Deportācijas Latvijā un to faktiskie iemesli

Aldis Upmalis

Deportācijas Latvijā un to faktiskie iemesli, jeb - 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta izsūtīšanas pieminot.

Katru gadu 25. martā pieminam 42.000 Latvijas pilsoņu izvešanu uz Sibīriju  1949. gadā. Bet 14. jūnijā skumstam vēl par 15.000 izvestajiem 1941.gadā. Un katru gadu šajos datumos, šajā sakarā tiek minēti visdažādākie skaitļi, runājot par upuru skaitu. Tāpēc vēlami precizējumi. Tāpat, kā atkal un atkal sabiedrībai tiek piedāvāti dažādi viedokļi par to, kas ir bijis par iemeslu šādai varas iestāžu bardzībai – augsto varas vīru milzīgais ļaunums, “slikto čekistu” vēlme piesavināties svešu mantu, kolhozu vēlme materiāli nostiprināties uz deportēto personu īpašumu rēķina, vai citi līdzīgi iegansti. - Par nožēlu, ne jau katrreiz piemin arī notikušā pamata iemeslus. Jo, kā kādreiz rakstījusi Vācijas ebreju izcelsmes amerikāņu vēsturniece Hanna Ārente – jebkura ļaunuma īstais iemesls parasti ir tik ļoti banāls, ka plašākai sabiedrībai un rakstošajiem tas ne katru reizi ir interesants. – Un tomēr, ja vēlamies kaut ko no pagātnes notikumiem mācīties, ja gribam, lai nekas līdzīgs šeit neatkārtojas, tad ar šo datumu pasludināšanu par mūsu tautas piemiņas un sāpju dienām vien ir par maz. Mums, ik reizi atceroties šos pagātnes notikumus ir jābūt faktoloģiski korektiem, un ik reizi ir jāatbild arī uz galveno – kāpēc?

Kāpēc, konkrētā vara, konkrētajā laikā, bija gatava spert - šos konkrētos soļus?

*

Mēģināsim aizraktos līdz jautājuma saknei. Un tāpēc šoreiz runājot par deportāciju iemeslu Latvijā, sāksim - no paša sākuma un pēc kārtas.

Sāksim ar to, ka plašākas un mazākas deportācijas - Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā – 20.gs. sākumā nebija nekas jauns. Tas nebija arī nekas ārkārtējs. Te tā bija diezgan ierasta prakse, kad vajadzēja risināt iekšpolitiskas problēmas. Šīs valsts elite šo metodi bija jau pielietojusi ne vienu reizi vien. Un, jau pirms šīs zemes karaspēka iebrukuma Latvijā, 20. gs. pirmā pusē šādi „padomju zemē” bija iznīcinātas pat veselas tautas.

Šai, tolaik šeit tik pierastajai problēmu risināšanas metodei, pat bija diezgan solīda teorētiskā bāze. Pamats tai bija likts vēl 1929. gadā, kad Maskavā iznāca Ģenerālštāba akadēmijas pasniedzēja, Vladimira Kriakoviča Triandafilova grāmata “Mūsdienu armiju operāciju raksturs”. Šī grāmata vairāk kā pusi gadsimta bija visu padomju militāro mācību iestāžu apmācības līdzekļu sarakstā. Un šeit, pirmo reizi sadaļā “Dziļās uzbrukuma operācijas”, parādījās nodaļa “Dziļo uzbrukuma operāciju ideoloģiskais nodrošinājums”. Te autors balstoties uz savu  I Pasaules kara, Krievijas Pilsoņu kara un neveiksmīgās Polijas kampaņas pieredzi - runā par nepieciešamību “preventīvi neitralizēt” atsevišķas okupēto teritoriju iedzīvotāju kategorijas. Līdz ar to, padomju kara mākslā sāka runāt par – ideoloģiskā pārsvara nodrošināšanu okupētajās teritorijās, un par to, ka šāds pārsvars visvieglāk panākams ar spēka akciju palīdzību.  Vārdu sakot, pēc minētās grāmatas iznākšanas, terors pret civiliedzīvotājiem padomju karamākslā vairs netika uzskatīts par kaut ko ārkārtēju. Tas, šajā valstī tika pasludināts - par parastu militāri politisko praksi.

Arī iekšējais terors padomju valstī bija varas pieprasīts. Un to bieži īstenoja, izmantojot regulārās armijas spēkus. Tāpēc, neskatoties uz to, ka pats idejas autors un teorētiķis Triandafilovs 1931. gadā gāja bojā, viņam atradās pateicīgi sekotāji, un “karamākslas teorijas un prakses tālāki padziļinātāji un praktiķi”. Tā, tikai laikā no 1930. līdz 1940. gadam, tikai dažādu masveida civilpersonu-ģimeņu deportāciju akciju ietvaros, tikai pēc oficiāliem avotiem, PSRS teritorijā tika “preventīvi neitralizēti” apmēram 6 miljoni šīs valsts pilsoņu. Bet vidējo šī perioda iekšējā terora upuru skaitu Krievijas vēsturnieki lēš pat ap 40 miljoniem.

Nedrīkstam aizmirst arī, ka starp šī terora upuriem, pēc visai aptuvenām aplēsēm, jau tad bija - ap 20.000 PSRS teritorijā dzīvojošu latgaliešu, un vēl ap 140.000 latviešu. Un akcijas pret viņiem sākās jau 1937.gadā. Bet tās uzsāka ar īpašu pavēli, kuru šī gada 30. novembrī, ar Nr 49990 bija izdevis pats PSRS Iekšlietu Tautas komisārs.

Pildot šo direktīvu, vispirms, visā PSRS teritorijā drošības iestādes šķietami atklāja neskaitāmas „latviešu sazvērestības”. Pēc tam, tūkstoši tautiešu tika apcietināti – kā Latvijas un citu ārvalstu „spiegi”. Un visbeidzot, sekoja - tā sauktā „latviešu akcija”, kad 1938. gada pavasarī un vasarā, kā pazīmi izmantojot anketu ierakstus ailē „tautība”  pilsētu un rajonu adrešu galdos - tika apzināti, apcietināti, nošauti vai izsūtīti atlikušie. 

Iemesls, šai un līdzīgām - poļu, vācu, lietuviešu, igauņu, somu, maķedoniešu, bulgāru, grieķu, rumāņu, irāņu, ķīniešu, afgāņu uc, - „nacionālajām akcijām”, bija PSRS gatavošanās globālajam „pasaules proletariāta atbrīvošanas karam”. – Ziņām par straujo PSRS bruņoto spēku palielināšanos un neskaitāmajām jaunajām militārajām rūpnīcām, nevajadzēja nonākt ārvalstīs. Tāpēc, citu pasākumu vidū, tika uzskatīts par lietderīgu, valsts iedzīvotājus kuriem varētu būt radinieki vai paziņas ārvalstīs - „masveidā preventīvi neitralizēt”. Un tas tika izdarīts! – Vārdu sakot, lielu iedzīvotāju grupu iznīcināšana un masveida deportācijas, valstī šajā laikā bija kļuvušas jau par pilnīgi ikdienišķu politisko problēmu risināšanas metodi.

Bet, ja tā izturas pret savu tautu, tad kādu attieksmi var sagaidīt pret svešiem?

Jau 1938. gadā Sarkanarmijas Ģenerālštābā bija izstrādāta tipveida instrukcija, lai atvieglotu – ideoloģiskā nodrošinājuma darbu jauniegūtajās teritorijās, potenciālo dziļo uzbrukuma operāciju laikā. Šim dokumentam bija pakārtotas darbus reglamentējošas instrukcijas. Un, starp tām bija arī “preventīvi neitralizējamo” personu kategoriju saraksts. Vēlāk, pēc šiem paraugiem tika gatavotas attiecīgas instrukcijas, atbilstoši katram potenciālajam karalaukam – Polijai, Somijai uc. – Un, protams, šāds darbs tika veikts arī 1941. gada vasarā. Tad, jaunapgūstamajās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Besarābijas (tagadējās Moldāvijas) teritorijās bija paredzēts „neitralizēt” kopumā 85.000 personu.

II Pasaules kara laikā, daudzviet, šādas slepenās instrukcijas, Sarkanarmijai atkāpjoties, tika pamestas un vēlāk tikušas publicētas. Tas noticis  – gan Somijā, gan Vācijā, gan Rumānijā. Arī Latvijā un Lietuvā, Sarkanarmijas un padomju represīvo iestāžu 1941. gadā pamestajos dokumentos, tika atrasti vairāki šādu instrukciju eksemplāri. Vienu no tiem, Latvijā atrastu, latviešu vēsturnieks Osvalds Freivalds 1943. gadā pat ietvēra savā 180 lappušu biezajā grāmatā “Lielā sāpju draudze”.

*

Kādas iedzīvotāju kategorijas, tad Sarkanā Armija mēdza neitralizēt dziļo uzbrukuma operāciju laikā?

Pievērsīsimies Freivaldam, un viņa savulaik publicētajam Latvijā neitralizējamo iedzīvotāju kategoriju uzskaitījumam. – Tātad instrukcijā ir norādītas 37 „preventīvi neitralizējamas” personu kategorijas. Šīs kategorijas bija noteiktas, pieminēto Maskavas Ģenerālštāba parauga direktīvu pielāgojot Latvijas 30.-o gadu politiskajai realitātei. Un, šīm kategorijām piederīgās personas sāka apzināt un uzskaitīt tūdaļ pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā.

Instrukcijas 37 kategorijas bija sadalītas trijās lielās grupās – “kriminālais elements” (1.-7.kategorija), “pretpadomju elements” (8.-16.kategorija) un “bijušie cilvēki” (17.-37.kategorija).

Tomēr, uzreiz jāsaka, ka šādi virsraksti neatspoguļoja lietu reālo būtību. Tie vairāk bija paredzēti instrukciju izpildītāju sirdsmiera nodrošināšanai. Arī šiem ļaudīm taču bija jāiedveš pārliecība, ka viņu darāmais, no zināmu cilvēcisku vai citu augstāku mērķu viedokļa ir morāli attaisnojams.  - Šī paša iemesla dēļ, instrukcijā lietota ļoti specifiska terminoloģija, kuru te nāksies skaidrot un komentēt. Vārdu sakot, izpildītājiem nevajadzēja ļaut aizdomāties – ka tas ko viņi dara, patiesībā ir necilvēcīgi. Tieši tāpēc, arī vairāk par pusi kategoriju šeit ietvertas III. sadaļā, kuras nosaukums ir „bijušie cilvēki” – tātad kaut kādas būtnes, kuras vispār par cilvēkiem vairs nav uzskatāmas, un cilvēcības likumi uz kurām attiekties vairs nevar. - Arī II. represējamo personu kategorijas nosaukums „pretpadomju elementi” liek domāt, ka šeit apkopotās personas ir „padomju valsts” ienaidnieki. Tā, tika radīta ilūzija, ka izpildītājiem ir darīšana ar „ienaidniekiem”,  „necilvēkiem” un “noziedzniekiem”. Tātad, šajā konkrētā gadījumā, cīņā ar tiem, it kā būtu pieļaujama atkāpšanās no vispārcilvēciskajām normām.

Bez tam, šāds dokumenta noformējums, sakrita arī ar totalitārā padomju režīma tā brīža oficiālo ideoloģiju. Tās pamatā bija tēze, ka  „padomju tauta” dzīvo nepārtrauktā naidīgo spēku ielenkumā, jo ir visas pasaules darbaļaužu priekšpulks. Un kā šāds priekšpulks, tā veda cīņu ar visas pasaules apspiedējiem - par strādājošo brīvību un tiesībām uz darbu, bez uzņēmēju un kapitāla virskundzības.

*

Ja dokumenta noformējums ir ārkārtīgi ideālistisks, tad tā saturs, gluži otrādi –  pragmātisks, savā veidā racionāls un pārdomāts. Tā uzdevums bija likt izpildītājiem padarīt zināmu darbu, ko viņu augstākā vadība atzina par lietderīgu. Lai arī, no neitrāla skatu punkta minētā dokumenta valodā un terminoloģijā var atrast daudz neatbilstību. – Piemēram, uzreiz var rasties jautājums, kur draudzīgajā kaimiņvalstī (Latvijā), kurai vēl nesen ar PSRS bijis noslēgts draudzības, tirdzniecības, savstarpējas neuzbrukšanas, militārās sadarbības un pat kara bāzu līgumi, gadījušies „pretpadomju elementi”? Un kāpēc to neitralizēšanai nepieciešama ārvalstu karaspēka iejaukšanās?

Taču, izrādās, ka tādi ir... Un to kopējā pazīme, atbilstoši šī dokumenta 15.kategorijai ir – „darbinieki, kas ieņēmuši vadošus posteņus valsts iestādēs”. – Vārdu sakot, visi tie cilvēki, kurus apcietinot tiktu sagrauts līdzšinējais valsts aparāts. Tāpat, ar 9.kategoriju „pretpadomju elementu” godā tika celti pilnīgi visi kārtības sargi – „policisti, politiskie, kriminālie un ārējie...” Bet ar 16.kategoriju, visi – „cietumu uzraugi”. Savukārt, ar 8.kategoriju tiem piepulcināti arī – „aktīvie aizsargi”. Tātad, faktiskais policijas palīgdienests un brīvprātīgā armijas rezerve.

Tālāk jāpiemin vēl divas neitralizējamo personu kategorijas. Tās instrukcijā pieskaitītas „bijušo cilvēku” grupai. – Tās ir 35. un 36. kategorija, - no dienesta atlaistie vai demobilizētie Robežsargi un Latvijas armijai piederīgie. – Šeit jāsaprot, ka okupētās Latvijas bruņoto spēku resursus iekarotājs bija paredzējis pārņemt un izmantot. Tomēr, Maskavā nebija ilūziju par to, ka vietējos dzīvos militāros resursus būtu iespējams likt lietā arī kā okupācijas karaspēku. Bija skaidrs, ka agrākās Latvijas armijas vienības nebūs padomju virspavēlniecībai uzticamas. Vienīgi, daļu tās labi apmācīto militārpersonu bija paredzēts izmantot, izkliedējot tos Sarkanās Armijas rindās.- Tādēļ, vēl pirms iekarotajā teritorijā sākās plašākas tīrīšanas, pirms vēl bija paredzama vietējo militārpersonu organizēta uzstāšanās vai iespējami nemieri, preventīvi sākās sagrābtās valsts bruņoto spēku demontāža. – Tādēļ, lai arī Latvijas armijas vienības tika oficiāli iekļautas Sarkanajā armijā, lai arī to karavīriem tika solīta nacionālo vienību saglabāšana, un jaunas militārās karjeras iespējas - jau no pirmās dienas metodiski tika sākts pilnīgi cits organizatorisks darbs. - Vispirms, pārņemamajās vienībās pakāpeniski demobilizēja iepriekšējās varas aktīvos atbalstītājus (patriotus). Vienlaikus, katram gadījumam atbrīvojās arī no autoritatīvākajiem “vecās armijas” virsniekiem. Viņus aizvietoja ar komandieriem, kuri nāca no Sarkanās armijas, un skaitījās pilnīgi uzticami. - Tad, Litenes karaspēka nometnē, bijušās Latvijas armijas vienības, atsevišķas militāri policejiskas un terora akcijas ietvaros „galīgi atbrīvoja” no agrākā virsnieku sastāva, kā arī no ievērojamas instruktoru daļas, par kuru pilnīgu lojalitāti jaunajai varai nebija pilnīgas pārliecības. - Un visbeidzot, profesionālie karavīri, no kuriem padomju administrācija bruņotos spēkus bija atbrīvojusi jau agrāk, un kuriem nu bija civilpersonu statuss, tika individuāli apcietināti deportācijas laikā, minēto divu „neitralizējamo personu” kategoriju ietvaros. – Tādējādi, iekarotās valsts bruņotie spēki tika iznīcināti bez nevienas kaujas.

Turpinot stāstījumu par iekarotās valsts institūciju demontāžu, jāpiemin, ka vēl ar divām „bijušo cilvēku” kategorijām tiek neitralizēta visa pašvaldību administrācija. Tās ir, 31.kategorija – „pilsētu galvas”, un 33.kategorija – „apriņķu un pagastu vadība”.

Bez tam, lai neitralizētu un pārņemtu līdzšinējo tiesas sistēmu, ar 34.kategoriju instrukcijā pieminēti – „prokurori, tiesneši un advokāti, kas aktīvi cīnījušies pret revolucionāro kārtību”.

Tādējādi, ar šīm astoņām preventīvi neitralizējamo personu kategorijām, pilnībā tiek neitralizēts viss okupētās valsts un pašvaldību varas aparāts, kā arī - tiesu un izpildvara, un protams - visas spēka struktūras.

*

Vēl, iekarotajās teritorijās uz visiem laikiem bija jāpārtrauc agrākie sabiedriskie un politiskie procesi.

Tādēļ, vispirms bija jāsagrauj parlaments. - Tiesa, Latvijā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma tāda vairs nebija. Un tomēr, šādu iestādi padomju tipveida instrukciju ietvaros bija paredzēts likvidēt. Tāpēc, arī Latvijai sagatavotajā neitralizējamo personu kategoriju uzskaitījumā parādās „bijušo cilvēku” 32.kategorija – „vecās Saeimas locekļi”. – Un, lai arī Ulmanis jau vairāk, kā pirms sešiem gadiem šādu iestādi bija slēdzis un „deputātus atlaidis mājās”, bijušie parlamentārieši tika sameklēti un ierakstīti deportēšanai paredzēto personu sarakstos. – Šo cilvēku vārdam sabiedrībā tomēr varēja būt vēl kāds svars. Viņi varētu pulcināt ap sevi pilsoņus, konsolidēt zināmu sabiedrības daļu. Tādēļ, viņi bija neitralizējami.  

Tālāk! - Problēmas okupācijas varai varēja radīt arī iekarotās zemes neatkarīgā prese. Tāpēc, visus preses izdevumus, izņemot jaunās varas izdotos, nācās pasludināt par „reakcionāriem”. Un sadaļā „bijušie cilvēki” ar 30.kategoriju paredzēja apcietināt arī visus – „Reakcionāro laikrakstu un žurnālu aktīvos līdzstrādniekus.”

Citās zemēs bija pierasts neitralizēt iekarotās zemes valdošo partiju. Un lai arī Latvijā pēc 15. maija apvērsuma oficiāli bija slēgtas pilnīgi visas partijas. Tomēr, arī šeit, ar instrukcijas 12. kategoriju, tiek nosaukti Ulmaņa savulaik vadītās - „Zemnieku savienības biedri”.

Turpat blakus, ar 10.kategoriju, figurēja arī viņu mūžīgie politiskie oponenti, arī jau slēgtās patriotiskās – „Pērkonkrustiešu organizācijas biedri”. (Laikam taču, kā redzamākais nacionāli patriotiskais politiskais spēks.) Tomēr pie šīs epizodes ir vērts pakavēties īpaši. Būdami, opozicionāri ar pieredzi, šīs vairākkārt jau parlamentārisma laikos aizliegtās organizācijas biedri, arī pēc apvērsuma bija spējuši saglabāt savus iekšējos kontaktus. Bez tam - viņiem nebijusi sveša arī konspirācija. Tādēļ, Sarkanajai Armijai ienākot, daudzi organizācijas biedri bija mainījuši dzīves vietas. Bet daļa, izmantojot vēl neatkarīgās Latvijas valdības uzsāktās uzvārdu reformas iespējas (tās uzdevums bija ļaut pilsoņiem nomainīt nedaiļskanīgus un nelatviskus uzvārdus pret labāk skanošiem un latviskākiem), mainīja arī uzvārdus. Visbeidzot, pašā deportāciju datuma priekšvakarā, ja var ticēt organizācijas līdera Gustava Celmiņa memuāriem, šī organizācija, tāpat kā dažas kreiso sociālistu grupas, savējo vidū bija paguvusi izsludināt trauksmi. Acīmredzot par slepenībā turēto deportācijas akciju, tomēr kādam kaut kas bija nācis zināms.

Tālāk, 11. kategorijas ailē lasāms viens vienīgs vārds – „Trockisti”. Šādi PSRS apzīmēja visu veidu un nokrāsu sociālistus. Šeit, var rasties jautājums, kā tad tā – “padomju zeme” taču vismaz vārda pēc arī piekopa sociālisma ideoloģiju? Padomes - bija visu nokrāsu sociālistu neatņemams darba un politiskās cīņas instruments. – Tieši tā! Un tieši tādēļ – iespējamiem konkurentiem, kuri varētu apšaubīt biedra Staļina un viņa politiskās komandas monopoltiesības uz sarkano karogu un Marksa, Engelsa, Ļeņina, Staļina mācību, kā izteiktam „pretpadomju elementam” bija jāpazūd visiem.

Tāpat, atbilstoši 14. kategorijai, par pretpadomju elementiem bija uzskatāmi arī – „visu pretpadomju organizāciju, partiju un korporāciju aktīvie biedri.” Un, ja zinām, ka par padomisku tobrīd Latvijā tika atzīta tikai agrāk nelegālā šejienes Kominternes sekcija LKP, tātad šis punkts lasāms kā – apcietināmi pilnīgi visu šejienes sabiedrisko organizāciju, partiju, jaunatnes organizāciju un arī studentu korporāciju aktīvie biedri. Un tas atkal neskatoties uz to, ka pēc Ulmaņa apvērsuma, visas partijas un daudzas sabiedriskas organizācijas bija jau slēgtas. – Jau sen slēgto organizāciju aktīvisti tika - meklēti, atrasti, apcietināti, deportēti.

Kā nākamo jāmin, 13.kategorija – „baltgvardi”... PSRS ar šo vārdu apzīmēja visus tos, kuri jebkad cīnījušies pret Sarkano armiju vai “padomju valsti”. Tātad tobrīd visus dzīvos Latvijas Brīvības cīņu dalībniekus. - Un blakus tiem ar 27.kategoriju represēja arī viņu agrākos militāros pretiniekus – „pārbēdzēji”. Šādi tika saukti bijušie latviešu sarkanie strēlnieki, kuri savulaik uz Latvijas un PSRS vienošanās pamata, bija atgriezušies „buržuāziskajā” dzimtenē, un tā izvairījušies no 1937.-38. gada terora. 

 Tālāk, vēl kāda zīmīga kategorija. – Padomju tipveida instrukcija paredzēja sagraut arodkustību, lai strādnieku kustības priekšgalā varētu nostādīt savus ļaudis. Bet Latvijā, pēc 15. maija apvērsuma arodbiedrības jau bija slēgtas. To vietā bija radītas jaunas organizācijas - Darba kameras. Tāpēc, instrukcijā atrodam arī 29.kategoriju - „Darba kameru vadītāji un aktīvisti”.

Tādējādi, visām līdzšinējām politiskām partijām, sabiedriskām un arodorganizācijām ir darīts gals. Neviena no tām vairs nevar kļūt par centru, vietējo patriotisko spēku konsolidācijai.

*

Bez tam, okupētajās teritorijās bija paredzēta visas ekonomikas nacionalizācija. Un tādēļ kā ļaudis, kuri varētu būt potenciāli neapmierināti ar notiekošo, ar 17. kategoriju bija apcietināmi – „fabrikanti”; ar 18.- „uzņēmumu īpašnieki”; ar 19.- „lielo pilsētas māju īpašnieki”, ar 21.- „lieltirgotāji”; ar 22. – „akcionāri, vai firmu līdzīpašnieki”; ar 23.- „kuģu īpašnieki”; ar 24.-„viesnīcu un restorānu īpašnieki”; ar 25.- „baroni un lauku lielgruntnieki”; bet ar 20. kategoriju – „augļotāji”, ar šādu apzīmējumu saprotot visus banku un krājaizdevu sistēmas priekšgalā esošos. – Vārdu sakot, aizvācams ir ikviens, kurš nākotnē jebkā un jebkad varētu būt nemierā ar jaunās varas paredzamajiem soļiem.

Jau iepriekš bija paredzēts, ka šādu represiju gaisotnē iedzīvotāji centīsies okupēto teritoriju pamest. Lai šādu kustību ierobežotu, instrukcijā paredzēta 26.kategorija – „no valsts izbraukušu un neatgriezušos personu radinieki”.

Saprotams, ka izbraukušie ārzemēs varētu sākt stāstīt par dzimtenē notiekošo. Tāpēc, ar 37.kategoriju paredzēts represēt arī – „personas, kuru radinieki ārzemēs nodarbojas ar pretpadomju propagandu”.

Un, lai viss būtu pilnīgi droši, ar 27. kategoriju bija noteikts, ka apcietināmas ir arī visu – „Padomju valdības laikā represijām padoto personu ģimenes.”

*

Un visbeidzot preventīvi neitralizējamo personu I. grupa „Kriminālais elements”: 1) prostitūtas; 2) valūtas spekulanti; 3) uzdzīves vietu turētāji; 4) afēristi; 5) kriminālbīstamais elements; 6) spekulanti un atkalpārdevēji; 7) personas, kas slēpušas ieročus. –

Sāksim šeit ar 2. kategoriju – „valūtas spekulantiem”. - Lieta tāda, ka starpkara Latvijā nebija aizlieguma pilsoņiem pirkt, glabāt un pārdot valūtu. Šāds aizliegums parādījās tikai Sarkanai armijai ienākot. Tad arī tika publicēts rīkojums – visiem pilsoņiem labprātīgi nodot visas viņu rīcībā esošās valūtas rezerves. Savukārt pilsoņi nebūt nesteidzās atbrīvoties no privātajiem līdzekļiem. Rezultātā sākās šādu personu medības. Un cietēji šādā situācijā bija ne tikai uzņēmēji ar kontaktiem ārvalstīs, bet visai bieži arī – jūrnieki, dzelzceļnieki, žurnālisti un citi, kuru darbs bija saistīts ar biežāku un tālāku braukšanu.

7. kategorija – personas, kas slēpušas ieročus. - Jaunā vara pieprasīja nodot pilnīgi visus, visa veida ieročus. Bet stingri izkontrolēt šī rīkojuma izpildi varēja tikai spēka un drošības struktūrās reģistrēto vītņstobra kaujas šaujamieroču gadījumos. Medību gludstobra ieroču reģistrācija starpkaru Latvijā bija visai nosacīta. Apzināt bija iespējams vienīgi - mežsaimnieku un mednieku apvienību biedru bises. Bet vienlaikus, daudzās lauku saimniecībās un īpaši meža viensētās bija bises un šautenes, kuras saimnieki, paši mednieki nebūdami, turēja savos laukos un dārzos ieklīdušo mežacūku un citu meža dzīvnieku un putnu atšaušanai. Savukārt mazkalibra ieroči vispār agrāk atradās brīvā tirdzniecībā. Tā sauktos „dāmu ieročus”, mazkalibra revolverus, beļģu Brauniņa pistoles, un katra pilsētas vai lauku zēna sapni, Montekristo karabīni, neviens pirmskara Latvijā par ieroci neuzskatīja. Arī „aukstie ieroči” – zobeni, studentu rapieri, somu dunči, no I Pasaules kara karavīru mājās pārnestās bajonetes un metamie kaujas naži uc, bija daudziem. Un nodot tos ne katrs uzskatīja par vajadzīgu, bet īpaši jaunieši - vienkārši nebija gatavi. – Cik daudz potenciālu kriminālnoziedznieku! 

Arī 6.kategorija – „spekulanti un atkal pārdevēji” nav tulkojams viennozīmīgi. Ar spekulantu agrāk saprata tikai noteiktu profesiju biržā. Bet tagad šajā kategorijā varēja iekļaut ikvienu – arī koku brāķeri, sīktirgotāju, kolportieri, starpniecības firmas īpašnieku vai darbinieku, vai gandrīz ikvienu citu, kura nodarbošanās bija saistīta ar tirdzniecību.

Bet ja runājam par 1. kategoriju – prostitūtām, tad atklājas visnotaļ mulsinoša aina... Neskatoties uz viņu vietu saraksta pašā sākumā, notikumu aculieciniekiem bija radies priekšstats, ka represiju akcijās šīs kategorijas personas bijušas ne tikai cietušās.  Vecākie rīdzinieki vēl atmodas laikā atcerējās, ka 1940. gada vasarā daļa šo meiteņu visai raiti pārkvalificējušās par mašīnrakstītājām padomju iestādēs, un pat par represīvo struktūru zemākā posma darbiniecēm. Bet tas liek domāt, ka jaunā vara pret šo kontingentu izturējusies visnotaļ iecietīgi. Varbūt, pat jaunajai varai šādi kadri likušies noderīgāki, kā informācijas avots un labas vietējo apstākļu pazinējas. To pašu dažkārt varējuši sacīt arī par 5.kategoriju „krimināli bīstamajiem elementiem”, un 3. kategoriju „uzdzīves vietu turētāji”. – Lai gan pret noziedzniekiem recidīvistiem jaunā vara pavisam noteikti iecietīga nebija.

Visbeidzot 4.kategorija „aferists”... – Kurš gan zina, kā tāds izskatās? Parasti, bez tiesas lēmuma, tas nav noskaidrojams. Taču, kad tas noticis, šādu cilvēku nemaz nav nepieciešams nedz speciāli apzināt, nedz „ņemt ciet” deportāciju akcijas ietvaros, jo tad tāds parasti jau sēž. Vienīgi, kāpēc gan šāda kategorija gadījusies šeit? – Nu, tikai, ja kādam nepelnīti rodas vēlme uzdoties par jaunās varas pārstāvi, vai arī par tādu kļuvušam - pārsniegt savas pilnvaras. Vārdu sakot – rīkste savējiem...

*

Kopumā tādējādi deportācijas uzdevums bija – demontēt visu iekarotās valsts aparātu, sagraut sabiedrības iekšējo struktūru, iznīcinot visas iespējamās iedzīvotāju savstarpējās administratīvās, korporatīvās un interešu saites, un padarīt šādām metodēm sabiedrību  par amorfu un iebiedētu ļaužu masu, kuru iespējams vieglāk un ar mazāku resursu patēriņu integrēt jaunajā valstī. – Tas, ka tāpēc nācās nolemt nāvei vai ciešanām, dažus desmitus tūkstošu pakļautās teritorijas iedzīvotāju, tas Maskavas „reālpolitiķiem” būtiski nelikās.

Kopumā, kā bija spiesta atzīt Latvijas Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa, grāmatā „Aizvestie – 1941. gada 14. jūnijs” (2007. g.) pilnīgi precīzu 1941. gada deportāciju upuru skaitu šobrīd nosaukt diemžēl nav iespējams. - Tomēr var runāt par diezgan precīziem orientējošiem skaitļiem. Latvijas Valsts Arhīva izdevumā ir ziņas par 15.443 šīs deportācijas upuriem. (Šo rindiņu autoram šķiet, ka šis LVA sagatavotais un izdotais pētījums, uzskatāms par vienu no nopietnākiem, kas šajā jautājumā iznācis.) – Arī latviešu vēsturnieks Osvalds Freivalds, kurš 1941.-43. gadā pa notikumu „karstām pēdām”, balstoties uz Latvijas civilo iestāžu pilsoņu uzskaites dokumentiem, veica savu izmeklēšanu, nosauc līdzīgus skaitļus. Pēc viņa savāktajiem datiem, 13./14 jūnija akcijā izsūtīta – 15.081 persona (6.447 vīrieši; 5.302 sievietes; 3.332 bērni līdz 16 gadu vecumam); bet papildus pēdējiem viņš vēl min – 6.182 cilvēkus (5.815 vīr.; 351 siev.; 16 bērni), kurus 1940. un 1941. gadā apcietinājuši un no cietumiem vēlāk izsūtījuši uz PSRS ieslodzījuma vietām atsevišķi; bez tam - viņam bija izdevies apzināt vēl 1.488 personas (1.344 vīr.; 123 siev.; 21 bērns), kuras padomju varas gadā un kara pirmajās dienās, dažādās situācijās, padomju varas pārstāvji un sarkanarmieši ir nogalinājuši. Tādējādi, viņš runā par 22.751 padomju terora upuri.

Vēl, blakus pēdējiem, viņš savās kara laika publikācijās par tautai un zemei zudušiem uzskata 13.077 personas  (10.529 vīr.; 1.721 siev.; 827 bērni), kuras 1941.gada vasaras beigās tika uzskatītas par bez vēsts prombūtnē esošām. 1943.gadā viņš gan publicē precizējumu, jo 3,180 no pazudušajiem vēlāk ir atradušies (2.991 vīr.; 139 siev.; un 50 bērni). - Tādējādi, kopumā viņš runā par 35.828  vai  32.648 Latvijas pilsoņiem, kuru dzīvi ir sagrāvis padomju valdīšanas gads Latvijā. - Tāpat Freivalds norāda, ka ne visi bezvēsts pazudušie ir uzskatāmi par bojā gājušiem. Jo, viņu vidū ir arī dzelzceļnieki, šoferi un jūrnieki – kuri 1941.gadā, Sarkanajai Armijai atkāpjoties bija mobilizēti apkalpot dzelzceļa sastāvus, automašīnas un kuģus, ar kuriem notika padomju iestāžu un karaspēka evakuācija, gan kopā ar aizejošo armiju aizgājušie latviešu padomju 24. teritoriālā korpusa karavīri, gan arī labprātīgie civilie bēgļi.

*

Un, nu par divām izplatītākajām kļūdām, kuras jaunāko laiku autori, īpaši laikrakstos, pieļauj rakstot par 1940.-41. gada notikumiem.

Jau sen par bibliogrāfisko retumu kļuvušā pētījuma „Lielā sāpju draudze” autors Osvalds Freivalds, vēl 20.gs. 60-tos gados trimdas presē bija spiests, sarūgtināts, atkal un atkal lūgt viņa citētājus – pirms rakstīšanas tomēr atrast iespēju iepazīties ar pētījumu. Godājamajam latviešu vēsturniekam bija ļoti nepatīkami, kad vieni autori, uz viņu atsaucoties, min pārāk lielus skaitļus, bet citi – arī nelasot pētījumu, kritizē vēsturnieku par „uzpūstiem skaitļiem”.  – Kā jau stāstīju, Freivalda pētījumā lielākais pieminētais skaitlis ir 35.828. – Par nožēlu, vēl vācu laika prese šo skaitli vēl noapaļoja uz augšu, uz 36.000. -.  Un šo kopīgo skaitli dažkārt autori, neiepazīstoties ar pirmavotu, nekritiski mēdz piesaukt presē arī tagad. Reizēm šo ciparu pasniedz - kā „Baigā gada upuru skaitu”, bet reizēm pat – kā 1941. gada 14. jūnija deportēto skaitu. Vienīgi, pats šī pētījuma autors Osvalds Freivalds, vairākos trimdas presē publicētos rakstos, savulaik norādījis, ka šāds skaitlis nekādi nevar būt korekts, kaut vai tāpēc, ka šeit pieskaitīti arī kara sākumā Latviju atstājušie civilie un militārie bēgļi, no bijušo Latvijas pilsoņu vidus, kā arī kara sākumā bezvēsts prombūtnē esošās personas, no kurām vairāk, kā trīs tūkstoši līdz 1941. gada beigām jau bija atradušās. – Vārdu sakot, reizēm var ļoti vēlēties, lai autori - rakstot par šo emocionāli smago un politiski tik sāpīgo tēmu, uzmanīgāk izturētos kaut vai pret tiem pašiem rakstu avotiem, kurus atļaujas citēt.

Un tanī pašā laikā, laužot šķēpus ap šo skaitļu jautājumu, pavisam novārtā ir atstāta cita, daudz būtiskāka vēstures problēma. -  1941. g. otrā pusē latviešu presē visai bieži tika runāts par to, ka 14.-15. jūnija naktī notikušai akcijai, ar dažu nedēļu atstarpi bijis paredzēts sekot otrai ne mazākai. Vienīgi šo akciju esot novērsis kara darbības sākums. Vēlāk gan, daudzu autoru vidū populārs bija viedoklis, ka „otrā akcija” varētu būt arī nacistiskā propagandas auglis.  – No vienas puses, „otrās akcijas” versijai, daļēji runāja pretim pirmās akcijas „melnā darba darītāju”, no vietējiem kadriem un strādniekiem formēto „sarkangvardu bataljonu” straujā atbruņošana tūdaļ pēc pirmās akcijas beigām. Bet, no otras puses, šādai steidzīgai atbruņošanai varēja būt arī citi iemesli, piemēram, vietējo nepietiekama piemērotība šādam darbam.  –Tā „otrā akcija” pakāpeniski tika aizmirsta. Tomēr nesen šī versija ir saņēmusi negaidītu, netiešu, bet neapgāžamu apstiprinājumu. – Pieminētajā LVA pētījumā ir ietverta, ar 1941. gada 11. jūniju datēta „PSRS IeTk Labošanas darbu nometņu un koloniju galvenās pārvaldes tāme 85.000 cilvēku izsūtīšanai no Lietuvas PSR, Latvijas PSR, Igaunija PSR un Moldāvijas PSR”. Mēs zinām, ka PSRS jebkādi augstākstāvošu iestāžu plāni pavisam noteikti bija jāizpilda. Bet vēl labāk – jāpārpilda! - Un šajā direktīvā, pavisam noteikti tiek runāts par 85.000 personu deportēšanu šīs akcijas ietvaros. Tātad, vismaz tik daudz personu bija jāpiegādā Sibīrijas un citām PSRS darba un ieslodzījumu vietām šīs akcijas ietvaros. Bet, ja zinām, ka deportācijā izvestas - no Lietuvas apmēram 17.600 personas, no Latvijas 15.400, no Igaunijas 10.000, no Moldāvijas 26.000, tad šie skaitļi kopsummā veido tikai 69.000. Tātad, plānotā akcija patiešām nav pabeigta. Tā, „otrās akcijas” versija  kļūst ticama, un „baigais gads”, kā izrādās – mūsu tautai varējis būt vēl daudz briesmīgāks. – Bez tam, tas savukārt nozīmē, ka pēc 14. jūnija akcijas Latvijā vēl brīvībā bija palicis diezgan daudz „preventīvi neitralizējamo personu” - par kuriem saraksti, visdrīzāk, jau bija sastādīti. Un pēdējais fakts liek, ar pavisam citādāku skatu paraudzīties - gan uz 1941. gada jūnija pēdējo nedēļu notikumiem Latvijā, gan arī krietni savādāk vērtēt 1949. gada marta deportāciju.

*

Un nu par 1949. gada civiliedzīvotāju masu deportāciju.. - To Latvijas iedzīvotāji sagaidīja, kad visā pasaulē II Pasaules karš jau bija beidzies. Šeit no jauna bija atgriezusies Sarkanā Armija un stabilizējusies padomju vara. Un tām līdzi bija atgriezušās šīs varas iekšpolitisko problēmu risināšanas metodes.

Deportācija notika laikā no 25. līdz 30. martam. Uzreiz jāpiemin, ka tā atkal bija daļa no plašākas, visās trijās bijušajās Baltijas valstīs realizējamas operācijas. Un operācijas nosaukums bija – „Priboj” („Krasta banga”). Tāpat, uzreiz jāatgādina, ka okupētajās Baltijas valstīs tā nebija nedz pirmā, nedz arī pēdējā pēckara deportācija.  - Piemēram, no mūsu kaimiņvalsts Lietuvas, jau 1948. gada maijā, operācijas „Vesna” („Pavasaris”) ietvaros bija deportēti 40.000 civiliedzīvotāji. Arī „Priboj” aiznesa sev līdzi vēl 32.000 Lietuvas iedzīvotāju. Un arī vēlāk, līdz pat 1952. gadam, šeit notika vēl veselas deviņas mazākas akcijas. (Tikai vienā no tām, 1951. gada oktobrī izveda 16.000 cilvēku.) Bet upuru kopsumma vēl arvien tiek lēsta stipri aptuveni. – Un arī Latvijā jau 1944. g. PSRS iekšlietu karaspēks arestēja apmēram 5.300 iedzīvotāju, bet starp 1944. un 1953. gadu par politiskā terora upuriem Latvijā kļuva apmēram 120.000 cilvēku. Starp tiem, apmēram 2.500 tika nošauti pat bez tiesas, kā nacionālie partizāni, 70.000 arestēti un notiesāti uz dažādiem termiņiem, bet vairāk par 40.000 kļuva par otrās deportāciju akcijas upuriem. – Tāpēc, šeit nebūtu lieki atgādināt, ka 1949. gada deportācijas upuri, par kuriem pēc atmodas sākts beidzot runāt, kopumā tomēr ir tikai 1/3 no kopējā, zināmā padomju terora upuru skaita.

*

Bez tam, bijis šajā laikā arī krietni daudz neuzskaitītu padomju represiju upuru. - Piemēram, sākot ar 1948. gadu Latvijā sāka atgriezties 1941. g. deportētie. Tie no viņiem, kuriem pirmskara deportācijā tika piespriesti līdz astoņi gadi ieslodzījuma, un, kuri šo termiņu bija jau izcietuši. Diemžēl viņu atgriešanās tika atzīta par politiski un ideoloģiski nevēlamu. - Arī PSRS represīvā sistēma tos nevēlējās atbrīvot. Tā šajos gados bija kļuvusi arī par visai būtisku PSRS valsts tautsaimniecības nozari. Un, kā šāda nozare – tā nevēlējās pieļaut darbaspēka aizplūšanu.

Tāpēc, šo pirmo atbrīvoto ieslodzīto atrašanās Latvijā nebija ilga.

Jau 1949.  gada oktobrī tika parakstīta PSRS Valsts Drošības Ministrijas direktīva, kura drošības iestādēm uzlika par pienākumu arestēt un atkal nosūtīt izsūtījuma nometinājumā visus no cietumiem un nometnēm atbrīvotos „sevišķi bīstamos noziedzniekus”. Un visiem apcietinātajiem, apsūdzību uzrādīt pēc tiem pašiem kriminālkodeksa pantiem, pēc kuriem piespriestos termiņus viņi jau bija izcietuši. – Tā šos ļaudis apcietināja un izsūtīja atkal. Savukārt, tiem 1941. gada deportāciju upuriem, kuriem atbrīvošanas termiņš pienāca vēlāk, par termiņa pagarinājumu paziņoja jau ieslodzījuma vietā. Un, kā daudzkārt stāstījuši aculiecinieki, ļoti daudzi šo smago psiholoģisko triecienu neizturēja. – Par nožēlu, šos un līdzīgus upurus, šobrīd uzskaitīt pilnīgi nav iespējams.

Un te mēs nonākam, pie kāda visnotaļ delikāta jautājuma, kā šī laika posma padomju represīvo iestāžu rīcības motivācija. - Šodienas lasītājam laikam grūti būs noticēt, bet LPSR republikāniskās padomju represīvās iestādes, padomju tautsaimniecības sistēmā pildīja ne tikai drošības funkcijas vien. Tolaik, šāda līmeņa iestādes bija arī sava veida „konveijers”. Un tā uzdevums bija – regulāri nodrošināt ar svaigām darbaspēka rezervēm daļu PSRS stratēģisko resursu ieguves un pirmapstrādes uzņēmumu. 

Mazapdzīvotos un neapdzīvotos šādu resursu ieguves rajonos, kur cita veida darbaspēka nebija, padomju valdība bija izveidojusi plašu ieslodzījuma vietu tīklu. Un PSRS Ministru padomes un Valsts plāna uzdevumā, šiem uzņēmumiem bija uzlikts par pienākumu apgādāt valsts tautsaimniecību ar ļoti svarīgiem resursiem, kā arī būvēt militārus objektus, dzelzceļus, ceļus, rūpnīcas un pat veselas jaunas pilsētas – agrākās nekurienes vidū.

Bet ap šādām jaunajām pilsētām bija izvietotas specnomitināto un „priekšlaikus atbrīvoto” personu kolonijas, kurās režīms bija ne tik smags kā ieslodzījuma vietās, bet kuras pamest iedzīvotājiem nebija tiesību. Tām savukārt parasti bija uzdots apgādāt ieslodzījuma vietas ar pārtiku. – Vārdu sakot, bija izveidoti “ieslodzījumu novadi” ar savu ekonomisko struktūru.

Kopumā, represīvās iestādes apgādāja valsti ar retiem un dārgiem izejmateriāliem, ieslodzītie tika nodarbināti koka cirsmās un derīgo izrakteņu šahtās, ieguva dimantus, dārgmetālus, retos metālus un urāna rūdas.

Skaidrs, ka šāds darbs teritorijās, kurās nebija nekādas infrastruktūras, bija ļoti smags. Te bija lieli darbaspēka zudumi. Dažu šādu Staļina nometņu ieslodzīto vidū bijis pat izplatīts skumjš joks : 2 gadu ieslodzījuma termiņu pie mums „atsēž” katrs; 4 gadus – nekatrs; 6 gadus – izcieš tikai retais; toties mūža ieslodzījumu – lai cik tas nebūtu dīvaini, spēj izturēt ikviens. – Un saprotams, ka šīs „nāves dzirnavas” prasīja arvien jaunus un jaunus strādniekus. Un lai šos strādniekus sagādātu, PSRS drošības iestādes, tai skaitā arī Baltijā, meklēja „tautas ienaidniekus”.

Cik, darbaspēka gada laikā nometnēs nomirs, bija aptuveni zināms - tātad vismaz tikpat bija jāsagādā no jauna. Bet ja bija paredzēti jauni ekonomiski projekti – tātad atbilstoši vairāk.

Šādu „noziedznieku” daudzumu arī no drošības iestādēm pieprasīja. - Augstākstāvošās drošības instances „šīs kvotas” sadalīja starp zemāk stāvošām. Bet zemākstāvošo iestāžu uzdevums bija „valsts noziedznieku” vajadzīgā daudzuma apzināšana, uzskaite un notiesāšana. Respektīvi – pat ja noziedznieku nav, tie bija jāatrod! Jo kā savulaik izteicies pats biedrs Staļins - Būtu tikai cilvēks, bet likuma pants jau atradīsies...

Šādā gaisotnē, sākot ar 1944. gadu, Latvijā pakāpeniski sāka veidot „naidīgo elementu” kartotēku. Jau pirmajā gadā tajā bija informācija par 23.324 cilvēkiem. Vēlāk tiem tika piepulcēti vēl citi, kuri dažādi likās „aizdomīgi”. - 1945. un 1946. gadā te īpašā uzskaitē ņēma bijušos „mežabrāļus”, kuri pēc padomju iestāžu izsludinātās amnestijas iznāca no mežiem un legalizējās, cerot uzsākt mierīgu dzīvi. (Tādu bijis 4.338.) Un vēl... un vēl... un vēl... – Bet, īpaši vērtīga drošības iestādēm šī kartotēka kļuva 1949. gada sākumā, kad Maskavā tika pieņemts lēmums par plašu civiliedzīvotāju deportāciju arī Latvijā.

*

Šo akciju, kā jau tas pienācās ar plaša mēroga tautsaimniecības projektiem, nolēma un apstiprināja ar PSRS Ministru padomes lēmumu. Lēmums datēts ar 1949. g. 29. janvāri. Tam bija piešķirts Nr.390.-138. , un augstākās slepenības statuss. – Bez tam, šādas, valsts nomalē paredzamas, it kā policejiskas akcijas, izskatīšana visaugstākā izpildvaras līmenī, Ministru kabinetā, liek domāt – ka akcijas raksturs vispirms ticis vērtēts - kā ekonomisks, un tikai tad - politisks.

No laikabiedru atmiņām zināms, Josifs Staļins vēl kopš 30.-to gadu masveida deportācijām šajā valstī ir licis lielas cerības uz to, ka pārvietotās personas jaunajās Sibīrijas un Tālo Austrumu teritorijās ieradīsies uz palikšanu. Un, ka tāpat, kā cara laikos uz Sibīriju izceļojošo un izsūtīto Krievijas Eiropas daļas guberņu iedzīvotāju pēcteči, viņu bērni un mazbērni nākamajās paaudzēs būs „īsteni sibīrieši”. - Tāpēc, arī šo akciju Baltijā vispirms būtu jāvērtē, kā mēģinājumu šejienes darbaspēka „liekās rezerves” izmantot tur, kur tas impērijas valdībai likās noderīgāk. Pēdējais, izskaidro arī faktu, kāpēc - apmēram ¼ no Latvijas šajā deportācijā izsūtīto pilsoņu bija bērni līdz 16 gadu vecumam.  Un arī to, ka pārvietotas pārsvarā tika veselas ģimenes. (Bet kopumā šajā akcijā no Latvijas tika izvestas 13.504 ģimenes, jeb 43.231 cilvēks.)

Arī šai akcijai bija sava, padomju laikos publiski skaidrota - „oficiālā misija”. Saskaņā ar to, akcijas mērķis bija - neitralizēt nacionālos elementus un kulakus Baltijā, un tādējādi atņemt sabiedrisko bāzi „mežabrāļu” kustībai, kā arī veicināt kolektivizāciju. Tāpēc, 9.250 šajā akcijā deportētās ģimenes tika klasificētas kā „kulaki”, bet 4.254 kā latviešu nacionālisti.

Vienīgi, ja mēģinām noskaidrot pazīmes, pēc kurām šīs akcijas sagatavošanas laikā drošības dienestu darbinieki atpazinuši „kulakus”; bet pēc kurām „nacionālistus” – rodas grūtības. Izrādās, ka, pazīmes šīm abām kategorijām bijušas pilnīgi vienādas. Tātad, var runāt par jebko, bet tikai ne par policejisku akciju pret divām atšķirīgām iedzīvotāju kategorijām. Un tas savukārt liek domāt, ka tāpat kā pirmās deportācijas laikā, arī šoreiz direktīvie dokumenti tika sastādīti ņemot vērā, to – kā šo akciju „ideoloģiski pareizi” nāksies pasniegt sabiedrībai, neaizmirstot arī akcijas izpildītāju motivāciju un sirdsmieru. Un tālab, deportāciju upuriem tika pielāgotas ideoloģiskas klišejas, kurām vajadzēja formāli attaisnot necilvēcību pret šiem ļaudīm.

Bet kopumā, Latvijā šīs akcijas ietvaros cieta 42.125 pilsoņi, jeb 2,2% no tā brīža iedzīvotājiem. No tiem 16,869 bija vīrieši un 25.256 sievietes.

Savukārt, skatoties pēc vecuma grupām: – Bērni līdz 16 gadu vecumam bija 10.987, jeb 26,1% no visiem izvestajiem. (Bet, starp pēdējiem 3.368 bija bērni līdz 7 gadu vecumam) Kā nākamo kategoriju jānosauc, pieaugušie darba spējas vecumā no 16 līdz 60 gadiem. Tādu bija 23.343 cilvēki, tātad 55,4% no izsūtīto kopskaita. Savukārt, sirmgalvju, kam pāri 60 gadu bija 7.795, jeb 18,5%  no kopskaita.

Analizējot izsūtīto kontingentu pēc nodarbošanās - 23.747 izvesto bija zemnieki; 1426 –strādnieki; 7628 – skolnieki; 683-kalpotāji (224 skolotāji; 34 agronomi; 241 rēķinvedis, grāmatvedis, kasieris; 30 medmāsas; 27 šuvējas uc)

Visi šie apcietinātie uzreiz tika informēti, ka par mēģinājumu bēgt no specnomitinājuma vietas viņi automātiski tiks notiesāti uz 20 gadiem katorgā.

Jau uzreiz, ceļā uz nometinājuma vietām mirst 229 cilvēki, starp tiem 33 bērni līdz piecu gadu vecumam. Un ešelonos piedzimst 211.

Vēl šeit nebūtu lieki pieminēt, ka pavisam šajā akcijā bija plānots deportēt 46.421 cilvēku. Bet 7.236 personu dažādu iemeslu dēļ tobrīd neizsūta, lai arī viņi ir sarakstos. Tomēr 427 no pēdējiem tomēr vēlāk tiek atrasti un izsūtīti. (1949. g. deportācijai „garām paslīdējušos” pārstāja meklēt tikai pēc Staļina nāves 1953. gadā.) – Bez tam jau pēc šīs akcijas, tiek kā „nacionālisti” apzinātas vēl 3.298 personas, kuru ģimenes arī tiek izsūtītas.

Visi iepriekš minētie skaitļi publicēti Aijas Kalnciemas un Ivetas Šķiņķes pētījumā „1949. gada 25. marta deportācijas skaitliskais raksturojums”.

*

 Bet tagad pievērsīsimies tam šī pētījuma aspektam, kurš atklāj – pēc kādiem kritērijiem padomju drošības iestāžu darbinieki noteica, kuri konkrēti pilsoņi ir atzīstami: gan par „nacionālistiem”, gan par „kulakiem”. Un tātad pelnījuši – ka, ne tikai viņi, bet arī viņu piederīgie ir apcietināmi un izsūtāmi.

Abas augstāk minētās pētnieces savu publikāciju ir sagatavojušas balstoties uz Valsts arhīvā saglabātajām 13.283 arhīva lietām un 3902 krimināllietām, kā arī uz saglabātajām - padomju perioda notiesāto un izsūtīto personu kartotēkām. Tajās viņām izdevās izvērtēt informāciju par 44.271 cilvēku, to skaitā par 42.125 Latvijas otrās deportācijas akcijas upuriem.

Izrādās, kā pazīmes, kuras ļāva padomju drošības iestāžu darbiniekiem noteikt personas piederību „kulakiem” (jeb it kā turīgajiem saimniekiem, kuri tātad teorētiski varbūt būtu varējuši traucēt notiekošo lauksaimniecības zemju kolektivizāciju) un nacionālistiem, nebija nedz izteikta nacionāla stāja, nedz turība. Un no kurienes gan lai tā rastos - pēc pieciem kara gadiem, kad zemi abos virzienos pārstaigājušas divas svešas armijas, bet frontes līnija šeit uzkavējusies pat veselus divus gadus? Bez tam, kad iestājās miers, sekoja padomju lauku kolektivizācija, kuras gaitā notika zemnieku zemju atsavināšana, turīgākajiem tika uzlikti nesamaksājami nodokļi, bet lauku māju saimniekiem - ļoti bieži bijis savas mājas jāpamet.

Toties, par kulaku vai latviešu nacionālistu, cilvēku padomju drošības iestādēs atzina, ja :   persona II pasaules kara laikā bijusi mobilizēta „latviešu leģionā”, darba bataljonā, palīgpolicijas vienībā, vai kādā citā vācu karaspēka formācijā; tāpat – vācu okupācijas laikā atradusies administratīvā, civilā, vai pašvaldības dienestā, darbojusies pašaizsardzībā, vai kā citādi atbalstījusi vai sadarbojusies ar vāciešiem, vai kaut vai frontei tuvojoties atkāpusies līdz ar vāciešiem. –

Vārdu sakot, Latvijā šīs akcijas ietvaros turpinājās citur jau Eiropā  izbeigtā kara darbība. Un, ja padomju varas pārstāvji dažādi atbalstīja okupēto teritoriju iedzīvotāju kolaboracionismu, ja tas bija noderīgs viņu pašu režīmam. Tad jebkura līdzīga rīcība, kura varētu būt nākusi par labu otrai karojošajai pusei, vai pat tikai aizdomas par šādu rīcību. Kā arī, aizdomas par iespējamām simpātijām jau pilnībā uzvarētajam pretiniekam, tāpat, kā aizdomas par simpātijām arī PSRS sabiedrotajiem šajā karā, tika uzskatītas par pietiekamu ieganstu, lai cilvēks un viņa ģimene tiktu pakļauta represijām. – Faktiski, vēl trīs gadus pēc kara beigām, pie tam - pašu okupētajās agrāk neitrālajās teritorijās, pretēji jebkādām starptautiskām normām, notika izrēķināšanās ar civilpersonām. Civilpersonām, kuras varētu būt atbalstījušas, vai pat tikai - iespējams jutušas līdzi „nepareizajai” vai „ne pārāk pareizajai” pusei, jau oficiāli izbeigtajā militārajā konfliktā. – Un tas viss, ar atpakaļejošu datumu, tika nez kāpēc skaidrots kā latviešu nacionālisma pazīme un noziegums.

Netika aizmirsti arī citi „seni grēki”. Piederība „kulakiem un nacionālistiem” nebija apstrīdama, ja tuvs radinieks, vai ģimenes galva - bijis apcietināts, nošauts vai deportēts 1941. gadā, vai bijis Latvijas Aizsargu organizācijas biedrs. Vārdu sakot, ja radinieks bija atbildis kādai iepriekšējā deportācijā „preventīvi neitralizējamo personu kategorijai”, viņa ģimene nu tika represēta. – Acīm redzot, valsts centrālā administrācija iepriekšējo deportāciju joprojām neuzskatīja par pabeigtu. Nu tā bija jāpabeidz, ieskaitot iepriekšējās deportācijas 27. kategoriju - „Padomju varas laikā represijām padoto personu ģimenes”. Vienīgi, tagad jautājums tika skatīts daudz plašāk, ņemot vērā arī to personu ģimenes, kuras bijušas nošautas vai apcietinātas arī pēc otrreizējas Sarkanās Armijas ienākšanas Latvijā. – Paveicās vienīgi tiem, kuriem kāds cits ģimenes loceklis atradās Sarkanajā armijā, vai citādi bija padomju dienestā. Tātad, bija kaut kā saistīts ar jauno režīmu.

Protams, atkal cieta arī personas, kuras turēja aizdomās par latviski nacionālu pasaules uzskatu. Pat iekšēju piederības sajūtu, Sarkanās Armijas uzvarētajai Latvijas Republikai, padomju vara uzskatīja par nežēlīgi apkarojamu. Īpaši par šādiem nodarījumiem „iekrita”  jaunieši un skolnieki. Viņi vēl jaunības dedzībā un atklātībā nebija iemācījušies „nerunāt lieku”. - Piemēram, Rīgas Industriālā Politehnikumā, kādā 1946. gada rītā, pāris kursos uz mācību nodarbībām ieradās gandrīz vienīgi meitenes. Puiši neilgi iepriekš bija piedalījušies kādās plašākās viesībās, un iedzēruši atļāvušies tā brīvāk izteikties. Rezultātā bija notikuši aresti, kurus vēlāk pasniedza, - kā „nacionālistiskas organizācijas sagrāvi” minētajā mācību iestādē. Šī notikuma sekas, vēlākās deportāciju akcijas laikā, diemžēl skāra arī apcietināto audzēkņu ģimenes. - Bet pavisam 1949. gada 25. marta deportācijā kā „notiesātu nacionālistu ģimenes locekļi” tika aizvestas 2.194 ģimenes, jeb 6.532 pilsoņu.

Un visbeidzot, nacionālie partizāni, jeb „meža brāļi” - kā viņus sauca tautā, un „bandīti” - kā viņus dēvēja padomju iestādes. Tādu Baltijā tobrīd tiešām nebija maz. Mežā slēpās ne jau tikai konsekventi cīnītāji pret svešu varu, kuri bija sākuši savu cīņu vēl vācu okupācijas laikā. Tur bija arī, sarkanarmijas dezertieri, bijušie leģionāri, un nereti - vienkārši vietējie iedzīvotāji, kuri gaidīja vēl uz „laiku grozīšanos”.

 Piemēram, ļoti populāras Baltijā tolaik bija baumas par gaidāmo jauno karu, kurā nu pret „sarkanajiem” uzstāsies arī Anglija un ASV. Cerēja arī uz Tautu savienību (ANO), kura taču nevarētu būt pavisam aizmirsusi savas kādreizējas locekles – Latviju, Lietuvu, Igauniju. Baumoja arī par gaidāmo zviedru desantu.

Tādēļ, pa kādai „mežabrāļu” grupai bija gandrīz katrā pagastā. Un, lai arī tikai 1945. gadā padomju drošības iestādes, tikai Latvijā, bija iznīcinājušas 119 šādas vienības, šī kustība nebūt negāja mazumā. - Protams, vairāku padomju iestāžu izsludinātu „amnestiju” laikā, daļa „mežabrāļu” legalizējās. Tomēr, kustība caur to neapsīka.

Un tas liek domāt, ka kustības objektīvie cēloņi, nebija viss kaut kādi abstrakti, padomju propagandas izdomāti „kulaki” vai „nacionālisti”, bet gan pašas padomju varas ekonomiski nepārdomāta, nediplomātiska un poliski tuvredzīga politika.

Vienkārši, pasaules karā uzvarējusī vara pat negrasījās savu konfliktu ar okupēto teritoriju iedzīvotājiem risināt diplomātiskā vai ekonomiskā ceļā. Tā atzina tikai spēku.

Tāpēc, daļa iedzīvotāju, ar stipri atšķirīgiem politiskiem uzskatiem un dažādu sociālo izcelšanos, bija spiesti slēpties. Viņi ārpus mežiem vienkārši nejutās drošībā.

Un tā starp deportētajiem bija – 296 nogalinātu „bandītu” ģimenes; 403 notiesātu „bandītu” ģimenes; 235 aktīvu „bandītu” ģimenes; 441 notiesāta „bandīta” atbalstītāja ģimene. Un pat 563 legalizētu „bandītu” ģimenes, kuriem padomju vara bija ne vien oficiāli apsolījusi, bet arī jau oficiāli izsludinājusi amnestiju. – Tā  kopumā, it kā saistībā ar nacionālajiem partizāniem, tika izsūtītas 1.938 ģimenes, jeb 6.730 pilsoņu.

*

Nobeigumā var teikt. – Ja, par 1941. g. deportācijas galveno mērķi var uzskatīt - okupētās zemes valsts un administratīvā aparāta demontēšanu. Paralēli, sagraujot arī šīs zemes līdzšinējo ekonomisko, sociālo, sabiedrisko vērtību un politisko struktūru. Un, atvieglojot iegūtās teritorijas ekonomisku un politisku pārņemšanu. - Tad 1949. g. šis darbs tika pabeigts. Paralēli, vēršoties arī pret tādām no impēriskā viedokļa „nevēlamām” parādībām, kā pakļautās teritorijas iedzīvotāju valstiskā un nacionālā pašapziņa, un protams arī pret pilsoniskās pretestības paliekām.

Bet galvenokārt, PSRS valdība šādi risināja savus ambiciozos ekonomiskos projektus – valsts Sibīrijas un Tālo Austrumu reģionu apguvē. Un tā kā vēlāk, pēc Staļina nāves un šādas politikas nosodīšanas valsts visaugstākā līmenī, kad nācās attiekties no līdzīgu terora akciju ietvaros iegūstama darbaspēka, ļoti daudzi iesāktie teritoriju apguves projekti vispirms tika iekonservēti, bet pēc tam valdībai no tiem nācās atteikties, tad var uzskatīt – ka padomju ekonomiskā modeļa ietvaros tā arī bija vienīgā šo reģionu apgūšanas iespēja.

Un tātad, tieši neefektīvais padomju ekonomiskais modelis, un PSRS birokrātijas ambiciozie ekonomiskie plāni, kopā ar šīs valsts valdītāju impērisko domāšanu, uzskatāma par daudzu simtu tūkstošu šīs valsts un okupēto teritoriju iedzīvotāju ciešanu un nāves iemeslu.

Tāda pati, pragmātiska, bet diemžēl izteikti impēriska un diktatoriska domāšana, kādu, šī valsts diemžēl nav atmetusi arī šodien!

*   *   *

Anotācija angļu valodā:

In the article “Deportations in Latvia and it’s causes, or – remembering the deportations of the 14th of june, 1941 and 25th of march, 1949” the historian and political scientist Aldis Upmalis takes a look at the events taking place during the two largest campaigns of mass terror in occupied Latvia.

The first, happening in the june of 1941, was a military action, taking place within the framework of anexation of Latvia. (The usefulness of such an action was even backed by a lecturer of the Military Academy of the General Staff of the Armed Forces of Russia and author of many soviet art of war textbooks – general Vladimir Triandafillov). It was supposed to arrest and exile to Siberia every one of parlamentarians, current and former government officials, officers and instructors of the army and the border guard, policemen (criminal, political and security), prison guards, the higher and middle tier civil officials, majors of cities, every prosecutor, judge, lawyer and local government administration of every county and parish, thus getting rid of the administration, local governments and the judiciary of the occupied country. In the same way it was meant to repress the prominent journalists, publishers, the entirety of the leaderships of various trade unions, all social democrats, every member of even the then already disbanded agrarian political party “Zemnieku savienība” (“The farmers union”) and the most active patriotic movement “Pērkonkrusts”(“Thundercross”) and the active members of all other parties, public organizations, student corporations and the “scout”movement. In doing so neutralizing all politically active citizens in the occupied territory. It was also supposed to repress entrepreneurs, co-owners of companies, shareholders, wholesalers, owners of ships and large houses, bankers, owners of hotels and restaurants, because they could be dissatisfied with the planned confisctation of property. Likewise to be repressed were all persons, who had ever fought against bolshevism, including the remaining veterans of the Latvian War of Independence(1918 - 1920). The same was done for latvian riflemen who fought for the opposing side, who took part in founding the USSR, however later returned to their motherland, thus evading the following terror from 1937 to 1940 that was directed against national minorities in the country (when about 160 000 latvians living in the USSR were repressed). They were now accused of defecting to the bourgeois party. In fact they were to be neutralized, because they knew how to fight and could see through the government illusions as were acquainted with the soviet reality. Other groups that had to be repressed were the family members of all the already exiled people, but especially the ones whose relatives lived abroad and gave statements that were non-complementary to the soviet power. Exile was also required for people who hadn’t handed in all their guns, hunting and cold weapons and offshore money to the government, people who were considered as criminal elements, prostitutes, owners of binge establishments and all the family members of all the aforementioned people.

This action started on the night from June 13th to 14th, 1941, but it wasn’t fully realized thanks to the quick retreat of the red army in the beginning of the USSR-German military conflict in June 22nd. An exact number of casualties caused by this action is unknown. However, according to the director’s of The State archives of Latvia, Dainas Kļaviņas in 2007 published files, in possesion of the institution currently there is information about 15 443 repressed individuals. On the other hand, historian Osvalds Freivalds, who carried out his research immediately after the events, and published the summary during the times of german occupation, in 1943 reports 22 751 victim of soviet terror (13 606 men, 5 776 women, 3 369 children under the age of 16).

The second mass deportation of civilians took place in 1949, from the 25th to the 30th of march. This time it was carried out simultaneously with similar operations in Estonia and Lithuania. (The codeword for this collective operation was “Priboj” – surf.) The true aim of this action is believed to be the soviet government’s ambitious plans for settling Siberia, but since no local workforce was present there, prisioners were brought there in great numbers. There they cut down forests, built roads and factories, settled cities, set up mineshafts and obtained diamonds, gold, rare metals, uranium etc. Since the mortality was high among the people brought to Siberia, every now and then with the order of the Ministry of USSR in various corners of USSR, operations to procure more workforce were carried out just like in the Baltic in 1949. About the legality of these actions, however, Joseph Stalin himself once said – If there is a man – a law article will be found! –

Furthermore the soviet leader believed that the descendants of the people forced to settle there would later occupy these lands. Because of that, during the deportations in the march of 1949 in Latvia 13 504 families became victims for a total of 42 125 individual. Those were 2,2% of the national population. Whereas sorted by age groups – there were 10 987 children under 16 years of age as 26,1% of all deported people(among the last ones there were 3 368 children under 7); working age adults 16 to 60 years old numbered 23 343, thus 55,4%; old people over 60 numbered 7 795 or 18,5%. By sex 16869 of the deported were men and 25 256 were women. – The arrested we accused of being affiliated with “kulaki” – country landowners, if they came from the countryside. The ones who came from cities were accused of having latvian nationalist beliefs. Formally the reasons for including people into the deportation lists were – kinship with a person deported in the previous operation or a person previously shot or trialed for nationalism or resisting the regime. Likewise, kinship with a person who is in hiding, kinship with a person who during the war was mobilized in the german army, administrative or local government emplyed person. Also for information or suspicion about sympathies towards the germans during the war(a sign for this could retreating together with the german military, while the front lines were nearing); likewise – sympathies towards the recent allies of the USSR; and of course, suspicion about latvian nationalist world views. – Overall, between 1944 and 1953, 120 000 citzens or 6,3% or the entire nation became victims of the soviet political terror.

*   *   *

Avoti:

Represijas pret latviešiem PSRS 1937-1938. Latvijas Valsts Arhīvs, Rīgā, 2009.

Aizvestie - 1941. gada 14. jūnijs. Latvijas Valsts Arhīvs, Nordik, Rīgā, 2007.

Aizvestie – 1949. gada 25. marts.  I un II sējums, Latvijas Valsts Arhīvs, Nordik, Rīgā, 2007.

Celmiņš Gustavs. Eiropas krustceļos, Dzintarzeme, Heidenheimā, 1947

Freivalds Osvalds. Lielā sāpju draudze. Tautas palīdzība, Rīgā. 1943.

Kalnciema Aija, Šķiņķe Iveta. 1949. gada 25. marta deportācijas skaitliskais raksturojums. Latvijas Arhīvi, bez gada.

Триандафиллов Влаладимир Кириаковч. Характер операций современных армий. 3-е изд., М.:Госвоениздат, 1936.

u.c. preses un interneta materiāli.

Ilustrācija: Jurija Kugača, Vasilija Ņečitailo un Viktora Ciplakova glezna - Dižajam Staļinam slava!