Par bohēmu, Baldoni un kādu lapeni.

Aldis Upmalis

Par bohēmu, Baldoni un kādu lapeni. 
(neliela eseja)

Kultūras  ļaužu biedrošanās ir daudzu lielāku un mazāku pētījumu objekts. Ir stāsti par biedrībām, literārām kopām un reizēm arī nelielām bet interesantām saiešanām. Un viena šāda  šobrīd piemirsta, bet 20. gs. trīsdesmitos gados visai apmeklēta vieta bijusi vasaras pansija „Atpūta” Baldonē. - Šurp, stiprināt veselību pie tolaik izslavētajiem Latvijas sēravotiem pa laikam steidzis ne viens vien galvaspilsētas bohēmiskās uzdzīves nogurdināts prāts.

Būtiski bijis arī, ka minētās dziednieciskās iestādes saimnieks bijis tolaik latviešu rakstnieku un mākslinieku aprindās labi ieredzētais literāts Hermanis Kreicers. Pats būdams viens no Melpomenas bruņiniekiem, bet krievu ķeizara armijas virsnieku aprindās piesavinājies viesmīlības tikumu un diezgan plašu uzstāšanos, šis vīrs ar leibgvardista stāju īpaši necenties pelnīt uz savu  „spalvas brāļu” rēķina. Bijuši pat viesi, kuri šajā „parastiem atpūtniekiem” visai dārgajā pansijā diezgan ilgi dzīvojuši paša saimnieka aicināti un pilnībā viņa maizē. Un neskatoties uz to rakstnieka dzīves biedre Milda Kreicere, kura te laikam tomēr būs bijusi galvenā praktiskā rīkotāja un noteicēja, arvien pratusi galus savilkt  un panākt, ka viss bijis „visaugtākā līmenī”.

Piemēram 1934.gada vasarā starp viesiem bijuši romānists Jānis Grīns, dzejnieks Jānis Grots ar savu draugu Pēteri Liepiņu, viņš arī tolaik visai populārais feļetonists „Dolārs”. Pats Kreicers savās pēc kara trimdā rakstītajās atmiņās atceras. – Ap viņiem izveidojās tāds kā jaunuiešu klubiņš vai, kā viņi paši bieži to sauc, „lapene”, jo sanākšanas seansi notiek mūsu lapenē. „Tas jautājums jāapspriež lapenē”, viņi mēdz balamutēt. Tur tiešām notiek brīva, dzirkstīga un spraiga domu izmaiņa par literāriem, mākslas, reliģiskiem un sabiedriski politiskiem jautājumiem; tur spēlē zolīti, dzied, pļāpā, cits citu paāzē. Ik dienu tur  salasās kopā jaunais dzejnieks Pēteris Aigars (saukts Imažinārs), viņa radinieks Arnolds Tīcmanis (saukts Tīcis), Artūrs Priedītis, jaunie „ glezniķi” Atis Grunde un Artūrs Niedra, kūrmājas orķestra mūziķi un citi. Kaut uzskati dažādi, taču naidā nesaiet. –

Pēc citiem nostāstiem, dažkārt tepat apgrozījušies arī slavenie Fricis Upenieks-Kuģis un Kārlis Grūbe- Bedriņš. Pirmskara Latvijā gan viņus labāk pazina kā „Brāļus Laiviniekus”. Lieta tāda ka pilsētas apkārtnē un pat pašā tagadējās Baldones Pilskalnu ielas galā, kur tā atdūrās Daugmales Pilskalnos, Grūbem dzīvoja attāli radi – ļoti muzikāla dzimta. Turieniešu kapella „Brāļi Grūbes” pēc I Pasaules kara beigām bijusi iecienīta gan Baldonē, gan tālākos „ciemos”. Un lai arī vēlākos laikos nelielo pusprofesionālo kapellu no Baldones izspiedis no jauna atklātās kūrmājas orķestris. „Brāļiem Laiviniekiem” un „Brāļiem Grūbēm” dažkārt vēl sanākušas „kopīgas darīšanas”.

Bet visam reiz pienāk gals. – Pamazām izklīda arī Baldones vasranieku bohēma.

Drīz pēc Ulmaņa apvērsuma savu ceļu aizgāja gardēdis un omulīgās sabiedrības dvēsele, agrākais laikraksta „Socialdemokrāts” lidzstrādnieks Pēteris Liepiņš-Dolārs. Bija darbojies pagrīdē, apcietināts, vēlāk atbrīvots, sākoties II Pasaules karam atkāpies līdzi Sarkanai Armijai, karojis, bijis politiskais virsnieks, kritis.

Karam sākoties beidza darbu pansija „Atpūta”.

Uz Zviedriju aizceļoja Jānis Grīns. Uz Vāciju - Hermanis Kreicers, Pēteris Aigars, Fricis Upenieks un Kārlis Grūbe. Grūbe mirst Vācijā, bet pārējie izklīst tālāk. Aigars uz Angliju, Kreicers uz ASV, Upenieks – uz Austrāliju. – Teic, neilgi pirms aiziešanas viņš kādam savam draugam ieminējies: Un tomēr es ticu, ka atgriezīšos Latvijā. Sapnī redzēju sevi ar kompanjonu Baldonē gaidām autobusu zem koka sēnītes. Blakām spieķis un ceļojuma koferis – saule, mākoņi, vēšs kokos un tāds miers ...

Bet no Jāņa Grota saglabājušās šādas rindas.

Mūsu Baldones dvēselei-

Mildai Kreicera kundzei.

Šeit, Baldonē, zem ābelēm un mājās,

Kur valdat Jūs, un saule, debess zils,

Šeit galds ar vasaru un laipnu sirdi klājas,

Šeit maza lapene bij krāšņa spēļu pils.

Sirds kungs tur bij un daiļa pīķa dāma,

Kas mani atstāja, kad nāca vakars vēls,

Tā zuda mēnešstaros, kautrīga un rāma,

Bet rītā rādījās man atkal viņas tēls.

Tā visas dienas dzīvoju es dzīrās,

Es, Jūsu laipnības un saules pavalstnieks;

Kad ābols sudrabbalts no zelta zara šķīrās,

Man likās – rudenis šis tuvojas kā prieks.

Jo zemes sirdi es šeit saklausiju,

Un cilvēkus, kam tāls bij naids un ļauns, -

Ar skaistu pasauli es atkal kopā biju, -

Kā senās vasarās es atkal biju jauns.

Šeit, Baldonē, zem ābelēm un mājās,

Kur valdat Jūs, un saule, debess zils,

Es bagāts sajutos, šeit visi vēji stājās, -

Man, Jūsu pavalstniekam, bij šeit pašam pils.

Baldonē, 27.VII-34.

Pansijā „Atpūta”