VĒSTULE NO BAURU ZEMES

(Pasta balodim izkritis pergamenta tīstoklis - vai varbūt feļetons.)

Mīļie pasaulē kliedētie brāļi! 
Nu jau drīz simtais gads būs apkārt, kopš mūsu cienījamā ordeņa vīri tika padzīti no zemēm, kurās ar iekarotāja tiesībām saimniekoja  iepriekšējos septiņus gadu simtus. Un beidzot varu ziņot, ka tā stunda, dēļ kuras tiku šeitan priekš novērošanas atstāts – ir tuvu!
Tie bauri, kas vēl pavisam nesen uz sevi un savu varēšanu tik stipri bija pārliecināti un lepni, nu tapuši - bailīgi un kusli. - Šīs zemes pilsētas paliek tukšas.  Miestos mājas top pamestas un grūst kopā. Bet lauki pamazām aizaug ar mežu. Savukārt, tautas top - jo dienas, jo mazāk.
Protams, viss nesākās vienā dienā. 
Jau pirms gadiem pārdesmit, šejienes pagastos, katros saulgriežos, varēja skaitīt pa dažiem dučiem maizes ēdāju mazāk. Mātes vairs nevēlējās pasaulē laist bērnus. Precīzāk, viņām tam nebija laika. 
– Atceraties, mūsu valdīšanas laikos, ja jaunkundze savos “precību gados” tika pie vīra, tad drīzi arī pirmdzimtais bija klātu. Un pēc tam vēl un vēl. Un tā - nedz kari, nedz mēri nespēja mūs nīdēt. 
Taču tagad, kad jumpravas vairs neprecas nedz “precību”, nedz “Kristus gados”, bet tuvāk “Balzaka vecumam”… Tad nu skaidrs, ka arī bērnu skaitam jātop mazākam.
Taču tā nebija vienīgā nelaime.
Jo dienas, jo vairāk, ļaudis naski kļuvuši uz projām došanos. 
Nu jau skaidri redzams - katrs desmitais šeitan dzimušais, te vairs nedzīvos. Viņiem atvadoties no šīs zemes, skaidrs, ka tā vairs nav nekāda peļņā braukšana. Un līdzi viņi aizved arī bērnus. 
- Jau var skaitīt, ka no katra šeitan pēdējos gados dzimuša mazuļu simta, uz tālām zemēm jau devušies pa ducim - pat  “velna ducim”. 
Atkārtošu, jau pa ducim no katra jaundzimušo simta. Lai arī pieaugušie aizceļo vēl tikai katrs desmitais. Tātad, bērnu vecākiem šķiet, ka šai zemei nav nākotnes, un tādu dzimteni viņi bērniem nevēlē. – Bez tam, redzams, aizbraucēju cipars ar katru gadu top lielāks.  
- Vārdu sakot, tauta bēg. Nu akurāt, kā tajos vecos Pletenberga laikos, kad dēļ kariem, katrs piektais Dancigas birģeris runāja kursiski. Savukārt, turienes rātskungi atsacījās ļaudis Kurzemes muižniekiem atpakaļam dot, jo tas bija pretīm nez kādām tur viņu pilsētas ruļļos ierakstītām brīvestībām. 
Un pats dīvainākais, ka šoreiz par iemeslu lielajai tautas bēgšanai nav - nedz karš, nedz mēris, nedz kādas Debesu uguns krišana, bet pašu šejieniešu muļķīga rosība. 
Ne velti savulaik mestrs Johans Freitags fon Loringhofe sacījis: Muļķis ļaunāks par slepkavu. Jo pat algots kāvējs dažkārt var savu upuri pažēlot. Bet muļķis, it īpaši, ja iedomājas svētīgu darbu darām- nost maitājamo nežēlos nekad. 
- Tā nu šīs zemes valdītāji tagad ir daudz mūsu lietai dikti derīgu jaunievedumu ieviesuši.
Un, savādākais, tiem pat liekoties, ka ar to viņi labu dara. Vai vismaz, nedara ļaunuma sev…
Atcerieties tos laikus, kad mūsu svētie vīri, bīskapu kalpi un ordeņa brāļi – katrs no savām zemēm ņēma “desmito tiesu”. Un cik ļoti šejienes bauri ar to nemierā bija. Sacīja, ka caur to mēs viņiem “visu dzīvības sulu spiežam ārā”. 
Taču ziniet… - Tagad viņi tiem skrīveriem, kas mūsu būvētajā Bruņniecības namā un citās lepnās mājās iesēduši - maksā divtik, trīstik, un pat vēl! 
– Kā lai te neatceras mūsu gudrā, žēlīgā un svētītā mestra kunga senlaikos bieži atkārtotos vārdus: “No viena lopa vairāk par vienu ādu par nožēlu novilkt nevar. Un, ja mēģina vilkt vairākas, tad nebūs ne ādas, ne gaļas, ne lopa.”
Nu, bet šeitan - tagad laikam domā citādi. 
Stāsta, daži pie teikšanas tikuši pat cerējot – lai brauc visi, tad šamējiem vairāk šejienes zemes un visādu citādu labumu atlikšot. 
Mazāk gudrie cits citu pat mudinot, arvien jaunas pārestības “savam tuvākajam” izdomāt. 
It kā nezinātu – nav zemei vērtes bez arāja, āmuram bez kalēja, bodei bez andelmaņa, novadam bez gudrām galvām, bet namam bez saimnieka un saimes. 
Un vēl cerē, ka aizbēgušo ļaužu vietā, pie viņiem kādreiz muļķi no visas pasaules saskries. Kā tādas aitas uz cirpšanu. - Bet pagaidām, tikai šejienes varnešiem pašiem nākas atkal un atkal jostas ciešāk savilkt. Un cerēt, cerēt, cerēt – uz brīnumu.

*

Biju liecinieks vēl kādai dīvainībai.
Pirms gadiem padsmit, šejienes lielākie rakstu pratēji bija lēmuši, ka tauta esot par mazum skolota. 
- Vai atceraties tos laikus, kad vairumam šejieniešu pietika ar  trīs klasēm pagasta skoliņā? Bet, kurš pēc tam vēl četri gadi pilsētas, vai arī kādā amatniecības skolā bija gājis, tam mūža maize bija nodrošināta. - Bet te, pirms šiem notikumiem, jaunā ataudze veselus vienpadsmit gadus jau skolmeistaru gādībā bija nodota. Un, ja kāds vēl gribēja arī amatu mācīties, tad tas pavisam skolojās veselas divpadsmit ziemas. 
Taču nu tika izlemts lietu vēl uzlabot.
Tagad, visupirms, visiem divpadsmit ziemas bija mācāmas. Un, aumeistariem protams lieli prieki bija, jo par katru darba stundu tak viņi saņēma skaidra sidraba dālderi.
Taču tad, bērnu kļuva arvien mazāk. Un atkal bija jādomā- ko iesākt? 
Tā, “skolu kungi” lēma vēlreiz - ka amatu skolas jātaisa ciet. Redziet, lai mācītu amatu, vajadzīgi vismaz ēvele un cirvis. Un tie maksājot “baltu naudu”. Tātad, nauda šeitan tiekot bez jēgas izsviesta. Toties, lai parastā skolā tauta gudrības smeltos, pilnīgi pietiekot visus sasēdināt solos, un runāt ar viņiem, runāt ar viņiem, runāt… 
Un tas nekas, ka audzēknis šāds pēc divpadsmit gadiem – bieži vienīgais ko bija iemācījies, bija rātna sēdēšana un uzmanīga ausīšanās, vai snaušana vaļējām acīm.
Ak jā, ēst tāds jaunskungs un jaunkundze tētim un mammai joprojām vēl prasīja. Jo pats neko nopelnīt neprata. Un, pasargi Dievs, nedrīkstēja ar! 
Tāpēc drīz tauta sāka brīnīties par šādu dīvainību – cilvēks tā kā skolots, bet gudrāks tapis nav?
Taču, tad skolmeistari lēma vēlreiz. 
Ja jau pēc tādas brangas mācīšanās neviens neko  no dzīves nesaprot… Tātad, bērni ir jaunajos laikos no dabas kļuvuši muļķāki – un jāskolo vēlreiz! 
Tad nu atcerējās, cik labi, ka šiem virs parastajām arī augstākas skolas vēl ir! Un izdomāja, ka labi būtu, ja “tur augšā” censoņus visus uzņemtu tālākai prāta asināšanai.
Ar visiem nesanāca. Jo profesori atsacījušies visus pretī ņemt. Atsacījās, lai arī viņiem, protams, no tā visādi labumi tiktu.
Tikai trīs no katriem četriem izdevās tur augstāk iekārtot.
Un tikai divi no šiem trijiem, pēc gadiem četriem vai sešiem, šudierēšanu ar grādiem beidza.
Bet tik un tā, nekad vēl šeitan tik daudz augstu skolu izdotu zieģelētu študierēšanas papīru nebija bijis. 
- Ak kā nu daži dižojās, ka nekur citur pasaulē tauta nav tik gudra kā te! 
No katriem simts, puse ir bakalauri, bet ducis vēl arī maģistri turklāt. 
Sacīja, ka no visas pasaules tagad pie mums ļaudis brīnīties braukšot! 
Kā tur ar to brīnīšanos sanāca - nezinu.
Bet lauki sakoptāki no tā nekļuva. Un pilsētas turīgākas ar. 
- Jo, rādās, pie lemšanas nebija kādu nieku zinājuši. 
Latīniskais vārds “baccalarius”  kopš senlaikiem nozīmē bruņinieku un muižas īpašnieku, bet “magister” - skolotāju. Augstās skolās cilvēku par priekšnieku un rakstu mācītāju taisa. Un ar vienu tādu pilnīgi pietiek katriem cilvēkiem desmit, bet reizēm arī vairāk.
– Bet kas gadās ja titulis ir –bet maizes nav?  Ja, vismaz četriem no katriem pieciem jaunajiem censoņiem te nākas dikti vilties, jo kārotā maizes darba vietā dažkārt rokās dabū tikai sētnieka slotu.\? 
- Tad neko labu sagaidīt nevar! 
Gudrākie, kas visu saprata, tūdaļ devās uz tālām zemēm. 
Un daži tur pat tīri labi iekārtojās. Taču nav dzirdēts, ka kāds no viņiem būtu par saviem šejienes skolotājiem labus vārdus sacījis. Jo, ne jau tam viņi bija, 16 un dažs pat 18 gadus, centušies, lai beigās tiktu no dzimtenes padzīti. 
– Tā nu no visas šīs tautas gudrības kampaņas labuma nebija nekāda. 
Arī, uz vietas palikušie študierētie kurnēt mēģināja. Bet viņiem paskaidroja. – Nu, protams, amatu visiem nepietiks. Toties tagad mums priekšnieki būs vislabākie un viedākie pasaulē. Jo izvēlēsies taču tikai – pašus, pašus, pašus…
Par pēdējo, gan nu drošs nemaz neesmu. 
Jo, “roka roku mazgā”, un “vārna vārnai acī arī neknābs”. 
Tātad, pat, ja kaut kur simt gribētāju uz vienu krēslu pulcēsties – vinnētāja pavisam noteikti “nejauši” izrādīsies tā meitiņa, kurai māmiņa mājās būs pačukstējusi - rātni pagaidīt uz lievenīša, kamēr “labi zināmā tante” kādu atsūtīs pakaļ… 
- Bet, ja nebūs šādu kandidātu, tad droši izvēlēsies starp tiem, kuri jau no jaunām dienām “zina kurā vietā vajag smērēt”, vai “kā mīlīgs teļš pamanās– divus cičus zīst”.

*

Tad nu šamajos laikos, mīļie brāļi, uz katru šejienes skrīveri - ir četri niknie, kas, ar mēslu vai siena dakšām, kā lūši skatīdamies staigā viņam skaudīgi apkārt. 
Nu akurāt, kā franču zemēs Luija XVI laikos, nu pirms tā lielā grautiņa. Tad arī daži rakstīja, ka mācīto esot par daudz, un visi viņi “neesot pie vietas”. Bet vai tad tajos laikos kāds prātīgos vārdos klausījās? Vispār, tagad jau tāpatām! 
-  Tādēļ neskaidrības ir tikai divas - cik ilgi mierā te vēl dzīvos, un nez kurš būs tas pirmais, kas akmeni metīs? 
Bet, tas, ka stunda sitīs, nu gan varētu būt stipri ticami.
Un tādēļ mīļie brāļi - mums jābūt gataviem, pa jauno “juku un jucekļa laiku” atgriezties savās pilīs un muižās. 
- Protams, daudzas no tām cietušas no laika zoba un šejieniešu negudras saimniekošanas. Taču nekas! Būs nauda – salabosim! Un arī kārtību ievedīsim – gan šejienes zemēs, gan Tā Kunga avju barā.“Melnās avis” un buntavniekus aizvilksim pie tiesas. Un, šejienes iedzimtie mums atkal būs gatavi par to pateicībā piedurkni bučot.  
-  No rakstu pratējiem, bet tādu šeitan pārpārēm, nozīmēsim jaunus graudu maisu, linu kūlīšu un darvas mucu skaitītājus. Arī smukākajām un jaunākajām aumeistarienēm darbu atradīsim. Kaut vai liksim, lai viņas mums klavieres spēlē, gaspažām nagus pulierē, un iedzimto žēlabas vienam par otru priekš mumsīm iztulko. 
Bet naudu skaitīsim paši. Jo tādu lietu uzticēt nevienam nevar. 
Bet, no tiem kam roka smagāka, un prāta nav pārāk daudz- nozīmēsim vagarus. 
Un atkal šeitan būs miers, saticība un laba kārtība.
Tā ka esiet gatavi mīļie brāļi.

Post Scriptum. - Starp citu, šejienes skrīveri gatavojas jaunu likumu pieņemt. Pēc tā, katrs svešinieks varēšot šejienes zemi par lētu naudu uzpirkt. Nu dien, ne es viņus uz šādu lielisku domu esmu vedinājis… 
Bet, vai nu vecajā Bruņniecības namā, kāds senajiem saimniekiem labvēlīgs spoks rosās. Vai arī, niekalbji, kungu vietās sēdot, paši sevi par baroniem jau iedomājušies. Un sapņo, ka jaunie ārzemju saimniekotāji, viņu tautas brāļus labāk par savējiem izdzīt pratīs. Cer, ka svešie vēl, no iekasētās peļņas, šiem brangus nodokļus atmetīs. 
– Piemirsuši tikai, “tas kurš zeltu skaita - tas arī ir īstais kungs”. 
- Jo, kā tur mūsu laikos rīmēja? – Tikai tas šeitan augstos amatos kāps, kurš būs- saksis, meklenburdzietis, vai švābs…”
Tātad, nez cik ilgi Dievs vēl būs vēlējis, tiem šejienes bāliņiem, tajā mūsu būvētajā namā vēl būt?
Jūsu brālis Teodorihs - pēdējais Tā Kunga bruņinieks šajās barbariskajās zemēs.


(Šo tīstokli “nejauši kāpostos atradis” un lasītājiem priekšā licis – Aldis Upmalis.)
Ilustrācija- Kārlis Jēkabs Vilhelms Hūns (1831.-1877.) Bērtuļu nakts priekšvakarā.