|
Ģimene pie sava mājokļa Londonas strādnieku
kvartālā ap 1900.g. - sena pastkarte. |
Aldis
Upmalis –dz.1964.g.Rīgā, 1995.g. LU Vēstures un Filozofijas fakultātē ieguvis maģistra
grādu, kā vēsturnieks – vēstures pasniedzējs, 2002.g. LU Sociālo zinātņu
fakultātē aizstāvēts arī maģistra grāds politikas zinātnē, vairāku desmitu
rakstu autors, kultūras vēsturnieks. Raksts uzrakstīts 2008.gadā vienam no
latviešu trimdas žurnāliem. - Raksts ielikts šeit tādēļ, ka tajā izteiktajām prognozēm nākamos gados diemžēl ir bijusi tendence piepildīties. Un varbūt, tas varētu palīdzēt saprast - kāpēc līdzšinējie mēģinājumi uzlabot demogrāfisko ainu valstī cietuši neveiksmi.
TIKAI
PIECI SOĻI LĪDZ
SABIEDRĪBAS DEMOGRĀFISKAI ATLABŠANAI.
Kāpēc mēs izmirstam?
Aplūkojot iedzīvotāju dzimumvecuma tabulas, skaidrs – neko
nedarot, pēc gadiem pieciem puse Latvijas pamatskolu nāksies slēgt, nebūs
audzēkņu.
Tiesa, vēstures mīļotāji zin maršala Šeremetjeva ziņojumu
caram Pēterim I – “Visā Vidzemē, līdz pat Rīgai, nav vairs ko postīt. Šeit
nemana nedz cilvēka, nedz dūmus. Nedzird ne gaili dziedam, ne suni rejam.”
Taču, jau pēc gadsimta zeme atkal bija ļaužu pilna. – Tomēr, grūti ticēt, ka
līdzīgs brīnums var atkārtoties.
PIRMAIS SOLIS...
Bet nu viela pārdomām.
Saskaņā ar prof. Paula Jurēviča vēl 20 gs. sākumā veiktām
aplēsēm, apmēram 1/3 cilvēku mirst, neatstājot pēcnācējus. Tātad, lai
iedzīvotāju skaits neslīdētu uz leju, katrā ģimenē, kurā tādi ir, vidēji vēlami
4 bērni. (Latviešiem, tolaik – 3,7).[i]
Demogrāfiskais kritums Baltijā un visā Eiropā sācies tikai ap 1860. gadu. Bet
līdz tam daudzus gadu simtus viss bija kārtībā. Baltie cilvēki dzimtā
kontinentā tīri labi vairojās, dziedēja karu un epidēmiju izrautos robus.
Paaudze nomainīja paaudzi. Bet tie, kam mājās zemes un maizes aptrūkās -
izceļoja. Tā eiropieši piepildīja Ameriku un Austrāliju, kolonizēja Āfriku,
Okeāniju un krietnu daļu Āzijas. – Taču tad 19.gs. vidū kaut kas sāka bremzēt
demogrāfiskā mehānisma ritenīšu smalko darbību.
Tikai kas?
Vispār jau pirms divi simti gadiem vērotāji bija pamanījuši
kādu dīvainību. Lai arī stāvoklis un turība augstāki, mācīto ļaužu ģimenēs
bērnu parasti bijis mazāk kā viņu nemācītajiem kaimiņiem. - Skaidrojumi tika atrasti dažādākie, sākot no
vissarežģītākajiem un beidzot ar to, ka – skola bērnam vienkārši maitā galvu! –
Bet ir šai parādībai arī racionāls un gandrīz matemātisks skaidrojums. Tas
izmaiņas ģimenes lielumā saista ar cilvēka personības veidošanās cikla un
apmācību ilguma savstarpēju neatbilstību. – Šeit jāatgādina, ka Austrumeiropā
mediķi 18-21 gada vecumu bioloģiski uzskata par ideālu pirmā bērna laišanai
pasaulē. Pēc 25 gadu sasniegšanas topošā māmiņa, stājoties uzskaitē, jau
automātiski tiek klasificēta kā persona ar iekavētu pirmo grūtniecību, bet pēc
35 gadiem –ar novēlotu grūtniecību. Tātad, lai arī bērni reizēm dzimst arī
četrdesmitgadniecēm, ja pirmdzimtais nav pieteicies līdz 35 mūža gadam, tam
visdrīzāk nebūs lemts būt. Lai arī dažkārt pateicoties ārstu rūpēm gadās
izņēmumi.
Un tad vēl otra lieta. - Katra grūtniecība, kura iestājas
pēc 40 gadu vecuma arvien vairāk ir saistīta ar risku. Tātad, sākoties
ceturtajam gadu desmitam māmiņām ar bērnu laišanu pasaulē labāk neriskēt.–
Viss!
Taču jau minēju, lai iedzīvotāju skaits neslīdētu uz leju,
ar pirmdzimto vien nepietiek. Ģimenē, kurā var būt bērni – vajadzīgas vidēji 4
atvases. Tātad – cik lielā mērā šāds vidējais nepieciešamais bērnu skaits
ģimenē iespējams, ja pirmdzimtais mātei
nācis pasaulē ap 30 mūža gadu? - Bez tam, vecākiem jaunā atvase ir ne tikai
“jāizmet pasaulē”, bet arī jāapgādā, jāaprūpē un jāaudzina. – Ģimene jāplāno!
Parasti pirmie divi bērni pasaulē tiek laisti ar 2-3 gadu atstarpi. Otro bērnu
var atļauties, kad pirmdzimtajam palicis vismaz gads. Bet trīs gadi ir
maksimālā vecuma starpība, kuras ietvaros bērni viens otru uztver kā
vienaudžus. Tāpēc šīs robežas vecāki cenšas ievērot. Tad, pēc otrā bērna
piedzimšanas mēdz ieturēt pauzi 4-10 gadi, lai pirmās atvases paaugas. Kāpēc
tas vajadzīgs, to zina ikviens kam nācies būt par aukli. Jaunie cilvēki pirmajos
mūža gados ir vienlaikus gan bezpalīdzīgi, gan ļoti aktīvi un tas no vecākiem
prasa milzumu uzmanības. Tikai kad pirmais bērnu pāris jau sasniedzis vecumu,
kad ar viņiem jau “var sarunāt”, ģimene var atļauties nākamās atvases. - Tā
sanāk, ka tikai lai laistu pasaulē paaudžu nomaiņai nepieciešamos četrus
latviešus, nepieciešami 13-18 gadi. Bet, ja svarīgs kaut neliels demogrāfisks
kāpums, jāatvēl jau gadi 23-25. – Bet ja pirmdzimtais nācis uz reproduktīvā
perioda beigām, pārējiem bērniem laika gluži vienkārši nepietiek.
Bez tam dzimstību
nopietni iespaido vēl kāda likumsakarība. Ir ļoti svarīgi, lai pirmais bērns
nāktu pasaulē pirms vecāki sasnieguši 20 gadu vecumu. Šī prasība saistīta ar
vēl vienu bioloģisku barjeru cilvēka attīstībā. – Cilvēka personība pamatos
veidojas līdz 21 mūža gadam. - Vēlāk, lai kas notiktu, lai kāda jauna
informācija nāktu klāt, to vērtē un sver caur pirmos divos gadu desmitos
iegūtās pieredzes prizmu. Tāpēc pirmos 20 gados cilvēkam jāiemācās
sarežģītākais. Viss, kas prasa pamatīgumu. - Diemžēl reti kam ienāk prātā, ka
mazu bērnu laišana pasaulē, rūpēšanās par viņiem, komunikācija – to pirmajos
mūža gados, kad viņi vēl vārdu un runu nesaprot, un arī vēlākā bērnu
audzināšana – nebūt nav viegls “mācību priekšmets” jaunajiem vecākiem. Šīs
prasmes nerodas pašas. Vecākiem to apgūšana prasa daudz spēka, laika, uzcītības
un labas gribas. Tāpēc ļoti ir no svara, lai arī šā mācību priekšmeta pamatus
abi vecāki sāktu apgūt pirms liktenīgā 21 gada. – Jo no vecuma, kādā apmācība
sākta, atkarīgs sekmju līmenis. Savukārt, ja vecākiem ar to veiksies, viņiem
nebūs nekas pretī šo lietu atkārtot. Savukārt, ja ar pirmdzimto nevedas, ja
bērnu audzināšana grūta, protams, jaunie vecāki būs apdomīgāki plānojot tālāku
ģimenes pieaugumu.
Kā šī sakarība izskatās
no statistiķu viedokļa aprakstījuši P.Zvidriņš un I.Vanovska grāmatā “Latviešu
statistiski demogrāfiskais portretējums”.[ii]
Viņi raksta – “20.gs. sākumā sociālā un ekonomiskā situācija Latvijā veicināja
samērā vēlu stāšanos laulībā, kas līdz ar to ietekmēja laulību auglības
(laulībā sastāvošo dzimstības rādītājus). Īsi pirms Pirmā Pasaules kara
atsevišķās Krievijas Eiropas daļas guberņās (Astrahaņas, Orenburgas, Permas)
līdz 20 gadu vecumam laulībā bija stājusies viena ceturtdaļa sieviešu, bet Kurzemes
guberņā laulībā šajā vecumā bija stājies tikai 21%, Vidzemes guberņā – 20%
sieviešu. Ja salīdzinām vidējo vienā laulībā dzimušo bērnu skaitu, tad
1910.gadā Kurzemē šis rādītājs bija 3,4 ; Vidzemē – 3,1 ; kamēr vidēji Krievijas Eiropas daļā tas
bija 5,3. ” – Par līdzīgu sakarību
liecina arī paleodemogrāfes G.Zariņas pētījumi.[iii] [iv] [v] [vi]
No tiem izriet, ka laikos kad mūsu tautai bijušas lielas ģimenes (11.-17.gs)
gandrīz visām mātēm pirmdzimtais bijis jau pirms 20 gadu sasniegšanas. Protams,
demogrāfiski aktīvākais periods bijis starp 25 un 35 gadiem. Šajā laika posmā
bērns vidēji nācis pasaulē ik pēc trim gadiem. Taču šāda demogrāfiskā ražība
acīmredzot bijusi iespējama tāpēc, ka pamats tai likts īstajā laikā. -
Rezultātā, lai arī apmēram puse bērnu mira, katrā nākamā paaudzē cilvēku bijis
par vismaz 1/4 vairāk nekā iepriekšējā.
Tad nu sanāk, ka ģimenes
lielums ir cieši saistīts ar vecumu, kurā viņu vecāki stājušies laulībā. Bet
šis rādītājs savukārt dzelžaini piesaistīts vecumam, kurā jaunajiem vecākiem
ļauts nostāties uz savām kājām – respektīvi, no “skolnieku” un “audzināmo”
pasaules pāriet pieaugušo statusā. – Un tā nākas secināt, ka šis slieksnis arī
ir būtiskākais faktors mūsu demogrāfiskajā rēbusā. Ja tas ievērots un vismaz
1/4 iedzīvotāju ģimenes izveidojuši pirms 20 gadu vecuma – viss ir kārtībā. Bet
ja šis slieksnis pārkāpts – neizbēgami notiek iedzīvotāju skaita sarukšana.
* * *
Diemžēl statistika
liecina, ka Latvijā kopš 2003.g. sieviete pirmajā laulībā devās jau vidēji 24,9
gados. Ap šo pašu laiku piedzimis arī pirmdzimtais. Savukārt vīrietim šis
piedzīvojums nāk jau 27 gadu vecumā. Tātad šobrīd esam pamatīgi “izslīdējuši”
no bioloģiski labvēlīgā vecuma. Pirms pieciem gadiem “laicīgi” apprecējās tikai
1,5% vīriešu un 7% sieviešu. Šobrīd, vairs tikai 0,3 un 1,4%. Un tāpēc, šodien
pat no demogrāfiskā viedokļa nepietiekamā 3 bērnu ģimene tiek vērtēta kā
varoņdarbs, bet atražošanas minimums, 4 bērni – kļuvuši par nepiepildāmu sapni.
Kopumā pēdējos piecus
gadus paaudžu nomaiņa Latvijā nodrošināta vairs tik par 55-60%. Un tas nozīmē,
ka ar katru nākamo paaudzi latviešu skaits saruks uz pusi. Pēdējā desmitgadē,
katru gadu Latvijā nomirst par apmēram 12 000 cilvēkiem vairāk nekā piedzimst.
Iedzīvotāju izmiršanas tempu ziņā šobrīd mēs procentuāli ieņemam pirmo vietu
pasaulē. Ja vēl pieskaitām emigrāciju (Īrija, Zviedrija, Lielbritānija, Kanāda,
Portugāle utt.) aina kļūst pavisam skumja. 1991. gadā mūsu valstī dzīvoja 2 658
000 cilvēku, bet 2005. gadā vairs tikai - 2 307 000. Piecpadsmit gados mēs esam
zaudējuši 334.400 cilvēku, jeb 13,5% iedzīvotāju.[vii]
Procesa rezultātā pamazām
mainās arī Latvijas iedzīvotāju sastāvs? – Kā liecina M.Kazāka, L.Kūles un
L.Strašunas, pētījums, “Vai Latvijai nepieciešama darbaspēka imigrācija?”
Latvija šobrīd ir darba meklēšanas zeme viesstrādniekiem no Ukrainas,
Baltkrievijas, Moldovas, Rumānijas un Krievijas Rietumu reģioniem. Savukārt
Pasaules Bankas 2004.gada pētījums paredz, ka visai drīz šeit varētu ieplūst
ieceļotāji arī no Kirgistanas, Tadžikistanas, Uzbekistanas, Azerbaidžanas,
Gruzijas un demogrāfijas smagsvariem Turcijas un Ķīnas. Pagaidām gan tas
nenotiek, jo citas ES valstis imigrantiem šķiet vilinošākas[viii].
* * *
Vai stāvokli var padarīt
pamatiedzīvotājiem labvēlīgāku.?
Civilizētākais risinājums
būtu veicināt zemes demogrāfiskās situācijas normalizēšanu. Bet cik tas ir
reāli? - Viss par demogrāfisko procesu iepriekš noskaidrotais liek domāt, ka
dzimstībai un mirstībai vajadzētu sākt izlīdzināties, ja izdotos atjaunot
stāvokli, kad 17, vēlākais 18 gadu vecumā, vairums jauniešu jau būtu pilnīgi
sagatavoti dzīvei. Respektīvi, būtu jau nostājušies uz “savām kājām” un būtu
gatavi dibināt ģimeni.
Taču kā tas notiek mūsu
sabiedrībā?.
Ja apskatām stāvokli gadu
tūkstošu mijā, tad 2000.gadā jaunieši Latvijā beidza vidusskolas 12. klasi 19
gadu vecumā. Diemžēl vairumam, abiturientu profesionālās iemaņas bija pārāk
vājas, lai piedāvātu sevi darba tirgum. Ap 13% tāpēc devās uz augstskolām. Tās
ar maģistra grādu viņi pabeidza ap 25-26 mūža gadu. Citi 20% darba tirgū nonāca
ap 20-21 mūža gadu beidzot vidējās speciālās mācību iestādes – tehnikumus,
profesionāli tehniskās skolas utt. Bet vairums, 31% jauno cilvēku pēc
vidusskolas atestāta saņemšanas devās profesijas meklējumos uz dažādiem
zemākiem kursiem. - Un šeit neliels pārsteigums. Šajos kursos vidusskolas
beidzēji kā līdzīgi sastapās ar vēl 29% bijušo skolnieku. Ar tiem, kuri dažādu
iemeslu dēļ no vidusskolas atskaitīti, un tātad bez vidusskolas atestāta
palikuši.
Kopumā, pieminētie 60%
bijušo skolnieku arī ir tie, kuri darba tirgū nonāk visagrāk, šobrīd ap 20-to
mūža gadu. [ix] -
Taču, ja izmainot izglītības procesa
struktūru izdotos viņu sagatavošanu darba tirgum iespējams paātrināt, tas būtu
liels ieguvums. Iespējams, tas būtu izdarāms atkal vairāk uzmanības pievēršot
šobrīd piemirstajai profesionāli tehniskajai skolai?
Tad pēc divus-trīs gadu
adaptācijai darba tirgū un ģimenes pamatkapitāla sākotnējās uzkrāšanas
sabiedrība varētu iegūt pilsoņus, kuriem būs iespējams nopietni domāt par
ģimeni un pirmo bērniņu.
Pārējām jauniešu grupām,
gan pat visoptimistiskākās laulību
prognozes, no demogrāfijas viedokļa joprojām būs daudz par novēlotām.
*
Iepriekš apskatījām
stāvokli ap gadu tūkstošu miju.
Taču, pēdējos gados
process ir ieguvis pavisam pretēju virzību.
Tā kā vidējās izglītības
lietderība darba tirgū diemžēl mazinājušās, bet profesionāli tehniskās
izglītošanās iespējas sarukušas, Austrumeiropu pārņēmis augstskolu bums. Arī
Latvijā kopš neatkarības atgūšanas augstskolu skaits jau dubultojies. –Bet
sarūkot dzimstībai un tātad skolnieku skaitam redzam, ka 2006.gadā uz
augstskolām devušies 75% vidusskolu beidzēji, 2007.gadā – 76%, bet 2008.gadā
jau 77% .[x]
Vēl pēc pārdesmit gadiem
tā varam sagaidīt vispārēju „bakalaurizācija”. No vienas puses tas liekas pat
nacionālo apziņu pacilājošs notikums - augstākais formālais izglītības rādītājs
pasaulē. Bet vienlaikus, darba tirgus pat attīstītās valstīs pieprasa ne vairāk
par 12% augstskolu beigušu speciālistu. Tātad paredzama arvien plašāka, diplomēto speciālistu aizceļošana. Bet
vairumam palikušo nāksies pārkvalificēties uz leju. Bet tā sekas visdrīzāk
sagaidāms augstskolu prestiža kritums.
Savukārt, demogrāfiskajai
problēmai – tai paredzama vienīgi saasināšanās.
Un tas liek domāt, ka
izglītības reforma kļūst arvien aktuālāka.
OTRAIS SOLIS
…
Tālāk – kādai šai
reformētai skolai vajadzētu būt satura ziņā?
Atgriezīsimies nedaudz
pie vēstures. [xi] [xii]
Sistēma, kuru mēs pazīstam pamatos izveidojusies 19.gs. vidū. Tās pirmā pakāpe
Krievijā bija četru klašu pagastskola, kurai sekoja divklasīga pilsētas skola,
jeb Kreicskola. Abas tās kopā mēdza saukt arī par pamatskolas pirmo un otro
pakāpi. Pamatskolā tātad jaunietis mācījās sešus gadus un mācības beidzās
audzēkņa 14-ajā mūža gadā. Tā arī līdz pat 20.gadsimta sākumam bija visa
obligātā izglītība.
Pēc pamatskolas vairums,
vai nu mājās turpināja apgūt saimniekošanu, vai gāja amatā mācīties pie
„meistara”, vai arī jau uzsāka patstāvīgas darba gaitas. Tātad, pēc gadiem trim
viņi visi – „jau bija nostājušies uz savām kājām”. Tāpēc, 18 gadi vēl šodien
skaitās „pilngadība”.
Taču vienlaikus, pēc
pamatskolas sekmīgas beigšanas jaunietis varēja mācīties arī tālāk -
izglītošanās nākamajā, otrajā pakāpē.- Bija iespējams izvēlēties kādu no:
divgadīgām lauksaimniecības arodskolām, trīsgadīgām amatniecības skolām,
četrgadīgām –ģimnāzijām, jūrskolām, tehnikumiem, komercskolām, mākslas un
amatniecība skolām, vai skolotāju institūtiem. - Šo skolu beidzējus tolaik
mēdza dažkārt dēvēt par pusinteliģentiem. Un tolaik šis apzīmējums vēl nebūt
nebija nievājošs. Otrais izglītības līmenis nodrošināja gana augstu dzīves
standartu.
Bet runājot par
demogrāfiju, svarīgi, ka saliekot kopā tā laika izglītības sistēmas I un II
pakāpi veidojās, ilgākais desmit gadu ilgs izglītības cikls, kurš parasti
noslēdzās līdz 18-ajam mūža gadam. Vēlākais, 18-ajā mūža gadā skolas beidza
profesionāļi – zemākie ierēdņi, pagastu rakstveži, kvalificēti amatnieki,
veikalnieki, farmaceti, skolotāji utt. Viņiem bija profesija. Tātad, 16-18 gadu
vecumā viņi visi bija pilnvērtīgi darba tirgus locekļi, varēja veidot ģimenes.
Taču 20.gs. sākumā
stāvoklis Eiropas valstu izglītības sistēmā pakāpeniski, bet nenovēršami
izmanījās. Divgadīgās un trīsgadīgās amatniecības skolas centās kļūt par
četrgadīgām. Tām prestižs un pasniedzēju apmaksa augstāka. Bet vēlāk darbinieki
ģimnāzijās un tām pielīdzināmajās tautskolās un vidusskolās „atcerējās”, ka
kādreiz taču atsevišķās ģimnāzijās bijušas tā sauktās “akadēmiskās klases”.
Tātad, „izglītības uzlabošanas nolūkos” varētu mācību ilgumu vēl nedaudz
pagarināt. Neatcerējās šīs izaugsmes laikā vienīgi, ka savulaik akadēmisko
klašu beidzēji augstskolās varēja uzreiz 3. kursā iestāties.
Un vēl!- kopš 19.gs.
vidus pakāpeniski mazinājās to ļaužu daudzums, kuri savu nākamo profesiju
apguva mājas kārtībā. Arvien vairāk amatu mācījās arodskolās. Bet pēc tam arī
arodskolas vairs nebija gana prestižas. Un sanāca, ka labu profesiju varēja
apgūt vairs tikai augstskolā. Tā pakāpeniski, tikai pusotra simta gadu laikā,
vidējais izglītošanās cikls pieauga divtik, ja ne - trīstik.
Un vēl, 20.gs. vidū lieta
vēl iegrozījās tā, ka profesijas iegūšana pamatskolu un vidusskolu beidzot
vairs nebija obligāta. Pieņēma, ka zemākā skolas pakāpe bērnus gatavo nākamai
pakāpei. Bet tā, savukārt, nākamai. Tā profesija, kļuva par ko tādu, par ko
runās kaut kad vēlāk. Tā radās daudz apspriestā mūsdienu vispārizglītojošo
vidusskolu problēma – 12 izglītošanās gadi, pēc kuriem skolnieks tā arī nav vēl
ieguvis ekonomisku pamatu dzīvei. Bet profesiju, to vidusskolas absolvents
bieži iegūst īstermiņa kursos, vai pat ražošanas procesā, mācoties nereti no
ļaudīm ar daudz zemāku izglītību. –
Tātad, skolai būtu atkal jādod profesija, vai pat vairākas.
* * *
Diemžēl šobrīd dažkārt, rodas iespaids, ka sabiedrībai un
pat daļai izglītības procesa vadītāju un pedagogu bērnu skološanās mērķis vairs
nebūt nav skaidrs.
Analizējot anonīmu aptauju rezultātus atklājas interesanta
aina. [xiii]
Viedoklis par skolas funkciju vecāku, skolotāju un vecāko klašu audzēkņu vidū
ir absolūti atšķirīgs.
Vairumam vecāku, vidusskola ir vieta, kur viņu bērni būs
pieskatīti un pasargāti no “sliktās ielas” un “puskriminālās” profesionāli
tehnisko skolu gaisotnes. Turīgākie vecāki vidusskolu vispār uzskata par otrā
plāna mācību iestādi. Pirmajā vietā ir pulciņi un repetitori. Toties, īstā
vieta kur bērni iegūšot profesiju un “ceļazīmi dzīvei” būs augstskola –
vislabāk ārzemju. (Tātad, pat mūsu pašmāju augstskolas, vairs netiek atzītas
par konkurētspējīgām darba tirgū.) Bet vidusskola, tā vispār vairs ir tikai
pakāpiens, kuram “jātiek cauri”.
Arī vecāko klašu audzēkņi pamatos kopē vecāku uzskatus.
Centīgākiem, vidusskola ir pakāpiens ceļā uz augstskolu, un to būtu labi pārlekt uz stundām nemaz neejot.– Savukārt, pārējiem,
tā ir tikai vieta, kurp jāiet atsēdēt stundas. – Bet kāda būs šādā atsēdēšanā
ieguldīto līdzekļu atdeve? Un vispār, vai valstij budžetā ir tik daudz lieku
līdzekļu, lai tos tērētu nelietderīgi? – Tas neskaidrs.
* * *
Un vēl, ja pajautā, kādus priekšmetus skolnieki vēlētos
apgūt, atklājas, ka viņu viedoklis krietni atšķiras no programmās piedāvātā.
Akadēmisko priekšmetu šaj’ sarakstā nav daudz. Toties, gandrīz puse gribētu
vidusskolu pabeigt ar autovadītāja tiesībām. Tāpat daudzus interesētu kurss par
modernajām tehnoloģijām, psiholoģiju, kā arī naudas ieguldīšanas un peļņas
iespējām. – Kā lai neatceras, ka, piemēram, Japānas skolās par līdzīgām lietām
runā “dzīves stundās”. Te jaunie japāņi apgūst kā pareizi plānot savas dzīves
stratēģiju, kā izvēlēties sasniedzamus mērķus, uzzina reālā biznesa pamatus,
iespējas taupīt un ieguldīt līdzekļus, mācās paši plānot savu izglītošanos un
izzina ko reālu no katra tālākā izglītības kursa viņiem vajadzētu iegūt. Šeit
viņi arī iepazīstas ar lietišķo un sadzīves etiķeti, darba ētiku un darba
disciplīnu. Vārdu sakot, viņiem liek nepārprotami saprast, ka nākotnē viņus
negaida - nedz mūžīga izkalpošanās, nedz mierīga peldēšana pa straumi.
Tā ir Japānā, bet pie mums?
Mūsu skolu pedagogi diemžēl ir daudz akadēmiskāk noskaņoti.
– Bieži viņi vēlotos audzināt cilvēku, kurš zina visu visās zinātņu nozarēs. Un
daudzkārt, sarunās ar skolotājiem gadījies dzirdēt, cik skumīgi, ka skolās
vairs nepasniedz sengrieķu, latīņu un senebreju valodas. Jo 19.gs ģimnāzijās
šādi priekšmeti bijuši. Šo vidusskolu absolventi lasījuši oriģinālvalodā
Plutarhu, Ciceronu, Seneku un Platonu. Vārdu sakot, daļa pedagoģiskajā procesā
iesaistīto, diemžēl, nenošķir erudīcijas izkopšanu no gatavošanas dzīvei.
* * *
Un
vēl viens jautājums. – Kas ir „bērns”, un cik ilgi viņš tāds paliek?
Un
šeit neliela viela pārdomām...
Vēl
pirms pārsimt gadiem meitene 13 gados jau bija “jaunkundze”. 16-19 bija viņas
“īstenie precību gadi”. Bet sākot ar 21 mūža gadu, neizprecinātai jumpravai jau
nācās pielaikot vecmeitas titulu. – Puisim gan tika doti vēl 3-4 gadi klāt, bet
ne vairāk. Jaunie vīrieši no 16-17 gadiem uzņēmās pieauguša cilvēka pienākumus
–gāja karos, slēdza veikalus, muižnieku dēli pārņēma no aizbildņiem mantojamās
muižas, zemnieku dēli kļuva par saimniekiem.
Vēl
pirms nepilniem simt gadiem šo kārtību atspoguļoja smalkāko mācību iestāžu
programmas. Piemēram, elitārajos „kadetu korpusos” uzņēma 10 gadu vecumā, un tā
kā mājmācības rezultāti atšķīrās, pirmā bija sagatavošanas klase. Tālāk sekoja
– jaunākā kadetu, vidējā kadetu, vecākā kadetu, jaunākā gardemarīnu, vidējā
gardemarīnu un vecākā gardemarīnu klases. Katrā klasē mācījās tikai gadu,
otrgadniekus izslēdza. Ja slimības, vai citu iemeslu dēļ audzēkni atskaitīja no
„kadetu klasēm”, viņu nosūtīja uz mājām vecāku aizbildniecībā. – Bet ja nācās
atskaitīt jau no gardemarīnu klasēm, tad viņu uzskatīja par pieaugušu.
Tad
Krievijas impērijā pastāvēja vienota militārā, civilā un galma dienesta rangu
tabula. Tās autors bijis imperators Pēteris I. Tajā bija 14 rangu – no viszemākā virsnieka
un valsts ierēdnīša, līdz pat augstākajiem ģenerāļiem, admirāļiem un galma
slepenpadomniekiem. Tātad, ja Jūras,
Artilērijas, Kartogrāfijas, Inženieru, vai cita Kadetu korpusa gardemarīnu
klases audzēknis bija spiests pārtraukt mācības, viņam sākot ar 5 klasi, tātad
15 mūža gadu, automātiski piešķīra zemāko, 14-to, civildienesta ierēdņa pakāpi.
Savos piecpadsmit gados viņš kļuva par „kolēģijas reģistratoru”, kas atbilda
armijas praporšikam, jeb šodien teiktu – jaunākajam leitnantam. - Savukārt, ja
kursants mācību iestādē nomācījās visus septiņus paredzētos gadus un nokārtoja
gala pārbaudījumus, tad flotē šis septiņpadsmit gadus vecais jauneklis ieradās
ar 12-to rangu kā mičmanis, armijā – kā poručiks, jeb virsleitnants. Bet, ja
mediķi izlēma, ka militāram dienestam jauneklis par vārgu, censonim piešķīra
atbilstošu civildienesta pakāpi – „guberņas sekretārs.”
Ikviena
no šīm pakāpēm nozīmēja, ka cilvēks jau nākamā dienā ieņems atbildīgu amatu. Un
ja atceramies, ka līdzīga kārtība pastāvēja visās, vairāk kā 30, valsts tā
laika elitārajās mācību iestādēs, tad pavisam droši var teikt, ka tolaik
Krievijas elite šodien populāro principu
–jo ilgāk bērns skolas solā nosēdēs, jo tālāk viņš dzīvē tiks – uzskatīja par
prastiem ļaudīm domātu filozofiju.
|
Arkādjs Gaidars (1904.-1941.g.)
17 gadus vecs pulka komandieris
SA 23.rez. strēlnieku pulkā 1921.g.,
vēlākais rakstnieks |
Protams,
pasaules varenie savām atvasēm vēlēja labāko. Un to nodrošināja! Tikai
kritēriji bija citi. Zināšanas - pietiekamā, bet ne pārdozētā daudzumā. Bet
svarīgākais, savējiem garantēja ātrāka starta iespējas. Jo bija pārliecināti:
ne skola, bet pieredze darbā noteic izaugsmi!
Arī
vēlāk pirmskara Latvijā, apmēram puse jauniešu izglītību ar profesiju beidza
jau 18 gadu vecumā.[xiv]
Un pat vēl 20.gadsimta 70-o gadu beigās, 80-o gadu sākumā dažās Latvijas tā sauktās
„novirziena skolās” notika eksperiments. Tā ietvaros, dažām skolām tika
piešķirta privilēģija piešķirt saviem absolventiem ne vien liecības un
atestātus, bet arī darba tirgū pieprasītu kvalifikāciju. Un šodien interesanti
ir vērot šī savulaik nez kāpēc pārtrauktā projekta rezultātus.
Piemēram,
Rīgas 3. internātskola - skola ar mūzikas novirzienu. Audzēkņi šeit paralēli
vispārizglītojošai programmai, vēl tagad kopš 1.klases, padziļināti apgūst –
muzikālo audzināšanu, kora dziedāšanu, mūzikas literatūru, harmoniju,
psiholoģiju, pedagoģiju, un pēc izvēles arī kāda mūzikas instrumenta spēli.
Pirms 30 gadiem pieminētā izglītības eksperimenta ietvaros, vairākus gadus šī
skola bija tiesīga piešķirt saviem audzēkņiem kvalifikāciju, kura ļāva tūdaļ
pēc 11.klases beigšanas pasniegt muzikālo audzināšanu pirmsskolas mācību
iestādēs un skolu jaunākajās klasēs. Tā, daudzi absolventi, tieši no skolas
sola, nonāca izglītības iestādēs, nu jau kā pedagogi. Rezultātā, šodien šīs
skolas absolventu salidojumos, šie izlaidumi izdevīgi izceļas pārējo vidū. Puse
eksperimenta laika absolventu joprojām strādā skolās. Tiesa, nu jau viņi ir
pedagogi ar universtātes izglītību. Tā ir apgūta vēlāk neklātienē. - Bet kopumā
līdz 2/3 bijušo audzēkņu šajās klasēs ir beiguši augstskolas. Atzīsim, nav
slikts rādītājs skolai, kuras audzēkņu liela daļa nākuši no bērnu namiem un ne
sevišķi labvēlīgām ģimenēm. - Tātad, izglītības eksperimentam bijuši rezultāti.
– Vai nav viela pārdomām?
* * *
Un
nu par profesionālo orientāciju un praktiskās psiholoģijas speciālistu lomu
skolās.- 1925. gadā Latvijā bija
izveidots Rīgas pilsētas jaunatnes un aroda pētīšanas institūts. [xv]
Tā darbības pamatā bija atziņa, ka ikviena personība ir unikāla. Institūta
uzdevumos ietilpa palīdzēt jauniešiem jau pamatskolā noskaidrot savas stiprās
un vājās puses, bet atbilstoši tām - izvēlēties nākamo nodarbošanos un plānot
izglītību.
30-o
gadu beigās institūta darbība aptvēra jau 1/3 Latvijas skolu. Viņi sāka strādāt
ar skolniekiem jau 12- 14 gadu vecumā. Visupirms centās noskaidrot audzēkņu
intereses un sapņus. Parasti to darīja attiecīgās skolas skolotājs. Viņam bija
lūgts negaidot, lai sacerējumā neparādītos vecāku viedoklis, stundā uzdot
domrakstu – „Par ko es vēlētos kļūt?” Šo sacerējumu nosūtīja uz institūtu. Vēlāk
skolās ieradās institūta psihotehniķu grupa. Psihologi lūdza aizpildīt
audzēkņiem testus, veica aptaujas, analizēja datus par jauno cilvēku veselības
stāvokli, atmiņas apjomu, domāšanas īpatnībām, iztēli, motoriku utt. Katrā
darba grupā bija arī ārsts - arodslimību speciālists. Institūta rīcībā bija arī
detalizēti dati par tālākās izglītības perspektīvām Latvijā un dažādu reģionu
darba tirgus statistiskās prognozes. – Balstoties uz visu šo materiālu
psihotehniķi centās audzēknim jau pamatskolā palīdzēt izvēlēties savām
interesēm, spējām, kā arī valsts interesēm un darba tirgus pieprasījumam
atbilstošu karjeru.
Pēc
II Pasaules kara darba metodes, ar kurām jaunatni rosināja domāt par nākamo
profesiju mainījās. Lielāka nozīme bija dažādām profesionāli tehnisko skolu un
augstskolu atvērto durvju dienām, apmēram 14-15 gadu vecumā. Bet agrāko
psihotehniķu darbība Latvijā sašaurinājās, un aprobežojās galvenokārt palīdzot
personām ar psihiskas dabas traucējumiem.
Bet
šobrīd, jaunietim jautājums – par ko kļūt – arvien biežāk tiek uzdots stipri
vēlu. Vairumā gadījumu, jau pēc vidusskolas beigšanas. Bet vai šo procesu
nebūtu lietderīgi sākt laicīgāk?
TREŠAIS SOLIS ...
Un nu par vidi, kurā
dzīvojam un kurā aug mūsu bērni.
Meklējot iemeslus, kādēļ demogrāfiskais stāvoklis Eiropā
pasliktinās, uzdūros jau krietni padzeltējušu publikāciju žūksnim. Izrādās vēl
19.gs. vidū par tautas dzīvā spēka problēmām pirmie trauksmi cēla - arhitekti.
Viņi ievēroja, ka pāriešana no lauku plašumiem uz pilsētu krasi pasliktinājusi
cilvēka dzīves telpas kvalitāti.
Daudz par to satraucies, Rīgas Politehniskā Institūta
profesors, sava laika Eiropas mēroga pilsoniskās arhitektūras autoritāte, viens
no Krievijas jugendstila pīlāriem - Eduards Kupffers. [xvi]
Viņš arvien atgādinājis: “Lai cilvēks būtu spējīgs dzīvot un ražīgi strādāt,
nepieciešams ievērot viņa bioloģiskās vajadzības.” Šī tēze bija jūgendstila,
vai kā toreiz te sacija „krievu modernā stila”, būvniecības filozofijas pamatā.
Cilvēka vajadzības tika rūpīgi pētītas, uzskaitītas un aprēķinātas.
Cik kubikmetri gaisa ieelpos un izelpos cilvēks, kurš nu vairs savu darba dienu
nepavada uz lauka, bet gan telpā? Cik viņam nepieciešams naktij? Kādai jābūt
logu platībai pret grīdas kvadratūru, lai mājoklis būtu gaišs? Un kāds griestu
augstums ir optimāls, lai cilvēks vienlaikus justos gan mājīgi, gan neciestu no
tā, ka debesis redz krietni retāk?
Šai laikā būvētie plašie dzīvokļi, ar trīs metru augstiem
griestiem, tolaik tika uzskatīti par normālu “izdzīvošanas minimumu” cilvēkam,
kurš pilsētā atrauts no savas dabiskās vides. Visus parametrus noteica rūpīgi
psihologu un mediķu aprēķini.
Vienlaikus jugendstila teorētiķi nebeidza atkārtot, ka visi
aprēķini ir obligāti arī mazāk turīgu ļaužu mitekļus būvējot. Taupīt drīkstot
vienīgi uz koridoru un palīgtelpu rēķina, bet nekādā ziņā – samazinot vienam
cilvēkam paredzētās dzīvojamās telpas platību un kubatūru.
Tāpat, pētījumos bija
ievērots, ka psiholoģiskais klimats ilgtermiņā vislabākais ir mājās, kuras
būvētas, ievērojot formulu – pa vienai istabai katram ģimenes loceklim, pluss
viena kopīga istaba. (Kabineti, bibliotēkas, citas darba un palīgtelpas, kā arī
“kalpotāju gals” neskaitās.) Lai gaiss nebūtu sasmacis, guļamtelpā rēķināja 20
kubikmetru telpas uz pieaugušo un 10 kubikmetru bērnam. Savukārt telpā, kur
jādzīvo arī dienā - 40 kubikmetru uz vienu pieauguši cilvēku un 20 – uz bērnu.
Griestu augstumu noteica 2,75 – 3,25 metri. Tam iemesli divi. Augstāki griesti
ikdienā cilvēkam rada diskomfortu. Savukārt zemāki nav ieteicami tādēļ, ka
izelpotais gaiss nostājas pie griestiem apmēram 0,5 m biezā slānī. – Šīs
prasības uzskatīja par „jugenda“ pamatu.
Taču tas vēl nebija viss.
– Ļoti no svara bija, lai ap māju būtu arī kaut nedaudz brīvas telpas. Tolaik
saskaņā ar būvēšanas noteikumiem, ēka „pieklājīgā” rajonā nedrīkstēja aizņemt
vairāk par 1/3 no nopirktā gruntsgabala. Ielai to iedzīvotāju ērtības labad
necēla tuvāk par 4,5 m. Vienlaikus, vienstāva mājas pamati nedrīkstēja aizņemt
mazāk par 120 kv/m, bet vairāk stāvu mājai – ne mazāk par 70 kv/m. Neaizrāvās
arī ar augstceltņu būvniecību. Tās tolaik liecināja par neprasmi dzīvot ērti.
Aristokrāti un inteliģenti parasti pasūtīja viena, vai divu stāvu savrupmāju
neliela dārza vidū, parasti - ar mansardu. -
Starp citu, šai laikā tika radītas arī “rindu mājas”. Taču, tolaik tās
uzskatīja par ekonomisku būvniecības veidu mazturīgajiem – strādniekiem vai
sīkpilsoņiem. Vārdu sakot savā ziņā “dzīves pabērniem”.
Bet svarīgākais iemesls
kādēļ katram savrupnamam un pat pieticīgajai rindu mājai obligāti bija
nepieciešama ārpus mājas teritorija bija bērni. Tolaik šķita pašsaprotams – ka,
lai izaugtu par līderi vai vismaz personību, cilvēkam kopš bērnības
nepieciešama ne tikai sava istaba, bet arī sava „privāta”, pieaugušo
nekontrolēta teritorija. Tas varēja būt “aizmirsts” šķūnis dārza stūrī, lapene,
bēniņi, vai pat speciāli uzbūvēts namiņš kokā. [xvii]
- Šī paša iemesla dēļ, daudzās tā laika celtnēs visas pieaugušo istabas bija
grupētas apakšā - 1. vai 1. un 2. stāvā. Savukārt, bērnu un guvernantes istabas
biežāk tika projektētas namu pašā augšējā stāvā, bet ne reti arī - mansardā,
mezoīnā
vai pat īpaši būvētā tornī. [xviii]
Šīm bērnu telpām apkārt ļoti bieži bija bēniņi un pažobeles. Arī tā bija dzīves
telpa. Dzīves telpa, kurā bērni un pusaudži varēja justies no pieskatīšanas
brīvi, lai arī faktiski joprojām atradās pieaugušo netiešā uzraudzībā un
aizsardzībā.
Bet kāds tam sakars ar
demogrāfiju?
Cilvēki šeit jutās daudz
labāk. Pie šādas būvniecības prakses iedzīvotājiem nedraudēja saspiestība.
Cilvēks noguris vai sliktā garastāvoklī arvien varēja distancēties no pārējiem
savā istabā. Ar to mazinājās konfliktu izcelšanās iespēja. Retākas bija krīzes.
Bērniem mazāka bija ar vecāku skandāliem saistītā negatīvā pieredze.
Vienlaikus, lielāka bija ģimenes konfliktu inteliģentas risināšanas pieredze.
Tā, šajos namos auga harmoniskākas personības. Bet tas savukārt, ļāva cerēt, ka
nākotnē viņi būs labāki ģimenes cilvēki un vecāki saviem bērniem.
Un otrkārt, šādām celtnēm
arvien bija zināma “izturības rezerve”. Mājā, kura bija būvēta četriem, arvien
varēja diezgan labi justies labi arī pieci vai pat seši. Bet sešiem cilvēkiem
paredzētā savrupnamā, neradot pārliekas neērtības kādu laiku varēja dzīvot arī
astoņi vai pat desmit iedzīvotāji. – Tā, bērnu skaitu varēja plānot daudz
brīvāk, un neplānota jauna dzīvība nebija par iemeslu, lai vecāki nonāktu
kategoriskas izvēles priekšā – „bērns vai ērtības”. – Atcerēsimies, lai tauta
neietu mazumā, ģimenē vidēji vajadzīgas 3,7 atvases. Bet par to ne katrreiz
domā jaunlaulātie izvēloties mājokli. Taču jautājums atkrīt pats no sevis, ja
vidēji vispārpieņemtai mājsaimniecībai paredzētā dzīvoklī iespējams puslīdz
ērti dzīvot 6-7 ģimenes locekļiem – abiem vecākiekiem, 4 bērniem un varbūt
vecmāmiņai.
Mums var likties
neticami, cik daudz vērības 19.gs. – 20.gs.mijas arhitekti veltīja savu namu
nākamo iedzīvotāju vajadzību noskaidrošanai. Tolaik teica – namam jāpieguļ kā
laba skrodera šūtai frakai!
Tas pats sakāms arī par
lielākiem projektiem.
|
Vienas ģimenes dzīvojamo ēku rinda San-Francisko |
Pēc I Pasaules kara
izstrādājot Rīgas perspektīvo plānu, savulaik pazīstamais Pēterburgas arhitekts
un viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem, mūsu tautietis Arnolds Lamze
Latvijas metropoli plānoja kā dārzu pilsētu. Viņš uzskatīja, ka dzīvojamo fondu
te jāveido pārsvarā vienģimeņu savrupnamiem, līdzīgi kā pirmskara apbūvē
Ķeizarmežā. - Daudzdzīvokļu īres nami - tikai vientuļniekiem, un uz īsāku un
ilgāku laiku iebraukušajiem, kā arī mazturīgajiem. Bet pārējai sabiedrībai,
sākot ar pašu zemāko vidusslāni - savrupnami, savrupnami un vēlreiz savrupnami.
- Un lai veicinātu šādu dzīvojamā fonda attīstības politiku, starpkaru Latvijā
izveidoja valsts koordinēta un budžeta atbalstītu dzīvojamo mazēku būvniecības
programmu. Tās ietvaros, piemēram, hipotekāros kredītus Latvijas Hipotēku Banka
jaunbūvēm no mūra izsniedza uz visai ilgu termiņu no 28 līdz 41 gadam. Solīdi
celtām koka būvēm kredīta termiņš bija īsāks – līdz 25 gadi. Bet viegli būvētām
dzīvojamām mazēkām –vairs tikai 18 gadi. Tā iedzīvotājus rosināja celt sev un
savām dzimtām iespējami pamatīgākas privātmājas. [xix]
– Izrādās, arī tā var ilgtermiņā kreditēt tautas demogrāfisko attīstību.
Diemžēl pēc II Pasaules
kara, Latvijā stāvoklis mainījās Lai ietaupītu uz zemes un komunikāciju rēķina
būvēja gandrīz vienīgi daudzdzīvokļu namus. Dzīvokļus veidoja iespējami
kompaktākus. Tiem pazemināja griestus un uzlaboja ventilāciju. Taču izrādījās,
ka cilvēki šādās ēkās vairāk cieš no caurvējiem, slimo un arī siltuma zudumi
lielāki. – Tāpat šajā laikā taupot sāka būvēt plānākas iekšsienas. Protams, tā
pasliktinājās skaņu izolācija, un vairojās iedzīvotāju stress un nogurums.
Tātad lēti būvētās ēkās dzīvošana sanāca gan dārgāka, gan neērtāka, gan
neveselīgāka.
Par ēkas ietilpības
rezervi nemaz nerunāsim. Tādas vairs nebija. Pēc kara vairs nerēķināja “istabas
uz cilvēku” vai, “kubatūru uz cilvēku”, bet tika noteikts jauns normatīvs –
“grīdas kvadrātmetrs uz cilvēku”. Un vienu brīdi tas noslīdēja pat līdz - 4 kvadrātmetri platības uz vienu iedzīvotāju.
Tātad bija tik pat liels cik uz vienu cilvēku rēķināja parastā lauku kapsētā.
Vēlāk to gan palielināja līdz 6 kvadrātmetri uz cilvēku. Taču, dabiskās
vajadzības vērā vairs neņēma. Un, lai
arī cilvēkus pieradināja uzskatīt, ka viss ir kārtībā, cilvēka bioloģijas
noteiktās prasības miteklim un videi taču nemazinājās. - Tā vēl šodien
pilsētnieki pārsvarā dzīvo dzīvokļos, kur plānojot ģimenes pieaugumu,
neizbēgami jāparedz arī pārvākšanās. Bet tas, ņemot vērā realitāti dzīvokļu
tirgū, kļūst par nopietnu šķērsli ģimenes pieaugumam.
Tiesa, šobrīd tehnoloģijām attīstoties arvien biežāk
intelektuālā vidusslāņa pārstāvjiem ir iespējams strādāt mājās, un ir vienalga
kur nams atrodas. Darbs arvien biežāk ir pie datora, kuru var novietot jebkur.
Arī visu pārējo darbam nepieciešamo, ar šīs pašas ierīces palīdzību sniedz
vispasaules internets. Tad kāpēc neizvēlēties lauku klusumu? Varbūt tādēļ, pēdējos neatkarības gados arvien vairāk
nodrošinātu pilsētnieku būvējas piepilsētā un pārceļas uz savrupmājām. Demogrāfiskajai
ainai šādai kustībai vajadzētu nākt par labu. - Bet varbūt derētu
padomāt par šī procesa
veicināšanu?
CETURTAIS SOLIS ...
Bet
nu par dažiem pastarpinātiem demogrāfiskā sarukuma aspektiem.
Par
psiholoģiskām pārmaiņām, kuras mūsu sabiedrībā nesusi ģimeņu sarukšana.
Sāksim
ar vienkāršāko.
Piemēram,
jaunajiem cilvēkiem 13 gadi, laiks kad aktuāla kļūst prasība pēc savas
sabiedrības, pēc savas dzīves telpas, vecums, kurā vēl pirms gadiem simts viņu
vienaudži no bērniem pārtapa par jaunskungiem un jaunkundzēm, par puišiem un
meitām. - Taču, šodien brīdis kad apkārtējie viņus atzīs par pieaugušiem, vai
kaut pa pusei pieaugušiem, vēl tāls. Pilsētas dzīvoklis šaurs. Tātad, jauno
ļaužu prasības pēc savas dzīves telpas visdrīzāk netiks uzklausītas. – Tātad,
kur viņi meklēs privātu teritoriju?
Labi
ja kopā ar citiem līdzīgiem ir iespēja to izveidot kādā jau pastāvošā interešu
klubā. Nereti, nav slikti arī ja šāda kluba analogs rodas pagalmā, vai kāda
drauga dzīvoklī. Taču visbiežāk jaunietis, kam vecāku pilsētas dzīvokļa sienas
kļuvušas par šauru, bet laiks kad ļaus strādāt, pelnīt, iekārtot savu dzīvi un
mājokli vēl tāls, tiek no esošās sistēmas izraidīts uz ielas. Spiests tur ar
vienaudžiem veidot savu interešu grupu. Un tālākais jau notiek pēc „ielas
likumiem” – paveiksies vai nepaveiksies. Kādas idejas, kādas personības, kādas
vērtības gūs virsroku šajā grupā – neskaidrs!
Cik
nav dzirdēts, tik jauks bērns bija, bet nu krimināllieta – vai kas līdzīgs.
Problēmas būtība, šodienas Eiropas vidusmēra pilsētnieka dzīves telpā jaunam
cilvēkam vietas pietrūkst. Bet vaina par notikušo parasti tiek uzvelta:
vecākiem – jo viņi vistuvāk; valstij – jo to vaino vienmēr; skolotājiem,
policijai, nepilngadīgo lietu inspektoriem – izglītības un iekšlietu sistēmas
zemākajiem darbiniekiem, utt. Vienkāršāk runājot, katrā konkrētā gadījumā tiek
meklēts grēkāzis. Bet neienāk prātā ko pārmest sabiedrības priekšstatu
sistēmai, vai šo priekšstatu materiālajiem iemesliem. – Tie atrodas pārāk
dziļi!
Līdzīga
akcentu pārbīde notiek runājot par sabiedrības demogrāfiskā sabrukuma
iemesliem. - Tātad, skola ir par garu, jauniešu profesijas apgūšana nepiedodami
sarežģīta un apgrūtināta, mājoklis celts neņemot vērā, ka ļaudīm var būt bērni.
Taču, ja sākas sarunas par iemesliem, kāpēc bērnu tik maz, skaidrojumi nāk cits
par citu kuriozāki.
Piemēram.
– Kungu kompānijā gadījās dzirdēt, ka notiekošajā vainojamas sievietes. Viņas,
lūk tā vietā lai rūpētos par ģimenes stiprību, par daudz aizraujas ar karjeru.
No tā visas nelaimes ceļas. – No otras puses atkal skan cita argumentācija.
Bērnu nav tādēļ, ka vīrieši mums Latvijā tādi pavārgi. Protams, tā neesot viņu
vaina. Bet divos pasaules karos šeit labākie tikuši iesaukti armijā, varonīgākie
– krituši, saimnieciskākie un inteliģentākie – kļuvuši par deportāciju upuriem.
Tā dzimtu turpināt bijis ļauts tikai tiem Ādama pēctečiem, kuri iesaukšanas
komisijām derīgi nebijuši, un arī deportējamo sarakstu sastādītājiem savas
viduvējības dēļ paslīdējuši garām. Tieši nepietiekami stipro vīriešu dēļ
sievietēm ir jābūt stiprām, vīrišķīgām, jāuzņemas vairāk darba, lielāka
pelnīšana utt. Vārdu sakot, globāla demogrāfiskā problēma, tiek ietilpināta to
problēmu lokā, kuras mēģina skaidrot ģimenes skandālu loģikas līmenī. Reizēm
argumenti ir dziļāki, it kā zinātniskāki, reizēm atkal tuvāki promilēm 5-6.
Tāpat
netrūkst cilvēku, kuri cer demogrāfiski neauglīgos laikus „pārdzīvot”. Kādreiz
tak tiem esot jābeidzas! Bet „pagaidām”, aicināsim pie mums darba rokas no
ārzemēm. Lai viņi pelna pensijas mūsu pensionāriem. Cerēsim, ka šie ieceļotāji
pie mums integrēsies. Ka pozitīvu piemēru min ASV, Šveici... Taču aizmirst
pieminēt, cik „Šveices modelis” izmaksā? – Līdz pat 20. gadsimta 90.-to gadu
vidum šveicieši katru imigrantu ģimeni ņēma īpašā uzskaitē. Iebraucējus
apgādāja burtiski ar visu, ieskaitot labiekārtotu dzīvokli. Vienīgi, šo
dzīvokli obligāti piešķīra vietā, kur ieceļotājam nebija iespējas ikdienā
tikties ar saviem tautiešiem. Tā, lai cik valstī nebūtu jaunienācēju, viņi visi
bija spiesti dzīvot šveiciešu vidē. Spiesti ikdienā runāt kā šveicieši,
izskatīties kā šveicieši, dzīvot kā šveicieši, līdz viņi beidzot – kļuva
šveicieši! Tikai tā darbojās „kausējamā katla” princips. Tikai tā, ieceļotāju
bērni un mazbērni jau pēc 2-3 paaudzēm papildina pamatnāciju. Bet ja notiek
citādi, ja veidojas ieceļotāju kvartāli un „čaina taunas”, tad imigrantu
anklāvos dzīvojošiem integrācija izpaliek – ieceļotājs nejūt tam
nepieciešamību. To katrs var redzēt apmeklējot Rīgu, Jūrmalu vai Daugavpili.
Taču neskatoties uz šo pieredzi arī Latvijā daudzi šo lietu neizprot. Gadījies
pat dzirdēt, ka te jau pēc dažiem gadiem turki, arābi un krievi varētu kļūt par
latviešiem, ja vien valdība viņus tam pareizi motivētu. Un, ja nē, tad „slikta
valdība”! - Tā pamazām jāatzīst, ka šis ideju juceklis arī ir daļa no
demogrāfiskās problēmas sekām. – Un risināt šo problēmu, laikam tomēr vislabāk
būtu ķeroties pie pirmcēloņa!
* * *
Grūti
atzīt, ka daudzas negatīvās parādības ir cieši saistītas ar to, ko mēs par labu
atzīstam, vai pie kā pieraduši esam. Grūti noticēt, ka problēma nav aizslaukāma
ar vienu vēzienu, ka tā prasa procesa izpratni, iedziļināšanos un risināma
tāpat kā sākusies – soli pa solim. Ar pakāpeniskām izmaiņām mūsu sabiedrībā un
arī mūsu domāšanā.
Piemēram,
kā viss šis demogrāfiskais sabrukums aizsākās? - 19.gs. sākums. Vidēji
statistiskais pilsonis vēl dzīvo laukos. Viensētā ģimene joprojām vēl ir slēgta
ekonomiska un sociāla sistēma. Kopā dzīvo 3 un pat 4 paaudzes. Apprecēties ir
pat ekonomiska nepieciešamība, jo vieninieks saimniecību vest nevar. Neprecēts
uz laukiem pat netiek uzskatīts īsti par pieaugušu. No tā nosaukumi – veca
meita, vecs puisis. Viņi vēl nav vīri un sievas. Ari skola vēl tikai 3-6 gadi.
Pēc tam cilvēks jau skaitās skolots. Tālāk mācās mazāk par 2% jauniešu. Ģimeni
kopā satur: saimniecība, māja, galds, bērni, intīmā dzīve, mīlestība. Bērnu
6-12.
19.gs.
vidus – ļaudis pārvācas uz pilsētas strādnieku kazarmām. Mājoklis vairs nav
savs, bet īrēts. Saimniecības vairs nav. Ģimeni kopā satur vairs tikai : galds,
bērni, intīmā dzīve, jūtas. - Kazarmās pašauri, kopā tikai divas paaudzes, bet
jaunie strādnieki vēl kādu laiku pēc inerces, laiž pasaulē bērnus piecus, tad
četrus. No laukos augušo skatu punkta, tas ir neparasti maz. Par to
satraukušies tā laika konservatīvie literāti, lauku bērni - Jānis Purapuķe,
Apsīšu Jēkabs u.c. Taču pamazām, vidusmēra cilvēks pie tā pierod. Pat atklāj,
ka jo mazāk bērnu, jo mazāk ar tiem jānoņemas. - Ērti! – Un bērnu skaits
krītas, vecpuiši, vecmeitas vairojas.
Tad
nākamais solis - šodiena. Izglītības sistēma arvien garāka, arvien
komplicētāka, bērnu nu vairs tikai divi, viens, arvien biežāk – nulle. Ģimeni
kopā satur vairs tikai: galds, intīmā dzīve, jūtas. Bet pēdējās divas visos
laikos bijušas gaužām gaistošas matērijas. Parasti tās pabalstījis kaut kas
taustāmāks. Taču šobrīd tās atbalsta vairs tikai galds – iztikas sagāde.
Pragmātiski spriežot, precēties pat vairs nav racionāli. Faktiski sabiedrības
dzīvē ir noticis milzu lūzums. Bet cilvēks jau atkal pie tā pieradis,
pārliecināts – tam tā jābūt, visi apkārt tā dara, tas ir moderni, pat
„eiropejiski”! – Ja kādam šodien bērnu vairāk par trīs, tas tāds aizdomīgs –
nav mūsējais! Vai tik nebūs ar kriminālām nosliecēm, vai kā citādi nenormāls?
Ka
tuvojas sistēmas katastrofa, to apliecina pat aritmētika. Taču, ka kaut kas
jādara, tam „modernais eiropejietis” ticēt vairs negrib un nespēj. Jo, viss
taču apkārt it kā „ir pierasti un pareizi”. Un tad nu sanāk, ka problēma vai nu
„nav atrisināma”, vai nu ar to nenodarbojas kāds kam ar to būtu jānodarbojas,
vai ar pie visa vainīgi „transcendentāli spēki” un „globāli kaitnieki”. Bet no
tiem var glābt tikai brīnums!
No
racionāla izejas meklējumu viedokļa - strupceļš!
Tātad,
lai lietu iekustinātu, visupirms jāaptur vai jāsāk bremzēt sabiedrības dilšanas
procesa pirmcēloņi. Tad jāsāk labot pirmcēloņu izraisītās psiholoģiskās sekas.
Tad - šo seku vēlāk izraisītās materiālās un atkal psiholoģiskās sekas. Un tā,
soli pa solim.
Sarežģīti!
Grūti! Jā! Bet visgrūtāk, ja vēl negribas ticēt, ka kaut kas jāpasāk!
* * *
Un
nu par vēl dažiem sabiedriskiem mītiem.
Ar ko mēs šodien
visvairāk lepojamies?
Piemēram, veselības
aizsardzības sistēmu, ar labajiem ārstiem, atsaucīgajām medmāsām utt. Viss ir
pareizi, vienīgi pamazām ļaudīs izveidojusies arī nepamatota, neapzināta
pārliecība, ka katru, kuru līdz slimnīcai aizvedīs, brīnumdari baltajos halātos
noteikti glābs. Bet tam seko secinājums - lai būtu kāds, kurš vecuma galā laiku
pakavē, pietiek ar vienu atvasi! – Vairāk izaudzināt var, bet vai vērts
saspringt?
Cits mīts, ticība valsts
sociālās nodrošināšanas sistēmas varenībai, pārliecība, ka televīzijā
izreklamētie pensiju 2., 3., 4., 5.,
.... 125. līmeņi, kurus piedāvā privātās bankas, šodienas
trīsdesmitgadniekiem var garantēt saulainas, pārtikušas vecumdienas. Lai arī
inflācija vai kārtējā banku krīze dažos mirkļos var izgaisināt šos skaistos
sapņus, bet līdzi tiem – ieguldītos līdzekļus.
Lai cik tas šodienas
cilvēkam nebūtu nepierasti, bet materiālu stabilitāti mūža novakarā, arī šajos
laikos viņam var garantēt tikai un vienīgi viņa paša bērni. Un ne jau viens
vienīgs – viens var viegli iet bojā kādā negadījumā, vai neizdzīvot slimībā. Un
pat ja viņš piedzīvotu vecāku vecumdienas, vienam izvilkt divus vecākus viņam
nebūs viegli. Jo, ne jau visiem lemts daudz pelnīt. Bez tam viņam sava ģimene
arī būs. - Šo pašu iemeslu dēļ arī divi bērni ģimenē vecākiem vēl neko nevar
garantēt. Ja ģimenē bērnu ir trīs – varbūtība, ka viņu mājās vieta un „vecuma
maize” atrastos arī sirmajiem vecākiem pieaug. Bet ja cilvēks tomēr grib būt
daudz, maz drošs – laikam taču bez četriem neiztikt. – Taču arī tad, dzīvē mēdz
gadīties visādi!
Bet valsts? – Valsts
labākā gadījumā var garantēt daudz-maz līdzīgu pensiju visiem, vientuļniekiem –
gultu pansionātā, bet pāriem – istabiņu sociālajā mājā. Un ar šo realitāti
tuvākajā, paredzamajā simtgadē būtu jārēķinās. Bez tam, reizēm valsts mēdz būt
liela viltniece. Viņa zin, ka sadalīt vecīšiem var tikai to naudiņu, ko jaunie
nodokļos iemaksājuši. Bet ja vienam jaunajam, kaut arī ar valsts starpniecību,
bet ir jāuztur divi vecīši, ja naudiņas nedaudz, tad ... Tagad pensijas vecums
Latvijā ir 62 gadi, bet vidējais mūža ilgums, pēc dažiem avotiem, sievietēm 65,
bet vīriešiem tikai 60. - Tiesa pēc jaunā pensiju likuma pieņemšanas presē sāka
figurēt arī citi cipari, ka vidējais cilvēka dzīves ilgums pēdējos piecos gados
esot strauji pieaudzis līdz 69 gadiem, bet šogad dzimušiem vidējais mūža ilgums
noteikti būšot 71,8 gadi. – Var jau būt, bet noticēt grūt’?
Tādēļ, vai nebūtu laiks
sākt domāt un rīkoties?
Lai pensiju un
demogrāfiskajā ainā kas mainītos, mums, šodienas darba spējīgajiem un pieaugušajiem
jāatzīst kļūdas. Jāatzīst, ka par lētticību esam maksājuši dārgu cenu. Un šajā cenā jāierēķina arī
pēdējā desmitgadē reģistrētie vidēji 14 000 abortu gadā. Ja
vēl atceramies, ka piedzimst gadā tikai nepilns 21 000 jaundzimušo, tad iznāk,
ka no katriem pieciem bērniņiem, kuri ir pieteikušies, piedzimt esam ļāvuši
tikai trim. - Vienlaikus, paaudžu nomaiņai mums ik gadu pietrūkst 12 000
jaundzimušo. Tātad abortu skaits vien, pārsniedz to statistisko deficītu, kura
dēļ mūsu tauta nepārtraukti iet mazumā.[xx]
Protams, šādi pasaulē mēs
neesam vienīgie. Līdzīgas proporcijas tā sauktā civilizētajā pasaulē vērojamas
daudzviet. Tomēr – kāpēc? - Protams, izšķiršanās būt vai nebūt jaunajai
dzīvībai ir ļoti intīma. Tā nenotiek publiski. Un tikai cilvēks, kurš pats par
to izšķīries bieži vien vienīgais zina iemeslus, kuri likuši viņam rīkoties tā
un ne citādi. Un tomēr, milzīgais šādi cietušo sieviešu un preventīvi likvidēto
bērnu procents liek domāt, ka vairumā gadījumu medicīniski vai krimināli
iemesli izpalikuši.
Toties dažu citu pētījumu
rezultāti rosina uz pārdomām.
Sāksim ar to, ka pēc
Baltijas Datu Nama piedāvātajiem materiāliem vidējais dzimumdzīves uzsākšanas
vecums jauniešiem Latvijā, un ne tikai Latvijā, joprojām spītīgi turas ap 16
-17 gadi. Tālāk, pārskatā “Latvijas iedzīvotāju aptauja par AIDS jautājumiem
1997.gadā” norādīts, ka vecumā līdz 18 gadiem dzimumdzīvi ir uzsākuši 36%
jauniešu, bet 18 gadu vecumā vēl 22%. – Tātad skolas vecākajās klasēs šobrīd
apmēram puse jauniešu. [xxi]
Neizpaliek sekas. Valsts
Sabiedrības veselības aģentūras 2005. gada “Sabiedrības veselības stratēģijas
mērķu sasniegšanas monitoringa pārskats” atzīst, ka 10% , tātad 1400 abortu
gadā, notiek līdz 19 gadu vecumam, tātad skolas solā.
Taču tas vēl nav viss. -
Saskaņā ar Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūras
datiem vecumā no 20 līdz 24 gadiem iestājas abortu maksimums. Un tas ir vēl
aptuveni 3400 nedzimušu bērnu gadā. - Arī šiem abortiem pētījumi par galveno
iemeslu mina topošo vecāku nesagatavotību dzīvei. Vairumā viņi vēl nav apguvuši
profesiju, nav vēl atraduši sevi darba tirgū. Daļēji pie vainas arī dzīves
telpas šaurība un attiecību nesakārtotība. Vienkāršāk sakot, psiholoģiski
vakardienas skolnieki pieaugušo dzīvei sagatavoti vāji. - Un vēl, kopš 2005.
gada Krievijas mediķu aprindās skan jauns trauksmes zvans. Vairākos šīs valsts
reģionos 12-15% meiteņu vidusskolu beidzamās klasēs jau ir neauglīgas. Iemesls,
hormonālo pretapaugļošanās līdzekļu pāragra lietošana no 15 un pat 13 gadu
vecuma. Tiesa, šo līdzekļu popularitātes pieauguma rezultātā abortu skaits
samazinās. Bet dzimstībai nodarītais kaitējums – kā būt ar to? Diemžēl Latvijā
veiktus pētījumus par to neatradu.
Bet kopumā jājautā, vai
vismaz daļēji, Latvijā katru gadu jaunajām māmiņām nedzimušie četri tūkstoši
astoņi simti bērnu nav mūsu nodevas kādam lielam mītam. Mītam, kura dēļ visa
20.gs. garumā izglītības gadi stiepušies arvien garāki un garāki. – Un vēl, vai
zinot tagad visu augstāk minēto, joprojām varam apgalvot, ka šī brīža
eiropejiskais skolu modelis ir konstruēts ideāli? – Varbūt tā ietvaros
meklējami un atrodami jauni risinājumi?
* * *
Ir arī citi stereotipi,
kurus pārvērtēt nenāktu par ļaunu.
Piedāvāšu latviešu
auditorijai pazīstamā krievu psihologa, vairāku desmitu grāmatu autora Vladimirs
Levi viedokli. [xxii] Grāmatā „Jaunais
nestandarta bērns”, runājot par vecāku mīlestību un ar to saistītajām problēmām
viņš visai emocionāli raksta.
– „... Esmu novērojis, ka
vecāki mēdz būt „karstasinīgi” vai „vēsi”, tās ir divas galējības. – Ļoti reti
gadās sastapt vecākus, kuri savā darbībā ir līdzsvaroti. Vienubrīd, vajadzīgā
situācijā „karsts”, citreiz attiecīgā situācijā „vēss”. Tā ir pati racionālākā
norma, taču jāatzīst arī, ka man tā nepatīk – pārlieku mākslīga. - Liekas viss
ir skaidrs. „Karstasinīgi” vecāki ir normāli; „vēsi” – pataloģija. Šo
likumsakarību apstiprina kaut vai tas, ka, mūs – tas ir „karstasinīgo” vecāku -
ir nospiedošs vairākums. Un tomēr, es vēlos dalīties pārdomās, tieši par mūsu
nenormālību.
Problēmas būtība
sekojoša. Mūsu vecāku instinkts ir tik pārlieku stiprs vienkārša iemesla dēļ.
Daba, kura nepazīst pretapaugļošanās līdzekļus, ir apveltījusi mūs ar to
pārpārēm tāpēc, ka mūsu pienākums ir likt to lietā nevis vienu vai divas
reizes, bet daudzreiz. - Sievietes olnīcā ir 500-600 olšūnu. Katra no tām var
būt apaugļota. Vīrieša sēkliniekos ir miljoni spermotozoīdu. Daudzreiz
paredzēts palikt stāvoklī un dzemdēt normālai sievietei. Daudzreiz lemts
apaugļot un audzināt normālam vīrietim. Dabas noteikta normāla ģimene ir daudzbērnu.
Ņemot to vērā arī ir projektēts cilvēka organisms, viņa psihe un instinkti. Pēc
būtības mums visiem būtu jākļūst par daudzbērnu tēviem-patriarhiem un
mātēm-varonēm!
Un iepriekšējos gadu
tūkstošus daudzās paaudzēs tā arī bijis. Bērns pēc bērna, gadu pēc gada.
Vecākie bērni jau ir patstāvīgi un tiem jau ir savi bērni, bet jaunākie vēl
tikai tiek iznēsāti un izauklēti. - Vecākie bērni ģimenē auklē jaunākos, tie
vēlāk pieskatīs vēl jaunākus. Tas ir kopīgs darbs un cīņa par izdzīvošanu.
Augsta mirstība... No vecāku puses tātad, nekādas demokrātijas, nekādu
sentimentu.
Tāda vispārējos vilcienos
būtu dabas noteiktā ģimene. Tā ir mūsu vēsture, mūsu saknes. Vēl vecvecmammai
bija 18 bērnu. Un ja mēs paraugāmies uz dzīvi šādi, tad „karstasinīgajiem
vecākiem” vecāku mīlestības nemaz nav dots par daudz. Viss ir tieši laikā.
Taču, kas šodien notiek
ar mums? ...
Normālā, piedodiet,
parastā civilizētā pilsētnieku ģimenē ir viens, divi bērni. Iedomājieties
tikai, ar trim bērniem ģimene jau skaitās – daudzbērnu! Šķiet, skaitīt
civilizētais eiropietis prot ne labāk kā mežoni – viens, divi, daudz!.. Bet
saskaņā ar evolūcijas miljonus gadu ilgo pieredzi, ar trim - četriem bērniem ne
katrreiz pietiek pat vienkāršai dzimtas turpināšanai! Ar kādu nožēlu, varbūt
pat šausmām skatītos senči uz mūsdienu pilsētnieku pāri, kuru svārstās – būt
vai nebūt otrajam bērnam?”
-
Vēl, no Vladimira Levi tēzēm izriet, ka klasiskā daudzbērnu ģimenē novērojami
trīs atšķirīgi bērnu statusi un tajos veidojas trīs atšķirīgi bērnu personību
tipi. Ir „vecākie”, kuri jau no bērnības pieraduši būt par attiecīgās bērnu
grupas līderiem, pieraduši visur uzņemties atbildību, iemācījušies citus
pakļaut, organizēt un vadīt. Ir „vidējie” – diplomāti, prasmīgi manevrētāji
starp vecākiem, vecākajiem un jaunākajiem. Un ir „jaunākie” – pieaugušo mīluļi
un luteklīši.
Par
nožēlu tikai vecākie un vidējie jau savās bērnu dienās pamatos apgūst prasmi
audzināt jaunākos. Tikai viņi šajā laikā jau daļēji ienāk lielo cilvēku pasaulē
un pa daļai kļūst par savu pieaugušo ģimenes locekļu palīgiem. Savukārt
jaunākajiem šī pieredze parasti iet secen. Šī iemesla dēļ jaunākie, vēlāk,
veidojot savas ģimenes un meklējot savu vietu sabiedrībā visai bieži daudzām
situācijām gatavi nav. Viņi bērnībā ir apguvuši nepilnu „sabiedrības un ģimenes
pamatu mācību kursu”. Bet tas parasti rada problēmas vēlākajā dzīvē. – Taču,
kamēr sabiedrībā ir gana liels īpatsvars „vecāko” un „vidējo”, arī „jaunākajam”
parasti izdodas atrast savu vietu dzīvē un arī savu „otro pusīti”. Par
saskanīgu dzīves biedru „jaunākajam” parasti kļūst kāds, kurš prot tikt galā ar
viņa kaprīzēm, kurš zina kā ar viņu saprasties. Sliktāk, ja jaunākajam par
dzīves biedru gadās otrs jaunākais. Tad nav neviena pieredzējušāka, kurš dzīves
neglaudumus prastu izlīdzināt. Tad ģimeni saglabāt parasti neizdodas.
Diemžēl
šodien, kad mūsu kultūrā jau pāris paaudzēs viens bērns ģimenē jau ir pierasts,
„jaunāko” un luteklīšu īpatsvars sabiedrībā pārsniedz pieļaujamo normu. Šāds
stāvoklis nu jau pastarpināti kļuvis par vēl vienu no demogrāfiskās problēmas
tālākas saasināšanās iemesliem. - Visnotaļ iespējams, ka daļēji šeit meklējamas
saknes arī pēdējā gadu desmitā vērojamajam „seksuālo minoritāšu” bumam. Un arī
arvien plašākajai pasaules bezbērnu pāru kustībai. Viņu pamatlozungs – mēs ar
savu otro pusīti pārāk mīlam viens otru, kam mums vēl bērni? – Un protams, tā
arī ir, ja ar it kā pieauguša cilvēka muti runā, ģimenes vienīgās atvases
bērnišķīgi naivais „superego”.
Diemžēl
šādu, pastarpinātu psiholoģisku seku šodienas demogrāfiskai problēmai ir daudz.
- Lai tās labotu, plašai sabiedrībai soli pa solim atkal jāliek saprast, ka Dievs vai Daba
ir radījusi vīrieti un sievieti, un ka tie ir pāris... Ka pieaugušie bez
bērniem laimīgi nebūs... Ka viens bērns mājā nav nekas, un ka pat divi – trīs
nebūt nav daudz... Ka liela ģimene nav nekas nepiedienīgs... Ka, stipra,
stabila daudzbērnu ģimene, tā ir svētība tautai un valstij, bet daudzbērnu –
tas ir 5 un vairāk.
Bet tas ir ļoti garš un
darbietilpīgs process.
Morāli labvēlīgu un
visādi veselīgu daudzbērnu ģimeņu veidošanos vajag veicināt. Kad nepieciešams –
materiāli, bet visvairāk – morāli. Kā, tas ir atsevišķa pētījuma vērts
jautājums. – Bet starp citu, pirmskara Latvijā vecākiem, kuru ģimenē auga 12
fiziski un garīgi veseli bērni, abiem piešķīra Trīs Zvaigžņu Ordeņa V šķiru.
Varbūt līdzīga prakse atjaunojama? Varbūt, arī PSRS laika goda nosaukumu un
apbalvojumu pieredze var vēl atrast pielietojumu? – Tas viss ir viela nopietnām
pārdomām.
PIEKTAIS SOLIS ...
Visbeidzot vēl par kādu problēmu. Tā ir migrācija.
Un šeit būtu uzmanība jāpievērš ne tikai starpvalstu
emigrācijai, kura šobrīd plaukst, kuras rezultātā, kā zināms, izceļojušie
gandrīz neizbēgami pārtautojas 3 paaudzē, un kuras īstenos apmērus mēs varēsim
uzzināt tikai apkopojot šī gada tautas skaitīšanas materiālus. – Ir vērojam arī
mazāka mēroga migrācijas kaitīga ietekme uz sabiedrības pašatražošanos.
Tā, Latvijā 1989.gadā
20-39 gadus vecu, neprecējušos latviešu tautības pilsētnieku vidū sieviešu bija
par 4473 vairāk nekā vīriešu. Turklāt 2/3 no šī pārsvara 2841 bija Rīgā.
Turpretī laukos attiecīgā vecuma brīvu vīriešu bija par 8720 vairāk nekā
neprecētu sieviešu. Tātad, lai arī šajā vecuma grupā valstī vērojams neprecēto
vīriešu pārsvars, četri ar pusi tūkstoša pilsētnieču pavisam noteikti nevarēja
cerēt atrast dzīves draugu. Meitenes dzīvoja pilsētā, bet puiši – laukos. –
Interesanti arī, ka izglītības cenza salīdzināšana liek domāt, ka pilsētā
visupirms palikušas meitenes, kuras te ieradušās studēt. Tātad, izglītotākās un
centīgākās. – Kas kavējis viņas atgriezties? Ko iespējams darīt šīs problēmas
risināšanai? Tas ir nopietns, ļoti delikāts - ekonomisks, sabiedrisko vērtību,
un arī cilvēka individuālās kultūras jautājums.
Noteikti šeit nepieciešama nopietna jaunu darba vietu
radīšanas programma laukos. Taču, kopā ar pārdomātu darba vietu radīšanu,
mūsdienīgs risinājums varētu būt atbalsts nacionālām un reģonālām kultūras
aktivitātēm, atbalsts novadpētniecībai, un varbūt arī šobrīd nepopulārais
patriotiskās audzināšanas darbs. Tas taču, pēc II Pasaules kara palīdzēja
saturēt kopā visos pasaules kontinentos izkaisīto latviešu trimdu. Justies kaut
kam piederīgam, tas cilvēkam ir dabiski. - Kāpēc kautrējamies par to runāt
tagad?
Ja katrs cilvēks ne tikai zinātu, bet arī justu, kur ir viņa
saknes, dzimtene, mājas! –Ja katrs lepotos ne tikai ar savu valsti, bet arī ar
savu novadu un dzimtu. Tad viņš par lielāku vērtību uzskatītu arī latvietību.
Un ne tikai latvietību, bet arī savu dzimto novadu vērtētu augstāk, un vairāk
domātu par to – kas darāms tā labiekārtošanas un attīstības labad...
Un vēl, piemēram: Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijas pieredze liecina –
studentam pēc mācību beigām ir daudz vieglāk atgriezties mājās no akadēmiskās
pilsētiņas, nekā no metropoles. Tātad, pret migrāciju var cīnīties arī
nostiprinot esošās un atverot jaunas augstskolas Latvijas perifērijā. Varbūt,
arī vidusskolas ar beidzamām akadēmiskajām klasēm – ģimnāzijas, liceji, cīņā ar
„mazo migrāciju” var līdzēt? Bet mazā migrācija ir lielās migrācijas sākums. –
Tātad...
Un visbeidzot, ja patiesi ekonomiski un kultūrpolitiski
nespējam noturēt savus pilsoņus šeit uz vietas Latvijā, vēl paliek darbs ar
tautiešiem ārzemēs. Valsts var motivēt viņus nebraukt pārāk tālu, un uz pārāk
ilgu laiku. Var palīdzēt latvietību saglabāt svešatnē, var motivēt viņus
atgriezties. Latviešu skolas lielākos tautiešu centros ārvalstīs. Iespēja tur
klausīties Rīgas radio, internetā redzēt Latvijas TV, pasūtīt dzimtenes presi,
grāmatas, palīdzēt biežāk sanākt kopā latviešu biedrībās un klubos, tas viss
būtu darbs, kuru varētu atbalstīt un veicināt valsts. – Kāpēc, Rīgā ir Maskavas
nams, ir Vācijas Gētes institūta filiāle, ir Stokholmas pilsētas municipālā
diplomātiskā pārstāvniecība, ir krievu, ukraiņu, ebreju, lietuviešu u.c.
skolas. Bet pašiem latviešiem ārvalstīs nekā līdzīga nav? Gandrīz visa latviešu
biedrošanās ārzemēs atstāta luterāņu baznīcas un pašu ārzemju tautiešu ziņā. –
Vai tiešām valsti atstājis latvietis ir tūdaļ uzskatāms par zudušu?
NOBEIGUMS
Kopumā, atļaujos uzskatīt, ka demogrāfiskais rēbuss arī
šobrīd un pie mums ir risināma problēma. - Tikai tā ir risināma kompleksi.
Un būtu nepieciešams pievērst uzmanību sekojošiem
jautājumiem:
-
saīsināt izglītības ciklu skolā tā, lai 17 mūža gadā
4/5 jauniešu jau apguvuši profesiju papildinātu darba tirgu;
-
klases padarīt skaitliski mazākas, bet skolotāja darbu
ar audzēkņiem – individuālāku;
-
skolā būtu vēlams palielināt praktisko kursu skaitu
(piemēram - mājturība ne tikai meitenēm, auto vadīšana utt.);
-
sastādot šo praktisko kursu programmas mācību iestādēm,
ņemt vērā attiecīgā reģiona darba tirgus pieprasījumu un darba tirgus
pieprasījuma nākotnes prognozes;
-
vienlaikus skolai ir jāgatavo arī atbilstoši augstskolu
iestājeksāmenu prasībām (varbūt zināmai skolu grupai orientējoties uz konkrētas
valsts augstskolas prasībām);
-
spēcīgākajās vidusskolās, sadarbībā ar kādu no
augstskolām būtu vēlams atvērt akadēmiskās klases, kurām jādod jaunietim
iespēja vēlāk tikt uzņemtam attiecīgās augstskolas, kādas plūsmas 2. vai 3.
kursā;
-
veicināt augstskolu un augstskolu filiāļu atvēršanu
perifērijā;
-
veidot sistēmu, kā pirmskara Latvijā, kurā reāla
karjeras plānošana sāktos jau 12-13 gadu vecumā; šim mērķim nostiprināt, ar
skolām strādājošo psihologu kadrus, varbūt vēlams no jauna izveidot Latvijā
Jaunatnes problēmu pētīšanas un arodizvēles atbalsta institūtu;
-
ekonomiskiem līdzekļiem veicināt vietējo iedzīvotāju
nodarbinātību un augstāku darba apmaksu tepat uz vietas Latvijā, arī ģimenes
uzņēmumu dibināšanu;
-
veicināt pamatiedzīvotāju mājokļa un dzīves apstākļu uzlabošanos,
pārcelšanos uz savrupmājām; īpaši atbalstīt jaunu ģimeņu dzīves apstākļu
uzlabošanos;
-
attīstīt progresīvu pabalstu un materiālu privilēģiju
sistēmu ģimenēm, kurās labvēlīgā gaisotnē aug 2, 3, 4, 5, 6 un vairāk, fiziski
un garīgi veseli bērni;
-
paralēli pirmajai, veidot atbilstošu psiholoģisku
stimulu sistēmu vecākiem – pateicības, diplomi, goda nosaukumi, citi
apbalvojumi, darbs ar medijiem, utt.
-
pārskatīt valsts likumdošanu atbilstoši caurmēra 4
bērnu ģimenes interesēm;
-
regulārs patriotiskās un lokālpatriotiskās audzināšanas
darbs sabiedrībā;
-
nopietna sociālo mītu revīzija;
-
aktīvāks kultūras un izglītības darbs latviešu
emigrācijas centros ārzemēs;
-
izstrādāt programmu pamatiedzīvotāju izceļošanas
mazināšanai un emigrējušo tautiešu repatriācijas veicināšanai.
Ja šīs problēmas tiks risinātas, demogrāfijai Latvijā
jāpiedzīvo pozitīvas pārmaiņas.
Iemesli Eiropas pamatiedzīvotāju globālai izmiršanai
meklējami ne tik daudz objektīvās un nepārvaramās grūtībās. Tādu nabagajās,
karu un epidēmiju nomocītajās - bet demogrāfiski veiksmīgajās Āzijas un Āfrikas
valstīs noteikti atrastos vairāk. Cēlonis visupirms ir eiropiešu negatavība
sasniegumiem saskatīt ēnas pusi. Bet novēršoties no nepatīkamā nav iespējams to
analizēt un labot. Taču, ja pētīsim, analizēsim to, ja sāksim soli pa solim
novērst vai kompensēt savulaik pašu cilvēku radītos šķēršļus sabiedrības
dabiskās atražošanas procesā – arī demogrāfiskā problēma pamazām var pārstāt
eksistēt...
Anotācija.
Vēsturnieka un politologa skats uz depopulācijas un demogrāfiskās
lejupslīdes problēmām. Autors pieder pētniekiem, kuri uzskata, ka šis process
ir cieši saistīts ar vairākiem savstarpēji saistītiem cilvēka un attiecīgās
ļaužu grupas apdzīvojamās kultūrvides kvalitātes aspektiem, un tātad process ir
- atgriezenisks, ietekmējams un vadāms. - Balstoties uz 19.gs. jūgendstila
teotētiķa, vācbaltu prof. Eduarda Kupfera, krievu arhitektu Vladimira Stori un
Aleksandra Tiļinskij darbiem, 20.gs. latviešu kulturologa prof. Paula Jurēviča,
pedagoga Jāņa Grestes, demogrāfa Pētera Zvidriņa, paleodemogrāfes Gunitas
Zarniņas un psihologa Vladimira Levi atziņām, autors piedāvā jaunu skatījumu uz
šodienas globālās civilizēto tautu izmiršanas iemesliem.
Pirmām kārtām, koncepcijas pamatā likts vēl 19.gs statistiķu
novērojums, ka reģionos kur vismaz 25% jauniešu līdz 20 gadu vecuma
sasniegšanai izveidojuši ģimenes, depopulācijas briesmas nedraud. Autors
skaidrojumu šai parādībai atrod labi mediķiem zināmā faktā, par atšķirīgiem
cilvēka smadzeņu darbības režīmiem personas dažādos vecuma posmos, un faktā, ka
ap 21 gada vecumu beidzas pirmais - pats aktīvākais smadzeņu darbības periods.
Periods, kad cilvēka uztvere ir visvairāk orientēta uz jaunas informācijas
uzņemšanu un jaunu prasmju kompleksu apgūšanu. – Autors uzskata, ka ir maldīgi
uzskatīt, ka cilvēka vecāku instinkts vien ir pašpietiekams lai vecāki laistu
pasaulē paaudžu nomaiņai pietiekamu bērnu skaitu. Toties, pāra demogrāfiskā
ražība lielā mērā ir atkarīga arī no vecuma, kurā jaunie ļaudis ir apguvuši
vecākiem nepieciešamās prasmes. Ja tas noticis līdz 21 gadam un prasmes apgūtas
viegli, tad visdrīzāk vecākiem nebūs nekas pretī atļauties bērnus vēl un vēl.
Bet ja pirmais bērns nācis vēlu un līdz ar to arī viņa audzināšanas prasmes ir
nākušas smagi, varbūtība, ka vecāki gribēs nākamos bērnus ir mazāka. – Tāpat,
tiek atgādināts, ka lai tauta neietu mazumā, dažādos reģionos, ģimenēs kurās
var būt bērni, nepieciešams 3,2-4,0 pēcnācēju. Tātad, vidēji 4 bērni katrā
ģimenē. Bet tas nevar notikt, ja pirmdzimtais nācis vēlu. – Līdz ar to tiek
meklēti faktori, kuri Eiropas teritorijā sakrīt ar globālo 19.gs beigu, 20.gs
depopulāciju. – Rezultātā, izdarīts secinājumu, ka demogrāfisko atražošanos
kavē objektīvs bioloģisks un sociāls iemesls, kad jaunieši darba tirgū masveidā
nonāk jau stipri pēc 20 gadu vecuma sasniegšanas. – Tautas izdzīvošanai par
labu nāktu, ja šis slieksnis pazeminātos.
Otrkārt, novērojumi liecina, ka ģimeņu stabilitāte un
jaunatnes demogrāfiskās atražošanas iespējas ļoti cieši ir saistītas ar jauno
pāru dzīves telpas kvalitāti. Šajā sakarā izmantoti 19.gs. beigu jūgendstila
ekspertu aprēķini. – Tolaik arhitekti pastiprināti interesējās par cilvēku
bioloģiskajām prasībām mājoklim, jo bija sākusies masveidīga ļaužu pārcelšanās
no lauku plašumiem uz pilsētām. – Tolaik ticis noskaidrots, ka psiholoģiski
vislabvēlīgākā gaisotne valda mājās, kuras būvētas pēc formulas – pa vienai
istabai katram ģimenes loceklim + vismaz viena istaba kopīga. (Kabineti,
bibliotēkas, kā arī citas darba un palīgtelpas – neskaitās.) Guļamistabā, pēc
mediķu aprēķiniem jārēķina 20m(kub.) pieaugušam un 10 m(kub.) bērnam. Savukārt
telpā, kur tiek pavadīta arī diena – obligāti jārēķina divas reizes lielāku
kubatūru. Griestu augstums optimāli 2,75-3,25m. Ja tiek būvēts savrupnams, tad
tas nedrīkst aizņemt vairāk par 1/3 gruntsgabala, lai ap māju būtu vieta bērnu
spēlēm. Lai dzīvot nebūtu par šauru, vienstāvu mājai ēkas pamati nedrīkst
aizņemt mazāk par 120 m(kv.), bet vairākstāvu – 70 m (kv.). Lai istabās par
skaļu neskanētu ielas trokšņi, namu ielai nebūvē tuvāk par 4,5 m. – Tāpat,
svarīgi ir arī veicināmie, caurmēra dzivojamās platības standarti vienai
ģimenei (jeb mājsaimniecībai). Aprēķinos vajadzētu ņemt vērā, vidusmēra ģimenē
ir jābūt vismaz 2 vecākiem + 4 bērniem + 1 vecvecākam = 7 cilvēki vienā dzīvoklī.
Treškārt, rakstā kā procesa sekas analizēti arī psiholoģiski
aspekti – pieradumi, izplatīti domāšanas stereotipi. Daļa no tiem, izraisīja
jaunas sekas, kuras bieži tika uztvertas kā primāras. Piemēram, abortu
pieaugums, kuru vairāk var vērtēt kā depopulācijas procesa noteicošo faktoru
rezultātu, nevis dzimstības sarukšanas iemeslu.
Kopumā izdarīti secinājumi, ka dzimstības rādītājiem ir
jāuzlabojas, ja uzmanība svarīguma secībā tiek pievērsta sekojošiem faktoriem:
-
saīsināt jauniešu izglītības ciklu tā, lai 17 gadu
vecumā 4/5 jauniešu jau apguvuši profesiju papildinātu darba tirgu;
-
vienlaikus, šajā vecumā jauniešiem ir jābūt gataviem
arī augstskolai;
-
nostiprināt profesionāli tehnisko izglītību;
-
veicināt nodarbinātību un augstskolu filiāļu atvēršanu
perifērijā;
-
panākt, lai reāla jauniešu karjeras plānošana sāktos
iespējami agrāk, jau 12-13 gadu vecumā;
-
veicināt jauno ģimeņu dzīves apstākļu uzlabošanos un
iedzīvotāju pārcelšanos no daudzdzīvokļu mājām uz savrupnamiem;
-
veicināt mājsaimniecību apmēra palielināšanos;
-
nostiprināt reģionālās un nacionālās kultūrvides
unikalitāti.
[i]
Jurevičs Pauls “Tautas dzīvības un kultūras
krīze” Izglītības mēnešraksts 1942.g. Nr.5.-6., 131-134;161-163. lpp.
[ii]
Zvidriņš Pēteris, Vanovska I. “Latviešu
statistiski demogrāfiskais portretējums” Zinātne, 1992.
[iii]
Zariņa Gunita “Galvenās tendences Latvijas
7.-18.gs. paleodemogrāfijā un
demogrāfiskā pārejas process” Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2004.g. Nr.4
5.-20.lpp.
[iv]
Zariņa Gunita “Daži aspekti Kurzemes un
Zemgales 14.-18.gs. lauku iedzīvotāju demogrāfijā” Latvijas Vēstures Institūta
Žurnāls 2003.g. Nr.3 5.-20.lpp.
[v]
Zariņa Gunita “Ieskats iedzīvotāju dzīves
ilguma izmaiņās Ventspils apriņķī 14.-20.gs” Ventspils muzeja raksti, IV
sējums, 2004.g. 175.-188.lpp.
[vi]
Zariņa Gunita “Zvejnieku kapulauka
apbedījumu paleodemogrāfija” Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2006.g. Nr.2
5.-21.lpp.
[vii]
Zvidriņš Pēteris, Bērziņš Atis, Goša
Zigrīda, Zvidriņa Māra, Pavlina Iveta, Vītoliņš Edvīns “Latvijas iedzīvotāju
sastāvs 21.gs. sākumā” LU Demogrāfijas centrs, 2004.
[viii]
Kazāks Mārtiņš, Kūle Liene, Strašuna Lija
“Vai Latvijai nepieciešama darbaspēka imigrācija?”, Hansabankas Makroekonomikas
un finanšu tirgus analīzes nodaļas projekts (bez gada).
[ix]
Zvidriņš Pēteris, Bērziņš Atis, Goša
Zigrīda, Zvidriņa Māra, Pavlina Iveta, Vītoliņš Edvīns “Latvijas iedzīvotāju
sastāvs 21.gs. sākumā” LU Demogrāfijas centrs, 2004.
[x] LR Izglītības
ministrijas pārskats par augststāko izglītību 2008.gadā, Izglītības un zinātnes
ministrijas informatīvais izdevums Nr. 11, 2009.30. I.
[xi] Vičs
Andrejs „Latviešu skolu vēsture (1879.-1943)” RLB Derīgu grāmatu nodaļa,2.,3.,
4. sēj.,1923. -1940.
[xii]
Johnsons Andrējs “Latvijas Kultūras vēsture
1710-1800” Daugava 1975.
[xiii]
Бочкарева Оксана «Модернизация школьного образования- планы, ожидания и
страхи» Jaroslava, 2000.
[xiv]
Students Jēkabs “Ko gaidām no mūsu skolas”
Izglītības mēnešraksts 1942.g. Nr.1., 3.-4.lpp.
[xv]
Drillis Rūdolfs. „Latviešu praktiskās
psicholoģijas 30 gadi” Rakstu krājums Nr 1., red. Jānis Siliņš, Amerikas
Latviešu Humanitāro Zinātņu Asociācija, Ņujorka, 1957.
[xvi]
Купффер Едуард «Жилой Дом»
Pēterburga-Maskava, M.O.Volf, 1889.
[xvii]
Тилинский
Александр «Дачи и загродные дома» Pēterburga,
V.I. Gubinskis,, 1914.
[xviii]
Стори Владимир
« Дешевые постройки» Pēterburga,
Progress, 1914.
[xix]
Rušiņš T.; Krūmiņš A.; Kalniņš A.;
Perlbachs V. “Norādījumi mazēku būvētājiem pilsētās un ciemos” Latvijas
Hipotēku banka, 1939.
[xx]
Zvidriņš Pēteris, Bērziņš Atis, Goša
Zigrīda, Zvidriņa Māra, Pavlina Iveta, Vītoliņš Edvīns “Latvijas iedzīvotāju
sastāvs 21.gs. sākumā” LU Demogrāfijas centrs, 2004.
[xxi]
Sociālie procesi Latvijā -analītisks
apskats. Red. E.Vaskis Latvijas centrālā statistikas pārvalde, 1998.
[xxii]
Леви
Владимир « Как воспитывать
родителей или новый нестандартный ребенок» Toroboan, 2007.
Komentāri
Ierakstīt komentāru