Piemineklis latviešu drosmei.
Amerikas Savienoto Valstu Atlantijas piekrastē, Konektikutas štatā ir neliela jūras osta ar neparastu nosaukumu „Mistika”. Šeit izvietots amerikāņu kuģniecības vēstures peldošais muzejs. Te savā pēdējā ostā pierakstu atraduši slavenākie un unikālākie kuģi ASV vēsturē. Un te pēdējā enkurvietā stāv arī latviešu divmastnieks „Gundele”.
Šis ozolkoka kuģītis pirmoreiz ūdenī bija laists 1893. gadā Kokē, Dānijā, un tad nokrustīts par „Marie Mathilde”. 1923. gadā burinieku pārdeva uz Zviedriju un pārdēvēja par „Gundeli”. Te 1945. g. šis jau stipri vecais kuģis nonāca bēgļa no Latvijas, zvejnieka Ģinguļa īpašumā. Un šeit, Gēteborgas ostā, 1947. gada beigās, to pārdošanai piedāvātu, pamanīja divi citi latvieši - Ādolfs Gailītis un Jānis Lamberts.
Vīri šie no jūras lietām daudz nesaprata, bet apstaigāt ostā kuģus viņus mudināja ļoti spiedīga vajadzība. Pēc Zviedrijā internēto baltiešu leģionāru piespiedu izdošanas Padomju Savienībai klīda baumas, ka līdzīgs liktenis šajā zemē drīz piemeklēs arī civilos bēgļus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.
Saprotamu iemeslu dēļ, vairums viņu nonākt PSRS nevēlējās.
Tāpēc arī daudzi rosījās uz izceļošanu. Bija tikai neskaidrs - kurp un kā?
– Karā sagrautajās Eiropas zemēs jau tāpat bēgļu no austrumiem netrūka. Nedz darba, nedz maizes tur nebija. Jau esošie bēgļi joprojām dzīvoja pārvietoto personu nometnēs, un pārtika no pasaules labdarības. Jaunus liekēžus uzņemt tur neviens nealka.
Kara mazāk skartajām zemēm - Anglijai, Spānijai, Portugālei, Zviedrijai un pat nabadzīgajai Norvēģijai, bija ārkārtīgi stingra imigrācijas politika. Ieceļotājus uzņēma ar atlasi - pārsvarā vientuļus, neprecētus jauniešus ar ideālu veselību.
Arī izceļošana uz aizjūras zemēm bija stipri apgrūtināta. Bagātie no nabagajiem pasaulē bija novērsušies!
Tomēr, niecīga cerība vēl bija. – Amerika ir plaša un bagāta zeme. Ja tur pēkšņi nokļūtu saujiņa pārceļotāju, vai nu gluži sūtīs atpakaļ? – Tāpēc, tika meklēts kuģis...
Kuģītis atradās, vienīgi tā saimnieks pats tik tālā ceļā doties neuzdrošinājās. – Ar šito koka čaumaliņu pāri okeānam? Jūs esat traki! Meklējiet citu...
Cits trakais atradās. Turpat Gēteborgā ar sievu dzīvoja kādreizējais Šanhajas Latviešu Biedrības priekšsēdētājs Jānis V. Rozenbergs - pensionējies tālbraucējs kapteinis no Tūjas. Dzimis 1885. gadā, Rīgas jūras skolu beidzis 1903. g. viņš savas jūrnieka gaitas bija uzsācis vēl 19.gadsimtā – „laikos, kad dzelzs vīri pāri okeāniem vadīja koka kuģus”. Par jaunlaiku jūrniekiem sirmais, bet vēl diezgan jauneklīgais jūras vilks izteicās īsi – „ tagad ir otrādi, dzelzs kuģos brauc koka vīri!” Taču pats sevi viņš pieskaitīja vecākai paaudzei. – Tā lielā latviešu avantūra varēja sākties.
Nolēma, ka kuģīša īpašnieka pieprasītos 12.000 $ vajadzētu savākt no braukt gribētājiem, bet pārtiku ceļam sataupīt no uz kartītēm izsniegtā. Tas bija reāli.
Taču tālāk sākās problēmas. Lielo transatlantisko tvaikoņu un motorkuģu laikmetā, doma - ka okeānu var šķērsot arī nelielā buriniekā, šķita stipri eksotiska.
Bez tam, jūrā pie Eiropas krastiem kuģošanu pēc kara vēl apgrūtināja no enkuriem norāvušās „peldošās mīnas”. Pat daudziem lieliem kuģiem tās izrādījās liktenīgas, bet šeit mazs koka kuģītis. Cik nebija braukt gribētāju, kuri visai drīz, paziņu atrunāti, lūdza sevi strīpot no „nedrošā pasākuma” dalībnieku saraksta.
Arī ar komandas vākšanu radās grūtības. Beigās, bez kapteiņa uz „Gundeles” bija vēl tikai viens jūrnieks – Roberts Gūts, kurš agrāk bijis tvaikoņa koks (pavārs). Faktiski tas nozīmēja, ka kapteiņa vadībā kuģos ļaudis, kuri agrāk jūrā braukuši nav un ar burām rīkoties neprot.
– Un tomēr 1948. g. 22. maija pēcpusdienā 63 pēdas, jeb 19 metrus, garais burinieks atstāja Geteborgas ostu.
Tālajā un bīstamajā ceļā devās pavisam 29 braukt gribētāji – kapteinis Jānis Rozenbergs un viņa sieva Mirdza; koks Roberts Gūts; Jānis Baļķītis; Ādolfs un Lūcija Gailītis un viņu bērni – Edīte, Ilga un Rolands; Ansis Grīve; Fricis un Liena Hervarts un viņu meita Habita; Žanis Ķrinķelis; Miķelis Kervis; Pēteris Lācis; Jānis un Armanda Lamberts un viņu bērni Arnis un Haralds; Arvīds Strēlis; Arnolds Strautiņš; Kristjānis un Eleonora Šudelis un viņu dēls Jānis; Jānis un Olga Tīsiņš; Valija Tipāns un Miķelis Virdzenieks. – Tātad - 15 vīri, 7 sievietes un 7 bērni, no kuriem viens bija vēl zīdainis.
Pasākums bija apgādāts ļoti trūcīgi, var pat teikt nabadzīgi: pārtikas pietika tikai divām ēdienreizēm dienā; visa kuģa navigācija balstījās uz – magnētisko kompasu, kapteiņa sekstantu, pulksteni un vienu visai neprecīzu karti, un sākumā arī laga bija – ātruma mērīšanai. Tas nav daudz, un tomēr ceļojums varēja sākties.
Pirmais ceļa posms pagāja salīdzinoši mierīgi. Jaunā ekipāža dalīja dežūras jeb „vaktis”, mācījās rīkoties ar burām un pamazām iemanījās savu kuģi vadīt. Tiesa, 22. maijā ejot gar Dānijas krastu, viņi ziņās dzirdēja, ka netālu nogrimis dāņu tvaikonis, kurš uzskrējis peldošai mīnai. Visiem tas bija smags trieciens. Tomēr paši viņi bez starpgadījumiem, pieturoties labiem laika apstākļiem, piecās dienās sasniedza Angliju un 27.majā 10 vakarā iebrauca Duvras ostā.
– Šeit ceļotāji centās atrisināt vēl kādu problēmu. Viņi bija devušies ceļā tāpēc, ka Zviedrijas valdība bija piekāpusies PSRS baltiešu izdošanas jautājumā. Padomju zemē ceļotāji nevēlējās nonākt. Taču, jebkuras valsts jurisdikcija ir spēkā arī uz kuģiem, kuri kuģo zem tās karoga. Tātad, arī uz „Gundeles”, kamēr virs tās plīvoja Zviedrijas karogs. Tātad bija jāmaina kuģīša valstiskā piederība. – Braucēji interesējās par dokumentu nomaiņas iespējām Duvrā. Bet tas izrādījās visai sarežģīti. Tātad iespēja kuģot tālāk zem Anglijas vai kādas neitrālas valsts karoga atkrita. Tad nolēma aizbraukt uz netālo Londonu, kur joprojām pastāvēja Latvijas sūtniecība. Tur bija gatavi izsniegt buriniekam Latvijas Republikas pagaidu patenti. Protams, šādi kuģot zem neesošas valsts karoga bija riskanti. Tomēr tā likās drošāk, kā palikt Zviedrijas karaļa paspārnē. 29. maijā sūtniecībā zviedru dokumenti tiek apmainīti, un virs kuģa pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.
Bija vēl kāda problēma - aizkavēšanās. Sakarā ar vētrām no 29. maija līdz 7. jūnijam kuģītis bija spiests 11 dienas palikt Duvras ostā. Ceļojumam sagādātā pārtika, neskatoties uz tikai divām ēdienreizēm dienā, kusa acīm redzami. Kapteinis saprata, pasākumu var glābt tikai ātrums. Tāpēc, tiklīdz iegriezās ceļa vējš, 8. jūnija agrā rītā burinieks pilnās burās izgāja vēl diezgan nemierīgajā jūrā. Sasniedzot Biskajas līci, vējš bija pāraudzis jaunā vētrā. Te nelabvēlīgais vējš noturēja diezgan nepieredzējušos burātājus uz vietas vēl veselas 7 dienas. Bet tad iegriezās ceļa vējš. Nu gan beidzot – uz priekšu!
Tā sākās ceļš pāri okeānam...
Pasākuma dalībnieki vēlāk atcerēsies, ka visumā ceļojums izvērtās diezgan patīkams. Gēteborgā nebija izdevies savākt maksimālu ceļotāju skaitu, un pasažieri paši bija arī matroži, tāpēc iekārtoties varēja salīdzinoši ērti. Ceļotāju noskaņojums bija visnotaļ optimistisks. Un kad gadījās bezvējš viņi pat atļāvās okeānā peldēties. Šādā veidā, diezgan veiksmīgi, 14. jūlijā drīz pēc pusnakts - tika pabraukts garām Bermurdu salām. Gala mērķis likās jau neesam vairs tālu – tikai pārtikas bija palicis pavisam, pavisam maz. Kļuva skaidrs, ka ceļojuma nobeigumam tās nepietiks.
Bet jūra bija sagatavojusi vēl kādu pārsteigumu – ceļa vējš kļuva arvien spēcīgāks, līdz pārauga vētrā. Kapteinis nolēma maksimāli izmantot tās spēku. Tiešām varēja teikt, ka nelielais divmastnieks nu traucās uz priekšu „vēja spārniem”. Lagas trose neizturēja slodzi un notrūka. Kuģa ātrumu vairs nebija iespējams noteikt. Nevarēja vairs arī aprēķināt nobraukto. Bet vētra ar pērkonu un zibeņiem nerimās. Orkāns plosījās trīs dienas. Daudzi domāja, ka krastu vairs neredzēs - skaitīja lūgšanas. Bet visam reiz pienāk gals – arī šim pārbaudījumam. Un, kad tas norima, 20. jūlija pēcpusdienā, ceļotāji miglā ieraudzīja cietzemi. Tas notika dienā, kad uz kuģa tika apēsta pēdējā pārtika. Šajā sakarā, kāds no ceļotājiem tad esot visā nopietnībā pateicis – latvieši tomēr vienmēr ir bijuši paša dieva Pērkona izredzēta tauta!
21. jūlijā agri, 1.00 no rīta, kuģītis jau izmeta enkuru Amerikas krastā, Keip-Kodas līcī pie mazās Provinctaunas. Kapteinis griezās pie vietējām varas iestādēm, lūdzot visu ceļotāju vārdā patvēruma tiesības. Turpat ostā no nesenās vētras patvēries vēl stāvēja ASV krasta apsardzes kuģis. Tā kapteinis Smits tūdaļ turpat apskatīja ceļotājus un sastādīja aktu. Tajā, viņš konstatēja, ka visi - neskatoties uz tālā ceļa grūtībām un trūcīgo ēdināšanu - ir lieliski pārcietuši bīstamo ceļojumu un visi ir pie labas veselības. (Varbūt, viņš atļāvās arī druscītiņ samelot? Vēlāk uz "Gundeles" klusītēm runājuši, brašā amerikāņu kapteiņa mamma vai vecmāmiņa it kā iegdījusies no veclatviešu emigrantiem.) Vienlaikus, viņš viesmīlīgi apgādāja kuģīti ar pārtiku, svaigu ūdeni un no krasta viņa padotie atveduši tikko izceptu maizi. Šī maize, pēc 43 dienām ceļā, likusies kas īpaši gards. Savukārt, vietējie zvejnieki atnesuši un uzdāvinājuši svaigas zivis.
Ja amerikāņu jūrnieki pasaules apceļotājus sagaidīja ļoti viesmīlīgi, tad to nebūt nevarēja teikt par šīs valsts imigrācijas ierēdņiem. – Nevienam atbraukušajam nav vīzas, un vispār – ieceļošanas kvota, kas ar likumu savulaik noteikta Latvijas Republikai, jau izlietota vairākus gadus uz priekšu. Tāpēc nolēma, „Gundeli” krasta apsardzes kuģa pavadībā nosūtīt uz Bostonas ostu. Un tur atbraukušos paturēt mājas arestā, iesākot deportēšanas procedūru.
Taču, veiksme nebija ceļotājus atstājusi. – Izrādās, mazā Provinctaunas osta, kurā vētra bija burtiski iedzinusi latviešu divmastnieku, bija pieminēta visās amerikāņu skolas vēstures grāmatās. Šeit 1620. gada novembrī enkuru savulaik bija izmetis šīs valsts vēsturē pirmais pārceļotāju kuģis – piligrimu burinieks „Mayflower”. Tūristi apmeklēja šo pilsētiņu, lai redzētu pieminekli pirmajiem pārceļotājiem, ar kuriem faktiski bija aizsākusies amerikāņu nācija. Un latviešu burinieka parādīšanās šeit 300 gadus vēlāk, kļuva par sensāciju kas aplidoja visas Savienoto Valstu avīzes. Tā ceļotāji ieguva nosaukumu – „jaunie piligrimi”.
Pamanīja šo ziņu arī tautieši, kuri te dzīvoja kopš 1905. gada revolūcijas bēgļu laikiem un pat vēl ilgāk. Vēl burinieks eskorta pavadībā nebija sasniedzis Bostonu, kad to jūrā panāca motorlaiva ar Jamaika-Plain latviešu luterāņu draudzes mācītāju Kārli Zelmeru, kurš šeit dzīvoja jau 40 gadus. Kad laiva gāja kuģītim cieši blakus, viņš uzsauca – Tautieši, apsveicu Jūs ar ierašanos Amerikā! Vēlāk viņš un vēl divi latviešu mācītāji Graudiņš un Palde savās draudzēs organizēs palīdzības akciju atbraukušajiem.
Tāpat, no avīzēm par „jaunajiem piligrimiem” uzzināja Latvijas sūtnis Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis un advokāts Antonijs Salna - Latviešu Biedrības Jaunanglijā priekšsēdētājs. Arī viņi centās palīdzēt. Advokāts sameklēja aizturētos Bostonā, un tūdaļ ierosināja procesu par patvēruma tiesību piešķiršanu atceļojušajiem. – Savukārt sūtnis, jau 24. jūlijā, atrada tautiešiem aizbildni ASV kongresā. Tā kā kuģis bija piestājis krastā Masčusetas štatā, viņš griezās pie šīs pavalsts deputāta, par kuru bija dzirdēts, ka viņš kara laikā torpēdlaivu komandējis, un ievainots ticis kad kuģis nogremdēts. Īstam jūrniekam okeāna šķērsotāju liktenis nevarētu būt vienaldzīgs.
Kongresmenis tiešām izrādījās atsaucīgs. Izrādās viņš, 1939. gada vasarā būdams vēl pavisam jauns Harvardas students un dēls amerikāņu diplomātam Londonā, bija apmeklējis Rīgu un nedēļu atpūties Jūrmalā. Atcerējās pat dažus vārdus latviski, bet galvenais – viņš apsolījās palīdzēt!
Deputāta vārds bija Džons F. Kenedijs – vēlākais ASV prezidents.
Tajā pat dienā, viņš sūta diezgan garu telegrammu prezidentam Trumenam – kuru labi pazīst. Tajā Kenedijs uzsver – Latviešu bēgļu sūtīšana atpakaļ aiz „dzelzs priekškara”, no kurienes viņi nāk, bēgļiem nozīmētu drošu nāvi! Un lūdz prezidentu iejaukties, lai apturētu izdošanu. Līdzīgi, viņš telegrafē imigrācijas un naturalizācijas komisāram Vašingtonā B.Milleram... – Plāns izdodas, uzsāktā latviešu deportācijas procedūra tiek apturēta!
Bet Bostonā izvietotie latvieši to vēl nezin. Viņiem citas problēmas. Ap nožogoto namu, kurā viņi bija izmitināti, patrulē žurnālisti. Visos Bostonas laikrakstos gandrīz nedēļu pirmās lappuses bija veltītas viņiem. Arī ASV centrālie laikraksti „jaunajiem piligrimiem” veltīja veselus atvērumus. Valstī laikam tobrīd nebija nevienas avīzes, kurā par viņiem nebūtu publicēts kāds raksts. Avīžnieku valodā runājot, viņi bija – pirmās šķiras sensācija. Un, lai arī daži ASV politiķi viņiem presē uzbruka, tomēr visumā sabiedrības noskaņojums vērsās tiem arvien labvēlīgāks.
Gluži negaidot, ieceļotāju lietai par labu nostrādāja vēl kāds fakts. Viens no kuģinieku bērniem bija šajā nožogojumā nonācis Latvijas skautu pilnā uniformā. Tas bija Rolands Gailītis. Savulaik, viņš šo rindu autoram stāstīja. –Skautu formā biju tāpēc, ka man citu drēbju vienkārši vairs nebija. Vācijas bēgļu gaitās viss pārējais bija vai nu pazudis, vai novalkāts līdz caurumiem. Un forma bija mana vienīgā daudzmaz pieklājīgā kārta. To tad arī uzvilku, ka vietējo acīs gribējām izskatīties pēc cilvēkiem, nevis pēc skrandaiņiem un pasaules klaidoņiem, par kādiem mūs dažu avīžu slejās viens nedraudzīgs senators Džozefs Merfijs mēģināja iztaisīt.
– Bet novietoti mēs bijām, laikam kādā slēgtas municipālas skoliņas ēkā. Tai apkārt bija vienkāršs drāšu sieta nožogojums. Bet vienā pusē aiz tā bija iela. Tā, vienu dienu staigājot gar žogu, mani no ielas puses pasauca. Tur stāvēja kāds mans vienaudzis – amerikānis. Arī skauta formā. – Jautāja, ko es šeit darot? Jo savās mājās viņš bija dzirdējis, ka šeit turot „krievu komunistus”. Atbildēju, ka neesam nedz krievi, nedz komunisti. Nosaucu savu „skauta rangu” un vienību Latvijā. Viņš nosauca savējo. Tā šķīrāmies. Bet pēcpusdienā viņš jau atkal bija pie žoga, šoreiz jau ar krietnu bariņu skautu. Viens no viņiem Pauls N. Kings no Roslindāles skautu vienības vēlāk kļuva par manu draugu, nāca ciemos vai katru dienu, un pat rakstīja uz Vašingtonu lūgumu mani kaut neilgi pret goda vārdu atbrīvot, lai varētu iepazīstināt mani ar saviem mājiniekiem.
– Skaidrs, ka visu notiekošo līdzjūtīgi izgaršoja amerikāņu prese. Žurnālisti arī rakstīja par iemesliem, kas godprātīgiem pilsoņiem un kristiešiem likuši atstāt mājas un doties bīstamā ceļojumā, lai meklētu patvērumu viņpus okeāna. Bet preses viedoklim demokrātiskā zemē, kā zināms ir spēks.
Turpināja cīnīties par bēgļu lietu arī Džons Kenedijs. Šī darba rezultātā, 19. novembrī bēgļus atbrīvoja uz īpaši pieņemta likuma pamata, pret drošības naudu. Naudu saziedoja Amerikas latviešu draudzes. Bet kongresmenis jautājumu jau virzīja daudz plašāk.
Galu galā, nedaudz apsteidzot „Gundeli”, Kalifornijas krastus bija sasniedzis latviešu bēgļu vienmastnieks „Svea”. Laikā, kad risinājās „jauno piligrimu” epopeja Ņufaundlendas Sendžonsas ostā ienāca 65 tonnu motorlaiva „Oestergot” ar 75 igauņu bēgļiem no Zviedrijas. Pēc piestāšanas Stornovejas ostā Skotijā pāri okeānam devusies bija jau igauņu laiva „Aistride” (Vairāk par pusi tās pasažieru bijuši no Latvijas). No Geteborgas ceļā uz Argentīnu nāca bēgļu laiva „Ilmarinen”. Un zināms par vēl vairākiem maziem kuģīšiem, kurus „Gundeles” veiksmes stāsts bija mudinājis doties ceļā no Zviedrijas ostām.
Katrs šāds pasākums protams bija riskants. Bet šo bīstamo regati varēja apturēt tikai pilnīgi mainot ASV imigrācijas likumdošanu. Kenedijs to arī centās panākt - soli pa solim. Un būtiski, ka šajā darbā viņam aktīvi palīdzēja arī baltiešu trimdas organizācijas, kurās tagad viņš bija biežs viesis. – Pēdējās latviešu „transatlantiskās bēgļu laivas” bija „Skagen” un „Masen”, kuras devās ceļā vēl 1951. gadā. – Pēc tam lai iebrauktu ASV tik drosmīgi ceļojumi vairs nebija nepieciešami.
Savukārt „Gundele” ASV vēsturē kļuva par simbolu – cīņai par cilvēcību, mazāk noslēgtu sabiedrību, atvērtākām robežām, un protams ceļotāju drosmei. Šo iemeslu dēļ, un noteikti arī tādēļ - ka zināma loma „jauno piligrimu odisejā” bijusi Džonam F.Kenedijam, mūsu tautiešu divmastnieks nonāca amerikāņu kuģniecības vēstures peldošā muzeja krājumā.
Cerēsim, ka „Gundeles” epopeju palaikam atcerēsies arī pie mums.
Avoti:
Osvalds Akmentiņš. Džons F.Kenedijs un latvieši. Vaidava. 1964.g.
***. Vēsturiskais burinieks, Laiks, 1961 .g. 25.okt.
Komentāri
Ierakstīt komentāru