Nacionālā teātra dziesminieks Ludvigs Šanteklērs

Aldis Upmalis

Nacionālā Teātra dziesminieks - Ludvigs Šanteklērs!

(Jeb dažas lapiņas no Rakstniecības, Teātra un Mūzikas muzeja krātuves.)

Baltais templis pie kanāla atdzīvojas. Abi atlanti, kas visu vasaru sirsnīgi turējuši ēkas smagumu, priecīgi klausās, kā klaudz durvis. Viņiem vairs nav garlaicīgi. Kas par to, ka karstā vasaras tveicē kājas saplaisājušas.

Atdzīvojas klusās telpas, kad ierūcas melnais pianino. Svinīgais tam–tams smaida caur putekļu kārtu. Viņš grib dunēt aiz smagajiem priekškariem, dodams ziņu, ka var sākties monologi un dialogi. Karstas elektriskas asinis rit augstsprieguma vados. Gatavas iededzināt spožā kvēlē skatuves saules un mēnešus.

Tas ir radītāja prieks, kas visus pārņem sezonas sākumā. Tik daudz enerģijas ir krāts vasaras saulē, tik daudz vēju dzerts.

Grūti bija atstāt saulainos kalnus un ziedošās lejas. Entuziasti, makšķernieki ar skumjām šķīrās no zivīgām un vēžainām upēm. Bet ierodoties Baltā templī ikviens tomēr jutās kā īstajās mājās atgriezies.

Kaut visu sezonu pietiktu spēka, tā ikviens Melpomenas tempļa iemītnieks sevī domā. Rakstu meistari jau sarakstījuši biezas lugas. Pietiks dramaturgam un režisoram ko burtot, aktierim ko lasīt, ko zubrīt.

Pirmā izrāde sāksies. Tas ir jaungads teātra saimei. Liela darba cēliens līdz jaunam jūlijam, līdz jaunām rozēm.

Uzmanību! Svinīgais tam-tams  dūks ar visu kaparīgi sudrabaino balsi šīs sezonas pirmās lugas sākumu.

Priekškaru augšā![1]

Tā pirms septiņdesmit pieciem gadiem, kārtējās sezonas atklāšanas sakarā rakstīja Melpomenas tempļa dziesminieks – dzejnieks un rakstnieks Ludvigs Šanteklērs, viņš arī Mārtiņš Gailis (1889-1941). Viens no kolorītākajiem starpkaru Latvijas bohēmiešiem, kurš tās paaudzes atmiņā palicis gan kā iecienīts autors, gan veikls redaktors un izdevējs. – Taču viņa sirds arvien piederējusi teātrim, un pie tā viņš turējies visu mūžu.

Tiesa Melpomena viņu nebūt neuzņēma atplestām rokām. Kad 1909.gadā jau ar zināmu pieredzi un J.Dubura dramatisko kursu  diplomu kabatā viņš pieklauvēja pie Jaunā Rīgas teātra durvīm, sākt nācās no pašas apakšas: korists, volontieris, un tikai pēc divi sezonām - aktieris. Arī vēlāk negāja viegli – raksturlomas nav viegla maize.

Tomēr tas bija ceļš augšup. Tolaik Jaunajā Rīgas un Rīgas Latviešu teātros bija pašas profesionālākās latviešu trupas. Daudzi šo teātra aktieri vienlaikus vadīja mazākus teātrīšus, vai darbojās tur kā režisori. Šeit bija arī savi štata dramaturgi, kuri pielāgoja skatuvei orģināldarbus,  kārtoja jaunāko krievu, vācu un citu tautu autoru lugu tulkošanu. – Vārdu sakot, lielākā daļa svaigā repertuāra tolaik nonāca latviešu teātros pāri šīm skatuvēm.

Tāpēc Jaunais Rīgas teātris bija lieliska skola. Un kad 1915.g., sakarā ar kara stāvokļa izsludināšanu pilsētā, to slēdza, Šanteklērs jau bija pieredzējis skatuves cilvēks. Viņš uzstājas individuāli, piedalījās dažādās trupās, līdz kļuva par 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulka teātra vadītāju. Šajā darbā viņš sabija visus kara gadus. – Vienlaikus, viņš arī daudz rakstīja un publicējās. Teātrim tolaik rakstītais diemžēl nav saglabājies. Taču presē, īpaši nenopietnajā, viņa vārds kļuva ļoti populārs. 

1919. gadā Šanteklērs bija arī viens no tiem agrāko profesionālo teātru aktieriem, kas sapulcējās lai atjaunotu latviešu profesionālo trupu. Šis darbs bija sācies jau sen – pirms pāris gadiem. Taču tikai šī gada februārī, pēc ilgākiem pūliņiem, un pateicoties Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas priekšnieka Andreja Upīša atbalstam, bijušajam Jaunā Rīgas teātra direkcijas loceklim un dramaturgam Kārlim Freinbergam bija izdevies iegūt šim mērķim bijušā Otrā Rīgas pilsētas teātra namu kanālmalā, toreizējā Nikolaja un Puškina bulvāru stūrī. Teātri atbilstoši laikam vispirms nosauca par Strādnieku, bet pēc tam pārdēvēja par Nacionālo. Tā Ludvigs Šanteklērs kļuva par Nacionālā Teātra aktieri un reizē arī tā dzejnieku[2].

Protams, tagad, kad dažs atnāk uz teātri reizi gadā, kāds var taujāt – kāpēc teātrim dzejnieks? Taču tolaik publika nāca biežāk, un arī teātra ļaudīm nācies rauties dūšīgāk. Šķirstot vecus laikrakstus saskaitīju. Ik divi nedēļās - pirmizrāde.

Tad nu direktora galvenais padomnieks repertuāra lietās, jeb, kā toreiz teica, teātra dramaturgs  dabūja rauties “melnās miesās”. Nacionālajā Teātrī šajā amatā bija jau pieminētais Freinbergs. Viņš atlasīja un laboja orģināllugas, pielāgoja trupas vajadzībām “klasiķus”, un tulkoja, tulkoja, tulkoja.

Un protams, kad darba ir daudz - neviens “meistars” var iztikt bez  “zeļļiem”? Sevišķi, ja pašam dzejošana īpaši nevedas. Par laimi teātrī bija veseli divi dziedoši, dzejojoši un rakstoši aktieri.  Rutku Tēvs - īstā vārdā Arveds Mihelsons, un Šanteklērs. Tad nu varējuši darbus dalīt.

Šāds “cunftes darbs”, piemēram, bija Blaumaņa luga “No saldenās pudeles”. Ar to Nacionālais Teātris atklāja 1927./1928.g. sezonu. Iestudējumam skatuves ietērpu veidoja lieliskais Jānis Kuga. Režisēja  nu jau par latviešu teātra klasiķi atzītais A.Amtmanis-Briedītis. Mūziku rakstīja jaunais un daudzsološais Jānis Kalniņš.

Tomēr, veidotājiem gribējās padarīt izrādi skatītājām vēl pievilcīgāku. Jo, ko tur liegties, tolaik šo darbu neuzskatīja par veiksmīgāko lielā latviešu dramaturga mūžā. Un tāpēc pie amata rīkiem nācās ķerties teātra rakstu pratējiem. Pats Šanteklērs par to stāsta šādi: “Tīri nejauši es dabūju uzaicinājumu – uzrakstīt dažas dziesmas “Saldenai pudelei”. Šo komēdiju uzvedīšot Nacionālā teātrī un tā pelnot dažus rotājumus, kā: dziesmas, mūziku etc., etc. Ar prieku uzņēmos uzrakstīt dažas dziesmas. Tikai šaubas gan mazliet uzmācās – vai es varēšu uztvert īsto Blaumaņa stilu. Izteicu šīs šaubas arī teātra vadībai un beigās izvedām šādu kombināciju: dramaturgs Freinbergs izmeklēs dažas paša Blaumaņa dziesmas no kopotu rakstu sējumiem, dažas dziesmas dos Rutku Tēvs un vairākas liriskas dziesmas, kā arī pāris kuplejas došu es.

Tagad nu dziesmas savītas un nodotas komponista Jāņa Kalniņa rokās. Lai žēlīgi nu kritiķi. Ja slikti ies, kā Taukšķis saukšu: Boi, boi, boi![3]”

Bet saukt nevajadzēja. Skatītāji un kritika pārlaboto izrādi uzņēma pat siltāk nekā bija gaidīts. Tā kļuva par latviešu teātra klasiku. Un tagad dažs pat nenojauš, ka sākotnēji muzikālie numuri uzvedumam nebija paredzēti, un lielā puse dziesmu teksta patiesībā nemaz nepieder Blaumaņa spalvai. 

Taču ne jau katrreiz klasiķi jālabo.

Ikdienā netrūka arī mazāka mēroga darbu. Piemēram “Teātra Vēstnesī”. Šis žurnāls iznāca turpat Nacionālā Teātra namā. Tā redaktors bija jau pieminētais Freinbergs Kārlis. Bet galvenie autori - viņš pats, Šanteklērs un Arturs Bērziņš [4]. Un gandrīz katrā vēstneša numurā neiztrūka arī kāds raksts, dzejolis vai tēlojums – iz teātra dzīves. Piemēram šis:

Kas ienāk teātrī tikai biļeti nopirkt, tas nemaz nezin, cik liela darbība norit visā teātra ēkā jaunu lugu sagatavojot. Tāds cilvēks tikai redz kasieri Kārkliņu pa lodziņu un Benzi zeltburtu iejoztā cepurē.

Patiesību sakot visā ēkā, no bēniņiem līdz pat pagrabam, norit drudžaina darbība. Ieiesim Nacionālā teātrī no otras puses, ja tikai bārdainais ugunsdzēsējs Petraitis mūs te ielaiž.

Pa pustrepīti uz augšu un atrodamies pretī melnai tāfelei, uz kuras lomu saraksti un mēģinājumu plāns. Tepat koridors, kur pie mēteļu knaģiem pīpotāji tveras. Šite ir arīdzan vēstuļu skapītis, kurā var dažreiz atrast dažādas pazaudētas lietiņas. Paejam vēl pāris soļus un esam kabinetā, kur administrators Oškalns pirms pirmizrādēm apkrauts ar papīriem; viņš arīdzan dakteris un dod pret uztraukumu pulverus un drapes. Kad dramaturgs Freinbergs ierodas pie sava galda, tad te ir “Teātra Vēstneša” redakcija un lugu “digdierēšana”.

Nu nāk aktieru fojē, kur sēd gala vārdu gaidītāji. Te nav brīv runāt, pīpot un šahu spēlēt. Te ir redzami briesmīgi nopietni cilvēki, kuri kustina lūpas, žestikulē – tie “zubrī” bailīgākās vietas no savām lomām. Bet starpbrīžos te ir trokšņainākā vieta, ja mēģinājums iet labi. Bet ja slikti mēģināts, tad var redzēt ļoti drūmas sejas.

Aiz aktieru fojē teātra galvenais štābs – direktora Artura Bērziņa kabinets. Te nospriež repertuāru, nāk audiencē lugu autori un avansu kandidāti.

Vienas durvis tālāk – birojs, kur noraksta aizrādījumus, sludinājumus, izdod lomas, klapē uz biļetēm dātumus – klaudz vien, kad Vainovska k-dze un Pētersons šite raujas.

Līdzās aktieru fojē ir skatuves durvis, bet svešiem uzeja uz Melpomenas svēto vietu aizliegta. Nu, un nebūtu jau arī liels prieks aktieriem, ja sveša acs noskatītos viņa melnā darbā, kā tas elš un cīnās, meklējot sava tipa īsto ģīmi un līdzību.

Ja mēs varētu pāriet skatuvei pāri, tad taisni pretējās durvīs atrastu Hausmaņa kundzes rekvizītu istabu, kur ir viltotas naudas, papes gaiļi, visādi pulksteņi, ordeņi, pīpes u.t.t. Te ir kā liela bode, kur tēlotāji dabū vajadzīgās mantas, kādas nu kuro reizi loma prasa.

Tādā mazā “kamorkiņā” apmetusies friziere Varakois ar dažādām bizēm un cirtu šķērēm.

Otrā stāvā ir istabiņa, kur koris dzied un dejotāji dimdina grīdu. Kad šī kņada apklust, Janka Kalniņš te ieklavierē solistiem meldiņus.

Kādā citā istabā frizieris Betchers šūn parūkas un lipina bārdas, lai varoņi izskatītos varonīgāki un veči vecīgāki.

Vēl stāvu augstāk un mēs atrodamies pie kasiera Dāvida Kalniņa, kurš maksā algas personālam un ir apkrauts ar nodokļu listēm, rēķiniem, kvītēm. Pie otra galdiņa Jansona grāmatvedība.

Aiz šīs finansiālās istabas ir teātra bibliotēka un Treimanīša rakstāmmašīna, uz kuras tiek uzklapētas visas lomas, kuras aktieriem jāiebāž galvās.

Pašos bēniņos valda dekorātori Cimermanis un Valdmanis. Tie ir vīri, kas krāsām uzbur: kalnus, mežus, upes, veselas pilsētas u.t.t. Tie ir gleznotāji ar briesmīgi garām pindzelēm. Bēniņos dzīvo arī Indriksons un Blaže, aktieru garderobes apgādnieki. Tas vēl nav viss. Pagrabā ir sava pasaule. Pa garu katakombu ejot, var iekļūt skatuves meistara Ūdra istabā, bet aiz Ūdra istabas var dzirdēt ēveles šņākšanu; tur strādā galdnieks Bierands, taisīdams dažādas mēbeles. Iedrapierētā istabiņā apmeties butafors Ozols, kurš pagatavo visu, kas tikai izrādei vajadzīgs – no spieķa sākot un ar indēm beidzot. Vēl tālāk ejot, nonākam Auniņa rezidencē, kur ir elektrības meistari, kas dod skatuvei sauli, mēnešus un melnu nakti. Vienas durvis tālāk – dāmu apģērbu salons, kur Kaufmane un Mūrniece fejām un raganām, kā arī galma dāmām, tērpus gatavo.

Tas vēl nav viss. Pa kādu citu katakombu nonākam katlu mājā, kur Voitkaitis kaļ āķus, cirvjus, bet ziemā viņš gādā mājai siltumu. Turpat ir čaklā Melponenas pilssarga Mackēviča mītne.

Šis apraksts iznāca gandrīz tikpat garš, kā Sama “Tūristu vadonis”, bet vēl nepaguvu visas telpas aprakstīt. Ak tā, bufete! Kā nu to varēju aizmirst? Te tak garos mēģinājumos izsalkušie iesprūk kādu nēģi uzkost un glāzi kafejas izdzert.

Tā ir darbdienas steiga un troksnis, kad visās malās un visos stāvos: runā, dzied, dejo, kaļ, zāģē, raksta, zīmē, šūn, komponē, rājās, mācās un tā joprojām.

Kad viena pirmizrāde ir gatava, tad ar to vēl nav nekas teikts. Otra, treša luga nāk uz kakla. Lai tad tā arī iet ar sparu visu sezonu![5]

     

Kā jau pamanāms, Šanteklēra mūza brīžam varējusi būt visai ironiska. Vēlākais draugs Kārlis Eliāss atceras:  “Tajos agrās jaunības gados, kad ar lielu bijību raudzījos uz autoritātēm, kuru vārdus minēja laikrakstos kā sabiedriskus darbiniekus, rakstniekus, māksliniekus, aktierus dziedātājus, dažkārt jutu nepatiku, kad šis L.Šanteklērs par vienu vai otru paironizēja vai pazobojās, kā pavīpsnodams, nemaz nepauzdams tādu cieņu un bijību, kāda man bija. Ka tas viss nav asi un ļauni teikts, to sapratu tikai vēlākos gados, kad iepazinu autoru personiski un redzēju viņā cilvēku, kas nekad neko ļaunu nespēj pateikt. Mācījos šo cilvēku pazīt kā patiesu, latvisku dvēseli, sirsnīgu vienkāršu bohēmieti, bez lepnības un dižošanās.[6]”

 Satīras dzejnieks sāka rakstīt vēl pirms I Pasaules kara. Īpaši uz to mudinājis “Lietuvēna” redaktors Jūlijs Pētersons, un drīz viņš šeit jau bija pastāvīgs autors. Lūk šādi viņš sevi pieteic, kāda mazliet nenopietna, rīmēs rakstītā, latviešu literatūras gada pārskata nobeigumā.

Es pantnieks Ludvigs Šanteklērs,

Man visas dzejas smukas

Un gabalu šo beidzamo,

To “Lietuvēnā” drukās.

Tas visiem patiks, zinu jau –

Es atzinību gūšu

Un skaitīts tautas ģēnijos

Vispirmās rindās kļūšu.

Arī vēlāk viņš regulāri publicējas  satīriskajos žurnālos un literārajos pielikumos - “Tagadnē”, “Dadzī”, “Jaunajā Dienas Lapā”, “Rīgas Ziņās”, “Latvijā”,  “Latvijas Kareivī”, “Jaunākajās Ziņās”, “Sikspārnī”, u.c. Pats viņš no 1920. līdz 1937. gadam arī rediģē “Laika Zoba kalendāru”, kuru izdod J.Roze. Ap šo laiku viņš ir viens no pazīstamākajiem latviešu humoristiem un jo īpaši slavens ar savām improvizētāja spējām.

Lūk vēl neliels fragments no Kārļa Eliāsa atmiņām: “Vēlākos gados mūsu ceļi biežāk krustojās gan rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības sapulcēs, gan citur. Kādreiz Preses ballē L.Šanteklērs vadīja tā saukto “Rīmju smēdi” (Laikam jau viņa paša izdomājums), kur uz vietas apdzejoja katru, kas to vēlējās. Bija iespiesta speciāla glīta lapa, kurā tad jāieraksta apdzejojamam veltītais pants un laipni jāpasniedz.

“Rīmju smēdes” kalējmeistara L.Šanteklera palīgi resp. zeļļi bijām abi ar Aleksandru Čaku. Pats “kalējmeistars”, savas smēdes produkciju reklamēdams, kā paraugu bija licis paša rakstītas apdzejojuma rindas, kas atradās iespiestas izsniedzamajā lapā. Tajā, protams, kā autogrāfu vajadzēja vēl ierakstīt katram apdzejojamam veltīto pantu. “Kalējmeistara” reklāmas rīme bija šāda:

Redzot Jūs tik daiļu, staltu,

Jūtos dziļi kustināts.

Par jums dzejoļus vien kaltu,

Debešķīgi lustināts![7] ”

Cits humorists Roberts Vizbulis, jeb Ustuptēvs savās atmiņās atstāsta šādu epizodi. - 1924.g. vasarā Rainis, viņš un Šanteklērs dzīvojuši kaimiņos Majoros. Katru dienu gājuši uz pludmali sauļoties, runājuši par dažādām lietām. Kādu dienu Šantekērs pienācis dungodams. Teicis, nupat pārtulkojis krieviski garīgo dziesmu “Kristus mana dzīvībiņa”. Un sācis dziedāt – Christos noja žizņeņka / Mņe smerķ frukti ņesut u.t.t  Sapratuši, ka tas ir kārtējais joks, pilnīgi burtisks un tādēļ bezsaturīgs teksts. (Tādu “atdzejojumu” netrūkst šodien un acīmredzot nav trūcis arī tad.) Taču  Rainim joks ļoti paticis un viņš “uzslavējis” dziedātāju, ka viņš jau tulkojot vēl labāk kā mācītājs Sanders. Tad nu dziedātājs cēlis priekšā vēl pāris līdzīgus “dziesmu pārlikumus”, līdz beidzot licis priekšā – kā būtu ja mēs ietu uz sacensību, un 20 minūtēs katrs uzrakstītu pa pantam kādu “nopietnu muļķību”.

Un pēc brīža Rainis, kurš pats reiz teicis: “smiekli, humors ir dārga manta, ja būtu man vairāk laika būtu arī es uzrakstījis pa humoreskai”, jau lasījis:

“Aplokā ganījušies teļi

Klusā nodabā – nezin kā

Gar aploku vilkam gadījušies ceļi.

Bet atkal nezin kā gadījies

Saimnieks tuvumā.

Vilks saimnieku nav manījis –

Klusi pie sevis domājis:

“Labi būtu gan!”

- “Ko tu te man!”

Uzreizi saimnieks iesaucies

“Vai neiesi nost!

Šis gribēs manus teļus te kost!”

“Ūja!” Vilks atteicis

Vai man dēļ tavu teļu

Nebūs brīv iet pa pagasta ceļu![8]””

Tā nu sanāk, ka Šanteklērs ne tik vien pats labprāt jokus plēsis, bet mudinājis darīt to visiem – pat Rainim.   

Tomēr ne vienmēr.

Reizēm varējis būt apcerīgs pat sērīgs. Un tad tapušas šādas rindas:

“Kā putns brīvs,

Es zilā bezgalībā laižos

No zemes mokām atraisīts...

Uz bālo laimes valsti lidu

Kur aizgājušie svētkus svin –

Kur gari zvaigžņu mīklas min.

Tur sidrabskaņas lejas

Kā klusi raud, kā smejas

Dzidrakordi iz fleitas –

Dej klusi miroņmeitas ...

Zilbāli tēli mijas.

Lūk, Dārziņš ziedu krēslā sēž,

Bet Poruks blakus slāpes dzēš

No mīlestības rožu kausa –

Tam balti sapņu gari klausa.

Tik Blaumans klusi zvaigznes vēro

Pēc zemes dzīves, straujās, sēro.

Bet Zeltiņš, aizmirsis, ir paleti ir krāsas

Pie strūklas sēd. Līst zelta lāses...

Un smaržo rozes – viļņo balsis

Tas Melancholiskajais valsis...

Zilbāli tēli mijas –

Un smaržo rožu vijas... ”

Roberts Vizbulis atceras arī šādu gadījumu: Kādreiz sēdējām Majoru liedagā, priecājāmies kā kaijas kā kaijas svilpodamas lidinās. Te viena gudriniece paķer kādu nelielu gliemezi, un gaisā palaiž vaļā. Gliemezis krītot uz cietzemes pāršķeļas un palūk gudrā kaija garšīgi notiesā savu laupījumu un izgudrojumu. Skatāmies vai arī citas tā darīs? – Nē! – Tās tik kliedz un badīgi kaujas ap kaut kādu beigtu zivi.

Redzi nu Ustuptēv – teic Šanteklērs – gluži tāpat iet ar mums cilvēciņiem. Viens pārēdies kā mopsis – bet otrs kā bada kaija lidinās. Bļauj – jo vajaga atrast, vajaga izdomāt, un kas ko atrod un izdomā, tas dzīvē spurdzinās uz priekšu. – Bet turpretīm citam neveicas un neveicas...

Un Šanteklērs ņem zīmuli, grāmatiņu un raksta feļetonu, un salīdzina cilvēkus ar šīm kaijām.

Tad ... nosmejas – Vai tu atminies to apķērīgo kaiju, ar to nieka gliemezīti? Redzi tāpat man iet. Es staigāju un klīstu, un sarunājos ar visu dzīvo radībiņu. Un neko es nepalaižu garām. – Pasaulē tik lielā un brīnumskaistā daudz brīnumu notiekas zem saules. – Un ja arī kādreiz jāpacieš, un kaut kāda nebalta dieniņa paskrien zem kājām, tad nevajag tūdaļ flinti sviest krūmos. Bet zini visām ciešanām jau ir reizi savs gals. Tāpat kā dažām laimes dienām – tik īss mūžiņš. Tādēļ draugs smejies, kur vien tik iznāk pa ķērienam. Jo gaudas rada gaudas un raudas, un asaras samaitā acu spožumu...

Un Šanteklērs dzīvo spēlē teātri un raksta, raksta, raksta.

Raksta satīras. Raksta ludziņas. Raksta radiofonam. Raksta apcerējumus par saviem draugiem teātra aktieriem – Eduardu Vulfu, Rodrigo Kalniņu, Aleksandru Michelsonu, Kristapu Koškinu, Bertu Smiļģis, un daudziem citiem. - Apdzied visus teātra amatus un profesijas. Sastāda reizēm nopietnus, bet citkārt arī nenopietnus pārskatus par repertuāru un sezonas jaunumiem. Sacer suminājumus jubilejās un arī atvadu vārdus kolēģiem aizgājējiem.

Pats viņš aiziet 1941.g. decembrī.

 Un nobeiguma vietā gribētos vēl piedāvāt nelielu viņa eseju:

Pa vasaras brīvlaiku Nacionālam Teātrim pazudusi vecā skatuves grīda. Vecās grīdas vietā tagad pavisam jauna grīda; tāda, kas griežās ap savu asi kā zemeslode.

Vecā skatuves grīda pelna tomēr kādu atzinības vārdiņu. Par ilggadēju kalpošanu Melpomenai šī nelaiķe ir jāpavada ar sīku nekrolodziņu.

Vecā skatuves grīda! Ar cirvjiem un laužņiem tu izārdīta; tavas vecās koka miesas pajuka kā prauli. Bet reiz arī tu biji jauna un smaržoji pēc saulaina meža.

Cik daudz tu esi piedzīvojusi, mīļā, vecā koka grīda. Uz tevis ir lijušas īstas asaras un viltotais skatuves vīns. Par tevi ir ripojuši butaforiski zelta naudas ripuļi kā dejā. Uz tevis ir kari izkaroti un miers līgts.

Ne tikai latvju mākslinieki pār tevi ir gājuši, ļoti godātā koka nelaiķe. Dažādu tautu ģēniji un talanti (diletanti arīdzan) te ceļus locījuši. Vāci, krievi, ēbreji, poļi zviedri, lietuvji, igauņi, franči un tā bezgala šo tautu sarakstu varētu papildināt.

Jāzepa brāļi ceļos te krituši. Te Hamlets ar kapračiem filozofēja. Pa tavām lūkām sarkani viltīgi velni un pelēki zemes gari uguni gaisā spļāvuši. Katra tava šķiedriņa pierunāta ar dziļām gudrībām un jokiem arīdzan. Tavas skabargas būtu uzglabājamas Kaupiņa muzejā, jo viņas ir dūrušas mākslas priesteru kājās.

Pār tevi ir klājies karāļu mēteļu purpurs, pār tevi ir čāpojušas nabagu pastalas un braši klaudzējuši varoņu piešaini zābaki.

Vai malkā tu tiksi sadedzināta, vai kā prauli vējā izkaisīta, to mēs nezinām. Bet godbijīgi tevi pieminam, vecā skatuves grīda. Ar tevi aiziet nebūtībā vesels slavas laikmets.

Lepni griežas jaunā grīda. Balta un tīra, sveķu smaržas pilna. Lai godam viņa kalpo mākslai, kā viņas priekšgājēja to darīja.

Vairs īkšķi kājai mākslas priesteris neatdauzīs pret izlīdušu zaru, vairs skabargas nedursies caur heroldu zābakiem.

Skani, jaunā grīda! Vecā grīda, aiziedama mūžības pensijā, atstāj tev savu slavu un tradīcijas. Griezies pretī jaunam laikmetam un nesi mūs pāri sev uz jaunu, panākumiem vaiņagotu sezonu.[9] 

---

[1] L.Šanteklērs. Sezonas ieskaņas. Teātra Vēstnesis 1929./1930.g. sezona. Nr.1. 16.lpp.

[2] Padomju laikā, teātra dibinātāja godā vienpersoniski cēla Andreju Upīti, kurš 1919.g. bija Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas priekšnieks. L.Dzene grāmatā “Drāmas teātris” (1979.g. “Zinātne”) apraksta, kā viņš,  trīs dienas pēc 1919.g.8.II veiktās teātru ēku nacionalizācijas akcijas, laikrakstā “Cīņa” publicējis plašu direktīvu rakstu – kādam ir jābūt jaunam, proletāriskam strādnieku teātrim. Un jau nākamajā dienā 12.II jaunajā Strādnieku teātrī sākušies mēģinājumi, un tā nodibinājies jaunais teātris. – Šeit pat paviršam vērotājām skaidrs, ka trīs dienās var sacerēt direktīvu rakstu, var ierādīt kādai esošai trupai jaunas telpas. Tomēr, pilnīgi neiespējami būtu savākt vienkopus karā kliedētos latviešu profesionālos aktierus un izveidot trupu tukšā vietā. – Tāpēc man gribētos pakavēties pie šī notikuma piemirstās priekšvēstures. – Lieta tāda, ka jau ilgāku laiku latviešu profesionālo teātru aktieri bija cīnījušies par jaunu telpu ierādīšanu. Un šai cīņai bija vismaz trīs organizatori.

Visupirms, Rīgā visus kara gadus turpināja darboties Rīgas Latviešu biedrības dibinātā un uzturētā Rīgas Latviešu teātra trupa. Kopš 1908.g.  tā darbojas ar “Interimteātra” nosaukumu. Bet vācu laikā 1916.g. tā iegūst tiesības ievākties Rīgas II teātra telpās kanālmalā un atkal ar nosaukumu Rīgas Latviešu teātris darboties tur. – Tikai 1918.g. decembra beigās sakarā ar varu maiņu šīs trupas darbība apstājās. Taču direkcijas loceklis Jānis Brigaders un režisors Pēteris Ozoliņš cerēja izrādes atsākt.

Otrkārt, arī kara sākumā apturētā Rīgas Jaunā teātra trupa intensīvi meklēja sev telpas. Šo trupu Rīgā koordinēja  Kārlis Freinbergs. 1917.g.V,  pēc Februāra revolūcijas, kā pirmais  no Jaunā Rīgas teātra direkcijas atgriezies Rīgā, viņš uzskatīja par savu dabisku pienākumu atbildēt uz visā Krievijā kliedēto agrāko aktieru vēstulēm, kas pienāca uz teātra adresi. - Aktieri, kuri bieži atradās visai spiedīgos apstākļos un bija spiesti pārtikt no gadījuma darbiem, vēstulēs taujāja pēc darba un mudināja direkciju meklēt  jaunas telpas. Tāpēc jau 30.V viņš izmantojot savu direkcijas locekļa statusu sapulcināja agrākos teātra finansētājus - Skatuves Biedrības biedrus. Viņu vārdā top Rīgas pilsētas pašvaldībai adresēts lūgums piešķirt teātrim telpas. – Lūgums tika noraidīts. -Ar līdzīgu lūgumu viņš griezies arī pie vācu okupācijas varas. Ap viņu bija sapulcējušies jau krietns skaits aktieru. 1918 g. beigās šī trupa bija gatava darbam, un gribēja tagūt savas telpas Lāčplēša ielā. Freinbergs par to rakstīja laikrakstā „Jaunais Vārds”. - Bet neskatoties uz Vininga solījumiem lūgums atkal noraidīts.

Treškārt, jāpiemin, ka Jānis Akuraters, kurš kopš 1917. g vasaras aizrāvies ar Nacionālā teātra ideju. Vācu laikā viņš Valkā nodibina Pagaidu Nacionālā teātra trupu.

Un šādā gaisotnē Rīgā klajā nāk Upīša avīžu raksts. – Skaidrs, ka tai pat dienā pie Upīša kabineta durvīm Izglītības komisariātā jau klauvē viņa sens paziņa, „beztelpu trupas” vadītājs Kārlis Freinbergs – lūdz viņam telpas dot. Upītis sāk pārstāstīt savu „strādnieku teāra” vīziju. Bet Freinbergs uz to atbild ar – „Labi, labi, lai ir strādnieku teātris! Mēs jau neiebilstam...” Un projām dodas jau ar tagadējās Nacionālā Teātra mājas atslēgām kabatā. – Tā piedzimst Strādnieku teātris.

Tanī pat dienā agrākā Rīgas Jaunā Teātra trupa ievācas jaunajās telpās. Bet nepagūst jauno namu pat kārtīgi aplūkot, kad pie durvīm klauvē vēl daži, ne gluži sveši kolēģi, šoreiz no kādreizējā konkurenta, agrākā „Interimteātra”... Arī viņi pamanījuši, ka pie nama, kur viņu trupa kādreiz spēlējusi, latviešu aktieri apgrozās. – Vai kolēģus, profesionālus aktierus, projām dzīsim? – Nē taču! – Un tā visai drīz šeit  klāt piepulcējas visi spēcīgākie arī šīs nelielās trupas spēki, pašu Brigadreru iesaitot, un sākas mēģinājumi. Notiek pat pirmizrāde.

Bet padomju varas periods ir ļoti īss. Komisāriem nākas steigšus pamest Rīgu. Andrejam Upītim arī. Taču teātra namā kanāla malā paliek trupa, kura nekur mukt negrasās.

Pilsētā ienāk Baloža brigāde, Freinbergs saņem komendantūrā atļauju trupai darboties – kā atjaunotam Rīgas Jaunajam Teātrim. Par laimi, jaunais komentants ir tieši šī teātra bijušās aktrises vīrs.

Vēl dažas dienas vēlāk Rīgā ar tvaikoni „Saratov” atgriežas Latvijas Valdība, līdz ar tās ierēdni, nacionālā teātra idejas autoru Akurateru... Un pie viņa kabineta jau tūdaļ klauvē sens paziņa, tas pats Freinbergs. – Akuraters viņam stāsta par izauklēto nacionāla teātra viziju. Un atskan jau pazīstamā frāze.- „Labi, mēs neiebilstam!” Un jau nākamā dienā pie nama kanālmalā parādās jauna plāksnīte – Nacionālais Teātris. – Šeit gan maza nesaprašanās sanāk, kad vēlāk no Valkas ierodas „Pagaidu nacionālā Teātra” ļaudis. Viņi presē sāk sūdzēties, ka – kamēr šie tālumā un gandrīz trimdā auklējuši nacionālā teātra vārdu un ideju, Rīgā to piesavinājušies „bijušie sarkanie”... Taču sūdzas viņi ne pārāk ilgi. Jaunajā Melpomenas tempļa aktieru ģērbtuvēs vietas atrodas, gan labākajiem no viņu vidus, gan vēl citiem izciliem latviešu dramatiskiem aktieriem – kuri iepriekšējā gadumijā no badā mirstošās Pēterburgas ar Konservatorijas un Nacionālās Operas ešeloniem Rīgā bija atmukuši. Tā piedzimst teātris, kuru mēs šodien saucam par Nacionālo.

 

[3] L.Šanteklērs. Atmiņas par “Saldeno pudeli” (rakstītas 1927.g.augustā). Teātra Vēstnesis 1927./1928.g. sezona. Nr.1. 5.lpp.

[4] Arī spoža personība latviešu teātrī. Tulkojis vairāk kā 30 lugu, aizrautīgs teātra vēstures pētnieks, kurš kādu laiku bija otrs šī  teātra dramaturgs, bet no1925. līdz 1937.gadam arī Nacionālā Teātra direktors. Tiesa, visus brīvvalsts pastāvēšanas gadus viņš bija arī viens no “Jaunāko Ziņu” redaktoriem. Un daudzo blakus pienākumu dēļ skatuves žurnālistikai un iemīļotajai teātra vēsturei tam atlika daudz mazāk laika nekā viņam pašam to gribētos. – Viņa plaši iecerētā Latviešu teātra vēsture tā arī palika neuzrakstīta. 

[5] L.Šanteklērs. Pošanās uz pirmizrādi. Teātra Vēstnesis 1932./1933.g. sezona. Nr.1. 11.lpp.

[6] K.Eliass. Ludvigs Šanteklērs – Mārtiņš Gailis /no cikla “Dzīves ceļā sastaptie”/ (Kārļa Eliāsa kolekcija. Rokraksts. Nr97379 K.Eli R2/6)

[7] K.Eliass. Ludvigs Šanteklērs – Mārtiņš Gailis /no cikla “Dzīves ceļā sastaptie”/ (Kārļa Eliāsa kolekcija. Rokraksts. Nr97379 K.Eli R2/6)

[8] R.Vizbulis. Vizbuļa atmiņas par Raini. (Raiņa kolekcija. Rokraksts. Nr 20765 Rai R186/4)

[9] L.Šanteklērs. Epilogs vecai skatuves grīdai. Teātra Vēstnesis 1931./1932.g. sezona. Nr.1. 15.lpp.