11.novembris - tautas svētki.

Aldis Upmalis

Daugavmala- pie Dzelzs tiltiem,pēc Bermonta padzīšanas

11. novembris-tautas svētki.

Klāt ir Lāčplēša diena ar neiztrūkstošajām militārajām parādēm un svecēm Rīgā, pie Prezidenta pils, krastmalas pusē. Un dažkārt liekas, ka tā bijis vienmēr. Un tikai, paraugoties vēsturē atpakaļ, redzam - ka tradīcijas mēdz pie mums atnākt pa visai līkumotiem ceļiem.

Par senāko šīs dienas tradīciju jāuzskata sveces. – Kad 1919. gada 11. novembrī Rīgas luterāņu baznīcu zvani vēstījuši par Bermonta armijas padzīšanu, bijušo kauju un cilvēku bojā ejas vietās, Daugavmalā, Vecrīgā un Pārdaugavā, bojā gājušo radinieki un draugi, atbilstoši senai tradīcijai dedzināja svecītes. Tas atkārtojās arī vēlākajās notikumu gadadienās. Tomēr pamazām, Pārdaugavā sveču liesmiņas redzēja arvien mazāk. Daļēji par to var pateikties pilsētas kārtības sargiem un ugunsdzēsējiem. Stihiski radušās piemiņas vietas dažkārt atradās bīstami tuvu šķūnīšiem un koka dzīvojamajām ēkām. Tāpēc, lai izvairītos no ugunsnelaimes ticis lūgts ugunis dedzināt mazāk ugunsbīstamās vietās. It īpaši, kad mazās svecītes sākuši aizstāt ar „ploškām” – jeb kā tolaik saukuši „spulgām”.

Daugavmalā piemiņas liesmas sākotnēji bijušas redzamas – sākot ar pili un beidzot ar Dzelzs tiltiem. Visvairāk tās degtas pie tiltiem agrāko ierakumu vietā. Bez tam, saskaņā ar kādu senu, varbūt vēl pagānisku rituālu, mierīgā laikā sveces un spulgas likuši uz dēļiem un plostiem - un no laivām, kuģīšiem, piestātnēm, tiltiem un Zaķusalas gala - laiduši lejup pa straumi. Šī tradīcija bijusi īpaši iecienīta 30-os gados. To ļoti iemīļojuši skolnieki, kuri lampionus šajā dienā Daugavā laiduši pat organizēti, veselām klasēm. Tā ugunis degušas arī likteņupes straumē. Un – ne tikai tur... Jo „Ulmaņa laikā”, skolnieku izgatavotās „mongolfje laternas” šajā vakarā Rīgas centrā cēlušās arī debesīs. – Pēc atmodas pēdējā tradīcija gan nav atdzimusi. Tāpat, kā retāki kļuvuši patriotisko organizāciju rīkotie lāpu gājieni no centra uz Brāļu kapiem šajā vakarā. - Bet viss jau mēdz mainīties.

Arī pirmskara Latvijā daudz kas mainījās. – Sākumā, piemēram, uz Daugavas krastmalu nākuši tikai šeit „Bermonta kauju” laikā kritušo draugi un radinieki… Vienīgi otrajā kauju gadadienā šurp jau sākuši plūst arī citi. Un tā, pamazām, šurp sākuši nākt savus kritušos pieminēt visi rīdzinieki, kas draugus un tuviniekus zaudējuši – gan brīvības cīņās, gan Pasaules karā. Bez tam, pirmos gadus, sveces te stihiski dedzinātas ilgāk kā nedēļu. Tad, nebijis vēl konkrēta piemiņas dienas datuma.

Datums arī radies, savā ziņā nejauši. - 1921. gada 11. novembrī presē pirmoreiz parādās ziņa, ka tiek atzīmēti Lāčplēša kara ordeņa simboliskie gada svētki. (Faktiski, likums par ordeņa dibināšanu pieņemts 1920. gada 18. septembrī. Tātad LKO faktiskā dzimšanas diena ir cita. ) Bet, līdzīgas, simboliskas „dzimšanas dienas” tobrīd bija daudziem Eiropas apbalvojumiem, un vairāki cariskās Krievijas ordeņi šeit nebija izņēmums. Acīmredzot arī pirmā Latvijas militārā apbalvojuma veidotājiem licies loģiski, ka arī mūsu zemes apbalvojumam šāda jubileja „pieder pie lietas”. Taču sākumā, tā domāta tikai kā šī apbalvojuma kavalieru diena. Tādas, parasti atzīmēja galvenokārt apbalvotie, un parasti visai šaurā lokā.

Savukārt, sākotnējā oficiāli izsludinātā Latvijas Brīvības cīnītāju piemiņas diena vispirms bija noteikta cita.  Ar 1922.gada 23. septembra noteikumiem par valsts karoga lietošanu, to sākumā mēģināja noteikt - 22. jūnijā. Tomēr, šis datums sabiedrībā netika pieņemts.

Bet jaunajiem Latvijas svētkiem nejaušu reklāmu nodrošināja valsts Apsardzības ministrs Gustavs Zemgals. Viņš, 1921. gada 18. novembrī, apsveic valsts karavīrus pavēlē Nr.54. Un šeit viņš cita starpā raksta – „Lāčplēšu gars mājo ikviena Latvijas patstāvības izcīnītāja krūtīs”. Jaunajai valstij praktiski vēl nav savu svētku, nav svinamu dienu. Bet šo pavēli ierindas priekšā lasa visās valsts karaspēka daļās. Un pašam runas autoram negaidot – sabiedrība to uzver kā rīcības programmu, svinēt nupat pasludināto kavalieru dienu visas valsts mērogā. Doma gūst lielu atsaucību – jaunās valsts armija, tautas kritušie cīnītāji un dzīvie varoņi – iegūst kopsaucēju.  11. novembris kļūst, par sākotnēji neoficiāliem, bet tomēr - visas tautas svētkiem. To sāk saukt par - Lāčplēšu dienu. Gustavu Zemgalu savukārt, starpkaru gados uzskatījuši par savdabīgu šo svētku krusttēvu.

Gustavs Zemgals pieņem parādi (Laikraksta "Brīvā Zeme"
ilustrētais pielikums,1927.gada Nr.27)

Taču tikai 1923. gadā, kad valsts oficiāli atzīmēja savu piecu gadu pastāvēšanu, 26. oktobrī „Policijas vēstnesī” parādās neliela ziņa. – „Līdz šim tautā saukto Lāčplēšu dienu-11. novembri, sākot ar šo gadu, ir nodomāts atzīmēt katru gadu, kā „Invalīdu dienu”, pēc kaimiņvalstu parauga.” (Par „invalīdiem” cara Krievijā bija pieņemts saukt visus karu veterānus.)– Tā, tautas piemiņas diena ieguva sev oficiālu atzīšanu un statusu. No šī gada svētkos sāka noturēt militārās parādes, un citus oficiālus masu pasākumus.  - Vienīgi, no jauna piedāvātais nosaukums sabiedrībā nelikās gana labs, un to drīz aizmirsa.  Svētki joprojām saucas vecajā vārdā - Lāčplēša diena. Un to ir pieņemts saistīt ar Lāčplēša Kara ordeņa simbolisko dibināšanu - dienā, kad Bermonta armija tika padzīta no Latvijas galvaspilsētas.

Tā dzimusi - visu Latvijas neatkarības izcīnītāju, aizstāvju un patriotu goda diena!