Rotaļa ar zelta biti

Merovingu dinastijas valdnieks Hilderiiks I (436-481)
(latīniski - Chidericus I, franciski -Childeric I)

Baiba  Āboltiņa

ROTAĻA  AR  ZELTA  BITI 

(Veltījums I.R.)

Šī rotaļa sākās nejauši. Vispirms manās rokās bija nonākusi grāmata “Svētais noslēpums” (М. Байджент, Р. Лей, Г. Линколн. Священная загадка. Пер. с французского Ольги Фадиной. Санкт-Петербург, 1993). Pēc tam sameklēju angļu oriģinālizdevumu: Michael Baigent, Richard Leigh, Henry Lincoln. The Holy Blood And The Holy Grail. London, 1982. Bija tāds nodoms toreiz, pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, iztulkot to latviešu mēlē, taču, iedots paziņām “tikai paskatīties”, vēl līdz šim brīdim angļu oriģinālizdevums pie manis nav atgriezies. Gāja laiks, mainījās dzīves situācijas un prioritātes. Nu jau visi, kam vien ir un bija interese par grāmatā skartajiem jautājumiem un problēmām, varējuši iepazīties gan ar dokumentālu filmu sērijām, kurās pie vārda tikuši gan tie, kuri ir “par”, gan tie, kuri – “pret”, gan dažnedažādām publikācijām. Šobrīd latviešu lasītājs var izlasīt Ulda Sīļa jauki iztulkoto minēto angļu autoru darbu “Svētās asinis un Svētais Grāls” (izd. Zvaigzne ABC [2009]).

Šis stāsts ir intriģējošs. Aizraujošs. Noslēpumains. Tomēr grāmatas saturu un jēgu šeit negribētos pārstāstīt, jo tam būtu tikai netieša saistība ar to asociāciju spēli, kādu šis teksts radīja manī.

Īsti šī rotaļa sākās tad, kad lasīšanā aizkļuvu līdz nodaļai par teiksmaino seno franku valdnieku dinastiju – Merovingiem (arī Merovejiem – Meroveus). To valdīšanas ziedu laiks varētu būt bijis mūsu ēras IV – V gadsimts. Kā zināms no autoritatīviem vēstures avotiem, franku karalis ap 417. gadu bijis vīrs, vārdā Merovejs, kura valsts aizņēmusi tagadējās Francijas vidusdaļu (izņemot zemes no Puatjē līdz Pireneju kalniem) un arī nelielu daļu tagadējās Vācijas teritorijas. Šī valdnieka dzimtas vēsture ir noslēpumu pilna un tā vien liekas, ka šajā savā valstī tie valdījuši no neatminamiem laikiem. Kā vēsta leģendas un nostāsti, Merovejs bijis valdnieks ar mītisku izcelšanos – viņš bijis divu tēvu dēls: franku karaļa Klodio sieva, būdama gaidībās, iegājusi jūrā peldēties. Tur viņu ieraudzījis un savaldzinājis kāds pārdabisks jūras dzīļu iemītnieks… Tā nu jaunā Meroveja dzīslās ritējušas gan franku karaļa Klodio, gan mītiskā jūras valdnieka asinis, kas savukārt devušas Merovejam neparastas un spēcīgas īpašības.

Merovingus bieži dēvē arī par karaļiem – burvjiem, tiem piemitušas dziednieka un gaišreģa spējas. Viņi varējuši izārstēt slimos, viņi spējuši sazināties ar apkārtējo dzīvo dabu (pratuši putnu un zvēru valodu, un ne tikai) un – viņi spējuši pareģot nākotni. Būtībā Merovingi nebija tikai karaliskie valdnieki, tie bija karaļi – svētnieki. “Viņi bija vienlaikus gan karaļi, gan priesteri – citiem vārdiem sakot, dievišķā spēka iemiesojums uz zemes, līdzīgi Senās Ēģiptes faraoniem. /../ Viņi tika uzskatīti par Dieva žēlsirdības dzīvo iemiesojumu un inkarnāciju /../” (M. Beidžents, R. Lī, H. Linkolns. Svētās asinis un Svētais Grāls. Tulk. U. Sīlis. Izd. Zvaigzne ABC, [2009], 270. lpp.). 

Un lūk: gan latviešu, gan lietuviešu folklorā ir plaši pazīstams un izvērsts pasaku sižets par meiteni, kura aizgājusi jūras malā peldēties un kuru uz savu zemūdens pili aizved … zalktis. Jāatceras, ka zalktis baltu ciltīm bija svēts dzīvnieks, arī mājas svētības glabātājs, bet kurš reālajā dzīvē nekādi nav saistāms ar jūru. Taču kā gan lai senais pasakas stāstītājs klausītājiem citādi būtu varējis raksturot to pārdabisko, jūras dziļumos mītošo būtni – “/../ Bestea Neptuni Quinotauri similis jeb Kvinotauram līdzīgs Neptūna nezvērs. /../” (Cit. op., 268. lpp.) – kā pozitīvu?! Un neapšaubāmi šajā pasakā zalktis ir “pozitīvais tēls” – meitene viņu iemīl, viņiem ir kopīgi bērni, bez tam meitene ir kļuvusi par ķēniņieni. (Lai atceramies kaut vai populāro lietuviešu pasaku “Egle – zalkšu karaliene” ).

Paši Merovingi uzskatījuši sevi par tiešiem Noasa pēctečiem. Tāpat viņi bijuši pārliecināti, ka viena no viņu dzimtas saknēm aizsniedzas līdz pat senās Trojas valdnieku namam. Šo leģendu patiesīgumu mēģinājuši pierādīt daži mūsdienu vēsturnieki, meklēdami Merovingu pēdas senajā Grieķijā un it īpaši apgabalā, ko kādreiz sauca par Arkadiju. Atklājies, ka Merovingiem patiesi bijušas saiknes ar arkadiešu valdniekiem, bet pašā mūsu ēras sākumā Merovingu priekšteči devušies uz Donavas pusi, pārgājuši Reinai un apmetušies uz dzīvi tagadējās Vācijas teritorijas daļā (skat. cit. op. 271. lpp.).

Kā netiešu pierādījumu saviem atklājumiem vēsturnieki izmantojuši arī valodniecisko materiālu, kas rāda, ka novada nosaukums “Arkadia” cēlies no grieķu vārda “arkados” – arkādietis (“arktos” – lācis); tātad – “no lāča tautas”. Senie arkadieši apgalvojuši, ka esot zemes dieva Arkada pēcteči, šī dieva vārdu tulkojot arī kā “lācis”. Ieskatoties grieķu vārdnīcā (sk.: A. Rāta. Īss sengrieķu valodas kurss. R., Zvaigzne, 1983, 271. lpp.), ieraugām vēl kādu interesantu lietu, šoreiz paceļot skatu no zemes dieva uz debesīm, proti: “arktos mikra – Mazais Lācis /../”… Bet, ja jau kāds arkadiešu atzars devies uz Donavas pusi, varbūt, ka, piemēram, rumāņu valodā varam ieraudzīt kādu “zīmi”? Izrādās, ka mums jau pazīstamā vārda sakne ark- patiesi atrodama visai interesantā salikumā: “arca lui Noe – Noasa šķirsts” (sk.: Dictionar de buzunar Roman – Rus. V. Vascenko. Bucuresti 1975, 35. lpp.)

Gallu valodā “arth” (izrunā “art”) arī nozīmē “lācis”, savukārt no tā cēlies pazīstamais personvārds, kas dots brīnišķīgu viduslaiku leģendu varonim, iespējams, Merovingu laikabiedram - karalim Arturam (Arthur).

Te nu tāda piezīme: būtu bijis interesanti uzzināt, vai tad, kad Andrejs Pumpurs rakstīja eposu “Lāčplēsis”, viņš iedvesmu smēlās tikai latviešu pasaku motīvos par teiksmaino spēkavīru Lāčausi vai varbūt, dodamies karavīra gaitās “no Daugavas līdz Donavai”, atrada šai ceļā vēl kādus citus papildinājumus šai teikai…

Galu galā – arī latviešu valodā ir vārdi “art, arājs, arkls”, kas valodnieciski it kā nesaistās ar loģisko “art – zeme”, “arājs – zeme”, “arkls – zeme”. Lietuviešu valodā “arklys” – zirgs, bet savdabīgu saiti ar zemi un jūru rāda vārds “arklenas – zool. valzirgs /trichechus rosmarus/” (sk.: Lietuviškai – latviškas žodynas. Sudare J. Ryteris. R., 1929, 53. lpp.). Visā šai vārdu spēlē kā tāla atbalss atskan arkadiešu zemes dieva Arkada vārds. Kā raksta grāmatas “Svētās asinis un Svētais Grāls” autori: “/../ Nevaram noliegt, ka Merovingu valdīšanas laikā franki nereti rīkojās brutāli, taču pēc savas būtības viņi nebija kareivīgi. Viņi nelīdzinājās vikingiem, vandaļiem, vestgotiem vai huņņiem. Franku galvenās aktivitātes bija zemkopība un komercija /../” (cit. op., 274. lpp.)

Runājot par Merovingu dinastijas karaļiem, pieminēta viņu pasakainā bagātība, it īpaši zelts. “Liela daļa šo bagātību bija lieliskas kvalitātes zelta monētas, kaltas karaliskajās naudas kaltuvēs/../” (cit. op., 274. lpp.). Cik bieži mūsu pasakās tiek stāstīts par ķēniņa pils pagrabiem ar naudas lādi, pilnu ar zelta dālderiem (nevis rotaslietu vai dārgu priekšmetu veidā, kā daudz reiz citu tautu folklorā)! Un, runājot par tautasdziesmām, paši esam brīnījušies un mēģinājuši izskaidrot, kāpēc tik daudz un bieži minēts vārdiņš “zelta”. Esam atraduši pat it kā loģiskus skaidrojumus, ka, jo nabadzīgāk dzīvojam, jo košākas bagātības mirāžas redzam. Vai arī – ka vairumam šādu dziesmu par pamatu kalpo bronzas laikmeta dzīve un sadzīve: nospodrinātam bronzas priekšmetam ir attāla līdzība ar zelta priekšmetu. Un visu beidzot – ka šādas dziesmiņas nav nekas vairāk kā tautas poētiskās dvēseles atspulgs…

Grāmatā aprakstīts, ka 1653. gadā Francijā, Ardenos, atrasts viena no Merovingu dinastijas valdnieka Hilderika I (miris 496. gadā) kaps ar bagātīgām piedevām, starp kurām bijuši priekšmeti – karaļa varas simboli, gan arī tādas lietas, kas vairāk attiektos uz kādu maģijas jomu, proti, “/../ nocirsta zirga galva un no zelta un kristāla izgatavota vērša galva” (cit. op., 270. lpp.). Jāpiezīmē, ka grāmatas manis pieminētajā tulkojumā krievu valodā minēta arī kristāla lode.  Grāmatas izdevumā latviešu valodā attēlu sadaļā 28. attēls rāda šo kristāla “bumbu” (tā tekstā). Par vērša galvu un kristāla lodi neko nepiebilstot, gribētos atcerēties tikai to, ka 1936. gada izrakumos Talsu pilskalnā vairākos arheoloģiskajos slāņos vairākkārt atjaunotās pils pamatos tika atrasti zirgu galvaskausi, kā arī vienā gadījumā zirga galvaskauss kopā ar govs (varbūt vērša) ieradžiem (skat.: žurnāli Senatne un Māksla. 1936. IV; Senatne un Māksla. 1937, IV, 98. lpp.).

Un vēl: viens no Merovingu svētajiem simboliem bija bite. “/../ Karaļa Hilderika zārkā atradās ne mazāk kā trīs simti no tīra zelta izgatavotu miniatūru bišu. /../ 1804. gadā, kad Napoleonu kronēja par imperatoru, viņš uzstāja, lai šīs zelta bites tiktu piestiprinātas viņa kronēšanas tērpam./../” (cit. op., 270. lpp.). Napoleona kronēšana notika 1804. gada 2. decembrī Parīzes Dievmātes katedrālē un to brīdi (tā kā fotogrāfija vēl nebija izgudrota!) savā gleznā iemūžinājis mākslinieks Žaks-Luī Davids (Jacques-Louis David, 1748 – 1825), strādādams pie šīs gleznas no 1805. – 1807. gadam. Gleznā sīki portretētas notikumā dalību ņēmušās personas, bet – vismaz reprodukciju pētot – bites bija pagrūti ieraudzīt… Toties grāmatas latviešu izdevuma attēlu sadaļā 29. attēlā varam aplūkot divas Hilderika I zelta bites.

Bet ir kāda interesanta latviešu teika, kas par biti stāsta tā: “Priekš ļoti ilgiem gadiem bijis starp Jaun-Laicenes muižu un tagadējo Majora skolu uz kalna pa kreisai rokai Sniķera ciemats. Vēl tagad tas kalns top saukts “Sniķera kalns”. Sniķera mājās bijis zirgu un bišu dieva Ūsiņa tēls, no akmiņa izcirsts un smuki pulierēts. Uz krūtīm un uz pieres bijušas iekaltas pa trim bitēm. Ūsiņa tēls bijis uzstādīts bišu dārzā priekš tam uztaisītā vietā un viņam ziedojuši visos svētkos, tādēļ arī Sniķera tēvam bijuši labākie zirgi un pilns dārzs bišu. Kad Oppekalnā tika ietaisīta baznīca un iecelts mācītājs, tad tas licis Ūsiņu ierakt zemē. Pēcāk kāds to izracis un nolicis vecā vietā, bet palicis akls. Tad ņēmuši Ūsiņu un aizveduši un ierakuši uz Dēliņ-kalna. No tā laika Sniķera mājas sākušas nīkt un pēdīgi izputējušas, tā ka tagad pat no ļaužu atmiņas izzudušas. Tikai ļoti veci cilvēki, kuri jau pa daļai izmiruši, pieminēja Sniķera mājas un Ūsiņu /../” (skat. laikr. Dienas Lapas Pielikums, 1892, Nr.170, VII, 104. lpp.). 

Interesanti, ka latviešu mitoloģiskajā Ūsiņa (vai Ūšiņa) tēlā vienkopus saplūdis gan zirgu aizstāvja, gan bišu dievības spēks, bet no pirmā acu uzmetiena liekas – kas gan kopīgs bitei un zirgam? Varbūt arī tāpēc tās latviešu tautasdziesmas, kurās minēts Ūsiņš/Ūšiņš, tā īsti un pārliecinoši nav izskaidrotas. “/../ Daži vectēvi man stāstīja, ka Ūsiņš esot bišu dievs, daži atkal, ka zirgu un citu mājas kustoņu dievs. Bērtuļa dienā vajadzējis Ūsiņam medu ziedot. Bērtuļa dienā bijuši Ūsiņa svētki,  tad veci tēvi kāpuši bites un mielojušies ar medu un miestiņu. Jurģa dienā bijis Ūsiņš jāmielo ar medu. Ūsiņš bijis arī zirgu dievs. /../ Daži Ūsiņu sauc Ūšiņš, daži Ūsiņs. Alūksnē dzirdēju runājam, ka zirgu dievs esot saukts Ousins. Cik esmu dzirdējis, tad, kad par bitēm runā, tad saka Ūsiņš, bet par zirgiem – Ūšiņš /../” (skat. laikr. Dienas Lapas Pielikums, 1892, Nr. 170, VII, 104. lpp.).

Ar to tad arī šī brīža rotaļas ar zelta biti varētu beigt. Ieskatījāmies vien kādas grāmatas lappusēs un mazliet ļāvāmies tēlu un asociāciju plūsmai. Kādreiz asociācija pavisam negaidīti pievērš mūsu vērību kādam faktam vai notikumam citā, neierastākā rakursā.

Beigās viena maza piezīme “grēku plūdu” un “pasaules gala” sakarā: šad un  tad gan nopietnās, gan nenopietnās publikācijas lasītāju uzmanība tiek pievērsta iespējamai globālai ekoloģiskai katastrofai un līdz ar to neizbēgamai cilvēces eksistences bojā ejai. Reizēm šo notikumu saista ar teiksmainās Atlantīdas un tās iemītnieku atlantu civilizācijas bojā eju, pieminot, ka ne jau visi tika iznīcināti, daži/nedaudzi izglābās un, cik nu spēja, tik nodeva tālāk savas neparastās spējas un zināšanas un – daži autori attiecina šādu ideju arī uz mītisko Merovingu izcelsmi… Taču ir saglabājusies teika – “Noasa šķirsta” skatījums mūsu senču acīm: “Vecos laikos ļaudis bijuši lieli un stipri un tāpēc Dievu nemaz nebijušies un tad Dievs par to uzsūtījis lielos palus. Ūdens kāpis tik augstu, ka viļņi gandrīz sniegušies pie debesīm. Kad pali nākuši, tad Dieviņš sēdējis debesīs pie loga un ēdis olas. Viens cilvēku pāris vien vēl atlicies labs un to negribējis līdzi noslīcināt, tāpēc tiem piemetis vienu olas čaulu un šie tur iekāpuši un, saņēmuši visādus putnus un zvērus, braukājuši bez bēdas pa ūdeni. Bet viens kalējs no milzu vīriem [atlantiem – B. Ā.] pieķēries pie čaumalas malas un tā izglābies līdzi./../” Tālāk teika stāsta par to, kā izglābtais kalējs pēc tam gribējis Dievam atriebties, pat “izsitis debesīm logu un gribējis kāpt iekšā” (skat.: laikr. Dienas Lapas Pielikums, 11893, IX, 144. lpp., Tarzieru Kārļa Druvienā pierakstīta teika). Var jau teikt, ka daudzās teikās un pasakās atbalsojas gan senie Bībeles mīti, gan citu senu tautu folklora – un tā būtu patiesība. Taču iespējams arī, ka daudz kas ir gan saglabāts, bet mūsu pašreizējiem priekšstatiem un zināšanām neizprotams un neizskaidrojams. Līdzīgi kā gadījumā ar Ūšiņu/Ūsiņu… un zelta biti.

1998. gada marts – 2018. gada maijs        

Ilustrācija –  sena viduslaiku gravīra .