|
Mārtiņš Remiķis |
Aldis Upmalis
Mārtiņš Remiķis - jeb
kāda aizmirsta jaunlatvieša piezīmes.
Mārtiņš
Remiķis – šodien šis vārds vairumam
latviešu neizsaka pilnīgi neko. Pat viņa kapa vieta dzimtā Laidu pagasta
kapsētā ieaugusi zālēs un vairs nav atronama. Taču savulaik, gandrīz pusi
gadsimta, nebija latviešu rakstnieka, dzejnieka, vai žurnālista, kas viņu
nezinātu. Auseklis un Pumpurs, Baumaņu Kārlis un Jāzeps Vītols bija bieži viesi
viņa dzīvoklī Pēterburgā. Arī Rūdolfs Blaumanis bija tur pastāvīgs viesis, pat bijis
noskatījis viņa krustmeitu sev par dzīvesbiedri, un jutās ļoti apbēdināts, kad
lepnā jaunkundze viņu atraidīja. Pat Rainis bieži devās tālajā ceļā pie “Remiķa
Tēva” pēc padoma.
Taču, kā
būtu teicis Remiķis pats: “Sic transit gloria mundi.” - Tā aiziet tā pasaules
godība. (Latin.)
Bet sāksim
visu pēc kārtas.
Šaurākās
akadēmiskās aprindās jau izsenis zināmi pirmo akadēmiski izglītoto latviešu
vārdi. Piemin pagaidām pirmo zināmo latviešu izcelsmes profesoru – Jāni Reiteru
(1632.-1695.). Pazīstams ir Ernests J. Bīnemanis (1753.-1806.), Kurzemes
hercoga dibinātās “Akademia Petrina” mācību spēks. Zināms ir Vecaucē dzimušais
Karalauču universitātē teoloģijas grādu ieguvušais Vilhelms Šteineks
(1681.-1735.). Kurš jau 1730. g., protestējot pret Baltijas vāciešu sev līdz ar
padošanos Krievijai izplēstajām privilēģijām, saraksta pagaru dzejojumu vācu valodā, kuru iespiež
par saviem līdzekļiem, noformējot to kā apsveikuma adresi hercogam Ferdinandam.
– Mūsu literatūras vēsturē, starp citu, tā ir pirmā zināmā latviešu autora
publikācija. – Pieminēts tiek Bauskā dzimušais Kārlis Konstantīns Kraukliņš
(1792-1873), slavenā vācu rakstnieka
Tīka draugs un Gētes paziņa, kurš pēc medicīnas studijām Tērbatā un
filoloģijas studijām Berlīnē kļuva par Drēzdenes karaliskā muzeja direktoru un
vairāku izdevumu redaktoru. Netiek aizmirsts ķīmiķis, farmaceits, mediķis,
profesors un Tērbatas universitātes rektors Dāvids H. Grindelis, cēlies no
turīgās Rīgas liģeru un mastu šķirotāju Grunduļu ģimenes. Mēdz pieminēt
Tērbatas universitātes mācību spēkus Rihardu Johanu Laimiņu (1799.- 1822.) un
Konstantīnu Grēvinku (1819.- 1887.) un vēl daudzus, daudzus citus latviešus no
brīvām ģimenēm, kuri jau vairāk nekā gadsimtu pirms dzimtbūšanas atcelšanas
Baltijā bija studējuši un taisījuši spīdošu karjeru zinātnē un militārajā
laukā, kļuvuši par muižu pārvaldniekiem un paši ieguvuši muižas īpašumā.
Vienīgi viss tas ir noticis ārpus Baltijas. Jo šeit, dzimtenē, augstākais uz ko
latvietis cerēt varēja, bija pagastskolotāja vieta, vai mācītāja darbs kādā
nelielā latviešu draudzē.
Rakstu to
visu tādēļ, lai būtu saprotams, ka latviešiem jau vairākus gadsimtus pirms
laikmeta, kuru mēs šodien saucam par mūsu literatūras pirmsākumiem, bija gan
Eiropas kultūru baudījuši, gan rakstīt varoši un griboši ļaudis. Vienīgi viņiem
bijusi liegta iespēja ar savu tautu runāt. – Lieta tāda, ka līdz pat 1917.
gadam neviens rakstu gals Krievijas impērijas robežās nav varējis tikt
publicēts, ja uz tā nav bijis zīmoga ar vārdiem: “Cenzuroi dozvoļeno”, jeb
latviski “Brīv driķēt”. Un vienīgais cilvēks visā plašajā pasaulē, kam bija
tiesības šādus zīmodziņus likt uz izdevumiem latviešu valodā, bija ierēdnis
Krievijas drukas lietu pārvaldes Rīgas komitejā. - Viņa darbu savukārt netieši
pārraudzīja augstākās iekšlietu, izglītības un reliģiskās iestādes. No šīm
iestādēm tad tika arī rekomendēti cenzora darbam piemēroti cilvēki. Dažādā
laikā tie bija ģimnāziju inspektori, skolotāji, mācītāji – K.Grāve,
K.-E.Napjerskis, K.I.Kestners, G.K.Krols, J.M.Ņeverovs u.c.
Ne katru reizi tie bija
Baltijas vācieši. Reizēm tie pat bija ne vien izglītoti, bet arī tam laikam un
tai sabiedrībai dziļi inteliģenti cilvēki, kā piemēram izcilais baltvācu
kultūrvēstures pētnieks, poļu izcelsmes dzimis rīdzinieks, teologs Karls
Eduards Napjerskis (1793-1864). Tomēr viņi visi dzīvoja Rīgā, apgrozījās
šejienes labākajā sabiedrībā. Un šeit toni diktēja baltvācu muižnieciskās
aprindas. Tāpēc arī viņi tīši vai netīši pārņēma valdošus uzskatus par kultūru, un, protams,
arī par latviešu kultūru, vai precīzāk “iedzimto nekulturālību”. - Par šejienes
senatnes jautājumiem labāk nerunāsim. – Jau pieminētais Napjerskis 1841.gadā
demonstratīvi izstājas no Latviešu (draugu) literārās biedrības, kad tā savos
goda biedros lēma uzņemt latviešu apjūsmoto un baltvācu aprindās jau
reabilitēto Garlību Merķeli. Kultūras pētniekam Napjerskim, redz, nav pilnīgi
bijis pieņemams atrasties vienā organizācijā ar cilvēku, kurš atļāvies sliktu rakstīt par šejienes mācītājiem. – Vārdu sakot, cenzūra Rīgā bija no
vāciski baltiskā gara tik lielā mērā pārņemta, ka latviešu autoram šeit bija
iespējams savu sacerējumu publicēt tikai pateicoties kāda mācītāja, vai
muižnieka protekcijai. Un arī tad tikai, ja viņš bija spējis pilnībā pārņemt
par valdošo orientāciju.
Līdz ar to
ikvienai savādākai domai, dialogam vai vēsturiskam faktam, kas uz šādu domu
varētu rosināt, “no Rīgas cenzūras bija lemts tapt strīķētam un apkarotam”.
Stāvoklis
kardināli mainījās, kad 1870. gadā Pēterpilī Cenzūras Virsvaldē (Glavnoje
Upravļeņije po ģelam pečaķi) tika nolemts pieņemt līguma darbā latviešu valodas
pratēju un piešķirt tam cenzora tiesības. Lai cik tas, zinot vēlākos notikumus,
neliktos komiski, virsvaldes vadību uz šādu lēmumu pamudināja īpaši
konservatīvo Baltijas vāciešu biežās sūdzības par nedaudzajiem šejienes vācu
liberālākās sabiedrības daļas atbalstītajiem izdevumiem latviešu valodā. Kā arī milzīgā sūdzību gūzma, par laikrakstu
“Pēterburgas Avīzes”.
Šo laikrakstu sākotnēji amatu
apvienošanas kārtībā bija uzdots cenzēt galvaspilsētā dzīvojošajam un visnotaļ
cienītam Krievijas Zinātņu Akadēmijas laikraksta “St. Petersburger Zeitung”
redaktora palīgam un Finanšu ministrijas ierēdnim Krišjānim Valdemāram. Taču
tad daudzo sūdzību dēļ viņu kā nepietiekoši kompetentu no cenzētāja pienākumiem
nācās atbrīvot. Arī vēlāk, neskatoties uz vairākkārtēju cenzoru maiņu, sūdzības
nerimās. Līdz ar to Cenzūras vadībai dzima doma par latviešu valodas cenzora
posteņa derīgumu galvas pilsētas virsvaldes ietvaros. – Minētajam darbam 1870.
gada septembrī tika pieaicināts
Pēterburgas Universitātes historiko-filoloģiskās fakultātes students, kurš
nupat bija pārcelts trešajā kursā – Mārtiņš Remiķis.
Viņš bija trūcīga zemnieka dēls
no Kurzemes, kurš tikai pirms gada, 1869.g. decembra mēneša beigās par paša
nopelnītiem līdzekļiem bija sācis studijas Pēterpilī. Pusgada laikā viņš bija pabeidzis
divus kursus. Un par viņu no augstskolas mācību spēkiem bija saņemtas labas
atsauksmes.
Mārtiņš Remiķis tad arī sabija
latviešu valodas cenzora amatā Pēterpilī līdz 1917.g. Februāra revolūcija
cenzūru Krievijā izbeidza. Un šie 47 gadi bija laiks, kad dzimst mūsu
literatūra. Tādēļ Mārtiņa Remiķa lomu šajā procesā nedrīkst novērtēt par zemu.
Praktiski visi jaunlatviešu
izdevumi ieraudzīja dienas gaismu ar viņa parakstu. Andreja Pumpura
historiogrāfi piemin, ka Remiķis ar minimāliem svītrojumiem atļāvis drukai
“Lāčplēsi”, kuru Rīgas cenzors Ruperts aizliedzis pilnībā. Tāpat plaša latviešu
sabiedrība savulaik dzīvoja līdzi cīņai, kuru cenzors Remiķis izcīnīja pret
saviem Rīgas “kolēģiem”, lai tiktu atļauts iespiest Baumaņu Kārļa sacerēto
dziesmu “Dievs svētī Latviju.” - Rīgas cenzori bija atraduši to par pilnībā
aizliedzamu. Jo, Krievijas impērijas Baltijas guberņās tādas Latvijas nemaz
neesot. Tātad, šeit saskatāmas aizdomīgas, varbūt pat seperatisma tendences. Savukārt
Remiķis bija atradis risinājumu. Dziesmu nodrukāja, izmainot tajā tikai vienu
vārdu. Bet pateicoties minētajam skandālam, katrs dziedātājs zināja, kāds vārds
kur būtu jālieto.
- Arī Ausekļa pirmais dzeju krājums, Rīgā aizliegts, tika izdots ar Pēterpils
latviešu cenzora laipnu atļauju. – Un šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un
vēl.
Protams, var teikt, ka Mārtiņš
Remiķis kā latviešu izdevumu cenzors Pēterpilī atradās labākā situācijā nekā
viņa kolēģi Rīgā. Šeit viņš daudz mazākā mērā izjuta baltvācu aprindu
spiedienu. Tāpat viņam arvien bija politiska manevra iespēja, ņemot vērā krievu
slavofilu negatīvo attieksmi pret Baltijas vāciešiem. Tomēr nevar nenovērtēt
arī viņa paša latvisko stāju un neuzpērkamību. Viņš pilnā apjomā izmantoja
viņam piešķirtās tiesības cenzēt, balstoties tikai un vienīgi uz cenzūras
likuma “garu un burtu”. Bet to noteica tikai trīs obligāti aizliegumu.
Nedrīkstēja rakstīt pret kroni, pret reliģiju un pret morāli. Bet citus “labvēļu
ieteikumus” – viņš atļāvās neņemt vērā.
Bija arī cita Remiķa darbības
puse.
Labi pārzinot impērijas
cenzūras prasības, viņš varēja korekti dot padomus autoriem, kad runa gāja par
kāda talantīga darba “būt vai nebūt”. Šeit visā pilnībā atklājās šī cilvēka
inteliģence un godaprāts. Gribētos citēt kādu viņa vēstuli, datētu ar 1895.gada
12.jūniju, kuru savulaik pie sevis saglabājusi dzejniece Aspazija. –
“Cienījamā kundze!
Lai gan pēc manām domām gandrīz
visu lugu “Velta” vajadzētu daudz maz pārstrādāt, ko Jūs, Cienijamā Kundze, tik
īsā laikā nevarējāt izdarīt, tad ieskatu par iespējamu, ka …pēc pārlabošanas
otru reizi iesniegta luga zem nosaukuma “Neaizsniegts mērķis” varēs tikt
atvēlēta izrādei. Ļoti nožēloju, ka nevaru ikkatru reizi ievērot tik to, kas
pēc Jūsu domām, Cienījamā Kundze, ļoti noderētu Latviešu literatūras
kuplināšanai, kā lugas “Ureal Akosta” un “Velta”, bet ievērojot manim dotos
priekšrakstus, manim jāsaka savs veto par lugām, kurās izsacītas domas, kas ne
visai lāgi saderas ar vispārīgi valdošiem uzskatiem par morali un reliģiju. Dēļ
šī paša iemesla (arī) no Jelgavas Cenzūras virsvaldei piesūtītā luga “Maksas
naids” nevarēja tikt atvēlēta, kaut gan Stērsta kungs, minētās lugas
atsūtītājs, to ļoti vēlējās.
Ar augstu
cienīšanu
M.Remiķis”
Pieminētā luga “Velta” ar
Remiķa ieteikto nosaukumu un minimāliem labojumiem tika izrādīta jau tanī pašā
gadā. Un šodien to, kopā ar otru darbu “Ragana” piemin kā sava laika zīmīgākos
skatuves darbus. Lugas, kurās, aizstāvot sievietes patstāvības centienus,
galēji un radikāli kāpināts protests pret apspiestību.
Arī savulaik skandalozajai
lugai “Zaudētās tiesības” atļauju izgādāja Remiķis. Viņš nebaidījās tādēļ
nonākt konfliktā arī ar latviešu mācītājiem, kuri jau pirms pirmizrādes bija presē sacēluši milzu
troksni ap šo darbu. Viens no nelabvēļiem, Jānis Sanders, pat ar lugas norakstu
ieradies Cenzūras Virsvaldē Pēterpilī. Viņš mēģinājis piekļūt “pie augstākās
priekšniecības” cenšoties pierādīt, ka atļauts augstākā mērā “nemorālīgs”
sacerējums.
Protams, ne jau katrreiz
autoriem bija pieņemami cenzora padomi. Piemēram, kā savās atmiņās atceras
cenzora krustmeita Matilde
Dinere-Liepiņa, reiz Andrievs Niedra uz Remiķa padomu, kas būtu jāpielabo, lai
raksts “izietu cauri” atbildējis ar vārdiem: “Ja vilks apēdis zirgu, lai ēd arī
ragavas!”
–Braši!-
Taču no citas puses, kāda
šodien izskatītos latviešu literatūra, ja katru reizi autori atbildētu tā?
Pēdējos pāris gadsimtos mūsu
rakstniekiem bez cenzūras bijis ļauts dzīvot tikai dažus gadus. Un tāpēc arvien
bijis no svara cilvēks, kurš sēdēja šajā visai nievātajā krēslā. – Taču, ja
uzdodam sev jautājumu, kas būtu noticis, ja tālajā 1870. gadā Pēterpils preses
cenzora amatā tiktu uzaicināts cits latviešu valodas pratējs? Piemēram, kāds no
daudzajiem galvas pilsētā studējošajiem baltvācu izcelsmes studentiem? – Tad
saprotam, ka šādā gadījumā mūsu literatūras vēsture noteikti izskatītos citāda.
Varbūt Ausekļa un daudzu citu autoru tajā
nebūtu. Bet kapteiņleitnantu Andrēju Pumpuru - iespējams pieminētu tikai
kā vienu no retajiem latviešiem, kam pirmskara Krievijā izdevies sasniegt
augstāko bez Ģenerālštāba Akadēmijas diploma iegūstamo armijas dienesta
pakāpi.–
RTMM
krātuvē, jau vairāk kā pusi gadsimta glabājas piecas burtnīcas uz kurām ar Mārtiņa Remiķa roku rakstīts
“Autobiogrāfija.” Šīs piezīmes viņš esot sācis rakstīt pēc savas atgriešanās
Latvijā 1920.gadā. – Rakstīt viņu mudinājusi rakstniece Emīlija Prūsa. Viņai
bijis nodoms uzrakstīt par cenzoru un jaunlatvieti Remiķi Mārtiņu grāmatu. Tāpēc daudzviet vecais cenzors par sevi raksta
trešajā personā. Taču darbs palika nepabeigts. – Remiķis mira 1921. gadā. Bet
Emīlija Prūsa aizgāja no dzīves savu nodomu neīstenojusi. Tā burtnīcas nonāca
muzejā. Vēlāk, muzejs saņēma arī cenzora krustmeitas Matildes Dinteres-Liepiņas
un radinieces Margaritas Svīķes atmiņas.
Šodien
daļa šī materiāla tiek piedāvāta lasītājam.
*
AUTOBIOGRĀFIJA.
(Rakstniecības muzejs
Inv.Nr.33637; Topogr.apzīm Rem R1/1 un
Inv.Nr33636; Topogr.apzīm Rem K1/2 - kopsavilkums. )
Mārtiņš Remiķis Anša un Ilzes dēls,
dzimis Remešu mājās, Valtaiķu draudzē Aizputes apriņķī, Laidu pagastā Kurzemē
5. novembrī 1845.gadā. Remešu mājas Laidu pagastā, kā Mārtiņa tēvs viņam
stāstīja, kas piedzīvoja diezgan lielu vecumu 88 gadus (dzimis 4.janvārī 1819.
gadā) esot tūliņ pēc mēra cēlušās. Tas
nu būtu vai nu 1709. jeb 1710. gadā, kur ienākuši jeb saķerti divi brāļi, kas
pēc tautības šie abi brāļi bijuši, vai nu kādi paklīdušu vācieši jeb citas
kādas tautas piederīgie, neesot īsti zināms. Viens no diviem uzklīdušajiem
brāļiem esot bijis klibs un pēc amata remesis (dišlers jeb galdnieks) un
apmeties un uzbūvējis sevim būdu, kuru kaimiņi nosaukuši par Remmeša būdu jeb
Remeša mājām, zem kāda vārda šīs mājas sastopamas Laidu pagastā vēl tagad, kaut
gan Remmešu mājas no 1855. gada atronās citā vietā, bet par to vēlāki. Klibā
remeša brālis uzbūvējis savu būdu turpat kaimiņos, kādus simtus soļus no brāļa
būdas jeb Remmešu mājām.
PAGASTS.
Priekš mēra, kā Mārtiņa tēvs stāstīja,
ko dzirdējis no savas tēva mātes, esot Kurzeme, jādomā, bijusi bieži apdzīvota,
jo Laidu pagastā vien esot bijušas vairāk kā simts zemnieku māju, jeb labāki
sakot būdu. Bet mēra laikā esot lielākā cilvēku daļa mirusi un lai būtu
strādnieki, tad kungi esot sūtījuši savus ļaudis uz lielceļiem un tuvējās
pilsētās, kur esot ķēruši cilvēkus un saķertos piespieduši kungam strādāt. Tā
Laidu pagastā ir stāsts par vairāk latviešiem kuri saķerti, tur atvesti un
starp tiem bijuši arī poļi. Zēns Mārtiņš atminas, ka par vairākiem saimniekiem
šajā pagastā stāstīja, ka viņi esot no poļiem cēlušies, un tādēļ visi šie cieši
kopā turoties un uzstājoties, kā viens vīrs visās pagasta darīšanās. Vēl uzrāda
uz kādām famīlijām pagastā, kas cēlušās no cittautiešiem.
Pēc mēra 18.gadu simteņa sākumā
sveštautiešu vai nu labprātīgi nometušies Kurzemē jeb tur ar varu atvesti un
nomitināti uz dzīvi. Caur šo varbūt arī izskaidrojas latviešu karaktera
īpašības, viņu šķelšanās, viena otra nepabalstīšana. Tāpat arī vienprātība, ka
pie vienas tautas piederīgo uzstāšanās te ir reta.
Mēdz taču dažreiz ar sacīt, ka
latvietis esot latvieša velns.
*
* *
Visus šos nostāstus Mārtiņš Remiķis
dzirdējis bērnībā. Un tajos par stipri seniem laikiem stāstīts. Cik ļaužu
atmiņas sniedzas un Mārtiņa R. tēva nostāsti, kā arī tas, ko dzirdējis no savas
līdz 100 gadu piedzīvojušās tēva mātes, tad jāpieņem, ka visas šīs ziņas un
nostāsti sniedzas līdz pat 17.gadu simtenim.
Tā dzirdēts ticis stāsts, ka zem
slavenās hercoga Jākaba valdīšanas Zviedru karaspēks iebrucis Kurzemē un sašāvis
vairāk pilis, starp citām Grobiņas un Valtaiķu pilis, līdz ar pils baznīcām. Iz
vēstures un Valtaiķu draudzes baznīcas hronikas ir zināms, ka Zviedru karaspēks
gājis caur Kurzemi postīdams un dedzinādams 1629. jeb 1630. gados.
Tagadējā Valtaiķu baznīca līdz ar
mācītāja muižu atronas Valtaiķu Pils pagastā. Te zemi priekš baznīcas plača un
mācītāja muižas būs dāvinājis Kurzemes hercogs pēc savas atceļošanas iz zviedru
vaņģniecības, jo mācītājs ik gadu saņēma no valdības noteiktu summu guldeņos,
tāpat arī ērģelnieks un dziedātājs. Un bez tam vēl, ka mācītājs, tā arī abi
minētie baznīcas kalpi dabūja un vēl līdz šim brīdim dabūn iz kroņa meža
noteiktu daudzumu malkas.
Nelaiķis, Valtaiķu draudzes mācītājs
Katterfelds, kas mira 1870.gadā, visās no viņa izdotās apliecībās, kā kristāmās
zīmēs, tā arī citos dokumentos, parakstījās, kā "Kroņa draudzes Valtaiķu
mācītājs". Katterfelda pēcgājējs mācītājs Weide - pārvācots latvietis,
nekur neparakstījās kā "Valtaiķu Kroņa draudzes mācītājs", bet
vienkārši "Valtaiķu draudzes mācītājs", kaut gan kronis visu laiku
maksāja mācītājam ik gadus noteiktu guldeņu skaitu, tāpat ērģelniekam un
dziedātājam, un tad vēl kroņa malku.
Valtaiķu, (Neuhausen) baznīca senāki slavena bijuse ar
saviem septiņiem krogiem. Vienā pusē pasta ceļam, kas ved no Aizputes uz
Jelgavu neliela baznīca, aiz kuras auga veci, lieli koki. Un zem tiem, pāris
prasti koka beņķi. Bet ceļa otrā pusē, uz ne visai liela laukuma - septiņi
krogi, kas piederējuši ikkatram no Valtaiķu draudzes muižniekiem. Caur šiem
septiņiem krogiem Valtaiķu baznīca bija tāļu jo tāļu pazīstama. Pat Kauņas
guberņā pie Leišiem esot daudz maz ko zinājuši par Kurzemē atronošos baznīcu ar
7 krogiem.
Brīnums ir, ka visi minētie krogi
atradās uz muižniekiem piederošas tik kādas pūra vietas liela zemes gabala. Bet
tas tāpēc, ka visapkārt atronas Valtaiķu Kroņa pagasts un krogu īpašnieku,
muižnieku zemju robežas pie baznīcas nepieiet. Tā, cik rakstītājam zināms,
Laidu muižas grāfa Lamsdorfa pagasta zemes robežas atronas no Valtaiķu baznīcas
kādas 7 līdz 8 verstes, taču šim žēlīgam lielskungam ar 3 pūrvietām zemes
piederēja tā sauktais Prema krogs, pašām torņa durvīm pretīm. Prems bijušais
grāfa L. skrīveris esot šo krogu pēcāki iemantojis par savu īpašumu, jeb grāfs
L. viņam to dāvinājis par paklausīgu un uzticamu kalpošanu.
Latvieši,
kā atjautīga tauta raudzījusi šo krogu vajadzību savās teikās izskaidrot. Tā šo
rindiņu rakstītājs atminas lasījis latviešu teiku un pasaku krājumā, latvieši
nolēmuši vienā vietā celt baznīcu, un čakli vien stājušies pie darba. Bet
baznīcas būve nav gājusi ne soli uz priekšu, jo, ko dienā uzmūrējuši, tas naktī
vai nu nogrimis zemē, jeb bijis sagrauts. Pēdīgi galvenajam baznīcas meistaram
naktī parādījās sapnī melns kungs un pasacījis, ka viņš esot pretim, ka baznīcu
tur būvējot, un viņš to nekādā ziņā nepieļaušot. Bet ja pie tās pašas reizes
ceļ, baznīcai blakus jeb pretim krogu, tad viņam nav nekas pretim, ka baznīca
tiek tur būvēta. Kad meistars atmodās, tas pastāstījis citiem, kas pie baznīcas
darbos piedalījušies, un tad nolēmuši baznīcai pretim uzsākt būvēt uzreizi
divus krogus. Un tad bijis iespējams baznīcas būvi pabeigt un līdz ar baznīcas
būvi pabeigt divu krogu būvi. Tad jau nav nekāds brīnums, ka Valtaiķu baznīcai
pretim, otrā lielceļa pusē atradās no vienas vietas septiņi krogi.
No pagājušā 19. gadu simteņa
mācītājiem, kas bijuši Valtaiķu draudzē, zināmākie ir divi mācītāji
Katterfeldi, tēvs un dēls. Katterfelds tēvs esot atnācis iz Saksijas Vācijā un
ļoti slikti pārvaldījis latviešu valodu, par to vēl tagad daudz dzird stāstām.
Bet, neskatoties uz latviešu valodas slikto prašanu, bijis labs zemkopis un
politiķis. Tā dabūjis zināt, ka dzimtbūšana Kurzemē taps atcelta, kas, kā
zināms, notika 1819.gadā, mācītājs Katerfelds (tēvs) kādus pāri gadus agrāki
pārdevis visus savus dzimtļaudis kaimiņu baronam Osten-Sakenam, no kura saņēmis
par pieaugušu vīrieti 60 dālderu, par nepieaugušajiem vīriešiem un sievietēm
30-40 dālderu. Triju pie mācītāja muižas
piederīgo zemnieku māju ēkas licis noplēst un bijušo māju zemi pievienot
mācītāja muižas laukiem. Rakstītāja tēvs vēl jaunības gados redzējis netālu no
baznīcas vienu jeb divas vēl nenojauktas bijušas mācītāju māju zemniek
(saimnieku) ēkas. Katterfelda dēls un viņa pēcnācējs amatā, Katerfelds juniors,
turējās stingri pie principa, ka zemes rūķim latvietim vairāk nekā nevajaga, kā
ticēt Dievam un godbijīgi klausīt katrai virsībai, saviem kungiem un cienīgiem
tēviem mācītājiem, jeb baznīcas kungiem, kā mācītāji tolaik tika saukti.
BĒRNĪBA
UN PAGASTA SKOLA.
Remešu mājas rakstītāja, Mārtiņa
Remiķa tēvs uzņēmis pēc savas apsievošanās. Viņa tēvs Jurģos 23. aprīlī atdevis
dēlam un jaunuvei visas atslēgas no klētīm un citām māju rūmēm. Un vēl divus
kukuļus (jeb klaipus) rupjas maizes, jo vairāk neesot klētīs nekā atraduši, ne
miltus, ne sēklas labības, ne cita kā.
Sēklu rakstītāja tēvs nopircis par sievas naudu, kas tai samesta kāzās
par dvieļiem un ko iztapinājis no radiem, lai varētu laukus apsēt. - Remiķu
Mārtiņa tēva tēvs žēlojies uz savu kaimiņu Ķiņu saimnieku, ka tas ik gadus
noburot lopus un laukus, tā ka bijis jādzīvo lielā trūkumā un nabadzībā.
Rakstītāja tēva tēvs līdz ar savu sievu ticēja visādiem māņiem, burvībām un
pesteļiem. Tie bijuši tumši ļautiņi, kas nav pratuši ne lasīt, ne rakstīt. -
Rakstītāja nelaiķa māte turpretīm stāstīja, ka ne burvības pesteļi esot
noveduši Remešu māju saimniecību līdz galīgai nabadzībai un postam, bet ļoti
sliktā lopu barība un nesaprātīga lopu kopšana un vispārīgi sliktā rīcība.
Mazais Mārtiņš jeb Macītis, kā viņu
vecāki un citi saukuši, jau 7-tā gadā ,gājis savam tēva brālim ik nedēļas līdz
uz Laidu pagasta skolu pie skolotāja Rozentāla. Mārtiņa tēva brālis Kārlis, kas
dzīvoja pie sava vecākā brāļa, saimnieka par zirgu ganu un mazo puisi, bijis to
ziemu 1852. gadā iesvētīšanas mācībā. Tādēļ ņēmis un vedis mazo Mārtiņu jeb
Macīti sevim līdz uz skolu, lai ar tam vēl nav bijuši septiņi gadi. Ziemu
mazajam Mārtiņam ļoti paticis iet līdz tēvabrālim uz skolu, un tur atrasties
lielāku un mazāku zēnu un meiteņu pulkā. Bet, kad tēvabrālis Kārlis beidzis
iesvētīšanas mācību, un mazajam Mārtiņam vajadzējis vienam pašam uz skolu iet,
un tur jaukā pavasara un vasaras laikā ar nedaudziem zēniem un kādām pāri mazām
meitenēm sēdēt vairāk stundas, un kalt galvā pāris vācu vokābļu, kurus skolotājs
Rozentāls no Neikena elementārgrāmatas priekšā lasījis, tad mazajam Mārtiņam
skola un viņas skolotājs pavisam tapuši pretīgi, un viņš visādi mēģinājis
izlocīties, lai nebūtu jāiet uz skolu.
Dažureiz mazais M. ielīdis krāsnī un
visādi citādi slēpies, lai tikai nebūtu jāiet uz skolu. Vienreiz pat mazais
zēns uzlīdis uz istabas (dzīvojamās ēkas) bēniņiem un ielīdis tur atronošā pelu
kaudzē. Visu dienu izmeklējušies, tik vakarā atraduši pelos paslēpušos zēnu.
Mārtiņa tētis bijis to dienu aizbraucis uz sudmalām, un kad viņš pārbraucis,
tad tēvamāte (vecāmāte), vedot zēniņu pie rokas jau bija izgājuse iz mājām un
žigli vien pa celiņu devusies uz draudzes skolu, kura atradās vairāk kā vienu
versti attālu no Remiķu mājām, pate nesdama zēna maizes kulīti un skābas putras
spainīti. Mārtiņa tēvs gan vēl skrējis pakaļ gribēdams dēlēnu pārmācīt,
bet tēva māte nav atļāvuse zēnu sodīt
par slēpšanos no skolas.
Apstākļi skolas namā bija ļoti neērti.
- Skolas nams bija divstāvu ēka. Apakšējā stāvā vienā galā dzīvoja aitu gans ar
savu “famīliju” un trijām darba meitām, kas ganīja šinī Laidu muižas mazā
muižā, Vidus muižas mežiņos aitas. Otrā apakšstāva galā atradās 2 istabas, kas
tika izlietotas no skolas bērniem kā guļamistabas un ēdamistabas: vienā gulēja
un ēda zēni, otrā bija atdalīta no pirmās caur vidussienu un uz kuru veda
durvis no zēnu guļamistabas un ēdamās istabas.
Otrajā augšas stāvā virs guļamām
istabām atradās viena pate liela skolas istaba ar kādiem četriem logiem divās
sienās, turpretim trešā siena bija bez logiem. No skolas istabas gāja durvis uz
priekšnamu, kurš savienoja lielo skolas istabu ar otrā galā esošām telpām. Te
no 2 istabām un pieliekamā kambara bija skolotāja dzīvoklis. No šī priekšnama
arī gāja trepes laukā uz leju. Var gan iedomāties, kā skolas bērniem klājās,
kad vajadzēja no siltas skolas istabas caur lauka trepēm ziemā iet uz
apakšstāvā atrodošām guļamo un ēdamo istabu telpām. Vajadzīgo “atejamu vietu”
arī nebija un bērniem vajadzēja savās vajadzībās katrā laikā skriet laukā, kas
visvairāk ziemā bij ļoti neērti. Vēlāki tika ietaisītas trepes, kas veda no
lielās skolas istabas uz apakšstāva meiteņu un zēnu guļamām un ēdamām istabām.
Skolas mēbeles bija ļoti vienkāršas:
gari koka skolas galdi ar sēdekļiem, uz kuriem bija vietas priekš 10 jeb 12
skolniekiem, jeb skolniecēm. Viena sienas tāfele, kuras melnā krāsa vēl tikko
bija redzama. Vēl 60-os gados pagājušajā gadu simtenī grāfs Lambsdorfs bija
licis būvēt priekš Laidu pagasta skolas mājas ērģeles, kuras vēl tagad skolā
atronamas, kaut gan pavisam sabojātas.
Pēc stundu saraksta skolēniem
vajadzēja pulksten 6 no rīta celties, mazgāties, ģērbties un tīrīt kā savas
guļam - ēdamistabas, tā arī augšstāva skolas istabu. Tāpat skolēniem vajadzēja
kurināt guļamistabas un skolas istabas krāsnis. Apdienētājas skolā nebija, jo
pagasta vīri neturēja par vajadzīgu pieņemt un algot cilvēku priekš skolas
vajadzībām. Priekš brokastīm, kuru ēda pulksten 7-os no rīta skolas saime skaļi
nodziedāja kādu dziesmas pantu, gandrīz vienmēr izkrita viena un tā pati, pēc
jaunās Kurzemes dziesmu grāmatas: "Ak žēlīgs Dievs Tavs bērniņš nāk, grib
mācīties, ko vēl neprot un t.j."
Pulksten 8-os iesākas stundas ar Bībeles stāstu jeb katehismu uzteikšanu no
skolēnu puses un skolotāja paskaidrojumiem, dažreiz ļoti savādiem un dīvainiem.
Tā rakstītājs vēl starp citu atminas, kā skolotājs izskaidroja debesu valstību
salīdzinādams ar Jelgavas pilsētu, uz kuru visi cilvēki vēloties nobraukt.
Kristīgie braukdami pa taisnu pasta ceļu, kas ved uz Jelgavu, jo ātri tur t.i.
Debesu valstībā nonāk. Žīdiem jau grūtāki nobraukt uz Jelgavu - Debesu
valstību, tā ka tie nebrauc pa taisnu pasta ceļu bet pa sānu ceļiem. Musulmaņu
ticīgiem vēl jo garāks un grūtāks ceļš, savienots ar daudz ciešanām jānobrauc
līdz tiek Debesu valstībā, līdz nonāk līdz Jelgavai. Vēl jo grūtāki ir
pagāniem, jo gandrīz neiespējams iekļūt Debesu valstībā, t.i. nobraukt uz
Jelgavu. Pagāni maldās pa visu pasauli līdz pēdīgi pēc daudz ciešanām un
grūtībām nonāk Jelgavas pilsētā - Debesu valstībā.
Pavisam, tā sauktais "stundu
blāķis" bija šāds:
No astoņiem līdz deviņiem bija ticības
stunda; no deviņiem līdz desmitiem -
lasīšanas stunda; no desmitiem līdz pusvienpadsmitiem - brīvstunda; no
pusvienpadsmitiem līdz divpadsmitiem - glītrakstīšana, vai norakstīšana no grāmatas.
No pulksten divpadsmitiem līdz diviem bija brīvais laiks, kur ziemas skolā
iesvētāmie zēni cirta žagarus un malku, bet iesvētījamās meitenes plēsa no
muižas atsūtīto zosu spalvas. No pulksten divi pēcpusdienā sākās atkal
katehisma un Bībeles stundu mācība. No pulksten pieciem līdz sešiem bija
dziedāšanas stundas, kur visi skolas bērni kopā ik nedēļas mācījās vienu
korāli, kuru piektdienas vakarā diviem zēniem jeb meitenēm vajadzēja skolotājam
priekšā dziedāt. Pulksten septiņos ēda vakariņas līdz pulkst. astoņiem.
No astoņiem līdz deviņiem Ziemas skolā
viens no iesvētāmajiem zēniem jeb meitenēm lasīja kādu gabalu iz Vecā Stendera
52 Bībeles stāstu grāmatas, bet citu zēnu un meiteņu uzdevums bija uzmanīgi
klausīties priekšlasījumā. Bet tā kā tik viena pati svece dega uz priekšā
lasītāja skolas galda, un viena tauku svecīte ļoti vāji apgaismoja lielo skolas
rūmi, kurā atradās 70 jeb vairāk skolas bērni, tad gandrīz lielākā daļa no
skolniekiem snauda jeb pavisam cieši gulēja. Skolotājs garos strīpainos rīta
svārkos ar garu pīpi zobos soļoja pa skolas istabu un klausījās, vai kāds no
aizmigušajiem skolas bērniem nesāk priekšlasītāju traucēt ar miegā izsauktiem
vārdiem un kādām citām skaņām. Tādiem priekšlasītāja traucētājiem skolotājs jeb
skolmeistars, laida dūmus degunā, tos tādā vīzē modinādams un strāpēdams par
gulēšanu. Gulētāji sāka tūliņ kāsēt un uzmodās. Tā skolotājam visu stundu bija
darba diezgan ar skolēnu oriģinālu modināšanu.
Pulksten deviņos, pēc vakara lūgšanas,
visi skolēni steidzās uz nakts dusu, jo pulkst. 6 no rīta bija jābūt kājās.
Zēni, kam miegs vēl nenāca, jeb kas bija labi nosnaudušies pa monotono Bībeles
stāstu lasīšanu, vēl kādu laiku stāstīja viens otram pasakas jeb piedzīvojumus,
līdz pēdīgi aizmiga.
Tā kā skolas meiteņu guļamistaba
atradās blakus zēnu guļamistabai un abas istabas bija savienotas caur durvīm
vidus sienā, un meiteņu guļamistabā nebija otras durvis, tad viņām vajadzēja
iet caur zēnu guļamistabu, lai varētu tikt laukā. Ziemas skolā daudzas reizes
gadījās, ka meitenes ziemā, un rudenī iedamas naktī caur zēnu guļamistabu, tika
no lielākiem zēniem aiz kājām ķertas un vilktas zemē, lai būtu, kā zēni mēdza
teikt, siltāka guļa. Dažureiz pat lielākie zēni, kas gāja iesvētīšanas mācībā,
gāja naktī gulēt pie meitenēm, jo starp iesvētāmajām bija meitenes, kas zēnus
labprāt pieņēma. Dažureiz šāda draudzība un zēnu un meiteņu kopā gulēšana tika
it nejauši pārtraukta no skolotāja Rozentāla, kas, apkopis pēc skolas bērnu
apguldināšanas savu zirgu, aizdedzis vējlukturi, klusītiņām ienāca ar paresnu
nūju jeb kūju un ņēmās pārmācīt laimīgos kopā gulētājus. Zēni tad kliegdami
brēkdami skrēja savā guļamkambarī.
Skolas bērnos paklausību un disciplīnu
uzturot, skolotājs Rozentāls izlietoja vienīgi miesas sodus; pēršanu ar paresnu
kāda koka vici, bet par lielākiem noziegumiem tika lietoti žagari. Tie gan
gandrīz vienīgi pret skolas zēniem - par zādzību, nekaunīgiem vārdiem un
uzvešanos. Turpretīm pie skolas meitenēm rīkstes tika lietotas ļoti reti. -
Daži vecāki ar, nododami bērnus skolai, mēdza skolotājam pieteikt: "Tik
brīdējat un perat un nežēlojat." Rakstītājam vēl palicis atmiņā, kā kāds
Laidu pagasta saimnieks, tas bija vasaras skolā, ko viņa abi dēlēni zēni no 12
un 14 gadiem, apmeklēja, ienācis skolas istabā un padevis skolotājam "labdienu",
visu bērnu priekšā teica skolotājam: "dzirdat skolotāj, brīdējat un perat
manus dēlēnus, tik pa galvu vien nesitat, jo var izsist prātu, pa pakaļu jeb
dibenu variet dot, cik tik uziet, tas pieder Jums." - Minētais saimnieks nu gan tika uzskatīts par
balamuti un ne visai saprātīgu.
Vasaras skola iesākās pēc Jurģiem un
ilga līdz oktobra mēnesim, kad no 15 oktobra un dažreiz vēlāki iesāka savu
skolas gaitu zēni un meitenes, kas sagatavojās uz iesvētīšanu, kura notika
klusā nedēļā, Zaļā ceturtdienā. Vasaras skolu apmeklēja, ja daudz, tad kādi
10-15 zēni un kādas 2 jeb 3 meitenes, visvairāk zemnieku bērni, un ari kādi
bērni no muižas kalpiem, kas mācījās vācu valodu.
Vienīgā grāmata pēc kuras vācu valodu
mācījās, bija "Preuss Kinderfreund".
Gabaliņus un stāstus iz šīs grāmatas skolotājs uzdeva tulkot latviešu
valodā. Bet, tā ka nevienas vācu latviešu vārdnīcas nebija, kur skolas bērni
būtu varējuši uzmeklēt viņiem nezināmos vārdus (vokabļus) un skolotājs pie
tulkojuma uzdošanas tādus nepasacīja, tad zēniem cits neatlika, kā iet
skolotājam prasīt, pie tam lietojot iedīdītu teikumu vācu valodā - "Bitte
ein wort auf lettiseh". Dažreiz skolotājs bija vai nu dārzā, vai citur
kur, kad nu viņu par daudz sāka apgrūtināt skolas bērni ar savu "Bitte ein
wortu.t.t." Tad skolotājs lūdzēju aizdzina. Bet, ja nu neprata uzdoto
iztulkot, tad jau pēriens, un neveiksminieks dabūja ar kūjiņu pa muguru.
Bez šīs "Preuss
Kinderfrund" skolotājs pēcāki
ieveda skolā Spāģa grāmatu "Pahrzehlejs", iz kuras ikdienas no pulksten sešiem līdz septiņiem bija
jāmācās vācu vokābuļi. Trešā grāmata bija Kappes "Kleine
Waltgeschichte" sarakstīta priekš vāczemes tautas skolām. Tā ka skolnieki,
pat tie, kas vairākas ziemas un vasaras bija Laidu pagasta skolu apmeklējuši,
vēl ļoti vāji pārvaldija vācu valodu, tad skolotājs Rozentāls uzdeva izmācīties
vācu tekstu no galvas, ko vajadzēja atteikt visiem kopā vienā balsī (unisonā).
- Lai ikkatram zēnam nebūtu viss gabals no galvas jāmācās, tad skolas bērni
izdalīja savā starpā vācu tekstu, un ikkatrs izmācījās no galvas vienu jeb divi
rindiņas. Pie atteikšanas, tas, kas savas rindiņas bija izmācījies skaļā balsī,
teica pa priekšu, turpretim citi skolēni tik piebalsoja, un “tādā vīzē” tika
izdarīta visa stāstu atprasīšana pēc Kappes grāmatas.
Ikkatru gadu, priekš ziemas skolas
sākšanās, Valtaiķu draudzes mācītājs Katterfelds apmeklēja Laidu pagasta skolu,
kur visi pagasta bērni skolas gados, arī visi iesvētāmie zēni un meitenes tika
savesti un no mācītāja lasīšanā pārklaušināti. Mācītājs tādās reizēs, ienāca
skolas istabā izplētis abas rokas kā spārnus, lai bērnu vecāki un savestie
bērni varētu viņam rokas skūpstīt. - Visi zināms pie tā "goda"
noskūpstīt mācītāja roku netika, bet pietika jau diezgan ari ar svārku stērbeļu
jeb talāra skūpstīšanu.
Divas reizes, jeb divi rudeņi,
mācītāja skolas apmeklēšana oktobra mēnesī bija jo ievērojama.
Vienu reizi kāds no vecākiem zēniem,
kalpa dēls K., pēc skolotāja uzdotas tēmas - svētku un svētdienu neievērošana
un nepietiekoša svētīšana - bija sarakstījis sacerējumu latviešu valodā, kuru
skolotājs Rozentāls un mācītājs Katterfelds ieskatīja par tik svarīgu un
pamācošu, ka zēnam vajadzēja to šādā bērnu pārklaušināšanas dienā priekšā
lasīt. Un tad cienīgs tēvs, kā mācītāju zemnieki godāja, papildināja to ar saviem
izskaidrojumiem. Šinī zēna darbā, cik atminos, starp citu bija teikts - cik
liela nozīme ir Kurzemes brīvības svētkiem 30-tā Augustā. Kur latviešu
zemnieki, pateicoties žēlīgo kungu, lielkungu, cienīgo tēvu (mācītāju) gādībai,
dabūjuši pilnu brīvību. Un, ka šī diena esot jo nopietni svinama un pavadāma
Dievkalpošanā un ar baznīcas apmeklējumu, Dieva slavēšanu un pateikšanos. -
Saprotams, ka ne vārdiņa netika pieminēts, kas latviešiem laupīja viņu brīvību
un kas viņus padarīja - vergiem un dzimtļaudīm. Visi uz skolas sapulci
sanākušie, tēvi, mātes un bērni, nopietni rokas sadevuši, noklausījās
priekšlasījumā un cienīgtēva paskaidrojumos pēc latīņu sakāmā vārda
"mundus vulf deci pi, ergo decipiatur".
Otrais gadījums bija savādāks. - Tas
palicis ne vien rakstītājam, bet arī visiem kas tur klāt bija labā atmiņā.
Skolotājs Rozentāls kādu vasaras
skolēnu pērdams ar pinekli, bija trāpījis tam ar pinekļa mezglu virs labā
plakstiņa skropstām. Acs zēnam uzpampa, tā ka zēns bija jāved pie daktera. Bet
zēna tēvs to neveda viss pie daktera, kā to katrs prātīgs būtu darījis, bet
veda pie mācītāja cienīgtēva un lielkunga, grāfa Lamsdorfa. Ko lielskungs
skolotājam teicis, tāpat, ko mācītāja cienīgs tēvs viņam teicis, nebija zināms.
Ļaudis vienīgi stāstīja, it kā grāfs Lamsdorfs esot skolotājam devis padomu,
turpmāki skolas bērnus nepārmācīt ar streņģēm un pinekļiem, bet ar žagariem un
rīkstēm. - Bet oktobra mēnesī, kad tika sapulcēti Laidus pagasta skolas namā
visi pagasta bērni skolas gados, mācītājs izteica bērnu vecākiem bargā balsī
rājienu un pārmeta, ka zemnieki-latvieši stingri neaudzinot un vajadzības
gadījumā nesodot savus bērnus. Bet, ja nu skolotājs bērnus par nekrietnībām jeb
slinkumu pārmācot, tad tūliņ ceļot lielu brēku un skrejot sūdzēt cienīgam
lielskungam un viņam - mācītājam. Un apgrūtinot viņus ar savām nepamatotām
sūdzēšanām.
Mācītājs beidza savu rājienu
izlaistiem bērnu vecākiem, uzaicinādams sapulcējušos bērnus un viņu vecākus iet
nolūgt skolotāju Rozentālu. Tad pēdīgais ar priecīgu seju piegāja pie mācītāja
un noskūpstīja tam abas rokas, sirsnīgi pateikdamies par labu pamācību. Bērnus
un viņu vecākus, kas gāja skolotājam roku skūpstīt un lūgt no viņa piedošanu -
jeb pateikties viņam, ka zēnam nav aci izmaitājis ar savu sišanu, kaut gan ar
ievainotu aci zēns uz priekšu vairs nav varējis skaidri redzēt, skolotājs stūma
pie mācītāja, lai papriekš cienīgtēvam noskūpsta roku par labu pamācību, un tad
lai nāk pie viņa roku skūpstīt. Caur šādu skolotāja rīkošanos izcēlās liela
burzma. Ja kāds cilvēks, daudz maz attīstīts un saprātīgs, to būtu redzējis,
tas gan būtu laikam izsaucies: "O santa simplicitas!"
Atliek vēl pieminēt, ka skolas zēni
rudeņos un ziemā tika no žēlīga lielkunga grāfa izlietoti priekš klabarjaktēm.
Jakts suņus grafs Lamsdorfs neturēja un to vietu izpildīja skolnieki. Skolas
meitenēm saprotams nebija jāiet. Bet zēni dienām skrēja pa mežu, ar kliegšanu un aurošanu
trenkdami uz ģēģeriem zaķus un lapsas,
jo citu zvēru, kā vilku, briežu un lāču grāfa mežos nebija. Bet vakarā
nokusušie zēni tad tika pamieloti ar aukstu vienkāršu alu, ko ļaudis dēvēja par
“tāpiņu”.
Vienā tādā gadījumā arī mazais
Mārtiņš, kam toreiz bijis 11 gadu, aizgājis līdz lielākiem zēniem. Tas bijis ziemā, kad sals
bijis kādus 8 jeb 9 grādus. Mazajam
Mārtiņam pa mežu skrienot, pastalām auklas pārtrūkušas, un zēns pārnācis no
klabarjaktes, pastalas rokā turēdams. Tēvs vēl gribējis zēnu pārmācīt par to,
ka esot skrējis līdzi lielākiem, bet māte neesot ļāvuse, uzkraudama vainu
skolotājam, kas esot atļāvis zēnam līdz ar citiem uz jakti iet.- Savukārt
mazais zēns kādas nedēļas bijis slims un stipri kāsējis.
SĒRGA.
Vēlā rudeņa laikā novembra mēnesī 1853
gadā, kaimiņu Mūrnieku mājās, kurās saimniekoja Mārtiņa mātes māsas ar savu
vīru, izcēlās holeras sērga. Ar to nomira saimnieka vecāki un vēl kādi divi no
strādniekiem. Neilgi pēc bērēm Mūrnieku mājās, kādas pāri jeb trīs nedēļas
vēlāki, briesmīgā holeras sērga parādījās arī Mārtiņa tēva mājās
"Remešos". No holeras pirmā nomira Mārtiņa tēva māsa, jauna meita Anna.
Drīz pēc tam nomira darba meita, kas ik pārnedēļas tika sūtīta muižas gaitās.
Tanī pašā dienā nomira Mārtiņa tēva māte, un abas tika vienā dienā apglabātas.
Kādu nedēļu vēlāki nomira Mārtiņa tēva tēvs. - Pavisam sērgai krita par
laupījumu septiņi cilvēki Remešu mājās, t.i. puse no visiem šīs mājas
iedzīvotājiem.
Brīnums gan, ka visus māju
iedzīvotājus nenopļāva šī briesmīgā sērga. Jo visi gulēja vienā lielā istabā.
Vienu istabas kaktu ieņēma saimnieks ar savu sievu. Pretīm, otrā kaktā pie
lielas krāsns bija saimnieku vecāku vieta. Bet abos pārējos kaktos - abu muižas
kalpu lielās gultas, jeb vietas, kā viņas toreiz sauca.
Mārtiņa māte pēc vecmāmiņas aiziešanas
uzstājās, laikam uz ārsta ieteikšanu, ka visiem veselajiem jāpāriet pretējā
istabā, kuru no lielās istabas šķīra tā saucams priekšnams, savienots ar uguns
vietu un rovītī - ar māliem apmestu jumtiņu, ko sauca par "rovi".
Mārtiņa tēvs līdz ar puisi visu šo laiku bija aizņemti ar zārku taisīšanu. Visi
citi, kas nenomira, vieglākā mērā saslima ar holeru. Tāpat Mārtiņš, kā viņa
vecāki saslima, bet pārnesa to vieglāk, pateicoties daktera zālēm un ievērojot
dieti, pēc daktera priekšrakstiem.
Jāpiemin vēl savāds brīnišķīgs
gadījums, ko piedzīvoja "Remešu" māju iedzīvotāji un ko mazais
Mārtiņš vēl dzīvi atminas. Kad netālās kaimiņu mājās "Mūrniekos"
holeras sērga plosījās, bet "Remešu" mājās šī nežēlīgā, ļaunā viešņa
vēl nebija iebrukuse, melns āpšu šunelis Taksis nosēdās vārtos pie mājām, uz
celiņa, kas veda no "Remešu" mājām uz kaimiņu "Mūrnieku"
mājām, it kā kādu gaidītu pa vārtiņiem ienākam. Uzreiz Takšelis sāka nikni riet
un skriet pa celiņu uz Mūrnieku māju pusi. Noskrējis kādu ceturtdaļu versti pa
celiņu šunelis nāca atpakaļ ņurdēdams un arvien atpakaļ skatīdamies. Tad atkal
šunelis Takšelis nosēdās vārtiņos, kad saule nogāja, un visu nakti bez
apstāšanās skrēja dzīvojamai ēkai apkārt un pa celiņu, un visu nakti līdz saule
lēca pavadīja vienā riešanā. Mārtiņa vecāki, kā arī mājnieki domāja ka šunelis
ir traks, un tādēļ sprieda, ka Takšelis ir jānošauj. Vienu nakti, svētdienas
vakarā meitas bija Takšeli uzvākušas pie sevim uz laidara virsu, kur viņas
gulēja sienā vēl Novembra mēneša beigās. Pulksten vienpadsmitos Svētdienas
vakarā uzreiz bija tāds troksnis, it kā būtu ēka apkritusi, jeb vairāk malkas
grēdas apgāzušās, tā ka visi kas gulēja uztraucās no miega, domādami, ka būšot
kāda ēka no vecuma sabrukuse jeb vētras sagrauta. Mārtiņa tēvs iededzinājis
vējlukturi, uzmodinājis puisi, kuram piebiedrojušies abi kalpi, gājuši
skatīties, kas noticis, bet nekā nav atraduši kas būtu sagruvis vai apgāzts.
Tik Mārtiņa tēva tēvs teicis citiem, kas no lielā trokšņa un visas dzīvojamās
ēkas satricināšanas bija atmodušies: "Tas jau būs laikam tas koleris, kas
mūsu mājās ielauzies un laikam mēs vecie gan izgrūsim (mirsim)".
Šo dīvaino parādību Mārtiņa nelaiķa
māte līdz pat savai nāves stundai nevarēja aizmirst, un daudzas reizes to atkal
atkārtoja, tulkodama to, kā likteņa papriekšsludināšanu, ka "Remešu"
mājām draud sērga un māju nopostīšana, jo nākošā gadā lielkungs uzteica Mārtiņa
tēvam un pavēlēja nomesties mežā un būvēt sevim jaunas "Remešu" mājas
uz tā saucamā Kukauņu kalna.
Šis kalns un tā apkārtne bija apauguši
ar bieziem alkšņa krūmiem un retiem bērziem kuros atradās ļoti daudz čūskas,
jeb kā Kurzemē, Aizputes apriņķī, viņus dēvē, ļoti daudz kukauņu, no kam šis
placis - vairāk kā 100 pūrvietu - bija dabūjis savu nosaukumu. Krūmi bija tik
biezi, ka cūku, kas bija dzemdējuse sivēnus, saimnieki meklēja trīs dienas,
līdz atrada kādā biežņā.
Dzīvojamās ēkas sienas grāfs lika
uzbūvēt uz paša Kukauņu kalna. Visu iekšēju ietaisi vajadzēja Mārtiņa tēvam
uzņemties un izdarīt uz sava rēķina, kaut gan grāfs bija apsolījis ierīkot
dzīvojamo ēku pilnīgi pēc vajadzības.
Tā, ka labība jaunā plēsuma zemē
izauga ļoti vāji, tad jaunās "Remešu" mājās, uz tā saucamā Kukauņu
kalna, vecāki dzīvoja lielā nabadzībā un dažreiz neesot pat maizītes bijis.
Turpretim "Remešu" māju divi kaimiņu saimnieki, kuru mājas atradās
katrā pusē no jaunām tiko uzceltām mājām, izturējās ļoti naidīgi pret jauno
iebūvieti tamdēļ, ka šīs mājas uztaisītas uz meža gabalu, kuru viņi abi bija
lietojuši līdz šim kā ganīklu, itin kā jaunais saimnieks pats no laba prāta un
ar savu gribu būtu uzmeties Kukauņu kalna mežā.
Grāfs Lamsdorfs pa to pašu laiku
izpostīja līdz ar Mārtiņa tēva mājām vēl kādas piecas mājas, sākot no muižas
robežām līdz pat pagasta robežām. Visur nopostīto māju vietā tika uztaisītas
kazarmes priekš muižas zemes kalpiem. Pavisam, vairāk kā desmit mājas Laidus
pagastā žēlīgais grāfs izpostījis un izpostītu māju zemi pievienojis vai
muižas, vai mazo muižu laukiem, jeb uzbūvējis kazarmes priekš muižas zemes
kalpiem.
Mazais Mārtiņš savā bērna nodabā gan
priecājās, ka nu nevajadzēja nejēdzīgi iekalt galvā vācu vokābuļus. Jo sākot no
Novembra mēneša 1853. gada, kad negantā holeras sērga plosījās
"Remešu" mājās, neviena bērna no "Remešu" mājām nebija
atļauts sūtīt uz pagasta skolu. No pavasara sākot, visu 1854. līdz 1855. gadam,
Mārtiņam vajadzēja vasarā lopus ganīt un ziemā palīdzēt pie mājas darbiem. Vasaru,
kad lielie strādnieki pēc pusdienas atpūtās, mazajam Mārtiņam ar diviem
ganiņiem vajadzēja lasīt uz nocirstā meža žagarus un saknes un kraut čupās, lai
pēcāk vai nu tās mājās vestu un izlietotu kā kurināmu, jeb turpat uz lauka
sadedzinātu. Šāda žagaru un sakņu lasīšana dažureiz bija ne bez briesmām, jo
zem saknēm un žagariem bieži atradās zalkši (čūskas).
PILSĒTAS
SKOLA.
No 1855.gada sākuma Mārtiņš Remiķis
apmeklēja atkal pagasta skolu un ne tik vien ziemā, bet arī vasarā un atkārtoja
pēc pusotra gada izpalikšanas savu skolas gaitu, tulkodams pēc vācu
"Preuss Kinderfreund" uzdotus gabalus. Kad jau vairāk reizes bija šos
tulkojumus atkārtojis un ari vācu valodā tik tāļi ievingrinājies, ka varēja
lasīto saprast tad Mārtiņš lūdza vecākus sūtīt viņu uz pilsētas skolu, vai uz
Aizputi jeb Kuldīgas apriņķa skolu.
Mārtiņš līdz ar vecākiem bija Aizputē,
tā saucamā Jāņu tirgū, kas ik gadus tiek noturēts minētajā pilsētā 23. Jūnijā.
Tirgus dienā vecāki aizveda 14 gadus veco dēlēnu pie Aizputes apriņķa, jeb
Kreisskolas inspektora, kas paekzaminējis zēnu vācu valodas diktātā un
rēķināšanā, pasacīja zēna vecākiem, ka viņš Mārtiņu var pieņemt pat uzreiz
otrajā klasē. Tā zēns iestājās Augusta mēnesī 1861. gadā Aizputes Kresskolā,
kur viņš drīz vien iepazinās ar Sprici Treulandu, Rokaišu pagasta krodznieka
dēlu, jau Dieva mierā tagad aizgājušo Brīvzemnieku - pazīstamo rakstnieku un
tautas darboni, un Laubes Indriķi. Pēdējais gan Kreisskolu neapmeklēja, bet
ņēma pie inspektora Koehlera privātstundas.
Inspektors Koehlers bija iz Vācijas
Gettingenes pilsētas. Gettngenes augstskolā bija studējis teoloģiju vai
filosfiju, bet savas studijas tur nepabeidzis. Nonācis Kurzemē, notaisījis pie
Tērbatas universitātes kreisskolotāja eksāmenu un pēc tam iecelts no kuratora
Aisputes apriņķa kreisskolā par inspektoru. Koehlers bija ļoti labs pedagogs un
krietns skolotājs, vispusīgi izglītots cilvēks. Viņš savā skolā izņēma daudz
vairāk cauri, nekā pēc programmas bija priekšrakstīts. Tā matemātiku Aizputes
otrā klasē mācīja, ne tik kā pēc programmas noteikts, ne vien planimetriju un
stereometriju un algebrā "Quadratische und Cubische Gleichungen"
(Kvadrātiskas un Kubiskas vienādības.)
Pavisam stundas kreisskolā iesākās
pulksten astoņos no rīta, trīs stundās inspektors izņēma visus priekšmetus. Ari
krievu valodas mācībai, Kreisskolā tika veltītas ik dienas 2 stundas, no
pulksten vienpadsmitiem līdz pusdiviem, ar pusstundu priekš brokastas. Tiesa,
1862. gadā krievu valodas skolotājs ziemas sākumā nomira ar ūdens sērgu, caur
ko visu to semestri līdz Augustam krievu valodas stundas nebija. Skolotājs, kas
no Ebriešu elementārskolas gribēja izpildīt mirušā krievu valodas skolotāja
vietu, pēc kādas nedēļas vairs nenāca stundas dot, jo skolas zēni, visvairāk
ēbreju zēni taisīja visādu troksni un skandalu krievu valodas stundās. - Tā šis
mācību priekšmets izpalika.
Inspektors Koehlers kā labs filologs
deva arī privātstundas senajās valodās un zēni, kas ilgāki ņēmuši pie
inspektora privātstundas latīņu un grieķu valodās, tulkoja Homeru, Ovidu,
Vergili, t.i. rakstniekus, kurus senākās kroņa ģimnāzijās lasīja trešajā un
otrajā klasē, jeb terciā un sekundā. Cītīgākie skolas zēni no Aizputes
kreisskolas bija tik labi sagatavoti, ka varēja iestāties Jelgavas ģimnāzijā
uzreiz otrajā klasē - "sekundā".
Kad Mārtiņš apmeklēja Aizputes apriņķa
skolu, inspektors sagatavoja abus savus dēlus uz iestāšanos Jelgavas ģimnāzijas
otrā klasē. Līdz ar saviem dēliem inspektors atļāva ņemt dalību papildus
mācībās, pie tās pašas reizes ari citiem, par ļoti mērenu piemaksu. Pie tam
divi stundas nedeļā par tikai 8 rub. pusgada semestrī. Šais privātstundās
piedalījās arī Mārtiņš, sagatavodamies uz iestāšanos ģimnāzijā. Pēc viena gada
Aizputes skolas apmeklēšanas Mārtiņa vecāki gan bija spiesti trūcīgās rocības
dēļ dēlēnu izņemt skolas, jo nespēja samaksāt ne kostes, ne skolas naudu, kaut
gan pirmā iztaisīja tik 40 rubļi gadā un otrā 20 rub., un bez tam kādi rubļi
par grāmatām.
Tā ka mācītājs Katterfelds sarunās
grāfam Lamsdorfu bija minējis "Remešu" saimnieka dēlēnu kā čaklu un
apdāvinātu skolēnu, par ko viņam esot teicis viņa labs draugs, Aizputes
kreisskolas inspektors, tad grāfs gribējis zēnu redzēt un licis to vecākiem
aizvest pie viņa uz muižu. Māte, kas sevišķi rūpējusies par Mārtiņa sūtīšanu
skolā, to ari aizveduse pie grāfa. Tas zēnu ekzaminējis krievu valodas
zināšanā, pie kam neprecētā grāfa māsa kontese K. bijusi klāt. Kad māte ar zēnu
gājuse uz mājām, tad grāfiene - kā ļaudis viņu sauca, (grāfs L. bija atraitnis,
jo sieva viņam mira kādus gadus priekš tam) lika Mārtiņa māti pie sevim aicināt
un prasījusi viņai, vai viņas dēls jau apmeklējot Aizputē apriņķa skolu un kad
domājot šo skolu beigt. Uz to Mārtiņa māte atbildējuse, ka līdzekļu trūkuma dēļ
zēns nevarot ilgāki skolu apmeklēt. Izzinājuse no Mārtiņa mātes cik par skolu
un kosti kopā gadā jāmaksā, grāfiene iedevuse mātei 60 rub.. - Pieteikusi vēl,
ka viņa maksāšot par kosti pati, bet lai nekādā ziņā neņemot zēnu iz skolas,
līdz tas nebūs beidzis šīs skolas kursu. Un tā šī patiesi žēlīgā kundze visu šo
laiku, kamēr Mārtiņš atradās Kreisskolā, maksāja par viņu kostes un skolas
naudu no 1862 līdz 1863 gadam ieskaitot. Tad Mārtiņš ar labām sekmēm nobeidza
Kreisskolas kursu, bez kā vecākiem un grāfienei Lamsdorfai būtu par ko sacījis.
Pēdējā, kad Mārtiņš aizgājis pie viņas un parādījis "Zeugniss fon der
Hasenpoth schen Kreis-Schule" par eksama nolikšanu, bijusi ļoti pārsteigta
un prasījuse zēnam, ko viņš pēc skolas beigšanas gribot iesākt. Kad zēns nekā
nezinājis atbildēt, tā apsolījuse viņam vēl apgādāt pienācīgu vietu.
Vēl te jāpiemin kāds notikums.
Kad kādu laiku priekš kursa beigšanas
grafiene Lamsdorfa rakstījuse inspektorim Koehlerim, ka gribētu Mārtiņu Remiķi
sūtīt pēc apriņķa skolas beigšanas
ģimnazijā un ļaut tam apmeklēt kādu augstskolu, inspektors Koehlers uzaicināts
izteikt savas domas šajā lietā, rakstījis grafienei, ka latviešu zemnieku
bērniem pietiekot ar apriņķa skolas mācībām un neesot vajadzības ne pēc
ģimnazijas ne augstskolas. Grāfiene L. tad ari šo inspektora K. padomu
ievēroja.
Inspektora dēli, ko viņu tēvs līdz ar
citiem bija sagatavojis uz ģimnazijas otro klasi, iestājās Jelgavas ģimnazijā.
Vecākais trešā (terciā) un jaunākais otrā klasē (sekunda). Bet savam skolēnam
Mārtiņam Remiķim inspektors Koehlers pasacīja, ka viņš esot rakstījis Mārtiņa
labdarei, grafienei, ka ar kreisskolas mācību Mārtiņam pilnīgi pietiekot, jo
varot jau ieņemt vai nu skrīvera vietu pie kāda barona, vai ari pagasta
skolotāja vietu, bet ģimnaziju apmeklēt un studēt pavisam neesot vajadzības
latvietim.
Toreiz 60-os gados, izgājušajā gadu
simtenī, ienākuši Kurzemē iz ārzemēm, vācieši neturēja par vajadzīgu daudz maz
iepazīties ar tās zemes valodu, kurā bija apmetušies uz dzīvi, jeb ar valsts
valodu. Kad inspektoram Koehleram bija kādas darīšanas ar latviešu zemniekiem,
no pēdējiem ko pērkot, tad skolēnam Mārtiņam vajadzēja būt par tulku. Tikai pēc
kādiem gadiem, kad Mārtiņš Remiķis, kā Pēterburgas universitātes
historiko-filoloģiskās fakultātes students, pārbraucis pa vasaras brīvlaiku pie
saviem vecākiem, apmeklēja inspektoru, Mārtiņš redzēja, ka inspektors bija
iesācis mācīties latviešu un krievu valodas un uzcītīgi lasīja "Latviešu Avīzi"
un "Rižskij Vestņik".
Starp citu inspektors Koehlers
Mārtiņam Remiķim prasīja, vai tiesa, ka Peterburgā esot kāda latviešu kliķe,
kas izturoties ļoti naidīgi pret vāciešiem? Par ko viņš ļoti brīnoties, jo
vācieši tik lab, kā pastāvīgie Kurzemes iedzīvotāji, tā arī iz Vācijas
ienākušie taču rūpējoties, cik tas viņu spēkos esot, par latviešu izglītību un
attīstīšanos. Arī viņš (Koehlers) ar saviem latviešu skolēniem esot arvienu
bijis ļoti mierā, jo starp viņiem esot bijuši čakli un apdāvināti zēni. Remiķis
atceras: "Raudzīju inspektoru K. apmierināt, ka Krišjānis Valdemārs,
Krišjānis Barons un citi Pēterburgas Latviešu avīzes bijušie izdevēji un
līdzstrādnieki (minētā avīze pēc divu gadu iznākšanas no 1864.-1866. gadam bija
uz Baltijas baronu un baznīckungu daudzkārtīgām sūdzībām un denuncijam no
valdības aizliegta) nesot nekādi "vāciešu ēdēji", bet par tādiem
viņus bija izdaudzinājuši vācu Baltijas guberņās iznākošie vācu
laikraksti".
STUDIJAS.
Mārtiņa Remiķa pabalstītāja, kas par
viņu maksāja skolas un kostes naudu, grāfiene Lamsdorfa apgādāja viņam mājas
skolotāja vietu pie kāda barona Osten-Sakena Aizputes muižā. Mārtiņam bija
jāmāca un jāuzskata barona 6 gadu vecais dēlēns. Lone gan nu liela nebija,
pavisam 120 rubļi gadā. Otrā gadā gan barons pats no sevis pielika 20 rub., tā
ka jau iznāca 140 rub. gadā. Ar zēnu vajadzēja ik dienas nodarboties tik divi
stundas, no desmitiem līdz divpadsmitiem pusdienā. Brīvo laiku Mārtiņš Remiķis
izlietoja priekš pašmācīšanās, pie kam piegrieza lielāku vērību vecām valodām
un matemātikai.
Par mājskolotāju Mārtiņš palika līdz
1866.gada Jūlija mēnesim. Bet tad aizbrauca uz Pēterburgu, lai varētu tālāki
izglītoties. Grāfiene Lamsdorfa teicās uz priekšu M.R. pabalstīt, piebilsdama
gan, ka Pēterburgā latvieši topot par vācu pretiniekiem un ienaidniekiem. Arī
baroneses Osten-Sakenas tēva brālis, barons Korfs piesolīja Mārtiņam no savas puses pabalstu,
ja tas brauktu uz Tērbatas universitāti un tur studētu teoloģiju, uz ko M.R.
neiegāja. Pēterburgā Mārtiņam dzīvoja tēva brālis, fabrikas strādnieks, kas
toreiz strādāja kroņa papīra naudas un citu vērtspaīru izgatavošanas
ekspedīcijā (ekspedicija izgatovļeņija gosudarstvenih bumag) un palnīja 25 rub.
mēnesī.
Tā M.R. samaksāja Aizputes apriņķa skolas
krievu valodas skolotājam par privātstundām, ko bija ņēmis no tā, lai
sagatavotos uz iestāšanos ģimnāzijā, un nonāca pie sava tēva brāļa ar 55
rubļiem kabatā. Jau Augusta mēnesī un Septembrī M.R. notaisīja pie Pēterburgas
Universitātes māju skolotāja eksāmu latīņu un grieķu valodās, un pēcāki arī
matemātikā, lai nebūtu pie (kara dienesta) lozēm jāiet un varētu kādas
privātstundas dot. Dzīves apstākļi gan Mārtiņam pie tēva brāļa bija ļoti grūti.
Viņš ar tēva brāli un vēl diviem latviešu ekspedīcijas strādniekiem dzīvoja
nelielā kambarī, par kuru maksāja 7 rub. mēnesī: Abi strādnieki maksāja katris
2 rub. un Mārtiņš ar tēvoci 3 rub. Bet stundas krievu valodas nepilnīgas
prašanas dēļ Mārtiņš Remiķis vēl nevarēja dot. Tāpat nākošā pavasarī neizdevās
notaisīt abitureksāmu pie vienas no Peterburgas kroņa ģimnāzijām. - MR pelnījās
ar norakstīšanu; bez tam māte viņam atsūtīja 50 rubļus, kurus tā bija
aizņēmusies no Mārtiņa agrākā maizes tēva, barona S. Bez tam caur profesoru
ieteikšanu, kas ekzaminēja M.R. vecās valodās, Tautas apgaismošanas ministra
palīgs, vēlākais ministrs grāfs izgādāja viņam palīdzību no ministrijas - 120
rubļus, priekš sagatavošanās uz ģimnazijas beigu eksamu.
Beigu eksāmu MR ari nolika, pie
Peterburgas 6. ģimnazijas, bet Augustā neiestājās viss universitātē, bet
pieņēma mājas skolotāja vietu Ostrovas apriņķī, Pleskavas guberņā, pie
muižnieka Galenko, lai sagatavotu viņa vecākos dēlus uz iestāšanos ģimnāzijā -
par 20 rub. mēneša algas. Šinī vietā MR cerēja palikt vienu gadu un pēcāki
iestāties universitātē. Bet tad dabūja no pazīstama mecenāta iz Pēterburgas, P.
kunga, vēstuli, kurā viņu uzaicina braukt uz Pēterburgu iestāties universitātē,
un dot viņa radiniekam, kas apmeklēja vācu baznīcas Pētera skolu un atradās
6-tā klasē, grieķu un latīņu valodas privātstundas, piesolot tās algot ar 20
rubļiem mēnesī.
P. vēstuli izlasījis Mārtiņš Remiķis
uzteica muižniekam Galenko savu mājskolotāja vietu un brauca uz Pēterburgu, kur
nonāca Decembra mēneša beigās 1869.gadā. Tā ka universitātē kā studentam vairs
nebija iespējams iestāties, tad MR iestājās kā brīvklausītājs
historiko-filoloģiskajā fakultātē, kur klausījās ar studentiem profesora
lekcijas. Maija mēnesī notaisījis līdz ar pirmā kursa studentiem trijos
priekšmetos eksāmu, MR tika ieskaitīts par studentu un dabūja no universitātes
stipendiju 15 rub. mēnesī.
Tā ka MR līdzekļu nebija un nekādu
pabalstu no neviena nedabūja, tad viņš nodarbojās ar stundu došanu, lai
sagādātu vajadzīgos līdzekļus. Kad Remiķis notaisīja ekzāmu no otrā uz trešo
kursu, tad historiska-filoloģiskā fakultāte piesprieda viņam tā saucamo
"ķeizara stipendiju" - 25 rub. mēnesī. Bez tam caur studentu
inspektora rekomendāciju Remiķis 1870
gada Septembrī tika pieņemts Pēterburgas Cenzūras virsvaldē (Glavnoje Upravļeņije
po ģelam pečaķi) ar 20 rub. mēneša algas. Viņam vajadzēja lasīt latviešu
avīzes, kas iznāca Rīgā un Jelgavā, pavisam skaitā kādas trīs jeb četras, un
par avīžu saturu mutiski ziņot toreizējam Cenzūras virsvaldes darbveim
(ģeloproizvoģiķeļ) B. - Tā ka bez kroņa stipendijas un nodarbošanās Cenzūras
virsvaldē MR vēl nodarbojās ar privātstundu pasniegšanu, tad viņš ieņēma mēnesī līdz 70 rubļiem, un pat
vēl vairāk. Un tagad varēja saviem trūcīgiem vecākiem kādu summiņu atlicināt un
sūtīt.-
Tā ka latviešu valodā sāka katru gadu iznākt ar vien vairāk avīzes un jau arī
kādas teātra lugas tika no Baltijas iesūtītas Dramatiskai cenzūrai, kas kā
nodaļa atradās pie Cenzūras virsvaldes, tad arī lonē Remiķis vēlāk tika
paaugstināts līdz 50 rub. mēnesī, bet tas jau bija 1873.gadā, kad Mārtiņš Remiķis beidza savas studijas
universitātē.
SKOLOTĀJS.
Pēc augstskolas beigšanas Mārtiņš
Remiķis gribēja iestāties par veco valodu skolotāju pie Aleksandra ģimnāzijas
Rīgā, bet bija nokavējis universitātes diploma un citu dokumentu iesūtīšanu
kuratoram. Kad viņš, braukdams caur Rīgu uz Pēterburgu, piegāja pie toreizējā
kuratora Žerve (Scherwe), tad dabūja no tā zināt, ka veco valodu skolotāja
vietu pie Aleksandra ģimnāzijas jau ieņēmis cits. Kurators piesolīja Remiķim
skolotāja vietu pie Rēveles ģimnāzijas, no kuras pēdējais atsacījās, cerēdams
dabūt skolotāja vietu pie kādas no Pēterburgas vidus mācības skolām.
Nonācis Pēterburgā, viņš griezās pie
Pēterburgas mācību apgabala kuratora, no kura dabūja zināt, ka Pēterburgā esot
vēl tikai viena veco valodu skolotāja vieta svabada, pie Vedenskajas četru
klašu proģimnāzijas, kas atronas ”Pēterburgas pusē”. Remiķis tad arī šo vietu
pieņēma, kur ik nedēļas deva sešpadsmit stundas latīņu un grieķu valodās. Bez
tam vēl Remiķis nodarbojās, kā senāki Cenzūras virsvaldē ar latviešu preses
lietām. Vadenskajas proģimnāzija tika
pēcāki paplašināta par pilnīgu ģimnāziju.
Pēc Vedenskajas ģimnāzijas inspektora
nāves Mārtiņš Remiķis 1885. gada 1. Janvārī tika no kuratora iecelts par
inspektoru šajā ģimnāzijā. Var pieminēt, ka kādus divus gadus iepriekš viņš
bija atsacījies no piedāvātās inspektora vietas Novgorodas ģimnāzijā.
Inspektora vietu pie Vedenskajas ģimnāzijas Remiķis izpildīja līdz vasarai
1903. gadā, kad pēc grūtas slimības plevrīta un reimatisma un pēc pieaugoša
darba cenzūrā viņš bija spiests atsacīties no inspektora vietas un palika tik
par veco valodu skolotāju ar divpadsmit stundām nedēļā. Skolotāja vietu Remiķis
atstāja 1904 gada, kad darbi Cenzūras Virsvaldē ļoti pavairojās un viņam tika
lone paaugstināta. Kurators piedāvāja Mārtiņam Remiķim arī direktora vietas
ģimnāzijās provinces pilsētās, starp citām Novgorodā, Petrozavodskā un
Arhangeļskā. Bet viņš atteicās no visām šīm vietām, cerēdams dabūt direktora
vietu kādā no Pēterburgas kroņa ģimnāzijām.
Kad Vedenskas ģimnāzijas direktors
Čitakov (Torhistakow) pēc 35 gadu nokalpošanas, atstāja savu vietu, tad viņš
cerēja, ka tiks iecelts par direktoru minētā ģimnāzijā. Toreizējais kurators to
arī apsolīja, un stādīja Remiķi priekšā, kā kandidātu uz direktora amatu. Bet
ministrs grāfs D. neatrada par iespējamu apstiprināt Remiķi kā luterticīgu par
direktoru ģimnāzijā, kurā atronas māsu baznīca. Tādēļ ministrs prasīja no
Remiķa, lai viņš pieņem krievu ticību, jo citādi neesot viņam iespējams
apstiprināt viņu par direktoru. Kurators gan bija citās domās un Remiķim teica,
ka viņš, kurators, citu kandidātu nelikšot priekšā uz direktora vietu, jo
neieskatot konfesijas jautājumu par šķērsli, lai varētu izpildīt direktora
vietu. Tā veselu pusgadu inspektors Remiķis, izpildīja direktora vietu,
atsacīdamies mainīt konfesiju. Ministrs grāfs D. pēdīgi Septembra mēneša beigās
iecēla Narvas ģimnāzijas direktoru Davidenkovu par Vedenskas ģimnāzijas
direktoru. Un ar to šis priekš Remiķa un kuratora K nepatīkamais jautājums izbeidzās.
Vispār jau Aleksandra II valdīšanas
laikā luterticīgus iecēla par direktoriem ģimnāzijās pie kurām atradās
baznīcas. Savukārt katoļticīgus pat par inspektoriem nepielaida vidusskolās. Šī
konfesijas šķirošana un nekrievu konfesiju ierobežošana sasniedza savu kulminācijas
punktu tieši Aleksandra III valdīšanas laikā.
Remiķis izstājās iz dienesta ģimnāzijā
1904. gadā, īsi priekš revolūcijas Krievijā. Tās notikumos ne tikai augstskolu
jaunekļi un jaunavas piedalījās, bet arī
vidusskolu un pat pilsētas elementārskolu zēni un meitenes. (Tikai jāpiemin, ka
viņi šajos notikumos dalību ņēma pa savam, un rīkojoties pēc savas saprašanas.)
Tā Vadenskajas ģimnāzijā Remiķa pēcnācēju T, kas iz Vologdas pilsētas bija
pārcelts par inspektori, piekāva viņa paša skolnieki. Šīs ģimnāzijas direktoru
ģimnāzisti bija neganti visādi nolamājuši un pēdīgi, pie direktora un
inspektora korteļa ķēķa durvīm bija noliktas ar pulveri pildītas bumbas. - Tās
eksplodēdamas ievainoja abu korteļu ķēkšas.
CENZORS.
Mana darbība Cenzūras Virsvaldē ilgusi
no Septembra mēneša 1870.g. līdz 12 jūnijam 1917.gadā, kopā gandrīz 47 gadus,
kad cenzūras virsvalde no Pagaidu valdības tika likvidēta un cenzūra vispārīgi
atcelta.
Darbā tiku uzaicināts caur Cenzūras
Virsvaldes darba valdi (lietvedi Bogifehticki), kad biju vēl Petrogradas
universitātes Filoloģijas fakultātes trešā kursa students - 1870.gada
septembrī. Tolaik vajadzēja lasīt trīs jeb četras Rīgā iznākošās latviešu
avīzes. Un ja es ievērotu kaut ko, uz ko būtu jāgriež vērība, tad man pienācās
tulkot tādus rakstus krieviski un likt Bogifehtickim priekšā. (Par to saņēmu 20
rub. mēnesī. Tā kā es tai laikā, kā students saņēmu ari Ķeizara stipendiju 25
rub. mēnesī, bez tam pasniedzu privātstundas un dzīve tolaik Petrogradā bija
lētāka, kā tagad, tad jau varēju nosūtīt nedaudz naudas saviem ne pārāk
turīgajiem radiniekiem - zemniekiem Kurzemes guberņā.)
Bogifehtickis savukārt par manis
atrasto ziņoja cenzūras Virsvaldes priekšniekam Pošjuņevam. Pošjuņevs bija
pirmais Cenzūras Virsvaldes priekšnieks, kas minēto virsvaldi pārvaldīja no
pašas viņas dibināšanas. Ja nemaldos, tad cenzūras virsvalde tika dibināta
ķeizara Aleksandra II valdīšanas laikā 1866.gadā jeb kādus gadus agrāki. Bez
latviešu avīžu lasīšanas manim uzdeva lasīt arī dramatiskai cenzūrai iesūtītās latviešu lugas, kuras pirmajos
manas darbības gados bija diezgan maz. (Kopā ar mani Cenzūras virsvaldē
dienestā iestājās arī Petrogradas Pareizticīgo semināra students M., dzimis
igaunis, kuram bija uzdots iepazīties ar igauņu valodā iznākošajiem izdevumiem.)
Lēmums uzraudzīt avīzes, grāmatas un
teātra lugas, kas parādās latviešu un igauņu valodā, pēc Cenzūras virsvaldes
priekšnieka vārdiem, izrādījies nepieciešams tāpēc, ka šī virsvalde jau tolaik
saņēma daudzas sūdzības no Baltijas novada vāciešiem, īpaši baroniem,
muižniekiem un luterāņu mācītājiem.
Vispār jau pagājušā gadsimta
(19.gs.) septiņdesmitajos gados latviski
iznāca ne pārāk daudz latviešu grāmatu un tikai trīs dienas avīzes. Taču ar
katru gadu latviešu avīžu un grāmatu skaits pieauga, līdz mūsu gadsimta sākumā
jau bija saskaitāmas jau 11. No tām 6 katru dienu iznākošas un 5 nedēļas
avīzes. Savukārt latviešu grāmatu skaits jau izauga līdz vairākiem simtiem, bet
dramatiskā literatūra pēdējos gados arī tālu pārsniegusi simtu. Pēc maniem
datiem, 1910. gadā bija uz Dramatisko cenzūru atsūtītas 136 lugas, vairums no
tām tulkotas no vācu un krievu valodām; tāpat arī no - franču, angļu, itāļu un
zviedru valodām; kā arī vairāki oriģināli latviešu autoru darbi. Īpaši labs
latviešu dramaturgs bija nelaiķis Blaumanis, no kura drāmām divas- trīs tika
pārtulkotas arī krieviski. - 1911.gadā Dramatiskajai cenzūrai tika iesniegtas
156 lugas; 1912. - 145 lugas; 1913. - 112 lugas; 1914. gadā gan tikai 83 lugas;
1915. gadā tikai 40 lugu, bet 1916. gadā iesūtīto lugu skaits samazinājās līdz
39. )
Tādu ievērojamu dramatiski cenzūrai nododamu darbu
skaitu var izskaidrot ar to, ka Baltijas novadā teātra izrādes notika ne tikai
pilsētās, bet arī laukos, kur uzstājās aktieri - zemnieki visbiežāk pagastu
skolotāju vai rakstvežu vadībā. Reizēm inteliģenti māju īpašnieki, vai
rentnieki kāpa uz skatuves kā aktieri.
Līdz 1907. gadam, kamēr lietuviešu valodā grāmatas
gandrīz netika izdotas, jo latīņu - poļu šrifts bija aizliegts, bet ar kiriļicu
poļi, bet īpaši katoļu garīdzniecība nevēlējās grāmatas un avīzes izdot. Tās
nedaudzās grāmatas, kuras drukāja Vācijā, Austrumu Prūsijā, Cenzūras Virsvaldē
uzdeva pārskatīt man. Šīs grāmatas tika drukātas ārzemēs vācu gotu burtiem. Kad
šis aizliegums tika atcelts, liekas tas notika 1907.gadā, tad avīžu uz žurnālu
caurskatīšana, kuri pēkšņi sāka iznākt
vērā ņemamā skaitā, no Cenzūras Virsvaldes tika uzticēta Zinātņu
Akadēmijas bibliotekāram, Pēterpils universitātes lietuviešu valodas docentam, E.Volteram.
Pieaugot darba apjomam, caurskatot
latviešu grāmatas, avīzes un dramatiskus darbus, Cenzūras virsvalde pamazām
palielināja manu atalgojumu un 1907.g. iedeva man palīgu. Jo beidzamos 10 gados
Petrogradā vien iznāca vairākas latviešu avīzes.
Pavisam pie Cenzūras Virsvaldes
nodienēju 47 gadus - no septembra mēneša 1870. gadā līdz minētās virsvaldes
likvidācijai 12-tam Jūnijam 1917. gadā. Pēdējos trīs gadus es līdz ar savu
palīgu Dišleru
izpildīju pie Pēterburgas Cenzūras komitejas Latviešu valodas kara cenzora
vietu. Tas bija no 1. februāra 1914. līdz 1. martam 1917. gadam - kad es līdz
ar manu palīgu un citiem civilierēdņiem, kas izpildīja minētās komisijas kara
cenzora amatu, tikām visi atlaisti no kara cenzūras, kurā tika atstātas tikai
nedaudz militārpersonas. Pēc kādiem 3 1/2 mēnešiem 15. jūnijā 1917. gadā
likvidēta (slēgta) Cenzūras virsvaldes minētā valde, kurā es izpildīju latviešu
cenzora uzdevumu, bez maz 47 gadus no
septembra 1870. gada līdz 15. jūnijam šinī 1917. gadā. (Tiesa, tagad, pēc
galvenās pārvaldes drukas lietās likvidācijas šī gada 15 jūnijā, es, kurš
strādājis visu šo laiku līguma darbu, nevaru pretendēt ne uz kādu atlīdzību,
vai uz pensiju. Lai arī šajā laikā nomainījušies 13 Galvenās pārvaldes
priekšnieki un vairāki valdnieki.)
*
* *
Mans pirmais priekšnieks Cenzūras
Virsvaldes darbvedis Bogifehtickis bija humāns, izglītots cilvēks, caur kura
vidutājību man bija iespējams tolaiku Pēterburgā no Krajevska rediģētajā krievu
dienas avīzē "Goloss" nodrukāt kādus rakstus par Pēterburgas
latviešiem, viņu dzīvi tieksmēm galvaspilsētā, kā arī par latviešiem Baltijā.
Agrāk, pirms manim bija jau iespiedis kādus rakstus minētā krievu avīzē
Pēterburgas juridiskās Fakultātes students latvietis Kuzņecovs. Minētais
darbvedis Cenzūras Virsvaldē Bogifehtickis kādus gadus pēc manas iestāšanās
Cenzūras Virsvaldē zaudēja savu vietu, kad nāca gaismā, kad vienā no viņa
izdotā žurnālī bija nodrukāts pēc toreizējās valdības ieskatiem liberāls
raksts. Pēc B lietveža darba vietā nāca kāds censonis bez augstākās izglītības
Adinajevskis, kas tādēļ, ka pats nebija baudījis augstāku izglītību,
nelabvēlīgi skatījās uz visiem universitāti beigušiem censoņiem. Bez tam
darbvedis Adinajevskis bija izveicīgs un izmanīgs, kas visās lietās ievēroja
vienīgi savas personīgās intereses.
Par visiem šiem 47 gadiem, kamēr
darbojos cenzūras virsvaldē, bija kādi 13 šīs iestādes priekšnieki. Gandrīz
katram bija savas iedomas par cittautiešiem, un no tā daudz kas bija atkarīgs.
Tomēr visvairāk bija atkarīgs no tā, kā uz to skatījās III nodaļa, jeb
Žandarmērijas pārvalde. - Tā katru reizi Žandarmērijas Virsvaldei vajadzēja
paprasīt lokālai žandarmērijas valdei, vai iesniegtais lūgums jaunas avīzes
koncesijas lietā var tikt ievērots. Pie tam, ja vietējā žandarmērijas valde
ziņoja, ka koncesijas lūdzējs politiski uzticīga persona, tai tika dota atļauja
avīzi izdot.
Atminos, ka mans pazīstamais jeb
biedris no studijas laika Pēterburgas universitātē A.Vebers iesniedza lūgumu
Cenzūras Virsvaldei, lai dabūtu atļauju izdot jaunu avīzi latviešu valodā, tad,
ievērojot to, ka Vebers tika pieskaitīts pie - tā saucamiem jaunlatviešiem,
kurus toreiz valdība, jeb labāki sakot Baltijas vācieši neieredzēja un cik tiem
bija tas iespējams pie valdības denuncēja un visādi spaidīja, tad devu draugam
Veberim labāku padomu, tā saucamos Kurzemes brīvlaišanas svētkos uzstāties ar
patriotisku runu. Nelaiķis A.Vebers tā arī darīja un dabūja koncesiju (atļauju)
izdot Rīgā nedēļas avīzi "Balss", neskatoties uz to, ka Kurzemes
gubernators bija pretim atļaušanai, jo žandarmu priekšnieks izteicās par labu
Veberim.
Nevar teikt, ka valdība jeb Cenzūras
Virsvaldes priekšnieki būtu rīkojušies pēc noteiktas programmas pie koncesiju
izsniegšanas Latviešu avīžu redaktoriem. Bija tā, kad Žandarmu valde jeb tā
sauktā III nodaļa atrada, ka latviešu valodā iznākot jau par daudz avīzes, un
tādēļ koncesiju jaunu avīžu izdošanai nevienam vairs nedeva. Bet tanī pašā
laikā atvēlēja latviešiem izdot avīzes vācu valodā. Kad es par tādu rīkošanos
no žandarmērijas pārvaldes izsacīju savu nemieru par to, piebilzdams, ka krievu
valdībai nevajadzētu no savas puses pabalstīt un palīdzīgai būt pie latviešu
pārvācošanas (ģermanizacijas), tad darbvedis Adinajevskis manim atbildēja
:"Tā uz šo lietu skatās pats Žandarmērijas Pārvaldes priekšnieks Potapovs
un vispārīgi augstākās aprindās."
*
* *
Pēc šīs atkāpes atgriezīsimies pie tās
kārtības un tiem uzskatiem kādi valdīja attiecībā uz cittautiešu presi.
Prese
bija pakļauta žandarmiem.
Bez
žandarmērijas pārvaldes netika atļauta neviena periodiska izdevuma izdošana ne
Petrogradā, ne provincē. Galvenai preses lietu pārvaldei bija pienākums, pirms
dot izdošanas atļauju, sazināties ar tā sauktā Atriebības un gandarījuma
departamenta III nodaļu, jeb tā saukto "III nodaļu". Un tikai saņemot
atsauksmi no turienes, varēja notikt periodiskā izdevuma atļaušana, vai arī
lūguma atteikšana, gadījumā, ja lūgumraksta autoram būtu konstatēta politiska
neuzticamība pagātnē.
Tāpat
kādu laiku III nodaļas priekšnieks neatļāva izdot nevienu jaunu avīzi latviešu
valodā, uzskatot ka šajā valodā jau iznāk pārāk daudz avīžu, un acīmredzot
uztraucies par biežajiem no vāciešiem saņemamajiem ziņojumiem un sūdzībām par
šīm avīzēm. Vienlaikus III nodaļas
priekšnieks ļāva izdot avīzes latviešu valodā nelatviešiem. Kad es šajā sakarā
interesējos pie Galvenās pārvaldes vadības un teicu, ka Krievijas valdībai
nevajadzētu būt ieinteresētai latviešu pārvācošanai, jo par to jau cītīgi
rūpējas vācu baroni un luterāņu mācītāji, tad lietvedis man atbildēja, ka tam
par iemeslu uzskati "III nodaļā" un vispār uzskati par latviešu presi
augstākajās sfērās.
Bija arī laiks, kad Galvenā pārvalde
un III nodaļa, saprotot, ka ir nejēdzīgi palīdzēt vāciešiem pārvācot Baltiju,
krita otrā galējībā un izvirzīja obligātu prasību, atļaujot izdot avīzi
latviešu valodā - pusi avīzes drukāt krieviski, vai arī prasot, lai valdības
lēmumi un rīkojumi drukātos avīzē tieši šajā valodā. Taču, tā kā atļaujot
periodiskos izdevumus nepastāvēja nekāda nopietna programma, tad drīz šis
rīkojums tika aizmirsts un tika izteikta jauna vēlme, lai latviešu izdevumos
latīņu burtu vietā tiktu lietota kiriļica. Viļņas pilsētā latvietis arhivārs
Sproģis
izdeva vairākas latviešu grāmatas kiriļicas šriftā, taču tās neguva atzinību un
tām bija grūtības ar noietu, tāpēc ka
latvieši tādas nelasīja un nepirka.
*
* *
Vēl būtu pieminams no Cenzūras
Virsvaldes priekšniekiem Solovjovs, kas uz visspēcīgā toreizējā Sv.Sinoda
prokurora ieteikšanu un rekomendāciju bija iecelts par priekšnieku minētā
valdē, kad kādus gadus bija nokalpojis par darbvedi Sv.Sinodē. Solovjovs, kā
rādījās, interesējās par nekrievu, it īpaši par latviešu rakstniecību. Tādēļ
manim uzdeva, kad viņu lūdzu, manim dot atvaļinājumu uz diviem mēnešiem,
sastādīt par visām avīzēm, kas iznāktu latviešu valodā pārskatu, par šo avīžu
tendenci un tieksmēm. Būdams divus mēnešus Kurzemē, sarakstīju šo pārskatu, ar
kuru Solovjovs bija ļoti mierā un manim izgādāja par šo darbu naudas pabalstu.
Bet citā ziņā Solovjovs bija ļoti uzmanīgs un visvairāk grieza savu vērību uz
to, ka nekas netiktu rakstīts, kas varētu kādā vīzē aizskart vispārīgu
garīdzniecību. Tā iz vācu valodas tulkota nevainīga ludziņa "Saplēstā
krūze" tādēļ no Solovjova tika aizliegta izrādei, ka lugas tekstā starp
citu bija teikts, ka jāprasot Sinode (saprotams luteriāņu, jo darbība notiek Vācijā),
vai velns varējis, kā to viens izteicis, naktī saplēst minēto krūzi, kaut gan
es liku manam priekšniekam priekšā izslēgt šo frāzi un lugu izrādei atvēlēt.
Cits Cenzūras Virsvaldes priekšnieks,
Zverevs beidzamos gados, neskatoties uz to, ka bija humāns cilvēks, bija
piespiests ar daudz sūdzībām un denuncijām par Rīgā iznākošu dienas avīzi
"Dienas Lapa" likt ministrim priekšā aizliegt minēto avīzi, kā
sociālistu ideju sludinātāju kura uzkūda fabriku strādniekus uz streiku pret
darba devējiem. Avīze "Dienas Lapa" tika apturēta, cik atminos, uz 8
mēnešiem un šīs avīzes redaktors apcietināts un izsūtīts iz Rīgas.
Atminos vēl kādu neparastu gadījumu.
Vēl beidzamos gados šinī (20. gs.)
gadu simtenī viens no Jelgavā iznākošas avīzes redaktoriem sūdzēja, par
Kurzemes gubernatori, ka tas, iejaukdamies cenzūras darīšanās, nebija atļāvis
pārdrukāt rakstienu izņemtu no kādas Rīgā iznākošas latviešu avīzes, kurā bija
pieklājīga kritika par Cēsīs noturētu luterāņu mācītāju sinodi un šīs sinodes
darbiniekiem. Toreizējais Iekšlietu ministrs Makarovs, pie kā minētais avīzes
redaktors griezās ar savu sūdzību pret Kurzemes gubernatoru, izsacīja Kurzemes
Gubernatorim savu nepatikšanu par tādu viņa rīkošanos un pats atvēlēja avīzei
iespiest minēto kritiku par sinodes darbību.
*
* *
Turu ari par vajadzīgu pavēstīt kādu
faktu, kas apgaismo vispāri Cenzūras Virsvaldes un viņas priekšnieku uzskatus
uz cenzūru un it īpaši latviešu presi. Kad nelaiķis Stalbergs
iz Rīgas atbrauca Pēterburgā un griezās pie Cenzūras Virsvaldes dēļ atļaujas
izdot latviešu avīzi, tad uz St. lūgumu pavadīju viņu uz minēto virsvaldi, lai
izpildītu krievu valodas tulka vietu. Toreiz bija Cenzūras valdes priekšnieks
ģenerālis Sčilokovskis, ļoti straujš un bargs kungs. Stalbergs, griezdamies pie virsvaldes
priekšnieka, neprazdams krievu valodu, iesāka ar : "Jūsu ekselence"
un vairāk ģenerālis neļāva viņam runāt, uzsaukdams tam draudošā balsī: "Kā
Jūs uzdrošināties rādīties krievu iestādē, kad neprotat krievu valodas."
Kad es tad uz to iebildu, ka Cenzuras ustavā nekas nav teikts, ka latviešu
avīžu redaktoriem vajaga prast krieviski, lai varētu dabūt atļauju uz avīzes
izdošanu, tad manim mans priekšnieks atbildēja, kaut gan likumā nekas neesot
teikts, bet latviešu avīzes redaktoram vajagot prast krievu valodu, jo citādi
visas ziņas, smeltas tik no vācu avīzēm un žurnāliem, būšot vienpusīgas. - Kad
Stalbergs pēc tam pasniedza savu lūgumrakstu, tad ģenerālis ieskatījies tanī
stiprā balsī izsaucas: "Un ari lūgums nav sastādīts pēc formas." Ar to
visa saruna beidzās un nabaga St. nekas neatlikās, kā braukt atpakaļ uz Rīgu
bez kādiem panākumiem.
*
* *
Viens no liberāliem Cenzūras
Virsvaldes priekšniekiem bija Pēterburgas universitātes orientalfakultates
profesors Grigorjevs, kas atvēlēja Latviešu valodā drukāt un izdot grāmatas ar
latīņu burtiem, kas no poļu dumpja laika 1863.gada bija aizliegts. Šo gadījumu
izlietoja leišu tautības Ceļu institūta students P.Wileiščis un izdeva kādas
grāmatiņas Pēterburgā ar latīņu burtiem. P.Wileiščis iesniedza Cenzūras virsvaldes
priekšniekam Grigorjevam īpašu latīņu alfabētu, kuru lietojot, Grigorjevs
atļāva studentam Wileiščim drukāt Pēterburgā viņa grāmatas. Atsevišķās grāmatās
bija rakstos iespiests: "ne poļu latīņu, bet latīņu burtiem." No
neviena cita leišu patriota šī Cenzūras priekšnieka atļauja netapa izlietota.
Vēlāk, cits Cenzūras Virsvaldes
priekšnieks firsts Šahovskojs, kas pēc tam bija iekšlietu ministrijas padomes
loceklis, un kuram bija uzdots no ministra izstrādāt priekšlikumu, kā turpmāki
nokārtot leišu valodas preses lietu, prasija leišu valodas lietā mana padoma.
Firsts Šahovskojs griezās caur manu toreizējo priekšnieku Belgardu pie manim,
uzaicinādams mani pie sevim cenzūras lietās. Firsts Šahovskojs manim prasīja,
vai vajadzēšot iecelt īpašus cenzorus ari priekš leišu valodā iznākošajām
grāmatām un avīzēm.
Es firstam Š. izsacīju savas domas. -
Leišu ir divreiz vairāk kā latviešu, un leišiem ir diezgan grāmatas izdotas
senāki viņu valodā. Un, ja beidzamā laikā maz jeb gandrīz nekādas grāmatas
netika izdotas leišu valodā, tad tas nāk caur to, ka viņiem nebija atvēlēts
drukāt grāmatas ar latīņu burtiem. Bet ar krievu burtiem leišu valodā izdotām
grāmatām leiši ir pretim un tās nepērk.
Šīs manas domas firsts Šahovskojs
ievēroja. Leišiem atvēlēja drukāt grāmatas leišu valodā un tika iecelti īpaši
cenzori Kauņā, Peterburgā, Viļņā un vēl citās pilsētās.
*
* *
Atminos, bija ari tāds gadījums.
1905.gadā revolūcijas laikā tika izdota Petrogradā Elektriskas institūta
subinpektora Rāviņa
latviešu dienas avīze "Pēterburgas Avīze". Tā ka toreizējais
Iekšlietu ministrs Plēve, kas, kā stāstīja esot bijis latvietis, atvēlēja
Raviņam izdot avīzi bez iepriekšējas cenzūras (tā saucamās preventīvcenzūras)
tad avīze varēja daudz svabadāki rakstīt un drošāki uzstāties pret baltiešu
vāciešiem, kā muižniekiem, tad luterāņu mācītājiem. Kā manim pats redaktors
stāstīja, tad ministers viņam Raviņam starp citu teicis, ka viņš vāciešus
Baltijā neaizstāvēšot, ja latviešu avīzē būšot ievietoti raksti par baltiešu
vāciešu nelikumīgu jeb Krievijai kaitīgu rīkošanos.
Kamēr no Rāviņa rediģētai avīzei bija
krietni un pazīstami latviešu rakstnieki, kā Plutte un nelaiķis Blaumans (viens
no labākiem latviešu dramaturgiem) par līdzstrādniekiem, avīze deva krietnus un
kodolīgus rakstus. Bet kad abi minētie līdzstrādnieki izstājās iz redakcijas,
tad no Raviņa vien izdota un rediģēta, avīze sāka zaudēt piekrišanu latviešu
publikā, un avīzes abonentu skaits arvienu gāja mazumā. Līdz avīze pavisam
nobeidza savu gaitu. Rāviņš raudzīja izdot vēl dienas avīzes ar dažādiem
nosaukumiem, kā "Galvas pilsētas avīze", "Ņeva" un
"Ņevas vilni", bet ari šīm avīzēm nebija ilgs mūžs un tās viena pēc
otras apstājās.
Tā ka pašam šim izdevējam, redaktoram
nekādas saprašanas un jēgas nebija par to, ko var rakstīt, tad avīze drīz vien
tika saukta pie atbildības tiesas ceļā. Bet avīzes atbildīgais redaktors, no
Pēterpils tiesu palātas notiesāts uz vienu gadu cietuma par sociāllielinieku
programmas punkta nodrukāšanu, kurā bija teikts, ka "katrā laikā varot ekspropriēt
Kroņa naudu un mantu".
Tik neizprotams manim bija, ka
redaktors Rāviņš, jeb kāds cits viņa uzdevumā, bija iesūtījis krievu avīzei
"Vestņik Vostoka", kas iznāk Vašingtonā rakstiņu, ka Cenzūras
Virsvalde, lai varētu viņu redaktori tiesas ceļā pie atbildības iesūdzēt,
iesūtījusi tiesām nepareizus tulkojumus iz latviešu valodas. Kad tiesas palāta
bija Rāviņam atvēlējusi uzaicināt savu tulku, tad viņš laikam aizmirsis, ka
tiesas palātai iz Cenzūras Virsvaldes iesūtīts bija no manim izgatavots tulkojums,
uzdeva mani kā savu tulku.
Es, saprotams, uzaicināts no Tiesas
palātas izpildīt tulka pienākumus, nevarēju citādi tulkot, kā jau vienreizi
biju tulkojis. Tā arī es tur vēlreiz devu avīzes teksta rakstisku izskaidrojumu
- "ka Kroņa naudu varot katrā laikā ekspropriēt". Un nevis tulkoju to
tā, kā to būtu gribējis redaktors Rāviņš. Pie tam cēlu priekšā piemērus iz vācu un citām valodām. - Tiesas palātas
prokurors tad savā apvainojuma runā protams
redaktora Rāviņa iebildumam par nepareizu tulkošanu negrieza nekādu
vērību.
*
* *
Atminos ari, ka astoņdesmitajos gados
izgājušajā gadsimtenī Liepājas pilsētas baptistu draudzes mācītājs Rumbergs
iesūtīja Cenzūras Virsvaldei lūgumu, lai tā atvēlētu viņam izdot latviešu
valodā Liepājā nedēļas avīzi, zem nosaukuma "Evaņģelists". - Kad no
Cenzūras Virsvaldes tika pieprasīts Kurzemes gubernatora un Kurzemes žandarmu
priekšnieka Jelgavā viedoklis, tad abi šie kungi ziņoja virsvaldei, ka pēc viņu
domām avīzi nevarot atvēlēt, jo luterāņu Konsistorija esot iesniegusi protestu.
Jo tāda, no baptistu mācītāja izdota avīze, rakstīs pret Lutera ticīgiem, tos
padarīs šaubīgus, un varētu pat aģitēt un propogandu vest, uzmudinādama
luterāņus atstāt savu ticību un
piebiedroties baptistiem.
Pārvaldes priekšnieks bija noskaņots
noraidīt lūgumu. Tad es sāku pierādīt, ka galvenā literatūras pārvalde nepastāv
tādēļ, lai aizstāvētu luterāņu ticību un pasargātu luterāņus no šķelšanās.
Manim tomēr izdevās pārliecināt Cenzūras Virsvaldes priekšnieku, ka nevar būt
ne Krievijas cenzūras uzdevums, ne valdības interesēs - aizstāvēt luterāņu
konfesiju. Manām domām piekrita mans toreizējais tiešais priekšnieks –
lietvedis. Pēc tam ari priekšnieks atzina mūsu viedokli par pareizu, un pauda
šo viedokli ziņojumā ministram un avīzes izdošana tika atļauta. Tā baptistu
mācītājs Rumbergs dabūja atļauju izdot avīzi "Evaņģelists". - Pēc kāda laika redaktors ieradies Pēterburgā
savās privātās darīšanās, mani apmeklēja un pateicās baptistu draudzes vārdā,
ka esmu palīdzīgs bijis pie avīzes "Evaņģēlists" koncesijas
dabošanas.
Pēcāki, citā reizē, bija iz Rīgas
Pēterburgas Cenzūras komitejai, dēļ izdošanas atļaujas dabūšanas, iesūtīts
koraļu krājums priekš lietošanas baptistu dievkalpošanās. Šis krājums bez manas
ziņas bija no komitejas sekretāra nosūtīts Pēterburgas luterāņu konsistorijai
dēļ caurskatīšanas. Tā kā minētajā konsistorijā nebija neviena latviešu valodas
pratēja, tad Konsistorija bija piesūtījusi šo koraļu krājumu Pēterburgas Jēzus
draudzes mācītājam Siberģim. Minētais mācītājs uzmanīgi bija caurskatījis
manuskriptu un nostrīķējis kādas 10 jeb vairāk dziesmas, kas no baptistiem tiek
dziedātas pie kristīšanas un vakariņa.
Kad manim tika piesūtīts šis
manuskripts, tad iesniedzu protestu Pēterburgas Cenzūras komitejai, parakstījis
to kā laicīgs cenzors. Izsacīdams, ka minētā komiteja tik caur pārskatīšanos ir
baptistu garīgu dziesmu krājumu sūtījusi Luterāņu Konsistorijai. Baptistu
garīgu dziesmu krājums tika uz manu priekšlikumu sūtīts uz nekrievu konfesiju
departamentu, kas no Konsistorijas aizliegtās baptistu garīgās dziesmas
atvēlēja.
-
Bet interesantākais bija tas, ka drīz pēc tam pie manis dzīvoklī ieradās ļoti
kluss un solīds kungs. Viņš stādījās priekšā, kā Pēterburgas vācu baptistu
draudzes sludinātājs un paskaidroja man, ka ieradies Rīgas baptistu draudzes
pilnvarots, lai pateiktos man par svītroto korāļu atļaušanu. Īsumā izstāstīja
man savu biogrāfiju, ka viņš agrāk dzīvojis Kaukāzā un bijis tur amatnieks
bijis galdnieks un dzērājs. Bet izārstējies no grūtas slimības, viņš atmetis
dzeršanu un, kad dažus gadus atpakaļ pārcēlies uz Pēterburgu, bijis ievēlēts
vācu baptistu draudzē par sludinātāju, jeb, kā baptisti to mēdz saukt, par
"vecāko brāli". - Beidzot sludinātājs griezās pie manis ar jautājumu,
ka es visdrīzāk laikam atbalstu baptistu viedokli, ka kristīt vajagot ne
bērnus, bet pieaugušos, kā to liek Pestītājs ēvaņģēlijā, un ka pie Dievgalda
maizi vajaga lauzt, kā to dara baptisti, un nevis dalīt oblādas, kā to
praktizē luterāņi. Šeit viņa viedoklim
es gan nevarēju piekrist, ko Jaunajā derībā sengrieķu tekstā teikts
"māciet un kristiet", ko varētu saprast arī kā "kristiet un
māciet". Tad mans sarunu biedrs gan atzinās, ka sengrieķu valodu viņš
neprot, paklanījās un aizgāja.
Sanāk, saņēmusi iz Pēterburgas
Cenzūras komitejas no cenzūras atvēlētu dziesmu krājumu, Rīgas latviešu
baptistu draudze bija lūguse Pēterburgas vācu draudzes baptistu mācītāju manim
personīgi pateikties par to atvēli drukāt bez strīķēšanas visas garīgās
dziesmas. Bet Pēterburgas vācu draudzes baptistu mācītājs, manim izsacīdams
Rīgas Latviešu draudzes vārdā un uzdevumā savu pateicību, domāja pat, ka esmu
baptistu konfesijas piekritējs.
*
* *
TIESU
REGLAMENTA LIETA.
Gatavojoties izviest Baltijā tiesu
reformu Baltijā, valdība, citu starpā uzdeva Viņa augstības kancelejas II
nodaļai parūpēties, lai tiktu sagatavots Tiesu Reglamentu tulkojums latviešu
valodā. Šo darbu II nodaļa uzdeva zinātņu vīram, mācītājam no Dobeles miestiņa
Kurzemē, izcili labam latviešu valodas zinātājam, bet ne pārāk labam krievu
valodas pratējam, kā tas izrādījās, kad man tika priekšā stādīts drukājamais
latviešu teksts. Kā es vēlāk uzzināju no kāda no Mītavas atbraukuša paziņas,
tad mācītājs B(īlenšteins),
aizņemts ar savas draudzes lietām, zinātnisko darbu un meklējumiem latviešu
valodā, atdevis uzdoto tulkojumu sava pagasta skolotājam. Nezinu, cik lielā
mērā tas bija patiesība, ka mācītājs B. maksājis skolotājiem par drukas loksni
15 rub., bet pats no II nodaļas saņēmis daudz vairāk.
Saņēmis no Galvenās Pārvaldes drukas
lietās vienu eksemplāru par Justīcijas ministrijas līdzekļiem latviski
iespiesto Tiesu Reglamentu, es sāku to lasīt, taču nesapratu neko no tā, kas
bija tur uzrakstīts. Salīdzinot to ar krievu oriģinālu, izrādījās ka tulkojumā
uzrakstīts pavisam kas cits, kas oriģinālā. Tad es izlēmu, ka, lai izvairītos
no pārpratumiem, kas varētu rasties lietojot šo oficiāli valdības izdoto
tulkojumu, es sagatavoju burtisku vairāku nodaļu tulkojumu no latviešu valodā
izdotā Tiesu reglamenta un liku to Galvenās Pārvaldes priekšniekam priekšā, ar
paralēliem no krievu teksta, norādot, ka saskaņā ar likumu latviešu tulkojumu
jāsagatavo Justīcijas ministrijai sadarbībā ar Iekšlietu ministriju.
Priekšniecība
izlēma, ka tāpēc arī Iekšlietu ministrijai jārūpējas par to, lai būtu
sagatavota precīzs Tiesu reglamenta latvisks tulkojums bez kļūdām, un stādīja
priekšā manu ziņojumu Ministram grāfam Tolstojam. Pēdējais izlēma, lai manas
piezīmes, līdz ar visiem pavadošajiem papīriem tiktu nosūtītas Justīcijas
ministram. Justīcijas ministrija nosūtīja manus iebildumus tulkotājam,
mācītājam B un pieprasīja paskaidrojumus. Justīcijas ministrija saņēma no
mācītāja viņa tulkojumu aizstāvošus izskaidrojumus, kurā mācītājs aizrādījuma
autoru rupji nosauc par nejēgu un latviešu valodas nezinātāju.
Šī
atbilde tika no Justīcijas Ministrijas nosūtīta uz Galveno Pārvaldi drukas
lietās. Šo vēstuli bija rakstījis
cilvēks, kurš prata valsts valodu, bet parakstījis bija mācītājs B, kā tas bija
redzams salīdzinot rokrakstu un parakstu.
Parakstā
bija teikts ;"latviešu literārās biedrības priekšsēdētājs, mācītājs
B." Vārdos: "latviešu literārās biedrības priekšsēdētājs" - bija
astoņas orfogrāfiskas kļūdas, uz to es aizrādīju pārvaldes lietvedim.
Bet
es neapstājos pie tā, un ar divu latviešu juristu palīdzību, viena zvērināta
advokāta un otra tiesību kandidāta, sagatavoju daudz pamatīgāku un sīkāku
ziņojumu Galvenajai pārvaldei drukas jautājumos, kas tika pāradresēts uz
Justīcijas ministriju.
Ministrs
Nabokobs nosūtīja manu ziņojumu Kurzemes guberņā tajā laikā revidējošajam
senatoram Manasenam. Pēdējais pievērsa šim jautājumam, par Tiesu reglamenta
nepareizu tulkošanu, nopietnu uzmanību un nodibināja Rīgā veselu komisiju, kas
sastāvēja no latviešu advokātiem un latviešu periodisko izdevumu redaktoriem.
Šī
komisija, pēc rūpīgas iepazīšanās un tulkojuma izskatīšanas, vienbalsīgi to
atzina par nederīgu. Un tā Justīcijas ministrijas izdotais latviskais Tiesu
reglamenta tulkojums, 25 000 eksemplāri, gāja zūdībā un bija pārdots
makulatūrā. Pēc revīzijas beigām Kurzemes guberņas prokurora palīgam, bijušajam
revīzijas senatora Manasena tulkam, tiesību kandidātam un rakstniekam Stērstu
Andrejam tika uzdots jauns tiesu Reglamentu tulkojums, ko visi krievu valodu
nezinošie latvieši lieto vēl šodien.
MANASEINA
REVĪZIJA.
Savulaik, Aleksandra III valdīšanas
laikā pēc avīzes "Moskovskije Vedomosķi" pieprasījuma, kurā darbojās
arī pēc "Pēterburgas Avīžu" aizliegšanas uz Maskavu pārcēlies latviešu
patriots Valdemārs, bija ierosināta astoņdesmitajos gados senāta revīzija
Livonijas un Kurzemes guberņās. ("Pēterburgas Avīzes" pastāvēja tikai
2 gadus no 1864 - 1866 gada un bija slēgtas ar Baltijas baronu un mācītāju
pūlēm.)
Par revidentu no Ķeizara bija nozīmēts
senators Manasens, kurš šai revīzijai gatavojās 6 mēnešus, vācot dažādus
materiālus par šīm divām guberņām.
Kad Mansens izteica šo savu vēlmi savam paziņam, akadēmiķim Kēleram,
igaunim pēc tautības, tad Kelers griezās
pie manis ar priekšlikumu aiziet pie senatora Manasena, kurš vēlas ar mani
iepazīties un gūt no manis ziņas par latviešu presi, kādas un cik iznāk
latviski avīzes. - Kad tiku priekšā stādīts Mansaenam, pēdējais mani palūdza
apmeklēt viņu piektdienās, kad pie viņa notika "jours firxes".
Šajās dienās pie viņa regulāri bez
manis sanāca - akadēmiķis Kēlers, zvērinātais advokāts latvietis Frīdemanis,
veterināro zinātņu maģistrs Helmanis
un arī citi latvieši. Kādā no šiem vakariem Manasens man teica ;"es vakar
visu dienu lasīju jūsu atskaites par latviešu avīzēm. Esmu pilnībā ar Jums
vienis prātis, ka Krievijas valdībai nevajadzēti palīdzēt, bet visādīgi traucēt
latviešu pārvācošanai, un tāpēc nepieciešama skolu, tiesu un administrācijas
reforma Baltijā. "
Es arī parādīju M. vairāku starp
muižniekiem un zemniekiem slēgtu zemes iepirkumu līgumu kopijas. Šajos līgumos,
kas tika slēgti uz "abu pušu labprātīgas vienošanās pamata", bija
daudz pretlikumīgu nosacījumu, kas ierobežoja pircēja tiesības uz iegādāto
zemi. Tā piemēram pārdevējs saglabāja sev tiesības ņemt mālus un šķembas no
viensētas īpašnieka zemēm, atlīdzību par materiālu nosakot pēc sava prāta.
Citur līgumos bija teikts, ka pircējam jāsamaksā liela summa zeltā. Citur
atkal, ka pircējam līdz līguma noslēgšanas dienai ir jābūt precētam, lai sieva
arī varētu parakstīt līgumu un pārdevēja labā atteikties no sava pūra, dodot
pie tam zvērestu ar vārdiem: "Lai palīdz man Dievs un Viņa svētais
vārds." Tāpat visi kontrakti bija uzrakstīti divās valodās, vācu un
latviešu, pie tam vācu variants tika uzskatīts par orģinālu, bet latviešu par
tulkojumu, lai gan pircēji vāciski pavisam nesaprata, vai saprata visai maz. Un
jau pavisam nesaprotami bija, ka pircējam nācās maksāt zināmu summu 150-200
rubļu vai vairāk, par tā saucamo dzelzs inventāru.
- Kad šo rindu autors izpirka savā
īpašumā sava tēva viensētu, viņam nācās samaksāt par inventāru 150.rub. Un kad
pajautāju, kad muižnieks grāfs Lamsdorfs ir devis zemniekiem inventāru? Tad
mans 1819.g. dzimušais tēvs paskaidroja, ka pēc dzimtbūšanas atcelšanas
Kurzemē, kad zemnieku klaušas tika aizstātas ar naudas renti, muižnieks
atsūtījis pagasta tiesnešus kopā ar pagasta rakstvedi, kas veikuši zemnieku
lopu un lauksaimniecības darba rīku novērtēšanu, un novērtējuši visu par 150
rubļiem, sakarā ar tā laika kustamā un nekustamā īpašuma lētumu. Šie saraksti
glabājušies pie muižnieka, kurš arī tad vēlāk licis piemaksāt pie māju
izpirkšanas šo summu klāt. Tādējādi zemniekam nācās izpērkot savu saimniecību
piemaksāt muižniekam par saviem personīgajiem lopiem un darba rīkiem. Un tā
viensētu pārdevēji, baroni, aplaupīja zemniekus par vairākiem simtiem tūkstošu,
bet varbūt arī miljoniem rubļu. -
Interesanti arī tas, kad Valsts kase,
jeb precīzāk Zemkopības un Valsts īpašuma ministrija nākamajos gados sāka
pārdot kroņa zemniekiem viņu viensētas īpašumā un iedomājās prasīt no pircējiem
samaksu par kaut kādu dzelzs inventāru, un zemnieki griezās ar sūdzību
rezidējošajā senātā, tad Manaseins pieprasīja no šīs Ministrijas visus
dokumentus, kas pierādītu, kad un par kādu summu Lauksaimniecības un Valsts
īpašuma ministrija izsniegusi kroņa zemniekiem inventāru, vai naudu. Un tad
izrādījās, ka nekādu dokumentu un sarakstu ministrijā nebija, un zemnieki,
pateicoties rezidējošā senatora aizstāvībai, tika atbrīvoti no nelikumīgā
nodokļa valsts kases labā.
*
* *
Senators Manaseins pēc pamatīgas
sagatavošanās pavasarī izbrauca no Petrogradas uz revīziju Kurzemes un
Livonijas guberņās. Iebraucis Rīgā viņš ar savu kanceleju un ierēdņu štatu
apmetās viesnīcā "Sv.Pēterburga". Tā kā aizbraucot viņš man bija
uzaicinājis, caurbraucot Rīgai viņu apmeklēt, tad, izmantojot atvaļinājumu un
brīvlaiku, es ierados šajā pilsētā un tūdaļ ierados pie Manasena. Izrādījās, ka
senators nejutās labi, un tomēr mani pieņēma. Cita starpā viņš man stāstīja, ka
nekad nebūtu piekritis šai revīzijai, ja iepriekš būtu zinājis ar kādām
grūtībām tā būs saistīta. - "Uz katra soļa, viņš teica, man liek šķēršļus
ceļā, sākot no gubernatora un guberņas valdes un beidzot ar maģistrātu un katru
administrāciju vispār, bet jūsu latvieši spiežas pie manis ar visādiem niekiem
un apgrūtina man revīzijas darbu."
Parunājis
ar senatoru es nokāpu kancelejā, kur cerēju tikties ar tulkotāju, kuru es
ieteicu Manaseinam,
taču neatradu viņu tur, jo izrādījās, tulks neatradās tuvumā. Tad es pēc
kancelejas pārvaldnieka V. kunga lūguma, ar kancelejas pārvaldnieku es biju
iepazinies vakaros pie Manaseina, sāku pieņemt lūgumrakstus latviešu valodā no
prasītājiem, ar kuriem bija nosprostots viss laukums viesnīcas priekšā.
Pēc
tam es uzzināju, ka vācu baroni un mācītāji ļoti sadusmojušies uz mani, un
izplatījuši par mani muļķīgas baumas, ka
es pārģērbts pavadu senatora revīziju viņa braucienos pa novadu, un tas bija ne
vairāk kā ļauns izdomājums no vācu puses. Bet tad, atvadījies no Manaseina, es
devos tālāk uz Kurzemi, kur grasījos mierīgi mēnesi padzīvot manis nopirktajās
mājās. Man nebija ne mazāko aizdomu, ka vācu mācītāji un baroni bija jau
nosūtījuši par mani briesmīgo sūdzību uz Galveno Pārvaldi drukas lietās un uz
"III nodaļu" (Žandarmērijas pārvaldi).
SŪDZĪBAS,
SŪDZĪBAS, SŪDZĪBAS...
Bet lieta bija tāda.
Citu
Baltijas latviešu avīžu strpā iznāca arī avīze "Baltijas Zemkopis".
Šo avīzi Mītavā (jeb Jelgavā) izgājušajā gadu simtenī 80 gados izdeva Māters.
Uz šo latviešu nedēļas avīzi Baltijas vācieši it īpaši luteriāņu mācītāji bija
griezuši savu vērību un visādā veidā raudzīja aizliegt šo avīzi, gan oficiāli
griezdamies ar sūdzību pie Cenzūras Virsvaldes, gan iesūtīdami denunciācijas
minētā Virsvaldē un III nodaļā (Pēterburgas Žandarmu valdē).
Minētās
avīzes redaktors dienēja Kurzemes guberņas valdē, kad Kurzemes gubernatora
amatu izpildīja Pauls fon Lillenfelds. Šis kungs bija no iesākuma diezgan
humāns un izturējās pret latviešiem labvēlīgi. (Līdz pēdīgi stājās radniecībā
ar Kurzemes muižniekiem, izprecēdams vienam baronam savu meitu, un pārgāja
muižnieku lēģerī un sāka aizstāvēt, kur un kā varēdams Kurzemes muižnieku
intereses.)
Un
tā kā redaktors kalpoja toreizējā gubernātora kancelejā, un šis cilvēks bija
visai progresīvu uzskatu, tad var teikt, ka Māteram un viņa avīzei bija tiešām
stiprs aizbildnis, un tāpēc avīzē ik pa laikam sāka parādīties raksti pret
Kurzemes muižniekiem un luterāņu mācītājiem: pēdējiem visupirms tika pārmesta
latviešu pārvācošanas politika. Pie tam avīzē tika runāts, ka daudzi un pat
vairākums mācītāju ir naidīgi noskaņoti pret visu krievisko.
Māters pirmā avīzes "Baltijas
Zemkopis" iznākšanas laikā, izlietodams savu stāvokli pie gubernatora,
rakstīja diezgan brīvi. Vietējās cenzūras apstākļu dēļ avīzes redaktors bieži
lietoja dažādas alegorijas. Tā starp citu bija kādā šīs avīzes rakstā sacīts,
ka redakcijai esot zināma kāda melna suga suņu ar baltiem kakliem, kurus saucot
par poģiem, kas esot ļoti kāri uz vistām, olām un šķiņķiem un vienreiz nedēļā
uzkāpjot augstākā vietā un sākot aplam riet, domādami ar tādu riešanu izpatikt
saviem uzturētājiem, kas viņu rējienā uzmanīgi klausoties, kaut gan atrodoties
arī tādi starp sanākušajiem, kas šo poģu riešanu ieskatot par aplamu ākstīšanos.
- Citā minētās avīzes numurā parādījās raksts, kurā bija starp citu
teikts, ka Baltijā esot kāda melnu
kraukļu suga, kura noteiktos laika brīžos ķērcot, domādami ar to izpatikt
saviem uzturētājiem un tāpat, kā poģi esot kāri uz vistām, olām un šķiņķiem. -
Lutera un Kurzemes mācītāji ieskatīja, ka šādi raksti par melniem suņiem ar
baltām krūtīm, tāpat par kovārņiem varot tik zīmēties uz viņiem. Tādēļ, tie,
griezās ar sūdzību pret avīzes cenzoru par šo rakstu cauri laišanu un pret
izdevēju - redaktoru par to drukāšanu, cenzūras Virsvaldē. Viņi pieprasīja
tūlītēju avīzes slēgšanu un cenzora atlaišanu.
Kad biju šos rakstienus pārtulkojis
krieviski, tad mācītāju sūdzība tika caurskatīta Cenzūras Virsvaldē sēdē. Manis
sagatavotais inkriminēto rakstu tulkojums, vārdu pa vārdam, tika apspriests
Galvenās pārvaldes padomē. Cezori atrada to par nedibinātu, jo pēc Cenzūras
Ustava cenzoriem ir likts: "turēties vārdiski pie cenzūrai iesniegtā
teksta un aizliegts to mēģināt citādīgi izgaismot un tulkot." Tā aizrādot
uz Likumā par presi noteikto normu, saskaņā ar kuru cenzoram aizliegts
"lasīt starp rindām", vai arī
interpretēt un ienest citu nozīmi
tekstā, sūdzību uzskatīja par nepamatotu. – Bet ar to šis notikums nebeidzās.
Māters savā "Baltijas
Zemkopī" polimizēja ar "Latviešu Avīžu" toreizēju redaktori
mācītāju Veidi, kurš, kā Latviešu draugu biedrības, jeb Latviešu literāriskās
biedrības orgāns, aizstāvēja luterāņu mācītājus un uzstājās pret tā saucamajiem
no muižniecības un mācītājiem ienīstajiem jaunlatviešiem.
Pēdējos
(jaunlatviešus) "Latviešu Avīzes" nostādīja par valdības
pretiniekiem, sociālistiem un anarhistiem. - Atminos, ka Jelgavas tautskolotāju sapulcē kāds ģimnāzijas
skolotājs, kas bija piedalījies šajā sapulcē, bija izsacījis savas domas, ka
varētu tautas skolās ticības mācību stundu pamazināt un šīs stundas izlietot
priekš dabas mācību pasniegšanas, kas ikkatram zemkopim jo vajadzīgas. Drīz pēc
tam parādījā "Latviešu Avīzes" raksts, kurā šis ģimnāzijas skolotājs
tika neganti noķengāts un nosaukts par sociālistu un anarhistu. Bez tam šinī
rakstienā bija teikts, ka aizgājuši Krievijā latvieši paliekot par sociālistiem
un anarhistiem un ka tur tie tiekot par tādiem sagatavoti.
*
* *
Tā ka avīze "Baltijas
Zemkopis", polimizēdama pret "Latviešu Avīžu" redaktori Veidi un
šīs avīzes tendenci, daudzreiz gāja par tāli un aizskāra mācītāja personu un
viņa uzdzīvi studenta gados, tad avīzes redaktors Veide varēja Māteru sūdzēt
pie tiesas, bet to mācītājs V. nedarija, bet labāki griezās pēc palīga pie
viena no luterāņu draudzes kungiem, barona Mantefeļa, Kazdangas muižas
īpašnieka, kas tanī laikā bija Kurzemes muižnieku priekšnieks, jeb kā vācieši
viņu sauc : "Landes bevolemachtigte von Kurland".
Barons Manteifels griezās ar savu
sūdzību pie Ķeizara Aleksandra II, cita starpā sūdzēdamies arī par mani, ka es
tīšām nepareizi tulkoju, un šādas tulkošanas rezultātā iepriekšējai avīzes
lietas apspriešanai ticis nodots nepareizs teksts, un līdz ar to mācītāju
iepriekšējā sūdzība pret latviešu avīzēm nav tikusi atzīta par pamatotu, un
tāpēc šīs avīzes turpinot uzbrukt lojālajiem un tronim padevīgajiem vāciešiem.
- Tanī pašā laikā bija arī par manīm iesūtīta sūdzība Žandarmu valdē III
nodaļā, ka es neritīgi tulkojot latviešu avīžu tekstus un pamācot, Rīgā
tikdamies ar latviešu avīžu redaktoriem, kā tiem vajagot rakstīt pret
vāciešiem, lai tos nevarētu saukt pie atbildības tiesas ceļā.
- Imperators pavēlēja Iekšlietu ministram nopietni izskatīt Kurzemes
muižniecības priekšstāvja barona Manteifeļa sūdzības, lietu izmeklēt un vainīgus sodīt.
Iekšlietu
ministrs griezās pie Galvenās pārvaldes.
Uz minēto priekšrakstu visi tā gada avīzes "Baltijas Zemkopis"
numuri bija aizsūtīti uz 3-šo nodaļu (Departament Bozmezģija i Vozdaņija), kā
Šedrins šo departamentu nosauc.
Žandarmu
valde, lai pārliecinātos, vai patiesi avīzē "Baltijas Zemkopis" tiek
vāciešiem, neģēlīgi uzbrukts, no virsvaldes piesītītos minētās avīzes numurus
uzdeva cauri lūkot kādam augstākam vācu tautības ierēdnim, kas kā baltiets
pratis daudz maz latviešu valodu. Šis ierēdnis, pēc visu viņam piesūtīto avīzes
"Baltijas Zemkopis" pamatīgas lasīšanas, nebija nekā vairāk atradis,
kā tikai dažas piezīmes par vāciem, kuras pēc viņa domām nevajdzējis cenzorim
atvēlēt. Par tām Cenzuras Virsvalde uz manu iesniegumu pamata bija jau žandarmu
valdei ziņojusi, un jau savulaik pēc mana norādījuma bija rakstījusi Rīgas
cenzoram, un lūgusi uz priekšu tāda rakstura asus izteicienus cauri nelaist.
Tātad no visas sūdzības un denuncijas nekas neiznāca un sūdzētājs un denunciants
nekā nepanāca. Ar to arī beidzās šī man tik
nepatīkamā lieta.
Bet vācieši bija tā pārliecināti, ka šoreiz
viņi ņems virsroku, un ka viņiem nepatīkama latviešu avīze "Baltijas
Zemkopis" tiks aizliegta, un ka ari es tikšu atlaists no savas vietas
Cenzūras Virsvaldē, ka bija pat nodrukājuši šo ziņu Rīgā iznākošajā vācu dienas
avīzē “Rigasche Zeitung.”
Šo priekš manim ļoti nepatīkamo vēsti
dabūju zināt, kad pēc tikšanās ar senatoru Manasenu uzturējos divi mēnešus
Kurzemē, izlietodams manim dotu atvaļinājumu. - Uzzināju es par to nejauši no
sava laba paziņas, mācītāja draudzē, pie kuras piederēja mana viensēta. Tas
bija jau pieminētais "Latviešu Avīžu" redaktors Veide. Sastapu šo
mācītāju mana pirmā skolotāja bērēs Laidu pagastā. - Mācītājs, sasveicinājies ar manim,
pasniedza "Rigas Zeitung'as" numuru ar sekojošiem vārdiem: "Nu
redziet, ko jūs esiet panākuši ar savu latviešu politiku.
Ko
nu jūs teiksiet?"
"Rigasche
Zeitung" bija nodrukāts rakstiņs:
"Kā mums tapis zināms no drošiem avotiem, tad Remiķis kas līdz šim
nodarbojās ar avīžu un grāmatu caurlūkošanu Galvenajā Pārvaldē drukas lietās,
atlaists no ieņemamā amata un izsūtīts no
Sv.Pēterburgas." Izlasījis avīzē rakstu par mani, es biju izbrīnīts
un apmulsis un teicu pazīstamajam mācītājam, ka par manas atlaišanas un
izsūtīšanas lietu man nekas nav zināms, lai ari aizvakar saņēmu manim no
Cenzūras Virsvaldes sūtītas avīzes, un ka par to es uzzinu tagad no iedotās
avīzes.
Uz
to mācītājs ar ļaunu prieku aizrādīja, ka es veltīgi izliekos, ka neko nezinu,
jo par mani raksta avīzēs, un ka es pilnībā esmu pelnījis šādu sodu, kā visiem
mācītājiem nīstamā laikraksta "Baltijas Zemkopis" redaktora
aizbildnis un aizstāvis.
Negaidīju ko tādu es no latvieša, un no
mācītāja, kuru es līdz tam uzskatīju par draudzīgi noskaņotu, un kuram es arī
biju dažādi palīdzējis un atbalstījis, lai pēc viņa lūguma viņa rediģētās
"Latviešu Avīžu" cenzūra tiktu pārvietota no Rīgas uz Mītavu.
Tad
nu nekas neatlikās, kā V. atbildēt, ka turējis viņu par savu draugu, bet, kā
tagad redzot, tad viņš priecājoties, ka bez vainas tieku atlaists vietas un pat
izsūtīts no Pēterpils. Lai ari esmu bijis piepalīdzīgs, ka no viņa rediģēto
“Latviešu Avīžu” cenzēšana (savulaik) pārcelta, lai avīžu ekspedīcijai būtu
parocīgāk, no Rīgas uz Jelgavu. Bet tagad, kad viņš W. mācītus latviešus, kas
viņa avīzes tendencēm nepiekrītot, savā pēdējā avīzes numurā nosaucis par
valdības pretiniekiem sociālistiem un anarhistiem, raudzīšu parūpēties, ka
avīzes cenzūra tiktu pārcelta atpakaļ uz Rīgu, un Rīgas cenzoram priekšrakstīts,
griezt nopietnu vērību uz šo avīzi, lai bez kāda iemesla neapvainotu nevainīgus
tautiešus.
Mācītājs
Veide uz to atteica, ka tā esot bez pamatīga lielīšanās, jo viņam m.W esot ļoti
spēcīgi labvēļi. (Jo toreiz bija par Kurzemes muižniecības priekšnieku barons
Manteifelis - Kazdangas muižas īpašnieks. Tagadējā Kazdangas barona Manteifeļa
uz Vjatkas guberņu izsūtītā tēva tēvs.)
Augusta mēnesī, atgriezies Petrogradā,
es uzzināju, ka vācu baroni un mācītāji bija sūtījuši par mani sūdzību arī uz
"III nodaļu", ka es katru vasaru braucu uz Rīgu, savācu pie sevis
latviešu avīžu redaktorus un pamācu viņus, kā tiem rakstīt, lai tos nevarētu
saukt pie atbildības, un ka es ar saviem nepareizajiem latviešu teksta
tulkojumiem un ar saviem paskaidrojumiem apzināti maldinu valdību.
Atgriezies
Pēterpilī, kā jau biju solījies, gādāju, ka "Latviešu Avīžu" cenzūra
tika no Jelgavas pārcelta atpakaļ uz Rīgu un ka nedibināti apvainojumi latviešu
inteliģencei vairs neparādījās minētās avīzes slejās.
Bet "Labvēlīgā un lojālā"
vācu avīze "Rigaschen Zeitung" gadu pēc tam, kad tur parādījās raksts
par mani, tika apturēta, pēc tās pašas
"III nodaļas" priekšlikuma, un tas notika par rakstu kas bija vērsts
pret valdību un valdošo Senātu. Avīze apsūdzēja valdību līdzdalībā kāda barona
Nolkena slepkavībā, bet Senātu par to, ka “veči senatori” neko nedara un, ka
tur guļot lietas 25 un 50 gadus, un ka vispār tiesvedība Krievijā nostādīta
ārkārtīgi slikti.
*
* *
Nevaru teikt, ka vācieši Baltieši vien
bija ar manim nemierā. Viņiem piebiedrojās latvieši, tā saucamie melnsimtnieki,
kas ne vienreiz vien denuncēja Cenzūras Virsvaldei, ka es esot atvēlējis
izrādei uz skatuves nemorālīgas lugas.
Starp denuciantiem bija mācītājs
Sanders
Petrogradā, kas nevienreiz vien par manim denunceja Cenzūras Virsvaldei. Pēdīgi
šis mācītājs bija tā apnicis minētai virsvaldei, ka reiz pat tika ne visai
laipnā kārtā izraidīts ar savu kārtējo denunciju par mani. Viņu pavadījuši ar
vārdiem: "Kādēļ, svētais tēvs tik daudz pūloties? Krievijā jau pastāvot
valsts policija, kas skatoties uz to, ka nekas netiktu valdībai pretīgs drukāts
ne uz skatuves izraidīts."
Šim mācītājam piepalīdzēja Rīgā
iznākošās avīzes "Rīgas Avīze" redaktors, īsts melnsimtnieks un
Patvaldības stutētājs, kas tiklab savā avīzē rakstīja, ka es esot atvēlējis
latviešu valodā rakstus, kuros gaiši parādoties sociālistu tendences un pie tās
pašas reizes šis V. kungs turēja par vajadzīgu sūtīt denunciācijas Pēterburgas
Cenzūras virsvaldei, ka es esot atvēlējis tādus un tādus sociālistiskus
rakstus.
*
* *
Bija ar tādi tautieši, latvieši, kas
mani ieskatīja par daudz konsrvatīvu, pat par retrogradu, ka es neatvēlot pat
tādus rakstus, ko pēc šo kungu domām varēja pilnīgi atvēlēt.
-Tā par piemēru nelaiķis Valdemars
Maskavā bija ar mani, kā latviešu cenzori ļoti nemierā, ka es esot aizliedzis
drukāt kādu nelaiķa Baumaņu Kārļa rakstītu, par Baltijas muižniekiem sacerētu
paskvili dziesmu. To minētais autors bija sakomponējis un gribēja izdot priekš
dziedāšanas ar klavieru pavadīšanu, zem nosasukuma "Bizmaņu gaudas"
ar moto: "Es vācieti dancinātu ... utt."
Saprotams, ka ievērojot toreiz
cenzūras nosacījumus un vispārējus apstākļus, manim nebija iespējams atvēlēt šo
pēc Valdemāra domām tik jauko, no B.K sacerēto un komponēto dzejojumu.
Tāpat jau manim bija nepatikšanas un
vajadzēja dot priekšniecībai izskaidrojumus par to, ka biju atvēlējis tā paša
Baumaņu Kārļa
sacerētu un komponētu Latviešu himnu "Dievs svētī Latviju", kurā
patiesi nekas neatronas, kas būtu piedauzīgs. Bet Rīgas latviešu cenzors
Ruperts atrada, ka tādas Latvijas Baltijas guberņās neesot, un tādēļ šo
latviešu himni varot izskaidrot, kā kādas tur latviešu tieksmes pēc
autonomijas. - Jā pat seperatisma tieksmes! - Pēdīgi valdošās sfēras Baltijas
guberņās apmierinājās, kad vārdi "Dievs svētī Latviju" tika dziesmas
tekstā pārrakstīti uz "Dievs svētī Baltiju."
Arī Merķeļa rakstu latviešu tulkojumu
iz vācu valodas es 1905-os gados atvēlēju drukāt un izdot Cēsu pilsētas grāmatu
bodes īpašniekam Ozolim. Pēcāki vācieši viņu par to, kad tur briesmīgi rīkojās
tā saucamās soda ekspedīcijas, no Baltijas muižnieku godu policijas
pretlikumīgi un bez kāda tiesas sprieduma noslepkavoja.
- Tas avīzēs bija lasāms.
Vēlāk, šis pats varmācīgi no vācu goda
policista jau nokautais Ozols esot no tiesas notiesāts uz viena mēneša cietuma
soda par kādu no viņa turētu runu kādā tur mītiņā Cēsīs. Šis tiesas spriedums
protams nevarēja tikt izpildīts, jo Ozols vairs nebija starp dzīvajiem.
Arī man viens luterāņu mācītājs
Pēterburgā pārmeta, ka es esot vainīgs pie revolūcijas Baltijā - caur to ka
esot atvēlējis izdot Merķeļa rakstu tulkojumu latviešu valodā.
Un tās nebija vienīgās sūdzības. To
bija daudz. Tikai pēc 1905.gada kādu laiku netika iesūtītas Cenzūras Virsvaldei
sūdzības ne no Baltijas vāciešiem, ne arī denuncijas no latviešiem. Tik
"Rīgas Avīzē" tobrīd avīzes redaktors neapstājās zoboties un aizskart
latvju sociālistus, kurus citādi nesauca, ka par sakaniem, garmataiņiem,
tovarišiem.
*
* *
"NORDISCHE
PRESSE" LIETA.
Nevaru nepieminēt vēl vienu
neveiksmīgu pārtautošanas meiģinājumu. Tas saistās ar vācu muižniecības
astoņdesmitajos gados izdoto dienas avīzi vācu valodā "Nordische
Presse" (Ziemeļu presse). Šīs avīzes mērķis, kā bija norādīts tās
programmā, bija cīnīties pret insinuācijām un uzbrukumiem lojāliem
Patvaldnieciskās Krievijas vāciešiem, īpaši cīnīties ar "Moskovskimi
Vedomosķami", Katkova avīzi un
vietējo latviešu un igauņu presi. Šī vācu avīze aizstāvēja vācu intereses un
veda nepārtrauktu cīņu ar latviešu un igauņi inteliģenci, ar tā sauktajiem
jaunlatviešiem (Jungletten) un jaunigauņiem, vietējo iedzīvotāju pārvācošanas
nikniem pretiniekiem, kas sapņoja par savas nacionālas kultūras un savas
literatūras radīšanu. Bet tas pēc vācu domām skaitījās gandrīz noziegums.
Pateicoties viņu ietekmei ministrijās
un galmā, vāciešiem dažkārt izdevās izsūtīt vienu, vai otru jaunlatvieti, kā
kaitīgu aģitātoru, uz Vjatkas vai kādu citu ziemeļu guberņu, vai panākt tam
policejisku uzraudzību, kā politiskā ziņā neuzticama subjektam. Toties drukāja
viņi visu, ar ko tikai bija iespējams diskreditēt latviešus krievu sabiedrības
acīs un nomelnot valdības priekšā. Zinot to, ka avīze "N.P." drukā
visus pretlatviskos rakstus, ko tai atsūta - kāds jokdaris, itkā viensētnieks
Henrihs no Dobeles Kurzemes guberņā, atsūtīja uz minētās avīzes redakciju, ka
Kurzemes guberņā sākusies briesmīga visu iznīcinoša un no zemes virsus
noslaukoša revolūcija. Sacēlušos zemnieku banda, kas sastāv no strādniekiem un
bezzemniekiem- kalpiem, laupa un dedzina muižnieku mājas un klētis. Mācītājus
padzenot no baznīcām, bet baznīcas pārvēršot mītiņu un pulcēšanās vietās.
Rakstā bija pieminēts arī viena mācītāja vārds un nosaukta bija pat draudze,
kurā svētdienas dienā sapulcējušies latviešu zemnieki izdzinuši mācītāju no
baznīcas un norāvuši viņam talāru.
Vēlāk
nabaga mācītājam nācies rakstīt un sūtīt uz avīzes redakciju atsaukumu.
Pēc
tam avīzē "Nordische Press"
bija nodrukāts šīs korespondences atsaukums, pie tam paziņojot, ka šādu
korespondenci varējis sarakstīt tikai sātanisks mistifikātors, kurš vēlējies
avīzei kaitēt. Avīze pēc šī gadījuma iznāca vēl neilgu laiku, un tad šķiet
parakstītāju trūkuma dēļ, pārtrauca savu eksistenci.
-
Jāsaka, ka šī avīzei "N.P" tik liktenīgā raksta autors, pat
nenojaušot to, izrādījās pravietis. Viņš paredzēja notikumus, kas Kurzemes
guberņā norisinājās pēc divdesmit un vairāk gadiem, kad 1904. un 1905.g.
revolūcijas laikā, kad strādnieki un kalpi bezzemnieki sociālistu sakūdīti
dedzināja muižnieku mājas un klētis un izdzina mācītājus no baznīcām – tiešām
pārvēršot tās sapulču un mītiņu vietās.
SABIEDRISKAIS
DARBS.
Jau students būdams R(emiķis) ņēma
dzīvu dalību pie Latviešu Jēzus baznīcas dzīves. Toreiz Jēzus Latviešu draudzes
mācītāja Seebrga (J.Zibergs) laikā, pie šīs draudzes nepiederēja neviens var
teikt daudz maz izglītots latvietis, ko draudze
būtu varējuse vēlēt par savu aizstāvi baznīcas rātē. Kādi pāris
pērminderi, ko mācītājs S. bija par tādiem izredzējis, kad vācu paznīcas dome
un viņas priekšnieks tā vēlējās, tos uzaicināja uz sēdi, un ar to skaitījās, ka
tie izpilda pagaidām baznīcas padomes locekļu uzdevumus. - Vācu draudzes
baznīcas rāte ar savu priekšsēdētāju, Vidzemes muižnieku v.Brummer (fon
Brimmer) un sekretāri v. Richteri (fon Rihter), bīskapa Riehtera Generalas
Konsistorejas Viceprezidenta dēlu, bija sagrābuši visu baznīcas mantas
pārvaldīšanu savās rokās.
Kad
latviešu draudze caur Pēterburgas ģenerālkonsistorijas priekšrakstu dabūja
atvēli sasaukt draudzes sapulci un izvēlēt iz sapulcētiem Latviešu draudzes
aizstāvjus jeb rātes locekļus, tad vācu draudzes baznīcas rāte ar v. Brummeri
priekšgalā vieni paši bez sapulces piedalīšanās izvēlēja iz sapulcējušamies
vidus, pavisam neizglītotus un rakstīt neprotošus vīrus. Kad sapulcējušies
izsacīja savu protestu, tad v. B. nicinoši smiedams teica : "lai nu gan
rakstu zīmes neprot, bet rādās, ka viņiem gudra galva un vispāri izvēlētiem būs
liels gods ar mums kopā sēdēt un spriest par baznīcas lietām." - Pēc tādas
zaimošanas un nicinošas piezīmes no vācu baznīcas rātes priekšsēdētāja v.B.
(fon Brimmera) puses, sapulcējušies draudzes locekļi savu nemieru izrādīja ar
toksni protestēdami un izklīda.
Mārtiņš Remiķis, kas šinī draudzes sapulcē ari atradās, uzņēmās līdz ar
kādu latviešu studentu palīdzību sastādīt sūdzību un protestu pret vācu
baznīcas rātes un viņas priekšnieka rīkošanos un iesniedza to Pēterburgas
Luteriskajai Ģeneralkonsistorijai. Iesniegt šo rakstu rakstu uzņēmās R. un vēl
viens latviešu zaldāts Zelmiņš no Zelta rotas, jo visi citi to atsacījās darīt,
laikam baidīdamies no Ģenerālkonsistorijas viceprezidenta v. Richtera, kura
dēls, kā jau teikts, bija Jezus baznīcas vācu draudzes rātes sekretārs.
Ģenerālkonsistorija uzdeva Jezus
Baznīcas Latviešu draudzes mācītājam Seberģim (J.Zibergs) sasaukt draudzes
sapulci un zem viņa vadības izvēlēt iz pilntiesīgiem draudzes locekļiem, vācu
baznīcas rātei nepiedaloties. Šinī sapulcē tika ievēlēti par Latviešu draudzes
rātes locekļiem R, kas toreiz jau bija skolotājs pie Vedenskas proģimnāzijas
Pēterburgā. Bez R tika ievēlēti vēl 5, starp viņiem viens kroņa ierēdnis un tie
citi bija amatnieki.
Jau
pirmajā kopējā sēdē ar vācu baznīcas rātes locekļiem iznāca strīds. Šo sapulci
vadīja Senāta sekretārs v.Richters, (fon Rihters), jo v. Brummers (fon Brimmers) bija izstājies
iz baznīcas rātes un viņa vietā par priekšsēdētāju vācu draudze baznīcas rātē
bija ievedusi v.R. Vācu draudzes rātes locekļi lika Latviešu draudzes locekļiem
priekšā apstiprināt Jēzus draudzes ērģelnieka un baznīcas skolotāja P.Stermani
atsvabināšanu no abiem amatiem, jo tas izrādījies par nederīgu, jo viņi līdz ar
2 Latviešu draudzes priekšstāvjiem pērminderiem esot tā nosprieduši. R. uz to
kungiem atbildēja, ja tā ir no viņiem nospriests, tad lai izpilda vien savu
spriedumu, bet Latviešu rātes locekļi, kas nebija pie spriešanas piedalījušies,
nevar viņu spriedumu apstiprināt, ne ari tādam spriedumam piekrist, kamēr nebūs
paši iepazinušies, ka Stermanis abus amatus izpilda nolaidīgi.
Tika
nolasīts no vācu draudzes mācītāja Hesses sastādīts protokols par P.Stermaņa
atlaišanu no viņa amatiem. Protokolā bija teikts, ka abi Latviešu draudzes
aizstāvji ir izsacījušies pret St. atlaišanu, bet protokoli bija abi
parakstījuši bez nekādas piezīmes no savas puses, ka viņi šim spriedumam
nepiekrīt. Uz to Remiķis piezīmēja, ka viņš neatzīst protokoli par likumīgu. Uz
ko vācu draudzes mācītājs ar pirkstu rādīdams uz R., izsaucās: "Ich Weiss
nicht, Wieder Herr Hlist; er beschudigt mieh einers Protokolfalschung. Bitte
das zu Protokol zu nchmen." (Es nezinu, kā to kungu sauc, kas mani apvaino
protokola viltošanā.) Priekšsēdētājam R. (fon Rihteram), pie kā mācītājs H.
griezās ar savu prasījumu, nelikās ka R(emiķis) būtu apvainojis mācītāju
protokola viltošanā, bet raudzīja izbeigt šo incidentu ar izskaidrojumu, ka abi
Latviešu draudzes aizstāvji - pērminderi, kā neizglītoti un vācu valodu
nepārvaldoši esot šo kļūdu aiz nezināšanas pielaiduši. Pēdīgi tika atlikts prasījums
par St. no amata atstādināšanu uz R. priekšlikumu apspriest to vienā no
nākošajām šīs baznīcas domes sēdēm, kad Latviešu draudzes domes locekļi būs ar
šo lietu iepazinušies un varēs nodot savu spriedumu par skolotāja un ērģelnieka
amatu izpildīšanu.
Nākošā baznīcas rātes sēdē, mēnesi jeb vairāk pēc
tam, (fon Rihters) atkal cēla šo jautājumu priekšā par Stermaņa atlaišanu. Kad
R(emiķis) uz to priekšsēdētājam izsacīja, ka Latviešu draudzes domes locekļi
nav varējuši pārliecināties, ka St. kā nederīgs būtu atlaižams no abu amatu
izpildīšanas. Uz to v.R (fon Rihters) domes loceklim taisīja piezīmi, ka viņam neesot tiesība runāt citu Latviešu
domes locekļu vārdā un pārgāja uz remonta jautājumu. Priekšsēdētājs uzaicināja
Latviešu domes locekļus, kā lietpratējus apskatīt, kur būtu skolas telpās vai
abu mācītāju dzīvokļos izdarāms vajadzīgs remonts. Tūliņ divi no Latviešu domes
locekļiem cēlās un aizgāja apskatīt, kur būtu vajadzīgs remonts. Izlietodams
divu Latviešu aiziešanu, priekšsēdētājs lika priekšā balsot par St. atlaišanu.
Izrādījās, ka pret St. atlaišanu bija nodotas 4 balsis (viens no Latviešu domes
nebija atnācis uz sēdi, skaitot līdz latviešu draudzes mācītāja balsi; visi 6
vācu draudzes rātes locekļi līdz ar savu mācītāju balsoja par St. atlaišanu.)
R(emiķis) zinādams, ka P.Stermans, kā ilggadīgs skolotājs un draudzes
ērģelnieks zaudē savu vietu caur vācu domes intrigām, gribēja tūliņ izstāties
iz Latviešu draudzes domes, bet uz mācītāja S. pierunāšanu un lūgumu
neizstājās. - Nesaprotams palika R(emiķim) tas fakts, ka St(ermanis) pēc kādas
nedēļas satikdams R(emiķi). pie Jēzus baznīcas sacīja viņam pārmetumus, ka caur
viņa R(emiķa) rīcību viņš zaudējis vietu un maizi.
*
* *
Kad mācītājs Seebergs (J.Zibergs)
atsacījās no Pēterburgas Jēzus draudzes un aizgāja par mācītāju uz Dobeles
draudzi Kurzemē, tad atkal izcēlās
daudzi strīdi starp abām Jēzus baznīcas draudzēm un viņu priekšstāvjiem, abu
draudžu domju locekļiem. Ģenerālkonsistorija uzdeva Jēzus Latviešu draudzei
izvēlēt sevim mēneša laikā citu mācītāju. Tā no Latviešu draudzes domes tika
uzaicināti dažādi mācītāji, kas, izdzirduši par ķildām starp abām draudzēm un
viņu priekšstāvjiem, atsacījās nākt uz Jēzus draudzi. Tā starp citiem atsacījās
nākt uz Pēterburgas Jēzus draudzi par latviešu mēcītājiem - mācītājs Valters
Rīgā un mācītājs Spalviņš Vidzemē. Par to laiku, kamēr Latviešu draudzei sava
mācītāja nebija, viņa vietu izpildīja vācu draudzes mācītājs, ar kuru draudze
ne visai bija mierā dēļ viņa nepilnīgās latviešu valodas prašanas.
Līdz
mācītāja Seeberga aiziešanai vācu draudzi apkopa abi mācītāji - vienu pusi
draudzes no vācu baznīcas domes vēlēts mācītājs Kerstens un otru pusi Latviešu
divizijas mācītājs Seebergs. Pēc m. S. aiziešanas vācu baznīcas dome gribēja
savienot abas vācu draudzes veinā vācu draudzē, lai nākamais mācītājs tik
apkoptu Latviešu draudzi. Pēdīgi šis jautājums tika izšķirts latviešu draudzes
interesēs, un kā to vēlējās Latviešu draudze. Jaunievēlētam mācītājam bez
Latviešu draudzes bija arī sava vācu draudze, sastāvoša no vāciešiem, kas pie
viņas gāja pie Dieva galda.
Pēterburgas konsistorija jeb viņas
viceprezidents māc. Lulands, pēc dzimuma igaunis, atsaukdamies uz to, ka
Latviešu draudze nav sevim ievēlējuse mācītāju, uzaicināja iz Kronštates kādu
mācītāju Bosse, pavecu vīru, par Jēzus Latviešu draudzes mācītāju bez draudzes
ziņas, pret ko Latviešu draudzes priekšstāvji izsacīja stingru protestu.
Mācītājs Bosse tad atteicās no Jēzus Latviešu draudzes mācītāja vietas.
Tā
kā vecāki mācītāji atteicās nākt uz Pēterburgu pie Jēzus draudzes, tad Latviešu
draudzei nekas neatlikās, kā ievēlēt par latviešu draudzes ganu kādu no tikko
beigušiem kursu Tērbatas universitātes teoloģijas kandidātiem. Te nu atkal pašā
Latviešu draudzē izcēlās strīdiņi kandidātu izvēlē. Latviešu draudzes aizstāvji
izvēlējās par mācītāju pie Jēzus draudzes Jāni Sanderi. Kādi no draudzes
locekļiem starp tiem visvairāk dienestnieki un strādnieki bija sevim
izraudzījuši kā kandidātu uz mācītāja vietu kādu Zālīti, kura tēvs, fabrikas
strādnieks, bija pierunājis savus pazīstamus, lai vēl labāk viņa dēlu. - Šitais
tēvs un viņa pazīstami tad ari gribēja, uzstājoties pret baznīcas domi, ielikt
par mācītāju jauno Zālīti. Kad tas viņiem neizdevās, un mācītājs bija no
Iekšlietu Ministrijas apstiprināts, tad tie sarīkoja pretošanos mācītāja
Sandera ievešanai baznīcā (introdukcijai), līdz nāca policija, kur tad tie, kas
negribēja ļaut ievest mācītāju baznīcā, paši iemuka baznīcā un paslēpās aiz
ērģelēm.
Pēc beigtiem Dieva vārdiem policija
sastādīja protokoli, un vainīgie pēc Latviešu domes locekļu uzrādījuma tika saukti tiesas ceļā pie atbildības un no
miera tiesas nosodīti uz kādām dienām aresta.
(Runājot vēl par plēšanos Pēterpils
Jēzus draudzē gribas pieminēt vēl kādu epizodi.) Jau kādu svētdienu priekš mācītāja ievešanas, introdukcijas, R(emiķim)
no baznīcas iznākot, kāds nepazīstams viņam noprasīja, kas viņš tāds esot, ka
esot naudu kolektējis ar bļodu stāvēdams pie baznīcas durvīm. Kad R(emiķis) šim
kungam, kas izrādījās par šveicaru W. atbildēja, ka viņš esot Latviešu draudzes
rātes loceklis. Tad šveicars apvainoja R(emiķi) sacīdams, ka viņš salasītu
naudu iebāzīs savā kabatā. Uz to R(emiķis), negribēdams ar viņu tāļāki
strīdēties un ļauties sevi vēl vairāk apvainot, nosauca šo provokātori W. par
ragulopu, ar kuru neesot vērts vairāki runāt. Uz šveicara W. sūdzību R(emiķis)
tika no miera tiesneša aizmuguriski notiesāts uz 50 rub. strāpes jeb 2 nedēļu
aresta. Šis miera tiesneša spriedums tapa atcelts no miera tiesnešu sapulces un
R(emiķis) attaisnots.
*
* *
Kad drīz pēc tam bija tā saucamai
otrai vācu draudzei jāvēl šīs draudzes aizstāvji, 6 domes locekļi, tad visi
bijušie vācu domes vīri ar baznīcas domes priekšsēdētāju Richteri atsacījās no
uzstādīšanas par kandidātiem un visi 6
tika ievēlēti jauni, starp kuriem bija latvietis B., kas turējās pie vācu
draudzes. Pirmā kopīgā sēde ar Latviešu draudzes domniekiem par baznīcas rātes
priekšsēdētāju tika ievēlēts Remiķis un par sekretāri arī latvieti Pelcis,
ģimnāzijas skolotājs.- Tā ka no vācu draudzes ievēlēti domnieki nebija partijas
vīri, tad kopstrādāšana starp vācu un latviešu domniekiem notika mierīgā garā
un nebija sadursmes starp abiem draudzes aizstāvjiem.
Bet te pēc kādiem divi gadiem vācu
draudzes mācītājs Kerstens atsacījās no savas mācītāja vietas, aiziedams uz
Tērbatu par turienes universitātes profesoru. Latviešu draudzes mācītājs
Sanders izlietāja šo gadījumu un vēlējās viens pats līdz ar no viņa pieņemtu
palīgu apkalpot abas draudzes. Saprotams, ka vācu draudzes domnieki bija
vienbalsīgi pretim un gribēja aizgājušā K(erstena) vietā savai vācu draudzes
citu mācītāju.
Šīm
vācu draudzes aizstāvju domām piekrita lielākā daļa no latviešu domniekiem līdz
ar baznīcas domes priekšsēdētāju Remiķi, baidīdamies, ka vācu draudze nevarēs
būt tik labi tikt apkopta no viena mācītāja un, ka caur to varētu vācu draudze
lielā mērā pamazināties caur vairāku draudzes locekļu aiziešanu no šīs
draudzes. Bez tam baznīcas padomei būtu palīga mācītājam jādod tas pats
kortelis baznīcas mājā, kuru līdz tam laikam ieņēma vācu draudzes mācītājs.
Lieta
gāja tik tālu, ka Ģenerālkonsistorija nosacīja tā saucamo - Jēzus baznīcas
vizitāciju un priekš šī nolūka deleģēja divus kungus no šīs iestādes, Kanceru
Vācu Pētera draudzes mācītāju, kas pārvaldīja latviešu valodu, un bez viņa vēl
vienu kungu, gribēdama uzzināt uz vietas abu draudžu vēlēšanos. Šinī sapulcē
lielākā daļa vācu domnieku izsacījās priekš diviem patstāvīgiem mācītājiem.
Uz tādu abu draudžu vēlējumu vācu
baznīcas domei bija dota tiesība izvēlēt savai draudzei jaunu mācītāju, ko tad šī arī izlietoja un
ievēlēja par mācītāju Walteri, Rīgas mācītāja Waltera dēlu, veiklu
sprediķotāju. Pēc kādiem gadiem Valters tapa no Jēzus baznīcas, kā labs runātājs, aicināts par mācītāju pie Vācu
lielās Pētera baznīcas. - Aizgājušā māc. Waltera vietā vācu draudze ievēlēja
savai draudzei par māc. latvieti Grinbergu, kas vēl tagad pie šīs draudzes
strādā. Priekš vairāk gadiem abi mācītāji Sanders un Grinbergs tapa nostādīti
pilnīgi līdzīgi, un kā vienam, tā otram ir sava Latviešu un sava vācu draudze;
un tagad valda pilnīgs miers un saticība
starp abām vācu un latviešu draudzēm.
*
* *
Kad mācītājam Sanderam neizdevās
palikt par vienīgu mācītāju priekš abām draudzēm, tad viņš, uzskatīdams
baznīcas padomes priekšsēdētāju par lielāko iemeslu un vainīgo viņa nodoma
neveiksmei, raudzīja R. kur tik un kā tik varēja atriebties un skādēt viņa
dienesta karjerai. - R. ieņēma inspektora vietas pie Pēterburgas Vedenskajas
ģimnāzijas, vēl cenzora vietu pie Cenzūras Virsvaldes Pēterburgā, kur viņš
cenzēja Pēterburgā iznākošās latviešu grāmatas, avīzes un visas latviešu valodā
sarakstītās un Dramatiskai cenzūrai iesūtītās lugas; tāpat visas ārzemēs
latviešu valodā iznākošās grāmatas un avīzes, kas bija ienākušas Ārzemju
cenzūrai. Iepazinies ar Cenzūras Virsvaldes priekšnieku, kādā gadījumā mācītājs
Sanders izlietoja šo pazīšanos, lai diskreditētu R. pie viņa priekšniecības.
Pie
kam viņam pat vienā gadījumā palīdzēja Jēzus padomes sekretārs Rāviņš, ko
Remiķis bija glābis no kriminālsoda, kad viņu par vairāku tūkstošu baznīcas
naudas izšķiešanu sauca pie kriminālatbildības. – Remiķis, nebūdams pats
kapitālists, ieteica viņu savam draugam Str., kas uz R. ieteikumu aizdeva
vajadzīgo summu. Kreditors Str. gan nu šos vairākus tūkstošus zaudēja un tik
kādus procentus saņēma nomirušā Str. kundze, no R. aizdotās summas. Par šo
zaudējumu R. draugs Str. tam daudz reiz pārmeta, ka caur viņa R. ieteikšanu un
pierunāšanu zaudējis vairākus tūkstošus, kas R. saprotams bija ļoti nepatīkami.
Mācītājam
Sanderam pie viņa nepiekūstošās aģitācijas un R. diskreditēšanas pie viņa
priekšnieka Cenzūras virsvaldē spēcīgi vien piepalīdzēja Rīgā W(einbergs
Frīdrihs)
kungs, savā no viņa rediģētajā latviešu avīzē -"Rīgas Avīze", un bez
tam iesūtīdams minētā Virsvaldē no savas puses apsūdzības rakstus un denuncijas
pret R., kurās viņš raudzīja pierādīt, ka R. ir sociālists un tādēļ laiž cauri
cenzūrai, jeb atvēl valdībai naidīgus rakstus. Mācītājs S. bija pēdīgi ticis
atraidīts Cenzūras virsvaldē no minētās iestādes darbveža ar visu viņa sūdzību
(denunciju) par R, kad šī valde bija pārliecinājusies, ka visas šīs sūdzības ir
ļaunprātīgas un nepamatotas.
*
* *
Vēl būtu jāpiemin, ka Remiķim caur
daudzām nepatikšanām, kas tam bija izpildot baznīcas padomes priekšsēdētāja vietu,
kad nāca jaunas vēlēšanas, beidzot atteicās no kandidatūras un izstājās iz
baznīcas padomes. Tad tika ievēlēti jauni padomes locekļi, kuri ievēlēja par
domes priekšsēdētāju darbīgu tautieti, bet ļoti godkārīgu cilvēku, tirgoni W.,
kas drīz sanāca konfliktā ar mācītāju Sanderu. Pēdējais tad arī gādāja par to,
ka pēc terminā notecēšanas W. netika vairs ievēlēts baznīcas padomē.
Priekš (minētajām) vēlēšanām mācītājs
Sanders griezās pie Remiķa, pierunādams, lai ļaujas sevi uzstādīt par
kandidatūru, lai tiktu ievēlēts par baznīcas padomes locekli. Remiķis,
paklausīdams mācītāja S. lūgumam, bija ar mieru uzstāties kā kandidāts uz
vēlēšanām, un tika pa otram lāgam ievēlēts par padomes locekli un padomes
priekšsēdētāju. Bet Remiķis drīz vien pārliecinājās, ka viņam nav iespējams
visās vietās un visos prasījumos piekrist mācītāja Sandera gribai, jo
beidzamais, kā jau tas agrāki bija, visur ievēroja vairāk savas personiskās un
materialistiskās intereses nekā draudzes
labumu. Tādēļ, kad pēc trieniuma bija jaunas vēlēšanas, R. atsacījās palikt uz
priekšu baznīcas padomē un uzstāties par kandidātu pie padomes locekļu
ievēlēšanas.
-
Tur nu atkal mācītājs Sanders pierunāja Remiķi ļauties ievēlēties baznīcas
padomē, un tad, ja R. nevēlētos turpmāki palikt baznīcas rātē, varēšot viņš
izstāties iz padomes. Remiķis tad ari tika uzstādīts kā kandidāts, bet ievēlēts
netapa. Balsu vairākumu nedabūja caur mācītāja Sandera laipnu gādāšanu un
aģitāciju draudzē caur no viņa uzkūdītiem aģitātoriem.
Kamdēļ
mācītājs Sanders izdarīja tādu kumēdiņu ar Remiķi, grūti izskaidrojams, laikam
gan gribēdams atriebties vienu pa visām reizēm par viņa nodomu un plānu
nepabalstīšanu. Netika arī ievēlēts šinās vēlēšanās bijis baznīcas padomes
sekretārs ģimnāzijas skolotājs Pelzis (Pelcs).
*
* *
Daudz ko vēl varētu rakstīt par R.
darbību Cenzūras Virsvaldē, bet tas nav šī raksta nolūks. Gribētu tik vēl
pieminēt, ka R. dibināja Pēterpilī tagad vēl pastāvošu latviešu labdarības
biedrību, kurā viņu pēcāki ievēlēja par savu goda biedri. Pēc kādiem gadiem pie
Latviešu labdarības biedrības tika no R. nodibināta "Pēterpils Latviešu
Labdarības biedrības pabalstu kase", kuras priekšnieks visus tos gadus
bija R un kura vēl līdz šim brīdim pastāv.
*
* *
Šis
mateiāls savulaik turpinājumos tika publicēts žurnālā „Karogs”.
Varu
tikai vēl pieminēt, ka Mārtiņš Remiķis pie visas cita, bija arī galvenais
„Fraternitas Petropolitana” patrons Pēterburgā. Cilvēks, kurš šai organizācijai
devis pajumti augstāk minētās draudzes īpašumos, kurš regulāri ziedojis ievērojamas
summas studējošo latviešu studentu stipendijām, kurš nekad neliedza
petropolitāņiem savas protekcijas.
Un žēl,
ka šodien Laidu pagasta kapos viņa piemiņa nav saglabāta.
.
Komentāri
Ierakstīt komentāru