši par vērtīgu izejvielu... Resursu, ko dažas valstis pat importē... Rodas vēl kāds pilnīgi loģisks jautājums: Kā Latvijas pilsētās šodien var iestāties "atkritumu krīzes"? Un, ko šis termins vispār patiesībā varētu nozīmēt?
Ja pasaulē kaut kur runā par "naftas krīzi", vai "izejvielu krīzi" - tad parasti tas nozīmē, ka attiecīgās izejvielas sāk pietrūkt, ka šīs izejvielas pārstrādātājiem nākas izejvielas ražotājiem maksāt vairāk. - Piemēram, naftas pārstrādātājiem tad Arābijas šeihiem par katru barelu jēlnaftas tad nākas maksāt dārgāk. - Bet Rīgā, kaut kā nav dzirdēts, ka kāds grasītos "izejvielas ražotājiem" vispār kaut ko maksāt?! - Toties, tiek radīts iespaids, ka pilsēta ar atkritumiem netiek galā! Ka pilsētai, gluži kā kādai 19.gadsimta miljonu metropolei, varot draudēt noslīkšana savos atkritumos.
Ko gan šādas runas varētu nozīmēt?!
AVOTI.
Komentāri
Ierakstīt komentāru