Mārtiņš Remiķis - jeb kāda aizmirsta jaunlatvieša piezīmes.

Mārtiņš Remiķis

Aldis Upmalis

Mārtiņš Remiķis - jeb kāda aizmirsta jaunlatvieša piezīmes.

          Mārtiņš Remiķis – šodien šis vārds vairumam  latviešu neizsaka pilnīgi neko. Pat viņa kapa vieta dzimtā Laidu pagasta kapsētā ieaugusi zālēs un vairs nav atronama. Taču savulaik, gandrīz pusi gadsimta, nebija latviešu rakstnieka, dzejnieka, vai žurnālista, kas viņu nezinātu. Auseklis un Pumpurs, Baumaņu Kārlis un Jāzeps Vītols bija bieži viesi viņa dzīvoklī Pēterburgā. Arī Rūdolfs Blaumanis bija tur pastāvīgs viesis, pat bijis noskatījis viņa krustmeitu sev par dzīvesbiedri, un jutās ļoti apbēdināts, kad lepnā jaunkundze viņu atraidīja. Pat Rainis bieži devās tālajā ceļā pie “Remiķa Tēva” pēc padoma.

          Taču, kā būtu teicis Remiķis pats: “Sic transit gloria mundi.” - Tā aiziet tā pasaules godība. (Latin.)

          Bet sāksim visu pēc kārtas.

          Šaurākās akadēmiskās aprindās jau izsenis zināmi pirmo akadēmiski izglītoto latviešu vārdi. Piemin pagaidām pirmo zināmo latviešu izcelsmes profesoru – Jāni Reiteru (1632.-1695.). Pazīstams ir Ernests J. Bīnemanis (1753.-1806.), Kurzemes hercoga dibinātās “Akademia Petrina” mācību spēks. Zināms ir Vecaucē dzimušais Karalauču universitātē teoloģijas grādu ieguvušais Vilhelms Šteineks (1681.-1735.). Kurš jau 1730. g., protestējot pret Baltijas vāciešu sev līdz ar padošanos Krievijai izplēstajām privilēģijām, saraksta  pagaru dzejojumu vācu valodā, kuru iespiež par saviem līdzekļiem, noformējot to kā apsveikuma adresi hercogam Ferdinandam. – Mūsu literatūras vēsturē, starp citu, tā ir pirmā zināmā latviešu autora publikācija. – Pieminēts tiek Bauskā dzimušais Kārlis Konstantīns Kraukliņš (1792-1873), slavenā vācu rakstnieka  Tīka draugs un Gētes paziņa, kurš pēc medicīnas studijām Tērbatā un filoloģijas studijām Berlīnē kļuva par Drēzdenes karaliskā muzeja direktoru un vairāku izdevumu redaktoru. Netiek aizmirsts ķīmiķis, farmaceits, mediķis, profesors un Tērbatas universitātes rektors Dāvids H. Grindelis, cēlies no turīgās Rīgas liģeru un mastu šķirotāju Grunduļu ģimenes. Mēdz pieminēt Tērbatas universitātes mācību spēkus Rihardu Johanu Laimiņu (1799.- 1822.) un Konstantīnu Grēvinku (1819.- 1887.) un vēl daudzus, daudzus citus latviešus no brīvām ģimenēm, kuri jau vairāk nekā gadsimtu pirms dzimtbūšanas atcelšanas Baltijā bija studējuši un taisījuši spīdošu karjeru zinātnē un militārajā laukā, kļuvuši par muižu pārvaldniekiem un paši ieguvuši muižas īpašumā. Vienīgi viss tas ir noticis ārpus Baltijas. Jo šeit, dzimtenē, augstākais uz ko latvietis cerēt varēja, bija pagastskolotāja vieta, vai mācītāja darbs kādā nelielā latviešu draudzē.

          Rakstu to visu tādēļ, lai būtu saprotams, ka latviešiem jau vairākus gadsimtus pirms laikmeta, kuru mēs šodien saucam par mūsu literatūras pirmsākumiem, bija gan Eiropas kultūru baudījuši, gan rakstīt varoši un griboši ļaudis. Vienīgi viņiem bijusi liegta iespēja ar savu tautu runāt. – Lieta tāda, ka līdz pat 1917. gadam neviens rakstu gals Krievijas impērijas robežās nav varējis tikt publicēts, ja uz tā nav bijis zīmoga ar vārdiem: “Cenzuroi dozvoļeno”, jeb latviski “Brīv driķēt”. Un vienīgais cilvēks visā plašajā pasaulē, kam bija tiesības šādus zīmodziņus likt uz izdevumiem latviešu valodā, bija ierēdnis Krievijas drukas lietu pārvaldes Rīgas komitejā. - Viņa darbu savukārt netieši pārraudzīja augstākās iekšlietu, izglītības un reliģiskās iestādes. No šīm iestādēm tad tika arī rekomendēti cenzora darbam piemēroti cilvēki. Dažādā laikā tie bija ģimnāziju inspektori, skolotāji, mācītāji – K.Grāve, K.-E.Napjerskis, K.I.Kestners, G.K.Krols, J.M.Ņeverovs u.c.

Ne katru reizi tie bija Baltijas vācieši. Reizēm tie pat bija ne vien izglītoti, bet arī tam laikam un tai sabiedrībai dziļi inteliģenti cilvēki, kā piemēram izcilais baltvācu kultūrvēstures pētnieks, poļu izcelsmes dzimis rīdzinieks, teologs Karls Eduards Napjerskis (1793-1864). Tomēr viņi visi dzīvoja Rīgā, apgrozījās šejienes labākajā sabiedrībā. Un šeit toni diktēja baltvācu muižnieciskās aprindas. Tāpēc arī viņi tīši vai netīši pārņēma  valdošus uzskatus par kultūru, un, protams, arī par latviešu kultūru, vai precīzāk “iedzimto nekulturālību”. - Par šejienes senatnes jautājumiem labāk nerunāsim. – Jau pieminētais Napjerskis 1841.gadā demonstratīvi izstājas no Latviešu (draugu) literārās biedrības, kad tā savos goda biedros lēma uzņemt latviešu apjūsmoto un baltvācu aprindās jau reabilitēto Garlību Merķeli. Kultūras pētniekam Napjerskim, redz, nav pilnīgi bijis pieņemams atrasties vienā organizācijā ar cilvēku, kurš atļāvies sliktu rakstīt par šejienes mācītājiem. – Vārdu sakot, cenzūra Rīgā bija no vāciski baltiskā gara tik lielā mērā pārņemta, ka latviešu autoram šeit bija iespējams savu sacerējumu publicēt tikai pateicoties kāda mācītāja, vai muižnieka protekcijai. Un arī tad tikai, ja viņš bija spējis pilnībā pārņemt par valdošo  orientāciju.

          Līdz ar to ikvienai savādākai domai, dialogam vai vēsturiskam faktam, kas uz šādu domu varētu rosināt, “no Rīgas cenzūras bija lemts tapt strīķētam un apkarotam”.

          Stāvoklis kardināli mainījās, kad 1870. gadā Pēterpilī Cenzūras Virsvaldē (Glavnoje Upravļeņije po ģelam pečaķi) tika nolemts pieņemt līguma darbā latviešu valodas pratēju un piešķirt tam cenzora tiesības. Lai cik tas, zinot vēlākos notikumus, neliktos komiski, virsvaldes vadību uz šādu lēmumu pamudināja īpaši konservatīvo Baltijas vāciešu biežās sūdzības par nedaudzajiem šejienes vācu liberālākās sabiedrības daļas atbalstītajiem izdevumiem latviešu valodā.  Kā arī milzīgā sūdzību gūzma, par laikrakstu “Pēterburgas Avīzes”.

Šo laikrakstu sākotnēji amatu apvienošanas kārtībā bija uzdots cenzēt galvaspilsētā dzīvojošajam un visnotaļ cienītam Krievijas Zinātņu Akadēmijas laikraksta “St. Petersburger Zeitung” redaktora palīgam un Finanšu ministrijas ierēdnim Krišjānim Valdemāram. Taču tad daudzo sūdzību dēļ viņu kā nepietiekoši kompetentu no cenzētāja pienākumiem nācās atbrīvot. Arī vēlāk, neskatoties uz vairākkārtēju cenzoru maiņu, sūdzības nerimās. Līdz ar to Cenzūras vadībai dzima doma par latviešu valodas cenzora posteņa derīgumu galvas pilsētas virsvaldes ietvaros. – Minētajam darbam 1870. gada  septembrī tika pieaicināts Pēterburgas Universitātes historiko-filoloģiskās fakultātes students, kurš nupat bija pārcelts trešajā kursā – Mārtiņš Remiķis.

Viņš bija trūcīga zemnieka dēls no Kurzemes, kurš tikai pirms gada, 1869.g. decembra mēneša beigās par paša nopelnītiem līdzekļiem bija sācis studijas Pēterpilī. Pusgada laikā viņš bija pabeidzis divus kursus. Un par viņu no augstskolas mācību spēkiem bija saņemtas labas atsauksmes.

Mārtiņš Remiķis tad arī sabija latviešu valodas cenzora amatā Pēterpilī līdz 1917.g. Februāra revolūcija cenzūru Krievijā izbeidza. Un šie 47 gadi bija laiks, kad dzimst mūsu literatūra. Tādēļ Mārtiņa Remiķa lomu šajā procesā nedrīkst novērtēt par zemu.

Praktiski visi jaunlatviešu izdevumi ieraudzīja dienas gaismu ar viņa parakstu. Andreja Pumpura historiogrāfi piemin, ka Remiķis ar minimāliem svītrojumiem atļāvis drukai “Lāčplēsi”, kuru Rīgas cenzors Ruperts aizliedzis pilnībā. Tāpat plaša latviešu sabiedrība savulaik dzīvoja līdzi cīņai, kuru cenzors Remiķis izcīnīja pret saviem Rīgas “kolēģiem”, lai tiktu atļauts iespiest Baumaņu Kārļa sacerēto dziesmu “Dievs svētī Latviju.” - Rīgas cenzori bija atraduši to par pilnībā aizliedzamu. Jo, Krievijas impērijas Baltijas guberņās tādas Latvijas nemaz neesot. Tātad, šeit saskatāmas aizdomīgas, varbūt pat seperatisma tendences. Savukārt Remiķis bija atradis risinājumu. Dziesmu nodrukāja, izmainot tajā tikai vienu vārdu. Bet pateicoties minētajam skandālam, katrs dziedātājs zināja, kāds vārds kur būtu jālieto[1]. - Arī Ausekļa pirmais dzeju krājums, Rīgā aizliegts, tika izdots ar Pēterpils latviešu cenzora laipnu atļauju. – Un šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.

Protams, var teikt, ka Mārtiņš Remiķis kā latviešu izdevumu cenzors Pēterpilī atradās labākā situācijā nekā viņa kolēģi Rīgā. Šeit viņš daudz mazākā mērā izjuta baltvācu aprindu spiedienu. Tāpat viņam arvien bija politiska manevra iespēja, ņemot vērā krievu slavofilu negatīvo attieksmi pret Baltijas vāciešiem. Tomēr nevar nenovērtēt arī viņa paša latvisko stāju un neuzpērkamību. Viņš pilnā apjomā izmantoja viņam piešķirtās tiesības cenzēt, balstoties tikai un vienīgi uz cenzūras likuma “garu un burtu”. Bet to noteica tikai trīs obligāti aizliegumu. Nedrīkstēja rakstīt pret kroni, pret reliģiju un pret morāli. Bet citus “labvēļu ieteikumus” – viņš atļāvās neņemt vērā[2].

Bija arī cita Remiķa darbības puse.

Labi pārzinot impērijas cenzūras prasības, viņš varēja korekti dot padomus autoriem, kad runa gāja par kāda talantīga darba “būt vai nebūt”. Šeit visā pilnībā atklājās šī cilvēka inteliģence un godaprāts. Gribētos citēt kādu viņa vēstuli, datētu ar 1895.gada 12.jūniju, kuru savulaik pie sevis saglabājusi dzejniece Aspazija. –

“Cienījamā kundze!

Lai gan pēc manām domām gandrīz visu lugu “Velta” vajadzētu daudz maz pārstrādāt, ko Jūs, Cienijamā Kundze, tik īsā laikā nevarējāt izdarīt, tad ieskatu par iespējamu, ka …pēc pārlabošanas otru reizi iesniegta luga zem nosaukuma “Neaizsniegts mērķis” varēs tikt atvēlēta izrādei. Ļoti nožēloju, ka nevaru ikkatru reizi ievērot tik to, kas pēc Jūsu domām, Cienījamā Kundze, ļoti noderētu Latviešu literatūras kuplināšanai, kā lugas “Ureal Akosta” un “Velta”, bet ievērojot manim dotos priekšrakstus, manim jāsaka savs veto par lugām, kurās izsacītas domas, kas ne visai lāgi saderas ar vispārīgi valdošiem uzskatiem par morali un reliģiju. Dēļ šī paša iemesla (arī) no Jelgavas Cenzūras virsvaldei piesūtītā luga “Maksas naids” nevarēja tikt atvēlēta, kaut gan Stērsta kungs, minētās lugas atsūtītājs, to ļoti vēlējās.

                                      Ar augstu cienīšanu

                                                                   M.Remiķis”

Pieminētā luga “Velta” ar Remiķa ieteikto nosaukumu un minimāliem labojumiem tika izrādīta jau tanī pašā gadā. Un šodien to, kopā ar otru darbu “Ragana” piemin kā sava laika zīmīgākos skatuves darbus. Lugas, kurās, aizstāvot sievietes patstāvības centienus, galēji un radikāli kāpināts protests pret apspiestību.

Arī savulaik skandalozajai lugai “Zaudētās tiesības” atļauju izgādāja Remiķis. Viņš nebaidījās tādēļ nonākt konfliktā arī ar latviešu mācītājiem, kuri  jau pirms pirmizrādes bija presē sacēluši milzu troksni ap šo darbu. Viens no nelabvēļiem, Jānis Sanders, pat ar lugas norakstu ieradies Cenzūras Virsvaldē Pēterpilī. Viņš mēģinājis piekļūt “pie augstākās priekšniecības” cenšoties pierādīt, ka atļauts augstākā mērā “nemorālīgs” sacerējums.

Protams, ne jau katrreiz autoriem bija pieņemami cenzora padomi. Piemēram, kā savās atmiņās atceras cenzora krustmeita  Matilde Dinere-Liepiņa, reiz Andrievs Niedra uz Remiķa padomu, kas būtu jāpielabo, lai raksts “izietu cauri” atbildējis ar vārdiem: “Ja vilks apēdis zirgu, lai ēd arī ragavas!”

–Braši!-

Taču no citas puses, kāda šodien izskatītos latviešu literatūra, ja katru reizi autori atbildētu tā?

Pēdējos pāris gadsimtos mūsu rakstniekiem bez cenzūras bijis ļauts dzīvot tikai dažus gadus. Un tāpēc arvien bijis no svara cilvēks, kurš sēdēja šajā visai nievātajā krēslā. – Taču, ja uzdodam sev jautājumu, kas būtu noticis, ja tālajā 1870. gadā Pēterpils preses cenzora amatā tiktu uzaicināts cits latviešu valodas pratējs? Piemēram, kāds no daudzajiem galvas pilsētā studējošajiem baltvācu izcelsmes studentiem? – Tad saprotam, ka šādā gadījumā mūsu literatūras vēsture noteikti izskatītos citāda. Varbūt Ausekļa un daudzu citu autoru tajā  nebūtu. Bet kapteiņleitnantu Andrēju Pumpuru - iespējams pieminētu tikai kā vienu no retajiem latviešiem, kam pirmskara Krievijā izdevies sasniegt augstāko bez Ģenerālštāba Akadēmijas diploma iegūstamo armijas dienesta pakāpi.–

RTMM krātuvē, jau vairāk kā pusi gadsimta glabājas piecas burtnīcas uz  kurām ar Mārtiņa Remiķa roku rakstīts “Autobiogrāfija.” Šīs piezīmes viņš esot sācis rakstīt pēc savas atgriešanās Latvijā 1920.gadā. – Rakstīt viņu mudinājusi rakstniece Emīlija Prūsa. Viņai bijis nodoms uzrakstīt par cenzoru un jaunlatvieti Remiķi Mārtiņu grāmatu.  Tāpēc daudzviet vecais cenzors par sevi raksta trešajā personā. Taču darbs palika nepabeigts. – Remiķis mira 1921. gadā. Bet Emīlija Prūsa aizgāja no dzīves savu nodomu neīstenojusi. Tā burtnīcas nonāca muzejā. Vēlāk, muzejs saņēma arī cenzora krustmeitas Matildes Dinteres-Liepiņas un radinieces Margaritas Svīķes atmiņas.

Šodien daļa šī materiāla tiek piedāvāta lasītājam.

*

Martiņš Remiķis

AUTOBIOGRĀFIJA.

(Rakstniecības muzejs Inv.Nr.33637; Topogr.apzīm Rem R1/1 un  Inv.Nr33636; Topogr.apzīm Rem K1/2 - kopsavilkums. )

          Mārtiņš Remiķis Anša un Ilzes dēls, dzimis Remešu mājās, Valtaiķu draudzē Aizputes apriņķī, Laidu pagastā Kurzemē 5. novembrī 1845.gadā. Remešu mājas Laidu pagastā, kā Mārtiņa tēvs viņam stāstīja, kas piedzīvoja diezgan lielu vecumu 88 gadus (dzimis 4.janvārī 1819. gadā)  esot tūliņ pēc mēra cēlušās. Tas nu būtu vai nu 1709. jeb 1710. gadā, kur ienākuši jeb saķerti divi brāļi, kas pēc tautības šie abi brāļi bijuši, vai nu kādi paklīdušu vācieši jeb citas kādas tautas piederīgie, neesot īsti zināms. Viens no diviem uzklīdušajiem brāļiem esot bijis klibs un pēc amata remesis (dišlers jeb galdnieks) un apmeties un uzbūvējis sevim būdu, kuru kaimiņi nosaukuši par Remmeša būdu jeb Remeša mājām, zem kāda vārda šīs mājas sastopamas Laidu pagastā vēl tagad, kaut gan Remmešu mājas no 1855. gada atronās citā vietā, bet par to vēlāki. Klibā remeša brālis uzbūvējis savu būdu turpat kaimiņos, kādus simtus soļus no brāļa būdas jeb Remmešu mājām.

PAGASTS.

          Priekš mēra, kā Mārtiņa tēvs stāstīja, ko dzirdējis no savas tēva mātes, esot Kurzeme, jādomā, bijusi bieži apdzīvota, jo Laidu pagastā vien esot bijušas vairāk kā simts zemnieku māju, jeb labāki sakot būdu. Bet mēra laikā esot lielākā cilvēku daļa mirusi un lai būtu strādnieki, tad kungi esot sūtījuši savus ļaudis uz lielceļiem un tuvējās pilsētās, kur esot ķēruši cilvēkus un saķertos piespieduši kungam strādāt. Tā Laidu pagastā ir stāsts par vairāk latviešiem kuri saķerti, tur atvesti un starp tiem bijuši arī poļi. Zēns Mārtiņš atminas, ka par vairākiem saimniekiem šajā pagastā stāstīja, ka viņi esot no poļiem cēlušies, un tādēļ visi šie cieši kopā turoties un uzstājoties, kā viens vīrs visās pagasta darīšanās. Vēl uzrāda uz kādām famīlijām pagastā, kas cēlušās no cittautiešiem.

          Pēc mēra 18.gadu simteņa sākumā sveštautiešu vai nu labprātīgi nometušies Kurzemē jeb tur ar varu atvesti un nomitināti uz dzīvi. Caur šo varbūt arī izskaidrojas latviešu karaktera īpašības, viņu šķelšanās, viena otra nepabalstīšana. Tāpat arī vienprātība, ka pie vienas tautas piederīgo uzstāšanās te ir reta.

          Mēdz taču dažreiz ar sacīt, ka latvietis esot latvieša velns.

*  *  *

          Visus šos nostāstus Mārtiņš Remiķis dzirdējis bērnībā. Un tajos par stipri seniem laikiem stāstīts. Cik ļaužu atmiņas sniedzas un Mārtiņa R. tēva nostāsti, kā arī tas, ko dzirdējis no savas līdz 100 gadu piedzīvojušās tēva mātes, tad jāpieņem, ka visas šīs ziņas un nostāsti sniedzas līdz pat 17.gadu simtenim.

          Tā dzirdēts ticis stāsts, ka zem slavenās hercoga Jākaba valdīšanas Zviedru karaspēks iebrucis Kurzemē un sašāvis vairāk pilis, starp citām Grobiņas un Valtaiķu pilis, līdz ar pils baznīcām. Iz vēstures un Valtaiķu draudzes baznīcas hronikas ir zināms, ka Zviedru karaspēks gājis caur Kurzemi postīdams un dedzinādams 1629. jeb 1630. gados.

          Tagadējā Valtaiķu baznīca līdz ar mācītāja muižu atronas Valtaiķu Pils pagastā. Te zemi priekš baznīcas plača un mācītāja muižas būs dāvinājis Kurzemes hercogs pēc savas atceļošanas iz zviedru vaņģniecības, jo mācītājs ik gadu saņēma no valdības noteiktu summu guldeņos, tāpat arī ērģelnieks un dziedātājs. Un bez tam vēl, ka mācītājs, tā arī abi minētie baznīcas kalpi dabūja un vēl līdz šim brīdim dabūn iz kroņa meža noteiktu daudzumu malkas.

          Nelaiķis, Valtaiķu draudzes mācītājs Katterfelds, kas mira 1870.gadā, visās no viņa izdotās apliecībās, kā kristāmās zīmēs, tā arī citos dokumentos, parakstījās, kā "Kroņa draudzes Valtaiķu mācītājs". Katterfelda pēcgājējs mācītājs Weide - pārvācots latvietis, nekur neparakstījās kā "Valtaiķu Kroņa draudzes mācītājs", bet vienkārši "Valtaiķu draudzes mācītājs", kaut gan kronis visu laiku maksāja mācītājam ik gadus noteiktu guldeņu skaitu, tāpat ērģelniekam un dziedātājam, un tad vēl kroņa malku.

          Valtaiķu,  (Neuhausen) baznīca senāki slavena bijuse ar saviem septiņiem krogiem. Vienā pusē pasta ceļam, kas ved no Aizputes uz Jelgavu neliela baznīca, aiz kuras auga veci, lieli koki. Un zem tiem, pāris prasti koka beņķi. Bet ceļa otrā pusē, uz ne visai liela laukuma - septiņi krogi, kas piederējuši ikkatram no Valtaiķu draudzes muižniekiem. Caur šiem septiņiem krogiem Valtaiķu baznīca bija tāļu jo tāļu pazīstama. Pat Kauņas guberņā pie Leišiem esot daudz maz ko zinājuši par Kurzemē atronošos baznīcu ar 7 krogiem.

          Brīnums ir, ka visi minētie krogi atradās uz muižniekiem piederošas tik kādas pūra vietas liela zemes gabala. Bet tas tāpēc, ka visapkārt atronas Valtaiķu Kroņa pagasts un krogu īpašnieku, muižnieku zemju robežas pie baznīcas nepieiet. Tā, cik rakstītājam zināms, Laidu muižas grāfa Lamsdorfa pagasta zemes robežas atronas no Valtaiķu baznīcas kādas 7 līdz 8 verstes, taču šim žēlīgam lielskungam ar 3 pūrvietām zemes piederēja tā sauktais Prema krogs, pašām torņa durvīm pretīm. Prems bijušais grāfa L. skrīveris esot šo krogu pēcāki iemantojis par savu īpašumu, jeb grāfs L. viņam to dāvinājis par paklausīgu un uzticamu kalpošanu.

          Latvieši, kā atjautīga tauta raudzījusi šo krogu vajadzību savās teikās izskaidrot. Tā šo rindiņu rakstītājs atminas lasījis latviešu teiku un pasaku krājumā, latvieši nolēmuši vienā vietā celt baznīcu, un čakli vien stājušies pie darba. Bet baznīcas būve nav gājusi ne soli uz priekšu, jo, ko dienā uzmūrējuši, tas naktī vai nu nogrimis zemē, jeb bijis sagrauts. Pēdīgi galvenajam baznīcas meistaram naktī parādījās sapnī melns kungs un pasacījis, ka viņš esot pretim, ka baznīcu tur būvējot, un viņš to nekādā ziņā nepieļaušot. Bet ja pie tās pašas reizes ceļ, baznīcai blakus jeb pretim krogu, tad viņam nav nekas pretim, ka baznīca tiek tur būvēta. Kad meistars atmodās, tas pastāstījis citiem, kas pie baznīcas darbos piedalījušies, un tad nolēmuši baznīcai pretim uzsākt būvēt uzreizi divus krogus. Un tad bijis iespējams baznīcas būvi pabeigt un līdz ar baznīcas būvi pabeigt divu krogu būvi. Tad jau nav nekāds brīnums, ka Valtaiķu baznīcai pretim, otrā lielceļa pusē atradās no vienas vietas septiņi krogi.

          No pagājušā 19. gadu simteņa mācītājiem, kas bijuši Valtaiķu draudzē, zināmākie ir divi mācītāji Katterfeldi, tēvs un dēls. Katterfelds tēvs esot atnācis iz Saksijas Vācijā un ļoti slikti pārvaldījis latviešu valodu, par to vēl tagad daudz dzird stāstām. Bet, neskatoties uz latviešu valodas slikto prašanu, bijis labs zemkopis un politiķis. Tā dabūjis zināt, ka dzimtbūšana Kurzemē taps atcelta, kas, kā zināms, notika 1819.gadā, mācītājs Katerfelds (tēvs) kādus pāri gadus agrāki pārdevis visus savus dzimtļaudis kaimiņu baronam Osten-Sakenam, no kura saņēmis par pieaugušu vīrieti 60 dālderu, par nepieaugušajiem vīriešiem un sievietēm 30-40 dālderu. Triju pie  mācītāja muižas piederīgo zemnieku māju ēkas licis noplēst un bijušo māju zemi pievienot mācītāja muižas laukiem. Rakstītāja tēvs vēl jaunības gados redzējis netālu no baznīcas vienu jeb divas vēl nenojauktas bijušas mācītāju māju zemniek (saimnieku) ēkas. Katterfelda dēls un viņa pēcnācējs amatā, Katerfelds juniors, turējās stingri pie principa, ka zemes rūķim latvietim vairāk nekā nevajaga, kā ticēt Dievam un godbijīgi klausīt katrai virsībai, saviem kungiem un cienīgiem tēviem mācītājiem, jeb baznīcas kungiem, kā mācītāji tolaik tika saukti.

BĒRNĪBA UN PAGASTA  SKOLA.

          Remešu mājas rakstītāja, Mārtiņa Remiķa tēvs uzņēmis pēc savas apsievošanās. Viņa tēvs Jurģos 23. aprīlī atdevis dēlam un jaunuvei visas atslēgas no klētīm un citām māju rūmēm. Un vēl divus kukuļus (jeb klaipus) rupjas maizes, jo vairāk neesot klētīs nekā atraduši, ne miltus, ne sēklas labības, ne cita kā.  Sēklu rakstītāja tēvs nopircis par sievas naudu, kas tai samesta kāzās par dvieļiem un ko iztapinājis no radiem, lai varētu laukus apsēt. - Remiķu Mārtiņa tēva tēvs žēlojies uz savu kaimiņu Ķiņu saimnieku, ka tas ik gadus noburot lopus un laukus, tā ka bijis jādzīvo lielā trūkumā un nabadzībā. Rakstītāja tēva tēvs līdz ar savu sievu ticēja visādiem māņiem, burvībām un pesteļiem. Tie bijuši tumši ļautiņi, kas nav pratuši ne lasīt, ne rakstīt. - Rakstītāja nelaiķa māte turpretīm stāstīja, ka ne burvības pesteļi esot noveduši Remešu māju saimniecību līdz galīgai nabadzībai un postam, bet ļoti sliktā lopu barība un nesaprātīga lopu kopšana un vispārīgi sliktā rīcība.

          Mazais Mārtiņš jeb Macītis, kā viņu vecāki un citi saukuši, jau 7-tā gadā ,gājis savam tēva brālim ik nedēļas līdz uz Laidu pagasta skolu pie skolotāja Rozentāla. Mārtiņa tēva brālis Kārlis, kas dzīvoja pie sava vecākā brāļa, saimnieka par zirgu ganu un mazo puisi, bijis to ziemu 1852. gadā iesvētīšanas mācībā. Tādēļ ņēmis un vedis mazo Mārtiņu jeb Macīti sevim līdz uz skolu, lai ar tam vēl nav bijuši septiņi gadi. Ziemu mazajam Mārtiņam ļoti paticis iet līdz tēvabrālim uz skolu, un tur atrasties lielāku un mazāku zēnu un meiteņu pulkā. Bet, kad tēvabrālis Kārlis beidzis iesvētīšanas mācību, un mazajam Mārtiņam vajadzējis vienam pašam uz skolu iet, un tur jaukā pavasara un vasaras laikā ar nedaudziem zēniem un kādām pāri mazām meitenēm sēdēt vairāk stundas, un kalt galvā pāris vācu vokābļu, kurus skolotājs Rozentāls no Neikena elementārgrāmatas priekšā lasījis, tad mazajam Mārtiņam skola un viņas skolotājs pavisam tapuši pretīgi, un viņš visādi mēģinājis izlocīties, lai nebūtu jāiet uz skolu.

          Dažureiz mazais M. ielīdis krāsnī un visādi citādi slēpies, lai tikai nebūtu jāiet uz skolu. Vienreiz pat mazais zēns uzlīdis uz istabas (dzīvojamās ēkas) bēniņiem un ielīdis tur atronošā pelu kaudzē. Visu dienu izmeklējušies, tik vakarā atraduši pelos paslēpušos zēnu. Mārtiņa tētis bijis to dienu aizbraucis uz sudmalām, un kad viņš pārbraucis, tad tēvamāte (vecāmāte), vedot zēniņu pie rokas jau bija izgājuse iz mājām un žigli vien pa celiņu devusies uz draudzes skolu, kura atradās vairāk kā vienu versti attālu no Remiķu mājām, pate nesdama zēna maizes kulīti un skābas putras spainīti. Mārtiņa tēvs gan vēl skrējis pakaļ gribēdams dēlēnu pārmācīt, bet  tēva māte nav atļāvuse zēnu sodīt par slēpšanos no skolas.

          Apstākļi skolas namā bija ļoti neērti. - Skolas nams bija divstāvu ēka. Apakšējā stāvā vienā galā dzīvoja aitu gans ar savu “famīliju” un trijām darba meitām, kas ganīja šinī Laidu muižas mazā muižā, Vidus muižas mežiņos aitas. Otrā apakšstāva galā atradās 2 istabas, kas tika izlietotas no skolas bērniem kā guļamistabas un ēdamistabas: vienā gulēja un ēda zēni, otrā bija atdalīta no pirmās caur vidussienu un uz kuru veda durvis no zēnu guļamistabas un ēdamās istabas.

          Otrajā augšas stāvā virs guļamām istabām atradās viena pate liela skolas istaba ar kādiem četriem logiem divās sienās, turpretim trešā siena bija bez logiem. No skolas istabas gāja durvis uz priekšnamu, kurš savienoja lielo skolas istabu ar otrā galā esošām telpām. Te no 2 istabām un pieliekamā kambara bija skolotāja dzīvoklis. No šī priekšnama arī gāja trepes laukā uz leju. Var gan iedomāties, kā skolas bērniem klājās, kad vajadzēja no siltas skolas istabas caur lauka trepēm ziemā iet uz apakšstāvā atrodošām guļamo un ēdamo istabu telpām. Vajadzīgo “atejamu vietu” arī nebija un bērniem vajadzēja savās vajadzībās katrā laikā skriet laukā, kas visvairāk ziemā bij ļoti neērti. Vēlāki tika ietaisītas trepes, kas veda no lielās skolas istabas uz apakšstāva meiteņu un zēnu guļamām un ēdamām istabām.

          Skolas mēbeles bija ļoti vienkāršas: gari koka skolas galdi ar sēdekļiem, uz kuriem bija vietas priekš 10 jeb 12 skolniekiem, jeb skolniecēm. Viena sienas tāfele, kuras melnā krāsa vēl tikko bija redzama. Vēl 60-os gados pagājušajā gadu simtenī grāfs Lambsdorfs bija licis būvēt priekš Laidu pagasta skolas mājas ērģeles, kuras vēl tagad skolā atronamas, kaut gan pavisam sabojātas.

          Pēc stundu saraksta skolēniem vajadzēja pulksten 6 no rīta celties, mazgāties, ģērbties un tīrīt kā savas guļam - ēdamistabas, tā arī augšstāva skolas istabu. Tāpat skolēniem vajadzēja kurināt guļamistabas un skolas istabas krāsnis. Apdienētājas skolā nebija, jo pagasta vīri neturēja par vajadzīgu pieņemt un algot cilvēku priekš skolas vajadzībām. Priekš brokastīm, kuru ēda pulksten 7-os no rīta skolas saime skaļi nodziedāja kādu dziesmas pantu, gandrīz vienmēr izkrita viena un tā pati, pēc jaunās Kurzemes dziesmu grāmatas: "Ak žēlīgs Dievs Tavs bērniņš nāk, grib mācīties, ko vēl neprot un t.j."

          Pulksten 8-os iesākas stundas  ar Bībeles stāstu jeb katehismu uzteikšanu no skolēnu puses un skolotāja paskaidrojumiem, dažreiz ļoti savādiem un dīvainiem. Tā rakstītājs vēl starp citu atminas, kā skolotājs izskaidroja debesu valstību salīdzinādams ar Jelgavas pilsētu, uz kuru visi cilvēki vēloties nobraukt. Kristīgie braukdami pa taisnu pasta ceļu, kas ved uz Jelgavu, jo ātri tur t.i. Debesu valstībā nonāk. Žīdiem jau grūtāki nobraukt uz Jelgavu - Debesu valstību, tā ka tie nebrauc pa taisnu pasta ceļu bet pa sānu ceļiem. Musulmaņu ticīgiem vēl jo garāks un grūtāks ceļš, savienots ar daudz ciešanām jānobrauc līdz tiek Debesu valstībā, līdz nonāk līdz Jelgavai. Vēl jo grūtāki ir pagāniem, jo gandrīz neiespējams iekļūt Debesu valstībā, t.i. nobraukt uz Jelgavu. Pagāni maldās pa visu pasauli līdz pēdīgi pēc daudz ciešanām un grūtībām nonāk Jelgavas pilsētā - Debesu valstībā.

          Pavisam, tā sauktais "stundu blāķis" bija šāds:

          No astoņiem līdz deviņiem bija ticības stunda; no deviņiem līdz desmitiem -  lasīšanas stunda; no desmitiem līdz pusvienpadsmitiem - brīvstunda; no pusvienpadsmitiem līdz divpadsmitiem - glītrakstīšana, vai norakstīšana no grāmatas. No pulksten divpadsmitiem līdz diviem bija brīvais laiks, kur ziemas skolā iesvētāmie zēni cirta žagarus un malku, bet iesvētījamās meitenes plēsa no muižas atsūtīto zosu spalvas. No pulksten divi pēcpusdienā sākās atkal katehisma un Bībeles stundu mācība. No pulksten pieciem līdz sešiem bija dziedāšanas stundas, kur visi skolas bērni kopā ik nedēļas mācījās vienu korāli, kuru piektdienas vakarā diviem zēniem jeb meitenēm vajadzēja skolotājam priekšā dziedāt. Pulksten septiņos ēda vakariņas līdz pulkst. astoņiem.

          No astoņiem līdz deviņiem Ziemas skolā viens no iesvētāmajiem zēniem jeb meitenēm lasīja kādu gabalu iz Vecā Stendera 52 Bībeles stāstu grāmatas, bet citu zēnu un meiteņu uzdevums bija uzmanīgi klausīties priekšlasījumā. Bet tā kā tik viena pati svece dega uz priekšā lasītāja skolas galda, un viena tauku svecīte ļoti vāji apgaismoja lielo skolas rūmi, kurā atradās 70 jeb vairāk skolas bērni, tad gandrīz lielākā daļa no skolniekiem snauda jeb pavisam cieši gulēja. Skolotājs garos strīpainos rīta svārkos ar garu pīpi zobos soļoja pa skolas istabu un klausījās, vai kāds no aizmigušajiem skolas bērniem nesāk priekšlasītāju traucēt ar miegā izsauktiem vārdiem un kādām citām skaņām. Tādiem priekšlasītāja traucētājiem skolotājs jeb skolmeistars, laida dūmus degunā, tos tādā vīzē modinādams un strāpēdams par gulēšanu. Gulētāji sāka tūliņ kāsēt un uzmodās. Tā skolotājam visu stundu bija darba diezgan ar skolēnu oriģinālu modināšanu.

          Pulksten deviņos, pēc vakara lūgšanas, visi skolēni steidzās uz nakts dusu, jo pulkst. 6 no rīta bija jābūt kājās. Zēni, kam miegs vēl nenāca, jeb kas bija labi nosnaudušies pa monotono Bībeles stāstu lasīšanu, vēl kādu laiku stāstīja viens otram pasakas jeb piedzīvojumus, līdz pēdīgi aizmiga.

          Tā kā skolas meiteņu guļamistaba atradās blakus zēnu guļamistabai un abas istabas bija savienotas caur durvīm vidus sienā, un meiteņu guļamistabā nebija otras durvis, tad viņām vajadzēja iet caur zēnu guļamistabu, lai varētu tikt laukā. Ziemas skolā daudzas reizes gadījās, ka meitenes ziemā, un rudenī iedamas naktī caur zēnu guļamistabu, tika no lielākiem zēniem aiz kājām ķertas un vilktas zemē, lai būtu, kā zēni mēdza teikt, siltāka guļa. Dažureiz pat lielākie zēni, kas gāja iesvētīšanas mācībā, gāja naktī gulēt pie meitenēm, jo starp iesvētāmajām bija meitenes, kas zēnus labprāt pieņēma. Dažureiz šāda draudzība un zēnu un meiteņu kopā gulēšana tika it nejauši pārtraukta no skolotāja Rozentāla, kas, apkopis pēc skolas bērnu apguldināšanas savu zirgu, aizdedzis vējlukturi, klusītiņām ienāca ar paresnu nūju jeb kūju un ņēmās pārmācīt laimīgos kopā gulētājus. Zēni tad kliegdami brēkdami skrēja savā guļamkambarī.

          Skolas bērnos paklausību un disciplīnu uzturot, skolotājs Rozentāls izlietoja vienīgi miesas sodus; pēršanu ar paresnu kāda koka vici, bet par lielākiem noziegumiem tika lietoti žagari. Tie gan gandrīz vienīgi pret skolas zēniem - par zādzību, nekaunīgiem vārdiem un uzvešanos. Turpretīm pie skolas meitenēm rīkstes tika lietotas ļoti reti. - Daži vecāki ar, nododami bērnus skolai, mēdza skolotājam pieteikt: "Tik brīdējat un perat un nežēlojat." Rakstītājam vēl palicis atmiņā, kā kāds Laidu pagasta saimnieks, tas bija vasaras skolā, ko viņa abi dēlēni zēni no 12 un 14 gadiem, apmeklēja, ienācis skolas istabā un padevis skolotājam "labdienu", visu bērnu priekšā teica skolotājam: "dzirdat skolotāj, brīdējat un perat manus dēlēnus, tik pa galvu vien nesitat, jo var izsist prātu, pa pakaļu jeb dibenu variet dot, cik tik uziet, tas pieder Jums."  - Minētais saimnieks nu gan tika uzskatīts par balamuti un ne visai saprātīgu. 

          Vasaras skola iesākās pēc Jurģiem un ilga līdz oktobra mēnesim, kad no 15 oktobra un dažreiz vēlāki iesāka savu skolas gaitu zēni un meitenes, kas sagatavojās uz iesvētīšanu, kura notika klusā nedēļā, Zaļā ceturtdienā. Vasaras skolu apmeklēja, ja daudz, tad kādi 10-15 zēni un kādas 2 jeb 3 meitenes, visvairāk zemnieku bērni, un ari kādi bērni no muižas kalpiem, kas mācījās vācu valodu.

          Vienīgā grāmata pēc kuras vācu valodu mācījās, bija "Preuss Kinderfreund".  Gabaliņus un stāstus iz šīs grāmatas skolotājs uzdeva tulkot latviešu valodā. Bet, tā ka nevienas vācu latviešu vārdnīcas nebija, kur skolas bērni būtu varējuši uzmeklēt viņiem nezināmos vārdus (vokabļus) un skolotājs pie tulkojuma uzdošanas tādus nepasacīja, tad zēniem cits neatlika, kā iet skolotājam prasīt, pie tam lietojot iedīdītu teikumu vācu valodā - "Bitte ein wort auf lettiseh". Dažreiz skolotājs bija vai nu dārzā, vai citur kur, kad nu viņu par daudz sāka apgrūtināt skolas bērni ar savu "Bitte ein wortu.t.t." Tad skolotājs lūdzēju aizdzina. Bet, ja nu neprata uzdoto iztulkot, tad jau pēriens, un neveiksminieks dabūja ar kūjiņu pa muguru.

          Bez šīs "Preuss Kinderfrund"  skolotājs pēcāki ieveda skolā Spāģa grāmatu "Pahrzehlejs", iz kuras ikdienas  no pulksten sešiem līdz septiņiem bija jāmācās vācu vokābuļi. Trešā grāmata bija Kappes "Kleine Waltgeschichte" sarakstīta priekš vāczemes tautas skolām. Tā ka skolnieki, pat tie, kas vairākas ziemas un vasaras bija Laidu pagasta skolu apmeklējuši, vēl ļoti vāji pārvaldija vācu valodu, tad skolotājs Rozentāls uzdeva izmācīties vācu tekstu no galvas, ko vajadzēja atteikt visiem kopā vienā balsī (unisonā). - Lai ikkatram zēnam nebūtu viss gabals no galvas jāmācās, tad skolas bērni izdalīja savā starpā vācu tekstu, un ikkatrs izmācījās no galvas vienu jeb divi rindiņas. Pie atteikšanas, tas, kas savas rindiņas bija izmācījies skaļā balsī, teica pa priekšu, turpretim citi skolēni tik piebalsoja, un “tādā vīzē” tika izdarīta visa stāstu atprasīšana pēc Kappes grāmatas.

          Ikkatru gadu, priekš ziemas skolas sākšanās, Valtaiķu draudzes mācītājs Katterfelds apmeklēja Laidu pagasta skolu, kur visi pagasta bērni skolas gados, arī visi iesvētāmie zēni un meitenes tika savesti un no mācītāja lasīšanā pārklaušināti. Mācītājs tādās reizēs, ienāca skolas istabā izplētis abas rokas kā spārnus, lai bērnu vecāki un savestie bērni varētu viņam rokas skūpstīt. - Visi zināms pie tā "goda" noskūpstīt mācītāja roku netika, bet pietika jau diezgan ari ar svārku stērbeļu jeb talāra skūpstīšanu.

          Divas reizes, jeb divi rudeņi, mācītāja skolas apmeklēšana oktobra mēnesī bija jo ievērojama.

          Vienu reizi kāds no vecākiem zēniem, kalpa dēls K., pēc skolotāja uzdotas tēmas - svētku un svētdienu neievērošana un nepietiekoša svētīšana - bija sarakstījis sacerējumu latviešu valodā, kuru skolotājs Rozentāls un mācītājs Katterfelds ieskatīja par tik svarīgu un pamācošu, ka zēnam vajadzēja to šādā bērnu pārklaušināšanas dienā priekšā lasīt. Un tad cienīgs tēvs, kā mācītāju zemnieki godāja, papildināja to ar saviem izskaidrojumiem. Šinī zēna darbā, cik atminos, starp citu bija teikts - cik liela nozīme ir Kurzemes brīvības svētkiem 30-tā Augustā. Kur latviešu zemnieki, pateicoties žēlīgo kungu, lielkungu, cienīgo tēvu (mācītāju) gādībai, dabūjuši pilnu brīvību. Un, ka šī diena esot jo nopietni svinama un pavadāma Dievkalpošanā un ar baznīcas apmeklējumu, Dieva slavēšanu un pateikšanos. - Saprotams, ka ne vārdiņa netika pieminēts, kas latviešiem laupīja viņu brīvību un kas viņus padarīja - vergiem un dzimtļaudīm. Visi uz skolas sapulci sanākušie, tēvi, mātes un bērni, nopietni rokas sadevuši, noklausījās priekšlasījumā un cienīgtēva paskaidrojumos pēc latīņu sakāmā vārda "mundus vulf deci pi, ergo decipiatur".

          Otrais gadījums bija savādāks. - Tas palicis ne vien rakstītājam, bet arī visiem kas tur klāt bija labā atmiņā.

          Skolotājs Rozentāls kādu vasaras skolēnu pērdams ar pinekli, bija trāpījis tam ar pinekļa mezglu virs labā plakstiņa skropstām. Acs zēnam uzpampa, tā ka zēns bija jāved pie daktera. Bet zēna tēvs to neveda viss pie daktera, kā to katrs prātīgs būtu darījis, bet veda pie mācītāja cienīgtēva un lielkunga, grāfa Lamsdorfa. Ko lielskungs skolotājam teicis, tāpat, ko mācītāja cienīgs tēvs viņam teicis, nebija zināms. Ļaudis vienīgi stāstīja, it kā grāfs Lamsdorfs esot skolotājam devis padomu, turpmāki skolas bērnus nepārmācīt ar streņģēm un pinekļiem, bet ar žagariem un rīkstēm. - Bet oktobra mēnesī, kad tika sapulcēti Laidus pagasta skolas namā visi pagasta bērni skolas gados, mācītājs izteica bērnu vecākiem bargā balsī rājienu un pārmeta, ka zemnieki-latvieši stingri neaudzinot un vajadzības gadījumā nesodot savus bērnus. Bet, ja nu skolotājs bērnus par nekrietnībām jeb slinkumu pārmācot, tad tūliņ ceļot lielu brēku un skrejot sūdzēt cienīgam lielskungam un viņam - mācītājam. Un apgrūtinot viņus ar savām nepamatotām sūdzēšanām.

          Mācītājs beidza savu rājienu izlaistiem bērnu vecākiem, uzaicinādams sapulcējušos bērnus un viņu vecākus iet nolūgt skolotāju Rozentālu. Tad pēdīgais ar priecīgu seju piegāja pie mācītāja un noskūpstīja tam abas rokas, sirsnīgi pateikdamies par labu pamācību. Bērnus un viņu vecākus, kas gāja skolotājam roku skūpstīt un lūgt no viņa piedošanu - jeb pateikties viņam, ka zēnam nav aci izmaitājis ar savu sišanu, kaut gan ar ievainotu aci zēns uz priekšu vairs nav varējis skaidri redzēt, skolotājs stūma pie mācītāja, lai papriekš cienīgtēvam noskūpsta roku par labu pamācību, un tad lai nāk pie viņa roku skūpstīt. Caur šādu skolotāja rīkošanos izcēlās liela burzma. Ja kāds cilvēks, daudz maz attīstīts un saprātīgs, to būtu redzējis, tas gan būtu laikam izsaucies: "O santa simplicitas!"

          Atliek vēl pieminēt, ka skolas zēni rudeņos un ziemā tika no žēlīga lielkunga grāfa izlietoti priekš klabarjaktēm. Jakts suņus grafs Lamsdorfs neturēja un to vietu izpildīja skolnieki. Skolas meitenēm saprotams nebija jāiet. Bet zēni dienām  skrēja pa mežu, ar kliegšanu un aurošanu trenkdami uz  ģēģeriem zaķus un lapsas, jo citu zvēru, kā vilku, briežu un lāču grāfa mežos nebija. Bet vakarā nokusušie zēni tad tika pamieloti ar aukstu vienkāršu alu, ko ļaudis dēvēja par “tāpiņu”.

          Vienā tādā gadījumā arī mazais Mārtiņš, kam toreiz bijis 11 gadu, aizgājis līdz  lielākiem zēniem. Tas bijis ziemā, kad sals bijis  kādus 8 jeb 9 grādus. Mazajam Mārtiņam pa mežu skrienot, pastalām auklas pārtrūkušas, un zēns pārnācis no klabarjaktes, pastalas rokā turēdams. Tēvs vēl gribējis zēnu pārmācīt par to, ka esot skrējis līdzi lielākiem, bet māte neesot ļāvuse, uzkraudama vainu skolotājam, kas esot atļāvis zēnam līdz ar citiem uz jakti iet.- Savukārt mazais zēns kādas nedēļas bijis slims un stipri kāsējis.

SĒRGA.

          Vēlā rudeņa laikā novembra mēnesī 1853 gadā, kaimiņu Mūrnieku mājās, kurās saimniekoja Mārtiņa mātes māsas ar savu vīru, izcēlās holeras sērga. Ar to nomira saimnieka vecāki un vēl kādi divi no strādniekiem. Neilgi pēc bērēm Mūrnieku mājās, kādas pāri jeb trīs nedēļas vēlāki, briesmīgā holeras sērga parādījās arī Mārtiņa tēva mājās "Remešos". No holeras pirmā nomira Mārtiņa tēva māsa, jauna meita Anna. Drīz pēc tam nomira darba meita, kas ik pārnedēļas tika sūtīta muižas gaitās. Tanī pašā dienā nomira Mārtiņa tēva māte, un abas tika vienā dienā apglabātas. Kādu nedēļu vēlāki nomira Mārtiņa tēva tēvs. - Pavisam sērgai krita par laupījumu septiņi cilvēki Remešu mājās, t.i. puse no visiem šīs mājas iedzīvotājiem.

          Brīnums gan, ka visus māju iedzīvotājus nenopļāva šī briesmīgā sērga. Jo visi gulēja vienā lielā istabā. Vienu istabas kaktu ieņēma saimnieks ar savu sievu. Pretīm, otrā kaktā pie lielas krāsns bija saimnieku vecāku vieta. Bet abos pārējos kaktos - abu muižas kalpu lielās gultas, jeb vietas, kā viņas toreiz sauca.

          Mārtiņa māte pēc vecmāmiņas aiziešanas uzstājās, laikam uz ārsta ieteikšanu, ka visiem veselajiem jāpāriet pretējā istabā, kuru no lielās istabas šķīra tā saucams priekšnams, savienots ar uguns vietu un rovītī - ar māliem apmestu jumtiņu, ko sauca par "rovi". Mārtiņa tēvs līdz ar puisi visu šo laiku bija aizņemti ar zārku taisīšanu. Visi citi, kas nenomira, vieglākā mērā saslima ar holeru. Tāpat Mārtiņš, kā viņa vecāki saslima, bet pārnesa to vieglāk, pateicoties daktera zālēm un ievērojot dieti, pēc daktera priekšrakstiem.

          Jāpiemin vēl savāds brīnišķīgs gadījums, ko piedzīvoja "Remešu" māju iedzīvotāji un ko mazais Mārtiņš vēl dzīvi atminas. Kad netālās kaimiņu mājās "Mūrniekos" holeras sērga plosījās, bet "Remešu" mājās šī nežēlīgā, ļaunā viešņa vēl nebija iebrukuse, melns āpšu šunelis Taksis nosēdās vārtos pie mājām, uz celiņa, kas veda no "Remešu" mājām uz kaimiņu "Mūrnieku" mājām, it kā kādu gaidītu pa vārtiņiem ienākam. Uzreiz Takšelis sāka nikni riet un skriet pa celiņu uz Mūrnieku māju pusi. Noskrējis kādu ceturtdaļu versti pa celiņu šunelis nāca atpakaļ ņurdēdams un arvien atpakaļ skatīdamies. Tad atkal šunelis Takšelis nosēdās vārtiņos, kad saule nogāja, un visu nakti bez apstāšanās skrēja dzīvojamai ēkai apkārt un pa celiņu, un visu nakti līdz saule lēca pavadīja vienā riešanā. Mārtiņa vecāki, kā arī mājnieki domāja ka šunelis ir traks, un tādēļ sprieda, ka Takšelis ir jānošauj. Vienu nakti, svētdienas vakarā meitas bija Takšeli uzvākušas pie sevim uz laidara virsu, kur viņas gulēja sienā vēl Novembra mēneša beigās. Pulksten vienpadsmitos Svētdienas vakarā uzreiz bija tāds troksnis, it kā būtu ēka apkritusi, jeb vairāk malkas grēdas apgāzušās, tā ka visi kas gulēja uztraucās no miega, domādami, ka būšot kāda ēka no vecuma sabrukuse jeb vētras sagrauta. Mārtiņa tēvs iededzinājis vējlukturi, uzmodinājis puisi, kuram piebiedrojušies abi kalpi, gājuši skatīties, kas noticis, bet nekā nav atraduši kas būtu sagruvis vai apgāzts. Tik Mārtiņa tēva tēvs teicis citiem, kas no lielā trokšņa un visas dzīvojamās ēkas satricināšanas bija atmodušies: "Tas jau būs laikam tas koleris, kas mūsu mājās ielauzies un laikam mēs vecie gan izgrūsim (mirsim)".

          Šo dīvaino parādību Mārtiņa nelaiķa māte līdz pat savai nāves stundai nevarēja aizmirst, un daudzas reizes to atkal atkārtoja, tulkodama to, kā likteņa papriekšsludināšanu, ka "Remešu" mājām draud sērga un māju nopostīšana, jo nākošā gadā lielkungs uzteica Mārtiņa tēvam un pavēlēja nomesties mežā un būvēt sevim jaunas "Remešu" mājas uz tā saucamā Kukauņu kalna[3].

          Šis kalns un tā apkārtne bija apauguši ar bieziem alkšņa krūmiem un retiem bērziem kuros atradās ļoti daudz čūskas, jeb kā Kurzemē, Aizputes apriņķī, viņus dēvē, ļoti daudz kukauņu, no kam šis placis - vairāk kā 100 pūrvietu - bija dabūjis savu nosaukumu. Krūmi bija tik biezi, ka cūku, kas bija dzemdējuse sivēnus, saimnieki meklēja trīs dienas, līdz atrada kādā biežņā.

          Dzīvojamās ēkas sienas grāfs lika uzbūvēt uz paša Kukauņu kalna. Visu iekšēju ietaisi vajadzēja Mārtiņa tēvam uzņemties un izdarīt uz sava rēķina, kaut gan grāfs bija apsolījis ierīkot dzīvojamo ēku pilnīgi pēc vajadzības.

          Tā, ka labība jaunā plēsuma zemē izauga ļoti vāji, tad jaunās "Remešu" mājās, uz tā saucamā Kukauņu kalna, vecāki dzīvoja lielā nabadzībā un dažreiz neesot pat maizītes bijis. Turpretim "Remešu" māju divi kaimiņu saimnieki, kuru mājas atradās katrā pusē no jaunām tiko uzceltām mājām, izturējās ļoti naidīgi pret jauno iebūvieti tamdēļ, ka šīs mājas uztaisītas uz meža gabalu, kuru viņi abi bija lietojuši līdz šim kā ganīklu, itin kā jaunais saimnieks pats no laba prāta un ar savu gribu būtu uzmeties Kukauņu kalna mežā.

          Grāfs Lamsdorfs pa to pašu laiku izpostīja līdz ar Mārtiņa tēva mājām vēl kādas piecas mājas, sākot no muižas robežām līdz pat pagasta robežām. Visur nopostīto māju vietā tika uztaisītas kazarmes priekš muižas zemes kalpiem. Pavisam, vairāk kā desmit mājas Laidus pagastā žēlīgais grāfs izpostījis un izpostītu māju zemi pievienojis vai muižas, vai mazo muižu laukiem, jeb uzbūvējis kazarmes priekš muižas zemes kalpiem.

          Mazais Mārtiņš savā bērna nodabā gan priecājās, ka nu nevajadzēja nejēdzīgi iekalt galvā vācu vokābuļus. Jo sākot no Novembra mēneša 1853. gada, kad negantā holeras sērga plosījās "Remešu" mājās, neviena bērna no "Remešu" mājām nebija atļauts sūtīt uz pagasta skolu. No pavasara sākot, visu 1854. līdz 1855. gadam, Mārtiņam vajadzēja vasarā lopus ganīt un ziemā palīdzēt pie mājas darbiem. Vasaru, kad lielie strādnieki pēc pusdienas atpūtās, mazajam Mārtiņam ar diviem ganiņiem vajadzēja lasīt uz nocirstā meža žagarus un saknes un kraut čupās, lai pēcāk vai nu tās mājās vestu un izlietotu kā kurināmu, jeb turpat uz lauka sadedzinātu. Šāda žagaru un sakņu lasīšana dažureiz bija ne bez briesmām, jo zem saknēm un žagariem bieži atradās zalkši (čūskas).

PILSĒTAS SKOLA.

          No 1855.gada sākuma Mārtiņš Remiķis apmeklēja atkal pagasta skolu un ne tik vien ziemā, bet arī vasarā un atkārtoja pēc pusotra gada izpalikšanas savu skolas gaitu, tulkodams pēc vācu "Preuss Kinderfreund" uzdotus gabalus. Kad jau vairāk reizes bija šos tulkojumus atkārtojis un ari vācu valodā tik tāļi ievingrinājies, ka varēja lasīto saprast tad Mārtiņš lūdza vecākus sūtīt viņu uz pilsētas skolu, vai uz Aizputi jeb Kuldīgas apriņķa skolu.

          Mārtiņš līdz ar vecākiem bija Aizputē, tā saucamā Jāņu tirgū, kas ik gadus tiek noturēts minētajā pilsētā 23. Jūnijā. Tirgus dienā vecāki aizveda 14 gadus veco dēlēnu pie Aizputes apriņķa, jeb Kreisskolas inspektora, kas paekzaminējis zēnu vācu valodas diktātā un rēķināšanā, pasacīja zēna vecākiem, ka viņš Mārtiņu var pieņemt pat uzreiz otrajā klasē. Tā zēns iestājās Augusta mēnesī 1861. gadā Aizputes Kresskolā, kur viņš drīz vien iepazinās ar Sprici Treulandu, Rokaišu pagasta krodznieka dēlu, jau Dieva mierā tagad aizgājušo Brīvzemnieku - pazīstamo rakstnieku un tautas darboni, un Laubes Indriķi. Pēdējais gan Kreisskolu neapmeklēja, bet ņēma pie inspektora Koehlera privātstundas.

          Inspektors Koehlers bija iz Vācijas Gettingenes pilsētas. Gettngenes augstskolā bija studējis teoloģiju vai filosfiju, bet savas studijas tur nepabeidzis. Nonācis Kurzemē, notaisījis pie Tērbatas universitātes kreisskolotāja eksāmenu un pēc tam iecelts no kuratora Aisputes apriņķa kreisskolā par inspektoru. Koehlers bija ļoti labs pedagogs un krietns skolotājs, vispusīgi izglītots cilvēks. Viņš savā skolā izņēma daudz vairāk cauri, nekā pēc programmas bija priekšrakstīts. Tā matemātiku Aizputes otrā klasē mācīja, ne tik kā pēc programmas noteikts, ne vien planimetriju un stereometriju un algebrā "Quadratische und Cubische Gleichungen" (Kvadrātiskas un Kubiskas vienādības.)

          Pavisam stundas kreisskolā iesākās pulksten astoņos no rīta, trīs stundās inspektors izņēma visus priekšmetus. Ari krievu valodas mācībai, Kreisskolā tika veltītas ik dienas 2 stundas, no pulksten vienpadsmitiem līdz pusdiviem, ar pusstundu priekš brokastas. Tiesa, 1862. gadā krievu valodas skolotājs ziemas sākumā nomira ar ūdens sērgu, caur ko visu to semestri līdz Augustam krievu valodas stundas nebija. Skolotājs, kas no Ebriešu elementārskolas gribēja izpildīt mirušā krievu valodas skolotāja vietu, pēc kādas nedēļas vairs nenāca stundas dot, jo skolas zēni, visvairāk ēbreju zēni taisīja visādu troksni un skandalu krievu valodas stundās. - Tā šis mācību priekšmets izpalika.

          Inspektors Koehlers kā labs filologs deva arī privātstundas senajās valodās un zēni, kas ilgāki ņēmuši pie inspektora privātstundas latīņu un grieķu valodās, tulkoja Homeru, Ovidu, Vergili, t.i. rakstniekus, kurus senākās kroņa ģimnāzijās lasīja trešajā un otrajā klasē, jeb terciā un sekundā. Cītīgākie skolas zēni no Aizputes kreisskolas bija tik labi sagatavoti, ka varēja iestāties Jelgavas ģimnāzijā uzreiz otrajā klasē - "sekundā".

          Kad Mārtiņš apmeklēja Aizputes apriņķa skolu, inspektors sagatavoja abus savus dēlus uz iestāšanos Jelgavas ģimnāzijas otrā klasē. Līdz ar saviem dēliem inspektors atļāva ņemt dalību papildus mācībās, pie tās pašas reizes ari citiem, par ļoti mērenu piemaksu. Pie tam divi stundas nedeļā par tikai 8 rub. pusgada semestrī. Šais privātstundās piedalījās arī Mārtiņš, sagatavodamies uz iestāšanos ģimnāzijā. Pēc viena gada Aizputes skolas apmeklēšanas Mārtiņa vecāki gan bija spiesti trūcīgās rocības dēļ dēlēnu izņemt skolas, jo nespēja samaksāt ne kostes, ne skolas naudu, kaut gan pirmā iztaisīja tik 40 rubļi gadā un otrā 20 rub., un bez tam kādi rubļi par grāmatām.

          Tā ka mācītājs Katterfelds sarunās grāfam Lamsdorfu bija minējis "Remešu" saimnieka dēlēnu kā čaklu un apdāvinātu skolēnu, par ko viņam esot teicis viņa labs draugs, Aizputes kreisskolas inspektors, tad grāfs gribējis zēnu redzēt un licis to vecākiem aizvest pie viņa uz muižu. Māte, kas sevišķi rūpējusies par Mārtiņa sūtīšanu skolā, to ari aizveduse pie grāfa. Tas zēnu ekzaminējis krievu valodas zināšanā, pie kam neprecētā grāfa māsa kontese K. bijusi klāt. Kad māte ar zēnu gājuse uz mājām, tad grāfiene - kā ļaudis viņu sauca, (grāfs L. bija atraitnis, jo sieva viņam mira kādus gadus priekš tam) lika Mārtiņa māti pie sevim aicināt un prasījusi viņai, vai viņas dēls jau apmeklējot Aizputē apriņķa skolu un kad domājot šo skolu beigt. Uz to Mārtiņa māte atbildējuse, ka līdzekļu trūkuma dēļ zēns nevarot ilgāki skolu apmeklēt. Izzinājuse no Mārtiņa mātes cik par skolu un kosti kopā gadā jāmaksā, grāfiene iedevuse mātei 60 rub.. - Pieteikusi vēl, ka viņa maksāšot par kosti pati, bet lai nekādā ziņā neņemot zēnu iz skolas, līdz tas nebūs beidzis šīs skolas kursu. Un tā šī patiesi žēlīgā kundze visu šo laiku, kamēr Mārtiņš atradās Kreisskolā, maksāja par viņu kostes un skolas naudu no 1862 līdz 1863 gadam ieskaitot. Tad Mārtiņš ar labām sekmēm nobeidza Kreisskolas kursu, bez kā vecākiem un grāfienei Lamsdorfai būtu par ko sacījis. Pēdējā, kad Mārtiņš aizgājis pie viņas un parādījis "Zeugniss fon der Hasenpoth schen Kreis-Schule" par eksama nolikšanu, bijusi ļoti pārsteigta un prasījuse zēnam, ko viņš pēc skolas beigšanas gribot iesākt. Kad zēns nekā nezinājis atbildēt, tā apsolījuse viņam vēl apgādāt pienācīgu vietu.

          Vēl te jāpiemin kāds notikums.

          Kad kādu laiku priekš kursa beigšanas grafiene Lamsdorfa rakstījuse inspektorim Koehlerim, ka gribētu Mārtiņu Remiķi sūtīt pēc apriņķa skolas  beigšanas ģimnazijā un ļaut tam apmeklēt kādu augstskolu, inspektors Koehlers uzaicināts izteikt savas domas šajā lietā, rakstījis grafienei, ka latviešu zemnieku bērniem pietiekot ar apriņķa skolas mācībām un neesot vajadzības ne pēc ģimnazijas ne augstskolas. Grāfiene L. tad ari šo inspektora K. padomu ievēroja.

          Inspektora dēli, ko viņu tēvs līdz ar citiem bija sagatavojis uz ģimnazijas otro klasi, iestājās Jelgavas ģimnazijā. Vecākais trešā (terciā) un jaunākais otrā klasē (sekunda). Bet savam skolēnam Mārtiņam Remiķim inspektors Koehlers pasacīja, ka viņš esot rakstījis Mārtiņa labdarei, grafienei, ka ar kreisskolas mācību Mārtiņam pilnīgi pietiekot, jo varot jau ieņemt vai nu skrīvera vietu pie kāda barona, vai ari pagasta skolotāja vietu, bet ģimnaziju apmeklēt un studēt pavisam neesot vajadzības latvietim.

          Toreiz 60-os gados, izgājušajā gadu simtenī, ienākuši Kurzemē iz ārzemēm, vācieši neturēja par vajadzīgu daudz maz iepazīties ar tās zemes valodu, kurā bija apmetušies uz dzīvi, jeb ar valsts valodu. Kad inspektoram Koehleram bija kādas darīšanas ar latviešu zemniekiem, no pēdējiem ko pērkot, tad skolēnam Mārtiņam vajadzēja būt par tulku. Tikai pēc kādiem gadiem, kad Mārtiņš Remiķis, kā Pēterburgas universitātes historiko-filoloģiskās fakultātes students, pārbraucis pa vasaras brīvlaiku pie saviem vecākiem, apmeklēja inspektoru, Mārtiņš redzēja, ka inspektors bija iesācis mācīties latviešu un krievu valodas un uzcītīgi lasīja "Latviešu Avīzi" un "Rižskij Vestņik".

          Starp citu inspektors Koehlers Mārtiņam Remiķim prasīja, vai tiesa, ka Peterburgā esot kāda latviešu kliķe, kas izturoties ļoti naidīgi pret vāciešiem? Par ko viņš ļoti brīnoties, jo vācieši tik lab, kā pastāvīgie Kurzemes iedzīvotāji, tā arī iz Vācijas ienākušie taču rūpējoties, cik tas viņu spēkos esot, par latviešu izglītību un attīstīšanos. Arī viņš (Koehlers) ar saviem latviešu skolēniem esot arvienu bijis ļoti mierā, jo starp viņiem esot bijuši čakli un apdāvināti zēni. Remiķis atceras: "Raudzīju inspektoru K. apmierināt, ka Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un citi Pēterburgas Latviešu avīzes bijušie izdevēji un līdzstrādnieki (minētā avīze pēc divu gadu iznākšanas no 1864.-1866. gadam bija uz Baltijas baronu un baznīckungu daudzkārtīgām sūdzībām un denuncijam no valdības aizliegta) nesot nekādi "vāciešu ēdēji", bet par tādiem viņus bija izdaudzinājuši vācu Baltijas guberņās iznākošie vācu laikraksti".

STUDIJAS.

          Mārtiņa Remiķa pabalstītāja, kas par viņu maksāja skolas un kostes naudu, grāfiene Lamsdorfa apgādāja viņam mājas skolotāja vietu pie kāda barona Osten-Sakena Aizputes muižā. Mārtiņam bija jāmāca un jāuzskata barona 6 gadu vecais dēlēns. Lone gan nu liela nebija, pavisam 120 rubļi gadā. Otrā gadā gan barons pats no sevis pielika 20 rub., tā ka jau iznāca 140 rub. gadā. Ar zēnu vajadzēja ik dienas nodarboties tik divi stundas, no desmitiem līdz divpadsmitiem pusdienā. Brīvo laiku Mārtiņš Remiķis izlietoja priekš pašmācīšanās, pie kam piegrieza lielāku vērību vecām valodām un matemātikai.

          Par mājskolotāju Mārtiņš palika līdz 1866.gada Jūlija mēnesim. Bet tad aizbrauca uz Pēterburgu, lai varētu tālāki izglītoties. Grāfiene Lamsdorfa teicās uz priekšu M.R. pabalstīt, piebilsdama gan, ka Pēterburgā latvieši topot par vācu pretiniekiem un ienaidniekiem. Arī baroneses Osten-Sakenas tēva brālis, barons Korfs  piesolīja Mārtiņam no savas puses pabalstu, ja tas brauktu uz Tērbatas universitāti un tur studētu teoloģiju, uz ko M.R. neiegāja. Pēterburgā Mārtiņam dzīvoja tēva brālis, fabrikas strādnieks, kas toreiz strādāja kroņa papīra naudas un citu vērtspaīru izgatavošanas ekspedīcijā (ekspedicija izgatovļeņija gosudarstvenih bumag) un palnīja 25 rub. mēnesī.

           Tā M.R. samaksāja Aizputes apriņķa skolas krievu valodas skolotājam par privātstundām, ko bija ņēmis no tā, lai sagatavotos uz iestāšanos ģimnāzijā, un nonāca pie sava tēva brāļa ar 55 rubļiem kabatā. Jau Augusta mēnesī un Septembrī M.R. notaisīja pie Pēterburgas Universitātes māju skolotāja eksāmu latīņu un grieķu valodās, un pēcāki arī matemātikā, lai nebūtu pie (kara dienesta) lozēm jāiet un varētu kādas privātstundas dot. Dzīves apstākļi gan Mārtiņam pie tēva brāļa bija ļoti grūti. Viņš ar tēva brāli un vēl diviem latviešu ekspedīcijas strādniekiem dzīvoja nelielā kambarī, par kuru maksāja 7 rub. mēnesī: Abi strādnieki maksāja katris 2 rub. un Mārtiņš ar tēvoci 3 rub. Bet stundas krievu valodas nepilnīgas prašanas dēļ Mārtiņš Remiķis vēl nevarēja dot. Tāpat nākošā pavasarī neizdevās notaisīt abitureksāmu pie vienas no Peterburgas kroņa ģimnāzijām. - MR pelnījās ar norakstīšanu; bez tam māte viņam atsūtīja 50 rubļus, kurus tā bija aizņēmusies no Mārtiņa agrākā maizes tēva, barona S. Bez tam caur profesoru ieteikšanu, kas ekzaminēja M.R. vecās valodās, Tautas apgaismošanas ministra palīgs, vēlākais ministrs grāfs izgādāja viņam palīdzību no ministrijas - 120 rubļus, priekš sagatavošanās uz ģimnazijas beigu eksamu.

          Beigu eksāmu MR ari nolika, pie Peterburgas 6. ģimnazijas, bet Augustā neiestājās viss universitātē, bet pieņēma mājas skolotāja vietu Ostrovas apriņķī, Pleskavas guberņā, pie muižnieka Galenko, lai sagatavotu viņa vecākos dēlus uz iestāšanos ģimnāzijā - par 20 rub. mēneša algas. Šinī vietā MR cerēja palikt vienu gadu un pēcāki iestāties universitātē. Bet tad dabūja no pazīstama mecenāta iz Pēterburgas, P. kunga, vēstuli, kurā viņu uzaicina braukt uz Pēterburgu iestāties universitātē, un dot viņa radiniekam, kas apmeklēja vācu baznīcas Pētera skolu un atradās 6-tā klasē, grieķu un latīņu valodas privātstundas, piesolot tās algot ar 20 rubļiem mēnesī.

          P. vēstuli izlasījis Mārtiņš Remiķis uzteica muižniekam Galenko savu mājskolotāja vietu un brauca uz Pēterburgu, kur nonāca Decembra mēneša beigās 1869.gadā. Tā ka universitātē kā studentam vairs nebija iespējams iestāties, tad MR iestājās kā brīvklausītājs historiko-filoloģiskajā fakultātē, kur klausījās ar studentiem profesora lekcijas. Maija mēnesī notaisījis līdz ar pirmā kursa studentiem trijos priekšmetos eksāmu, MR tika ieskaitīts par studentu un dabūja no universitātes stipendiju 15 rub. mēnesī.

          Tā ka MR līdzekļu nebija un nekādu pabalstu no neviena nedabūja, tad viņš nodarbojās ar stundu došanu, lai sagādātu vajadzīgos līdzekļus. Kad Remiķis notaisīja ekzāmu no otrā uz trešo kursu, tad historiska-filoloģiskā fakultāte piesprieda viņam tā saucamo "ķeizara stipendiju" - 25 rub. mēnesī. Bez tam caur studentu inspektora rekomendāciju Remiķis  1870 gada Septembrī tika pieņemts Pēterburgas Cenzūras virsvaldē (Glavnoje Upravļeņije po ģelam pečaķi) ar 20 rub. mēneša algas. Viņam vajadzēja lasīt latviešu avīzes, kas iznāca Rīgā un Jelgavā, pavisam skaitā kādas trīs jeb četras, un par avīžu saturu mutiski ziņot toreizējam Cenzūras virsvaldes darbveim (ģeloproizvoģiķeļ) B. - Tā ka bez kroņa stipendijas un nodarbošanās Cenzūras virsvaldē MR vēl nodarbojās ar privātstundu pasniegšanu, tad  viņš ieņēma mēnesī līdz 70 rubļiem, un pat vēl vairāk. Un tagad varēja saviem trūcīgiem vecākiem kādu summiņu atlicināt un sūtīt[4].- Tā ka latviešu valodā sāka katru gadu iznākt ar vien vairāk avīzes un jau arī kādas teātra lugas tika no Baltijas iesūtītas Dramatiskai cenzūrai, kas kā nodaļa atradās pie Cenzūras virsvaldes, tad arī lonē Remiķis vēlāk tika paaugstināts līdz 50 rub. mēnesī, bet tas jau bija 1873.gadā, kad  Mārtiņš Remiķis beidza savas studijas universitātē.

SKOLOTĀJS.

          Pēc augstskolas beigšanas Mārtiņš Remiķis gribēja iestāties par veco valodu skolotāju pie Aleksandra ģimnāzijas Rīgā, bet bija nokavējis universitātes diploma un citu dokumentu iesūtīšanu kuratoram. Kad viņš, braukdams caur Rīgu uz Pēterburgu, piegāja pie toreizējā kuratora Žerve (Scherwe), tad dabūja no tā zināt, ka veco valodu skolotāja vietu pie Aleksandra ģimnāzijas jau ieņēmis cits. Kurators piesolīja Remiķim skolotāja vietu pie Rēveles ģimnāzijas, no kuras pēdējais atsacījās, cerēdams dabūt skolotāja vietu pie kādas no Pēterburgas vidus mācības skolām.

          Nonācis Pēterburgā, viņš griezās pie Pēterburgas mācību apgabala kuratora, no kura dabūja zināt, ka Pēterburgā esot vēl tikai viena veco valodu skolotāja vieta svabada, pie Vedenskajas četru klašu proģimnāzijas, kas atronas ”Pēterburgas pusē”. Remiķis tad arī šo vietu pieņēma, kur ik nedēļas deva sešpadsmit stundas latīņu un grieķu valodās. Bez tam vēl Remiķis nodarbojās, kā senāki Cenzūras virsvaldē ar latviešu preses lietām. Vadenskajas  proģimnāzija tika pēcāki paplašināta par pilnīgu ģimnāziju.

          Pēc Vedenskajas ģimnāzijas inspektora nāves Mārtiņš Remiķis 1885. gada 1. Janvārī tika no kuratora iecelts par inspektoru šajā ģimnāzijā. Var pieminēt, ka kādus divus gadus iepriekš viņš bija atsacījies no piedāvātās inspektora vietas Novgorodas ģimnāzijā. Inspektora vietu pie Vedenskajas ģimnāzijas Remiķis izpildīja līdz vasarai 1903. gadā, kad pēc grūtas slimības plevrīta un reimatisma un pēc pieaugoša darba cenzūrā viņš bija spiests atsacīties no inspektora vietas un palika tik par veco valodu skolotāju ar divpadsmit stundām nedēļā. Skolotāja vietu Remiķis atstāja 1904 gada, kad darbi Cenzūras Virsvaldē ļoti pavairojās un viņam tika lone paaugstināta. Kurators piedāvāja Mārtiņam Remiķim arī direktora vietas ģimnāzijās provinces pilsētās, starp citām Novgorodā, Petrozavodskā un Arhangeļskā. Bet viņš atteicās no visām šīm vietām, cerēdams dabūt direktora vietu kādā no Pēterburgas kroņa ģimnāzijām.

          Kad Vedenskas ģimnāzijas direktors Čitakov (Torhistakow) pēc 35 gadu nokalpošanas, atstāja savu vietu, tad viņš cerēja, ka tiks iecelts par direktoru minētā ģimnāzijā. Toreizējais kurators to arī apsolīja, un stādīja Remiķi priekšā, kā kandidātu uz direktora amatu. Bet ministrs grāfs D. neatrada par iespējamu apstiprināt Remiķi kā luterticīgu par direktoru ģimnāzijā, kurā atronas māsu baznīca. Tādēļ ministrs prasīja no Remiķa, lai viņš pieņem krievu ticību, jo citādi neesot viņam iespējams apstiprināt viņu par direktoru. Kurators gan bija citās domās un Remiķim teica, ka viņš, kurators, citu kandidātu nelikšot priekšā uz direktora vietu, jo neieskatot konfesijas jautājumu par šķērsli, lai varētu izpildīt direktora vietu. Tā veselu pusgadu inspektors Remiķis, izpildīja direktora vietu, atsacīdamies mainīt konfesiju. Ministrs grāfs D. pēdīgi Septembra mēneša beigās iecēla Narvas ģimnāzijas direktoru Davidenkovu par Vedenskas ģimnāzijas direktoru. Un ar to šis priekš Remiķa un kuratora K nepatīkamais jautājums  izbeidzās.

          Vispār jau Aleksandra II valdīšanas laikā luterticīgus iecēla par direktoriem ģimnāzijās pie kurām atradās baznīcas. Savukārt katoļticīgus pat par inspektoriem nepielaida vidusskolās. Šī konfesijas šķirošana un nekrievu konfesiju ierobežošana sasniedza savu kulminācijas punktu tieši Aleksandra III valdīšanas laikā.

          Remiķis izstājās iz dienesta ģimnāzijā 1904. gadā, īsi priekš revolūcijas Krievijā. Tās notikumos ne tikai augstskolu jaunekļi un jaunavas  piedalījās, bet arī vidusskolu un pat pilsētas elementārskolu zēni un meitenes. (Tikai jāpiemin, ka viņi šajos notikumos dalību ņēma pa savam, un rīkojoties pēc savas saprašanas.) Tā Vadenskajas ģimnāzijā Remiķa pēcnācēju T, kas iz Vologdas pilsētas bija pārcelts par inspektori, piekāva viņa paša skolnieki. Šīs ģimnāzijas direktoru ģimnāzisti bija neganti visādi nolamājuši un pēdīgi, pie direktora un inspektora korteļa ķēķa durvīm bija noliktas ar pulveri pildītas bumbas. - Tās eksplodēdamas ievainoja abu korteļu ķēkšas.

CENZORS.

          Mana darbība Cenzūras Virsvaldē ilgusi no Septembra mēneša 1870.g. līdz 12 jūnijam 1917.gadā, kopā gandrīz 47 gadus, kad cenzūras virsvalde no Pagaidu valdības tika likvidēta un cenzūra vispārīgi atcelta.

          Darbā tiku uzaicināts caur Cenzūras Virsvaldes darba valdi (lietvedi Bogifehticki), kad biju vēl Petrogradas universitātes Filoloģijas fakultātes trešā kursa students - 1870.gada septembrī. Tolaik vajadzēja lasīt trīs jeb četras Rīgā iznākošās latviešu avīzes. Un ja es ievērotu kaut ko, uz ko būtu jāgriež vērība, tad man pienācās tulkot tādus rakstus krieviski un likt Bogifehtickim priekšā. (Par to saņēmu 20 rub. mēnesī. Tā kā es tai laikā, kā students saņēmu ari Ķeizara stipendiju 25 rub. mēnesī, bez tam pasniedzu privātstundas un dzīve tolaik Petrogradā bija lētāka, kā tagad, tad jau varēju nosūtīt nedaudz naudas saviem ne pārāk turīgajiem radiniekiem - zemniekiem Kurzemes guberņā.)

          Bogifehtickis savukārt par manis atrasto ziņoja cenzūras Virsvaldes priekšniekam Pošjuņevam. Pošjuņevs bija pirmais Cenzūras Virsvaldes priekšnieks, kas minēto virsvaldi pārvaldīja no pašas viņas dibināšanas. Ja nemaldos, tad cenzūras virsvalde tika dibināta ķeizara Aleksandra II valdīšanas laikā 1866.gadā jeb kādus gadus agrāki. Bez latviešu avīžu lasīšanas manim uzdeva lasīt arī dramatiskai cenzūrai  iesūtītās latviešu lugas, kuras pirmajos manas darbības gados bija diezgan maz. (Kopā ar mani Cenzūras virsvaldē dienestā iestājās arī Petrogradas Pareizticīgo semināra students M., dzimis igaunis, kuram bija uzdots iepazīties ar igauņu valodā iznākošajiem izdevumiem.)

          Lēmums uzraudzīt avīzes, grāmatas un teātra lugas, kas parādās latviešu un igauņu valodā, pēc Cenzūras virsvaldes priekšnieka vārdiem, izrādījies nepieciešams tāpēc, ka šī virsvalde jau tolaik saņēma daudzas sūdzības no Baltijas novada vāciešiem, īpaši baroniem, muižniekiem un luterāņu mācītājiem.

          Vispār jau pagājušā gadsimta (19.gs.)  septiņdesmitajos gados latviski iznāca ne pārāk daudz latviešu grāmatu un tikai trīs dienas avīzes. Taču ar katru gadu latviešu avīžu un grāmatu skaits pieauga, līdz mūsu gadsimta sākumā jau bija saskaitāmas jau 11. No tām 6 katru dienu iznākošas un 5 nedēļas avīzes. Savukārt latviešu grāmatu skaits jau izauga līdz vairākiem simtiem, bet dramatiskā literatūra pēdējos gados arī tālu pārsniegusi simtu. Pēc maniem datiem, 1910. gadā bija uz Dramatisko cenzūru atsūtītas 136 lugas, vairums no tām tulkotas no vācu un krievu valodām; tāpat arī no - franču, angļu, itāļu un zviedru valodām; kā arī vairāki oriģināli latviešu autoru darbi. Īpaši labs latviešu dramaturgs bija nelaiķis Blaumanis, no kura drāmām divas- trīs tika pārtulkotas arī krieviski. - 1911.gadā Dramatiskajai cenzūrai tika iesniegtas 156 lugas; 1912. - 145 lugas; 1913. - 112 lugas; 1914. gadā gan tikai 83 lugas; 1915. gadā tikai 40 lugu, bet 1916. gadā iesūtīto lugu skaits samazinājās līdz 39. )

          Tādu ievērojamu dramatiski cenzūrai nododamu darbu skaitu var izskaidrot ar to, ka Baltijas novadā teātra izrādes notika ne tikai pilsētās, bet arī laukos, kur uzstājās aktieri - zemnieki visbiežāk pagastu skolotāju vai rakstvežu vadībā. Reizēm inteliģenti māju īpašnieki, vai rentnieki kāpa uz skatuves kā aktieri.

          Līdz 1907. gadam, kamēr lietuviešu valodā grāmatas gandrīz netika izdotas, jo latīņu - poļu šrifts bija aizliegts, bet ar kiriļicu poļi, bet īpaši katoļu garīdzniecība nevēlējās grāmatas un avīzes izdot. Tās nedaudzās grāmatas, kuras drukāja Vācijā, Austrumu Prūsijā, Cenzūras Virsvaldē uzdeva pārskatīt man. Šīs grāmatas tika drukātas ārzemēs vācu gotu burtiem. Kad šis aizliegums tika atcelts, liekas tas notika 1907.gadā, tad avīžu uz žurnālu caurskatīšana, kuri pēkšņi sāka iznākt  vērā ņemamā skaitā, no Cenzūras Virsvaldes tika uzticēta Zinātņu Akadēmijas bibliotekāram, Pēterpils universitātes lietuviešu valodas docentam,  E.Volteram[5].

          Pieaugot darba apjomam, caurskatot latviešu grāmatas, avīzes un dramatiskus darbus, Cenzūras virsvalde pamazām palielināja manu atalgojumu un 1907.g. iedeva man palīgu. Jo beidzamos 10 gados Petrogradā vien iznāca vairākas latviešu avīzes.

          Pavisam pie Cenzūras Virsvaldes nodienēju 47 gadus - no septembra mēneša 1870. gadā līdz minētās virsvaldes likvidācijai 12-tam Jūnijam 1917. gadā. Pēdējos trīs gadus es līdz ar savu palīgu Dišleru[6] izpildīju pie Pēterburgas Cenzūras komitejas Latviešu valodas kara cenzora vietu. Tas bija no 1. februāra 1914. līdz 1. martam 1917. gadam - kad es līdz ar manu palīgu un citiem civilierēdņiem, kas izpildīja minētās komisijas kara cenzora amatu, tikām visi atlaisti no kara cenzūras, kurā tika atstātas tikai nedaudz militārpersonas. Pēc kādiem 3 1/2 mēnešiem 15. jūnijā 1917. gadā likvidēta (slēgta) Cenzūras virsvaldes minētā valde, kurā es izpildīju latviešu cenzora uzdevumu,  bez maz 47 gadus no septembra 1870. gada līdz 15. jūnijam šinī 1917. gadā. (Tiesa, tagad, pēc galvenās pārvaldes drukas lietās likvidācijas šī gada 15 jūnijā, es, kurš strādājis visu šo laiku līguma darbu, nevaru pretendēt ne uz kādu atlīdzību, vai uz pensiju. Lai arī šajā laikā nomainījušies 13 Galvenās pārvaldes priekšnieki un vairāki valdnieki.)

*  *  *

          Mans pirmais priekšnieks Cenzūras Virsvaldes darbvedis Bogifehtickis bija humāns, izglītots cilvēks, caur kura vidutājību man bija iespējams tolaiku Pēterburgā no Krajevska rediģētajā krievu dienas avīzē "Goloss" nodrukāt kādus rakstus par Pēterburgas latviešiem, viņu dzīvi tieksmēm galvaspilsētā, kā arī par latviešiem Baltijā. Agrāk, pirms manim bija jau iespiedis kādus rakstus minētā krievu avīzē Pēterburgas juridiskās Fakultātes students latvietis Kuzņecovs. Minētais darbvedis Cenzūras Virsvaldē Bogifehtickis kādus gadus pēc manas iestāšanās Cenzūras Virsvaldē zaudēja savu vietu, kad nāca gaismā, kad vienā no viņa izdotā žurnālī bija nodrukāts pēc toreizējās valdības ieskatiem liberāls raksts. Pēc B lietveža darba vietā nāca kāds censonis bez augstākās izglītības Adinajevskis, kas tādēļ, ka pats nebija baudījis augstāku izglītību, nelabvēlīgi skatījās uz visiem universitāti beigušiem censoņiem. Bez tam darbvedis Adinajevskis bija izveicīgs un izmanīgs, kas visās lietās ievēroja vienīgi savas personīgās intereses.

          Par visiem šiem 47 gadiem, kamēr darbojos cenzūras virsvaldē, bija kādi 13 šīs iestādes priekšnieki. Gandrīz katram bija savas iedomas par cittautiešiem, un no tā daudz kas bija atkarīgs. Tomēr visvairāk bija atkarīgs no tā, kā uz to skatījās III nodaļa, jeb Žandarmērijas pārvalde. - Tā katru reizi Žandarmērijas Virsvaldei vajadzēja paprasīt lokālai žandarmērijas valdei, vai iesniegtais lūgums jaunas avīzes koncesijas lietā var tikt ievērots. Pie tam, ja vietējā žandarmērijas valde ziņoja, ka koncesijas lūdzējs politiski uzticīga persona, tai tika dota atļauja avīzi izdot.

          Atminos, ka mans pazīstamais jeb biedris no studijas laika Pēterburgas universitātē A.Vebers iesniedza lūgumu Cenzūras Virsvaldei, lai dabūtu atļauju izdot jaunu avīzi latviešu valodā, tad, ievērojot to, ka Vebers tika pieskaitīts pie - tā saucamiem jaunlatviešiem, kurus toreiz valdība, jeb labāki sakot Baltijas vācieši neieredzēja un cik tiem bija tas iespējams pie valdības denuncēja un visādi spaidīja, tad devu draugam Veberim labāku padomu, tā saucamos Kurzemes brīvlaišanas svētkos uzstāties ar patriotisku runu. Nelaiķis A.Vebers tā arī darīja un dabūja koncesiju (atļauju) izdot Rīgā nedēļas avīzi "Balss", neskatoties uz to, ka Kurzemes gubernators bija pretim atļaušanai, jo žandarmu priekšnieks izteicās par labu Veberim.

          Nevar teikt, ka valdība jeb Cenzūras Virsvaldes priekšnieki būtu rīkojušies pēc noteiktas programmas pie koncesiju izsniegšanas Latviešu avīžu redaktoriem. Bija tā, kad Žandarmu valde jeb tā sauktā III nodaļa atrada, ka latviešu valodā iznākot jau par daudz avīzes, un tādēļ koncesiju jaunu avīžu izdošanai nevienam vairs nedeva. Bet tanī pašā laikā atvēlēja latviešiem izdot avīzes vācu valodā. Kad es par tādu rīkošanos no žandarmērijas pārvaldes izsacīju savu nemieru par to, piebilzdams, ka krievu valdībai nevajadzētu no savas puses pabalstīt un palīdzīgai būt pie latviešu pārvācošanas (ģermanizacijas), tad darbvedis Adinajevskis manim atbildēja :"Tā uz šo lietu skatās pats Žandarmērijas Pārvaldes priekšnieks Potapovs un vispārīgi augstākās aprindās."

*  *  *

          Pēc šīs atkāpes atgriezīsimies pie tās kārtības un tiem uzskatiem kādi valdīja attiecībā uz cittautiešu presi.

Prese bija pakļauta žandarmiem.

Bez žandarmērijas pārvaldes netika atļauta neviena periodiska izdevuma izdošana ne Petrogradā, ne provincē. Galvenai preses lietu pārvaldei bija pienākums, pirms dot izdošanas atļauju, sazināties ar tā sauktā Atriebības un gandarījuma departamenta III nodaļu, jeb tā saukto "III nodaļu". Un tikai saņemot atsauksmi no turienes, varēja notikt periodiskā izdevuma atļaušana, vai arī lūguma atteikšana, gadījumā, ja lūgumraksta autoram būtu konstatēta politiska neuzticamība pagātnē.

Tāpat kādu laiku III nodaļas priekšnieks neatļāva izdot nevienu jaunu avīzi latviešu valodā, uzskatot ka šajā valodā jau iznāk pārāk daudz avīžu, un acīmredzot uztraucies par biežajiem no vāciešiem saņemamajiem ziņojumiem un sūdzībām par šīm avīzēm. Vienlaikus  III nodaļas priekšnieks ļāva izdot avīzes latviešu valodā nelatviešiem. Kad es šajā sakarā interesējos pie Galvenās pārvaldes vadības un teicu, ka Krievijas valdībai nevajadzētu būt ieinteresētai latviešu pārvācošanai, jo par to jau cītīgi rūpējas vācu baroni un luterāņu mācītāji, tad lietvedis man atbildēja, ka tam par iemeslu uzskati "III nodaļā" un vispār uzskati par latviešu presi augstākajās sfērās.

          Bija arī laiks, kad Galvenā pārvalde un III nodaļa, saprotot, ka ir nejēdzīgi palīdzēt vāciešiem pārvācot Baltiju, krita otrā galējībā un izvirzīja obligātu prasību, atļaujot izdot avīzi latviešu valodā - pusi avīzes drukāt krieviski, vai arī prasot, lai valdības lēmumi un rīkojumi drukātos avīzē tieši šajā valodā. Taču, tā kā atļaujot periodiskos izdevumus nepastāvēja nekāda nopietna programma, tad drīz šis rīkojums tika aizmirsts un tika izteikta jauna vēlme, lai latviešu izdevumos latīņu burtu vietā tiktu lietota kiriļica. Viļņas pilsētā latvietis arhivārs Sproģis[7] izdeva vairākas latviešu grāmatas kiriļicas šriftā, taču tās neguva atzinību un tām bija grūtības ar  noietu, tāpēc ka latvieši tādas nelasīja un nepirka.

*  *  *

          Vēl būtu pieminams no Cenzūras Virsvaldes priekšniekiem Solovjovs, kas uz visspēcīgā toreizējā Sv.Sinoda prokurora ieteikšanu un rekomendāciju bija iecelts par priekšnieku minētā valdē, kad kādus gadus bija nokalpojis par darbvedi Sv.Sinodē. Solovjovs, kā rādījās, interesējās par nekrievu, it īpaši par latviešu rakstniecību. Tādēļ manim uzdeva, kad viņu lūdzu, manim dot atvaļinājumu uz diviem mēnešiem, sastādīt par visām avīzēm, kas iznāktu latviešu valodā pārskatu, par šo avīžu tendenci un tieksmēm. Būdams divus mēnešus Kurzemē, sarakstīju šo pārskatu, ar kuru Solovjovs bija ļoti mierā un manim izgādāja par šo darbu naudas pabalstu. Bet citā ziņā Solovjovs bija ļoti uzmanīgs un visvairāk grieza savu vērību uz to, ka nekas netiktu rakstīts, kas varētu kādā vīzē aizskart vispārīgu garīdzniecību. Tā iz vācu valodas tulkota nevainīga ludziņa "Saplēstā krūze" tādēļ no Solovjova tika aizliegta izrādei, ka lugas tekstā starp citu bija teikts, ka jāprasot Sinode (saprotams luteriāņu, jo darbība notiek Vācijā), vai velns varējis, kā to viens izteicis, naktī saplēst minēto krūzi, kaut gan es liku manam priekšniekam priekšā izslēgt šo frāzi un lugu izrādei atvēlēt.

          Cits Cenzūras Virsvaldes priekšnieks, Zverevs beidzamos gados, neskatoties uz to, ka bija humāns cilvēks, bija piespiests ar daudz sūdzībām un denuncijām par Rīgā iznākošu dienas avīzi "Dienas Lapa" likt ministrim priekšā aizliegt minēto avīzi, kā sociālistu ideju sludinātāju kura uzkūda fabriku strādniekus uz streiku pret darba devējiem. Avīze "Dienas Lapa" tika apturēta, cik atminos, uz 8 mēnešiem un šīs avīzes redaktors apcietināts un izsūtīts iz Rīgas.

          Atminos vēl kādu neparastu gadījumu.

          Vēl beidzamos gados šinī (20. gs.) gadu simtenī viens no Jelgavā iznākošas avīzes redaktoriem sūdzēja, par Kurzemes gubernatori, ka tas, iejaukdamies cenzūras darīšanās, nebija atļāvis pārdrukāt rakstienu izņemtu no kādas Rīgā iznākošas latviešu avīzes, kurā bija pieklājīga kritika par Cēsīs noturētu luterāņu mācītāju sinodi un šīs sinodes darbiniekiem. Toreizējais Iekšlietu ministrs Makarovs, pie kā minētais avīzes redaktors griezās ar savu sūdzību pret Kurzemes gubernatoru, izsacīja Kurzemes Gubernatorim savu nepatikšanu par tādu viņa rīkošanos un pats atvēlēja avīzei iespiest minēto kritiku par sinodes darbību.

*  *  *

          Turu ari par vajadzīgu pavēstīt kādu faktu, kas apgaismo vispāri Cenzūras Virsvaldes un viņas priekšnieku uzskatus uz cenzūru un it īpaši latviešu presi. Kad nelaiķis Stalbergs[8] iz Rīgas atbrauca Pēterburgā un griezās pie Cenzūras Virsvaldes dēļ atļaujas izdot latviešu avīzi, tad uz St. lūgumu pavadīju viņu uz minēto virsvaldi, lai izpildītu krievu valodas tulka vietu. Toreiz bija Cenzūras valdes priekšnieks ģenerālis Sčilokovskis, ļoti straujš un bargs kungs.  Stalbergs, griezdamies pie virsvaldes priekšnieka, neprazdams krievu valodu, iesāka ar : "Jūsu ekselence" un vairāk ģenerālis neļāva viņam runāt, uzsaukdams tam draudošā balsī: "Kā Jūs uzdrošināties rādīties krievu iestādē, kad neprotat krievu valodas." Kad es tad uz to iebildu, ka Cenzuras ustavā nekas nav teikts, ka latviešu avīžu redaktoriem vajaga prast krieviski, lai varētu dabūt atļauju uz avīzes izdošanu, tad manim mans priekšnieks atbildēja, kaut gan likumā nekas neesot teikts, bet latviešu avīzes redaktoram vajagot prast krievu valodu, jo citādi visas ziņas, smeltas tik no vācu avīzēm un žurnāliem, būšot vienpusīgas. - Kad Stalbergs pēc tam pasniedza savu lūgumrakstu, tad ģenerālis ieskatījies tanī stiprā balsī izsaucas: "Un ari lūgums nav sastādīts pēc formas." Ar to visa saruna beidzās un nabaga St. nekas neatlikās, kā braukt atpakaļ uz Rīgu bez kādiem panākumiem[9].

*  *  *

          Viens no liberāliem Cenzūras Virsvaldes priekšniekiem bija Pēterburgas universitātes orientalfakultates profesors Grigorjevs, kas atvēlēja Latviešu valodā drukāt un izdot grāmatas ar latīņu burtiem, kas no poļu dumpja laika 1863.gada bija aizliegts. Šo gadījumu izlietoja leišu tautības Ceļu institūta students P.Wileiščis un izdeva kādas grāmatiņas Pēterburgā ar latīņu burtiem. P.Wileiščis iesniedza Cenzūras virsvaldes priekšniekam Grigorjevam īpašu latīņu alfabētu, kuru lietojot, Grigorjevs atļāva studentam Wileiščim drukāt Pēterburgā viņa grāmatas. Atsevišķās grāmatās bija rakstos iespiests: "ne poļu latīņu, bet latīņu burtiem." No neviena cita leišu patriota šī Cenzūras priekšnieka atļauja netapa izlietota.

          Vēlāk, cits Cenzūras Virsvaldes priekšnieks firsts Šahovskojs, kas pēc tam bija iekšlietu ministrijas padomes loceklis, un kuram bija uzdots no ministra izstrādāt priekšlikumu, kā turpmāki nokārtot leišu valodas preses lietu, prasija leišu valodas lietā mana padoma. Firsts Šahovskojs griezās caur manu toreizējo priekšnieku Belgardu pie manim, uzaicinādams mani pie sevim cenzūras lietās. Firsts Šahovskojs manim prasīja, vai vajadzēšot iecelt īpašus cenzorus ari priekš leišu valodā iznākošajām grāmatām un avīzēm.

          Es firstam Š. izsacīju savas domas. - Leišu ir divreiz vairāk kā latviešu, un leišiem ir diezgan grāmatas izdotas senāki viņu valodā. Un, ja beidzamā laikā maz jeb gandrīz nekādas grāmatas netika izdotas leišu valodā, tad tas nāk caur to, ka viņiem nebija atvēlēts drukāt grāmatas ar latīņu burtiem. Bet ar krievu burtiem leišu valodā izdotām grāmatām leiši ir pretim un tās nepērk.

          Šīs manas domas firsts Šahovskojs ievēroja. Leišiem atvēlēja drukāt grāmatas leišu valodā un tika iecelti īpaši cenzori Kauņā, Peterburgā, Viļņā un vēl citās pilsētās.

*  *  *

          Atminos, bija ari tāds gadījums. 1905.gadā revolūcijas laikā tika izdota Petrogradā Elektriskas institūta subinpektora Rāviņa[10] latviešu dienas avīze "Pēterburgas Avīze". Tā ka toreizējais Iekšlietu ministrs Plēve, kas, kā stāstīja esot bijis latvietis, atvēlēja Raviņam izdot avīzi bez iepriekšējas cenzūras (tā saucamās preventīvcenzūras) tad avīze varēja daudz svabadāki rakstīt un drošāki uzstāties pret baltiešu vāciešiem, kā muižniekiem, tad luterāņu mācītājiem. Kā manim pats redaktors stāstīja, tad ministers viņam Raviņam starp citu teicis, ka viņš vāciešus Baltijā neaizstāvēšot, ja latviešu avīzē būšot ievietoti raksti par baltiešu vāciešu nelikumīgu jeb Krievijai kaitīgu rīkošanos.

          Kamēr no Rāviņa rediģētai avīzei bija krietni un pazīstami latviešu rakstnieki, kā Plutte un nelaiķis Blaumans (viens no labākiem latviešu dramaturgiem) par līdzstrādniekiem, avīze deva krietnus un kodolīgus rakstus. Bet kad abi minētie līdzstrādnieki izstājās iz redakcijas, tad no Raviņa vien izdota un rediģēta, avīze sāka zaudēt piekrišanu latviešu publikā, un avīzes abonentu skaits arvienu gāja mazumā. Līdz avīze pavisam nobeidza savu gaitu. Rāviņš raudzīja izdot vēl dienas avīzes ar dažādiem nosaukumiem, kā "Galvas pilsētas avīze", "Ņeva" un "Ņevas vilni", bet ari šīm avīzēm nebija ilgs mūžs un tās viena pēc otras apstājās.

          Tā ka pašam šim izdevējam, redaktoram nekādas saprašanas un jēgas nebija par to, ko var rakstīt, tad avīze drīz vien tika saukta pie atbildības tiesas ceļā. Bet avīzes atbildīgais redaktors, no Pēterpils tiesu palātas notiesāts uz vienu gadu cietuma par sociāllielinieku programmas punkta nodrukāšanu, kurā bija teikts, ka "katrā laikā varot ekspropriēt Kroņa naudu un mantu".

          Tik neizprotams manim bija, ka redaktors Rāviņš, jeb kāds cits viņa uzdevumā, bija iesūtījis krievu avīzei "Vestņik Vostoka", kas iznāk Vašingtonā rakstiņu, ka Cenzūras Virsvalde, lai varētu viņu redaktori tiesas ceļā pie atbildības iesūdzēt, iesūtījusi tiesām nepareizus tulkojumus iz latviešu valodas. Kad tiesas palāta bija Rāviņam atvēlējusi uzaicināt savu tulku, tad viņš laikam aizmirsis, ka tiesas palātai iz Cenzūras Virsvaldes iesūtīts bija no manim izgatavots tulkojums, uzdeva mani kā savu tulku[11].

          Es, saprotams, uzaicināts no Tiesas palātas izpildīt tulka pienākumus, nevarēju citādi tulkot, kā jau vienreizi biju tulkojis. Tā arī es tur vēlreiz devu avīzes teksta rakstisku izskaidrojumu - "ka Kroņa naudu varot katrā laikā ekspropriēt". Un nevis tulkoju to tā, kā to būtu gribējis redaktors Rāviņš. Pie tam cēlu priekšā piemērus  iz vācu un citām valodām. - Tiesas palātas prokurors tad savā apvainojuma runā protams  redaktora Rāviņa iebildumam par nepareizu tulkošanu negrieza nekādu vērību.

*  *  *

          Atminos ari, ka astoņdesmitajos gados izgājušajā gadsimtenī Liepājas pilsētas baptistu draudzes mācītājs Rumbergs iesūtīja Cenzūras Virsvaldei lūgumu, lai tā atvēlētu viņam izdot latviešu valodā Liepājā nedēļas avīzi, zem nosaukuma "Evaņģelists". - Kad no Cenzūras Virsvaldes tika pieprasīts Kurzemes gubernatora un Kurzemes žandarmu priekšnieka Jelgavā viedoklis, tad abi šie kungi ziņoja virsvaldei, ka pēc viņu domām avīzi nevarot atvēlēt, jo luterāņu Konsistorija esot iesniegusi protestu. Jo tāda, no baptistu mācītāja izdota avīze, rakstīs pret Lutera ticīgiem, tos padarīs šaubīgus, un varētu pat aģitēt un propogandu vest, uzmudinādama luterāņus atstāt  savu ticību un piebiedroties baptistiem.

          Pārvaldes priekšnieks bija noskaņots noraidīt lūgumu. Tad es sāku pierādīt, ka galvenā literatūras pārvalde nepastāv tādēļ, lai aizstāvētu luterāņu ticību un pasargātu luterāņus no šķelšanās. Manim tomēr izdevās pārliecināt Cenzūras Virsvaldes priekšnieku, ka nevar būt ne Krievijas cenzūras uzdevums, ne valdības interesēs - aizstāvēt luterāņu konfesiju. Manām domām piekrita mans toreizējais tiešais priekšnieks – lietvedis. Pēc tam ari priekšnieks atzina mūsu viedokli par pareizu, un pauda šo viedokli ziņojumā ministram un avīzes izdošana tika atļauta. Tā baptistu mācītājs Rumbergs dabūja atļauju izdot avīzi "Evaņģelists". -  Pēc kāda laika redaktors ieradies Pēterburgā savās privātās darīšanās, mani apmeklēja un pateicās baptistu draudzes vārdā, ka esmu palīdzīgs bijis pie avīzes "Evaņģēlists" koncesijas dabošanas.

          Pēcāki, citā reizē, bija iz Rīgas Pēterburgas Cenzūras komitejai, dēļ izdošanas atļaujas dabūšanas, iesūtīts koraļu krājums priekš lietošanas baptistu dievkalpošanās. Šis krājums bez manas ziņas bija no komitejas sekretāra nosūtīts Pēterburgas luterāņu konsistorijai dēļ caurskatīšanas. Tā kā minētajā konsistorijā nebija neviena latviešu valodas pratēja, tad Konsistorija bija piesūtījusi šo koraļu krājumu Pēterburgas Jēzus draudzes mācītājam Siberģim. Minētais mācītājs uzmanīgi bija caurskatījis manuskriptu un nostrīķējis kādas 10 jeb vairāk dziesmas, kas no baptistiem tiek dziedātas pie kristīšanas un vakariņa.

          Kad manim tika piesūtīts šis manuskripts, tad iesniedzu protestu Pēterburgas Cenzūras komitejai, parakstījis to kā laicīgs cenzors. Izsacīdams, ka minētā komiteja tik caur pārskatīšanos ir baptistu garīgu dziesmu krājumu sūtījusi Luterāņu Konsistorijai. Baptistu garīgu dziesmu krājums tika uz manu priekšlikumu sūtīts uz nekrievu konfesiju departamentu, kas no Konsistorijas aizliegtās baptistu garīgās dziesmas atvēlēja.

- Bet interesantākais bija tas, ka drīz pēc tam pie manis dzīvoklī ieradās ļoti kluss un solīds kungs. Viņš stādījās priekšā, kā Pēterburgas vācu baptistu draudzes sludinātājs un paskaidroja man, ka ieradies Rīgas baptistu draudzes pilnvarots, lai pateiktos man par svītroto korāļu atļaušanu. Īsumā izstāstīja man savu biogrāfiju, ka viņš agrāk dzīvojis Kaukāzā un bijis tur amatnieks bijis galdnieks un dzērājs. Bet izārstējies no grūtas slimības, viņš atmetis dzeršanu un, kad dažus gadus atpakaļ pārcēlies uz Pēterburgu, bijis ievēlēts vācu baptistu draudzē par sludinātāju, jeb, kā baptisti to mēdz saukt, par "vecāko brāli". - Beidzot sludinātājs griezās pie manis ar jautājumu, ka es visdrīzāk laikam atbalstu baptistu viedokli, ka kristīt vajagot ne bērnus, bet pieaugušos, kā to liek Pestītājs ēvaņģēlijā, un ka pie Dievgalda maizi vajaga lauzt, kā to dara baptisti, un nevis dalīt oblādas, kā to praktizē  luterāņi. Šeit viņa viedoklim es gan nevarēju piekrist, ko Jaunajā derībā sengrieķu tekstā teikts "māciet un kristiet", ko varētu saprast arī kā "kristiet un māciet". Tad mans sarunu biedrs gan atzinās, ka sengrieķu valodu viņš neprot, paklanījās un aizgāja[12].

          Sanāk, saņēmusi iz Pēterburgas Cenzūras komitejas no cenzūras atvēlētu dziesmu krājumu, Rīgas latviešu baptistu draudze bija lūguse Pēterburgas vācu draudzes baptistu mācītāju manim personīgi pateikties par to atvēli drukāt bez strīķēšanas visas garīgās dziesmas. Bet Pēterburgas vācu draudzes baptistu mācītājs, manim izsacīdams Rīgas Latviešu draudzes vārdā un uzdevumā savu pateicību, domāja pat, ka esmu baptistu konfesijas piekritējs.

*  *  *

TIESU REGLAMENTA LIETA.

          Gatavojoties izviest Baltijā tiesu reformu Baltijā, valdība, citu starpā uzdeva Viņa augstības kancelejas II nodaļai parūpēties, lai tiktu sagatavots Tiesu Reglamentu tulkojums latviešu valodā. Šo darbu II nodaļa uzdeva zinātņu vīram, mācītājam no Dobeles miestiņa Kurzemē, izcili labam latviešu valodas zinātājam, bet ne pārāk labam krievu valodas pratējam, kā tas izrādījās, kad man tika priekšā stādīts drukājamais latviešu teksts. Kā es vēlāk uzzināju no kāda no Mītavas atbraukuša paziņas, tad mācītājs B(īlenšteins)[13], aizņemts ar savas draudzes lietām, zinātnisko darbu un meklējumiem latviešu valodā, atdevis uzdoto tulkojumu sava pagasta skolotājam. Nezinu, cik lielā mērā tas bija patiesība, ka mācītājs B. maksājis skolotājiem par drukas loksni 15 rub., bet pats no II nodaļas saņēmis daudz vairāk.

          Saņēmis no Galvenās Pārvaldes drukas lietās vienu eksemplāru par Justīcijas ministrijas līdzekļiem latviski iespiesto Tiesu Reglamentu, es sāku to lasīt, taču nesapratu neko no tā, kas bija tur uzrakstīts. Salīdzinot to ar krievu oriģinālu, izrādījās ka tulkojumā uzrakstīts pavisam kas cits, kas oriģinālā. Tad es izlēmu, ka, lai izvairītos no pārpratumiem, kas varētu rasties lietojot šo oficiāli valdības izdoto tulkojumu, es sagatavoju burtisku vairāku nodaļu tulkojumu no latviešu valodā izdotā Tiesu reglamenta un liku to Galvenās Pārvaldes priekšniekam priekšā, ar paralēliem no krievu teksta, norādot, ka saskaņā ar likumu latviešu tulkojumu jāsagatavo Justīcijas ministrijai sadarbībā ar Iekšlietu ministriju.

Priekšniecība izlēma, ka tāpēc arī Iekšlietu ministrijai jārūpējas par to, lai būtu sagatavota precīzs Tiesu reglamenta latvisks tulkojums bez kļūdām, un stādīja priekšā manu ziņojumu Ministram grāfam Tolstojam. Pēdējais izlēma, lai manas piezīmes, līdz ar visiem pavadošajiem papīriem tiktu nosūtītas Justīcijas ministram. Justīcijas ministrija nosūtīja manus iebildumus tulkotājam, mācītājam B un pieprasīja paskaidrojumus. Justīcijas ministrija saņēma no mācītāja viņa tulkojumu aizstāvošus izskaidrojumus, kurā mācītājs aizrādījuma autoru rupji nosauc par nejēgu un latviešu valodas nezinātāju.

Šī atbilde tika no Justīcijas Ministrijas nosūtīta uz Galveno Pārvaldi drukas lietās.  Šo vēstuli bija rakstījis cilvēks, kurš prata valsts valodu, bet parakstījis bija mācītājs B, kā tas bija redzams salīdzinot rokrakstu un parakstu.

Parakstā bija teikts ;"latviešu literārās biedrības priekšsēdētājs, mācītājs B." Vārdos: "latviešu literārās biedrības priekšsēdētājs" - bija astoņas orfogrāfiskas kļūdas, uz to es aizrādīju pārvaldes lietvedim.

Bet es neapstājos pie tā, un ar divu latviešu juristu palīdzību, viena zvērināta advokāta un otra tiesību kandidāta, sagatavoju daudz pamatīgāku un sīkāku ziņojumu Galvenajai pārvaldei drukas jautājumos, kas tika pāradresēts uz Justīcijas ministriju.

Ministrs Nabokobs nosūtīja manu ziņojumu Kurzemes guberņā tajā laikā revidējošajam senatoram Manasenam. Pēdējais pievērsa šim jautājumam, par Tiesu reglamenta nepareizu tulkošanu, nopietnu uzmanību un nodibināja Rīgā veselu komisiju, kas sastāvēja no latviešu advokātiem un latviešu periodisko izdevumu redaktoriem.

Šī komisija, pēc rūpīgas iepazīšanās un tulkojuma izskatīšanas, vienbalsīgi to atzina par nederīgu. Un tā Justīcijas ministrijas izdotais latviskais Tiesu reglamenta tulkojums, 25 000 eksemplāri, gāja zūdībā un bija pārdots makulatūrā. Pēc revīzijas beigām Kurzemes guberņas prokurora palīgam, bijušajam revīzijas senatora Manasena tulkam, tiesību kandidātam un rakstniekam Stērstu Andrejam tika uzdots jauns tiesu Reglamentu tulkojums, ko visi krievu valodu nezinošie latvieši lieto vēl šodien.

MANASEINA REVĪZIJA.

          Savulaik, Aleksandra III valdīšanas laikā pēc avīzes "Moskovskije Vedomosķi" pieprasījuma, kurā darbojās arī pēc "Pēterburgas Avīžu" aizliegšanas uz Maskavu pārcēlies latviešu patriots Valdemārs, bija ierosināta astoņdesmitajos gados senāta revīzija Livonijas un Kurzemes guberņās. ("Pēterburgas Avīzes" pastāvēja tikai 2 gadus no 1864 - 1866 gada un bija slēgtas ar Baltijas baronu un mācītāju pūlēm.)

          Par revidentu no Ķeizara bija nozīmēts senators Manasens, kurš šai revīzijai gatavojās 6 mēnešus, vācot dažādus materiālus par šīm divām guberņām[14]. Kad Mansens izteica šo savu vēlmi savam paziņam, akadēmiķim Kēleram[15], igaunim pēc tautības, tad  Kelers griezās pie manis ar priekšlikumu aiziet pie senatora Manasena, kurš vēlas ar mani iepazīties un gūt no manis ziņas par latviešu presi, kādas un cik iznāk latviski avīzes. - Kad tiku priekšā stādīts Mansaenam, pēdējais mani palūdza apmeklēt viņu piektdienās, kad pie viņa notika "jours firxes".

          Šajās dienās pie viņa regulāri bez manis sanāca - akadēmiķis Kēlers, zvērinātais advokāts latvietis Frīdemanis[16], veterināro zinātņu maģistrs Helmanis[17] un arī citi latvieši. Kādā no šiem vakariem Manasens man teica ;"es vakar visu dienu lasīju jūsu atskaites par latviešu avīzēm. Esmu pilnībā ar Jums vienis prātis, ka Krievijas valdībai nevajadzēti palīdzēt, bet visādīgi traucēt latviešu pārvācošanai, un tāpēc nepieciešama skolu, tiesu un administrācijas reforma Baltijā. "

          Es arī parādīju M. vairāku starp muižniekiem un zemniekiem slēgtu zemes iepirkumu līgumu kopijas. Šajos līgumos, kas tika slēgti uz "abu pušu labprātīgas vienošanās pamata", bija daudz pretlikumīgu nosacījumu, kas ierobežoja pircēja tiesības uz iegādāto zemi. Tā piemēram pārdevējs saglabāja sev tiesības ņemt mālus un šķembas no viensētas īpašnieka zemēm, atlīdzību par materiālu nosakot pēc sava prāta. Citur līgumos bija teikts, ka pircējam jāsamaksā liela summa zeltā. Citur atkal, ka pircējam līdz līguma noslēgšanas dienai ir jābūt precētam, lai sieva arī varētu parakstīt līgumu un pārdevēja labā atteikties no sava pūra, dodot pie tam zvērestu ar vārdiem: "Lai palīdz man Dievs un Viņa svētais vārds." Tāpat visi kontrakti bija uzrakstīti divās valodās, vācu un latviešu, pie tam vācu variants tika uzskatīts par orģinālu, bet latviešu par tulkojumu, lai gan pircēji vāciski pavisam nesaprata, vai saprata visai maz. Un jau pavisam nesaprotami bija, ka pircējam nācās maksāt zināmu summu 150-200 rubļu vai vairāk, par tā saucamo dzelzs inventāru.

          - Kad šo rindu autors izpirka savā īpašumā sava tēva viensētu, viņam nācās samaksāt par inventāru 150.rub. Un kad pajautāju, kad muižnieks grāfs Lamsdorfs ir devis zemniekiem inventāru? Tad mans 1819.g. dzimušais tēvs paskaidroja, ka pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē, kad zemnieku klaušas tika aizstātas ar naudas renti, muižnieks atsūtījis pagasta tiesnešus kopā ar pagasta rakstvedi, kas veikuši zemnieku lopu un lauksaimniecības darba rīku novērtēšanu, un novērtējuši visu par 150 rubļiem, sakarā ar tā laika kustamā un nekustamā īpašuma lētumu. Šie saraksti glabājušies pie muižnieka, kurš arī tad vēlāk licis piemaksāt pie māju izpirkšanas šo summu klāt. Tādējādi zemniekam nācās izpērkot savu saimniecību piemaksāt muižniekam par saviem personīgajiem lopiem un darba rīkiem. Un tā viensētu pārdevēji, baroni, aplaupīja zemniekus par vairākiem simtiem tūkstošu, bet varbūt arī miljoniem rubļu. -

          Interesanti arī tas, kad Valsts kase, jeb precīzāk Zemkopības un Valsts īpašuma ministrija nākamajos gados sāka pārdot kroņa zemniekiem viņu viensētas īpašumā un iedomājās prasīt no pircējiem samaksu par kaut kādu dzelzs inventāru, un zemnieki griezās ar sūdzību rezidējošajā senātā, tad Manaseins pieprasīja no šīs Ministrijas visus dokumentus, kas pierādītu, kad un par kādu summu Lauksaimniecības un Valsts īpašuma ministrija izsniegusi kroņa zemniekiem inventāru, vai naudu. Un tad izrādījās, ka nekādu dokumentu un sarakstu ministrijā nebija, un zemnieki, pateicoties rezidējošā senatora aizstāvībai, tika atbrīvoti no nelikumīgā nodokļa valsts kases labā.

*  *  *

          Senators Manaseins pēc pamatīgas sagatavošanās pavasarī izbrauca no Petrogradas uz revīziju Kurzemes un Livonijas guberņās. Iebraucis Rīgā viņš ar savu kanceleju un ierēdņu štatu apmetās viesnīcā "Sv.Pēterburga". Tā kā aizbraucot viņš man bija uzaicinājis, caurbraucot Rīgai viņu apmeklēt, tad, izmantojot atvaļinājumu un brīvlaiku, es ierados šajā pilsētā un tūdaļ ierados pie Manasena. Izrādījās, ka senators nejutās labi, un tomēr mani pieņēma. Cita starpā viņš man stāstīja, ka nekad nebūtu piekritis šai revīzijai, ja iepriekš būtu zinājis ar kādām grūtībām tā būs saistīta. - "Uz katra soļa, viņš teica, man liek šķēršļus ceļā, sākot no gubernatora un guberņas valdes un beidzot ar maģistrātu un katru administrāciju vispār, bet jūsu latvieši spiežas pie manis ar visādiem niekiem un apgrūtina man revīzijas darbu."

Parunājis ar senatoru es nokāpu kancelejā, kur cerēju tikties ar tulkotāju, kuru es ieteicu Manaseinam[18], taču neatradu viņu tur, jo izrādījās, tulks neatradās tuvumā. Tad es pēc kancelejas pārvaldnieka V. kunga lūguma, ar kancelejas pārvaldnieku es biju iepazinies vakaros pie Manaseina, sāku pieņemt lūgumrakstus latviešu valodā no prasītājiem, ar kuriem bija nosprostots viss laukums viesnīcas priekšā.

          Pēc tam es uzzināju, ka vācu baroni un mācītāji ļoti sadusmojušies uz mani, un izplatījuši par mani  muļķīgas baumas, ka es pārģērbts pavadu senatora revīziju viņa braucienos pa novadu, un tas bija ne vairāk kā ļauns izdomājums no vācu puses. Bet tad, atvadījies no Manaseina, es devos tālāk uz Kurzemi, kur grasījos mierīgi mēnesi padzīvot manis nopirktajās mājās. Man nebija ne mazāko aizdomu, ka vācu mācītāji un baroni bija jau nosūtījuši par mani briesmīgo sūdzību uz Galveno Pārvaldi drukas lietās un uz "III nodaļu" (Žandarmērijas pārvaldi).

         

SŪDZĪBAS, SŪDZĪBAS, SŪDZĪBAS...

          Bet lieta bija tāda.

Citu Baltijas latviešu avīžu strpā iznāca arī avīze "Baltijas Zemkopis". Šo avīzi Mītavā (jeb Jelgavā) izgājušajā gadu simtenī 80 gados izdeva Māters[19]. Uz šo latviešu nedēļas avīzi Baltijas vācieši it īpaši luteriāņu mācītāji bija griezuši savu vērību un visādā veidā raudzīja aizliegt šo avīzi, gan oficiāli griezdamies ar sūdzību pie Cenzūras Virsvaldes, gan iesūtīdami denunciācijas minētā Virsvaldē un III nodaļā (Pēterburgas Žandarmu valdē).

Minētās avīzes redaktors dienēja Kurzemes guberņas valdē, kad Kurzemes gubernatora amatu izpildīja Pauls fon Lillenfelds. Šis kungs bija no iesākuma diezgan humāns un izturējās pret latviešiem labvēlīgi. (Līdz pēdīgi stājās radniecībā ar Kurzemes muižniekiem, izprecēdams vienam baronam savu meitu, un pārgāja muižnieku lēģerī un sāka aizstāvēt, kur un kā varēdams Kurzemes muižnieku intereses.)

Un tā kā redaktors kalpoja toreizējā gubernātora kancelejā, un šis cilvēks bija visai progresīvu uzskatu, tad var teikt, ka Māteram un viņa avīzei bija tiešām stiprs aizbildnis, un tāpēc avīzē ik pa laikam sāka parādīties raksti pret Kurzemes muižniekiem un luterāņu mācītājiem: pēdējiem visupirms tika pārmesta latviešu pārvācošanas politika. Pie tam avīzē tika runāts, ka daudzi un pat vairākums mācītāju ir naidīgi noskaņoti pret visu krievisko.

          Māters pirmā avīzes "Baltijas Zemkopis" iznākšanas laikā, izlietodams savu stāvokli pie gubernatora, rakstīja diezgan brīvi. Vietējās cenzūras apstākļu dēļ avīzes redaktors bieži lietoja dažādas alegorijas. Tā starp citu bija kādā šīs avīzes rakstā sacīts, ka redakcijai esot zināma kāda melna suga suņu ar baltiem kakliem, kurus saucot par poģiem, kas esot ļoti kāri uz vistām, olām un šķiņķiem un vienreiz nedēļā uzkāpjot augstākā vietā un sākot aplam riet, domādami ar tādu riešanu izpatikt saviem uzturētājiem, kas viņu rējienā uzmanīgi klausoties, kaut gan atrodoties arī tādi starp sanākušajiem, kas šo poģu riešanu ieskatot par aplamu ākstīšanos. - Citā minētās avīzes numurā parādījās raksts, kurā bija starp citu teikts,  ka Baltijā esot kāda melnu kraukļu suga, kura noteiktos laika brīžos ķērcot, domādami ar to izpatikt saviem uzturētājiem un tāpat, kā poģi esot kāri uz vistām, olām un šķiņķiem. - Lutera un Kurzemes mācītāji ieskatīja, ka šādi raksti par melniem suņiem ar baltām krūtīm, tāpat par kovārņiem varot tik zīmēties uz viņiem. Tādēļ, tie, griezās ar sūdzību pret avīzes cenzoru par šo rakstu cauri laišanu un pret izdevēju - redaktoru par to drukāšanu, cenzūras Virsvaldē. Viņi pieprasīja tūlītēju avīzes slēgšanu un cenzora atlaišanu.

          Kad biju šos rakstienus pārtulkojis krieviski, tad mācītāju sūdzība tika caurskatīta Cenzūras Virsvaldē sēdē. Manis sagatavotais inkriminēto rakstu tulkojums, vārdu pa vārdam, tika apspriests Galvenās pārvaldes padomē. Cezori atrada to par nedibinātu, jo pēc Cenzūras Ustava cenzoriem ir likts: "turēties vārdiski pie cenzūrai iesniegtā teksta un aizliegts to mēģināt citādīgi izgaismot un tulkot." Tā aizrādot uz Likumā par presi noteikto normu, saskaņā ar kuru cenzoram aizliegts "lasīt starp rindām",  vai arī interpretēt  un ienest citu nozīmi tekstā, sūdzību uzskatīja par nepamatotu. – Bet ar to šis notikums nebeidzās.

          Māters savā "Baltijas Zemkopī" polimizēja ar "Latviešu Avīžu" toreizēju redaktori mācītāju Veidi, kurš, kā Latviešu draugu biedrības, jeb Latviešu literāriskās biedrības orgāns, aizstāvēja luterāņu mācītājus un uzstājās pret tā saucamajiem no muižniecības un mācītājiem ienīstajiem jaunlatviešiem.

Pēdējos (jaunlatviešus) "Latviešu Avīzes" nostādīja par valdības pretiniekiem, sociālistiem un anarhistiem. - Atminos, ka Jelgavas  tautskolotāju sapulcē kāds ģimnāzijas skolotājs, kas bija piedalījies šajā sapulcē, bija izsacījis savas domas, ka varētu tautas skolās ticības mācību stundu pamazināt un šīs stundas izlietot priekš dabas mācību pasniegšanas, kas ikkatram zemkopim jo vajadzīgas. Drīz pēc tam parādījā "Latviešu Avīzes" raksts, kurā šis ģimnāzijas skolotājs tika neganti noķengāts un nosaukts par sociālistu un anarhistu. Bez tam šinī rakstienā bija teikts, ka aizgājuši Krievijā latvieši paliekot par sociālistiem un anarhistiem un ka tur tie tiekot par tādiem sagatavoti.

*  *  *

          Tā ka avīze "Baltijas Zemkopis", polimizēdama pret "Latviešu Avīžu" redaktori Veidi un šīs avīzes tendenci, daudzreiz gāja par tāli un aizskāra mācītāja personu un viņa uzdzīvi studenta gados, tad avīzes redaktors Veide varēja Māteru sūdzēt pie tiesas, bet to mācītājs V. nedarija, bet labāki griezās pēc palīga pie viena no luterāņu draudzes kungiem, barona Mantefeļa, Kazdangas muižas īpašnieka, kas tanī laikā bija Kurzemes muižnieku priekšnieks, jeb kā vācieši viņu sauc : "Landes bevolemachtigte von Kurland".

          Barons Manteifels griezās ar savu sūdzību pie Ķeizara Aleksandra II, cita starpā sūdzēdamies arī par mani, ka es tīšām nepareizi tulkoju, un šādas tulkošanas rezultātā iepriekšējai avīzes lietas apspriešanai ticis nodots nepareizs teksts, un līdz ar to mācītāju iepriekšējā sūdzība pret latviešu avīzēm nav tikusi atzīta par pamatotu, un tāpēc šīs avīzes turpinot uzbrukt lojālajiem un tronim padevīgajiem vāciešiem. - Tanī pašā laikā bija arī par manīm iesūtīta sūdzība Žandarmu valdē III nodaļā, ka es neritīgi tulkojot latviešu avīžu tekstus un pamācot, Rīgā tikdamies ar latviešu avīžu redaktoriem, kā tiem vajagot rakstīt pret vāciešiem, lai tos nevarētu saukt pie atbildības tiesas ceļā[20]. - Imperators pavēlēja Iekšlietu ministram nopietni izskatīt Kurzemes muižniecības priekšstāvja barona Manteifeļa sūdzības,  lietu izmeklēt un vainīgus sodīt.

          Iekšlietu ministrs griezās pie Galvenās pārvaldes.  Uz minēto priekšrakstu visi tā gada avīzes "Baltijas Zemkopis" numuri bija aizsūtīti uz 3-šo nodaļu (Departament Bozmezģija i Vozdaņija), kā Šedrins šo departamentu nosauc.

Žandarmu valde, lai pārliecinātos, vai patiesi avīzē "Baltijas Zemkopis" tiek vāciešiem, neģēlīgi uzbrukts, no virsvaldes piesītītos minētās avīzes numurus uzdeva cauri lūkot kādam augstākam vācu tautības ierēdnim, kas kā baltiets pratis daudz maz latviešu valodu. Šis ierēdnis, pēc visu viņam piesūtīto avīzes "Baltijas Zemkopis" pamatīgas lasīšanas, nebija nekā vairāk atradis, kā tikai dažas piezīmes par vāciem, kuras pēc viņa domām nevajdzējis cenzorim atvēlēt. Par tām Cenzuras Virsvalde uz manu iesniegumu pamata bija jau žandarmu valdei ziņojusi, un jau savulaik pēc mana norādījuma bija rakstījusi Rīgas cenzoram, un lūgusi uz priekšu tāda rakstura asus izteicienus cauri nelaist. Tātad no visas sūdzības un denuncijas nekas neiznāca un sūdzētājs un denunciants nekā nepanāca. Ar to arī beidzās šī man tik  nepatīkamā lieta.

           Bet vācieši bija tā pārliecināti, ka šoreiz viņi ņems virsroku, un ka viņiem nepatīkama latviešu avīze "Baltijas Zemkopis" tiks aizliegta, un ka ari es tikšu atlaists no savas vietas Cenzūras Virsvaldē, ka bija pat nodrukājuši šo ziņu Rīgā iznākošajā vācu dienas avīzē “Rigasche Zeitung.”

          Šo priekš manim ļoti nepatīkamo vēsti dabūju zināt, kad pēc tikšanās ar senatoru Manasenu uzturējos divi mēnešus Kurzemē, izlietodams manim dotu atvaļinājumu. - Uzzināju es par to nejauši no sava laba paziņas, mācītāja draudzē, pie kuras piederēja mana viensēta. Tas bija jau pieminētais "Latviešu Avīžu" redaktors Veide. Sastapu šo mācītāju mana pirmā skolotāja bērēs Laidu pagastā.  - Mācītājs, sasveicinājies ar manim, pasniedza "Rigas Zeitung'as" numuru ar sekojošiem vārdiem: "Nu redziet, ko jūs esiet panākuši ar savu latviešu politiku.

Ko nu jūs teiksiet?"

"Rigasche Zeitung"  bija nodrukāts rakstiņs: "Kā mums tapis zināms no drošiem avotiem, tad Remiķis kas līdz šim nodarbojās ar avīžu un grāmatu caurlūkošanu Galvenajā Pārvaldē drukas lietās, atlaists no ieņemamā amata un izsūtīts no  Sv.Pēterburgas." Izlasījis avīzē rakstu par mani, es biju izbrīnīts un apmulsis un teicu pazīstamajam mācītājam, ka par manas atlaišanas un izsūtīšanas lietu man nekas nav zināms, lai ari aizvakar saņēmu manim no Cenzūras Virsvaldes sūtītas avīzes, un ka par to es uzzinu tagad no iedotās avīzes.

Uz to mācītājs ar ļaunu prieku aizrādīja, ka es veltīgi izliekos, ka neko nezinu, jo par mani raksta avīzēs, un ka es pilnībā esmu pelnījis šādu sodu, kā visiem mācītājiem nīstamā laikraksta "Baltijas Zemkopis" redaktora aizbildnis un aizstāvis.

 Negaidīju ko tādu es no latvieša, un no mācītāja, kuru es līdz tam uzskatīju par draudzīgi noskaņotu, un kuram es arī biju dažādi palīdzējis un atbalstījis, lai pēc viņa lūguma viņa rediģētās "Latviešu Avīžu" cenzūra tiktu pārvietota no Rīgas uz Mītavu.

Tad nu nekas neatlikās, kā V. atbildēt, ka turējis viņu par savu draugu, bet, kā tagad redzot, tad viņš priecājoties, ka bez vainas tieku atlaists vietas un pat izsūtīts no Pēterpils. Lai ari esmu bijis piepalīdzīgs, ka no viņa rediģēto “Latviešu Avīžu” cenzēšana (savulaik) pārcelta, lai avīžu ekspedīcijai būtu parocīgāk, no Rīgas uz Jelgavu. Bet tagad, kad viņš W. mācītus latviešus, kas viņa avīzes tendencēm nepiekrītot, savā pēdējā avīzes numurā nosaucis par valdības pretiniekiem sociālistiem un anarhistiem, raudzīšu parūpēties, ka avīzes cenzūra tiktu pārcelta atpakaļ uz Rīgu, un Rīgas cenzoram priekšrakstīts, griezt nopietnu vērību uz šo avīzi, lai bez kāda iemesla neapvainotu nevainīgus tautiešus. 

Mācītājs Veide uz to atteica, ka tā esot bez pamatīga lielīšanās, jo viņam m.W esot ļoti spēcīgi labvēļi. (Jo toreiz bija par Kurzemes muižniecības priekšnieku barons Manteifelis - Kazdangas muižas īpašnieks. Tagadējā Kazdangas barona Manteifeļa uz Vjatkas guberņu izsūtītā tēva tēvs.)

          Augusta mēnesī, atgriezies Petrogradā, es uzzināju, ka vācu baroni un mācītāji bija sūtījuši par mani sūdzību arī uz "III nodaļu", ka es katru vasaru braucu uz Rīgu, savācu pie sevis latviešu avīžu redaktorus un pamācu viņus, kā tiem rakstīt, lai tos nevarētu saukt pie atbildības, un ka es ar saviem nepareizajiem latviešu teksta tulkojumiem un ar saviem paskaidrojumiem apzināti maldinu valdību.

Atgriezies Pēterpilī, kā jau biju solījies, gādāju, ka "Latviešu Avīžu" cenzūra tika no Jelgavas pārcelta atpakaļ uz Rīgu un ka nedibināti apvainojumi latviešu inteliģencei vairs neparādījās minētās avīzes slejās.

          Bet "Labvēlīgā un lojālā" vācu avīze "Rigaschen Zeitung" gadu pēc tam, kad tur parādījās raksts par mani,  tika apturēta, pēc tās pašas "III nodaļas" priekšlikuma, un tas notika par rakstu kas bija vērsts pret valdību un valdošo Senātu. Avīze apsūdzēja valdību līdzdalībā kāda barona Nolkena slepkavībā, bet Senātu par to, ka “veči senatori” neko nedara un, ka tur guļot lietas 25 un 50 gadus, un ka vispār tiesvedība Krievijā nostādīta ārkārtīgi slikti.

*  *  *

          Nevaru teikt, ka vācieši Baltieši vien bija ar manim nemierā. Viņiem piebiedrojās latvieši, tā saucamie melnsimtnieki, kas ne vienreiz vien denuncēja Cenzūras Virsvaldei, ka es esot atvēlējis izrādei uz skatuves nemorālīgas lugas.

          Starp denuciantiem bija mācītājs Sanders[21] Petrogradā, kas nevienreiz vien par manim denunceja Cenzūras Virsvaldei. Pēdīgi šis mācītājs bija tā apnicis minētai virsvaldei, ka reiz pat tika ne visai laipnā kārtā izraidīts ar savu kārtējo denunciju par mani. Viņu pavadījuši ar vārdiem: "Kādēļ, svētais tēvs tik daudz pūloties? Krievijā jau pastāvot valsts policija, kas skatoties uz to, ka nekas netiktu valdībai pretīgs drukāts ne uz skatuves izraidīts."

          Šim mācītājam piepalīdzēja Rīgā iznākošās avīzes "Rīgas Avīze" redaktors, īsts melnsimtnieks un Patvaldības stutētājs, kas tiklab savā avīzē rakstīja, ka es esot atvēlējis latviešu valodā rakstus, kuros gaiši parādoties sociālistu tendences un pie tās pašas reizes šis V. kungs turēja par vajadzīgu sūtīt denunciācijas Pēterburgas Cenzūras virsvaldei, ka es esot atvēlējis tādus un tādus sociālistiskus rakstus.

*  *  *

          Bija ar tādi tautieši, latvieši, kas mani ieskatīja par daudz konsrvatīvu, pat par retrogradu, ka es neatvēlot pat tādus rakstus, ko pēc šo kungu domām varēja pilnīgi atvēlēt.

          -Tā par piemēru nelaiķis Valdemars Maskavā bija ar mani, kā latviešu cenzori ļoti nemierā, ka es esot aizliedzis drukāt kādu nelaiķa Baumaņu Kārļa rakstītu, par Baltijas muižniekiem sacerētu paskvili dziesmu. To minētais autors bija sakomponējis un gribēja izdot priekš dziedāšanas ar klavieru pavadīšanu, zem nosasukuma "Bizmaņu gaudas" ar moto: "Es vācieti dancinātu ... utt."

          Saprotams, ka ievērojot toreiz cenzūras nosacījumus un vispārējus apstākļus, manim nebija iespējams atvēlēt šo pēc Valdemāra domām tik jauko, no B.K sacerēto un komponēto dzejojumu.

          Tāpat jau manim bija nepatikšanas un vajadzēja dot priekšniecībai izskaidrojumus par to, ka biju atvēlējis tā paša Baumaņu Kārļa[22] sacerētu un komponētu Latviešu himnu "Dievs svētī Latviju", kurā patiesi nekas neatronas, kas būtu piedauzīgs. Bet Rīgas latviešu cenzors Ruperts atrada, ka tādas Latvijas Baltijas guberņās neesot, un tādēļ šo latviešu himni varot izskaidrot, kā kādas tur latviešu tieksmes pēc autonomijas. - Jā pat seperatisma tieksmes! - Pēdīgi valdošās sfēras Baltijas guberņās apmierinājās, kad vārdi "Dievs svētī Latviju" tika dziesmas tekstā pārrakstīti uz "Dievs svētī Baltiju."

          Arī Merķeļa rakstu latviešu tulkojumu iz vācu valodas es 1905-os gados atvēlēju drukāt un izdot Cēsu pilsētas grāmatu bodes īpašniekam Ozolim. Pēcāki vācieši viņu par to, kad tur briesmīgi rīkojās tā saucamās soda ekspedīcijas, no Baltijas muižnieku godu policijas pretlikumīgi un bez kāda tiesas sprieduma noslepkavoja.

          - Tas avīzēs bija lasāms.

          Vēlāk, šis pats varmācīgi no vācu goda policista jau nokautais Ozols esot no tiesas notiesāts uz viena mēneša cietuma soda par kādu no viņa turētu runu kādā tur mītiņā Cēsīs. Šis tiesas spriedums protams nevarēja tikt izpildīts, jo Ozols vairs nebija starp dzīvajiem.

          Arī man viens luterāņu mācītājs Pēterburgā pārmeta, ka es esot vainīgs pie revolūcijas Baltijā - caur to ka esot atvēlējis izdot Merķeļa rakstu tulkojumu latviešu valodā.

          Un tās nebija vienīgās sūdzības. To bija daudz. Tikai pēc 1905.gada kādu laiku netika iesūtītas Cenzūras Virsvaldei sūdzības ne no Baltijas vāciešiem, ne arī denuncijas no latviešiem. Tik "Rīgas Avīzē" tobrīd avīzes redaktors neapstājās zoboties un aizskart latvju sociālistus, kurus citādi nesauca, ka par sakaniem, garmataiņiem, tovarišiem.

*  *  *

"NORDISCHE PRESSE" LIETA.

          Nevaru nepieminēt vēl vienu neveiksmīgu pārtautošanas meiģinājumu. Tas saistās ar vācu muižniecības astoņdesmitajos gados izdoto dienas avīzi vācu valodā "Nordische Presse" (Ziemeļu presse). Šīs avīzes mērķis, kā bija norādīts tās programmā, bija cīnīties pret insinuācijām un uzbrukumiem lojāliem Patvaldnieciskās Krievijas vāciešiem, īpaši cīnīties ar "Moskovskimi Vedomosķami", Katkova  avīzi un vietējo latviešu un igauņu presi. Šī vācu avīze aizstāvēja vācu intereses un veda nepārtrauktu cīņu ar latviešu un igauņi inteliģenci, ar tā sauktajiem jaunlatviešiem (Jungletten) un jaunigauņiem, vietējo iedzīvotāju pārvācošanas nikniem pretiniekiem, kas sapņoja par savas nacionālas kultūras un savas literatūras radīšanu. Bet tas pēc vācu domām skaitījās gandrīz noziegums.

          Pateicoties viņu ietekmei ministrijās un galmā, vāciešiem dažkārt izdevās izsūtīt vienu, vai otru jaunlatvieti, kā kaitīgu aģitātoru, uz Vjatkas vai kādu citu ziemeļu guberņu, vai panākt tam policejisku uzraudzību, kā politiskā ziņā neuzticama subjektam. Toties drukāja viņi visu, ar ko tikai bija iespējams diskreditēt latviešus krievu sabiedrības acīs un nomelnot valdības priekšā. Zinot to, ka avīze "N.P." drukā visus pretlatviskos rakstus, ko tai atsūta - kāds jokdaris, itkā viensētnieks Henrihs no Dobeles Kurzemes guberņā, atsūtīja uz minētās avīzes redakciju, ka Kurzemes guberņā sākusies briesmīga visu iznīcinoša un no zemes virsus noslaukoša revolūcija. Sacēlušos zemnieku banda, kas sastāv no strādniekiem un bezzemniekiem- kalpiem, laupa un dedzina muižnieku mājas un klētis. Mācītājus padzenot no baznīcām, bet baznīcas pārvēršot mītiņu un pulcēšanās vietās. Rakstā bija pieminēts arī viena mācītāja vārds un nosaukta bija pat draudze, kurā svētdienas dienā sapulcējušies latviešu zemnieki izdzinuši mācītāju no baznīcas un norāvuši viņam talāru.

Vēlāk nabaga mācītājam nācies rakstīt un sūtīt uz avīzes redakciju atsaukumu.

Pēc tam avīzē "Nordische Press"  bija nodrukāts šīs korespondences atsaukums, pie tam paziņojot, ka šādu korespondenci varējis sarakstīt tikai sātanisks mistifikātors, kurš vēlējies avīzei kaitēt. Avīze pēc šī gadījuma iznāca vēl neilgu laiku, un tad šķiet parakstītāju trūkuma dēļ, pārtrauca savu eksistenci.

- Jāsaka, ka šī avīzei "N.P" tik liktenīgā raksta autors, pat nenojaušot to, izrādījās pravietis. Viņš paredzēja notikumus, kas Kurzemes guberņā norisinājās pēc divdesmit un vairāk gadiem, kad 1904. un 1905.g. revolūcijas laikā, kad strādnieki un kalpi bezzemnieki sociālistu sakūdīti dedzināja muižnieku mājas un klētis un izdzina mācītājus no baznīcām – tiešām pārvēršot tās sapulču un mītiņu vietās.

SABIEDRISKAIS DARBS.

          Jau students būdams R(emiķis) ņēma dzīvu dalību pie Latviešu Jēzus baznīcas dzīves. Toreiz Jēzus Latviešu draudzes mācītāja Seebrga (J.Zibergs) laikā, pie šīs draudzes nepiederēja neviens var teikt daudz maz izglītots latvietis, ko draudze  būtu varējuse vēlēt par savu aizstāvi baznīcas rātē. Kādi pāris pērminderi, ko mācītājs S. bija par tādiem izredzējis, kad vācu paznīcas dome un viņas priekšnieks tā vēlējās, tos uzaicināja uz sēdi, un ar to skaitījās, ka tie izpilda pagaidām baznīcas padomes locekļu uzdevumus. - Vācu draudzes baznīcas rāte ar savu priekšsēdētāju, Vidzemes muižnieku v.Brummer (fon Brimmer) un sekretāri v. Richteri (fon Rihter), bīskapa Riehtera Generalas Konsistorejas Viceprezidenta dēlu, bija sagrābuši visu baznīcas mantas pārvaldīšanu savās rokās.

          Kad latviešu draudze caur Pēterburgas ģenerālkonsistorijas priekšrakstu dabūja atvēli sasaukt draudzes sapulci un izvēlēt iz sapulcētiem Latviešu draudzes aizstāvjus jeb rātes locekļus, tad vācu draudzes baznīcas rāte ar v. Brummeri priekšgalā vieni paši bez sapulces piedalīšanās izvēlēja iz sapulcējušamies vidus, pavisam neizglītotus un rakstīt neprotošus vīrus. Kad sapulcējušies izsacīja savu protestu, tad v. B. nicinoši smiedams teica : "lai nu gan rakstu zīmes neprot, bet rādās, ka viņiem gudra galva un vispāri izvēlētiem būs liels gods ar mums kopā sēdēt un spriest par baznīcas lietām." - Pēc tādas zaimošanas un nicinošas piezīmes no vācu baznīcas rātes priekšsēdētāja v.B. (fon Brimmera) puses, sapulcējušies draudzes locekļi savu nemieru izrādīja ar toksni protestēdami un izklīda.

          Mārtiņš Remiķis, kas šinī  draudzes sapulcē ari atradās, uzņēmās līdz ar kādu latviešu studentu palīdzību sastādīt sūdzību un protestu pret vācu baznīcas rātes un viņas priekšnieka rīkošanos un iesniedza to Pēterburgas Luteriskajai Ģeneralkonsistorijai. Iesniegt šo rakstu rakstu uzņēmās R. un vēl viens latviešu zaldāts Zelmiņš no Zelta rotas, jo visi citi to atsacījās darīt, laikam baidīdamies no Ģenerālkonsistorijas viceprezidenta v. Richtera, kura dēls, kā jau teikts, bija Jezus baznīcas vācu draudzes rātes sekretārs.

          Ģenerālkonsistorija uzdeva Jezus Baznīcas Latviešu draudzes mācītājam Seberģim (J.Zibergs) sasaukt draudzes sapulci un zem viņa vadības izvēlēt iz pilntiesīgiem draudzes locekļiem, vācu baznīcas rātei nepiedaloties. Šinī sapulcē tika ievēlēti par Latviešu draudzes rātes locekļiem R, kas toreiz jau bija skolotājs pie Vedenskas proģimnāzijas Pēterburgā. Bez R tika ievēlēti vēl 5, starp viņiem viens kroņa ierēdnis un tie citi bija amatnieki.

Jau pirmajā kopējā sēdē ar vācu baznīcas rātes locekļiem iznāca strīds. Šo sapulci vadīja Senāta sekretārs v.Richters, (fon Rihters),  jo v. Brummers (fon Brimmers) bija izstājies iz baznīcas rātes un viņa vietā par priekšsēdētāju vācu draudze baznīcas rātē bija ievedusi v.R. Vācu draudzes rātes locekļi lika Latviešu draudzes locekļiem priekšā apstiprināt Jēzus draudzes ērģelnieka un baznīcas skolotāja P.Stermani atsvabināšanu no abiem amatiem, jo tas izrādījies par nederīgu, jo viņi līdz ar 2 Latviešu draudzes priekšstāvjiem pērminderiem esot tā nosprieduši. R. uz to kungiem atbildēja, ja tā ir no viņiem nospriests, tad lai izpilda vien savu spriedumu, bet Latviešu rātes locekļi, kas nebija pie spriešanas piedalījušies, nevar viņu spriedumu apstiprināt, ne ari tādam spriedumam piekrist, kamēr nebūs paši iepazinušies, ka Stermanis abus amatus izpilda nolaidīgi.

Tika nolasīts no vācu draudzes mācītāja Hesses sastādīts protokols par P.Stermaņa atlaišanu no viņa amatiem. Protokolā bija teikts, ka abi Latviešu draudzes aizstāvji ir izsacījušies pret St. atlaišanu, bet protokoli bija abi parakstījuši bez nekādas piezīmes no savas puses, ka viņi šim spriedumam nepiekrīt. Uz to Remiķis piezīmēja, ka viņš neatzīst protokoli par likumīgu. Uz ko vācu draudzes mācītājs ar pirkstu rādīdams uz R., izsaucās: "Ich Weiss nicht, Wieder Herr Hlist; er beschudigt mieh einers Protokolfalschung. Bitte das zu Protokol zu nchmen." (Es nezinu, kā to kungu sauc, kas mani apvaino protokola viltošanā.) Priekšsēdētājam R. (fon Rihteram), pie kā mācītājs H. griezās ar savu prasījumu, nelikās ka R(emiķis) būtu apvainojis mācītāju protokola viltošanā, bet raudzīja izbeigt šo incidentu ar izskaidrojumu, ka abi Latviešu draudzes aizstāvji - pērminderi, kā neizglītoti un vācu valodu nepārvaldoši esot šo kļūdu aiz nezināšanas pielaiduši. Pēdīgi tika atlikts prasījums par St. no amata atstādināšanu uz R. priekšlikumu apspriest to vienā no nākošajām šīs baznīcas domes sēdēm, kad Latviešu draudzes domes locekļi būs ar šo lietu iepazinušies un varēs nodot savu spriedumu par skolotāja un ērģelnieka amatu izpildīšanu.

Nākošā  baznīcas rātes sēdē, mēnesi jeb vairāk pēc tam, (fon Rihters) atkal cēla šo jautājumu priekšā par Stermaņa atlaišanu. Kad R(emiķis) uz to priekšsēdētājam izsacīja, ka Latviešu draudzes domes locekļi nav varējuši pārliecināties, ka St. kā nederīgs būtu atlaižams no abu amatu izpildīšanas. Uz to v.R (fon Rihters) domes loceklim taisīja piezīmi, ka  viņam neesot tiesība runāt citu Latviešu domes locekļu vārdā un pārgāja uz remonta jautājumu. Priekšsēdētājs uzaicināja Latviešu domes locekļus, kā lietpratējus apskatīt, kur būtu skolas telpās vai abu mācītāju dzīvokļos izdarāms vajadzīgs remonts. Tūliņ divi no Latviešu domes locekļiem cēlās un aizgāja apskatīt, kur būtu vajadzīgs remonts. Izlietodams divu Latviešu aiziešanu, priekšsēdētājs lika priekšā balsot par St. atlaišanu. Izrādījās, ka pret St. atlaišanu bija nodotas 4 balsis (viens no Latviešu domes nebija atnācis uz sēdi, skaitot līdz latviešu draudzes mācītāja balsi; visi 6 vācu draudzes rātes locekļi līdz ar savu mācītāju balsoja par St. atlaišanu.) R(emiķis) zinādams, ka P.Stermans, kā ilggadīgs skolotājs un draudzes ērģelnieks zaudē savu vietu caur vācu domes intrigām, gribēja tūliņ izstāties iz Latviešu draudzes domes, bet uz mācītāja S. pierunāšanu un lūgumu neizstājās. - Nesaprotams palika R(emiķim) tas fakts, ka St(ermanis) pēc kādas nedēļas satikdams R(emiķi). pie Jēzus baznīcas sacīja viņam pārmetumus, ka caur viņa R(emiķa) rīcību viņš zaudējis vietu un maizi.

*  *  *

          Kad mācītājs Seebergs (J.Zibergs) atsacījās no Pēterburgas Jēzus draudzes un aizgāja par mācītāju uz Dobeles draudzi  Kurzemē, tad atkal izcēlās daudzi strīdi starp abām Jēzus baznīcas draudzēm un viņu priekšstāvjiem, abu draudžu domju locekļiem. Ģenerālkonsistorija uzdeva Jēzus Latviešu draudzei izvēlēt sevim mēneša laikā citu mācītāju. Tā no Latviešu draudzes domes tika uzaicināti dažādi mācītāji, kas, izdzirduši par ķildām starp abām draudzēm un viņu priekšstāvjiem, atsacījās nākt uz Jēzus draudzi. Tā starp citiem atsacījās nākt uz Pēterburgas Jēzus draudzi par latviešu mēcītājiem - mācītājs Valters Rīgā un mācītājs Spalviņš Vidzemē. Par to laiku, kamēr Latviešu draudzei sava mācītāja nebija, viņa vietu izpildīja vācu draudzes mācītājs, ar kuru draudze ne visai bija mierā dēļ viņa nepilnīgās latviešu valodas prašanas.

 [AU1]           Līdz mācītāja Seeberga aiziešanai vācu draudzi apkopa abi mācītāji - vienu pusi draudzes no vācu baznīcas domes vēlēts mācītājs Kerstens un otru pusi Latviešu divizijas mācītājs Seebergs. Pēc m. S. aiziešanas vācu baznīcas dome gribēja savienot abas vācu draudzes veinā vācu draudzē, lai nākamais mācītājs tik apkoptu Latviešu draudzi. Pēdīgi šis jautājums tika izšķirts latviešu draudzes interesēs, un kā to vēlējās Latviešu draudze. Jaunievēlētam mācītājam bez Latviešu draudzes bija arī sava vācu draudze, sastāvoša no vāciešiem, kas pie viņas gāja pie Dieva galda.

          Pēterburgas konsistorija jeb viņas viceprezidents māc. Lulands, pēc dzimuma igaunis, atsaukdamies uz to, ka Latviešu draudze nav sevim ievēlējuse mācītāju, uzaicināja iz Kronštates kādu mācītāju Bosse, pavecu vīru, par Jēzus Latviešu draudzes mācītāju bez draudzes ziņas, pret ko Latviešu draudzes priekšstāvji izsacīja stingru protestu. Mācītājs Bosse tad atteicās no Jēzus Latviešu draudzes mācītāja vietas.        

Tā kā vecāki mācītāji atteicās nākt uz Pēterburgu pie Jēzus draudzes, tad Latviešu draudzei nekas neatlikās, kā ievēlēt par latviešu draudzes ganu kādu no tikko beigušiem kursu Tērbatas universitātes teoloģijas kandidātiem. Te nu atkal pašā Latviešu draudzē izcēlās strīdiņi kandidātu izvēlē. Latviešu draudzes aizstāvji izvēlējās par mācītāju pie Jēzus draudzes Jāni Sanderi. Kādi no draudzes locekļiem starp tiem visvairāk dienestnieki un strādnieki bija sevim izraudzījuši kā kandidātu uz mācītāja vietu kādu Zālīti, kura tēvs, fabrikas strādnieks, bija pierunājis savus pazīstamus, lai vēl labāk viņa dēlu. - Šitais tēvs un viņa pazīstami tad ari gribēja, uzstājoties pret baznīcas domi, ielikt par mācītāju jauno Zālīti. Kad tas viņiem neizdevās, un mācītājs bija no Iekšlietu Ministrijas apstiprināts, tad tie sarīkoja pretošanos mācītāja Sandera ievešanai baznīcā (introdukcijai), līdz nāca policija, kur tad tie, kas negribēja ļaut ievest mācītāju baznīcā, paši iemuka baznīcā un paslēpās aiz ērģelēm.

          Pēc beigtiem Dieva vārdiem policija sastādīja protokoli, un vainīgie pēc Latviešu domes locekļu uzrādījuma  tika saukti tiesas ceļā pie atbildības un no miera tiesas nosodīti uz kādām dienām aresta.

          (Runājot vēl par plēšanos Pēterpils Jēzus draudzē gribas pieminēt vēl kādu epizodi.) Jau kādu svētdienu priekš  mācītāja ievešanas, introdukcijas, R(emiķim) no baznīcas iznākot, kāds nepazīstams viņam noprasīja, kas viņš tāds esot, ka esot naudu kolektējis ar bļodu stāvēdams pie baznīcas durvīm. Kad R(emiķis) šim kungam, kas izrādījās par šveicaru W. atbildēja, ka viņš esot Latviešu draudzes rātes loceklis. Tad šveicars apvainoja R(emiķi) sacīdams, ka viņš salasītu naudu iebāzīs savā kabatā. Uz to R(emiķis), negribēdams ar viņu tāļāki strīdēties un ļauties sevi vēl vairāk apvainot, nosauca šo provokātori W. par ragulopu, ar kuru neesot vērts vairāki runāt. Uz šveicara W. sūdzību R(emiķis) tika no miera tiesneša aizmuguriski notiesāts uz 50 rub. strāpes jeb 2 nedēļu aresta. Šis miera tiesneša spriedums tapa atcelts no miera tiesnešu sapulces un R(emiķis) attaisnots.

*  *  *

          Kad drīz pēc tam bija tā saucamai otrai vācu draudzei jāvēl šīs draudzes aizstāvji, 6 domes locekļi, tad visi bijušie vācu domes vīri ar baznīcas domes priekšsēdētāju Richteri atsacījās no uzstādīšanas par kandidātiem un visi  6 tika ievēlēti jauni, starp kuriem bija latvietis B., kas turējās pie vācu draudzes. Pirmā kopīgā sēde ar Latviešu draudzes domniekiem par baznīcas rātes priekšsēdētāju tika ievēlēts Remiķis un par sekretāri arī latvieti Pelcis, ģimnāzijas skolotājs.- Tā ka no vācu draudzes ievēlēti domnieki nebija partijas vīri, tad kopstrādāšana starp vācu un latviešu domniekiem notika mierīgā garā un nebija sadursmes starp abiem draudzes aizstāvjiem.

          Bet te pēc kādiem divi gadiem vācu draudzes mācītājs Kerstens atsacījās no savas mācītāja vietas, aiziedams uz Tērbatu par turienes universitātes profesoru. Latviešu draudzes mācītājs Sanders izlietāja šo gadījumu un vēlējās viens pats līdz ar no viņa pieņemtu palīgu apkalpot abas draudzes. Saprotams, ka vācu draudzes domnieki bija vienbalsīgi pretim un gribēja aizgājušā K(erstena) vietā savai vācu draudzes citu mācītāju.

Šīm vācu draudzes aizstāvju domām piekrita lielākā daļa no latviešu domniekiem līdz ar baznīcas domes priekšsēdētāju Remiķi, baidīdamies, ka vācu draudze nevarēs būt tik labi tikt apkopta no viena mācītāja un, ka caur to varētu vācu draudze lielā mērā pamazināties caur vairāku draudzes locekļu aiziešanu no šīs draudzes. Bez tam baznīcas padomei būtu palīga mācītājam jādod tas pats kortelis baznīcas mājā, kuru līdz tam laikam ieņēma vācu draudzes mācītājs.

Lieta gāja tik tālu, ka Ģenerālkonsistorija nosacīja tā saucamo - Jēzus baznīcas vizitāciju un priekš šī nolūka deleģēja divus kungus no šīs iestādes, Kanceru Vācu Pētera draudzes mācītāju, kas pārvaldīja latviešu valodu, un bez viņa vēl vienu kungu, gribēdama uzzināt uz vietas abu draudžu vēlēšanos. Šinī sapulcē lielākā daļa vācu domnieku izsacījās priekš diviem patstāvīgiem mācītājiem.

          Uz tādu abu draudžu vēlējumu vācu baznīcas domei bija dota tiesība izvēlēt savai draudzei  jaunu mācītāju, ko tad šī arī izlietoja un ievēlēja par mācītāju Walteri, Rīgas mācītāja Waltera dēlu, veiklu sprediķotāju. Pēc kādiem gadiem Valters tapa no Jēzus baznīcas, kā  labs runātājs, aicināts par mācītāju pie Vācu lielās Pētera baznīcas. - Aizgājušā māc. Waltera vietā vācu draudze ievēlēja savai draudzei par māc. latvieti Grinbergu, kas vēl tagad pie šīs draudzes strādā. Priekš vairāk gadiem abi mācītāji Sanders un Grinbergs tapa nostādīti pilnīgi līdzīgi, un kā vienam, tā otram ir sava Latviešu un sava vācu draudze; un tagad valda pilnīgs  miers un saticība starp abām vācu un latviešu draudzēm.

*  *  *

          Kad mācītājam Sanderam neizdevās palikt par vienīgu mācītāju priekš abām draudzēm, tad viņš, uzskatīdams baznīcas padomes priekšsēdētāju par lielāko iemeslu un vainīgo viņa nodoma neveiksmei, raudzīja R. kur tik un kā tik varēja atriebties un skādēt viņa dienesta karjerai. - R. ieņēma inspektora vietas pie Pēterburgas Vedenskajas ģimnāzijas, vēl cenzora vietu pie Cenzūras Virsvaldes Pēterburgā, kur viņš cenzēja Pēterburgā iznākošās latviešu grāmatas, avīzes un visas latviešu valodā sarakstītās un Dramatiskai cenzūrai iesūtītās lugas; tāpat visas ārzemēs latviešu valodā iznākošās grāmatas un avīzes, kas bija ienākušas Ārzemju cenzūrai. Iepazinies ar Cenzūras Virsvaldes priekšnieku, kādā gadījumā mācītājs Sanders izlietoja šo pazīšanos, lai diskreditētu R. pie viņa priekšniecības.

Pie kam viņam pat vienā gadījumā palīdzēja Jēzus padomes sekretārs Rāviņš, ko Remiķis bija glābis no kriminālsoda, kad viņu par vairāku tūkstošu baznīcas naudas izšķiešanu sauca pie kriminālatbildības. – Remiķis, nebūdams pats kapitālists, ieteica viņu savam draugam Str., kas uz R. ieteikumu aizdeva vajadzīgo summu. Kreditors Str. gan nu šos vairākus tūkstošus zaudēja un tik kādus procentus saņēma nomirušā Str. kundze, no R. aizdotās summas. Par šo zaudējumu R. draugs Str. tam daudz reiz pārmeta, ka caur viņa R. ieteikšanu un pierunāšanu zaudējis vairākus tūkstošus, kas R. saprotams bija ļoti nepatīkami.

Mācītājam Sanderam pie viņa nepiekūstošās aģitācijas un R. diskreditēšanas pie viņa priekšnieka Cenzūras virsvaldē spēcīgi vien piepalīdzēja Rīgā W(einbergs Frīdrihs)[23] kungs, savā no viņa rediģētajā latviešu avīzē -"Rīgas Avīze", un bez tam iesūtīdams minētā Virsvaldē no savas puses apsūdzības rakstus un denuncijas pret R., kurās viņš raudzīja pierādīt, ka R. ir sociālists un tādēļ laiž cauri cenzūrai, jeb atvēl valdībai naidīgus rakstus. Mācītājs S. bija pēdīgi ticis atraidīts Cenzūras virsvaldē no minētās iestādes darbveža ar visu viņa sūdzību (denunciju) par R, kad šī valde bija pārliecinājusies, ka visas šīs sūdzības ir ļaunprātīgas un nepamatotas.

*  *  *

          Vēl būtu jāpiemin, ka Remiķim caur daudzām nepatikšanām, kas tam bija izpildot baznīcas padomes priekšsēdētāja vietu, kad nāca jaunas vēlēšanas, beidzot atteicās no kandidatūras un izstājās iz baznīcas padomes. Tad tika ievēlēti jauni padomes locekļi, kuri ievēlēja par domes priekšsēdētāju darbīgu tautieti, bet ļoti godkārīgu cilvēku, tirgoni W., kas drīz sanāca konfliktā ar mācītāju Sanderu. Pēdējais tad arī gādāja par to, ka pēc terminā notecēšanas W. netika vairs ievēlēts baznīcas padomē.

          Priekš (minētajām) vēlēšanām mācītājs Sanders griezās pie Remiķa, pierunādams, lai ļaujas sevi uzstādīt par kandidatūru, lai tiktu ievēlēts par baznīcas padomes locekli. Remiķis, paklausīdams mācītāja S. lūgumam, bija ar mieru uzstāties kā kandidāts uz vēlēšanām, un tika pa otram lāgam ievēlēts par padomes locekli un padomes priekšsēdētāju. Bet Remiķis drīz vien pārliecinājās, ka viņam nav iespējams visās vietās un visos prasījumos piekrist mācītāja Sandera gribai, jo beidzamais, kā jau tas agrāki bija, visur ievēroja vairāk savas personiskās un materialistiskās  intereses nekā draudzes labumu. Tādēļ, kad pēc trieniuma bija jaunas vēlēšanas, R. atsacījās palikt uz priekšu baznīcas padomē un uzstāties par kandidātu pie padomes locekļu ievēlēšanas.

- Tur nu atkal mācītājs Sanders pierunāja Remiķi ļauties ievēlēties baznīcas padomē, un tad, ja R. nevēlētos turpmāki palikt baznīcas rātē, varēšot viņš izstāties iz padomes. Remiķis tad ari tika uzstādīts kā kandidāts, bet ievēlēts netapa. Balsu vairākumu nedabūja caur mācītāja Sandera laipnu gādāšanu un aģitāciju draudzē caur no viņa uzkūdītiem aģitātoriem.

Kamdēļ mācītājs Sanders izdarīja tādu kumēdiņu ar Remiķi, grūti izskaidrojams, laikam gan gribēdams atriebties vienu pa visām reizēm par viņa nodomu un plānu nepabalstīšanu. Netika arī ievēlēts šinās vēlēšanās bijis baznīcas padomes sekretārs ģimnāzijas skolotājs Pelzis (Pelcs)[24].

*  *  *

          Daudz ko vēl varētu rakstīt par R. darbību Cenzūras Virsvaldē, bet tas nav šī raksta nolūks. Gribētu tik vēl pieminēt, ka R. dibināja Pēterpilī tagad vēl pastāvošu latviešu labdarības biedrību, kurā viņu pēcāki ievēlēja par savu goda biedri. Pēc kādiem gadiem pie Latviešu labdarības biedrības tika no R. nodibināta "Pēterpils Latviešu Labdarības biedrības pabalstu kase", kuras priekšnieks visus tos gadus bija R un kura vēl līdz šim brīdim pastāv[25].

  

*  *  *

Šis mateiāls savulaik turpinājumos tika publicēts žurnālā „Karogs”.

Varu tikai vēl pieminēt, ka Mārtiņš Remiķis pie visas cita, bija arī galvenais „Fraternitas Petropolitana” patrons Pēterburgā. Cilvēks, kurš šai organizācijai devis pajumti augstāk minētās draudzes īpašumos, kurš regulāri ziedojis ievērojamas summas studējošo latviešu studentu stipendijām, kurš nekad neliedza petropolitāņiem savas protekcijas.

Un žēl, ka šodien Laidu pagasta kapos viņa piemiņa nav saglabāta.

.

---

[1] Mārtiņa Remiķa krustmeita Matilde Dintere-Liepiņa savās 1955.gadā Kuldīgā pierakstītajās atmiņās stāsta: “Lielas grūtības M.Remiķim sagādājusi Latvijas himna. To krievu valdība neparko negribējusi atļaut drukāt tā viena vārda dēļ “Latvija”, teikdami, ka tādas Latvija nemaz neesot, tad M.Remiķis izsvītrojis to vārdu Latvija un ierakstījis tā vietā Baltija iegalvodams, ka autors arī tā domājis, tikai latvietis būdams, uzrakstījis Latvija. Tomēr krievu valdība neļāva to dziedāt kā tautas himnu bet kā vienkāršu tautas dziesmu paliekot sēdot, bet ja atklātā laukā dziedāja, tad ar cepuri galvā…” Matilde Dintere-Liepiņa bija Remiķa māsas meita un krustmeita, kura pēc Kuldīgā beigtas vācu privātskolas un Jelgavas krievu ģimnāzijas, 1901.-1908.g. sava tēvoča aicināta studēja Pēterpilī medicīnu (zobārstniecību) un arī dzīvoja pie viņa. Viņai arī ar pseidonīmu Aldona bija pazīstama latviešu literātu aprindās.

Ņemot vērā atmiņu pieraksta gadu un vietu interesants arī tālākais teksts: “… Šajā himnā Baumaņu Kārlis ielicis visu savu dvēseli un kas no sirds nāk, tas arī iet pie sirds. Es šo himnu nevaru, tāpat kā citi, bez asarām acīs noklausīties. Kad atskan pirmie mūzikas akordi, man liekas, ka visa latvju tauta metas ceļos, izstiepj savas rokas pretīm mūžīgajam, visuvarenajam Dievam un izlūdzas no Dieva svētību priekš garīgās un laicīgās tautas labklājības. Baumaņu Kārļa darbs var ieņemt izcilus vietu starp visām tautu himnām, tik grandioza ir himnas mūzika tik dziļš ir teksta saturs. – Jaunā paaudze jau nemaz nezin cik daudz pūles Remiķis pielicis, lai izkarotu latvju tautai vienu otru paliekošu gara mantu.”

(Šeit un turpmāk visas parindes, paskaidrojumi un komentāri no materiāla sagatavotāja. A.Upmalis)

[2] Remiķa krustmeita uzsver: “Remiķis bijis pazīstams arī ar to, ka nekad neņēma kukuļus. Pat, kad kāds pēc pabeigtām darīšanām viņu aicināja uz restorānu, viņš atteicās un piedāvāja viesim vīnu tepat mājās, ja nu tas vēloties iedzert.”

[3] Visu atlikušo mūžu Remiķis ticējis parādībām, sapņiem un garu valstij. Savai krustmeitai Matildei Dinterei-Liepiņai viņš mēdzis atstāstīt arī šādus gadījumus: “Reiz viņš strādājis vēli naktī un bijis laika drusku aizsnaudies. Pēkšņi ienāk pie viņa kabinetā viņa mirušais brālītis Atiņš, kurš ilgus gadus atpakaļ miris. Remiķis prasījis, kā viņš te ticis iekšā, tad bērns parādījis ar roku uz durvīm, kas tieši no kabineta veda uz astoto klasi un teicis- lūk pa šīm durvīm es ienācu. Remiķis brālīti tālāk izjautājis, kādā nolūkā tas atnācis? Brālītis teicis: “Tu nemaz nezini, ka man uz kapiņa krustiņš nopuvis un cilvēki tagad izbradā manu kapiņu.” To teicis viņš aizgājis uz viesistabu un pazudis.” Remiķim tas esot licies tik reāli, ka viņš pat esot aizdedzis sveci un gājis uz viesistabu skatīt, ko brālītis tur dara, bet nekas vairs nebijis redzams. Pēc tam viņš tūdaļ rakstījis savam brālim Jānim, lai tas uzmeklē mazā brālīša Atiņa kapiņu, uzliek tur jaunu krustiņu un uzkopj kapiņu. – Brālis pats kapu nav zinājis, bet apjautājies pie vecākām pagasta sievām. Tā krustiņš ticis uzlikts un kaps sakopts. Bet Remiķis to visu esot krustmeitai atstāstījis ar piezīmi: “Lūk, gars pat zina, kurš no palicējiem ir visturīgākais, to arī uzmeklē.”

Tāpat viņš mēdzis stāstīt arī citu gadījumu par savu draugu, kuru viņš apciemojis dienu pirms viņa nāves. Remiķis, no tā aiziedams, pa jokam teicis: “Kad Tu nomirsi, tad atnāc man to pateikt.” Naktī redz sapnī, ka draugs stāv pie viņa gultas. Jautājis viņam: “Vai jau atveseļojies? Vakar Tu tak biji pavisam slims!” Uz to draugs atbildējis: “Kā tu redzi, tagad pavisam vesels.” Remiķis paskatījies pulkstenī, tas rādījis piekto rīta stundu. Remiķis piecēlies, saģērbies un gājis uz drauga māju. Durvis viņam atvērusi noraudājusies atraitne un teikuse, mans vīrs ir aizgājis mūžībā, šorīt pulksten piecos.

Iespējams dēļ visa minētā Remiķis bijis arī ļoti reliģiozs. Lai arī pret citu uzskatiem bijis ļoti iecietīgs un savus uzskatus reti klāstījis.– Tomēr krustmeita atceras gadījumu, kad Remiķi nopietni uztraukusi saruna ar kādu jaunu un brīvdomīgu cilvēku (dzejnieku Falliju). Viņš esot Remiķim jautājis: “Ko Jūs darīsiet, kad nomirsiet un izrādīsies, ka Dieva nav?” Sekojusi atbilde: “Ja nu izrādīsies, ka Dieva nav, tad es būšu cilvēku atmiņā palicis ar saviem darbiem. Bet ko Jūs, jaunais cilvēk, darīsiet, ja izrādīsies ka Dievs ir?” Saruna notikusi, ne reizi nepaceļot balsi. Bet par galēju aizkaitinājumu liecinājuši vārdi “jaunais cilvēk”. Šo uzrunu Remiķis lietojis tikai ārkārtējos gadījumos.

Remiķis reizēm mēdzis labsirdīgi pazoboties par svētbildēm un to pielūgšanu. Tomēr Pēterburgas dzīvokļa guļamistabā viņam bijusi J.Rozentāla glezna “Kristus” visā augumā. Tāpat mājās bijušas savulaik ar prof. Jāzepa Vītola palīdzību nopirktas labas klavieres. Uz tām nedrīkstējis spēlēt nekādus maršus, bet gavēņa laikā tās tikušas pat aizslēgtas.

(Šeit un turpmāk visas parindes, paskaidrojumi un komentāri no materiāla sagatavotāja.)

[4] Saviem vecākiem Mārtiņš Remiķis bija ļoti pieķēries, īpaši mātei. Krustmeita atceras: “Remiķa vecāki bija trūcīgi. Viņiem piederēja nelielas lauku mājas, bet zeme pie tām bija slikta, smilšaina. Tomēr māte saprata izglītības lielo nozīmi un pārdeva pēdējo vilmas mārciņu, lai sūtītu dēlu skolā. Toreiz bija arī tādi noteikumi, ka savu pagastu varēja atstāt tikai sagādājot vietnieku – lai pagastā nemazinātos iedzīvotāju skaits. Remiķa māte sagādāja arī to, lai tikai dēlam nebūtu jāpaliek bez skolas. - Tāpēc Remiķis māti ļoti cienīja, pat dievināja. Gribēja, lai pēc nāves viņu pagalabā pie mātes. – (Zīmīga arī dažu apkārtējo attieksme, ar ko Remiķa mātei nācies sadurties, un par ko viņas dēls zinājis: “Kad Remiķis sāka studēt, māte kādreiz esot sūdzējusies kaimiņiem, ka viņai ir grūti, jo dēls studējot Pēterpilī, un viņam ir jāpalīdzot. Tad skaudīgie kaimiņi nosmīnējuši un teikuši: “kur šis nu studē, laikam jau Pēterpilī ielas slauka.” Tas bijis liels sarūgtinājums Remiķa mātei.) - Kad māte nomira, bērēs bija ieradies liels pavadītāju pulks ar daudz vaiņagiem. Remiķis bija uzaicinājis pūtēju orķestri no Liepājas un pats šim gadījumam tulkojis krievu sēru dziesmu latviešu valodā. Sēru mūzika pavadīja aizgājušo māti no mājām līdz pat kapiem, kur dziedāja arī bēru dziesmas mūzikas pavadībā. Kad bēru mielasts bija pabeigts, Remiķis atdalījās no citiem viesiem, uzgāja savā augšas istabiņā, lai tur būtu netraucēts no dzīru trokšņa. Tik ļoti viņš skuma pēc savas mīļotās mātes.

Kad uz vakara pusi pie viņas piegāja kādi jaunieši un lūdza, vai viņš nevarētu atvēlēt drusku padejot, kamēr muzikanti vēl šeit, tad Remiķis viņiem atbildējis: “Kas dejot grib, lai dejo savās mājās, šeit dejots netiks.” Viņš lika orķestri vēl reizi labi pabarot, tad aizjūgt zirgus un tos aizvest atpakaļ uz Liepāju. Dažās zemnieku mājās gan vēl tagad ir tāds paradums, ka veca cilvēka bērēs tiek ari dejots uz vakara pusi. - Uz mātes kapa uzlika marmora krustu, celtu pēc Rozentāla meta. – Tagad krusts nolauzts.”

[5] Pazīstams zinātnieks, vēlāk profesors.

[6] Dišlers Kārlis (1878.-1954.) jurists un rakstnieks. Dzimis Gaiķu pagastā lauksaimnieka ģimenē. 1897-1905 bijis tautskolotājs Lielbērzes, Lielauces un Mūrmuižas-Buķenes pagastskolās. 1905.g. nokārojis beigu eksāmenu Narvas ģimnāzijā. 1906-1910 studējis Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc tam atstāts fakultātes valsts tiesību katedrā zinātniskam darbam. 1915-1916 gadā lasījis lekcijas arī latviešu izglītības kursos Pēterpilī. 1917-1920 bijis Omskas politehniskā institūta valsts tiesību docētājs. No 1920.g. Latvijas Universitātes docētājs, profesors, vairākārtīgs Juridiskās fakultātes dekāns un sekretārs. No 1931.g. juridisko zinātņu doktors. 1924-1927 Rīgas pilsētas domes lodeklis. 1925-1928 Saeimas loceklis demokrātiskā centra frakcijā. Žurnāla “Tieslietu Ministrijas Vēstis” un nomināli “Latviešu Konversācijas Vārdnīcas” redaktors. Darbojies laikrakstā “Jaunākās Ziņas”, žurnālos “Darba Tiesības”, “Tautas Tiesības”, “Jurists”u.c. Sarakstījis: “Anglijas parlamenta vēsturi”, grāmatas “Latvijas valsts varas orgāni”, “Demokrātiskās valsts iekārtas pamati” uc. Centies tiesiski pamatot 1934.g. 15.maija apvērsumu. Ar pseidonīmu K.Galdnieks rakstījis īsprozu un izdevis dzejoļu krājumu “Velgansārtie mirkļi”. Deportēts 1941.gadā. Par tālāko likteni ziņu trūkst.

Remiķa krustmeita atceras: “Remiķim bija palīgs Dišlers. Viņam bija liels fizisks defekts – vienai sejas pusei pāri viscaur bija t.s ugunszīme. Tādēļ viens students, pieteikdams viņa apciemojumu, man teica, ka atvedīšot ciemiņu ar divām sejām. Dišlers bija jurists, ļoti apdāvināts, spēlēja arī vijoli. Cenzora darbā bijis ļoti neiecietīgs, gribēja parādīt savu varu. Tāpēc Blaumanis par viņu izteicās kādā gadījumā, kad bija stipri sasvītrots avīzes nummurs: “Dišlers kā cūka ar savu sarkano snuķi izrakņājis visu avīzi.” ” – Savukārt citur viņu latviešu teātra ļaudis atmiņās piemin ļoti labiem vārdiem. Bet laikam jau tā pasaulē iekārtots – cenzora amats tiek vairāk pelts kā slavēts.

[7] Sproģis Jānis (1833-1918) folklorists. Pļaviņu pagasta lauksaimnieka dēls. Mācījies Rīgas pareizticīgo seminārā un Pēterburgas garīgajā akadēmijā. Kopš 1864. gada strādāja Viļņas publiskajā bibliotēkā. 1866-1878 Viļņas centrālā arhīva direktora vietnieks. Vēlāk direktors. Sakarā ar Krievijas valdības aizliegumu izplatīt Latgalē grāmatas, kas rakstītas latīņu burtiem, izdeva Viļņā latviešu tautas dziesmas un mīklas krievu burtiem. Tās papildināja arī to tulkojums krieviski. Bija pazīstams arī ar vairākiem zinātniskiem pētījumiem. Kā pazīstamākais no tiem minams 1886.gadā izdotā – Žemaitijas ģeogrāfiskā vārdnīca. – Dzīvodams atrautībā no savas vēsturiskās dzimtenes atzina pārkrievošanos un pārkrievojies arī pats. Miris Kijevā evakuācijā.

[8] Stālberģis Kārlis (1837-1895) pazīstams tautas atmodas darbinieks, izdevējs un tulkotājs. Dzimis Rīgā. Te izmācījies par burtlici un 1869. gadā ierīkojis pirmo latviešu tipogrāfiju. Dēļ finansiālām neveiksmēm zaudēja to un ap 1880. gadu pārcēlās uz Jelgavu, kur strādāja par burtlici. Latviešu kultūras vēsturē palicis arī kā viens no Rīgas Latviešu Biedrības dibinātājiem, aktīvs šīs organizācijas runas vīrs, kurš 1868. gadā sarīkoja pirmo latviešu teātra izrādi “Žūpu Bērtulis”. – Kopā ar K.Biezbārdi izdeva Pasauli un Dabu. 1882-1889 izdeva savulaik populāro “Latviešu tautas kalendāru.” Rakstījis dzejas un lugas, daudz tulkojis.

[9] Remiķa dzīvoklis pie ģimnāzijas Vedenskajas ielā bijusi savdabīga Pēterpils latviešu inteliģences pulcēšanās vieta. Krustmeita atceras: “Pie Remiķa piektdienās bija “jour fixe”, tur tad salasījās visi latvieši un pārrunāja savas lietas. Tāpat pa Mārtiņiem, Remiķa vārda dienā salasījās līdz 40 cilvēku, to starpā daudz studentu. Pēdējos interesēja tas, ka pie Remiķa arvien varēja labi paēst, nodibināt iepazīšanos, dabūt Remiķa protekciju, ko viņš labprāt deva. Viņam piedāvāja arī ministra vietu, bet tur bij tāds “maļeņkij krjučok” vajadzēja pāriet pareizticībā, bet viņam tas bija pārāk svarīgs jautājums, tāpēc atteicās.”

“Pie Remiķa nāca daudzi latviešu rakstnieki, mākslinieki un kultūras darbinieki, ar kuriem man bija izdevība iepazīties. Viņu bijis tik daudz, ka ka pat grūti viņus visus uzskaitīt. Cik atceros tie bijuši: mākslinieki Rozentāls, Strunke un Zariņš, rakstnieki Blaumanis, Fallijs, Niedra, mācītāji Sanders, Grinbergs, Beldaus, dakteri Sniķeris, Skrinda un Stefanijs, profesori Volters un Zemmers, komponisti J.Vītols un E.Melngailis, skolotāji  Dāvis Pelcis un Reinis Ēbels, indžinieri Eichvalds un Ērtmanis, Kārlis Dišlers,  rakstniece Prūsas kundze, Ansis Gulbis, Rāviņš, Andrejs Blaus, Bredenfelds, Blumbergs, bet no agrākiem laikiem – komponists Kārlis Baumanis, Jurjanu Andrējs, Auseklis un daudzi citi. – Tika arī muzicēts. Remiķis pats spēlējis koncert-citeru, Dišleris vijoli un inženieris Ertmanis pianino.

Remiķis bija ļoti atsaucīgs pret katru pozitīvu parādību kultūras dzīvē un labprāt palīdzēja latviešu rakstniekiem pārvarēt grūtības, kas radās sakarā ar cenzūru. – Arī Rainis bieži bijis pie Remiķa. Visi zināja, ka Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā” varēja parādīties atklātībā tikai ar Pēterpils brīvprātīgā cenzora Remiķa atļauju. Un to Remiķis darījis nevis iztapdams Rainim, bet uzskatīdams šos dzejoļus kā labākos no Raiņa darbiem, kurus Rainis sacerējis trimdā dzīvodams un sūtījis kā sveicienus latviešu tautai.

Bet pirmais rakstnieks, ar kuru iepazinos pie sava onkuļa, bija Blaumanis. Remiķis iepazinās ar Blaumani, kad tas nāca cenzēt savas lugas. Un viņi varēja stundām runāt par dažādiem rakstniekiem. – Vienīgi Remiķis Blaumani zobojis par daudzajiem ebrejiem viņa darbos. Uz to Blaumanis atbildējis, ka “Skroderdienās” Ābrams saka: “Es pēdējo reizi eju ar tām paunām apkārt”. Ar to Blaumanis norādījis, ka uz priekšu ebrejus vairs netēlos. Blaumanis ņēma vielu no dzīves – arī Raudupiete bijusi Ērgļos tāda saimniece.”

Blaumanim bijusi ari sava loma Raiņa “Tālo noskaņu…” izdošanā. “Remiķis gulēja nopietni slims ar reimatismu, kad Blaumanis atnāca ar Raiņa “Tālo noskaņu…” rokrakstu cenzēšanai. Blaumanim Remiķis ļoti uzticējās, tāpēc, pats nevarēdams lasīt, lika Blaumanim lasīt dzejoļus priekšā, un tad izteica savas domas. Pārrunas izcēlās par dzejoli “Marta dienas.” Remiķim likās, ka vārds “Marta” atgādina kādu “sobiķije” – gadījumu. Tāpat “Marta dienās” lūzt ledus – tas varētu nozīmēt veco valdību. Blaumanis licis priekšā Maiju, bet tas atkal atgādinātu 1.Maiju. Tad vienojušies par tādu vispārīgu virsrakstu “Pavasara dienas”. Remiķis principā bija pret sociālismu, bet viņš nebija melnsimtnieks. Viņam nebija naids vai antipātijas pret citu virzienu piekritējiem. Viņš cenzēja lugas bez aizspriedumiem, lai gan labi saprata, kādam virzienam Rainis pieder. Kad Remiķim pārmeta par “Zaudētām tiesībām”, kad mācītājs Sanders (vecākais) viņu denuncēja, viņš teica : “Nevar dot tautai sēnals vien, jādod arī labi graudi.” ”

[10] Rāviņš Oskars (1862.-1929.) Mēmeles pagasta skolotāja dēls. Studējis matemātiku Pēterpils Universitātē. 1889.-1914. bija vācu valodas lektors un bibliotekārs Pēterburgas elektrotehniskajā institūtā, kā arī ierēdnis. 1901. gada dabūja atļauju izdot laikrakstu “Pēterburgas Avīzes”. 1906. gada pārdeva šo laikrakstu K.Bredenfeldam. 1923. gadā pārnāca uz Rīgu, kur strādāja Valsts zemes bankā un rakstīja atmiņas.

Remiķa krustmeita atceras: “Rāviņam nebija  tāda izglītība, ka viņš būtu spējis citu darbus cenzēt, vai pats ko uzrakstīt. Viņš bija tikai fiktīvs avīzes izdevējs, tāpēc ka viņam bija sakari ar galmu. Kad iznāca pirmais nummurs no “Pēterburgas Avīzēm” viņš lika to nodrukāt zelta burtiem un piesūtīja to ķeizaram atsauksmei. Kad Rāviņam dzima pirmais dēls, viņš uzaicināja troņa mantinieku savam dēlam par krusttēvu. Troņmantinieks kristībās gan dalību neņēma, bet atsūtīja ar savu adjutantu Rāviņa kundzei zelta rokas sprādzi, kā dāvanu uz kristībām. – Mani viņš sauca par savu “laimes zvaigzni” tāpēc, ka viņam šad un tad izskatīju viņa avīzi pirms drukāšanas. Tāds bija Rāviņš, ar glaimiem neskopojās.”

[11] Krustmeita atceras: “Remiķis bija zvērināts tulks. Politiskās lietās pie krievu valdības viņam bija liela uzticība. Bet viņš, cik spēdams, tulkojot lietoja tādu izteiksmes veidu, kas, negrozot pamatdomu, tomēr nodarījumu, politisku pārkāpumu padarīja vieglāku. Ar to paglāba  daudzus par politiku apsūdzētos.”

[12] Mārtiņš Remiķis prata 12 valodas. To skaitā – vāciski, krieviski, franciski, angliski, zviedriski, lietuviski (viņš strādājis kādu laiku arī par lietuviešu valodas cenzoru), vēl grieķiski, latīniski, senebreju valodu un sanskritu.  (No krustmeitas atmiņām.)

[13] Bīlenšteins Augusts (1826.-1907.) mācītājs un valodnieks. Dzimis Jelgavā. Studējis teoloģiju Tērbatā. Bijis mācītājs Jaunaucē un Dobelē. Darbojies Latviešu draugu biedrībā, daudz rakstījis presē. Sarakstījis latviešu valodas gramatiku.

[14] Revīzija, kuru 1882.-1883. Baltijas guberņās vadīja Krievijas Imperatora galminieks, senators Manaseins. Revīzijas sākotnējais mērķis bija sagatavot šajās guberņās Krievijas likumu un administratīvās kārtības ieviešanu, tā darot galu Baltijas muižnieciskajai autonomijai. Iekšlietu ministrs, grāfs N.Ignatjevs uzdeva arī noskaidrot metodes, ar kādām varētu pasteidzināt zemnieku māju iepirkšanas procesu un nodrošināt kalpu labklājību. Tāpat senatoram tika uzdots precizēt metodes, kādām šeit būtu izvedama skolu reforma, un vācu muižniekiem atņemot skolu patronāta tiesības un pastiprinot krievu valodas mācīšanos.

Revīzijai sākoties, latviešu zemnieki stihiski tajā saskatīja agrāk nebijušu iespēju pievērst augstākās varas uzmanību savam beztiesīgajam stāvoklim. Tikai pirmajos 4 mēnešos revīzija saņēma pāri par 10.000 sūdzību par vācu muižnieku nelikumīgu rīcību. – Vācu puse savukārt veica aktīvu pretdarbību revīzijai. Guberņas administrācijas vācu tautības ierēdņi sabotēja revidentu rīkojumus. Vienlaikus tika uzsākta ari nikna kampaņa presē pret revīzijas komisijas locekļiem.

Vienlaikus muižniecība veica arī ārkārtas pasākumus, lai zemniekus un revidentus savstarpēji izolētu. - Vidzemes muižnieki sarīkoja vairākus mākslīgus “zemnieku nemierus”. Tie “atklāja” vairākas “daudzskaitlīgas zemnieku sazvērestības” un “gatavotus zemnieku dumpjus”. Šo nenotikušo nemieru “apspiešanai” muižnieku policija izsludināja revidējamos pagastos izņēmuma stāvokli, organizēja ļaužu pēršanu, un pat pieprasīja karaspēku šim mērķim. Tāpat, lai viss izskatītos ticamāks, bijuši gadījumi, kad muižnieki organizējuši pat sava īpašuma dedzināšanas.

Viss tika darīts ar vienīgu mērķi, lai panāktu revīzijas, kā dumpību veicinoša faktora, pārtraukšanu.– Tāpat tika darīts viss, lai revidentiem būtu iespējami grūtāk runāt ar zemniekiem. Taču, lai ari vietējās agrārās nebūšanas un nelikumības tika rūpīgi slēptas pat ar tik ārkārtējiem līdzekļiem, Manaseins personīgi apmeklēja vairāk kā 200 pagastu un saņēma vairāk kā 20.000 sūdzību.

Revīzijas rezultāts bija plašs un nopietns ziņojums Krievijas Ķeizaram.

Gribas pieminēt, ka Baltijas muižnieku sabotāža nebeidzās arī pēc revīzijas beigām. Revīzijas aktis ar zemnieku sūdzībām esot “nejauši sadegušas” pa ceļam uz galvaspilsētu. 1884.g. senatora Manaseina iesniegtais ziņojums tika izzagts no paša Imperatora rakstāmgalda. – Tikai pēc M. nāves, senatora dēls nodeva saglabātu ziņojuma kopiju Iekšlietu ministram. Dokuments glabājās ministrijas arhīvā, lielā slepenība. Tas pat netika piereģistrēts, baidoties, ka to atkal izzags. Tas līdz pat 1917.g. glabājās starp dokumentiem, kas bija pieejami vienīgi ministram pašam. (Nr.163/1917.)

[15] Kelers – galma gleznotājs un akadēmiķis. Bija pazīstams, kā izcils igauņu, somu, latviešu un lietuviešu interešu aizstāvis pie galma.

[16] Frīdemanis Jānis (1837.-1899.) tautas atmodas laikmeta ievērojams darbinieks. Viens no ievērojamākajiem “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādniekiem. Dzimis Kalnciemā. Studējis tieslietas Maskavā. Miris Pēterpilī. Ievērojamākie darbi: “Jauki stāsti par darbu un svešam zemēm”, “Zināšanas un stāsti par pasaules lietam.” u.c.

[17] Kristaps Helmanis (1848.-1892.) Pasaule pazīstams latviešu bakteriologs. Dzimis Zemgalē, Tērvetes pagastā, “Lejas Cimu” mājās. Studējis Tērbatā veterinārmedicīnu. Studijas beidzot par konkursa darbu ieguvis zelta medaļu un kļuvis par šīs augstskolas pasniedzēju. 1879.g. kā zinātņu maģistrs pieņem vetārsta vietu Lebgvardes jātnieku pulkā, Pēterpilī. - Tolaik Leibgvarde bija savdabīga Krievijas karaskola. Tur bija sapulcināts valsts virsniecības zieds. Arī apakšvirsnieki un ierindas karavīri nāca pārsvarā no muižnieku ģimenēm un tātad bija baudījuši labāku izglītību, kā līdzīgi kareivji citos pulkos. – Lebgvardes kareivji saņēma nopietnu militāru apmācību un, pārejot dienēt citos pulkos, automātiski tika paaugstināti par divām dienesta pakāpēm. – Līdz ar to Leibgvarde bija ievērojams militārās audzināšanas centrs valstī.

Kristaps Helmanis šeit, pirmais Krievijā, sāka nopietnus pētījumus trakumsērgas apkarošanā, sāk gatavot arī vakcīnas. 1886. un 1888. gados Krievijas valdība nosūta Helmani uz Parīzi, pie slavenā Pastēra, iepazīties ar viņa pieredzi šajā nozarē. Abu pētnieku sadarbība  turpinājās arī vēlāk. 1888. gadā Helmanis publicē vairākus ievērojamus un pasaulē daudz tulkotus darbus. 1891. gadā viņš ar Olderburgas prinča atbalstu nodibina Pēterburgas eksperimentālās medicīnas institūtu. To viņš, atstājis kara dienestu, arī pats vada. 

Helmanis ir devis milzu ieguldījumu lipīgo infekcijas slimību apkarošanā. Šo pētījumu laikā viņš arī inficējies mirst, tāpat, kā trīs viņa līdzstrādnieki - latvieši.

[18] Runa ir par Stērstu Andreju (1853.-1921.) vēlāk izcilu tautas atmodas darbinieku, zemnieku tiesību cīnītāju. Viņš dzimis Vecpiebalgas Velku pagasta Telvešos. Lauksaimnieka dēls. 1872.-1874. g. ir skolotājs Vecpiebalgas draudzes skolā, kur strādā kopā ar otru skolotāju, leģendāro Ati Kronvaldu. Pēc tam sāk studijas Pēterburgas Universitātē, ko beidz 1881.gadā. Tad sāk strādāt Rīgā par advokāta palīgu.

Senatora Manaseina revīzijai ierodoties Rīgā, uz Remiķa ieteikumu tiek pieņemts par tulku. Pēc revīzijas beigām 1885.-1888. ir Igaunijas guberņas prokurora biedrs. 1888.-1890. Kurzemes guberņas prokurora biedrs. Pēc tam zvērinātais advokāts Jelgavā – J.Raiņa, A.Kvieša u.c. patrons. 1893.-1894. gadā vēlreiz pārtulko Bilenšteina neveiksmīgi iztulkoto “1864.g. Tiesu ustavu”, pirmais, praktiski no jauna radīdams latviešu juridisko terminoloģiju. Viens no izcilākajiem laikrakstu “Baltijas Vēstnesis”, “Balss”, vēlāk “Dzimtenes Vēstnesis” līdzstrādniekiem. 1882.-1884. sarakstījis “Latviešu valodas mācības sistemātisko kursu.” Kopā ar Kaudzītes Matīsu izdevis mācību lasāmo grāmatu “Sēta un skola”. 1890.-1894. vada Jelgavas Latviešu biedrības rakstniecības nodaļu. 1902.-1915. šīs biedrības priekšnieks. Vēsturnieks, dzejnieks, tulkotājs. – Jau 1911.gadā pareģojis, ka pēc 25.gadiem Latvija kļūs pilnīgi latviska.

[19] Juris Māters (1845.-1885.) publicists un rakstnieks, latviešu zemnieku tiesību cīnītājs. Dzimis Valtaiķos. No 1873.gada ir guberņas tipogrāfijas pārvaldnieks un tulks gubernatora kancelejā Jelgavā. 1875.g. sācis izdot laikrakstu “Baltijas Zemkopis”, bet 1880.g. – “Tiesu Vēstnesis”. Dibinājis Jelgavas Latviešu Biedrību. Ievērojams stāstnieks un romānu rakstnieks. Viens no redzamākiem sava laika satīriķiem. Populārākie darbi: “Sadzīves vilņi”, “Patriotisms un mīlestība”, “Kas vērojams pie pagastvīru amatvīru celšanām” utt.

[20] Krustmeita atceras: “Bija tā saucamā iepriekšējā cenzūra – kad darbus cenzēja rokrakstā. No tam cēlās denunciacijas, ka Remiķis dodot padomus, kā darbus izlabot, lai tie ietu cenzūrai cauri. Tad Remiķis pats lika priekšā valdībai, lai like cenzūrai iesniegt drukātus darbus”.  Tā no vienas puses bijis liberālāk, jo cenzēts ticis jau iespiests darbs, un par “sīkumiem” visu tirāžu neapturējuši. Bet no otras puses, ja pēc cenzēšanas visu grāmatas tirāžu tomēr nosūtījuši uz papīra dzirnavām, tad zaudējumi izdevējam cēlušies daudz lielāki. Un tas licis izdevējiem un redaktoriem daudz vairāk uzmanīties. Bet ja Remiķis devis padomus redaktoriem un izdevējiem, tad atkal cēlās sūdzības.

[21] Sanders Jānis (1858.-1951.) Dzimis Cēres pagastā. Studējis teoloģiju un salīdzinošo valodniecību Tērbatas Universitātē. No 1885.gada Pēterpils Jēzus draudzes un Pēterpils kara apgabala mācītājs. 1916.g. iecelts par teoloģijas profesoru Tērbatas Universitātē. No 1921.g. Latvijas Universitātes Sistemātiskās reliģijas zinātnes katedras privātdocents. Vienlaikus no 1920. – 1935. Rīgas Jēzus draudzes mācītājs. Nodarbojies ar kristīgās baznīcas dogmātikas un kulta latviskošanu. 1930.g. Nodibinājis Latviešu kristietības biedrību, kas vēlāk kļuvusi par draudzi. Izdevis un rediģējis laikrakstu – “Baznīcas Vēstnesis”. Izcilākie darbi: “Baltiešu tautu pirmdzimtene un valoda”, “Latviešu saimnieciskā senkultūra”, “Trīsvienība un kristīgā dievticība”, “Kristīgās ticības reforma”, “Mūsu kulta reforma”, “Cīņas ap Veco Derību” utt.

[22] Baumaņu Kārlis (1835.-1905.) Dzimis Viļķēnu pusmuižā. Beidzis Cimzes skolotāju semināru. No 1858.gada skolotājs Pēterpilī, bet no 1870.gada vācu valodas lektors Smoļnija Institūtā. Vienlaikus mācījies mūziku pie Pēterpils Konservatorijas profesoriem un ņēmis aktīvu līdzdalību Pēterpils latviešu sabiedriskajā dzīve. Sākot ar 1874. gadu izdevis savas kompozīcijas atsevišķos krājumos.

[23] Frīdrihs Veinbergs (1844.- 1924.) politisks darbinieks un advokāts. Lielsvētes muižas skolotāja dēls. Beidzis Jelgavas ģimnāziju. Pēc tam strādājis par mājskolotāju. Studējis Pēterburgas un Maskavas universitātēs tiesības. Kopš 1869.gada advokāts Rīgā. Vidzemes guberņas Valdes sekretārs. 1871-1872 Rīgas Latviešu Biedrības priekšsēdētājs un vēlāk ilgus gadus runas vīrs un dažādu komisiju darbinieks. 1873.-1875. izdevis laikrakstu “Baltische Zeitung“. 1877-1880 rediģējis pirmo latviešu dienas laikrakstu “Rīgas Lapa”. 1900-1902 darbojies laikrakstā “Baltijas Vēstnesis”. 1902-1915 izdeva galēji konservatīvo laikrakstu “Rīgas Avīze”, kurā apkaroja ne vien sociāldemokrātus, bet arī  liberāļus, demokrātus un nacionālistus ar Arvīdu Bergu priekšgalā, (kas grupējās ap “Dzimtenes Vēstnesi”). 1906.gadā apsveica krievu soda ekspedīciju ierašanos Latvijā.

Veinberga politiskais kredo bijis, ka “latvieši nedrīkstot zaudēt varas uzticību, lai ari kāda šī vara būtu.” Tāpēc līdz 1915.gadam viņš aizstāvēja krievisko orientāciju, bet pēc tam – vācisko. 1917-1918 vācu okupācijas laikā viņš vada “Rīgas Latviešu Avīzi”, kopā ar A.Krastkalnu atbalstīdams vācu projektu par Baltijas hercogvalsts dibināšanu Vācijas protektorātā.

[24] Dāvids Pelcs vairāk pazīstams kā rakstnieks Kažoku Dāvis (1850-1913). Dzimis Smiltenes pagasta “Kažoku” mājās. No 1870.gada strādā Tveras guberņā par mājskolotāju. Šai laikā sāk rakstīt laikrakstam “Pēterburgas Vēstnesis”.  No 1873.gada dzīvo Pēterburgā raksta daudziem latviešu laikrakstiem. 1880.gadā iegūst ģimnāzijas vācu valodas skolotāja tiesības un sāk strādāt Vasilija salas sieviešu ģimnāzijā, tad Pētera komercskolā. Kopā ar P.Gūtmani, Ausekli uc. dabojas latviešu literātu pulciņā. Nodarbojās ar latviešu teātra izrāžu organizēšanu Pēterburgā. Raksta dzejas un īso prozu. Aktīvi darbojies Pēterpils Jēzus draudzes vadībā. Bija pirmais Ausekļa biogrāfs un viņa pirmo rakstu sastādītājs. Manaseina revīzijas laikā sastāda reģistru “Augstskolās izglītotie latvieši”, kuru jau pieminētais Stērstu Andrejs iesniedz senatoram. Mūža pēdējos gados dzīvo Cēsīs, kur arī apglabāts.

[25] Tā sagadījies, ka savas ģimenes Remiķim nebija. Krustmeita stāsta. Savulaik iecerēto bijis apprecējis cits, kamēr Remiķis gaidījis, ka iekārtosies pietiekami labi, lai varētu uzturēt ģimeni. Vēlāk atkal viņš pats bijis “pārāk iekārojama partija”. Un Remiķim nav gribējies, lai kāda nāktu pie viņa par sievu aiz aprēķina. – Reiz pat kāds bagāts krievu tirgonis šim piedāvājis savu meitu par sievu un solījies tai līdzi dot lielu pūra naudu. Bet, kad Remiķis jautājis: “Diez ko Jūsu meita pate uz to teiks?” Atbildējis: “Budu ja duru sprašivķ, jesļi toļko Vi soglasni, doč buģet Vaša žena. ” Tad Remiķis, lai izvairītos, teicis: “es jau par vecu esmu priekš precēšanās.”

Arī vēlāk, kad Remiķis dzīvojis viens, šad un tad to apciemojušas pazīstamas dāmas, sevišķi tās, kurām meitas bijušas precību gados. Kādreiz, kad bijušas atkal kādas trīs viešņas atnākušas, kāds ciemiņš pat iesaucies – “Was hast denn Du Remik fūr eine Brautschau!” Tā dāmas stipri samulsinot. - Tā viņš no sievietēm vairījies. Visus spēkus ziedojis sabiedriskajam darbam. Toties ļoti mīlējis bērnus. Pēterburgā viņam latviešu aprindās bijis daudz krustbērnu, kurus viņš nekad neaizmirsis. Neaizmirsis arī savu radu bērnus, mudinājis tos mācīties un daudziem maksājis par skološanu.

“Remiķim bija rakstāmgalda atvilkne pilna ar neizpirktiem vekseļiem, jo viņš nevienu vekseli neprotestēja, nevienu parādnieku tiesai nenodeva. Kad naudu no viņa aizņēmās kāds draugs un piedāvājās vekseli izrakstīt, tad Remiķis viņam teica: “Godīgs cilvēks kārto savus parādus bez vekseļa, bet negodīgam cilvēkam arī vekselis nekā nenozīmē.” Arī es Remiķim šad un tad izrakstīju kādu vekseli, kad nonācu naudas grūtībās, tad Remiķis man piezīmēja: “Ieraksti aizņemto naudas summu, bet neraksti atdošanas termiņu, jo Tu jau man to nekad neatdosi, tas tikai tāpēc tiek rakstīts, lai pakaļpalicēji redzētu, kur mana alga palikusi.”

…Atriebības jūtas viņš nepazina. … Man liekas, Remiķis bija cilvēks, pie kura nevarēja atrast nevienas sliktas īpašības. … Teosofisti, kuri tic, ka miruša dvēsele tiek atkal kādā jaunā radījumā iemiesota, izteicās par Remiķi: “Šis cilvēks vairs zemes virsū nenāks, bet paliks garu valstī, kur dzīvos mūžīgā svētlaimībā, jo viņš ir pate pilnība.” ” (Tās atkal viņa krustmeitas atmiņas.)

---