Aldis Upmalis
Cenzūra, kuras nebija.
Kā viss iesākās?
Latvijas Padomju Socialistiskās Republikas Galvenās
Literatūras Pārvalde, tātad - oficiāli dibināta gandrīz tūdaļ pēc Latvijas iekļaušanas
PSRS. Notika tas īpašā LPSR Tautas Komisāru padomes sēdē 1940. gada 9. augustā.
Vēl šajā sēdē pieņēma lēmumu anulēt visas iepriekšējās periodisko izdevumu
atļaujas. Tātad, jau no dibināšanas brīža tā bija vienīgā instance ar kuras
svētību dienas gaismu varēja ieraudzīt drukātais vārds. Saskaņā ar jaunās
iestādes nolikumu tās uzdevums bija: pārzināt un kontrolēt pēc satura un formas
visus Latvijā mehāniskā vai ķīmiskā ceļā izgatavotus iespieddarbus; izplatībai
paredzētus rakstu attēlus, vai muzikālus ražojumus, un no ārzemēm ievestus
poligrāfiskus ražojumus. –Darbinieki pārsvarā bija importēti no PSRS. Lai arī
daži bija agrāk dzīvojuši tepat un darbojušies nelegālajā, Maskavas
“Kominternes” apmaksātajā un pilnībā kontrolētajā Latvijas Komunistiskajā
Partijā. -
Pārvaldes oficiālā misija bija cenzūra. Taču vienlaikus jāatklāj, ka tas bija
tikai aizsegs kam daudz, daudz nopietnākam.
GLP darbinieki Latvijā ieradās jau ar solīdu darba praksi.
Taču kādu pieredzi?
Informētākie avoti ziņo, ka agrāk vairums viņu strādājuši
PSRS cenzūras un valsts noslēpumu sargāšanas iestādēs. Taču jautājums, kas šīs
bija par iestādēm? Un, ar kāda veida noslēpumu saglabāšanu tās nodarbojās -
paliek atklāts.
Tāpēc, neliels ieskats vēsturē.
Atcerēsimies, 1917. gadā Krievijā gāza Imperatoru. Tika
sadragāti viņa varas balsti – armija, administrācija, policija. Politiskie
pretinieki masveidā iznīcināja viņa atbalstītājus – aktīvos monarhistus, vairumu
virsnieku, dzimts un dienesta muižniecību. Arī agrāk varenajai Pareizticīgo
baznīcai ierādīja daudz pieticīgāku stāvokli. Ja agrāk tās priesteri saņēma
valsts noteiktu atalgojumu un vecuma pensijas, tad tagad tas viss bija zudis.
Bez tam baznīcai, tāpat kā vairumam uzņēmēju nācās šķirties no lielas daļas
īpašumu. Visbeidzot, konkurences cīņā izdzīvoja tikai viena no daudzajām
politiskajām partijām. – To visu kopumā nosauca par “proletārisko darbaļaužu
revolūciju”.
Tiesa, strādniekiem un darba zemniecībai, kuru vārdā rīkojās
jaunā varas partija “boļševiki” VK(b)P (vēlākie komunisti –PSKP), no šīm
pārmaiņām daudz netika. Lai izsistos vadošos amatos īstajiem proletāriešiem
pietrūka - izmanības, izglītības,
administratīvā darba pieredzes utt. Tā vadošos posteņus ieņēma agrāko muižnieku
atvases - Ļeņins, Dzeržinskis, Menžinskis ; tirgotājs – Trockis; garīgā
semināra audzēknis – Staļins un citi līdzīgi. Bet pārņemot varu, viņi balstījās
uz agrāko valsts administratīvo pieredzi. Ķeizariskā senāta vietā nāca –
politbirojs, dienesta muižniecības vietā – nomenklatūra, veco administratīvo
aparātu nomainīja jauns – iepriekšējam ļoti līdzīgs. Visai bieži vecajos
ministriju kabinetos sēdēja tie paši cilvēki. Tikai kroņa mundiera vietā uz
drēbju pakaramā nu karājās ādas jaka, bet paši jaunizceptie „biedri” nu bija
uzvilkuši tolstojiešu parauga blūzes.
Taču, bija kas valsts aparātā arī mainījies? – Daudzajās
partiju cīņās un vairākus gadus ilgušajā pilsoņu karā uzvarēja tie, kuri bija
vislabāk organizēti, militarizēti un nebija izvēlīgi līdzekļu izvēlē. Uzvarēja
pati nežēlīgākā un asiņainākā komanda. Un vēl, tagad varas pavedieni, kuri cara
laikos bija dalīti starp dažādām ministrijām un resoriem, bija savākti vienās
rokās – VK(b)P politbirojā. Agrākajiem cariem pat kara laikā sapnī nerādījās
tik visu aptveroša varas centralizācija. Un ja tolaik jaunās varas priekšgalā
atrastos kāds kņazs, vēsturnieki droši vien runātu par stipra absolūtisma
restaurāciju. Taču varas priekšgalā esošie nolēma saukties citādi. Un vēl viņi nolēma
mācīties no svešām kļūdām, un nepieļaut, ka arī no viņu rokām varas groži
izslīdētu tik pat viegli kā savulaik tas noticis ar ķeizaru. Tādēļ, jaunie
valdnieki negrasījās varas grožus palaist vaļīgāk arī tad, kad pilsoņu kara
apšaudes bija noklusušas.
Un lai šo dīvainību skaidrotu tika radīts pirmais lielais
režīma mīts par “unikālo sociālisma valsti”. Valsti, kura atrodas nepārtrauktā
“naidīgo kapitālisma zemju” ielenkumā. Tad nu šāda dzīve “ārkārtas aplenkuma
stāvoklī” un “karojot ar visu pasauli” Krievijā turpinājās visus jaunā režīma
gadus, līdz pat 20.gs. 80-iem gadiem, kad valsts līderi beidzot šī mīta esamību
atzina publiski, un ar to pašu kopība, kuras vārds bija PSRS - sabruka.
Taču tas notika vēlāk. Bet pagaidām valsts vēl tikai veidoja
savu “karaspēka nometni”. Šajā sakarā bija jāparūpējas arī par galvenajiem
jaunā režīma “kara un valsts noslēpumiem”. Piemēram, - ka nekāda vispasaules
sazvērestība pret šo zemi nekad nav pastāvējusi, ka arī šāda veida valsts
aparāts nav nekas jauns, un ka valsts priekšgalā nebūt nestāv tie paši gudrākie
šīs pasaules guru. - Tādēļ pārveidotajā Krievijā arī nācās radīt pilnīgi jaunu
izpratni par “valsts noslēpumiem”. Izveidoja arī jauna veida noslēpumu
saglabāšanas un cenzūras sistēmu. Līdzīgas, nebija nedz vecajā cariskajā
Krievijā, nedz arī kur citur pasaulē.
Tiesa, runājot par jaunā parauga cenzūras sistēmas dzimšanas
dienu, viedokļi dalās. Vieni uzskata, ka tas noticis 1921. gada 5. maijā, kad
izveidota 8. specializētā VDK nodaļa – preses pārraudzībai. Citi teic, ka tas
noticis mazliet vēlāk, 1922. gada 25. februārī, kad vienkāršas VDK nodaļas
nozīmību ar pavēli citu iestāžu vidū krietni palielināja, un to pārdēvēja par
PSRS NKVD Galvenās pārvaldes Galvenās Politpārvaldes un OGPU speciālo nodaļu.
Vēl citi min, ka viss noticis vēl drusku vēlāk, 1936. gada decembrī, kad
iestāde kļuva par PSRS NKVD Valsts Drošības Galvenās Pārvaldes 9.specnodaļu.
(līdz 1938. g. 9. jūnijam) Un
tās uzdevums nu bija – “visu valsts iestāžu, partijas un sabiedrisko
organizāciju novērošana, lai nepieļautu valsts noslēpumu izpaušanu”. – Tiesa, arī
šeit neizpalika bez paralēlām struktūrām. Tā 1921. gada oktobrī VDK ietvaros
izveidoja arī otru radniecīgu iestādi ar līdzīgu uzdevumu - Militārās
cenzēšanas nodaļu. Un arī tā zināmā mērā uzskatāma par vienu no padomju
cenzūras pirmsākumiem.
Bet ir arī piektais nozīmīgais datums. - 1922. gada jūnijā PSRS Izglītibas
ministrijas ietvaros izveidoja trešo radniecīgo iestādi - Galveno izdevniecību
pārvaldi. Un tā rādās saīsinājums – “Glavlits”. Taču nākas atzīt, ka arī šī
iestāde neradās gluži tukšā vietā. Tā tikai sāka pārņemt pienākumus no vecākām
māsām – Preses Revolucionārā Tribunāla; Kara Revolucionārās Cenzūras; Valsts
Izdevniecības Politnodaļas u.c.
Starp citu, runājot par politnodaļām: tā paša 1922. gada 30.
augustā, arī komunistiskās partijas vadība, VK(b)P CK Sekretariāts pieņēma lēmumu
par “Slepeno dokumentu glabāšanu un to kustību”, un šī lēmuma ietvaros
izveidoja slepenās nodaļas visu svarīgāko partijas iestāžu ietvaros. Un vēl,
tai pat laikā arī VK(b)P CK Orgbirojs pieņēma lēmumu par VK(b)P CK slepeno
lēmumu glabāšanu un sāka regulāri izstrādāt arī norādījumus ko par slepenu
informāciju izskatīt. Un arī Sarkanās Armijas vadība ap šo pašu laiku pieņēma līdzīgu
lēmumu.
Tā varētu teikt, ka 1922. gada rudenī valstī bija izveidota
vesela slepena sistēma dažādu rakstītu un nerakstītu noslēpumu sargāšanai un saglabāšanai.
Tās priekšgalā, kā jau tas pienācās zemē kur “partija ir valdošais un virzošais
spēks” atradās Partijas Centrālkomiteja. Savukārt, tās vadībā strādāja -
armijas, VDK un “Glavlita” struktūras.
Taču tas bija tikai sākums.
1923. gada 11. janvārī ar VK(b)P CK Politbiroja lēmumu
notika pirmā oficiālā spēku apvienošana. Tika izveidota VK(b)P CK, VDK, Ārlietu
tautas komisariāta, Revolucionārās Kara Padomes un Sarkanarmija
virspavēlniecības – starpresoru komisija dezinformācijas jautājumos. Šīs
iestādes uzdevums bija noskaidrot informētības līmeni par PSRS ārvalstīs un
atbilstoši “politiskajam momentam”
organizēt viltotas informācijas “noplūdi” uz ārzemēm. – Tā sākās plašas
ziņu viltošanas akcijas, kuras turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam. Operācijas,
ar kurām vēl „perestroikas sākumā” daži VDK un izlūkdienesta “ģenerāļi - disidenti” presē neslēpti
lepojās.
Taču sekoja arī nākamais solis.
1933. gada 6. jūnijā
ar īpašu PSRS Tautas Komisāru padomes lēmumu notika otra cenzūras un
dezinformācijas spēku apvienošanās. Šoreiz, tā teikt - valsts “iekšējam
patēriņam”. – Oficiāli, Tautas Komisāru Padomes, bet faktiski Partijas
Centrālkomitejas tiešā pakļautībā tika nodibināta PSRS Galvenā Literatūras
Pārvalde. Tajā jaunā augstākā pakļautībā apvienoja agrāko Izglītības
ministrijas Izdevniecību pārvaldi, VDK militāro cenzūru un daļu no valsts
noslēpumu sargāšanas nodaļas. Vēl jauno iestādi, protams, papildināja arī
partijas aparāta deleģētie kadri. Tā izveidojās PSRS GLP, jeb “Glavlits”, kā to
pēc veca ieraduma turpināja saukt. – Tiesa, dažos tā laika dokumentos iestādi titulēja arī par PSRS
Glavlita priekšnieka un īpaši pilnvarotā pārvaldi – valsts kara noslēpumu
aizsardzībai presē. Un manuprāt, šis nosaukums vislabāk izteic to lomu, kādu tās
vadītāji gatavojās spēlēt sarkanā terora apstākļos. Viņi, tāpat kā “čekisti”
vēlējās būt īpaši pilnvaroti cīnītāji par sabiedrības un valsts iestāžu, šinī
gadījumā preses izdevumu, “rindu tīrību”.
Atbildīgi par jaunās iestādes darbību faktiski bija trīs
cilvēki. Vecākais no tiem bija – Izglītības Tautas Komisariāta Kolēģijas
priekšsēdētājs (faktiski PSRS Izglītības ministrs). Vienu viņa vietnieku
deleģēja Valsts Revolucionārā Kara Padome. Otru – Valsts Politiskā Pārvalde.
Savukārt šīs kolēģijas darbu pārraudzīja un vajadzības gadījumā tās darbā
iejaucās partijas Politbiroja sekretārs ideoloģijas jautājumos (faktiski –
valsts galvenais ideologs). - Protams, iestādei bija arī savs priekšnieks, kurš
vadīja darbus un atskaitījās visiem augstākstāvošajiem. Par pirmo šādu vadītāju
kļuva P.I. Ļebeģevs-Poļanskis – kurš tāpat kā Josifs Visarionovičs Džugašvili
–Staļins bija agrākais Garīgā semināra audzēknis.
Tā izveidojās iestāde, kurai saskaņā ar oficiāli publicēto
nolikumu bija uzdots nepieļaut izdevumus, kuri: a) satur aģitāciju pret padomju
varu; b) atklāj valsts kara noslēpumus; c) musina sabiedrisko domu; d) veicina
nacionālo un reliģisko fanātismu; e) satur pornogrāfiju. Tāpat iestādei bija arī
jāneitralizē viss, kas varētu: graut un likt nepareizi tulkot sociālistiskās
celtniecības politiku, stiprināt strādnieku šķiras ārējo un iekšējo ienaidnieku
ideoloģiskās pozīcijas, traucēt marksistiskās (bet faktiski - komunistiskās)
doktrīnas uzvaras gājienu pasaulē, veicināt mietpilsoniski zemākos instinktus,
mazināt kultūras revolūcijas iekarojumus, atklāt militāros un ekonomiskos
valsts noslēpumus utt. Tātad, tai jāveic ideoloģiskā kontrole šī jēdziena pašā plašākajā
nozīmē. Bet cenzūra, tai skaitā arī militārā cenzūra, bija tikai viens no šīs pārvaldes
darbības aspektiem.
Šī mērķa sasniegšanai, iestādei deva tiesības caurskatīt
pirms nodrukāšanas visus publikācijai un izplatīšanai paredzētos sacerējumus –
rokrakstus un drukas darbus, periodiskos un neperiodiskos izdevumus, attēlus,
uzņēmumus, zīmējumus, kartes, etiķetes un tamlīdzīgi. Arī katram no
tipogrāfijas laukā nākošam izdevumam vēlreiz bija jāstājas cenzoru priekšā – ja
nu kāds drukājot tīši vai netīši pieļāvis ko “noziedzīgui”. - Tāpat, jaunajai
iestādei tika piešķirtas monopoltiesības izsniegt atļaujas periodisko izdevumu
un atsevišķu drukas darbu iespiešanai. Kā arī, tiesības, sastādīt tirdzniecībā
un izplatīšanā aizliegto darbu sarakstus. - Visi šīs iestādes rīkojumi,
noteikumi, instrukcijas – izdevniecībām, tipogrāfijām, preses izdevumiem,
bibliotēkām un grāmatu veikaliem bija izpildāmas obligāti. Bet ja kādam ienāktu
prātā šos rīkojumus pildīt nevērīgi, jaunajai iestādei bija vara un pienākums
par nepaklausīgajiem ziņot VDK un Iekšlietu tautas komisariāta attiecīgām
instancēm. Un vēl, no 1937. gada, kad jaunā kārtība jau bija iesakņojusies,
“Glavlits” kļuva par pilnīgi slepenu iestādi.- Ikvienu, kurš atklātībā
ieminētos par šādas pārvaldes pastāvēšanu gaidīja sods par kara noslēpuma
izpaušanu. Un šāda kārtība pastāvēja ilgus gadus. Līdz 1986. gadā PSRS līderis
Mihails Gorbačovs intervijā laikrakstam “Humanite” atļāvās kautrīgi atzīt, ka
viņa valstī joprojām ir pārvalde, kura nodarbojas ar cenzūru. – Bet tas notika
vēlāk. Savukārt, 1940. gadā, kad jaunās patiesības nesēji ieradās Latvijā, šī
kārtība bija pašā plaukumā un vara pārvaldes darbinieku rokās bija šodien pat
grūti aptverama. Praktiski, bija radīts jauns slepens centrs visu aptverošai
ideoloģiskai un informatīvai kontrolei visas valsts iekšienē.
Nekā līdzīga nekad agrāk nekur pasaulē nebija bijis.
* * *
Kā jaunie cenzori dzīvoja un strādāja?
Ķeizara laikos preses cenzorus pazina katrs. Žurnālisti
viņus sveicināja uz ielas. Vienus cienīja, citus – ne pārak. Dažkārt pie viņiem
pat griezās pēc padoma, kā to vai citu rakstu galu „cauri dabūt” un netapt
tiesātiem no kungiem kam lielāka vara. Bet vispār, šī iestāde ar slepenām
lietām nenodarbojās. Tās darbības princips bija - kas nav aizliegts, tas ir
atļauts.
Bez tam aizliegumi bija visiem zināmi. Un aizliegts nebija
nemaz tik daudz. - Piemēram, daudz paļātajā Krievijas impērijas 1904. gada
cenzūras reglamentā bija stingri un skaidri noteikts, ka drukas darbos nedrīkst
būt nekas rakstīts pret – Dievu, valdīšanu, tikumību un ikkatra pilsoņa
personīgo godu. Pie tam, šie aizliegumi nebūt nenozīmēja, ka tabu ir
garīdznieku, muižnieku, vai ierēdņu grēciņi, ja šie nodarījumi bija pierādāmi.
Savukārt, divdomības īpašs cenzūras reglamenta pants pat prasīja tulkot par
labu rakstītājam, nevis tam, kurš iedomājās esam apvainots. Tāpat, vecajā
reglamentā bija melns uz balta noliegts, cenzoriem lasīt starp rindām un
izdarīt no tā secinājumus. Turpinot šo tendenci, arī vēlākajā 1908. gada
reglamentā cenzoru pārcentībai vēl vairāk “piegrieza skrūves”. Tur bija panti,
kuri aizliedza cenzoram pašam uz savu roku ķerties pie “autoru uzskatu
tulkošanas, kā arī taisnības vai pamatotības noskaidrošanas kopumā”. Tāpat,
bija liegums izteikt vispārīgus spriedumus par drukas darba vispārēju “noderību
vai kaitīgumu”. Kā arī, veco laiku cenzoriem nebija ļauts labot autoru
pieļautās gramatiskās un stila kļūdas, jo arī tā varētu tikt mainīta uzrakstītā
jēga autoram par sliktu. – Tāda bija šī vecā “briesmīgā” cenzūra!
Toties tagad, kad cenzūras un valsts noslēpumu glabāšanas
iestādes apvienotas, viss bija citādi. – Nekādas taupīšanas autoriem! – Nekādu
ierēdņu pārmērīgu centību mazinošu, “saudzējošu ierobežojumu”! -No vienas puses
šādas iestādes valstī pat it kā nebija, bet no otras puses, jaunā organizācija
bija savdabīgs neredzams “jumts” katram, kurš vēlējās kaut ko redzēt izdotu, vienalga
- vai presē, izdevniecībā, kino studijā uzfilmētu, radio nolasītu, bet vēlāk
arī televīzijas raidījumā parādītu. Un vēl, tās darbības kritēriji rakstošajiem
parasti bija pilnīgi nezināmi, un tātad – neviens nekad nevarēja paredzēt, kāds
liktenis piemeklēs viņa gara darbu.
Piemēram, ja tagad kāds autors bija uzrakstījis romānu, viņš
ar rokrakstu devās uz izdevniecību. Padomju zemē šī izdevniecība, protams,
piederēja valstij. Visi tajā strādājošie attiecīgi bija valsts kalpotāji. Un
arī redaktors, kurš saņēma jauno autoru, savā ziņā bija ierēdnis. Viņš
iepazinās ar atnesto, varbūt nedaudz pierediģēja, un ja atzina manuskriptu par
labu esam, viņa pienākums bija to saskaņot pie tuvējā, GLP “aģenta”. Tā
redaktors ar mapi padusē devās uz “Glavlitu”.
Starp citu, nekur tālu jau nebija jāiet. Kopš 1931. gada 6.
jūlija KPFSR TKP īpaša lēmuma, katrā valsts izdevniecībā parādījās kabinets ar
uzrakstu “politiskais redaktors”. Tajā sēdēja cilvēks, kuru attiecīgajā
izdevniecībā darbā nozīmēja GLP vadība. Tieši “politredaktors”, saskaņā ar
reglamentu : “... bija pilnībā atbildīgs par rokraksta analīzi un gadījumā ja
nodrukātajā tekstā vēlāk tiktu atklāti politiski un ideoloģiski kaitīgi
momenti, tieši viņš tiktu saukts padomju tiesas un padomju kontroles orgānu
priekšā.” – Tagad politredaktoram bija
jālemj: Vai romāns atbilst vai neatbilst padomju valsts ideoloģiskajām
interesēm? Vai tas satur vai nesatur faktus un momentus, kuri ideoloģiskajam
darbam valstī šobrīd varētu būt neērti? Vai tajā ir kaut kas, ko šobrīd pasludinājuši
par neizpaužamu?
LPSR GLP pēdējais vadītājs Rūdolfs Upmalis, šo rindiņu
autoram reiz stāstīja. Tā sauktie “slēgto zonu saraksti” bijuši visai apjomīgi
kodeksi. Tos sastādījuši Maskavā. Latvijā bijis tikai viens šāda kodeksa
eksemplārs. Tas atradies LPSR GLP priekšnieka seifā. Kad atveda un pret
parakstu izsniedza jaunāka kodeksa eksemplāru, veco tūdaļ savāca. Ar šo grāmatu
iepazīties drīkstēja ļoti ierobežots personu loks. Viņi tad arī tepat uz vietas
gatavojuši norakstus no atsevišķām kodeksa daļām – arī pilnīgi slepenus. Tos
pret parakstu par informācijas neizpaušanu darbam saņēma GLP zemākie
darbinieki, kuri atbildēja par to vai citu nozari. Un ja viņi tīši vai netīši
pārkāpa šos norādījumus, tad sekas varēja būt visnepatīkamākās. – Jo te taču
viss bija “valsts noslēpums”, un tātad krimināli sodāma lieta!
Vispār, pirmais “slēgto zonu saraksts” iznācis 1925. gadā.
Sākotnēji tajā bijušas “tikai” 96 aizliegtas tēmas. Bet pakāpeniski šīs
grāmatas kļuvušas biezākas, biezākas un vēl biezākas. Cik un kādas tēmas
bijušas aizliegtas sākoties atmodai tā varētu būt pat atsevišķa pētījuma tēma.
– Taču zināms, ka GLP bijis uzdots pārtvert ikvienu kompromitējošu ziņu vai pat
divdomību, kura skartu padomju varas un
partijas augstāko ešelonu. “Kritikai pieejamie griesti” bijuši rajona izpildu
komiteju priekšsēdētāji. Taču arī viņus, pirms tie nebija “no augšas” noņemti -
aiztikt nedrīkstēja. Tad nu sanāk, ka cara laiku kārtība, salīdzinot ar jauno,
bija demokrātijas paraugstunda.
Neizpaužams tagad bija arī viss, kas skāra armiju. Īpaši
naudas plūsmas. Pat visi PSRS politbiroja locekļi nesaņēma pilnu informāciju
par patiesajiem militārajiem tēriņiem. Bet no plašāka speciālistu loka šos
izdevumus dažādi maskēja, izveidojot neskaidras izdevumu pozīcijas dažādu ministriju,
pat Lauksaimniecības un Izglītības ministriju budžetos. Militāro līdzekļu
plūsmas maskēšanai PSRS budžetā kalpoja arī pozīcija “citi izdevumi”, kurā
parasti ietilpa ap 1/5 visu valsts ienākumu. Slepens bija arī pats valsts
budžets kopumā. Pilnīgi slēgta tēma bija budžeta deficīts un inflācija. Un
protams, nu nekādi nedz par bruņotajiem spēkiem, nedz par varas aprātu
nedrīkstēja rakstīt neko kompromitējošu. Dažkārt, informēti ļaudis aizmuguriski
pat zobojušies – ar varu kā ar nelaiķi “vai nu tikai labu, vai neko”. – Bez
tam, līdz pat PSRS sabrukumam vidusmēra pilsoņiem nekas nebija jāzina - par
padomju bāzēm “sociālisma valstīs”, militārajām misijām ārzemēs, un pat par
karu Afganistānā viņiem bija ļauts uzzināt tikai tad, kad tas ilga jau vairākus
gadus un noslēpt šo faktu reāli vairs nebija iespējams. Bez tam, visai garš
bija “pilnīgi neesošo iestāžu” saraksts. Tajā bija - VDK, Galvenā Izlūkošanas
Pārvalde, Glavlits pats un daudzas citas. Arī Iekšlietu sistēmas un daudzu
valsts iestāžu struktūra bija noslēpums.
Arī, runājot par daiļliteratūru bija diezgan strikti
noteikts pazīmju komplekss, kādiem jābūt labajiem varoņiem un kādiem
sliktajiem? Kādas biogrāfiskas un šķiriskas iezīmes viņiem ieteicamas? Ko
viņiem noteikti vajadzētu darīt? Un ko darīt nevajadzētu nu nekādā gadījumā?
Šie noteikumi bija vispārobligāti un bez to ievērošanas nevarēja tikt laista
klajā neviena, pat bērnu bilžu grāmata. – Var pat teikt, ka ar to PSRS pārstāja
iznākt jebkāda politiski neitrāla literatūra.
Vēl bija saraksti ar vēsturiskiem faktiem un dažādām
niansēm, kurus nu nekādi nevajadzētu skart. – Piemēram, “nenoticis fakts” bija
padomju artilērijas mērķtiecīga savējo pozīciju apšaude pāri Somijas teritorijas
izvirzījumam 1939.g. Šī “somu provokācija” taču bija kalpojusi par ieganstu
Sarkanās Armijas iebrukumam kaimiņvalstī. Tiesa, 60-os gados kāds no bijušajiem
artilērijas virsniekiem, nu jau ģenerālis atļāvās pieminēt šo faktu savās atmiņās.
Rezultātā, GLP darbinieks to tūdaļ laboja, bet autoram, neskatoties uz dienesta
pakāpi, nopelniem un ordeņiem tika pamatīgs rājiens.-
Vārdu sakot, tā vadoties no visām šīm slepenajām
instrukcijām politredaktors analizēja katru rokrakstu un rakstīja atsauksmi par
to. Tur viņš norādīja svītrojamās un pārstrādājamās vietas, nozīmīgākos
labojumus un izmaiņas, autoru pieļautās ideoloģiskās kļūdas utt. - Tad to visu
atdeva izdevniecības redaktoram atpakaļ. Bet tam savukārt bija jāpārliecina
autors par tekstā veikto un vēl veicamo izmaiņu lietderību un nepieciešamību.
Protams, par slepeno iestādi no kuras šie rīkojumi nākuši viņš nedrīkstēja
minēt ne vārda.
Tā tika “kalta” un pārkalta katra padomjzemē iznākusi rinda.
Kad pēc kāda laika autors ar izlaboto rokrakstu ieradās atkal
izdevniecībā, riņķa dancis atkārtojās no jauna. Un tas turpinājās, līdz
ideoloģiskais redaktors bija apmierināts. Tikai tad viņš rakstīja vēl vienu
atsauksmi, šoreiz jau augstākstāvošai Glavlita amatpersonai. Tas bija tā
sauktais “Glavlita pilnvarotais”. - Arī šis amats bija pilnībā slepens. Taču
visai bieži šie Glavlita “slepenie aģenti” pilnīgi atklāti sēdēja izdevniecību
vadītāju krēslos. Tā GLP ar vienu šāvienu pieveica “divus zaķus” – gan slepenā
amatpersona bija pie vietas, gan izdevniecības vadītāja postenī nozīmēts
“pārbaudīts cilvēks”. - Ja abu “slepeno” amatpersonu viedoklis par darba
atļaušanu sakrita, tad pilnvarotais rakstīja atļaujošu rezolūciju nu jau uz
speciālas veidlapas. Tā saucās - atļaujošā karte. Parakstīja to atkal
politredaktors. Šī veidlapa ļāva rokrakstu ņemt pretī tipogrāfijā, kura tak arī
bija valsts īpašums. – Savukārt, ja pilnvarotais bija pret, savukārt
politredaktors neskatoties uz visiem viņa iebildumiem joprojām uzskatīja darbu
par izdodamu, viņam bija ļauts rakstīt rezolūciju un arī veidlapu aizpildīt
vienam. Bet tādos gadījumos, vēlākais iespējamais sods par kļūdām viņam bijis
daudz, daudz nopietnāks.
Zinot šo kārtību, reizēm gribas cepuri noņemt dažu politisko
redaktoru priekšā. Jo dažkārt šajos kabinetos, īpaši tā sauktajā „stagnācijas
laikmetā”, sēdēja arī kultūras cilvēki. Talantam viņi nereti vēlējās panākt
pretī. Bet pilnas informācijas par visiem slēgtajiem sektoriem viņiem nebija.
Savukārt, formula – nezināšana no atbildības neatbrīvo – darbojās arī te. Un
dažkārt, atļaujot talantīgu darbu viņi – ai kā riskēja! Jo augstāk stāvošas
instances pēcdrukas cenzūra varēja izrādīties liktenīga arī viņiem pašiem.
Tā tika saskaņoti dzejoļi, stāsti, scenāriji un viss cits.
Vārdu sakot, ikviens rakstu gals gāja šo visiem obligāto “ideoloģiskās
aplaušanas” un “trafaretēšanas” ceļu. Un ne reti bija gadījumu, kad talantīgu,
ar varu nekonfliktējošu, bet netipiski domājošu rakstnieku darbi tā arī palika
neizdoti. Jo mazāk radošam un drosmīgam GLP darbiniekiem neiespējami bijis “iedabūt
tos kaut kādos rāmjos”. Instrukcijas šādiem gadījumiem nebija radītas, bet
padomju zemē – kas nebija atļauts, tas bija aizliegts. – Tad nu sanāk, ka katrs
Padomju Savienībā izdotais darbs, pēc būtības bija nolīdzināts un piedzīts pēc
vienota trafareta.
Vēl tālāks ceļš daiļdarbam bija paredzēts, ja jauno darbu
kāds gribēja iestudēt teātrī, uzņemt filmā vai citādi publiski tautai priekšā
stādīt. Tad tam bija jāiziet vēl viena kontroles instance. -1923. g. 2. februārī
PSRS TKP dibinātā vissavienības Komiteja repertuāra kontrolei - repertkoms. Var
teikt, ka tā bija savdabīga slepenā Glavlita aisberga legalizētā virsūdens
filiāle. Šīs iestādes uzdevums bija - uzraudzīt visa veida izrādes un masu
pasākumus, nepieļaut iestudēšanai Glavlita neatļautus darbus, kā arī skatīties
lai atļautajos – tos uz skatuves uzliekot – neparādītos kas “nepieņemams”. Tas
bija vēl viens kontroles bastions daiļdarba ceļā pie auditorijas.
* * *
Visjūtamāk GLP pastāvēšanu un jauno kārtību izjuta preses
izdevumi un izdevniecības. Tām nu bija jauna pilnīgi visu publikāciju
saskaņošanas kārtība. Un arī vadošajām šo iestāžu amatpersonām nu bija jābūt
šajā “jumta” iestādē apstiprinātām. Bez tam “neesošais aizbildnis” arī plānoja
izdevēju darbu. Tā katra, pat visniecīgākā izdevniecība no šīs iestādes saņēma
sīki sastādītus grafikus – jums jāizdod tik un tik lappušu: kalendāru,
politikas, ekonomikas, grāmatu par darbaļaužu kustību, kooperāciju, juridisko
literatūru, grāmatas par vēsturi un revolucionāro kustību, partijas propagandas
literatūru, humanitārās zinātnes, antireliģisko literatūru, precīzās zinātnes,
tehnisko literatūru, utt. pa kategorijām. Šo norādījumu izpilde bija vispārobligāta.
Bet šo rīkojumu nepieciešamību skaidroja ar vajadzību plānot sabiedrībai nepieciešamās literatūras proporcijas.
Vai tā tiešām bija? – Grūti noticēt.
Drīzāk, augstākā partijas nomenklatūra caur slepeno iestādi
tā izdevniecību vadībai vienkārši ne uz mirkli neļāva aizmirst – kurš te ir
īstais saimnieks.
Taču arī izdevniecības juta tikai „glavlita” slepenā ideoloģiskā
aisberga virsotni. Bet zem tā slēpās milzīgs ierēdņu, ideologu, cenzoru,
analītiķu un redaktoru tīkls, kurš noslēdzās Maskavā – pa tiešo pakļaujoties
PSKP CK Politbirojam un atrodoties partijas II sekretāra, ideoloģijas
jautājumos, tiešā pārraudzībā.
Ilgus gadus, no 1946. gada līdz savai nāvei 1982.gadā, šo,
varbūt pašu ietekmīgāko posteni valstī ieņēma “vienkāršs politbiroja loceklis”
Mihails Suslovs. Zinoši cilvēki viņu sauca par padomjzemes pelēko kardinālu.
Pat PSKP CK Ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs viņa priekšā jutis paniskas
bailes. Savukārt, viņa priekštecis Ņikita Hrusšovs šim Staļina ieliktenim bijis
“pateicību parādā” par savu pāragro pensionēšanu. Un ilgus gadus tieši šim
cilvēkam piederējis gala vārds visā, kas tika lemts PSRS visaugstākajā varas
ešelonā. Savukārt ar saviem padotajiem viņš nesteidzies dalīties - nedz varā,
nedz informācijā.
Starp citu, viena no GLP atskaites formām bija iestādes
iekšējais biļetens. Tas saturēja gan nopietnus analītiskus ziņojumus par
ideoloģiskajiem procesiem valstī, gan cenzoru atskaites par veikto darbu. Tā
numurētos eksemplārus ar grifu “valsts noslēpums” katru mēnesi saņēma visi PSKP
CK Politbiroja locekļi, VDK, Sarkanās Armijas un valsts spēka struktūru
visaugstākie vadītāji. Saņēma, vienīgi personīgi parakstoties par šīs
informācijas neizpaušanu. Savukārt pašas pārvaldes ietvaros šī izdevuma
eksemplārs bija pieejams, zemākais, republikānisko GLP vadītājiem, bet KPFSR
arī lielāko reģionālo dienestu vadītājiem – Maskavā, Ļeņingradā un Harkovā. –
Tātad, LPSR GLP to saņēma viens vienīgs cilvēks – šīs iestādes vadītājs. Viņam
šeit vienīgajam bija ļauts zināt, ar ko valsts mērogā nodarbojas pārvalde, kurā
viņš strādā.
Šāda kārtība liek padomāt, par gaisotni, kāda savulaik te
valdījusi. Piemēram, izdevniecību politiskie redaktori bija it kā “visu
spēcīgi” salīdzinot ar autoriem – bet cik lielas patiesi bija viņu tiesības
lemt un kompetence? Un tad jāpajautā, cik daži no viņiem savulaik
“nostrīpojuši” aiz neinformētības, piesardzības vai pārcenšanās?
PSRS Glavlita biļetenu pētnieks Arlens Blūms par to raksta.
“Biļetena lasītāju brīžam pārņēma dīvaina sajūta. It kā viņš
atrastos kādā sirreāla absurda pasaulē. Šo izjūtu radīja cenzoru sīkumainā
“piekasība”. Totalitārā cenzūra nepazina robežu starp nozīmīgo un nenozīmīgo.
Tās svaros vienādi smagi pārkāpumi bija gan patiesi “krimināls” pretpadomju
teksts, gan niecīga drukas kļūda krustvārdu mīklā, gan tulkojuma kuriozs –
radies neprecīzas tulkošanas rezultātā. Tas bija neizprotami, līdz pamazām
apjaut, ka totalitārās cenzūras apstākļos būtiskāks ierocis varas rokās bija
nevis aizliedzamā teksta jēga, bet pats aizlieguma fakts. Iestādes ierindas
ierēdņa galvenais uzdevums bija nepārtraukta rakstošo un redaktoru iebaidīšana.
Viņam bija jārada totāla baiļu un nedrošības atmosfēra, kurā tie velti mēģinātu
uzminēt varas vēlmes un tā atrast sev personiski drošu skatu punktu. Citiem
vārdiem sakot, visiem bija jāliek dzīvot nepārtrauktā uztraukumā, un iespējamu
represiju gaidās. Un šādai gaisotnei varas acīs bija pašpietiekama vērtība.”
Šī sistēma katram lika justies kā potenciālam noziedzniekam.
Jo pārkāpis varas diktētos notikumus tīši vai netīši kādreiz bija ikviens – gan
autors, gan redaktors, gan cenzors. Gaisotne lika katram kļūt visupirms pašam
par savu “iekšējo cenzoru”, rakstīt “pareizi”, nerakstīt “neko lieku” un
censties, censties, censties - izdabāt.
* * *
Lūk, kādas tradīcijas un darba iemaņas padomju speciālisti
1940. gadā atnesa uz LPSR Galveno Literatūras Pārvaldi – Maskavas PSRS GLP
vietējo nodaļu. –Skaidrs, ka arī jaunās LPSR GLP administratīvā pakļautība bija
dubulta, padotība –neskaidra, bet darbība lielākoties slepena. No vienas puses,
tās oficiālais nodibinātājs bija LPSR Tautas komisāru padome. Taču no otras
puses – arhīvā saglabātā un izanalizējamā lietvedības plūsma liecina par gluži
citu faktisko pakļautību.
Pirmkārt LPSR GLP bija pakļauta Maskavai, saņēma no turienes
centralizētas darbības instrukcijas un regulāri turp atskaitījās.
Otrkārt, Latvijā LPSR
GLP atskaitījās un saskaņoja savu darbību arī ar Latvijas Komunistiskās
Partijas Centrālo komiteju (sākotnēji LK(b)P CK). Precīzāk, LKP CK Sekretāru
Ideoloģijas Jautājumos un LKP CK Propogandas un aģitācijas nodaļas, Kultūras
apakšnodaļas, Sevišķā sektora, slepeno daļu.
Treškārt, kā radniecīga un līdzvērtīga iestāde “glavlits”
arvien veica saraksti ar LPSR Valsts Drošības Komiteju (sākotnēji Valsts
drošības ministriju). Piemēram, iestāde informē VDK par to, ko tā darbinieki
atklājuši ienākošās ārzemju preses cenzūras punktā. Savukārt, VDK darbinieki
kratīšanu laikā veic “pretpadomju literatūras” izņemšanu, vadās no GLP
izstrādātiem sarakstiem, un ziņo par izņemto grāmatu daudzumu. Savukārt, pieminētie
GLP saraksti top ņemot vērā VDK piesūtītos nesen apcietināto un izceļojušo
autoru reģistrus. Pēc kara GLP darbinieki dažkārt pat palīdzējuši VDK kolēģiem
kratīšanās. – Tā var teikt, ka PSKP CK un LKP CK bija divas radniecīgas struktūras,
kurām Latvijas teritorijā uzdots ideoloģisko darbu atbalstīt ar slepenām,
represīvām metodēm. Bet vispār, Latvijas GLP pirmais pēckara vadītājs Valentīna
Jaunzems teicis, katram iestādes darbiniekiem jāprot – sintezēt sevī kara un
valsts noslēpumu glabātāju, redaktoru un korektoru.
* * *
Par gandrīz “mitoloģiskajiem” grāmatu sarakstiem, kad un
kā tie veidoti?
Viena no GLP slepenās ideoloģiskās darbības formām bija
“Novecojušo izdevumu saraksti”. Vispār, to šīs iestādes pastāvēšanas vēsturē bijis
visai daudz. Jo kā savulaik rakstījusi Latvijas GLP vadoša darbiniece Irma
Danvalde – “novecojušas literatūras izņemšanas darbs ir tikpat nebeidzams, kā
bibliotēku papildināšana ar jauniem izdevumiem.”
Šajā rakstā nepieskaršos PSRS centralizētajiem aizliegtās
literatūras sarakstiem. Vienkārši tā iemesla dēļ, ka pat virspusējs pārskats
aizņemtu pārāk daudz vietas. Sniegšu ieskatu tikai aizliegumos, kuri attiecas
uz latviešu literatūru.
Tā vēl 1940/41.gadā jaundibinātās LPSR GLP priekšnieks Jānis
Niedre un vēlāk viņa pēctecis Kārlis Grīnvalds parakstīja vismaz trīs šādus
sarakstus:
1940. gada 28. novembrī parakstītais “Aizliegto grāmatu un
brošūru saraksts Nr1” saturēja 1997 nosaukumus (no 1933.-40.g. Latvijā
iznākušiem izdevumiem). Vairāk kā ceturtdaļu no šī saraksta aizņēma
daiļliteratūra. Tās bija 500 no 808 daiļliteratūras grāmatām, kuras šajā laikā
Latvijā vispār bija iznākušas. Visvairāk nīcinātais autors šajā sarakstā
izrādījās Aleksandrs Grīns. Viņam aizliedza 34 grāmatas.
Bet vairāk par 1/5 no saraksta bija veltītas dažādām kristīgām un austrumu
reliģijām. Vēlākā prakse liek domāt, ka šādas grāmatas plānoja izņemt visas
līdz pēdējai. Tad vēl sarakstā ir grāmatas par psiholoģiju un Latvijas vēsturi,
pedagoģiskā literatūra, skolu mācību grāmatas un nošu izdevumi, filozofijas un
mākslas izdevumi.
1941. gada sākumā tika apstiprināts “Aizliegto grāmatu un
brošūru saraksts Nr2”. Tajā pēc līdzīgas sistēmas bija sijātas grāmatas, kuras
Latvijā iznākušas starp 1927. un 1933. gadu. Vēl 1941. gada pavasarī iznāca arī
“Aizliegto grāmatu un brošūru saraksts Nr3”, ar grāmatām, kuras iznākušas starp
1920. un 1927. gadu.
Atgriežoties pie otrā saraksta jāteic, ka ar to Latvijas GLP
darbā ienāca dažas novitātes. Turpinājās
reliģiskās literatūras uzskaite. Taču šoreiz cenzori īpaši pievērsās starpkaru
periodā atjaunotai latviešu reliģijai – dievturība. Ar 2. sarakstu sākas arī tai
pieslējušos autoru noskaidrošana un izdevumu uzskaite. Vēlāk tā turpinājās līdz
pat 60. gadiem. Tāpat, te pirmo reizi parādījās punkts – “jāizņem visa jogu
literatūra”.
Bez tam no
konteksta izriet, ka par “aizliegtām tēmām” būtu uzskatāmas arī visa veida
filozofiskās mācības, kuru slēdzieni var nonākt pretrunā ar marksisma-ļeņinisma
ideoloģiju. Vārdu sakot, aizliegtas tiek ne tikai dažādām okultām zinātnēm,
hiromantijai un spiritismam veltītas grāmatas, bet arī ideologiem netīkamu
materiālistu darbi. Un vēl, acīmredzot tādēļ, lai turpmāk zināšanas, ar kurām
var notikt sabiedrības un sabiedriskās domas manipulācija, nenonāktu
“nepārbaudītās rokās”, par “aizliegto zinātni” kļūst psiholoģija (īpaši
saskarsmes un pūļa psiholoģija), kā arī socioloģiskie un medicīnas pētījumi,
kuri skar hipnozi, suģestiju un nez kādēļ arī intīmo sfēru. - Bez visa tā, šā
saraksta ietvaros īpašā pavēlē norādīts, ka no visām grāmatu krātuvēm izņemama
visa veida kontrrevolucionārā, pretpadomju, balto emigrantu (ar to saprotami
arī visi Latvijā dzīvojošie krievu autori), antisemītiskā, reliģiskā un lubu
literatūra – kas izdota Latvijā vai ārzemēs pēc 1917. gada. -Nemaz prātam nav
aptverams, ko visu nevar pakārtot šim aizliegumam?
GLP darbība Latvijā izbeidzas 1941. gada jūnija beigās, vācu
karaspēkam šeit ienākot.
Kopumā, Galvenās Literatūras Pārvaldes 1941. gada 15. aprīlī
sastādīts pārskats liecina, ka uz minēto sarakstu pamata iestāde savas darbības
pirmajā posmā jau izņēmusi 477.255 grāmatu sējumu.
Savukārt vēlāks vācu laika dokuments -“Pārskats par literatūru, kas boļševiku
laikā izņemta no Latvijas bibliotēkām un grāmatnīcām uz 1941. g.1. jūliju” –
runā par 740.954 eksemplāriem.
Latvijas grāmatniecībai iespaidīgs cipars!
* * *
Atjaunoja savu darbību Latvijā GLP jau tūdaļ pēc Sarkanās
Armijas ienākšanas.
Vēl pirms tam 1944. gada aprīlī-augustā līdzās citām grupām,
kurām sekojot Sarkanajai Armijai bija “jāpārņem varu uz vietām” tika izveidota
arī jauna GLP operatīvā grupa. 1944. gada 19. augustā šī vienība, līdz ar citām
līdzīgām apakšvienībām, armijas otrajā ešelonā iebrauca Ludzā, un uzsāka visu
pieejamo grāmatu krātuvju atbrīvošanu no “kaitīgām grāmatām”.
Pirmskara „speciālisti”, bija paklīduši - tāpēc vienību bija
nācies izveidot pilnīgi no jauna. No jauna tapa arī “novecojušās literatūras”
saraksti.
Lai pārlieku neapgrūtinātu lasītāju, tikai īss to uzskaitījums:
- Novecojušās literatūras saraksts Nr.1 sagatavots 1944. gada
oktobrī. Izskatās, ka tas tapis uz 1940. un 1941. gadā sastādīto sarakstu
bāzes, nedaudz tos papildinot.
-
Novecojušās literatūras saraksts Nr.2 ieviests 1944. gada
decembrī.
-
Novecojušās literatūras saraksts Nr.3 ieviests 1945. gada
oktobrī.
-
Novecojušās literatūras saraksts Nr.4 ieviests 1946. gada
sākumā.
-
Novecojušās literatūras saraksts Nr.5 ieviests 1947. gada
jūlijā.
-
Novecojušās literatūras saraksts Nr.6 ieviests 1948. gada
sākumā.
-
Novecojušās literatūras saraksts Nr.7 ieviests 1949. gadā.
-
Apvienotais novecojušās literatūras saraksts Nr.8
ieviests 1951.gada sākumā. Tas ir visu iepriekšējo sarakstu papildināts
kopsavilkums. Tas aptver 7118 aizliegumus. Un jāsaka, ilgu laiku kalpoja par
centrālo normatīvo aktu, kurš bija spēkā vismaz līdz 1960. gadam.
-
Novecojušās literatūras saraksts Nr.9 ieviests
1952.gadā
-
Novecojušās literatūras saraksts Nr.10 ieviests 1954.gadā.
utt.
Analizējot pirmos 8 sarakstus var saskaitīt ap 8000
aizliegumu. Arī tādus, kā atsevišķiem autoriem “izņemt visus darbus”, kā arī
“izņemt visu jogu literatūru”, vai “visu skautu literatūru”. Faktiski tie bija
gadījumi, kad ar vienu frāzi tika aizliegta vesela rakstnieka daiļrade, vai pat
vesela literatūras nozare.
Bet cik šī darba ietvaros pavisam ir izņemts grāmatu – mēs
varam tikai minēt. Skaitļi ir visai pretrunīgi. - Raimonds Briedis savā rakstā
“Karš ar grāmatām. 10 saraksti” min skaitli ne mazāku par – 3.632.137. Taču ,
nedaudz agrāk tekstā viņš pats citē kādu neanotētu GLP dokumentu, kurā iestādes vadība sūdzas, ka
tās noliktavās ir 5.500.000 izņemtu sējumu, un šāda papīra apjoma iznīcināšanai
pietrūkstot jaudu. Savukārt, Nacionālās Bibliotēkas rīkotajā konferencē “Vārda
brīvība, cenzūra bibliotēkās” vairākos referātos, ar atsauci uz 1948. gadā
uzrakstītu iestādes atskaiti, par pastāvēšanas gados padarītā darba apjomu,
izskanēja cipars – 12.000.000 izņemtu sējumu.
Bez tam, tikai 1986. gadā GLP sāka pakāpeniski zaudēt
līdzšinējās ārkārtējās pilnvaras. 1990. g. to pārformē. Un tikai pēc PSRS
galīga sabrukuma 1991. gada 25.oktobrī beidzot to beidzot likvidē. Un visu šo
laiku tās pieņemtie lēmumi bija spēkā. Vēl 80-o gadu sākumā, kratīšanā atrodot
kāda cilvēka grāmatu plauktā 40-os gados aizliegtu pirmskara grāmatu, viņa
“grēku saraksts” automātiski tika papildināts ar “pretvalstiskas literatūras
glabāšanu”, bet šīs grāmatas, protams, tika “izņemtas” un iznīcinātas. - Tā ka
par reālo visā LPSR GLP pastāvēšanas laikā iznīcināto grāmatu daudzumu varam
tikai izteikt biklus minējumus. - Precīzi LPSR GLP paveiktā darba statistiskie
rādītāji pētniekiem laikam tā arī paliks nezināmi. Daudzi dokumenti, kā jau tas
pienākas slepenai iestādei, tika iznīcināti pie tās likvidēšanas. Citi, droši
vien pārklājas putekļiem Krievijas slēgtajos arhīvos. Taču arī Latvijā
pieejamais ļauj daudz pastāstīt par šīs iestādes darbu.
Piemēram, pieminētie aizliegtās literatūras saraksti. Tie
ļauj noskaidrot principus pēc kuriem tie sastādīti. Izmantojot Krievijas autoru
publikācijas var arī analizēt grāmatu izņemšanas politiku kopumā. Bez tam
40-ie, 50-ie gadi, kā stāsta vecākie bibliotēku darbinieki bija latviešu grāmatu un rakstnieku aizliegšanas maksimums.
Līdz ar to, te diezgan stingri jau var novilkt varai patiesi neērto autoru
loku. Bez tam arī diezgan pilnīgi novērtēt izmaiņas un zaudējumus, kurus
Latvijas kultūrvidei nesis šīs iestādes darbs.
* * *
Paskaitīsim! - Saskaņā ar 1940. gada GLP instrukciju, no
katras sarakstos pieminētās grāmatas tirāžas atstājami tikai 3 eksemplāri. Tie
nosūtāmi GLP rīcībā. - Pēc kara stāvoklis mainījās tikai nedaudz. No sarakstā
minētajiem izdevumiem pa divi eksemplāri nododami bibliotēkas specfonā –
bibliotēkās, kurām šādu fondu bijis atļauts izveidot. Un atļauts šādu fondu
izveidot, bijis tika 3 bibliotēkām. Tātad, no katras sarakstā ierakstītas
grāmatas tirāžas oficiāli saglabāt ļauts bijis tikai 6 eksemplārus. Pārējā
tirāža iznīcināma.
Protams, vēlāk 20.gs. 70-80 gados daudzas grāmatas no
saraksta tika svītrotas.
Tās it kā varētu atgriezt bibliotēku plauktos un padarīt
pieejamas lasītājiem.
Tikai rodas jautājums – ko faktiski bija iespējams nolikt
plauktā atpakaļ?
Varbūt saujiņu pelnu?
Tāpēc ikviens izdevums, kurš kaut īslaicīgi atradies
sarakstā, un pēc tam nav izdots vēlreiz, mūsu kultūrvidei, reāli, uzskatāms par
zudušu.
Un ja tā, tad jau pavisam citām acīm jāuzlūko šajos
sarakstos ietvertie aizliegumi.
Tātad aizliegumi bija divu veidu.
Vieni, aizliedza konkrētus autorus un noteiktus viņu darbus
– par tiem runāsim vēlāk.
Otri, pasludināja par “tabu” veselas grāmatniecības nozares,
vai visu kādā noteiktā laika posmā rakstīto.
Piemēram, ar retiem izņēmumiem izņemamas bija visas grāmatas,
kuras Latvijas teritorijā bija izdotas 1941.- 45. gadā, vācu okupācijas zonā.
Okupācijas fakts pats par sevi jau skaitījās “nelabs”. Bet PSRS pretiniekus II
Pasaules karā bija pieņemts tēlot tik tumšās krāsās, ka jebkurš raksta gals,
kurš iznācis šajā laikā, neviļus šo informāciju atspēkoja un bija “ideoloģiski
neērts”. Pie kam nebija svarīgi, vai tās ir grāmatas latviešu, krievu vai vācu
valodā, oriģināldarbi vai tulkojumi, tehniskā vai daiļliteratūra. Padomju
propagandas leģendu par šo tēmu bija pārāk daudz.
Cita tikpat neērta nozare bija nemarksistiskās filozofijas
un reliģijas. Kāds autors Ņujorkas krievu laikrakstā “Novije Russkoje
Slovo” savulaik rakstīja – “Tā sauktais “marksisms-ļeņinisms” ir agresīva,
fanātiska reliģiska mācība. Tās sludinātāji ir jaundibināta sekta, kuras
nosaukums ir “komunistiskā internacionāle”. Ar politekonomiju, klasisko
sociālismu, bet vēl jo vairāk ar materiālismu šai mācībai nav pilnīgi nekāda
sakara. Lai arī šīs jaunās reliģijas sludinātāji arvien uzsver savas mācības materiālistiskās
un sociālistiskās saknes.” No sevis varu tikai piemetināt, ka šo vārdu
patiesīgumu apliecināja kolosālā un izreklamētā sociālistiskā ekonomiskā
eksperimenta izgāšanās 20.gs. 80-os gados, kurš beidzās ar PSRS sabrukumu. Taču
vienlaikus šeit teiktais arī izskaidro komunisma ideologu absolūto neiecietību,
satopoties ar atšķirīgu pasaules uzskatu. GLP sarakstos lasām, ka izņemamas
visas Nikolaja Rēriha rakstītās grāmatas, viss – kas rakstīts par viņu un
rērihiešu kustību. Tāpat, izņemamas ir visas grāmatas par jogu, hipnozi un
budismu, visa literatūra par teosofiju, maģiju, okultismu, spiritismu, visas
sapņu tulkošanas, zīlēšanas – respektīvi ar fatālismu saistītās brošūras. Pat
visa veida ar starptautisko atturības kustību saistītā literatūra nonākusi šajā
sarakstā. Jo arī pilnīga atturība taču ir zināma dzīves filozofija.
Un, protams, pilnīgi nepieņemama komunistiem bija
kristietība.
Aizliegta tika ne tikai reliģiskā kulta pamata literatūra –
Bībele, Aģenda, Dziesmu grāmatas. Par bīstamiem atzīti pilnīgi visi teologu
filozofiskie darbi, visa kristietību popularizējošā literatūra, visi pētījumi
par kristietības vēsturi, visu to autoru darbi - kuri bijuši garīdznieki, kā
arī grāmatas, kuras kāds rakstījis kristietības ideju iedvesmots. Visbeidzot,
neatkarīgi no satura aizliegtas grāmatas un žurnāli kuras izdevušas reliģiskas
organizācijas, jebkad un jebkurā sakarā. Vārdu sakot – viss, viss,
viss....
* * *
Vēl viens padomju ideologu vājais punkts bija saistīts ar
Latvijas valsts neatkarības gadiem. - Jau pašas šādas “nacionāli buržuaziskas”
valsts izveidošanās bijušās Krievijas impērijas teritorijā bija pretrunā ar
sludināto aksiomu, ka sociālisms ir cilvēces sabiedriskās attīstības neizbēgama
priekšpēdējā, bet vispasaules bezrobežu komunisms - neatgriezeniska, augstākā
un pēdējā stadija. Šī tēze jaunajā mācībā bija tik svarīga, ka jebkāda tās
apšaubīšana sākot ar 1922. gadu PSRS Kriminālkodeksā tika klasificēta kā
“kontrrevolucionārs noziegums”, bet vēlāk kā “dzimtenes nodevība.”. Par šādu
nodarījumu kodekss paredzēja 10-15 gadu ilgu cietumsodu, vai nāvessodu.
(Salīdzinājumam, par vienkāršu spiegošanu tolaik piesprieda tikai 7-15
gadus.) – No tā vien var secināt cik
neērts ideologiem bija fakts, ka blakus pirmajai “sociālisma zemei”, līdzīgos
apstākļos, daļa iedzīvotāju bija izvēlējusies citu “ne tik progresīvu” ceļu. – Ideoloģiski
vēl “grūtāk sagremojama” bija dzīve šajā valstī. Valdošā sociāldemokrātu
partija dažos gados Latvijas pilsoņiem izcīnīja tik plašas sociālās garantijas,
kādas kaimiņos esošās “darbaļaužu valsts” pilsoņiem pat sapņos nerādījās. Savukārt,
otra lielākā partija - zemnieku savienība – rūpējās par kooperāciju. Rezultātā,
šejienes zemkopība efektivitātes ziņā tālu pārspēja kaimiņu kolhozus un
sovhozus. Tāpēc, patiesība par starpkaru Latvijas Republiku un tās iedzīvotāju
dzīvi kļuva par vienu no PSRS valsts noslēpumiem, kurus sargāt bija uzdots arī
GLP. – Aizliegto grāmatu sarakstos atrodam pavēles – izņemt visus likumus,
rīkojumus, tarifus un norādījumus, kuri jebkādā sakarā izdoti buržuāziskās
Latvijas un vācu okupācijas laikā, izņemt visu informāciju par agrārreformu un
kooperāciju Latvijā. - Turpat atrodam Aizsilnieka Arnolda “Tautsaimniecības
teoriju” un “Apcerējumu par patērētāju kooperāciju”, V.Bankovska “Kā mūsu
zemniecībai ātrāk tikt uz “zaļa zara””, brošūru ciklu “Kā dzīvo un strādā
lauksaimnieki ārzemēs”, J.Lažes “Kāds pamats cukura rūpniecībai Latvijā”,
A.Jumiķa “Atjaunotās Latvijas celtniecības pārskatu”, E.Laubes “Arhitektūras
gars atjaunotā Latvijā”, J.Liepiņa “Kā nodrošināt mūsu tautas nākotni” un vēl
pāris simtus līdzīga rakstura sacerējumu. – Tāpat par nederīgu, kaitīgu un
izņemamu atzīta visa uzziņu literatūra: sākot ar biogrāfisko vārdnīcu “Es viņu
pazīstu”, līdz pat - grāmatu veikalu un izdevniecību sarakstiem, grāmatu
katalogiem, telefona grāmatām, kartēm, tūristu ceļvežiem, statistikas
izdevumiem utt.
Nepieņemamas izrādījās arī gandrīz visas starpkaru Latvijā
uzrakstītās vēstures grāmatas. Pie tam ne tikai kapitāli darbi vien. Starp
politiski bīstamajām grāmatām atrodamas:
“Bijušās Pleskavas mērnieku skolas absolventi – dzīvē un darbā”,
K.Lejnieka “Latviešu draugi pagātnē”, A.Leiša “Trimdinieka atmiņas” (par
1905.gada emigrāciju), A.Auna “Latviešu riteņbraucēju vēsture ciklista atmiņās”
u.c. Aizliegti arī gandrīz visi iznākušie novadpētnieku darbi, piemēram – rakstu
krājums “Aizputes apriņķis”, E.Akermaņa “Lielvircavas novads”, H.Brauna
“Valmieras klusās ielas”, A.Birzmalnieka “Zaķusala”, Bērziņa R. “Rīgas skolas”,
Fr.Dravnieka “Lielupe”, J.Delles “Venta un Abava” utt.
Bīstama padomju režīmam bija arī informācija par agrāko
politisko dzīvi Latvijā. Tāpēc bija jāizņem visos politisko partiju apgādos
iznākušās grāmatas un jebkuri politiski - filozofiski traktāti. Jāpazūd arī
pret vācbaltiešiem vērstai kritikai. Īpaši tai, kas vietējiem vāciešiem pārmet
simpātijas Hitleram. Jo tad taču saļodzītos mīts par režīma profašistisko
būtību pirmspadomju Latvijā. Tāpat aizvācama katra antisemītiska literatūra. –
Taču pats kuriozākais šķiet, ka nepieņemams, izrādījās arī marksisms. Precīzāk,
tā marksistu darbu daļa, kuri drukāti ārpus PSRS. Lieta tāda, ka padomju zemē
arī marksisma klasiķu darbi tika regulāri “uzlaboti”. Savukārt, “novecojušos
izdevumus” aizvāca tālāk no acīm. Un tāpēc kanonam neatbilstoši marksistu darbi
varēja padomju propagandistus nostādīt neapskaužamā situācijā. Tā kopā ar
„buržuju sacerējumiem” dedzināti tika arī visi Rīgas Marksistu kluba izdevumi.
– Jāpazūd bija arī visam ar latviešu marksistisko pirmskara emigrāciju
ārvalstīs saistītajam. Acīmredzot īstenam marksistam, jaunajā izpratnē, bija
jādzīvo tikai un vienīgi „padomjzemē”. Nebija pa pasauli ko blandīties un
“buržuju labumus” baudīt. Aizliedza pat izteikti komunistisko Amerikas Latviešu
Sociāldemokrātu izdevumu – “Amerikas Latvietis”. Lai arī tā redaktori vārds
vārdā pārpublicēja rakstus no Maskavā iznākošā laikraksta “Izvestje”. Ķecerīga
bija pati šāda izdevuma pastāvēšana, un fakts, ka tā lasītāji, 1905. gada
latviešu emigranti un viņu pēcteči, nebūt nesteidzās no „kapitālisma pasaules”
atgriezties Latvijas Padomju Socialistiskajā Republikā.
Visbeidzot, kā dadzis acīs bija pirmskara Latvijas bruņotā
pilsoniskā pašaizsardzība. Pilsoņi, kuri ārpus darba brīvprātīgi uzņēmās
kārtības uzturēšanas dienestu un dzimtenes aizstāvībai mājās glabāja ieročus,
nemaz neatbilda propagandas pasakai par “šejienes apspiestajiem darba ļaudīm,
kuri Sarkanās Armijas tankus sagaidījuši ar ziediem”. Tā izskaužams bija viss
par aizsargu kustību, un izņemams – viss, kas saistīts ar šīs valsts bruņotiem
spēkiem. – Tālab kopumā, gandrīz visa agrāk izdotā informācija par Latvijas
valsti, tās izcelšanos, vēsturi, pastāvēšanu, tautsaimniecību un iekārtu –
padomju tautai bija par stipru.
* * *
Bija vēl arī trešais lielais ideoloģiskā pasūtījuma bloks,
kurš atklājas analizējot Latvijas GLP aizliegumus. Kompartija kā valsts un
sabiedrības “valdošais un virzošais spēks” centās arvien vairāk iespiesties arī
savu pilsoņu privātajā sadzīvē. Jaunās varas ideologi pavisam nopietni cerēja
izveidot pilnīgi “pa jaunam” domājošu cilvēku. Tāpēc, dažādām “pagātnes
paliekām” no šīs sadzīves bija jāpazūd.
Kādas tad bija šīs “pagātnes paliekas”?
Kā izrādās, visupirms ģimenes plānošana. - Aizliegtās
literatūras sarakstos atrodam - monogrāfijas par to kā plānot nākamā bērna
dzimumu, darbus par dzimumdzīvi un intīmo higiēnu, mācību līdzekļus bērnu un
jauniešu iepazīstināšanai ar dzimuma jautājumiem. – Kā lai šeit neatceras PSRS valsts
galvas un PSKP CK ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva paziņojumu, ka – sekss
Padomju Savienībā nepastāv!
Bez tam partijas ideologi caur arodbiedrību un “biedru
tiesu” institūtu piedāvāja sevi arī par ģimenes stabilitātes garantētājiem.
Tātad, ja mājās strīds – jāgriežas partijas komitejā, darba kolektīvā pie
priekšnieka, vai arodbiedrībā. Padomju vara palīdzēs. Bet vienlaikus no grāmatu
plauktiem jāpazūd visam par nākamo partneru psiholoģiskās saderības vērtēšanu
pirms kāzām un arī darbiem saistītiem ar saskarsmes kultūru. – Acīmredzot šajā
pašā sakarā no apgrozības tika izņemti izdevumi par modi un skaistumkopšanu.
Protams, ka pilnīgi jauna veida cilvēka audzināšana nevarēja
notikt ar “novecojušām” pedagoģiskām metodēm, pēc “vecām” mācību grāmatām un
izglītības instrukcijām. Līdz ar tām, saprotams, bija jāpazūd arī visām
jaunatnei veltītajām grāmatu sērijām – Jaunības apcirkņi, Jaunības Draugs,
Jaunais Zinātnieks un līdzīgi. Tāpat, jaunajām
Vissavienības Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienībai, Vissavienības V.I.Ļeņina
Pionieru organizācijai un pēdējās
kūrētajai Oktobrēnu – Ļeņina mazbērnu kustībai par labu nenāktu jebkādas
norādes uz citām kādreiz pastāvējušām jaunatnes organizācijām. Pati „pionieru
kustība” pēc būtības bija diezgan pavārgs un politizēts, agrākās skautu
kustības atdarinājums. Bez tam pusaudži taču ir meklētāji un slepeni vēlas
izmēģināt visu. Tāpēc informācijai par gaidu, skautu un mazpulku kustībām,
studentu korporācijām, konkordijām un vienotnēm bija jāizgaist. - Par kaitīgām
tāpat atzina arī “novecojušās” saviesīgas tradīcijas. Tā tika izņemti arī
dažādi rotaļnieki, galda runu paraugu un anekdošu krājumi, vēstuļnieki un,
protams, arī vairāki desmiti dažādu dziesmu grāmatu. - Vecas dziesmas taču arī
var atgādināt par bijušiem laikiem!
Visbeidzot, lai “darbs ar tautu” turpmāk paliktu tikai
Partijas skolu absolventu privilēģija, no aprites bija jāizņem darbi par pūļa
psiholoģiju, ieteikumi – kā iegūstamas un kopjamas līdera spējas, padomi –
sapulču, dažādu publisku pasākumu, pulciņu, nodarbību un sporta sacensību
rīkotājiem.
* * *
Aizliegtie rakstnieki.
Bet nu pievērsīsimies aizliegumiem, kuri vērsās pret konkrētiem
autoriem un viņu darbiem. Vispār jau arī šie aizliegumi bija saistīti ar
ideoloģiski neērtām tēmām. Tikai šoreiz vēstures uzlabotāji vērsās pret
konkrētiem cilvēkiem un konkrētām grāmatām.
Sāksim ar rīkojumiem – “izņemami visi darbi” un “izņemami
visi darbi visās valodās”. Faktiski, šāds ieraksts nozīmēja kādreiz cariskajā
Krievijas impērijā praktizēto “civilo nāves sodu”. Tā procedūras ietvaros
cilvēks - publicists nogalināts netika. Taču, visus viņa darbus izņēma no
bibliotēkām un sadedzināja, viņa vārdu izņēma no enciklopēdijām un izziņu
literatūras un viņam pašam uz mūžīgiem laikiem liedza iespēju publicēties. Cara
laikos dzīvam cilvēkam šāds sods bieži tika saistīts arī ar ilgāku, vai īsāku
trimdu, kā rakstniekam Černiševskim. – Un tieši tā arī tagad notika arī ar
ikvienu, kuram “Glavlits” piemēroja šādu ierakstu. Piemēram, Latvijas
neatkarības laikā pazīstamo publicistu un literatūras vēsturnieku Alfrēdu
(Aldi) Gobu. Pirms kara, 20.-30. gados viņš bija publicējis vairāk kā 1000
rakstu un recenziju par latviešu literatūru. Uzrakstījis 11 grāmatas par
rakstniecības vēsturi – to skaitā monogrāfijas par Ati Kronvaldu, Juri Neikenu,
Jēkabu Zvaigznīti, Andreju Pumpuru, Ausekli. Bez tam vēl bijis sarakstījis 3
grāmatas par Latgales kultūras problēmām un 5 par latviešu reliģiju. – Ar vienu
vienīgu ierakstu “Glavlita” sarakstā no visa šī darba nepalika nekas. - Vēl,
Goba bija sastādījis kopotus rakstus un izlases J.Neikenam, F.Mālberģim,
J.Gulbim, K.Baronam, Doku Atim, J.Alunānam, A.Austriņam, Pērsietim,
A.Kronvaldam, F.Trasunam. Tiem visiem rakstījis biogrāfiska apceres un ievadus.
Nu arī šie darbi visi bija pieminēti aizliegumu sarakstā. Tiesa, daži kopoto
rakstu izdevumi netika iznīcināti pavisam. Tomēr, arī tad no tiem bija
jāizgriež lappuses ar Gobas rakstīto, bet viņa vārds uz vāka un titullapā
jāizdzēš. Vārdu sakot, aizliegtajam uzvārdam bija jāpazūd pilnībā. – Un tas
viss, neskatoties uz to, ka šis autors patiesībā bija visai apolitisks. To
nācās apliecināt pat padomju tiesai. 1945. gadā viņu tiesāja “par PSRS
apmelošanu”, taču cilvēku nācās atbrīvot “pierādījumu trūkuma dēļ”. Vai nu
prokurori nebija šim procesam gana labi sagatavojušies, vai kas cits nogāja
greizi. Taču cilvēks tika tiesāts un atbrīvots. Tiem laikiem neticams fakts! – Un
tomēr, neskatoties uz to visu, un lai arī viņš līdz savai nāvei 1972. gadā
turpināja dzīvot Latvijā, tātad nebija nedz emigrants nedz citādi „aizdomīga
persona”, pēc nonākšanas sarakstos viņam bija liegts strādāt kultūras laukā.
Tiesa, neoficiāli viņam izdevās veikt literāro apdari K.Miesnieka grāmatai
“Mana dzīve un darbs mākslā” un A.Amtmaņa-Briedīša “Pretīm saulei” un vēl
vairākiem izdevumiem. Taču, Gobas vārds šajās grāmatās neparādās nekur. – Lūk
tādas sekas bija īsai rezolūcijai GLP sastātajos Novecojušo izdevumu sarakstos.
Var vienīgi piebilst, ka ar šo formulu sarakstos bija
iezīmēti pavisam 68 cilvēki. Tiesa, vairums no tiem ir nelatvieši. Šie uzvārdi
acīmredzot pārceļojuši latviskajā sarakstā no instrukcijām krievu valodā, kas
droši vien nākušas no Maskavas. Šim sarakstam pat ir nodrukāts dublikāts
krieviski. Tie ir – A.Averčenko, P.Akselrods, M.Aldanovs, grāfs Amori,
A.Amfiķeatrovs, M.Arcibaševs, O.Bebutova, J.Blavatskaja, , R. Bēden-Pauls,
Bereško-Bereškovskis, B.Brēms, I.Buņins, A.Ceichners, V.Vituhins, J.Gaļičs,
Z.Gippius, G.Grebeņšikovs, P.Dvoičenko, J.Dekobra, A.Doganovičs, V.Žabotinskis,
J.Kauls, S.Karačevcevs, P.Krasnovs, V.Križanovskaja, R.Kudenhovo-Kalergi, Kurt
Malere, K.Lukaševics, N.Mahno, V.Meļihovs, D.Merežkovskijs, P.Miļukovs, A.Morua,
G.Morat, B.Musolini, P.Piļskij, S.Posevins, S.N.Prokopovičš, A.Remizov,
N.Rerihs, J.A.Rodponovs, N.Teffu, L.Tugels, E.Volless, S.Fonvizins, P.Strūve,
I.Šmeļevs, V.Šuļgins.
Taču arī latviešu uzvārdu šajā sarakstā netrūkst. Tur
pieminēti : Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Beldavs, Ernsts Blanks, Ernests
Brastiņš, Leonīds Breikšs, Herberts Cukurs, Jānis Dāvis, Viktors Eglītis,
Alberts Freijs, Osvalds Freivalds, Alfrēds Goba, Kārlis Goppers, Aleksandrs
Grīns, Voldemārs Irbe (gleznotājs Irbītis - kurš savulaik izdevis arī daudzus
darbus mākslas teorijā)., Adolfs Klīve, Kārlis Lapiņš, Ludolfs Liberts, Zenta Mauriņa,
Andrievs Niedra, Konstantīns Raudive, Skuju Frīdis, Jūlijs.A. Students, Arveds
Švābe , Augusts Tentelis, Kārlis Ulmanis, Edvarts Virza, Žanis Unāms, Otto
Vīcups, Jānis Ziluss, Voldemārs Zonbergs. –
Šādi cilvēki, saskaņā ar padomju ideoloģijas vadītāju rīkojumu
nekad nebija dzīvojuši un nekad nebija uzrakstījuši ne rindiņas.
* * *
Taču viņi nebija vienīgie.
Pārlasot GLP “novecojušo grāmatu” sarakstus, piemēram,
paralēli ar “Latviešu rakstniecību biogrāfijās” atklājas interesantas
likumsakarības. Daudzi autori, lai arī uz viņiem nav attiecināts iznīcinošais
formulējums – “izņemami visi raksti”, tomēr no aprites izņemti. Tiesa tas
noticis maigāk. Vienā sarakstā aizliegtas dažas grāmatas, otrā – vēl dažas,
trešajā – vēl. Un beigu beigās, kā, piemēram, rakstniekam Pēterim Ērmanim,
aizliegtas 16 grāmatas no 16 viņa dzīves laikā iznākušajām. Skaidrs, ka šāds
autors no kultūras aprites ir dzēsts. Kādu laiku viņu vēl atcerēsies
literatūras speciālisti. Taču vidusmēra lasītājam viņš jau zudis. Un tad
acīmredzot bija paredzēts, kad kādreiz šos “nāves kandidātus” no literatūras
vēstures dzēsīs pilnībā. – Un, šādu pakāpeniski izņemamu autoru ir daudz
vairāk, kā to kam “civilais nāves sods” izpildīts ar vienu cirtienu.
Bez tam tas, ka noteikti autoru vārdi atkal un atkal
atkārtojas aizliegumu sarakstos, liek domāt, ka kaut kur “glavlita dziļumos”
bijis kāds reģistrs ar šiem uzvārdiem. Izlasot šo rakstnieku biogrāfijas, kļūst
arī skaidrs, kāpēc viņi šajā sarakstā nonākuši. – Sāksim ar to, ka daļa šīs rakstošās
sabiedrības bija represēti. Vispirms, jau 1940. gadā kad iedzīvotāju aresti
notika saskaņā ar NKVD tipveida instrukciju – par dziļo uzbrukuma operāciju
aizmugures ideoloģisko nodrošinājumu. Šajā normatīvajā aktā, citu starpā bija
paredzēts neitralizēt “personas, kuras grūti pakļaujas politiskai
pāraudzināšanai”, pie tādām pieskaitīja - militārpersonas, policistus,
cietumsargus, politisko un sabiedrisko organizāciju aktīvos locekļus,
žurnālistus, izdevējus un vairākas citas iedzīvotāju kategorijas. Tāpat, ar šo
instrukciju daļa rakstnieku tika apcietināti, kā - “bijušie cilvēki”. Tas ir,
kā personas, kuru vārdam un viedoklim tuvējā apkārtnē - pagastā, pilsētā un
plašāk -ir svars, un kuri ja nostātos jaunajai varai nedraudzīgās pozīcijās,
varētu tai radīt problēmas. Tāpēc viņus bija paredzēts represēt – katram
gadījumam.. - Arī 1949. gadā un vēlāk daļa autoru tika “neitralizēti”. Vieni,
jo viņu agrākos darbos GLP bija atradusi ko aizdomīgu. Otri, par nepietiekamām
simpātijām jaunajai varai. Trešie, kā iepriekš represēto personu tuvi radinieki
– bija arī tāda represējamo kategorija. Ceturtie, kā jaunās varas konfiscēto
īpašumu agrākie īpašnieki – tātad, neizbēgami neapmierinātie. utt.
Diemžēl, ja represētā persona izrādījās literāts vai
žurnālists, arī tas vēlāk bija politiski neērts faktors. Tas apgrūtināja
propagandas un aģitācijas darbu “pašā brīvākajā no pasaules valstīm”.
Nevainīgie šeit taču necieš. Bet ja cilvēks cietis, tātad – bijis noziedzies.
Savukārt, šāds noziedznieks pie jaunās pasaules cilvēku audzināšanas, tātad
rakstīšanas, pielaižams nebija. - Tāpēc, ja cilvēkam gadījās nokļūt uz
represīvā konveijera lentes un viņš pazuda aiz ieslodzījums vietas žoga, viņam
bija jāpazūd arī no grāmatu plauktiem un lasītāju atmiņas. Vienīgi, ja
ieslodzījums beidzās pēc piespriestā termiņa atsēdēšanas, tad atgriešanās
literārajā apritē bija daudz grūtāka.
Pie šādiem kādreiz fiziski represētiem “garīgās nāves
kandidātiem” piederēja: Ausējs Longīns – ar 10 aizliegtām grāmatām, Baltiņš
Jānis – 4 grāmatas no 4 uzrakstītām, Bankavs Jānis – (5 no 5), Erss Ādolfs – 24
aizliegumi, Līgotņu Jēkabs – 26 aizliegumi, Nonācs Otto – 8 aizliegumi. Tepat
minami arī – Albats Hermanis, Apeļs Meikalis, Apšinīks Pīters, Arnis Ernests,
Asars Hermanis, Cedriņš Vilis, Erhards Ernests, Francis Ādolfs, Gailītis Pauls,
Grēviņš Valdis, Kemps Francis, Ķeniņš Atis, Lukss Roberts, Mednis Vilis,
Reinbergs Indriķis, Rudzītis Rihards, Skuja Marta un Vičs Andrējs. Arī viņiem savulaik
bija aizliegts viss, kas līdz tam iznācis.
* * *
Cita no LPSR rakstniecības vēstures pakāpeniski, bet
obligāti “izdzēšama” autoru kategorija bija tie, kuri 2.Pasaules kara gados
bija izvēlējušies dzimteni atstāt un apmetušies kaut kur brīvajā pasaulē. Šāda
rīcība, līdzīgi kā cara laiku emigrācijas neatgriešanās padomju zemē, no
ideoloģiskā viedokļa taču bija skandāls. PSRS tak’ bija sevi pasludinājusi par
visbrīvāko, visprogresīvāko un vislaimīgāko zemi. Šeit it kā bija radīti vislabākie
apstākļi ikviena talanta darbam un attīstībai. Un tomēr, atradās rakstnieki,
zinātnieki, žurnālisti un vienkārši inteliģenti, kuri gadu baudījuši šo
paradīzi, Sarkanajai Armijai atgriežoties 1944. gadā bija izšķīrušies bēgt. Bēguši,
bieži pametot pat pašu nepieciešamāko. No idejiskā viedokļa – tas nebija labi.
Tiesa, šāda milzu izceļošanas viļņa esamību nācās atzīt. Visi
palikušie savulaik taču bija tā liecinieki. Taču tas nenozīmēja, ka nevarētu
mēģināt “samazināt” notikušā apmērus.
Un tas tika darīts divējādi.
Pirmkārt, izplatot dezinformāciju. Padomju Latvijā
sludināja, ka bēguši pārsvarā dzimtenes nodevēji, fašisti un to līdzskrējēji.
Bet inteliģenti daži, bēdzēju apmuļķoti, devušies tiem līdz. Protams no pēdējā
izrietēja, ka nepamatoti bēgušie patiesi nožēlo savu izvēli, jūtas nelaimīgi,
un lai šo versiju vēl vairāk darītu ticamāku, tika izplatītas baumas, ka visiem
izceļotājiem ir nācies “pārkvalificēties uz leju”. Nu viņi visi, arī agrākie
augstskolu beidzēji, strādājot smagu fizisku darbu. Bet atgriezties laimīgajā
dzimtenē viņiem, protams, neļauj vispasaules kapitālistu sazvērestība pret
laimīgo padomju zemi.– Taču, lai šo pasaku uzturētu pie dzīvības, vajadzēja
nepieļaut, ka dzimtenē kāds uzzina, ka ārpasaulē kāds tautietis būtu labi
iekārtojies, bet kāds rakstnieks būtu ko - uzrakstījis vai izdevis.
Tā, rakstniecības, grāmatniecības un izdevniecību pastāvēšana trimdā kļuva par vienu no
“padomju valsts noslēpumiem”. Pie tam, tas bija visai liels noslēpums. Tā
saglabāšana prasīja milzu darbu. - Jo jau tikai vienā, 1946. gadā Vācijā
nonākušie latviešu grāmatizdevēji bija izdevuši 442 dažādas grāmatas. Bet līdz
1981. gadam šādu izdotu titulu skaits, neskaitot atkārtotos izdevumus, bija
sasniedzis – 5396. Brīvajā pasaulē turpināja darboties tādi veci un tradīcijām
bagāti latviešu apgādi, kā Georga Šleiera vadītā “Daugava”, Helmāra Rudzīša
“Grāmatu Draugs”, Miķeļa Gopera “Zelta Ābele”, arī “Otto Krolls”, “Mantenieks
Pēteris” u.c. Tiem blakus radās desmitiem jaunu. Pieminēšanas vērti ir - Hugo
Skrastiņa “Tilts”, Artura Augstuma “Vaidava”, Eduarda Dobeļa “Grāmata”, Edgara
Ķiploka “Sējējs”, Imanta Reitmaņa “Imanta”, Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”, Paula
Dambekalna “Selga”, Jāņa Jēkabsona “Pilskalns”, Roberta Krūklīša “Gauja”,
Mintauta Eglīša “Sala”, Visvalda Lōča “Latgaļu izdevnīceiba”. Arī “Kalnājs
Alfrēds”, “Štāls Vilis”, “Ozoliņš Andrējs”, “Rumaks Leons”, “Jēgens Ojārs” un
vēl daudzi, daudzi citi. Tāpat grāmatas izdeva arī dažādas organizācijas –
skauti, Daugavas Vanagi, dažādas komitejas un fondi. Un arī latviešu reliģiskās
konfesijas nestāvēja dīkā. Bet kad bija šāda iespēja drukāties tad arī autori
neslinkoja. Pēckara trimdā, pēc visai nepilnīgiem datiem, bija iznākuši 396
jauni latviešu autoru dzeju krājumi, 335 stāstu krājumi, 343 romāni un 107 svaigas
lugas. Pie kam, šīs grāmatas bija izdotas brīvā tirgus apstākļos, un arī tas
par kaut ko liecina. - Un visi šie grāmatu plūdi uz PSRS robežas bija jāaptur.
Tāpēc tika izveidota milzīga, no ārvalstīm nākošo - vēstuļu, preses sūtījumu un
paku - pārbaudes sistēma. Domāju, vēl tagad gana daudz vecākās paaudzes cilvēku
atceras, kā paciņas vienmēr pienāca “bojātas” un nepilnas, kā masveidā “zuda”
vēstules, un cik rūpīgi iebraucot valstī tika kratīti ārzemju tūristi. Taču ne
katram būs iešāvies prātā, ka sūtīto grāmatu cenzūra arī bija GLP darbs. -
Trimdā izdotajām grāmatām līdz dzimtenei nebija jānonāk! –
Cita metode, kā GLP centās saglabāt noslēpumā latviešu
inteliģences plašo kara laika emigrāciju, bija pakāpeniska un neuzkrītoša
aizbraukušo rakstnieku savulaik šeit izdoto grāmatu izņemšana no apgrozības.
Tad ar laiku propagandisti varētu teikt, ka šāda rakstnieka latviešiem nemaz
nav bijis. Bet pie grāmatu neesamības pretējo pierādīt nebūtu viegli! Ļaunākā
gadījumā, varētu stāstīt – jā šāds rakstnieks kādreiz bijis, bet tik
“maznozīmīgs”, ka par to pat runāt nav vērts. Un tad jautājums par kaut kādu
emigrāciju un latviešu rakstniecību ārzemēs atkristu pats no sevis.
Tā nu GLP sarakstos varam atrast vai visus latviešu trimdas
rakstniekus, kuru grāmatas sākušas iznākt jau pirmskara Latvijā. Tur ir:
Ludvigs Adomovičs – ar 16 aizliegtām grāmatām, Andrups Jānis – 7 grāmatas,
Bērziņš Ludvigs – 12 grāmatas. Tāpat arī viss, kas agrāk iznācis: Aigaram
Pēterim, Aistaram Ernestam, Alainim Eduardam, Apsem Arnoldam, Baumanim Artūram,
Bērziņam Artūram, Biezam Haraldam, Brastiņam Arvīdam, Cālītim Eduardam, Celmam
Teodoram, Cielēnam Fēliksam, Cīrulim Jānim, Dambergam Valdemāram, Dangavam
Arvīdam Tālivaldim, Dievkociņam Reinim, Dravniekam Arvīdam, Dziesmam Fricim,
Eglītim Andrējam, Ērmanim Pēterim, Freimanim Kārlim, Freivaldam Osvaldam,
Gailītei Angelikai, Grīnam Jānim, Iksenam Andrejam, Jēgerei-Freimanei Paulai,
Kalniņam Nikolajam, Kalniņam Bruno, Klānam Pāvilam, Klētniekam Voldemāram,
Klīdzējam Jānim, Kociņai Elvīrai, Kroderam Artūram, Krollam Otto, Kronlinam
Jānim, Krūmiņam Hugo, Lapeniekam Vilim, Lesiņam Vilim, Medniekam Jorģim, Mednim
Edvīnam, Miesniekam Jonāsam, Miltiņam Kārlim, Miķelsonei Elzai, Morai Valdai,
Plensnersam Aleksandram, Rabācam Kārlim, Rasai Arnoldam, Slaucītājam Leonīdam,
Speke Arnoldam, Strēlertei Veronikai, Skaistlaukam Voldemāram, Tomai Veltai,
Tomsonam Teodoram, Vecozolam Jūlijam, Veidam Alfrēdam, Veinbergam Aleksandram,
Voitkusam Artūram, Zālei Klārai, Zeltiņam Teodoram un Zīvertam Mātiņam.
Bez tam, te vēl var pieminēt arī dažus trimdas autorus, kuru
darbi GLP sarakstos pārstāvēti tikai daļēji. Izskatās, ka šie uzvārdi
atradušies, tā teikt “darba procesā”. Taču, dažādu mums nezināmu iemeslu dēļ,
viņu “izdzēšanas darbs” bija palicis nepabeigts. Tie bija - Veselis Jānis,
Valdmanis Jāzeps, Tūters Eduards, Talmane Eiženija, Straubergs Kārlis, Sināts
Eduards, Salnais Ģirts, Rupaiņs Ontons, Rihters Voldemars, Ramats Eduards,
Niedra Aida, Miķelsone Konstance, Lejiņš Jānis, Kreicbergs Jānis, Kārkliņš
Jānis, Ieviņš Kārlis, Gruzna Pāvils, Dziļums Alfrēds, un Dziļleja Kārlis.
* * *
Taču tas nebūt nebija vienīgais “glavlita” ieguldījums
“padomju tautas kultūras sakņu spēcināšanā”. - Vēl GLP redzes lokā bija arī
rakstnieki, kuri vai nu laicīgi nomirdami, vai arī klusu klusītēm padomjzemē
dzīvodami, VDK vai citu drošības struktūru redzeslokā nenonākuši, tomēr par īstiem
padomju rakstniekiem nebija kļuvuši. Arī šī kontingenta daiļrade tika rūpīgi
svērta, vērtēta un vētīta.
Bija arī šādi, pat kādreiz populāri autori, kurus arī
pakāpeniski izņēma no aprites. Tā GLP
ierēdņi, pēc pašu domām – nāca talkā neatgriezeniskajam vēstures procesam un
palīdzēja aizmirstībā grimt “novecojušajam un savu laiku nokalpojušajam”.
Tiesa, lasot šo sarakstu, nu nekādi neizdodas noticēt, ka
darbi ir novecojuši. Piemēram: Jānis Akuraters, kuram tika aizliegta nieka 31
grāmata, Pēteris Birkerts, kam neskatoties uz padomju perioda pagodinājumiem
izņemamas bija 9 grāmatas, Anna Brigadere –14 aizliegumi, Kristaps Bahmanis –
10 grāmatas, Augusts Brocis – 10 grāmatas, Ezeriņš Jānis -8 aizliegumi, Baumane
Alija – 3 no 4 uzrakstītām grāmatām izņemamas, Jaunsudrabiņš Jānis – 5
aizliegumi, Jēkabsons Kārlis – 13 aizliegumi, Kroders Roberts – 5 no 9 Latvijas
laika grāmatām, Lapiņš Jānis (14no14), Olavs Vilis – 11 aizliegumi, Paulockis
Miķelis – 12 aizliegumi, Plūdonis Vilis- 11 aizliegumi, Prūsa Emīlija – 6
aizliegumi, Puķudruva Antons – 2 aizliegumi, Pumpurs Fricis – 5 aizliegumi,
Rozītis Pāvils –6 aizliegumi, Skalbe Kārlis – 21 aizliegums, Saulietis Augusts
– 16 aizliegumi, Vanags Kārlis – 20 aizliegumi un Zariņš Kārlis – 17
aizliegumi.
Tālāk šo sarakstu turpina Melnalksnis Augusts ar 14
aizliegumiem. Starp citu, viens no viņa aizliegtajiem izdevumiem “Vadonis par
rakstnieku, mākslinieku, zinātnieku un kultūras darbinieku šūpuļa vietām”
izrādījies tik unikāls, ka pagaidām nevienam nav bijis enerģijas un iespēju to
atkārtot. - Turpat minams arī Prande Alberts ar 2 aizliegumiem. Viens no tiem
ir ikviena literatūras pētnieka rokasgrāmata - “Latvju rakstniecība portrejās”.
- Tāpat, šeit noteikti būtu jāpiemin Ķelpe Jānis aizliegts 13 reizes. Viņa
“novecojušo” grāmatu sarakstā ir - “Sieviete latvju rakstniecībā”, “Latviešu
rakstniecības vēsture”, “Latviešu jaunās rakstniecības vēsture”, monogrāfijas
“Jānis Veselis” un “Pēteris Ērmanis” utt.
Starp citu, arī šis autors pēc II Pasaules kara dzīvoja
padomju Latvijā. Taču izrādījās, ka viņa literārā un zinātniskā kompetence
nebija pietiekama “augstajām” jaunās varas izvirzītajām prasībām. Tā nu daudzo
“nederīgo” literatūras pētījumu autors kļuva par vienkāršu strādnieku kolhozā -
klētnieku un akmeņkali.– Līdzīgi, pēc darbu aizliegšanas, bez iespējas
publicēties, kolhozā strādāja Kosa Juris un Delle Vilma. Rakstījuši, taču neko
nav spējuši publicēt Medenis Jānis un Laiviņš Augusts. Nepublicējies, dzīvojis
laukos un spēlējis ērģeles vietējā baznīcā Lejgalietis Eduards. Teātrī par
aktrisi strādājusi Idrisala Alma utt. – Vārdu sakot darbi pilnībā vai gandrīz
visi izņemti un kopā ar tiem no aprites “izņemts” arī pats rakstītājs.
Vēl pie autoriem kam saskaņā ar GLP sarakstiem “de facto”
izņemamas bija visas grāmatas minami arī - Bebris Raimonds, Bebru Juris, Lūcija
Barons, Borkovskis Romualds, Caune Voldemārs, Dreimanis P, Dzintarkalns
Teodors, Jurevičs Jēkabs, Mellups Kārlis, Ošs Jānis, Ozoliņa-Krauze Austra,
Pētersons Jānis Ēvalds, Pīpiņa Berta, Priedulāja Milda, Reiznieks Voldemārs,
Roga Ausma, Steglavs Janis, Stūrmanis Jānis, Tukumietis Vilis, Vankina Elvira,
Veldre Vilis un Ziņģis Emīlija. – Tepat var pieminēt arī savulaik populāro
vēstures grāmatu autoru Juškeviču Jāni,
kuram vienu grāmatu gan aizliegums neskāra – monogrāfiju “Vecā Rīga”.
Protams, izņemt pilnīgi visus latviešu “pirmspadomju”
autorus no aprites nebija iespējams. Vai, precīzāk, tas nebija izdarāms tajos
nepilnajos 50 gados, ko vēsture bija atvēlējusi padomju varas valdīšanai
Latvijā. Tomēr, jāatzīst, ka cenzoriem tomēr bija izdevies paveikt ļoti daudz.
Vienus viņi bija no kultūras vēstures gandrīz izdzēsuši, otrus degradējuši tik
ļoti, ka lasītājam viņi bija pārstājuši būt interesanti. Trešajiem aizlieguši
atsevišķus darbus, kuros bija atklājuši ko zaimojošu. Un šajā sakarā piedāvāju
vēl vienu sarakstu. Te savākti, manuprāt, interesantākie šajā publikācijā vēl nepieminētie. Tos gan
vēl pilnībā neaizliedza. Taču cipars aiz uzvārda norāda, cik reizes katru no
viņiem šo rindiņu autors pamanījis aizliegumu sarakstā. Domāju grāmatu
mīļotājiem arī šis saraksts varētu būt interesants. – Andersons Elita (1),
Aspazija (1), Apsesdēls (1), Apsīšu Jēkabs (3), Āre Jānis (2), Ārends Pēteris
(2), Āronu Matīss (4no6), Austriņš Antons(5), Baltpurviņš Augusts (2), Paulīna
Bārda (1), Pauls Bērents (2), Bīlmanis Alfrēds (3), Birkerts Antons (1), Blaus
Pēteris (4no5), Brikmanis Pēteris (2), Cekuls Jezups (1), Cināte Ausma (1),
Cimze Aleksandrs (3), Čaks Aleksandrs (4), Dauge Aleksandrs (8), Dzeltiņš
Voldemārs(4), Ģingulis Jānis (2), Goldmanis Jānis (2),Gulbis Ansis (9), Jansons
Jānis Alberts (5), Jurevičs Gustavs (1),
Kaija Ivande (2), Kalnāre Ilze(1), Kalnietis Jānis (2), Krasnais Vilberts (5),
Kaudzīte Matīss (4), Kaudzīte Reinis (1), Kraujiņš Kārlis (5), Mednis Jānis
(6no9), Meijers Jānis (1), Merts K. (6), Mežsēts (3), Neilands Austra (3), Neikens Juris (7),
Ozoliņš Aleksandrs (2), Peniķis Mārtiņš (5), Birgers Jēkabs (6), Purapuķe Jānis
(1), Rausiņš Augusts (4), Rudzītis Eduards (6), Ruņģis Andrejs (1), Rutku Tēvs
(4), Sārts Jānis (4), Salna Ruta (3), Siliņš Jānis (4), Seskis Jānis (4),
Sprūdžs Alberts (8), Steprmaņu Krustiņš (1), Stērste Elza (1), Straume Jānis
(1), Students Kārlis (4), Sukurs Osvalds (3), Svenne Otto (5), Šterns Fricis
(5), Tanks Marģers (1), Tirzmaliete (8),
Trasuns Francis (1), Užāns Pēteris (2), Valdess Rihards (4), Valdis (3),
Valdmanis Jāzeps (1), Tīrumnieks Ervīns (3), Tīrulis Andrējs (2), Trota Magda
(3), Tupiņš Artūrs (4), Upītis Kārlis (6), Veinbergs Fridrihs (2), Vējiņš
Voldemārs (2), Zālīte Elīna (2), Zālite Pēteris (9), Zālītis Frīdis (15),
Zālītis Atis (1), Zamaiča Lūcija (3), Zeltmatis (4), Ziemeļniece Vera (4).
* * *
Epiloga vietā.
Strādājot pie šī pētījuma, mēģināju aplēst, cik 50 padomju
varas gados latviešu literatūra zaudējusi rakstnieku, publicistu un grāmatu
sējumu? Atliekot malā tulkotos ārzemju rakstniekus, nepieskaroties latviešu
autoriem, kuru darbības lauks bija garīgā literatūra, saskaitīju pāri par –
pusotra simta literātu, kurus vara bija izdzēsusi no latviešu apziņas. Vēl,
vairāk kā simts rakstnieku daiļrades aina ar cenzūras šķērēm šajā laikā bija
mainīta un pielabota atbilstoši ideoloģiskajam pasūtījumam.
Protams, var teikt, ka daļa šo autoru laika gaitā tāpat būtu
nogrimusi aizmirstībā. Vieni rakstījuši vairāk savam laikam un nākamām paaudzēm
tie palika arvien mazāk interesanti. Dažiem citiem varbūt talanta bijis tā
pamazāk, un arī literatūrā pastāv dabiskā izlase.
Bet tomēr šie autori tomēr piederēja mūsu tautai, bet viņu
rakstītais bija daļa no latviešu kultūras. Šo kultūras daļu mēs pavisam reāli
šobrīd esam pazaudējuši.
Padomju cenzūras pētnieks K.H. Bahrijevs, analizējot tās
krievu kultūrai nodarīto zaudējumu, raksta:
“Visupirms, tautas kultūrai nav “svarīgākās” un “mazāk svarīgās” daļas. Visi
tautieši savējiem ir vienlīdz vērtīgii. Kāds dzejnieks pat reiz teicis – bez
manis tautai kaut kā pietrūks! Tāpēc, lai arī rakstošajai sabiedrības daļai nav
nedz vairāk nedz arī mazāk tiesību kā citiem, katrai nācijai ir vitāli
nepieciešams katrs rakstnieks, publicists, zinātnieks. Maldīgs ir uzskats, ka
kāds var ar administratīvā kārtā nostādīt sevi pāri citiem. Nostādīt, lai visai
tautai kā maziem bērniem mācītu atšķirt labu no ļauna. Šāda iedoma ir
apvainojums, apvainojums visas tautas prāta spējām. Šādas domas liecina, ka šis
cilvēks savai tautai netic. Un viņš ir pilnībā pelnījis, lai pārējie no viņa
novērstos. – Bet katrs rakstīts vārds ir sargājams dārgakmens!”
Pēc tā vienīgi gribas jautāt – vai arī mēs, latvieši, esam gana
darījuši, lai pēc politiskās neatkarības atgūšanas, atgūtu arī kulturālo? Pusi
gadsimta, mūsu izpratne par latviskumu, mūsu pasaules redzējums, mūsu apziņa -
tika dzēsta, graizīta un “pielabota” ar cenzora šķērēm. Tā rezultātā, ko tur
kautrēties, - deformēta sabiedriskā doma, grauta izpratne par tautas, par savām
saknēm, gandrīz zudusi nacionālā pašapziņa. Šādas izmaiņas pakļauto tautu
kultūrvidē savulaik bija daļa no plāna.
Taču, vai tā tam vajadzētu palikt? Vai to vajadzētu pieņemt,
kā neizbēgamību? Un ja nē, kā zaudēto atgūtu?
Un vēl par cenzūras lietderību!
Tā neapstrīdami ir iespaidīga svira ļaužu apziņas
kontrolēšanai. Tā var daudz. Gadu desmitus tā spēj radīt ja ne laimes, tad
vismaz piedienības ilūziju, pat visvairāk apspiesto ļaužu pūlī. Taču beigu
beigās tā noteikti vēršas pret saviem radītājiem. – Cenzora darbs ir smags. Šim
ierēdnim jālasa pilnīgi viss, sākot no laikraksta nosaukuma un beidzot ar bēru
sludinājumu. Un lai arī kāds no cenzūras apoloģētiem 19.gs. vidū teica, ka tā
ir iespēja šīs pasaules izglītotākiem un intelektuāli pārākiem ļaudīm celt
sabiedrību līdz savam līmenim, parasti gudrie un radošie šī darba nealkst.
Savukārt tie, kuri nāk viņu vietā, ar saviem pienākumiem parasti galā netiek.
Viņi prot tikai aizliegt, jo tur daudz prāta nevajag. Viņi aizliedz visu, kas
ir pārāks par viņu saprašanu, un tā “nolaiž” sabiedrību līdz savam līmenim.
Vienlaikus, lai negrautu labklājības ilūziju, viņi apkaro jebkuru svaigu vēsmu,
kura rodas uz vietas vai plūst pāri robežām. Un tā viņi veicina stagnāciju.
Stagnāciju visā līdz kam viņi spēj aizsniegties. Bet stagnācijai par upuri
kritusī zeme pārstāj attīstīties arī ekonomiski. – Un tad iestājas krīze! Cilvēki cits pēc
cita sāk novērsties no – “svētās, pareizās, varenās, cenzūras sargātās
kopības”. Bet kurš par to uzzina beidzamais?– Ikviens vēl atceras, cik
nožēlojami izskatījās pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs savā pēdējā, jau
“atmodas laika” vizītē Rīgā. – Esplanādes laukumā viņš kliedza vietējo
žurnālistu kamerās: “Nekur Jūs no padomju zemes neaiziesiet! Jums sirdsapziņa
to neatļaus!” Un izskatījās, ka viņš tic saviem vārdiem. Vienīgais visā
Esplanādes laukumā un varbūt arī visā valstī. Viņam kalpoja pati varenākā
informācijas ģenerēšanas, kontroles un cenzūras sistēma cilvēces vēsturē. Bet
tā viņu nebija padarījusi nedz gudrāku, nedz labāk informētu, nedz varenāku. Tā
bija viņu darījusi aklu!
*
P.S. Lūdzu neuzskatīt šeit sniegto aizliegto autoru
uzskaitījumu par pilnīgu. Te ir tikai tas, ko rakstītājam izdevies noskaidrot.
Bet ar laiku noteikti nāks zināmi gan jauni avoti, gan jauni uzvārdi.
Publicēts žurnālā „Karogs” 2008. gada Nr.10. 122-142.lpp.
Komentāri
Ierakstīt komentāru