Pāriet uz galveno saturu

Ciemiņam

Sveicināti šajā blogā! – Šeit ar autoru ziņu izliktas manas un manu draugu dažas interesantākās publikācijas. Ceru, ka atradīsiet te ko interesantu arī sev. Pats esmu 1995. gadā Latvijas Universitāti beidzis vēsturnieks, kas 2002. gadā tur aizstāvējis maģistra grādu arī politikas zinātnē. Raksti, šajos gados sakrājušies par to visu. Piedāvāju tos Jums. – Patīkamus brīžus!

VISJAUNĀKAIS RAKSTS

NACIONĀLA MĒROGA BANKROTS - JEB ASV SOCIĀLISTU GRANDIOZAIS NEVEIKSMES STĀSTS DETROITĀ …

Sagruvuša teātra zālē Detroitā ierīkota autostāvvieta.   Aldis Upmalis 2013.gada 18. jūlijā pasauli aplidoja ziņa, kuru sākumā daudzi uzskatīja par pilnīgi neiespējamu. – Detroitas pilsēta bankrotējusi! – Taču, tas izrādījās patiesība… Bulvāru prese stāstīja arī notikuma “pikantas” detaļas. Piemēram, tas noticis dienā, kad pilsētas mērija vairs nav spējusi izpildīt, pat tādas savas funkcijas, kā miršanas un dzimšanas apliecību izsniegšanu. – Iestādē, vienkārši pilnīgi un galīgi izbeidzies papīrs. Savukārt, nopietnāki izdevumi skaidroja plašāk. – Katastrofa, nākusi pār kādreiz plaukstošo ekonomikas metropoli dēļ vairākiem faktoriem. Taču, vispirms, tā bijusi pilsētas vadības pilnīgas neprasmes saimniekot – rezultāts. Bet lasītāji joprojām neticīgi grozīja galvas – vai tas var būt? Un bija arī – kāpēc? Detroita, lielpilsēta ar gandrīz diviem miljoniem (1,85milj.) iedzīvotāju. Detroita, piektā lielākā ASV pilsēta – pēc Ņujorkas, Čikāgas, Filadelfijas un Losandželosas. Detroita,

Tikai pieci soļi līdz sabiedrības demogrāfiskai atveseļošanai.

Ģimene pie sava mājokļa Londonas strādnieku
 kvartālā ap 1900.g. - sena pastkarte.

Aldis Upmalis –dz.1964.g.Rīgā, 1995.g. LU Vēstures un Filozofijas fakultātē ieguvis maģistra grādu, kā vēsturnieks – vēstures pasniedzējs, 2002.g. LU Sociālo zinātņu fakultātē aizstāvēts arī maģistra grāds politikas zinātnē, vairāku desmitu rakstu autors, kultūras vēsturnieks. Raksts uzrakstīts 2008.gadā vienam no latviešu trimdas žurnāliem. - Raksts ielikts šeit tādēļ, ka tajā izteiktajām prognozēm nākamos gados diemžēl ir bijusi tendence piepildīties. Un varbūt, tas varētu palīdzēt saprast - kāpēc līdzšinējie mēģinājumi uzlabot demogrāfisko ainu valstī cietuši neveiksmi.



TIKAI  PIECI  SOĻI  LĪDZ  SABIEDRĪBAS  DEMOGRĀFISKAI  ATLABŠANAI.

Kāpēc mēs izmirstam?
Aplūkojot iedzīvotāju dzimumvecuma tabulas, skaidrs – neko nedarot, pēc gadiem pieciem puse Latvijas pamatskolu nāksies slēgt, nebūs audzēkņu.
Tiesa, vēstures mīļotāji zin maršala Šeremetjeva ziņojumu caram Pēterim I – “Visā Vidzemē, līdz pat Rīgai, nav vairs ko postīt. Šeit nemana nedz cilvēka, nedz dūmus. Nedzird ne gaili dziedam, ne suni rejam.” Taču, jau pēc gadsimta zeme atkal bija ļaužu pilna. – Tomēr, grūti ticēt, ka līdzīgs brīnums var atkārtoties.

PIRMAIS SOLIS...
Bet nu viela pārdomām.
Saskaņā ar prof. Paula Jurēviča vēl 20 gs. sākumā veiktām aplēsēm, apmēram 1/3 cilvēku mirst, neatstājot pēcnācējus. Tātad, lai iedzīvotāju skaits neslīdētu uz leju, katrā ģimenē, kurā tādi ir, vidēji vēlami 4 bērni. (Latviešiem, tolaik – 3,7).[i] Demogrāfiskais kritums Baltijā un visā Eiropā sācies tikai ap 1860. gadu. Bet līdz tam daudzus gadu simtus viss bija kārtībā. Baltie cilvēki dzimtā kontinentā tīri labi vairojās, dziedēja karu un epidēmiju izrautos robus. Paaudze nomainīja paaudzi. Bet tie, kam mājās zemes un maizes aptrūkās - izceļoja. Tā eiropieši piepildīja Ameriku un Austrāliju, kolonizēja Āfriku, Okeāniju un krietnu daļu Āzijas. – Taču tad 19.gs. vidū kaut kas sāka bremzēt demogrāfiskā mehānisma ritenīšu smalko darbību.
Tikai kas?
Vispār jau pirms divi simti gadiem vērotāji bija pamanījuši kādu dīvainību. Lai arī stāvoklis un turība augstāki, mācīto ļaužu ģimenēs bērnu parasti bijis mazāk kā viņu nemācītajiem kaimiņiem. - Skaidrojumi tika atrasti dažādākie, sākot no vissarežģītākajiem un beidzot ar to, ka – skola bērnam vienkārši maitā galvu! – Bet ir šai parādībai arī racionāls un gandrīz matemātisks skaidrojums. Tas izmaiņas ģimenes lielumā saista ar cilvēka personības veidošanās cikla un apmācību ilguma savstarpēju neatbilstību. – Šeit jāatgādina, ka Austrumeiropā mediķi 18-21 gada vecumu bioloģiski uzskata par ideālu pirmā bērna laišanai pasaulē. Pēc 25 gadu sasniegšanas topošā māmiņa, stājoties uzskaitē, jau automātiski tiek klasificēta kā persona ar iekavētu pirmo grūtniecību, bet pēc 35 gadiem –ar novēlotu grūtniecību. Tātad, lai arī bērni reizēm dzimst arī četrdesmitgadniecēm, ja pirmdzimtais nav pieteicies līdz 35 mūža gadam, tam visdrīzāk nebūs lemts būt. Lai arī dažkārt pateicoties ārstu rūpēm gadās izņēmumi.
Un tad vēl otra lieta. - Katra grūtniecība, kura iestājas pēc 40 gadu vecuma arvien vairāk ir saistīta ar risku. Tātad, sākoties ceturtajam gadu desmitam māmiņām ar bērnu laišanu pasaulē labāk neriskēt.– Viss!
Taču jau minēju, lai iedzīvotāju skaits neslīdētu uz leju, ar pirmdzimto vien nepietiek. Ģimenē, kurā var būt bērni – vajadzīgas vidēji 4 atvases. Tātad – cik lielā mērā šāds vidējais nepieciešamais bērnu skaits ģimenē  iespējams, ja pirmdzimtais mātei nācis pasaulē ap 30 mūža gadu? - Bez tam, vecākiem jaunā atvase ir ne tikai “jāizmet pasaulē”, bet arī jāapgādā, jāaprūpē un jāaudzina. – Ģimene jāplāno! Parasti pirmie divi bērni pasaulē tiek laisti ar 2-3 gadu atstarpi. Otro bērnu var atļauties, kad pirmdzimtajam palicis vismaz gads. Bet trīs gadi ir maksimālā vecuma starpība, kuras ietvaros bērni viens otru uztver kā vienaudžus. Tāpēc šīs robežas vecāki cenšas ievērot. Tad, pēc otrā bērna piedzimšanas mēdz ieturēt pauzi 4-10 gadi, lai pirmās atvases paaugas. Kāpēc tas vajadzīgs, to zina ikviens kam nācies būt par aukli. Jaunie cilvēki pirmajos mūža gados ir vienlaikus gan bezpalīdzīgi, gan ļoti aktīvi un tas no vecākiem prasa milzumu uzmanības. Tikai kad pirmais bērnu pāris jau sasniedzis vecumu, kad ar viņiem jau “var sarunāt”, ģimene var atļauties nākamās atvases. - Tā sanāk, ka tikai lai laistu pasaulē paaudžu nomaiņai nepieciešamos četrus latviešus, nepieciešami 13-18 gadi. Bet, ja svarīgs kaut neliels demogrāfisks kāpums, jāatvēl jau gadi 23-25. – Bet ja pirmdzimtais nācis uz reproduktīvā perioda beigām, pārējiem bērniem laika gluži vienkārši nepietiek.
Bez tam dzimstību nopietni iespaido vēl kāda likumsakarība. Ir ļoti svarīgi, lai pirmais bērns nāktu pasaulē pirms vecāki sasnieguši 20 gadu vecumu. Šī prasība saistīta ar vēl vienu bioloģisku barjeru cilvēka attīstībā. – Cilvēka personība pamatos veidojas līdz 21 mūža gadam. - Vēlāk, lai kas notiktu, lai kāda jauna informācija nāktu klāt, to vērtē un sver caur pirmos divos gadu desmitos iegūtās pieredzes prizmu. Tāpēc pirmos 20 gados cilvēkam jāiemācās sarežģītākais. Viss, kas prasa pamatīgumu. - Diemžēl reti kam ienāk prātā, ka mazu bērnu laišana pasaulē, rūpēšanās par viņiem, komunikācija – to pirmajos mūža gados, kad viņi vēl vārdu un runu nesaprot, un arī vēlākā bērnu audzināšana – nebūt nav viegls “mācību priekšmets” jaunajiem vecākiem. Šīs prasmes nerodas pašas. Vecākiem to apgūšana prasa daudz spēka, laika, uzcītības un labas gribas. Tāpēc ļoti ir no svara, lai arī šā mācību priekšmeta pamatus abi vecāki sāktu apgūt pirms liktenīgā 21 gada. – Jo no vecuma, kādā apmācība sākta, atkarīgs sekmju līmenis. Savukārt, ja vecākiem ar to veiksies, viņiem nebūs nekas pretī šo lietu atkārtot. Savukārt, ja ar pirmdzimto nevedas, ja bērnu audzināšana grūta, protams, jaunie vecāki būs apdomīgāki plānojot tālāku ģimenes pieaugumu.
Kā šī sakarība izskatās no statistiķu viedokļa aprakstījuši P.Zvidriņš un I.Vanovska grāmatā “Latviešu statistiski demogrāfiskais portretējums”.[ii] Viņi raksta – “20.gs. sākumā sociālā un ekonomiskā situācija Latvijā veicināja samērā vēlu stāšanos laulībā, kas līdz ar to ietekmēja laulību auglības (laulībā sastāvošo dzimstības rādītājus). Īsi pirms Pirmā Pasaules kara atsevišķās Krievijas Eiropas daļas guberņās (Astrahaņas, Orenburgas, Permas) līdz 20 gadu vecumam laulībā bija stājusies viena ceturtdaļa sieviešu, bet Kurzemes guberņā laulībā šajā vecumā bija stājies tikai 21%, Vidzemes guberņā – 20% sieviešu. Ja salīdzinām vidējo vienā laulībā dzimušo bērnu skaitu, tad 1910.gadā Kurzemē šis rādītājs bija 3,4 ; Vidzemē – 3,1  ; kamēr vidēji Krievijas Eiropas daļā tas bija 5,3. ” – Par līdzīgu sakarību liecina arī paleodemogrāfes G.Zariņas pētījumi.[iii] [iv] [v] [vi] No tiem izriet, ka laikos kad mūsu tautai bijušas lielas ģimenes (11.-17.gs) gandrīz visām mātēm pirmdzimtais bijis jau pirms 20 gadu sasniegšanas. Protams, demogrāfiski aktīvākais periods bijis starp 25 un 35 gadiem. Šajā laika posmā bērns vidēji nācis pasaulē ik pēc trim gadiem. Taču šāda demogrāfiskā ražība acīmredzot bijusi iespējama tāpēc, ka pamats tai likts īstajā laikā. - Rezultātā, lai arī apmēram puse bērnu mira, katrā nākamā paaudzē cilvēku bijis par vismaz 1/4 vairāk nekā iepriekšējā.
Tad nu sanāk, ka ģimenes lielums ir cieši saistīts ar vecumu, kurā viņu vecāki stājušies laulībā. Bet šis rādītājs savukārt dzelžaini piesaistīts vecumam, kurā jaunajiem vecākiem ļauts nostāties uz savām kājām – respektīvi, no “skolnieku” un “audzināmo” pasaules pāriet pieaugušo statusā. – Un tā nākas secināt, ka šis slieksnis arī ir būtiskākais faktors mūsu demogrāfiskajā rēbusā. Ja tas ievērots un vismaz 1/4 iedzīvotāju ģimenes izveidojuši pirms 20 gadu vecuma – viss ir kārtībā. Bet ja šis slieksnis pārkāpts – neizbēgami notiek iedzīvotāju skaita sarukšana.
*  *  *
Diemžēl statistika liecina, ka Latvijā kopš 2003.g. sieviete pirmajā laulībā devās jau vidēji 24,9 gados. Ap šo pašu laiku piedzimis arī pirmdzimtais. Savukārt vīrietim šis piedzīvojums nāk jau 27 gadu vecumā. Tātad šobrīd esam pamatīgi “izslīdējuši” no bioloģiski labvēlīgā vecuma. Pirms pieciem gadiem “laicīgi” apprecējās tikai 1,5% vīriešu un 7% sieviešu. Šobrīd, vairs tikai 0,3 un 1,4%. Un tāpēc, šodien pat no demogrāfiskā viedokļa nepietiekamā 3 bērnu ģimene tiek vērtēta kā varoņdarbs, bet atražošanas minimums, 4 bērni – kļuvuši par nepiepildāmu sapni.
Kopumā pēdējos piecus gadus paaudžu nomaiņa Latvijā nodrošināta vairs tik par 55-60%. Un tas nozīmē, ka ar katru nākamo paaudzi latviešu skaits saruks uz pusi. Pēdējā desmitgadē, katru gadu Latvijā nomirst par apmēram 12 000 cilvēkiem vairāk nekā piedzimst. Iedzīvotāju izmiršanas tempu ziņā šobrīd mēs procentuāli ieņemam pirmo vietu pasaulē. Ja vēl pieskaitām emigrāciju (Īrija, Zviedrija, Lielbritānija, Kanāda, Portugāle utt.) aina kļūst pavisam skumja. 1991. gadā mūsu valstī dzīvoja 2 658 000 cilvēku, bet 2005. gadā vairs tikai - 2 307 000. Piecpadsmit gados mēs esam zaudējuši 334.400 cilvēku, jeb 13,5% iedzīvotāju.[vii]
Procesa rezultātā pamazām mainās arī Latvijas iedzīvotāju sastāvs? – Kā liecina M.Kazāka, L.Kūles un L.Strašunas, pētījums, “Vai Latvijai nepieciešama darbaspēka imigrācija?” Latvija šobrīd ir darba meklēšanas zeme viesstrādniekiem no Ukrainas, Baltkrievijas, Moldovas, Rumānijas un Krievijas Rietumu reģioniem. Savukārt Pasaules Bankas 2004.gada pētījums paredz, ka visai drīz šeit varētu ieplūst ieceļotāji arī no Kirgistanas, Tadžikistanas, Uzbekistanas, Azerbaidžanas, Gruzijas un demogrāfijas smagsvariem Turcijas un Ķīnas. Pagaidām gan tas nenotiek, jo citas ES valstis imigrantiem šķiet vilinošākas[viii]
*  *  *
Vai stāvokli var padarīt pamatiedzīvotājiem labvēlīgāku.?
Civilizētākais risinājums būtu veicināt zemes demogrāfiskās situācijas normalizēšanu. Bet cik tas ir reāli? - Viss par demogrāfisko procesu iepriekš noskaidrotais liek domāt, ka dzimstībai un mirstībai vajadzētu sākt izlīdzināties, ja izdotos atjaunot stāvokli, kad 17, vēlākais 18 gadu vecumā, vairums jauniešu jau būtu pilnīgi sagatavoti dzīvei. Respektīvi, būtu jau nostājušies uz “savām kājām” un būtu gatavi dibināt ģimeni.
Taču kā tas notiek mūsu sabiedrībā?.
Ja apskatām stāvokli gadu tūkstošu mijā, tad 2000.gadā jaunieši Latvijā beidza vidusskolas 12. klasi 19 gadu vecumā. Diemžēl vairumam, abiturientu profesionālās iemaņas bija pārāk vājas, lai piedāvātu sevi darba tirgum. Ap 13% tāpēc devās uz augstskolām. Tās ar maģistra grādu viņi pabeidza ap 25-26 mūža gadu. Citi 20% darba tirgū nonāca ap 20-21 mūža gadu beidzot vidējās speciālās mācību iestādes – tehnikumus, profesionāli tehniskās skolas utt. Bet vairums, 31% jauno cilvēku pēc vidusskolas atestāta saņemšanas devās profesijas meklējumos uz dažādiem zemākiem kursiem. - Un šeit neliels pārsteigums. Šajos kursos vidusskolas beidzēji kā līdzīgi sastapās ar vēl 29% bijušo skolnieku. Ar tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ no vidusskolas atskaitīti, un tātad bez vidusskolas atestāta palikuši.
Kopumā, pieminētie 60% bijušo skolnieku arī ir tie, kuri darba tirgū nonāk visagrāk, šobrīd ap 20-to mūža gadu.  [ix] - Taču, ja izmainot izglītības  procesa struktūru izdotos viņu sagatavošanu darba tirgum iespējams paātrināt, tas būtu liels ieguvums. Iespējams, tas būtu izdarāms atkal vairāk uzmanības pievēršot šobrīd piemirstajai profesionāli tehniskajai skolai?
Tad pēc divus-trīs gadu adaptācijai darba tirgū un ģimenes pamatkapitāla sākotnējās uzkrāšanas sabiedrība varētu iegūt pilsoņus, kuriem būs iespējams nopietni domāt par ģimeni un pirmo bērniņu.
Pārējām jauniešu grupām, gan  pat visoptimistiskākās laulību prognozes, no demogrāfijas viedokļa joprojām būs daudz par novēlotām.
*
Iepriekš apskatījām stāvokli ap gadu tūkstošu miju.
Taču, pēdējos gados process ir ieguvis pavisam pretēju virzību.
Tā kā vidējās izglītības lietderība darba tirgū diemžēl mazinājušās, bet profesionāli tehniskās izglītošanās iespējas sarukušas, Austrumeiropu pārņēmis augstskolu bums. Arī Latvijā kopš neatkarības atgūšanas augstskolu skaits jau dubultojies. –Bet sarūkot dzimstībai un tātad skolnieku skaitam redzam, ka 2006.gadā uz augstskolām devušies 75% vidusskolu beidzēji, 2007.gadā – 76%, bet 2008.gadā jau 77% .[x]
Vēl pēc pārdesmit gadiem tā varam sagaidīt vispārēju „bakalaurizācija”. No vienas puses tas liekas pat nacionālo apziņu pacilājošs notikums - augstākais formālais izglītības rādītājs pasaulē. Bet vienlaikus, darba tirgus pat attīstītās valstīs pieprasa ne vairāk par 12% augstskolu beigušu speciālistu. Tātad paredzama arvien plašāka,  diplomēto speciālistu aizceļošana. Bet vairumam palikušo nāksies pārkvalificēties uz leju. Bet tā sekas visdrīzāk sagaidāms augstskolu prestiža kritums.
Savukārt, demogrāfiskajai problēmai – tai paredzama vienīgi saasināšanās.
Un tas liek domāt, ka izglītības reforma kļūst arvien aktuālāka.

OTRAIS SOLIS … 
Tālāk – kādai šai reformētai skolai vajadzētu būt satura ziņā?
Atgriezīsimies nedaudz pie vēstures. [xi] [xii] Sistēma, kuru mēs pazīstam pamatos izveidojusies 19.gs. vidū. Tās pirmā pakāpe Krievijā bija četru klašu pagastskola, kurai sekoja divklasīga pilsētas skola, jeb Kreicskola. Abas tās kopā mēdza saukt arī par pamatskolas pirmo un otro pakāpi. Pamatskolā tātad jaunietis mācījās sešus gadus un mācības beidzās audzēkņa 14-ajā mūža gadā. Tā arī līdz pat 20.gadsimta sākumam bija visa obligātā izglītība.
Pēc pamatskolas vairums, vai nu mājās turpināja apgūt saimniekošanu, vai gāja amatā mācīties pie „meistara”, vai arī jau uzsāka patstāvīgas darba gaitas. Tātad, pēc gadiem trim viņi visi – „jau bija nostājušies uz savām kājām”. Tāpēc, 18 gadi vēl šodien skaitās „pilngadība”.
Taču vienlaikus, pēc pamatskolas sekmīgas beigšanas jaunietis varēja mācīties arī tālāk - izglītošanās nākamajā, otrajā pakāpē.- Bija iespējams izvēlēties kādu no: divgadīgām lauksaimniecības arodskolām, trīsgadīgām amatniecības skolām, četrgadīgām –ģimnāzijām, jūrskolām, tehnikumiem, komercskolām, mākslas un amatniecība skolām, vai skolotāju institūtiem. - Šo skolu beidzējus tolaik mēdza dažkārt dēvēt par pusinteliģentiem. Un tolaik šis apzīmējums vēl nebūt nebija nievājošs. Otrais izglītības līmenis nodrošināja gana augstu dzīves standartu.
Bet runājot par demogrāfiju, svarīgi, ka saliekot kopā tā laika izglītības sistēmas I un II pakāpi veidojās, ilgākais desmit gadu ilgs izglītības cikls, kurš parasti noslēdzās līdz 18-ajam mūža gadam. Vēlākais, 18-ajā mūža gadā skolas beidza profesionāļi – zemākie ierēdņi, pagastu rakstveži, kvalificēti amatnieki, veikalnieki, farmaceti, skolotāji utt. Viņiem bija profesija. Tātad, 16-18 gadu vecumā viņi visi bija pilnvērtīgi darba tirgus locekļi, varēja veidot ģimenes.
Taču 20.gs. sākumā stāvoklis Eiropas valstu izglītības sistēmā pakāpeniski, bet nenovēršami izmanījās. Divgadīgās un trīsgadīgās amatniecības skolas centās kļūt par četrgadīgām. Tām prestižs un pasniedzēju apmaksa augstāka. Bet vēlāk darbinieki ģimnāzijās un tām pielīdzināmajās tautskolās un vidusskolās „atcerējās”, ka kādreiz taču atsevišķās ģimnāzijās bijušas tā sauktās “akadēmiskās klases”. Tātad, „izglītības uzlabošanas nolūkos” varētu mācību ilgumu vēl nedaudz pagarināt. Neatcerējās šīs izaugsmes laikā vienīgi, ka savulaik akadēmisko klašu beidzēji augstskolās varēja uzreiz 3. kursā iestāties. 
Un vēl!- kopš 19.gs. vidus pakāpeniski mazinājās to ļaužu daudzums, kuri savu nākamo profesiju apguva mājas kārtībā. Arvien vairāk amatu mācījās arodskolās. Bet pēc tam arī arodskolas vairs nebija gana prestižas. Un sanāca, ka labu profesiju varēja apgūt vairs tikai augstskolā. Tā pakāpeniski, tikai pusotra simta gadu laikā, vidējais izglītošanās cikls pieauga divtik, ja ne - trīstik.
Un vēl, 20.gs. vidū lieta vēl iegrozījās tā, ka profesijas iegūšana pamatskolu un vidusskolu beidzot vairs nebija obligāta. Pieņēma, ka zemākā skolas pakāpe bērnus gatavo nākamai pakāpei. Bet tā, savukārt, nākamai. Tā profesija, kļuva par ko tādu, par ko runās kaut kad vēlāk. Tā radās daudz apspriestā mūsdienu vispārizglītojošo vidusskolu problēma – 12 izglītošanās gadi, pēc kuriem skolnieks tā arī nav vēl ieguvis ekonomisku pamatu dzīvei. Bet profesiju, to vidusskolas absolvents bieži iegūst īstermiņa kursos, vai pat ražošanas procesā, mācoties nereti no ļaudīm ar daudz zemāku izglītību. –  Tātad, skolai būtu atkal jādod profesija, vai pat vairākas.
*  *  *
Diemžēl šobrīd dažkārt, rodas iespaids, ka sabiedrībai un pat daļai izglītības procesa vadītāju un pedagogu bērnu skološanās mērķis vairs nebūt nav skaidrs.
Analizējot anonīmu aptauju rezultātus atklājas interesanta aina. [xiii] Viedoklis par skolas funkciju vecāku, skolotāju un vecāko klašu audzēkņu vidū ir absolūti atšķirīgs.
Vairumam vecāku, vidusskola ir vieta, kur viņu bērni būs pieskatīti un pasargāti no “sliktās ielas” un “puskriminālās” profesionāli tehnisko skolu gaisotnes. Turīgākie vecāki vidusskolu vispār uzskata par otrā plāna mācību iestādi. Pirmajā vietā ir pulciņi un repetitori. Toties, īstā vieta kur bērni iegūšot profesiju un “ceļazīmi dzīvei” būs augstskola – vislabāk ārzemju. (Tātad, pat mūsu pašmāju augstskolas, vairs netiek atzītas par konkurētspējīgām darba tirgū.) Bet vidusskola, tā vispār vairs ir tikai pakāpiens, kuram “jātiek cauri”.
Arī vecāko klašu audzēkņi pamatos kopē vecāku uzskatus. Centīgākiem, vidusskola ir pakāpiens ceļā uz augstskolu, un to būtu labi pārlekt  uz stundām nemaz neejot.– Savukārt, pārējiem, tā ir tikai vieta, kurp jāiet atsēdēt stundas. – Bet kāda būs šādā atsēdēšanā ieguldīto līdzekļu atdeve? Un vispār, vai valstij budžetā ir tik daudz lieku līdzekļu, lai tos tērētu nelietderīgi? – Tas neskaidrs.
*  *  *
Un vēl, ja pajautā, kādus priekšmetus skolnieki vēlētos apgūt, atklājas, ka viņu viedoklis krietni atšķiras no programmās piedāvātā. Akadēmisko priekšmetu šaj’ sarakstā nav daudz. Toties, gandrīz puse gribētu vidusskolu pabeigt ar autovadītāja tiesībām. Tāpat daudzus interesētu kurss par modernajām tehnoloģijām, psiholoģiju, kā arī naudas ieguldīšanas un peļņas iespējām. – Kā lai neatceras, ka, piemēram, Japānas skolās par līdzīgām lietām runā “dzīves stundās”. Te jaunie japāņi apgūst kā pareizi plānot savas dzīves stratēģiju, kā izvēlēties sasniedzamus mērķus, uzzina reālā biznesa pamatus, iespējas taupīt un ieguldīt līdzekļus, mācās paši plānot savu izglītošanos un izzina ko reālu no katra tālākā izglītības kursa viņiem vajadzētu iegūt. Šeit viņi arī iepazīstas ar lietišķo un sadzīves etiķeti, darba ētiku un darba disciplīnu. Vārdu sakot, viņiem liek nepārprotami saprast, ka nākotnē viņus negaida - nedz mūžīga izkalpošanās, nedz mierīga peldēšana pa straumi.
Tā ir Japānā, bet pie mums?
Mūsu skolu pedagogi diemžēl ir daudz akadēmiskāk noskaņoti. – Bieži viņi vēlotos audzināt cilvēku, kurš zina visu visās zinātņu nozarēs. Un daudzkārt, sarunās ar skolotājiem gadījies dzirdēt, cik skumīgi, ka skolās vairs nepasniedz sengrieķu, latīņu un senebreju valodas. Jo 19.gs ģimnāzijās šādi priekšmeti bijuši. Šo vidusskolu absolventi lasījuši oriģinālvalodā Plutarhu, Ciceronu, Seneku un Platonu. Vārdu sakot, daļa pedagoģiskajā procesā iesaistīto, diemžēl, nenošķir erudīcijas izkopšanu no gatavošanas dzīvei.
*  *  *
Un vēl viens jautājums. – Kas ir „bērns”, un cik ilgi viņš tāds paliek?
Un šeit neliela viela pārdomām...
Vēl pirms pārsimt gadiem meitene 13 gados jau bija “jaunkundze”. 16-19 bija viņas “īstenie precību gadi”. Bet sākot ar 21 mūža gadu, neizprecinātai jumpravai jau nācās pielaikot vecmeitas titulu. – Puisim gan tika doti vēl 3-4 gadi klāt, bet ne vairāk. Jaunie vīrieši no 16-17 gadiem uzņēmās pieauguša cilvēka pienākumus –gāja karos, slēdza veikalus, muižnieku dēli pārņēma no aizbildņiem mantojamās muižas, zemnieku dēli kļuva par saimniekiem.
Vēl pirms nepilniem simt gadiem šo kārtību atspoguļoja smalkāko mācību iestāžu programmas. Piemēram, elitārajos „kadetu korpusos” uzņēma 10 gadu vecumā, un tā kā mājmācības rezultāti atšķīrās, pirmā bija sagatavošanas klase. Tālāk sekoja – jaunākā kadetu, vidējā kadetu, vecākā kadetu, jaunākā gardemarīnu, vidējā gardemarīnu un vecākā gardemarīnu klases. Katrā klasē mācījās tikai gadu, otrgadniekus izslēdza. Ja slimības, vai citu iemeslu dēļ audzēkni atskaitīja no „kadetu klasēm”, viņu nosūtīja uz mājām vecāku aizbildniecībā. – Bet ja nācās atskaitīt jau no gardemarīnu klasēm, tad viņu uzskatīja par pieaugušu.
Tad Krievijas impērijā pastāvēja vienota militārā, civilā un galma dienesta rangu tabula. Tās autors bijis imperators Pēteris I. Tajā bija 14 rangu – no viszemākā virsnieka un valsts ierēdnīša, līdz pat augstākajiem ģenerāļiem, admirāļiem un galma slepenpadomniekiem.  Tātad, ja Jūras, Artilērijas, Kartogrāfijas, Inženieru, vai cita Kadetu korpusa gardemarīnu klases audzēknis bija spiests pārtraukt mācības, viņam sākot ar 5 klasi, tātad 15 mūža gadu, automātiski piešķīra zemāko, 14-to, civildienesta ierēdņa pakāpi. Savos piecpadsmit gados viņš kļuva par „kolēģijas reģistratoru”, kas atbilda armijas praporšikam, jeb šodien teiktu – jaunākajam leitnantam. - Savukārt, ja kursants mācību iestādē nomācījās visus septiņus paredzētos gadus un nokārtoja gala pārbaudījumus, tad flotē šis septiņpadsmit gadus vecais jauneklis ieradās ar 12-to rangu kā mičmanis, armijā – kā poručiks, jeb virsleitnants. Bet, ja mediķi izlēma, ka militāram dienestam jauneklis par vārgu, censonim piešķīra atbilstošu civildienesta pakāpi – „guberņas sekretārs.”
Ikviena no šīm pakāpēm nozīmēja, ka cilvēks jau nākamā dienā ieņems atbildīgu amatu. Un ja atceramies, ka līdzīga kārtība pastāvēja visās, vairāk kā 30, valsts tā laika elitārajās mācību iestādēs, tad pavisam droši var teikt, ka tolaik Krievijas  elite šodien populāro principu –jo ilgāk bērns skolas solā nosēdēs, jo tālāk viņš dzīvē tiks – uzskatīja par prastiem ļaudīm domātu filozofiju.
Arkādjs Gaidars (1904.-1941.g.)
17 gadus vecs pulka komandieris
SA 23.rez. strēlnieku pulkā 1921.g.,
vēlākais rakstnieks 
Protams, pasaules varenie savām atvasēm vēlēja labāko. Un to nodrošināja! Tikai kritēriji bija citi. Zināšanas - pietiekamā, bet ne pārdozētā daudzumā. Bet svarīgākais, savējiem garantēja ātrāka starta iespējas. Jo bija pārliecināti: ne skola, bet pieredze darbā noteic izaugsmi!
Arī vēlāk pirmskara Latvijā, apmēram puse jauniešu izglītību ar profesiju beidza jau 18 gadu vecumā.[xiv] Un pat vēl 20.gadsimta 70-o gadu beigās, 80-o gadu sākumā dažās Latvijas tā sauktās „novirziena skolās” notika eksperiments. Tā ietvaros, dažām skolām tika piešķirta privilēģija piešķirt saviem absolventiem ne vien liecības un atestātus, bet arī darba tirgū pieprasītu kvalifikāciju. Un šodien interesanti ir vērot šī savulaik nez kāpēc pārtrauktā projekta rezultātus.
Piemēram, Rīgas 3. internātskola - skola ar mūzikas novirzienu. Audzēkņi šeit paralēli vispārizglītojošai programmai, vēl tagad kopš 1.klases, padziļināti apgūst – muzikālo audzināšanu, kora dziedāšanu, mūzikas literatūru, harmoniju, psiholoģiju, pedagoģiju, un pēc izvēles arī kāda mūzikas instrumenta spēli. Pirms 30 gadiem pieminētā izglītības eksperimenta ietvaros, vairākus gadus šī skola bija tiesīga piešķirt saviem audzēkņiem kvalifikāciju, kura ļāva tūdaļ pēc 11.klases beigšanas pasniegt muzikālo audzināšanu pirmsskolas mācību iestādēs un skolu jaunākajās klasēs. Tā, daudzi absolventi, tieši no skolas sola, nonāca izglītības iestādēs, nu jau kā pedagogi. Rezultātā, šodien šīs skolas absolventu salidojumos, šie izlaidumi izdevīgi izceļas pārējo vidū. Puse eksperimenta laika absolventu joprojām strādā skolās. Tiesa, nu jau viņi ir pedagogi ar universtātes izglītību. Tā ir apgūta vēlāk neklātienē. - Bet kopumā līdz 2/3 bijušo audzēkņu šajās klasēs ir beiguši augstskolas. Atzīsim, nav slikts rādītājs skolai, kuras audzēkņu liela daļa nākuši no bērnu namiem un ne sevišķi labvēlīgām ģimenēm. - Tātad, izglītības eksperimentam bijuši rezultāti. – Vai nav viela pārdomām?
*  *  *
Un nu par profesionālo orientāciju un praktiskās psiholoģijas speciālistu lomu skolās.-  1925. gadā Latvijā bija izveidots Rīgas pilsētas jaunatnes un aroda pētīšanas institūts. [xv] Tā darbības pamatā bija atziņa, ka ikviena personība ir unikāla. Institūta uzdevumos ietilpa palīdzēt jauniešiem jau pamatskolā noskaidrot savas stiprās un vājās puses, bet atbilstoši tām - izvēlēties nākamo nodarbošanos un plānot izglītību.
30-o gadu beigās institūta darbība aptvēra jau 1/3 Latvijas skolu. Viņi sāka strādāt ar skolniekiem jau 12- 14 gadu vecumā. Visupirms centās noskaidrot audzēkņu intereses un sapņus. Parasti to darīja attiecīgās skolas skolotājs. Viņam bija lūgts negaidot, lai sacerējumā neparādītos vecāku viedoklis, stundā uzdot domrakstu – „Par ko es vēlētos kļūt?” Šo sacerējumu nosūtīja uz institūtu. Vēlāk skolās ieradās institūta psihotehniķu grupa. Psihologi lūdza aizpildīt audzēkņiem testus, veica aptaujas, analizēja datus par jauno cilvēku veselības stāvokli, atmiņas apjomu, domāšanas īpatnībām, iztēli, motoriku utt. Katrā darba grupā bija arī ārsts - arodslimību speciālists. Institūta rīcībā bija arī detalizēti dati par tālākās izglītības perspektīvām Latvijā un dažādu reģionu darba tirgus statistiskās prognozes. – Balstoties uz visu šo materiālu psihotehniķi centās audzēknim jau pamatskolā palīdzēt izvēlēties savām interesēm, spējām, kā arī valsts interesēm un darba tirgus pieprasījumam atbilstošu karjeru.
Pēc II Pasaules kara darba metodes, ar kurām jaunatni rosināja domāt par nākamo profesiju mainījās. Lielāka nozīme bija dažādām profesionāli tehnisko skolu un augstskolu atvērto durvju dienām, apmēram 14-15 gadu vecumā. Bet agrāko psihotehniķu darbība Latvijā sašaurinājās, un aprobežojās galvenokārt palīdzot personām ar psihiskas dabas traucējumiem.
Bet šobrīd, jaunietim jautājums – par ko kļūt – arvien biežāk tiek uzdots stipri vēlu. Vairumā gadījumu, jau pēc vidusskolas beigšanas. Bet vai šo procesu nebūtu lietderīgi sākt laicīgāk?

TREŠAIS  SOLIS ...
Un nu par vidi, kurā dzīvojam un kurā aug mūsu bērni.
Meklējot iemeslus, kādēļ demogrāfiskais stāvoklis Eiropā pasliktinās, uzdūros jau krietni padzeltējušu publikāciju žūksnim. Izrādās vēl 19.gs. vidū par tautas dzīvā spēka problēmām pirmie trauksmi cēla - arhitekti. Viņi ievēroja, ka pāriešana no lauku plašumiem uz pilsētu krasi pasliktinājusi cilvēka dzīves telpas kvalitāti.
Daudz par to satraucies, Rīgas Politehniskā Institūta profesors, sava laika Eiropas mēroga pilsoniskās arhitektūras autoritāte, viens no Krievijas jugendstila pīlāriem - Eduards Kupffers. [xvi] Viņš arvien atgādinājis: “Lai cilvēks būtu spējīgs dzīvot un ražīgi strādāt, nepieciešams ievērot viņa bioloģiskās vajadzības.” Šī tēze bija jūgendstila, vai kā toreiz te sacija „krievu modernā stila”, būvniecības filozofijas pamatā.
Cilvēka vajadzības tika rūpīgi pētītas, uzskaitītas un aprēķinātas. Cik kubikmetri gaisa ieelpos un izelpos cilvēks, kurš nu vairs savu darba dienu nepavada uz lauka, bet gan telpā? Cik viņam nepieciešams naktij? Kādai jābūt logu platībai pret grīdas kvadratūru, lai mājoklis būtu gaišs? Un kāds griestu augstums ir optimāls, lai cilvēks vienlaikus justos gan mājīgi, gan neciestu no tā, ka debesis redz krietni retāk?
Šai laikā būvētie plašie dzīvokļi, ar trīs metru augstiem griestiem, tolaik tika uzskatīti par normālu “izdzīvošanas minimumu” cilvēkam, kurš pilsētā atrauts no savas dabiskās vides. Visus parametrus noteica rūpīgi psihologu un mediķu aprēķini.
Vienlaikus jugendstila teorētiķi nebeidza atkārtot, ka visi aprēķini ir obligāti arī mazāk turīgu ļaužu mitekļus būvējot. Taupīt drīkstot vienīgi uz koridoru un palīgtelpu rēķina, bet nekādā ziņā – samazinot vienam cilvēkam paredzētās dzīvojamās telpas platību un kubatūru.
Tāpat, pētījumos bija ievērots, ka psiholoģiskais klimats ilgtermiņā vislabākais ir mājās, kuras būvētas, ievērojot formulu – pa vienai istabai katram ģimenes loceklim, pluss viena kopīga istaba. (Kabineti, bibliotēkas, citas darba un palīgtelpas, kā arī “kalpotāju gals” neskaitās.) Lai gaiss nebūtu sasmacis, guļamtelpā rēķināja 20 kubikmetru telpas uz pieaugušo un 10 kubikmetru bērnam. Savukārt telpā, kur jādzīvo arī dienā - 40 kubikmetru uz vienu pieauguši cilvēku un 20 – uz bērnu. Griestu augstumu noteica 2,75 – 3,25 metri. Tam iemesli divi. Augstāki griesti ikdienā cilvēkam rada diskomfortu. Savukārt zemāki nav ieteicami tādēļ, ka izelpotais gaiss nostājas pie griestiem apmēram 0,5 m biezā slānī. – Šīs prasības uzskatīja par „jugenda“ pamatu.
Taču tas vēl nebija viss. – Ļoti no svara bija, lai ap māju būtu arī kaut nedaudz brīvas telpas. Tolaik saskaņā ar būvēšanas noteikumiem, ēka „pieklājīgā” rajonā nedrīkstēja aizņemt vairāk par 1/3 no nopirktā gruntsgabala. Ielai to iedzīvotāju ērtības labad necēla tuvāk par 4,5 m. Vienlaikus, vienstāva mājas pamati nedrīkstēja aizņemt mazāk par 120 kv/m, bet vairāk stāvu mājai – ne mazāk par 70 kv/m. Neaizrāvās arī ar augstceltņu būvniecību. Tās tolaik liecināja par neprasmi dzīvot ērti. Aristokrāti un inteliģenti parasti pasūtīja viena, vai divu stāvu savrupmāju neliela dārza vidū, parasti - ar mansardu[1]. - Starp citu, šai laikā tika radītas arī “rindu mājas”. Taču, tolaik tās uzskatīja par ekonomisku būvniecības veidu mazturīgajiem – strādniekiem vai sīkpilsoņiem. Vārdu sakot savā ziņā “dzīves pabērniem”.
Bet svarīgākais iemesls kādēļ katram savrupnamam un pat pieticīgajai rindu mājai obligāti bija nepieciešama ārpus mājas teritorija bija bērni. Tolaik šķita pašsaprotams – ka, lai izaugtu par līderi vai vismaz personību, cilvēkam kopš bērnības nepieciešama ne tikai sava istaba, bet arī sava „privāta”, pieaugušo nekontrolēta teritorija. Tas varēja būt “aizmirsts” šķūnis dārza stūrī, lapene, bēniņi, vai pat speciāli uzbūvēts namiņš kokā. [xvii] - Šī paša iemesla dēļ, daudzās tā laika celtnēs visas pieaugušo istabas bija grupētas apakšā - 1. vai 1. un 2. stāvā. Savukārt, bērnu un guvernantes istabas biežāk tika projektētas namu pašā augšējā stāvā, bet ne reti arī - mansardā, mezoīnā[2] vai pat īpaši būvētā tornī. [xviii] Šīm bērnu telpām apkārt ļoti bieži bija bēniņi un pažobeles. Arī tā bija dzīves telpa. Dzīves telpa, kurā bērni un pusaudži varēja justies no pieskatīšanas brīvi, lai arī faktiski joprojām atradās pieaugušo netiešā uzraudzībā un aizsardzībā.
Bet kāds tam sakars ar demogrāfiju?
Cilvēki šeit jutās daudz labāk. Pie šādas būvniecības prakses iedzīvotājiem nedraudēja saspiestība. Cilvēks noguris vai sliktā garastāvoklī arvien varēja distancēties no pārējiem savā istabā. Ar to mazinājās konfliktu izcelšanās iespēja. Retākas bija krīzes. Bērniem mazāka bija ar vecāku skandāliem saistītā negatīvā pieredze. Vienlaikus, lielāka bija ģimenes konfliktu inteliģentas risināšanas pieredze. Tā, šajos namos auga harmoniskākas personības. Bet tas savukārt, ļāva cerēt, ka nākotnē viņi būs labāki ģimenes cilvēki un vecāki saviem bērniem. 
Un otrkārt, šādām celtnēm arvien bija zināma “izturības rezerve”. Mājā, kura bija būvēta četriem, arvien varēja diezgan labi justies labi arī pieci vai pat seši. Bet sešiem cilvēkiem paredzētā savrupnamā, neradot pārliekas neērtības kādu laiku varēja dzīvot arī astoņi vai pat desmit iedzīvotāji. – Tā, bērnu skaitu varēja plānot daudz brīvāk, un neplānota jauna dzīvība nebija par iemeslu, lai vecāki nonāktu kategoriskas izvēles priekšā – „bērns vai ērtības”. – Atcerēsimies, lai tauta neietu mazumā, ģimenē vidēji vajadzīgas 3,7 atvases. Bet par to ne katrreiz domā jaunlaulātie izvēloties mājokli. Taču jautājums atkrīt pats no sevis, ja vidēji vispārpieņemtai mājsaimniecībai paredzētā dzīvoklī iespējams puslīdz ērti dzīvot 6-7 ģimenes locekļiem – abiem vecākiekiem, 4 bērniem un varbūt vecmāmiņai.
Mums var likties neticami, cik daudz vērības 19.gs. – 20.gs.mijas arhitekti veltīja savu namu nākamo iedzīvotāju vajadzību noskaidrošanai. Tolaik teica – namam jāpieguļ kā laba skrodera šūtai frakai!
Tas pats sakāms arī par lielākiem projektiem.
Vienas ģimenes dzīvojamo ēku rinda San-Francisko
Pēc I Pasaules kara izstrādājot Rīgas perspektīvo plānu, savulaik pazīstamais Pēterburgas arhitekts un viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem, mūsu tautietis Arnolds Lamze Latvijas metropoli plānoja kā dārzu pilsētu. Viņš uzskatīja, ka dzīvojamo fondu te jāveido pārsvarā vienģimeņu savrupnamiem, līdzīgi kā pirmskara apbūvē Ķeizarmežā. - Daudzdzīvokļu īres nami - tikai vientuļniekiem, un uz īsāku un ilgāku laiku iebraukušajiem, kā arī mazturīgajiem. Bet pārējai sabiedrībai, sākot ar pašu zemāko vidusslāni - savrupnami, savrupnami un vēlreiz savrupnami. - Un lai veicinātu šādu dzīvojamā fonda attīstības politiku, starpkaru Latvijā izveidoja valsts koordinēta un budžeta atbalstītu dzīvojamo mazēku būvniecības programmu. Tās ietvaros, piemēram, hipotekāros kredītus Latvijas Hipotēku Banka jaunbūvēm no mūra izsniedza uz visai ilgu termiņu no 28 līdz 41 gadam. Solīdi celtām koka būvēm kredīta termiņš bija īsāks – līdz 25 gadi. Bet viegli būvētām dzīvojamām mazēkām –vairs tikai 18 gadi. Tā iedzīvotājus rosināja celt sev un savām dzimtām iespējami pamatīgākas privātmājas. [xix] – Izrādās, arī tā var ilgtermiņā kreditēt tautas  demogrāfisko attīstību.
Diemžēl pēc II Pasaules kara, Latvijā stāvoklis mainījās Lai ietaupītu uz zemes un komunikāciju rēķina būvēja gandrīz vienīgi daudzdzīvokļu namus. Dzīvokļus veidoja iespējami kompaktākus. Tiem pazemināja griestus un uzlaboja ventilāciju. Taču izrādījās, ka cilvēki šādās ēkās vairāk cieš no caurvējiem, slimo un arī siltuma zudumi lielāki. – Tāpat šajā laikā taupot sāka būvēt plānākas iekšsienas. Protams, tā pasliktinājās skaņu izolācija, un vairojās iedzīvotāju stress un nogurums. Tātad lēti būvētās ēkās dzīvošana sanāca gan dārgāka, gan neērtāka, gan neveselīgāka.
Par ēkas ietilpības rezervi nemaz nerunāsim. Tādas vairs nebija. Pēc kara vairs nerēķināja “istabas uz cilvēku” vai, “kubatūru uz cilvēku”, bet tika noteikts jauns normatīvs – “grīdas kvadrātmetrs uz cilvēku”. Un vienu brīdi tas noslīdēja pat līdz -  4 kvadrātmetri platības uz vienu iedzīvotāju. Tātad bija tik pat liels cik uz vienu cilvēku rēķināja parastā lauku kapsētā. Vēlāk to gan palielināja līdz 6 kvadrātmetri uz cilvēku. Taču, dabiskās vajadzības vērā vairs neņēma. Un, lai arī cilvēkus pieradināja uzskatīt, ka viss ir kārtībā, cilvēka bioloģijas noteiktās prasības miteklim un videi taču nemazinājās. - Tā vēl šodien pilsētnieki pārsvarā dzīvo dzīvokļos, kur plānojot ģimenes pieaugumu, neizbēgami jāparedz arī pārvākšanās. Bet tas, ņemot vērā realitāti dzīvokļu tirgū, kļūst par nopietnu šķērsli ģimenes pieaugumam.
Tiesa, šobrīd tehnoloģijām attīstoties arvien biežāk intelektuālā vidusslāņa pārstāvjiem ir iespējams strādāt mājās, un ir vienalga kur nams atrodas. Darbs arvien biežāk ir pie datora, kuru var novietot jebkur. Arī visu pārējo darbam nepieciešamo, ar šīs pašas ierīces palīdzību sniedz vispasaules internets. Tad kāpēc neizvēlēties lauku klusumu? Varbūt tādēļ, pēdējos neatkarības gados arvien vairāk nodrošinātu pilsētnieku būvējas piepilsētā un pārceļas uz savrupmājām. Demogrāfiskajai ainai šādai kustībai vajadzētu nākt par labu. - Bet varbūt derētu padomāt par šī procesa veicināšanu?

CETURTAIS  SOLIS ...
Bet nu par dažiem pastarpinātiem demogrāfiskā sarukuma aspektiem.
Par psiholoģiskām pārmaiņām, kuras mūsu sabiedrībā nesusi ģimeņu sarukšana.
Sāksim ar vienkāršāko.
Piemēram, jaunajiem cilvēkiem 13 gadi, laiks kad aktuāla kļūst prasība pēc savas sabiedrības, pēc savas dzīves telpas, vecums, kurā vēl pirms gadiem simts viņu vienaudži no bērniem pārtapa par jaunskungiem un jaunkundzēm, par puišiem un meitām. - Taču, šodien brīdis kad apkārtējie viņus atzīs par pieaugušiem, vai kaut pa pusei pieaugušiem, vēl tāls. Pilsētas dzīvoklis šaurs. Tātad, jauno ļaužu prasības pēc savas dzīves telpas visdrīzāk netiks uzklausītas. – Tātad, kur viņi meklēs privātu teritoriju?
Labi ja kopā ar citiem līdzīgiem ir iespēja to izveidot kādā jau pastāvošā interešu klubā. Nereti, nav slikti arī ja šāda kluba analogs rodas pagalmā, vai kāda drauga dzīvoklī. Taču visbiežāk jaunietis, kam vecāku pilsētas dzīvokļa sienas kļuvušas par šauru, bet laiks kad ļaus strādāt, pelnīt, iekārtot savu dzīvi un mājokli vēl tāls, tiek no esošās sistēmas izraidīts uz ielas. Spiests tur ar vienaudžiem veidot savu interešu grupu. Un tālākais jau notiek pēc „ielas likumiem” – paveiksies vai nepaveiksies. Kādas idejas, kādas personības, kādas vērtības gūs virsroku šajā grupā – neskaidrs!
Cik nav dzirdēts, tik jauks bērns bija, bet nu krimināllieta – vai kas līdzīgs. Problēmas būtība, šodienas Eiropas vidusmēra pilsētnieka dzīves telpā jaunam cilvēkam vietas pietrūkst. Bet vaina par notikušo parasti tiek uzvelta: vecākiem – jo viņi vistuvāk; valstij – jo to vaino vienmēr; skolotājiem, policijai, nepilngadīgo lietu inspektoriem – izglītības un iekšlietu sistēmas zemākajiem darbiniekiem, utt. Vienkāršāk runājot, katrā konkrētā gadījumā tiek meklēts grēkāzis. Bet neienāk prātā ko pārmest sabiedrības priekšstatu sistēmai, vai šo priekšstatu materiālajiem iemesliem. – Tie atrodas pārāk dziļi!
Līdzīga akcentu pārbīde notiek runājot par sabiedrības demogrāfiskā sabrukuma iemesliem. - Tātad, skola ir par garu, jauniešu profesijas apgūšana nepiedodami sarežģīta un apgrūtināta, mājoklis celts neņemot vērā, ka ļaudīm var būt bērni. Taču, ja sākas sarunas par iemesliem, kāpēc bērnu tik maz, skaidrojumi nāk cits par citu kuriozāki.
Piemēram. – Kungu kompānijā gadījās dzirdēt, ka notiekošajā vainojamas sievietes. Viņas, lūk tā vietā lai rūpētos par ģimenes stiprību, par daudz aizraujas ar karjeru. No tā visas nelaimes ceļas. – No otras puses atkal skan cita argumentācija. Bērnu nav tādēļ, ka vīrieši mums Latvijā tādi pavārgi. Protams, tā neesot viņu vaina. Bet divos pasaules karos šeit labākie tikuši iesaukti armijā, varonīgākie – krituši, saimnieciskākie un inteliģentākie – kļuvuši par deportāciju upuriem. Tā dzimtu turpināt bijis ļauts tikai tiem Ādama pēctečiem, kuri iesaukšanas komisijām derīgi nebijuši, un arī deportējamo sarakstu sastādītājiem savas viduvējības dēļ paslīdējuši garām. Tieši nepietiekami stipro vīriešu dēļ sievietēm ir jābūt stiprām, vīrišķīgām, jāuzņemas vairāk darba, lielāka pelnīšana utt. Vārdu sakot, globāla demogrāfiskā problēma, tiek ietilpināta to problēmu lokā, kuras mēģina skaidrot ģimenes skandālu loģikas līmenī. Reizēm argumenti ir dziļāki, it kā zinātniskāki, reizēm atkal tuvāki  promilēm 5-6.
Tāpat netrūkst cilvēku, kuri cer demogrāfiski neauglīgos laikus „pārdzīvot”. Kādreiz tak tiem esot jābeidzas! Bet „pagaidām”, aicināsim pie mums darba rokas no ārzemēm. Lai viņi pelna pensijas mūsu pensionāriem. Cerēsim, ka šie ieceļotāji pie mums integrēsies. Ka pozitīvu piemēru min ASV, Šveici... Taču aizmirst pieminēt, cik „Šveices modelis” izmaksā? – Līdz pat 20. gadsimta 90.-to gadu vidum šveicieši katru imigrantu ģimeni ņēma īpašā uzskaitē. Iebraucējus apgādāja burtiski ar visu, ieskaitot labiekārtotu dzīvokli. Vienīgi, šo dzīvokli obligāti piešķīra vietā, kur ieceļotājam nebija iespējas ikdienā tikties ar saviem tautiešiem. Tā, lai cik valstī nebūtu jaunienācēju, viņi visi bija spiesti dzīvot šveiciešu vidē. Spiesti ikdienā runāt kā šveicieši, izskatīties kā šveicieši, dzīvot kā šveicieši, līdz viņi beidzot – kļuva šveicieši! Tikai tā darbojās „kausējamā katla” princips. Tikai tā, ieceļotāju bērni un mazbērni jau pēc 2-3 paaudzēm papildina pamatnāciju. Bet ja notiek citādi, ja veidojas ieceļotāju kvartāli un „čaina taunas”, tad imigrantu anklāvos dzīvojošiem integrācija izpaliek – ieceļotājs nejūt tam nepieciešamību. To katrs var redzēt apmeklējot Rīgu, Jūrmalu vai Daugavpili. Taču neskatoties uz šo pieredzi arī Latvijā daudzi šo lietu neizprot. Gadījies pat dzirdēt, ka te jau pēc dažiem gadiem turki, arābi un krievi varētu kļūt par latviešiem, ja vien valdība viņus tam pareizi motivētu. Un, ja nē, tad „slikta valdība”! - Tā pamazām jāatzīst, ka šis ideju juceklis arī ir daļa no demogrāfiskās problēmas sekām. – Un risināt šo problēmu, laikam tomēr vislabāk būtu ķeroties pie pirmcēloņa!
*  *  *
Grūti atzīt, ka daudzas negatīvās parādības ir cieši saistītas ar to, ko mēs par labu atzīstam, vai pie kā pieraduši esam. Grūti noticēt, ka problēma nav aizslaukāma ar vienu vēzienu, ka tā prasa procesa izpratni, iedziļināšanos un risināma tāpat kā sākusies – soli pa solim. Ar pakāpeniskām izmaiņām mūsu sabiedrībā un arī mūsu domāšanā.
Piemēram, kā viss šis demogrāfiskais sabrukums aizsākās? - 19.gs. sākums. Vidēji statistiskais pilsonis vēl dzīvo laukos. Viensētā ģimene joprojām vēl ir slēgta ekonomiska un sociāla sistēma. Kopā dzīvo 3 un pat 4 paaudzes. Apprecēties ir pat ekonomiska nepieciešamība, jo vieninieks saimniecību vest nevar. Neprecēts uz laukiem pat netiek uzskatīts īsti par pieaugušu. No tā nosaukumi – veca meita, vecs puisis. Viņi vēl nav vīri un sievas. Ari skola vēl tikai 3-6 gadi. Pēc tam cilvēks jau skaitās skolots. Tālāk mācās mazāk par 2% jauniešu. Ģimeni kopā satur: saimniecība, māja, galds, bērni, intīmā dzīve, mīlestība. Bērnu 6-12.
19.gs. vidus – ļaudis pārvācas uz pilsētas strādnieku kazarmām. Mājoklis vairs nav savs, bet īrēts. Saimniecības vairs nav. Ģimeni kopā satur vairs tikai : galds, bērni, intīmā dzīve, jūtas. - Kazarmās pašauri, kopā tikai divas paaudzes, bet jaunie strādnieki vēl kādu laiku pēc inerces, laiž pasaulē bērnus piecus, tad četrus. No laukos augušo skatu punkta, tas ir neparasti maz. Par to satraukušies tā laika konservatīvie literāti, lauku bērni - Jānis Purapuķe, Apsīšu Jēkabs u.c. Taču pamazām, vidusmēra cilvēks pie tā pierod. Pat atklāj, ka jo mazāk bērnu, jo mazāk ar tiem jānoņemas. - Ērti! – Un bērnu skaits krītas, vecpuiši, vecmeitas vairojas.
Tad nākamais solis - šodiena. Izglītības sistēma arvien garāka, arvien komplicētāka, bērnu nu vairs tikai divi, viens, arvien biežāk – nulle. Ģimeni kopā satur vairs tikai: galds, intīmā dzīve, jūtas. Bet pēdējās divas visos laikos bijušas gaužām gaistošas matērijas. Parasti tās pabalstījis kaut kas taustāmāks. Taču šobrīd tās atbalsta vairs tikai galds – iztikas sagāde. Pragmātiski spriežot, precēties pat vairs nav racionāli. Faktiski sabiedrības dzīvē ir noticis milzu lūzums. Bet cilvēks jau atkal pie tā pieradis, pārliecināts – tam tā jābūt, visi apkārt tā dara, tas ir moderni, pat „eiropejiski”! – Ja kādam šodien bērnu vairāk par trīs, tas tāds aizdomīgs – nav mūsējais! Vai tik nebūs ar kriminālām nosliecēm, vai kā citādi nenormāls?
Ka tuvojas sistēmas katastrofa, to apliecina pat aritmētika. Taču, ka kaut kas jādara, tam „modernais eiropejietis” ticēt vairs negrib un nespēj. Jo, viss taču apkārt it kā „ir pierasti un pareizi”. Un tad nu sanāk, ka problēma vai nu „nav atrisināma”, vai nu ar to nenodarbojas kāds kam ar to būtu jānodarbojas, vai ar pie visa vainīgi „transcendentāli spēki” un „globāli kaitnieki”. Bet no tiem var glābt tikai brīnums!
No racionāla izejas meklējumu viedokļa - strupceļš!
Tātad, lai lietu iekustinātu, visupirms jāaptur vai jāsāk bremzēt sabiedrības dilšanas procesa pirmcēloņi. Tad jāsāk labot pirmcēloņu izraisītās psiholoģiskās sekas. Tad - šo seku vēlāk izraisītās materiālās un atkal psiholoģiskās sekas. Un tā, soli pa solim.
Sarežģīti! Grūti! Jā! Bet visgrūtāk, ja vēl negribas ticēt, ka kaut kas jāpasāk!
*  *  *
Un nu par vēl dažiem sabiedriskiem mītiem.
Ar ko mēs šodien visvairāk lepojamies?
Piemēram, veselības aizsardzības sistēmu, ar labajiem ārstiem, atsaucīgajām medmāsām utt. Viss ir pareizi, vienīgi pamazām ļaudīs izveidojusies arī nepamatota, neapzināta pārliecība, ka katru, kuru līdz slimnīcai aizvedīs, brīnumdari baltajos halātos noteikti glābs. Bet tam seko secinājums - lai būtu kāds, kurš vecuma galā laiku pakavē, pietiek ar vienu atvasi! – Vairāk izaudzināt var, bet vai vērts saspringt?
Cits mīts, ticība valsts sociālās nodrošināšanas sistēmas varenībai, pārliecība, ka televīzijā izreklamētie pensiju 2., 3., 4., 5.,  .... 125. līmeņi, kurus piedāvā privātās bankas, šodienas trīsdesmitgadniekiem var garantēt saulainas, pārtikušas vecumdienas. Lai arī inflācija vai kārtējā banku krīze dažos mirkļos var izgaisināt šos skaistos sapņus, bet līdzi tiem – ieguldītos līdzekļus.
Lai cik tas šodienas cilvēkam nebūtu nepierasti, bet materiālu stabilitāti mūža novakarā, arī šajos laikos viņam var garantēt tikai un vienīgi viņa paša bērni. Un ne jau viens vienīgs – viens var viegli iet bojā kādā negadījumā, vai neizdzīvot slimībā. Un pat ja viņš piedzīvotu vecāku vecumdienas, vienam izvilkt divus vecākus viņam nebūs viegli. Jo, ne jau visiem lemts daudz pelnīt. Bez tam viņam sava ģimene arī būs. - Šo pašu iemeslu dēļ arī divi bērni ģimenē vecākiem vēl neko nevar garantēt. Ja ģimenē bērnu ir trīs – varbūtība, ka viņu mājās vieta un „vecuma maize” atrastos arī sirmajiem vecākiem pieaug. Bet ja cilvēks tomēr grib būt daudz, maz drošs – laikam taču bez četriem neiztikt. – Taču arī tad, dzīvē mēdz gadīties visādi!
Bet valsts? – Valsts labākā gadījumā var garantēt daudz-maz līdzīgu pensiju visiem, vientuļniekiem – gultu pansionātā, bet pāriem – istabiņu sociālajā mājā. Un ar šo realitāti tuvākajā, paredzamajā simtgadē būtu jārēķinās. Bez tam, reizēm valsts mēdz būt liela viltniece. Viņa zin, ka sadalīt vecīšiem var tikai to naudiņu, ko jaunie nodokļos iemaksājuši. Bet ja vienam jaunajam, kaut arī ar valsts starpniecību, bet ir jāuztur divi vecīši, ja naudiņas nedaudz, tad ... Tagad pensijas vecums Latvijā ir 62 gadi, bet vidējais mūža ilgums, pēc dažiem avotiem, sievietēm 65, bet vīriešiem tikai 60. - Tiesa pēc jaunā pensiju likuma pieņemšanas presē sāka figurēt arī citi cipari, ka vidējais cilvēka dzīves ilgums pēdējos piecos gados esot strauji pieaudzis līdz 69 gadiem, bet šogad dzimušiem vidējais mūža ilgums noteikti būšot 71,8 gadi. – Var jau būt, bet noticēt grūt’?
Tādēļ, vai nebūtu laiks sākt domāt un rīkoties?
Lai pensiju un demogrāfiskajā ainā kas mainītos, mums, šodienas darba spējīgajiem un pieaugušajiem jāatzīst kļūdas. Jāatzīst, ka par lētticību esam maksājuši  dārgu cenu. Un šajā cenā jāierēķina arī pēdējā desmitgadē reģistrētie vidēji 14 000 abortu gadā.[3] Ja vēl atceramies, ka piedzimst gadā tikai nepilns 21 000 jaundzimušo, tad iznāk, ka no katriem pieciem bērniņiem, kuri ir pieteikušies, piedzimt esam ļāvuši tikai trim. - Vienlaikus, paaudžu nomaiņai mums ik gadu pietrūkst 12 000 jaundzimušo. Tātad abortu skaits vien, pārsniedz to statistisko deficītu, kura dēļ mūsu tauta nepārtraukti iet mazumā.[xx]
Protams, šādi pasaulē mēs neesam vienīgie. Līdzīgas proporcijas tā sauktā civilizētajā pasaulē vērojamas daudzviet. Tomēr – kāpēc? - Protams, izšķiršanās būt vai nebūt jaunajai dzīvībai ir ļoti intīma. Tā nenotiek publiski. Un tikai cilvēks, kurš pats par to izšķīries bieži vien vienīgais zina iemeslus, kuri likuši viņam rīkoties tā un ne citādi. Un tomēr, milzīgais šādi cietušo sieviešu un preventīvi likvidēto bērnu procents liek domāt, ka vairumā gadījumu medicīniski vai krimināli iemesli izpalikuši.
Toties dažu citu pētījumu rezultāti rosina uz pārdomām.
Sāksim ar to, ka pēc Baltijas Datu Nama piedāvātajiem materiāliem vidējais dzimumdzīves uzsākšanas vecums jauniešiem Latvijā, un ne tikai Latvijā, joprojām spītīgi turas ap 16 -17 gadi. Tālāk, pārskatā “Latvijas iedzīvotāju aptauja par AIDS jautājumiem 1997.gadā” norādīts, ka vecumā līdz 18 gadiem dzimumdzīvi ir uzsākuši 36% jauniešu, bet 18 gadu vecumā vēl 22%. – Tātad skolas vecākajās klasēs šobrīd apmēram puse jauniešu. [xxi]
Neizpaliek sekas. Valsts Sabiedrības veselības aģentūras 2005. gada “Sabiedrības veselības stratēģijas mērķu sasniegšanas monitoringa pārskats” atzīst, ka 10% , tātad 1400 abortu gadā, notiek līdz 19 gadu vecumam, tātad skolas solā.
Taču tas vēl nav viss. - Saskaņā ar Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūras datiem vecumā no 20 līdz 24 gadiem iestājas abortu maksimums. Un tas ir vēl aptuveni 3400 nedzimušu bērnu gadā. - Arī šiem abortiem pētījumi par galveno iemeslu mina topošo vecāku nesagatavotību dzīvei. Vairumā viņi vēl nav apguvuši profesiju, nav vēl atraduši sevi darba tirgū. Daļēji pie vainas arī dzīves telpas šaurība un attiecību nesakārtotība. Vienkāršāk sakot, psiholoģiski vakardienas skolnieki pieaugušo dzīvei sagatavoti vāji. - Un vēl, kopš 2005. gada Krievijas mediķu aprindās skan jauns trauksmes zvans. Vairākos šīs valsts reģionos 12-15% meiteņu vidusskolu beidzamās klasēs jau ir neauglīgas. Iemesls, hormonālo pretapaugļošanās līdzekļu pāragra lietošana no 15 un pat 13 gadu vecuma. Tiesa, šo līdzekļu popularitātes pieauguma rezultātā abortu skaits samazinās. Bet dzimstībai nodarītais kaitējums – kā būt ar to? Diemžēl Latvijā veiktus pētījumus par to neatradu.
Bet kopumā jājautā, vai vismaz daļēji, Latvijā katru gadu jaunajām māmiņām nedzimušie četri tūkstoši astoņi simti bērnu nav mūsu nodevas kādam lielam mītam. Mītam, kura dēļ visa 20.gs. garumā izglītības gadi stiepušies arvien garāki un garāki. – Un vēl, vai zinot tagad visu augstāk minēto, joprojām varam apgalvot, ka šī brīža eiropejiskais skolu modelis ir konstruēts ideāli? – Varbūt tā ietvaros meklējami un atrodami jauni risinājumi?
*  *  *
Ir arī citi stereotipi, kurus pārvērtēt nenāktu par ļaunu.
Piedāvāšu latviešu auditorijai pazīstamā krievu psihologa, vairāku desmitu grāmatu autora Vladimirs Levi viedokli. [xxii] Grāmatā „Jaunais nestandarta bērns”, runājot par vecāku mīlestību un ar to saistītajām problēmām viņš visai emocionāli raksta.
– „... Esmu novērojis, ka vecāki mēdz būt „karstasinīgi” vai „vēsi”, tās ir divas galējības. – Ļoti reti gadās sastapt vecākus, kuri savā darbībā ir līdzsvaroti. Vienubrīd, vajadzīgā situācijā „karsts”, citreiz attiecīgā situācijā „vēss”. Tā ir pati racionālākā norma, taču jāatzīst arī, ka man tā nepatīk – pārlieku mākslīga. - Liekas viss ir skaidrs. „Karstasinīgi” vecāki ir normāli; „vēsi” – pataloģija. Šo likumsakarību apstiprina kaut vai tas, ka, mūs – tas ir „karstasinīgo” vecāku - ir nospiedošs vairākums. Un tomēr, es vēlos dalīties pārdomās, tieši par mūsu nenormālību.
Problēmas būtība sekojoša. Mūsu vecāku instinkts ir tik pārlieku stiprs vienkārša iemesla dēļ. Daba, kura nepazīst pretapaugļošanās līdzekļus, ir apveltījusi mūs ar to pārpārēm tāpēc, ka mūsu pienākums ir likt to lietā nevis vienu vai divas reizes, bet daudzreiz. - Sievietes olnīcā ir 500-600 olšūnu. Katra no tām var būt apaugļota. Vīrieša sēkliniekos ir miljoni spermotozoīdu. Daudzreiz paredzēts palikt stāvoklī un dzemdēt normālai sievietei. Daudzreiz lemts apaugļot un audzināt normālam vīrietim. Dabas noteikta normāla ģimene ir daudzbērnu. Ņemot to vērā arī ir projektēts cilvēka organisms, viņa psihe un instinkti. Pēc būtības mums visiem būtu jākļūst par daudzbērnu tēviem-patriarhiem un mātēm-varonēm!
Un iepriekšējos gadu tūkstošus daudzās paaudzēs tā arī bijis. Bērns pēc bērna, gadu pēc gada. Vecākie bērni jau ir patstāvīgi un tiem jau ir savi bērni, bet jaunākie vēl tikai tiek iznēsāti un izauklēti. - Vecākie bērni ģimenē auklē jaunākos, tie vēlāk pieskatīs vēl jaunākus. Tas ir kopīgs darbs un cīņa par izdzīvošanu. Augsta mirstība... No vecāku puses tātad, nekādas demokrātijas, nekādu sentimentu.
Tāda vispārējos vilcienos būtu dabas noteiktā ģimene. Tā ir mūsu vēsture, mūsu saknes. Vēl vecvecmammai bija 18 bērnu. Un ja mēs paraugāmies uz dzīvi šādi, tad „karstasinīgajiem vecākiem” vecāku mīlestības nemaz nav dots par daudz. Viss ir tieši laikā.
Taču, kas šodien notiek ar mums? ...
Normālā, piedodiet, parastā civilizētā pilsētnieku ģimenē ir viens, divi bērni. Iedomājieties tikai, ar trim bērniem ģimene jau skaitās – daudzbērnu! Šķiet, skaitīt civilizētais eiropietis prot ne labāk kā mežoni – viens, divi, daudz!.. Bet saskaņā ar evolūcijas miljonus gadu ilgo pieredzi, ar trim - četriem bērniem ne katrreiz pietiek pat vienkāršai dzimtas turpināšanai! Ar kādu nožēlu, varbūt pat šausmām skatītos senči uz mūsdienu pilsētnieku pāri, kuru svārstās – būt vai nebūt otrajam bērnam?”
- Vēl, no Vladimira Levi tēzēm izriet, ka klasiskā daudzbērnu ģimenē novērojami trīs atšķirīgi bērnu statusi un tajos veidojas trīs atšķirīgi bērnu personību tipi. Ir „vecākie”, kuri jau no bērnības pieraduši būt par attiecīgās bērnu grupas līderiem, pieraduši visur uzņemties atbildību, iemācījušies citus pakļaut, organizēt un vadīt. Ir „vidējie” – diplomāti, prasmīgi manevrētāji starp vecākiem, vecākajiem un jaunākajiem. Un ir „jaunākie” – pieaugušo mīluļi un luteklīši.
Par nožēlu tikai vecākie un vidējie jau savās bērnu dienās pamatos apgūst prasmi audzināt jaunākos. Tikai viņi šajā laikā jau daļēji ienāk lielo cilvēku pasaulē un pa daļai kļūst par savu pieaugušo ģimenes locekļu palīgiem. Savukārt jaunākajiem šī pieredze parasti iet secen. Šī iemesla dēļ jaunākie, vēlāk, veidojot savas ģimenes un meklējot savu vietu sabiedrībā visai bieži daudzām situācijām gatavi nav. Viņi bērnībā ir apguvuši nepilnu „sabiedrības un ģimenes pamatu mācību kursu”. Bet tas parasti rada problēmas vēlākajā dzīvē. – Taču, kamēr sabiedrībā ir gana liels īpatsvars „vecāko” un „vidējo”, arī „jaunākajam” parasti izdodas atrast savu vietu dzīvē un arī savu „otro pusīti”. Par saskanīgu dzīves biedru „jaunākajam” parasti kļūst kāds, kurš prot tikt galā ar viņa kaprīzēm, kurš zina kā ar viņu saprasties. Sliktāk, ja jaunākajam par dzīves biedru gadās otrs jaunākais. Tad nav neviena pieredzējušāka, kurš dzīves neglaudumus prastu izlīdzināt. Tad ģimeni saglabāt parasti neizdodas.
Diemžēl šodien, kad mūsu kultūrā jau pāris paaudzēs viens bērns ģimenē jau ir pierasts, „jaunāko” un luteklīšu īpatsvars sabiedrībā pārsniedz pieļaujamo normu. Šāds stāvoklis nu jau pastarpināti kļuvis par vēl vienu no demogrāfiskās problēmas tālākas saasināšanās iemesliem. - Visnotaļ iespējams, ka daļēji šeit meklējamas saknes arī pēdējā gadu desmitā vērojamajam „seksuālo minoritāšu” bumam. Un arī arvien plašākajai pasaules bezbērnu pāru kustībai. Viņu pamatlozungs – mēs ar savu otro pusīti pārāk mīlam viens otru, kam mums vēl bērni? – Un protams, tā arī ir, ja ar it kā pieauguša cilvēka muti runā, ģimenes vienīgās atvases bērnišķīgi naivais „superego”.
Diemžēl šādu, pastarpinātu psiholoģisku seku šodienas demogrāfiskai problēmai ir daudz. - Lai tās labotu, plašai sabiedrībai soli pa solim atkal jāliek saprast, ka Dievs vai Daba ir radījusi vīrieti un sievieti, un ka tie ir pāris... Ka pieaugušie bez bērniem laimīgi nebūs... Ka viens bērns mājā nav nekas, un ka pat divi – trīs nebūt nav daudz... Ka liela ģimene nav nekas nepiedienīgs... Ka, stipra, stabila daudzbērnu ģimene, tā ir svētība tautai un valstij, bet daudzbērnu – tas ir 5 un vairāk.
Bet tas ir ļoti garš un darbietilpīgs process.
Morāli labvēlīgu un visādi veselīgu daudzbērnu ģimeņu veidošanos vajag veicināt. Kad nepieciešams – materiāli, bet visvairāk – morāli. Kā, tas ir atsevišķa pētījuma vērts jautājums. – Bet starp citu, pirmskara Latvijā vecākiem, kuru ģimenē auga 12 fiziski un garīgi veseli bērni, abiem piešķīra Trīs Zvaigžņu Ordeņa V šķiru. Varbūt līdzīga prakse atjaunojama? Varbūt, arī PSRS laika goda nosaukumu un apbalvojumu pieredze var vēl atrast pielietojumu? – Tas viss ir viela nopietnām pārdomām.

PIEKTAIS SOLIS ...
Visbeidzot vēl par kādu problēmu. Tā ir migrācija.
Un šeit būtu uzmanība jāpievērš ne tikai starpvalstu emigrācijai, kura šobrīd plaukst, kuras rezultātā, kā zināms, izceļojušie gandrīz neizbēgami pārtautojas 3 paaudzē, un kuras īstenos apmērus mēs varēsim uzzināt tikai apkopojot šī gada tautas skaitīšanas materiālus. – Ir vērojam arī mazāka mēroga migrācijas kaitīga ietekme uz sabiedrības pašatražošanos.
Tā,  Latvijā 1989.gadā 20-39 gadus vecu, neprecējušos latviešu tautības pilsētnieku vidū sieviešu bija par 4473 vairāk nekā vīriešu. Turklāt 2/3 no šī pārsvara 2841 bija Rīgā. Turpretī laukos attiecīgā vecuma brīvu vīriešu bija par 8720 vairāk nekā neprecētu sieviešu. Tātad, lai arī šajā vecuma grupā valstī vērojams neprecēto vīriešu pārsvars, četri ar pusi tūkstoša pilsētnieču pavisam noteikti nevarēja cerēt atrast dzīves draugu. Meitenes dzīvoja pilsētā, bet puiši – laukos. – Interesanti arī, ka izglītības cenza salīdzināšana liek domāt, ka pilsētā visupirms palikušas meitenes, kuras te ieradušās studēt. Tātad, izglītotākās un centīgākās. – Kas kavējis viņas atgriezties? Ko iespējams darīt šīs problēmas risināšanai? Tas ir nopietns, ļoti delikāts - ekonomisks, sabiedrisko vērtību, un arī cilvēka individuālās kultūras jautājums.
Noteikti šeit nepieciešama nopietna jaunu darba vietu radīšanas programma laukos. Taču, kopā ar pārdomātu darba vietu radīšanu, mūsdienīgs risinājums varētu būt atbalsts nacionālām un reģonālām kultūras aktivitātēm, atbalsts novadpētniecībai, un varbūt arī šobrīd nepopulārais patriotiskās audzināšanas darbs. Tas taču, pēc II Pasaules kara palīdzēja saturēt kopā visos pasaules kontinentos izkaisīto latviešu trimdu. Justies kaut kam piederīgam, tas cilvēkam ir dabiski. - Kāpēc kautrējamies par to runāt tagad?
Ja katrs cilvēks ne tikai zinātu, bet arī justu, kur ir viņa saknes, dzimtene, mājas! –Ja katrs lepotos ne tikai ar savu valsti, bet arī ar savu novadu un dzimtu. Tad viņš par lielāku vērtību uzskatītu arī latvietību. Un ne tikai latvietību, bet arī savu dzimto novadu vērtētu augstāk, un vairāk domātu par to – kas darāms tā labiekārtošanas un attīstības labad...
Un vēl, piemēram: Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijas pieredze liecina – studentam pēc mācību beigām ir daudz vieglāk atgriezties mājās no akadēmiskās pilsētiņas, nekā no metropoles. Tātad, pret migrāciju var cīnīties arī nostiprinot esošās un atverot jaunas augstskolas Latvijas perifērijā. Varbūt, arī vidusskolas ar beidzamām akadēmiskajām klasēm – ģimnāzijas, liceji, cīņā ar „mazo migrāciju” var līdzēt? Bet mazā migrācija ir lielās migrācijas sākums. – Tātad...
Un visbeidzot, ja patiesi ekonomiski un kultūrpolitiski nespējam noturēt savus pilsoņus šeit uz vietas Latvijā, vēl paliek darbs ar tautiešiem ārzemēs. Valsts var motivēt viņus nebraukt pārāk tālu, un uz pārāk ilgu laiku. Var palīdzēt latvietību saglabāt svešatnē, var motivēt viņus atgriezties. Latviešu skolas lielākos tautiešu centros ārvalstīs. Iespēja tur klausīties Rīgas radio, internetā redzēt Latvijas TV, pasūtīt dzimtenes presi, grāmatas, palīdzēt biežāk sanākt kopā latviešu biedrībās un klubos, tas viss būtu darbs, kuru varētu atbalstīt un veicināt valsts. – Kāpēc, Rīgā ir Maskavas nams, ir Vācijas Gētes institūta filiāle, ir Stokholmas pilsētas municipālā diplomātiskā pārstāvniecība, ir krievu, ukraiņu, ebreju, lietuviešu u.c. skolas. Bet pašiem latviešiem ārvalstīs nekā līdzīga nav? Gandrīz visa latviešu biedrošanās ārzemēs atstāta luterāņu baznīcas un pašu ārzemju tautiešu ziņā. – Vai tiešām valsti atstājis latvietis ir tūdaļ uzskatāms par zudušu?

NOBEIGUMS
Kopumā, atļaujos uzskatīt, ka demogrāfiskais rēbuss arī šobrīd un pie mums ir risināma problēma. - Tikai tā ir risināma kompleksi.
Un būtu nepieciešams pievērst uzmanību sekojošiem jautājumiem:
-          saīsināt izglītības ciklu skolā tā, lai 17 mūža gadā 4/5 jauniešu jau apguvuši profesiju papildinātu darba tirgu;
-          klases padarīt skaitliski mazākas, bet skolotāja darbu ar audzēkņiem – individuālāku;
-          skolā būtu vēlams palielināt praktisko kursu skaitu (piemēram - mājturība ne tikai meitenēm, auto vadīšana utt.);
-          sastādot šo praktisko kursu programmas mācību iestādēm, ņemt vērā attiecīgā reģiona darba tirgus pieprasījumu un darba tirgus pieprasījuma nākotnes prognozes;
-          vienlaikus skolai ir jāgatavo arī atbilstoši augstskolu iestājeksāmenu prasībām (varbūt zināmai skolu grupai orientējoties uz konkrētas valsts augstskolas prasībām);
-          spēcīgākajās vidusskolās, sadarbībā ar kādu no augstskolām būtu vēlams atvērt akadēmiskās klases, kurām jādod jaunietim iespēja vēlāk tikt uzņemtam attiecīgās augstskolas, kādas plūsmas 2. vai 3. kursā;
-          veicināt augstskolu un augstskolu filiāļu atvēršanu perifērijā;
-          veidot sistēmu, kā pirmskara Latvijā, kurā reāla karjeras plānošana sāktos jau 12-13 gadu vecumā; šim mērķim nostiprināt, ar skolām strādājošo psihologu kadrus, varbūt vēlams no jauna izveidot Latvijā Jaunatnes problēmu pētīšanas un arodizvēles atbalsta institūtu;
-          ekonomiskiem līdzekļiem veicināt vietējo iedzīvotāju nodarbinātību un augstāku darba apmaksu tepat uz vietas Latvijā, arī ģimenes uzņēmumu dibināšanu;
-          veicināt pamatiedzīvotāju mājokļa un dzīves apstākļu uzlabošanos, pārcelšanos uz savrupmājām; īpaši atbalstīt jaunu ģimeņu dzīves apstākļu uzlabošanos;
-          attīstīt progresīvu pabalstu un materiālu privilēģiju sistēmu ģimenēm, kurās labvēlīgā gaisotnē aug 2, 3, 4, 5, 6 un vairāk, fiziski un garīgi veseli bērni;
-          paralēli pirmajai, veidot atbilstošu psiholoģisku stimulu sistēmu vecākiem – pateicības, diplomi, goda nosaukumi, citi apbalvojumi, darbs ar medijiem, utt.
-          pārskatīt valsts likumdošanu atbilstoši caurmēra 4 bērnu ģimenes interesēm;
-          regulārs patriotiskās un lokālpatriotiskās audzināšanas darbs sabiedrībā;
-          nopietna sociālo mītu revīzija;
-          aktīvāks kultūras un izglītības darbs latviešu emigrācijas centros ārzemēs;
-          izstrādāt programmu pamatiedzīvotāju izceļošanas mazināšanai un emigrējušo tautiešu repatriācijas veicināšanai.

Ja šīs problēmas tiks risinātas, demogrāfijai Latvijā jāpiedzīvo pozitīvas pārmaiņas.
Iemesli Eiropas pamatiedzīvotāju globālai izmiršanai meklējami ne tik daudz objektīvās un nepārvaramās grūtībās. Tādu nabagajās, karu un epidēmiju nomocītajās - bet demogrāfiski veiksmīgajās Āzijas un Āfrikas valstīs noteikti atrastos vairāk. Cēlonis visupirms ir eiropiešu negatavība sasniegumiem saskatīt ēnas pusi. Bet novēršoties no nepatīkamā nav iespējams to analizēt un labot. Taču, ja pētīsim, analizēsim to, ja sāksim soli pa solim novērst vai kompensēt savulaik pašu cilvēku radītos šķēršļus sabiedrības dabiskās atražošanas procesā – arī demogrāfiskā problēma pamazām var pārstāt eksistēt...

Anotācija.
Vēsturnieka un politologa skats uz depopulācijas un demogrāfiskās lejupslīdes problēmām. Autors pieder pētniekiem, kuri uzskata, ka šis process ir cieši saistīts ar vairākiem savstarpēji saistītiem cilvēka un attiecīgās ļaužu grupas apdzīvojamās kultūrvides kvalitātes aspektiem, un tātad process ir - atgriezenisks, ietekmējams un vadāms. - Balstoties uz 19.gs. jūgendstila teotētiķa, vācbaltu prof. Eduarda Kupfera, krievu arhitektu Vladimira Stori un Aleksandra Tiļinskij darbiem, 20.gs. latviešu kulturologa prof. Paula Jurēviča, pedagoga Jāņa Grestes, demogrāfa Pētera Zvidriņa, paleodemogrāfes Gunitas Zarniņas un psihologa Vladimira Levi atziņām, autors piedāvā jaunu skatījumu uz šodienas globālās civilizēto tautu izmiršanas iemesliem.
Pirmām kārtām, koncepcijas pamatā likts vēl 19.gs statistiķu novērojums, ka reģionos kur vismaz 25% jauniešu līdz 20 gadu vecuma sasniegšanai izveidojuši ģimenes, depopulācijas briesmas nedraud. Autors skaidrojumu šai parādībai atrod labi mediķiem zināmā faktā, par atšķirīgiem cilvēka smadzeņu darbības režīmiem personas dažādos vecuma posmos, un faktā, ka ap 21 gada vecumu beidzas pirmais - pats aktīvākais smadzeņu darbības periods. Periods, kad cilvēka uztvere ir visvairāk orientēta uz jaunas informācijas uzņemšanu un jaunu prasmju kompleksu apgūšanu. – Autors uzskata, ka ir maldīgi uzskatīt, ka cilvēka vecāku instinkts vien ir pašpietiekams lai vecāki laistu pasaulē paaudžu nomaiņai pietiekamu bērnu skaitu. Toties, pāra demogrāfiskā ražība lielā mērā ir atkarīga arī no vecuma, kurā jaunie ļaudis ir apguvuši vecākiem nepieciešamās prasmes. Ja tas noticis līdz 21 gadam un prasmes apgūtas viegli, tad visdrīzāk vecākiem nebūs nekas pretī atļauties bērnus vēl un vēl. Bet ja pirmais bērns nācis vēlu un līdz ar to arī viņa audzināšanas prasmes ir nākušas smagi, varbūtība, ka vecāki gribēs nākamos bērnus ir mazāka. – Tāpat, tiek atgādināts, ka lai tauta neietu mazumā, dažādos reģionos, ģimenēs kurās var būt bērni, nepieciešams 3,2-4,0 pēcnācēju. Tātad, vidēji 4 bērni katrā ģimenē. Bet tas nevar notikt, ja pirmdzimtais nācis vēlu. – Līdz ar to tiek meklēti faktori, kuri Eiropas teritorijā sakrīt ar globālo 19.gs beigu, 20.gs depopulāciju. – Rezultātā, izdarīts secinājumu, ka demogrāfisko atražošanos kavē objektīvs bioloģisks un sociāls iemesls, kad jaunieši darba tirgū masveidā nonāk jau stipri pēc 20 gadu vecuma sasniegšanas. – Tautas izdzīvošanai par labu nāktu, ja šis slieksnis pazeminātos.
Otrkārt, novērojumi liecina, ka ģimeņu stabilitāte un jaunatnes demogrāfiskās atražošanas iespējas ļoti cieši ir saistītas ar jauno pāru dzīves telpas kvalitāti. Šajā sakarā izmantoti 19.gs. beigu jūgendstila ekspertu aprēķini. – Tolaik arhitekti pastiprināti interesējās par cilvēku bioloģiskajām prasībām mājoklim, jo bija sākusies masveidīga ļaužu pārcelšanās no lauku plašumiem uz pilsētām. – Tolaik ticis noskaidrots, ka psiholoģiski vislabvēlīgākā gaisotne valda mājās, kuras būvētas pēc formulas – pa vienai istabai katram ģimenes loceklim + vismaz viena istaba kopīga. (Kabineti, bibliotēkas, kā arī citas darba un palīgtelpas – neskaitās.) Guļamistabā, pēc mediķu aprēķiniem jārēķina 20m(kub.) pieaugušam un 10 m(kub.) bērnam. Savukārt telpā, kur tiek pavadīta arī diena – obligāti jārēķina divas reizes lielāku kubatūru. Griestu augstums optimāli 2,75-3,25m. Ja tiek būvēts savrupnams, tad tas nedrīkst aizņemt vairāk par 1/3 gruntsgabala, lai ap māju būtu vieta bērnu spēlēm. Lai dzīvot nebūtu par šauru, vienstāvu mājai ēkas pamati nedrīkst aizņemt mazāk par 120 m(kv.), bet vairākstāvu – 70 m (kv.). Lai istabās par skaļu neskanētu ielas trokšņi, namu ielai nebūvē tuvāk par 4,5 m. – Tāpat, svarīgi ir arī veicināmie, caurmēra dzivojamās platības standarti vienai ģimenei (jeb mājsaimniecībai). Aprēķinos vajadzētu ņemt vērā, vidusmēra ģimenē ir jābūt vismaz 2 vecākiem + 4 bērniem + 1 vecvecākam = 7 cilvēki vienā dzīvoklī.
Treškārt, rakstā kā procesa sekas analizēti arī psiholoģiski aspekti – pieradumi, izplatīti domāšanas stereotipi. Daļa no tiem, izraisīja jaunas sekas, kuras bieži tika uztvertas kā primāras. Piemēram, abortu pieaugums, kuru vairāk var vērtēt kā depopulācijas procesa noteicošo faktoru rezultātu, nevis dzimstības sarukšanas iemeslu.
Kopumā izdarīti secinājumi, ka dzimstības rādītājiem ir jāuzlabojas, ja uzmanība svarīguma secībā tiek pievērsta sekojošiem faktoriem:
-          saīsināt jauniešu izglītības ciklu tā, lai 17 gadu vecumā 4/5 jauniešu jau apguvuši profesiju papildinātu darba tirgu;
-          vienlaikus, šajā vecumā jauniešiem ir jābūt gataviem arī augstskolai;
-          nostiprināt profesionāli tehnisko izglītību;
-          veicināt nodarbinātību un augstskolu filiāļu atvēršanu perifērijā;
-          panākt, lai reāla jauniešu karjeras plānošana sāktos iespējami agrāk, jau 12-13 gadu vecumā;
-          veicināt jauno ģimeņu dzīves apstākļu uzlabošanos un iedzīvotāju pārcelšanos no daudzdzīvokļu mājām uz savrupnamiem;
-          veicināt mājsaimniecību apmēra palielināšanos;
-          nostiprināt reģionālās un nacionālās kultūrvides unikalitāti.




[1] Mansards – pēc franču arhitekta F. Mansārs (Mansarde) vārda. Mansards ir dzīvojamā telpa bēniņos, zem jumta slīpnes. Tā varēja vēl klāt iegūt apmēram1/2 no zemāko stāvu kvadratūras.
[2] Mezoīns – no itāļu valodas “pusstāvs”. Būvniecības veids, kad nākamais stāvs aizņem tikai daļu visas apakšstāva platības. Ļoti bieži mezoīni pacēlās ēkas fasādes centrā, vai vienā no stūriem. Tā padarot celtni augstāku un staltāku.
[3] Kopš 2005. gada, sakarā ar pieaugošo pretapaugļošanas līdzekļu reklāmu pat skolās, medicīnisko abortu skaits pakāpeniski samazinās. Piemēram 2007. gadā tas bija noslīdējis līdz - 12 785. Kopumā, tas it kā uzlabo statistiku. Taču no otras puses, faktiski tas liecina, ka daļa iedīglī pārtraukto grūtniecības gadījumu vairs netiek fiksēti. – Bez tam vērojama jauna problēma, pretapaugļošanas līdzekļu lietošanas izraisīta neauglība – diemžēl, visbiežāk tieši skolas solā.




Vēres
[i] Jurevičs Pauls “Tautas dzīvības un kultūras krīze” Izglītības mēnešraksts 1942.g. Nr.5.-6., 131-134;161-163. lpp.

[ii] Zvidriņš Pēteris, Vanovska I. “Latviešu statistiski demogrāfiskais portretējums” Zinātne, 1992.

[iii] Zariņa Gunita “Galvenās tendences Latvijas 7.-18.gs.  paleodemogrāfijā un demogrāfiskā pārejas process” Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2004.g. Nr.4 5.-20.lpp. 

[iv] Zariņa Gunita “Daži aspekti Kurzemes un Zemgales 14.-18.gs. lauku iedzīvotāju demogrāfijā” Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2003.g. Nr.3 5.-20.lpp.

[v] Zariņa Gunita “Ieskats iedzīvotāju dzīves ilguma izmaiņās Ventspils apriņķī 14.-20.gs” Ventspils muzeja raksti, IV sējums, 2004.g. 175.-188.lpp.

[vi] Zariņa Gunita “Zvejnieku kapulauka apbedījumu paleodemogrāfija” Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2006.g. Nr.2 5.-21.lpp.

[vii] Zvidriņš Pēteris, Bērziņš Atis, Goša Zigrīda, Zvidriņa Māra, Pavlina Iveta, Vītoliņš Edvīns “Latvijas iedzīvotāju sastāvs 21.gs. sākumā” LU Demogrāfijas centrs, 2004.

[viii] Kazāks Mārtiņš, Kūle Liene, Strašuna Lija “Vai Latvijai nepieciešama darbaspēka imigrācija?”, Hansabankas Makroekonomikas un finanšu tirgus analīzes nodaļas projekts (bez gada).

[ix] Zvidriņš Pēteris, Bērziņš Atis, Goša Zigrīda, Zvidriņa Māra, Pavlina Iveta, Vītoliņš Edvīns “Latvijas iedzīvotāju sastāvs 21.gs. sākumā” LU Demogrāfijas centrs, 2004.

[x] LR Izglītības ministrijas pārskats par augststāko izglītību 2008.gadā, Izglītības un zinātnes ministrijas informatīvais izdevums Nr. 11, 2009.30. I.

[xi] Vičs Andrejs „Latviešu skolu vēsture (1879.-1943)” RLB Derīgu grāmatu nodaļa,2.,3., 4. sēj.,1923. -1940.

[xii] Johnsons Andrējs “Latvijas Kultūras vēsture 1710-1800” Daugava 1975.

[xiii] Бочкарева Оксана «Модернизация  школьного образования- планы, ожидания и страхи» Jaroslava, 2000.

[xiv] Students Jēkabs “Ko gaidām no mūsu skolas” Izglītības mēnešraksts 1942.g. Nr.1., 3.-4.lpp.

[xv] Drillis Rūdolfs. „Latviešu praktiskās psicholoģijas 30 gadi” Rakstu krājums Nr 1., red. Jānis Siliņš, Amerikas Latviešu Humanitāro Zinātņu Asociācija, Ņujorka, 1957.

[xvi] Купффер Едуард «Жилой Дом» Pēterburga-Maskava,  M.O.Volf, 1889.

[xvii] Тилинский Александр «Дачи и загродные дома» Pēterburga, V.I. Gubinskis,, 1914.

[xviii] Стори Владимир « Дешевые постройки» Pēterburga, Progress, 1914.

[xix] Rušiņš T.; Krūmiņš A.; Kalniņš A.; Perlbachs V. “Norādījumi mazēku būvētājiem pilsētās un ciemos” Latvijas Hipotēku banka, 1939.

[xx] Zvidriņš Pēteris, Bērziņš Atis, Goša Zigrīda, Zvidriņa Māra, Pavlina Iveta, Vītoliņš Edvīns “Latvijas iedzīvotāju sastāvs 21.gs. sākumā” LU Demogrāfijas centrs, 2004.

[xxi] Sociālie procesi Latvijā -analītisks apskats. Red. E.Vaskis Latvijas centrālā statistikas pārvalde, 1998.

[xxii] Леви Владимир « Как воспитывать родителей или новый нестандартный ребенок» Toroboan, 2007.







Komentāri

Populāras ziņas