Cenzūra - kuras nebija.

Aldis Upmalis

 Cenzūra, kuras nebija.

Kā viss iesākās?

Latvijas Padomju Socialistiskās Republikas Galvenās Literatūras Pārvalde, tātad - oficiāli dibināta gandrīz tūdaļ pēc Latvijas iekļaušanas PSRS. Notika tas īpašā LPSR Tautas Komisāru padomes sēdē 1940. gada 9. augustā. Vēl šajā sēdē pieņēma lēmumu anulēt visas iepriekšējās periodisko izdevumu atļaujas. Tātad, jau no dibināšanas brīža tā bija vienīgā instance ar kuras svētību dienas gaismu varēja ieraudzīt drukātais vārds. Saskaņā ar jaunās iestādes nolikumu tās uzdevums bija: pārzināt un kontrolēt pēc satura un formas visus Latvijā mehāniskā vai ķīmiskā ceļā izgatavotus iespieddarbus; izplatībai paredzētus rakstu attēlus, vai muzikālus ražojumus, un no ārzemēm ievestus poligrāfiskus ražojumus. –Darbinieki pārsvarā bija importēti no PSRS. Lai arī daži bija agrāk dzīvojuši tepat un darbojušies nelegālajā, Maskavas “Kominternes” apmaksātajā un pilnībā kontrolētajā Latvijas Komunistiskajā Partijā[1]. - Pārvaldes oficiālā misija bija cenzūra. Taču vienlaikus jāatklāj, ka tas bija tikai aizsegs kam daudz, daudz nopietnākam.

GLP darbinieki Latvijā ieradās jau ar solīdu darba praksi. Taču kādu pieredzi?

Informētākie avoti ziņo, ka agrāk vairums viņu strādājuši PSRS cenzūras un valsts noslēpumu sargāšanas iestādēs. Taču jautājums, kas šīs bija par iestādēm? Un, ar kāda veida noslēpumu saglabāšanu tās nodarbojās - paliek atklāts.

Tāpēc, neliels ieskats vēsturē.   

Atcerēsimies, 1917. gadā Krievijā gāza Imperatoru. Tika sadragāti viņa varas balsti – armija, administrācija, policija. Politiskie pretinieki masveidā iznīcināja viņa atbalstītājus – aktīvos monarhistus, vairumu virsnieku, dzimts un dienesta muižniecību. Arī agrāk varenajai Pareizticīgo baznīcai ierādīja daudz pieticīgāku stāvokli. Ja agrāk tās priesteri saņēma valsts noteiktu atalgojumu un vecuma pensijas, tad tagad tas viss bija zudis. Bez tam baznīcai, tāpat kā vairumam uzņēmēju nācās šķirties no lielas daļas īpašumu. Visbeidzot, konkurences cīņā izdzīvoja tikai viena no daudzajām politiskajām partijām. – To visu kopumā nosauca par “proletārisko darbaļaužu revolūciju”.

Tiesa, strādniekiem un darba zemniecībai, kuru vārdā rīkojās jaunā varas partija “boļševiki” VK(b)P (vēlākie komunisti –PSKP), no šīm pārmaiņām daudz netika. Lai izsistos vadošos amatos īstajiem proletāriešiem pietrūka - izmanības,  izglītības, administratīvā darba pieredzes utt. Tā vadošos posteņus ieņēma agrāko muižnieku atvases - Ļeņins, Dzeržinskis, Menžinskis ; tirgotājs – Trockis; garīgā semināra audzēknis – Staļins un citi līdzīgi. Bet pārņemot varu, viņi balstījās uz agrāko valsts administratīvo pieredzi. Ķeizariskā senāta vietā nāca – politbirojs, dienesta muižniecības vietā – nomenklatūra, veco administratīvo aparātu nomainīja jauns – iepriekšējam ļoti līdzīgs. Visai bieži vecajos ministriju kabinetos sēdēja tie paši cilvēki. Tikai kroņa mundiera vietā uz drēbju pakaramā nu karājās ādas jaka, bet paši jaunizceptie „biedri” nu bija uzvilkuši tolstojiešu parauga blūzes.

Taču, bija kas valsts aparātā arī mainījies? – Daudzajās partiju cīņās un vairākus gadus ilgušajā pilsoņu karā uzvarēja tie, kuri bija vislabāk organizēti, militarizēti un nebija izvēlīgi līdzekļu izvēlē. Uzvarēja pati nežēlīgākā un asiņainākā komanda. Un vēl, tagad varas pavedieni, kuri cara laikos bija dalīti starp dažādām ministrijām un resoriem, bija savākti vienās rokās – VK(b)P politbirojā. Agrākajiem cariem pat kara laikā sapnī nerādījās tik visu aptveroša varas centralizācija. Un ja tolaik jaunās varas priekšgalā atrastos kāds kņazs, vēsturnieki droši vien runātu par stipra absolūtisma restaurāciju. Taču varas priekšgalā esošie nolēma saukties citādi. Un vēl viņi nolēma mācīties no svešām kļūdām, un nepieļaut, ka arī no viņu rokām varas groži izslīdētu tik pat viegli kā savulaik tas noticis ar ķeizaru. Tādēļ, jaunie valdnieki negrasījās varas grožus palaist vaļīgāk arī tad, kad pilsoņu kara apšaudes bija noklusušas.

Un lai šo dīvainību skaidrotu tika radīts pirmais lielais režīma mīts par “unikālo sociālisma valsti”. Valsti, kura atrodas nepārtrauktā “naidīgo kapitālisma zemju” ielenkumā. Tad nu šāda dzīve “ārkārtas aplenkuma stāvoklī” un “karojot ar visu pasauli” Krievijā turpinājās visus jaunā režīma gadus, līdz pat 20.gs. 80-iem gadiem, kad valsts līderi beidzot šī mīta esamību atzina publiski, un ar to pašu kopība, kuras vārds bija PSRS - sabruka.

Taču tas notika vēlāk. Bet pagaidām valsts vēl tikai veidoja savu “karaspēka nometni”. Šajā sakarā bija jāparūpējas arī par galvenajiem jaunā režīma “kara un valsts noslēpumiem”. Piemēram, - ka nekāda vispasaules sazvērestība pret šo zemi nekad nav pastāvējusi, ka arī šāda veida valsts aparāts nav nekas jauns, un ka valsts priekšgalā nebūt nestāv tie paši gudrākie šīs pasaules guru. - Tādēļ pārveidotajā Krievijā arī nācās radīt pilnīgi jaunu izpratni par “valsts noslēpumiem”. Izveidoja arī jauna veida noslēpumu saglabāšanas un cenzūras sistēmu. Līdzīgas, nebija nedz vecajā cariskajā Krievijā, nedz arī kur citur pasaulē.

Tiesa, runājot par jaunā parauga cenzūras sistēmas dzimšanas dienu, viedokļi dalās. Vieni uzskata, ka tas noticis 1921. gada 5. maijā, kad izveidota 8. specializētā VDK nodaļa – preses pārraudzībai. Citi teic, ka tas noticis mazliet vēlāk, 1922. gada 25. februārī, kad vienkāršas VDK nodaļas nozīmību ar pavēli citu iestāžu vidū krietni palielināja, un to pārdēvēja par PSRS NKVD Galvenās pārvaldes Galvenās Politpārvaldes un OGPU speciālo nodaļu. Vēl citi min, ka viss noticis vēl drusku vēlāk, 1936. gada decembrī, kad iestāde kļuva par PSRS NKVD Valsts Drošības Galvenās Pārvaldes 9.specnodaļu. (līdz 1938. g. 9. jūnijam) Un tās uzdevums nu bija – “visu valsts iestāžu, partijas un sabiedrisko organizāciju novērošana, lai nepieļautu valsts noslēpumu izpaušanu”. – Tiesa, arī šeit neizpalika bez paralēlām struktūrām. Tā 1921. gada oktobrī VDK ietvaros izveidoja arī otru radniecīgu iestādi ar līdzīgu uzdevumu - Militārās cenzēšanas nodaļu. Un arī tā zināmā mērā uzskatāma par vienu no padomju cenzūras pirmsākumiem. 

Bet ir arī piektais nozīmīgais datums. - 1922. gada jūnijā PSRS Izglītibas ministrijas ietvaros izveidoja trešo radniecīgo iestādi - Galveno izdevniecību pārvaldi. Un tā rādās saīsinājums – “Glavlits”. Taču nākas atzīt, ka arī šī iestāde neradās gluži tukšā vietā. Tā tikai sāka pārņemt pienākumus no vecākām māsām – Preses Revolucionārā Tribunāla; Kara Revolucionārās Cenzūras; Valsts Izdevniecības Politnodaļas u.c.[2]

Starp citu, runājot par politnodaļām: tā paša 1922. gada 30. augustā, arī komunistiskās partijas vadība, VK(b)P CK Sekretariāts pieņēma lēmumu par “Slepeno dokumentu glabāšanu un to kustību”, un šī lēmuma ietvaros izveidoja slepenās nodaļas visu svarīgāko partijas iestāžu ietvaros. Un vēl, tai pat laikā arī VK(b)P CK Orgbirojs pieņēma lēmumu par VK(b)P CK slepeno lēmumu glabāšanu un sāka regulāri izstrādāt arī norādījumus ko par slepenu informāciju izskatīt. Un arī Sarkanās Armijas vadība ap šo pašu laiku pieņēma līdzīgu lēmumu.

Tā varētu teikt, ka 1922. gada rudenī valstī bija izveidota vesela slepena sistēma dažādu rakstītu un nerakstītu noslēpumu sargāšanai un saglabāšanai. Tās priekšgalā, kā jau tas pienācās zemē kur “partija ir valdošais un virzošais spēks” atradās Partijas Centrālkomiteja. Savukārt, tās vadībā strādāja - armijas, VDK un “Glavlita” struktūras.

Taču tas bija tikai sākums.

1923. gada 11. janvārī ar VK(b)P CK Politbiroja lēmumu notika pirmā oficiālā spēku apvienošana. Tika izveidota VK(b)P CK, VDK, Ārlietu tautas komisariāta, Revolucionārās Kara Padomes un Sarkanarmija virspavēlniecības – starpresoru komisija dezinformācijas jautājumos. Šīs iestādes uzdevums bija noskaidrot informētības līmeni par PSRS ārvalstīs un atbilstoši “politiskajam momentam”  organizēt viltotas informācijas “noplūdi” uz ārzemēm. – Tā sākās plašas ziņu viltošanas akcijas, kuras turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam. Operācijas, ar kurām vēl „perestroikas sākumā” daži VDK un izlūkdienesta  “ģenerāļi - disidenti” presē neslēpti lepojās.

Taču sekoja arī nākamais solis.

1933. gada 6. jūnijā ar īpašu PSRS Tautas Komisāru padomes lēmumu notika otra cenzūras un dezinformācijas spēku apvienošanās. Šoreiz, tā teikt - valsts “iekšējam patēriņam”. – Oficiāli, Tautas Komisāru Padomes, bet faktiski Partijas Centrālkomitejas tiešā pakļautībā tika nodibināta PSRS Galvenā Literatūras Pārvalde. Tajā jaunā augstākā pakļautībā apvienoja agrāko Izglītības ministrijas Izdevniecību pārvaldi, VDK militāro cenzūru un daļu no valsts noslēpumu sargāšanas nodaļas. Vēl jauno iestādi, protams, papildināja arī partijas aparāta deleģētie kadri. Tā izveidojās PSRS GLP, jeb “Glavlits”, kā to pēc veca ieraduma turpināja saukt. – Tiesa, dažos tā laika dokumentos iestādi titulēja arī par PSRS Glavlita priekšnieka un īpaši pilnvarotā pārvaldi – valsts kara noslēpumu aizsardzībai presē. Un manuprāt, šis nosaukums vislabāk izteic to lomu, kādu tās vadītāji gatavojās spēlēt sarkanā terora apstākļos. Viņi, tāpat kā “čekisti” vēlējās būt īpaši pilnvaroti cīnītāji par sabiedrības un valsts iestāžu, šinī gadījumā preses izdevumu, “rindu tīrību”.

Atbildīgi par jaunās iestādes darbību faktiski bija trīs cilvēki. Vecākais no tiem bija – Izglītības Tautas Komisariāta Kolēģijas priekšsēdētājs (faktiski PSRS Izglītības ministrs). Vienu viņa vietnieku deleģēja Valsts Revolucionārā Kara Padome. Otru – Valsts Politiskā Pārvalde. Savukārt šīs kolēģijas darbu pārraudzīja un vajadzības gadījumā tās darbā iejaucās partijas Politbiroja sekretārs ideoloģijas jautājumos (faktiski – valsts galvenais ideologs). - Protams, iestādei bija arī savs priekšnieks, kurš vadīja darbus un atskaitījās visiem augstākstāvošajiem. Par pirmo šādu vadītāju kļuva P.I. Ļebeģevs-Poļanskis – kurš tāpat kā Josifs Visarionovičs Džugašvili –Staļins bija agrākais Garīgā semināra audzēknis.

Tā izveidojās iestāde, kurai saskaņā ar oficiāli publicēto nolikumu bija uzdots nepieļaut izdevumus, kuri: a) satur aģitāciju pret padomju varu; b) atklāj valsts kara noslēpumus; c) musina sabiedrisko domu; d) veicina nacionālo un reliģisko fanātismu; e) satur pornogrāfiju. Tāpat iestādei bija arī jāneitralizē viss, kas varētu: graut un likt nepareizi tulkot sociālistiskās celtniecības politiku, stiprināt strādnieku šķiras ārējo un iekšējo ienaidnieku ideoloģiskās pozīcijas, traucēt marksistiskās (bet faktiski - komunistiskās) doktrīnas uzvaras gājienu pasaulē, veicināt mietpilsoniski zemākos instinktus, mazināt kultūras revolūcijas iekarojumus, atklāt militāros un ekonomiskos valsts noslēpumus utt. Tātad, tai jāveic ideoloģiskā kontrole šī jēdziena pašā plašākajā nozīmē. Bet cenzūra, tai skaitā arī militārā cenzūra, bija tikai viens no šīs pārvaldes darbības aspektiem.

Šī mērķa sasniegšanai, iestādei deva tiesības caurskatīt pirms nodrukāšanas visus publikācijai un izplatīšanai paredzētos sacerējumus – rokrakstus un drukas darbus, periodiskos un neperiodiskos izdevumus, attēlus, uzņēmumus, zīmējumus, kartes, etiķetes un tamlīdzīgi. Arī katram no tipogrāfijas laukā nākošam izdevumam vēlreiz bija jāstājas cenzoru priekšā – ja nu kāds drukājot tīši vai netīši pieļāvis ko “noziedzīgui”. - Tāpat, jaunajai iestādei tika piešķirtas monopoltiesības izsniegt atļaujas periodisko izdevumu un atsevišķu drukas darbu iespiešanai. Kā arī, tiesības, sastādīt tirdzniecībā un izplatīšanā aizliegto darbu sarakstus. - Visi šīs iestādes rīkojumi, noteikumi, instrukcijas – izdevniecībām, tipogrāfijām, preses izdevumiem, bibliotēkām un grāmatu veikaliem bija izpildāmas obligāti. Bet ja kādam ienāktu prātā šos rīkojumus pildīt nevērīgi, jaunajai iestādei bija vara un pienākums par nepaklausīgajiem ziņot VDK un Iekšlietu tautas komisariāta attiecīgām instancēm. Un vēl, no 1937. gada, kad jaunā kārtība jau bija iesakņojusies, “Glavlits” kļuva par pilnīgi slepenu iestādi.- Ikvienu, kurš atklātībā ieminētos par šādas pārvaldes pastāvēšanu gaidīja sods par kara noslēpuma izpaušanu. Un šāda kārtība pastāvēja ilgus gadus. Līdz 1986. gadā PSRS līderis Mihails Gorbačovs intervijā laikrakstam “Humanite” atļāvās kautrīgi atzīt, ka viņa valstī joprojām ir pārvalde, kura nodarbojas ar cenzūru. – Bet tas notika vēlāk. Savukārt, 1940. gadā, kad jaunās patiesības nesēji ieradās Latvijā, šī kārtība bija pašā plaukumā un vara pārvaldes darbinieku rokās bija šodien pat grūti aptverama. Praktiski, bija radīts jauns slepens centrs visu aptverošai ideoloģiskai un informatīvai kontrolei visas valsts iekšienē.

Nekā līdzīga nekad agrāk nekur pasaulē nebija bijis.

*  *  *

Kā jaunie cenzori dzīvoja un strādāja?

Ķeizara laikos preses cenzorus pazina katrs. Žurnālisti viņus sveicināja uz ielas. Vienus cienīja, citus – ne pārak. Dažkārt pie viņiem pat griezās pēc padoma, kā to vai citu rakstu galu „cauri dabūt” un netapt tiesātiem no kungiem kam lielāka vara. Bet vispār, šī iestāde ar slepenām lietām nenodarbojās. Tās darbības princips bija - kas nav aizliegts, tas ir atļauts.

Bez tam aizliegumi bija visiem zināmi. Un aizliegts nebija nemaz tik daudz. - Piemēram, daudz paļātajā Krievijas impērijas 1904. gada cenzūras reglamentā bija stingri un skaidri noteikts, ka drukas darbos nedrīkst būt nekas rakstīts pret – Dievu, valdīšanu, tikumību un ikkatra pilsoņa personīgo godu. Pie tam, šie aizliegumi nebūt nenozīmēja, ka tabu ir garīdznieku, muižnieku, vai ierēdņu grēciņi, ja šie nodarījumi bija pierādāmi. Savukārt, divdomības īpašs cenzūras reglamenta pants pat prasīja tulkot par labu rakstītājam, nevis tam, kurš iedomājās esam apvainots. Tāpat, vecajā reglamentā bija melns uz balta noliegts, cenzoriem lasīt starp rindām un izdarīt no tā secinājumus. Turpinot šo tendenci, arī vēlākajā 1908. gada reglamentā cenzoru pārcentībai vēl vairāk “piegrieza skrūves”. Tur bija panti, kuri aizliedza cenzoram pašam uz savu roku ķerties pie “autoru uzskatu tulkošanas, kā arī taisnības vai pamatotības noskaidrošanas kopumā”. Tāpat, bija liegums izteikt vispārīgus spriedumus par drukas darba vispārēju “noderību vai kaitīgumu”. Kā arī, veco laiku cenzoriem nebija ļauts labot autoru pieļautās gramatiskās un stila kļūdas, jo arī tā varētu tikt mainīta uzrakstītā jēga autoram par sliktu. – Tāda bija šī vecā “briesmīgā” cenzūra!

Toties tagad, kad cenzūras un valsts noslēpumu glabāšanas iestādes apvienotas, viss bija citādi. – Nekādas taupīšanas autoriem! – Nekādu ierēdņu pārmērīgu centību mazinošu, “saudzējošu ierobežojumu”! -No vienas puses šādas iestādes valstī pat it kā nebija, bet no otras puses, jaunā organizācija bija savdabīgs neredzams “jumts” katram, kurš vēlējās kaut ko redzēt izdotu, vienalga - vai presē, izdevniecībā, kino studijā uzfilmētu, radio nolasītu, bet vēlāk arī televīzijas raidījumā parādītu. Un vēl, tās darbības kritēriji rakstošajiem parasti bija pilnīgi nezināmi, un tātad – neviens nekad nevarēja paredzēt, kāds liktenis piemeklēs viņa gara darbu.

Piemēram, ja tagad kāds autors bija uzrakstījis romānu, viņš ar rokrakstu devās uz izdevniecību. Padomju zemē šī izdevniecība, protams, piederēja valstij. Visi tajā strādājošie attiecīgi bija valsts kalpotāji. Un arī redaktors, kurš saņēma jauno autoru, savā ziņā bija ierēdnis. Viņš iepazinās ar atnesto, varbūt nedaudz pierediģēja, un ja atzina manuskriptu par labu esam, viņa pienākums bija to saskaņot pie tuvējā, GLP “aģenta”. Tā redaktors ar mapi padusē devās uz “Glavlitu”.

Starp citu, nekur tālu jau nebija jāiet. Kopš 1931. gada 6. jūlija KPFSR TKP īpaša lēmuma, katrā valsts izdevniecībā parādījās kabinets ar uzrakstu “politiskais redaktors”. Tajā sēdēja cilvēks, kuru attiecīgajā izdevniecībā darbā nozīmēja GLP vadība. Tieši “politredaktors”, saskaņā ar reglamentu : “... bija pilnībā atbildīgs par rokraksta analīzi un gadījumā ja nodrukātajā tekstā vēlāk tiktu atklāti politiski un ideoloģiski kaitīgi momenti, tieši viņš tiktu saukts padomju tiesas un padomju kontroles orgānu priekšā.” – Tagad politredaktoram bija  jālemj: Vai romāns atbilst vai neatbilst padomju valsts ideoloģiskajām interesēm? Vai tas satur vai nesatur faktus un momentus, kuri ideoloģiskajam darbam valstī šobrīd varētu būt neērti? Vai tajā ir kaut kas, ko šobrīd pasludinājuši par neizpaužamu?

LPSR GLP pēdējais vadītājs Rūdolfs Upmalis, šo rindiņu autoram reiz stāstīja. Tā sauktie “slēgto zonu saraksti” bijuši visai apjomīgi kodeksi. Tos sastādījuši Maskavā. Latvijā bijis tikai viens šāda kodeksa eksemplārs. Tas atradies LPSR GLP priekšnieka seifā. Kad atveda un pret parakstu izsniedza jaunāka kodeksa eksemplāru, veco tūdaļ savāca. Ar šo grāmatu iepazīties drīkstēja ļoti ierobežots personu loks. Viņi tad arī tepat uz vietas gatavojuši norakstus no atsevišķām kodeksa daļām – arī pilnīgi slepenus. Tos pret parakstu par informācijas neizpaušanu darbam saņēma GLP zemākie darbinieki, kuri atbildēja par to vai citu nozari. Un ja viņi tīši vai netīši pārkāpa šos norādījumus, tad sekas varēja būt visnepatīkamākās. – Jo te taču viss bija “valsts noslēpums”, un tātad krimināli sodāma lieta!

Vispār, pirmais “slēgto zonu saraksts” iznācis 1925. gadā. Sākotnēji tajā bijušas “tikai” 96 aizliegtas tēmas. Bet pakāpeniski šīs grāmatas kļuvušas biezākas, biezākas un vēl biezākas. Cik un kādas tēmas bijušas aizliegtas sākoties atmodai tā varētu būt pat atsevišķa pētījuma tēma. – Taču zināms, ka GLP bijis uzdots pārtvert ikvienu kompromitējošu ziņu vai pat divdomību, kura skartu  padomju varas un partijas augstāko ešelonu. “Kritikai pieejamie griesti” bijuši rajona izpildu komiteju priekšsēdētāji. Taču arī viņus, pirms tie nebija “no augšas” noņemti - aiztikt nedrīkstēja. Tad nu sanāk, ka cara laiku kārtība, salīdzinot ar jauno, bija demokrātijas paraugstunda.

Neizpaužams tagad bija arī viss, kas skāra armiju. Īpaši naudas plūsmas. Pat visi PSRS politbiroja locekļi nesaņēma pilnu informāciju par patiesajiem militārajiem tēriņiem. Bet no plašāka speciālistu loka šos izdevumus dažādi maskēja, izveidojot neskaidras izdevumu pozīcijas dažādu ministriju, pat Lauksaimniecības un Izglītības ministriju budžetos. Militāro līdzekļu plūsmas maskēšanai PSRS budžetā kalpoja arī pozīcija “citi izdevumi”, kurā parasti ietilpa ap 1/5 visu valsts ienākumu. Slepens bija arī pats valsts budžets kopumā. Pilnīgi slēgta tēma bija budžeta deficīts un inflācija. Un protams, nu nekādi nedz par bruņotajiem spēkiem, nedz par varas aprātu nedrīkstēja rakstīt neko kompromitējošu. Dažkārt, informēti ļaudis aizmuguriski pat zobojušies – ar varu kā ar nelaiķi “vai nu tikai labu, vai neko”. – Bez tam, līdz pat PSRS sabrukumam vidusmēra pilsoņiem nekas nebija jāzina - par padomju bāzēm “sociālisma valstīs”, militārajām misijām ārzemēs, un pat par karu Afganistānā viņiem bija ļauts uzzināt tikai tad, kad tas ilga jau vairākus gadus un noslēpt šo faktu reāli vairs nebija iespējams. Bez tam, visai garš bija “pilnīgi neesošo iestāžu” saraksts. Tajā bija - VDK, Galvenā Izlūkošanas Pārvalde, Glavlits pats un daudzas citas. Arī Iekšlietu sistēmas un daudzu valsts iestāžu struktūra bija noslēpums.

Vēl viena liela slēgta zona bija – ārējā tirdzniecība. Paradoksāli, ka lai arī brīžiem, ziņas par šo tēmu publicētas ārvalstīs, padomju zemes iedzīvotājiem par tām nebija nekas jāzina. Līdzīgi bijis arī ar statistiku. Ja tika publicēti pārskati par – ekonomiku, sociālajiem jautājumiem, demogrāfiju un pat kultūru, tad pavisam noteikti realitātei šie pārskati neatbilda. Arī ekoloģiska rakstura informācijas izpaušanai bija noteiktas stingras slepenības robežas. Un pat kultūras dzīvei bija sava slepenā sfēra. Nedrīkstēja pieminēt - jebkādu cenzūru, filmas, mūzikas ierakstus un citus mākslas darbus, kuri bija jau aizliegti. Un ja vispār kāds salīdzinātu ko vidusmēra “padomju cilvēks” un, interesēs, izglītībā līdzvērtīgs viņa laika biedrs citur pasaulē saprata ar moderno vai klasisko mākslu vai literatūru – tad atklātos, ka viņiem it kā vienādi vārdi izsaka pilnīgi atšķirīgas lietas.

Visbeidzot, pat tīri ikdienišķām ziņām bija sava “neesošā” puse.

Padomju zemē: “nebija” problēmu ar pārtiku, medikamentiem un veselības aprūpi; arī neraža nekad “neskāra” padomju zemes laukus un šī parādība nekad “neizraisīja” nekādas nopietnas sekas; “nebija” neviena bezdarbnieka, neviena likteņa varā pamesta bāreņa, neviena politiski represētā; “nenotika” – pašnāvības, politiska rakstura protesti, streiki, kompartijas neorganizētas manifestācijas, vai citāda veida tautas masu sadursmes ar varas pārstāvjiem ; vispār arī pārskati par notiesātajiem un personām kurām izpildīts augstākais soda mērs bija noslēpums; bez tam kompartijas locekļi “nekad neizdarīja noziegumus”; un vēl – padomju zemē nekad nenotika vilcienu un lidmašīnu katastrofas, negrima kuģi, rūpniecības uzņēmumos nenotika nekādas nopietnas avārijas, utt.. -Vārdu sakot oficiāli “nenotika” nekas tāds, kas varētu būt pretrunā ar leģendu, ka padomju ļaudis dzīvo pašā laimīgākajā vietā zem saules.

Arī, runājot par daiļliteratūru bija diezgan strikti noteikts pazīmju komplekss, kādiem jābūt labajiem varoņiem un kādiem sliktajiem? Kādas biogrāfiskas un šķiriskas iezīmes viņiem ieteicamas? Ko viņiem noteikti vajadzētu darīt? Un ko darīt nevajadzētu nu nekādā gadījumā? Šie noteikumi bija vispārobligāti un bez to ievērošanas nevarēja tikt laista klajā neviena, pat bērnu bilžu grāmata. – Var pat teikt, ka ar to PSRS pārstāja iznākt jebkāda politiski neitrāla literatūra.

Vēl bija saraksti ar vēsturiskiem faktiem un dažādām niansēm, kurus nu nekādi nevajadzētu skart. – Piemēram, “nenoticis fakts” bija padomju artilērijas mērķtiecīga savējo pozīciju apšaude pāri Somijas teritorijas izvirzījumam 1939.g. Šī “somu provokācija” taču bija kalpojusi par ieganstu Sarkanās Armijas iebrukumam kaimiņvalstī. Tiesa, 60-os gados kāds no bijušajiem artilērijas virsniekiem, nu jau ģenerālis atļāvās pieminēt šo faktu savās atmiņās. Rezultātā, GLP darbinieks to tūdaļ laboja, bet autoram, neskatoties uz dienesta pakāpi, nopelniem un ordeņiem tika pamatīgs rājiens.-

Vārdu sakot, tā vadoties no visām šīm slepenajām instrukcijām politredaktors analizēja katru rokrakstu un rakstīja atsauksmi par to. Tur viņš norādīja svītrojamās un pārstrādājamās vietas, nozīmīgākos labojumus un izmaiņas, autoru pieļautās ideoloģiskās kļūdas utt. - Tad to visu atdeva izdevniecības redaktoram atpakaļ. Bet tam savukārt bija jāpārliecina autors par tekstā veikto un vēl veicamo izmaiņu lietderību un nepieciešamību. Protams, par slepeno iestādi no kuras šie rīkojumi nākuši viņš nedrīkstēja minēt ne vārda.

Tā tika “kalta” un pārkalta katra padomjzemē iznākusi rinda.

Kad pēc kāda laika autors ar izlaboto rokrakstu ieradās atkal izdevniecībā, riņķa dancis atkārtojās no jauna. Un tas turpinājās, līdz ideoloģiskais redaktors bija apmierināts. Tikai tad viņš rakstīja vēl vienu atsauksmi, šoreiz jau augstākstāvošai Glavlita amatpersonai. Tas bija tā sauktais “Glavlita pilnvarotais”. - Arī šis amats bija pilnībā slepens. Taču visai bieži šie Glavlita “slepenie aģenti” pilnīgi atklāti sēdēja izdevniecību vadītāju krēslos. Tā GLP ar vienu šāvienu pieveica “divus zaķus” – gan slepenā amatpersona bija pie vietas, gan izdevniecības vadītāja postenī nozīmēts “pārbaudīts cilvēks”. - Ja abu “slepeno” amatpersonu viedoklis par darba atļaušanu sakrita, tad pilnvarotais rakstīja atļaujošu rezolūciju nu jau uz speciālas veidlapas. Tā saucās - atļaujošā karte. Parakstīja to atkal politredaktors. Šī veidlapa ļāva rokrakstu ņemt pretī tipogrāfijā, kura tak arī bija valsts īpašums. – Savukārt, ja pilnvarotais bija pret, savukārt politredaktors neskatoties uz visiem viņa iebildumiem joprojām uzskatīja darbu par izdodamu, viņam bija ļauts rakstīt rezolūciju un arī veidlapu aizpildīt vienam. Bet tādos gadījumos, vēlākais iespējamais sods par kļūdām viņam bijis daudz, daudz nopietnāks. 

Zinot šo kārtību, reizēm gribas cepuri noņemt dažu politisko redaktoru priekšā. Jo dažkārt šajos kabinetos, īpaši tā sauktajā „stagnācijas laikmetā”, sēdēja arī kultūras cilvēki. Talantam viņi nereti vēlējās panākt pretī. Bet pilnas informācijas par visiem slēgtajiem sektoriem viņiem nebija. Savukārt, formula – nezināšana no atbildības neatbrīvo – darbojās arī te. Un dažkārt, atļaujot talantīgu darbu viņi – ai kā riskēja! Jo augstāk stāvošas instances pēcdrukas cenzūra varēja izrādīties liktenīga arī viņiem pašiem.

Tā tika saskaņoti dzejoļi, stāsti, scenāriji un viss cits. Vārdu sakot, ikviens rakstu gals gāja šo visiem obligāto “ideoloģiskās aplaušanas” un “trafaretēšanas” ceļu. Un ne reti bija gadījumu, kad talantīgu, ar varu nekonfliktējošu, bet netipiski domājošu rakstnieku darbi tā arī palika neizdoti. Jo mazāk radošam un drosmīgam GLP darbiniekiem neiespējami bijis “iedabūt tos kaut kādos rāmjos”. Instrukcijas šādiem gadījumiem nebija radītas, bet padomju zemē – kas nebija atļauts, tas bija aizliegts. – Tad nu sanāk, ka katrs Padomju Savienībā izdotais darbs, pēc būtības bija nolīdzināts un piedzīts pēc vienota trafareta.

Vēl tālāks ceļš daiļdarbam bija paredzēts, ja jauno darbu kāds gribēja iestudēt teātrī, uzņemt filmā vai citādi publiski tautai priekšā stādīt. Tad tam bija jāiziet vēl viena kontroles instance. -1923. g. 2. februārī PSRS TKP dibinātā vissavienības Komiteja repertuāra kontrolei - repertkoms. Var teikt, ka tā bija savdabīga slepenā Glavlita aisberga legalizētā virsūdens filiāle. Šīs iestādes uzdevums bija - uzraudzīt visa veida izrādes un masu pasākumus, nepieļaut iestudēšanai Glavlita neatļautus darbus, kā arī skatīties lai atļautajos – tos uz skatuves uzliekot – neparādītos kas “nepieņemams”. Tas bija vēl viens kontroles bastions daiļdarba ceļā pie auditorijas.

Starp citu, “Repertkoms” uzraudzīja ne tikai ekrānam un skatuvei paredzētus daiļdarbus. Tā labvēlību vai nelabvēlību nācās izbaudīt ikvienam, kurš gribēja spēlēt, dziedāt, deklamēt, vai citādi uzstāties. Pat ballītēs spēlējošiem orķestrīšiem šeit savulaik bija jāsaskaņo savs repertuārs. Un ja 50. gadu sākumā kāds “repertkoma” ierēdnis reiz bija nolēmis, ka padomju zemē nav jādejo “buržuāziska izcelsmes” dejas, tad tā tas arī notika. Šādā kārtā pēc kara uz ilgu laiku no deju zālēm pazuda – tango, fokstrots, slovfoks, svings, lēnais valsis, lambetvoks un vēl daudzas citas dejas. No visām klasiskajām sarīkojumu dejām ierēdņu labvēlību saglabāt bija izdevies tikai divām – Vīnes valsim un figurālajam valsim. Bet, lai balles deju grīdas nepaliktu pavisam tukšas, atļauto deju sarakstos iekļāva “tautiskas izcelsmes” dejas – padespaņu, padekatru, krakovjaku, polku un vēl dažas. Un tas nekas, ka agrākie “skolu dejotāji” šīs dejas augstprātīgi dēvēja “ūdens gabaliem” un dažkārt dejoja ar zināmu vīpsnu sejā. Ja uzstāties vai dejot gribēji, nācās šo kārtību ievērot. Un tikai pēc Staļina nāves šo muļķīgo rīkojumu atcēla.

Lūk tāda bija “Glavlita” visu aptverošā, nospiedošā un kaitinošā kompetence. Vienīgi, dažkārt bija grūti izšķirties, kas cilvēkus kaitināja vairāk? – Aizliegumu ne reti nesaprotamā, bezjēdzīgā sīkumainība. Vai tas, ka visu to ideologi arvien demagoģiski pamatoja ar - akūtu nepieciešamību paralizēt visu, kas grauj un nepareizi tulko sociālistiskās celtniecības politiku, un var stiprināt strādnieku šķiras ārējo un iekšējo ienaidnieku ideoloģiskās pozīcijas. Un pat deju aizliegumus pamatoja ar cīņu pret to,  kas traucē marksistiskās doktrīnas uzvaras gājienu pasaulē, veicina nacionālo un reliģisko fanātismu, veicina plašās tautas masās tikumu pagrimumu, mietpilsoniski zemākos instinktus, mazina kultūras revolūcijas iekarojumus, un var veicināt valsts militāro un ekonomisko noslēpumu izpaušanu ārvalstu ienaidniekiem.

Lūdzu jaunākiem lasītājiem par šiem vārdiem nesmaidīt.

Ikviens, kurš redzējis tolaik uzņemtās padomju filmas vai turējis rokā tā laika grāmatas, atcerēsies, cik bieži šo daiļdarbu varoņu ceļš uz sociālistiskās dzimtenes “nodevību” sācies kaktu ballītēs, kur vecu skaņuplašu pavadībā tikušas dejotas “pretlikumīgas dejas”, vai kas vēl ļaunāk, lietota košļājamā gumija, kuru Padomju Savienībā tolaik neražoja, un kuru tāpēc savulaik bija padarīta par savdabīgu “lielās padomju dzimtenes nodevības” pazīmi.

Bet pietiek liriskas atkāpes. Atgriezīsimies pie mazāk odiozām “Glavlita” darbības formām.

*  *  *

Visjūtamāk GLP pastāvēšanu un jauno kārtību izjuta preses izdevumi un izdevniecības. Tām nu bija jauna pilnīgi visu publikāciju saskaņošanas kārtība. Un arī vadošajām šo iestāžu amatpersonām nu bija jābūt šajā “jumta” iestādē apstiprinātām. Bez tam “neesošais aizbildnis” arī plānoja izdevēju darbu. Tā katra, pat visniecīgākā izdevniecība no šīs iestādes saņēma sīki sastādītus grafikus – jums jāizdod tik un tik lappušu: kalendāru, politikas, ekonomikas, grāmatu par darbaļaužu kustību, kooperāciju, juridisko literatūru, grāmatas par vēsturi un revolucionāro kustību, partijas propagandas literatūru, humanitārās zinātnes, antireliģisko literatūru, precīzās zinātnes, tehnisko literatūru, utt. pa kategorijām. Šo norādījumu izpilde bija vispārobligāta. Bet šo rīkojumu nepieciešamību skaidroja ar vajadzību plānot  sabiedrībai nepieciešamās literatūras proporcijas.

Vai tā tiešām bija? – Grūti noticēt.

Drīzāk, augstākā partijas nomenklatūra caur slepeno iestādi tā izdevniecību vadībai vienkārši ne uz mirkli neļāva aizmirst – kurš te ir īstais saimnieks.

Taču arī izdevniecības juta tikai „glavlita” slepenā ideoloģiskā aisberga virsotni. Bet zem tā slēpās milzīgs ierēdņu, ideologu, cenzoru, analītiķu un redaktoru tīkls, kurš noslēdzās Maskavā – pa tiešo pakļaujoties PSKP CK Politbirojam un atrodoties partijas II sekretāra, ideoloģijas jautājumos, tiešā pārraudzībā.

Ilgus gadus, no 1946. gada līdz savai nāvei 1982.gadā, šo, varbūt pašu ietekmīgāko posteni valstī ieņēma “vienkāršs politbiroja loceklis” Mihails Suslovs. Zinoši cilvēki viņu sauca par padomjzemes pelēko kardinālu. Pat PSKP CK Ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs viņa priekšā jutis paniskas bailes. Savukārt, viņa priekštecis Ņikita Hrusšovs šim Staļina ieliktenim bijis “pateicību parādā” par savu pāragro pensionēšanu. Un ilgus gadus tieši šim cilvēkam piederējis gala vārds visā, kas tika lemts PSRS visaugstākajā varas ešelonā. Savukārt ar saviem padotajiem viņš nesteidzies dalīties - nedz varā, nedz informācijā.

Starp citu, viena no GLP atskaites formām bija iestādes iekšējais biļetens. Tas saturēja gan nopietnus analītiskus ziņojumus par ideoloģiskajiem procesiem valstī, gan cenzoru atskaites par veikto darbu. Tā numurētos eksemplārus ar grifu “valsts noslēpums” katru mēnesi saņēma visi PSKP CK Politbiroja locekļi, VDK, Sarkanās Armijas un valsts spēka struktūru visaugstākie vadītāji. Saņēma, vienīgi personīgi parakstoties par šīs informācijas neizpaušanu. Savukārt pašas pārvaldes ietvaros šī izdevuma eksemplārs bija pieejams, zemākais, republikānisko GLP vadītājiem, bet KPFSR arī lielāko reģionālo dienestu vadītājiem – Maskavā, Ļeņingradā un Harkovā. – Tātad, LPSR GLP to saņēma viens vienīgs cilvēks – šīs iestādes vadītājs. Viņam šeit vienīgajam bija ļauts zināt, ar ko valsts mērogā nodarbojas pārvalde, kurā viņš strādā.

Šāda kārtība liek padomāt, par gaisotni, kāda savulaik te valdījusi. Piemēram, izdevniecību politiskie redaktori bija it kā “visu spēcīgi” salīdzinot ar autoriem – bet cik lielas patiesi bija viņu tiesības lemt un kompetence? Un tad jāpajautā, cik daži no viņiem savulaik “nostrīpojuši” aiz neinformētības, piesardzības vai pārcenšanās?

PSRS Glavlita biļetenu pētnieks Arlens Blūms par to raksta[3].

“Biļetena lasītāju brīžam pārņēma dīvaina sajūta. It kā viņš atrastos kādā sirreāla absurda pasaulē. Šo izjūtu radīja cenzoru sīkumainā “piekasība”. Totalitārā cenzūra nepazina robežu starp nozīmīgo un nenozīmīgo. Tās svaros vienādi smagi pārkāpumi bija gan patiesi “krimināls” pretpadomju teksts, gan niecīga drukas kļūda krustvārdu mīklā, gan tulkojuma kuriozs – radies neprecīzas tulkošanas rezultātā. Tas bija neizprotami, līdz pamazām apjaut, ka totalitārās cenzūras apstākļos būtiskāks ierocis varas rokās bija nevis aizliedzamā teksta jēga, bet pats aizlieguma fakts. Iestādes ierindas ierēdņa galvenais uzdevums bija nepārtraukta rakstošo un redaktoru iebaidīšana. Viņam bija jārada totāla baiļu un nedrošības atmosfēra, kurā tie velti mēģinātu uzminēt varas vēlmes un tā atrast sev personiski drošu skatu punktu. Citiem vārdiem sakot, visiem bija jāliek dzīvot nepārtrauktā uztraukumā, un iespējamu represiju gaidās. Un šādai gaisotnei varas acīs bija pašpietiekama vērtība.”

Šī sistēma katram lika justies kā potenciālam noziedzniekam. Jo pārkāpis varas diktētos notikumus tīši vai netīši kādreiz bija ikviens – gan autors, gan redaktors, gan cenzors. Gaisotne lika katram kļūt visupirms pašam par savu “iekšējo cenzoru”, rakstīt “pareizi”, nerakstīt “neko lieku” un censties, censties, censties - izdabāt.

*  *  *

Lūk, kādas tradīcijas un darba iemaņas padomju speciālisti 1940. gadā atnesa uz LPSR Galveno Literatūras Pārvaldi – Maskavas PSRS GLP vietējo nodaļu. –Skaidrs, ka arī jaunās LPSR GLP administratīvā pakļautība bija dubulta, padotība –neskaidra, bet darbība lielākoties slepena. No vienas puses, tās oficiālais nodibinātājs bija LPSR Tautas komisāru padome. Taču no otras puses – arhīvā saglabātā un izanalizējamā lietvedības plūsma liecina par gluži citu faktisko pakļautību.

Pirmkārt LPSR GLP bija pakļauta Maskavai, saņēma no turienes centralizētas darbības instrukcijas un regulāri turp atskaitījās.

Otrkārt, Latvijā  LPSR GLP atskaitījās un saskaņoja savu darbību arī ar Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālo komiteju (sākotnēji LK(b)P CK). Precīzāk, LKP CK Sekretāru Ideoloģijas Jautājumos un LKP CK Propogandas un aģitācijas nodaļas, Kultūras apakšnodaļas, Sevišķā sektora, slepeno daļu.

Treškārt, kā radniecīga un līdzvērtīga iestāde “glavlits” arvien veica saraksti ar LPSR Valsts Drošības Komiteju (sākotnēji Valsts drošības ministriju). Piemēram, iestāde informē VDK par to, ko tā darbinieki atklājuši ienākošās ārzemju preses cenzūras punktā. Savukārt, VDK darbinieki kratīšanu laikā veic “pretpadomju literatūras” izņemšanu, vadās no GLP izstrādātiem sarakstiem, un ziņo par izņemto grāmatu daudzumu. Savukārt, pieminētie GLP saraksti top ņemot vērā VDK piesūtītos nesen apcietināto un izceļojušo autoru reģistrus. Pēc kara GLP darbinieki dažkārt pat palīdzējuši VDK kolēģiem kratīšanās. – Tā var teikt, ka PSKP CK un LKP CK bija divas radniecīgas struktūras, kurām Latvijas teritorijā uzdots ideoloģisko darbu atbalstīt ar slepenām, represīvām metodēm. Bet vispār, Latvijas GLP pirmais pēckara vadītājs Valentīna Jaunzems teicis, katram iestādes darbiniekiem jāprot – sintezēt sevī kara un valsts noslēpumu glabātāju, redaktoru un korektoru.[4]

*  *  *

Par gandrīz “mitoloģiskajiem” grāmatu sarakstiem, kad un kā tie veidoti?

Viena no GLP slepenās ideoloģiskās darbības formām bija “Novecojušo izdevumu saraksti”. Vispār, to šīs iestādes pastāvēšanas vēsturē bijis visai daudz. Jo kā savulaik rakstījusi Latvijas GLP vadoša darbiniece Irma Danvalde – “novecojušas literatūras izņemšanas darbs ir tikpat nebeidzams, kā bibliotēku papildināšana ar jauniem izdevumiem.”[5]

Šajā rakstā nepieskaršos PSRS centralizētajiem aizliegtās literatūras sarakstiem. Vienkārši tā iemesla dēļ, ka pat virspusējs pārskats aizņemtu pārāk daudz vietas. Sniegšu ieskatu tikai aizliegumos, kuri attiecas uz latviešu literatūru.

Tā vēl 1940/41.gadā jaundibinātās LPSR GLP priekšnieks Jānis Niedre un vēlāk viņa pēctecis Kārlis Grīnvalds parakstīja vismaz trīs šādus sarakstus:

1940. gada 28. novembrī parakstītais “Aizliegto grāmatu un brošūru saraksts Nr1” saturēja 1997 nosaukumus (no 1933.-40.g. Latvijā iznākušiem izdevumiem). Vairāk kā ceturtdaļu no šī saraksta aizņēma daiļliteratūra. Tās bija 500 no 808 daiļliteratūras grāmatām, kuras šajā laikā Latvijā vispār bija iznākušas. Visvairāk nīcinātais autors šajā sarakstā izrādījās Aleksandrs Grīns. Viņam aizliedza 34 grāmatas[6]. Bet vairāk par 1/5 no saraksta bija veltītas dažādām kristīgām un austrumu reliģijām. Vēlākā prakse liek domāt, ka šādas grāmatas plānoja izņemt visas līdz pēdējai. Tad vēl sarakstā ir grāmatas par psiholoģiju un Latvijas vēsturi, pedagoģiskā literatūra, skolu mācību grāmatas un nošu izdevumi, filozofijas un mākslas izdevumi.

1941. gada sākumā tika apstiprināts “Aizliegto grāmatu un brošūru saraksts Nr2”. Tajā pēc līdzīgas sistēmas bija sijātas grāmatas, kuras Latvijā iznākušas starp 1927. un 1933. gadu. Vēl 1941. gada pavasarī iznāca arī “Aizliegto grāmatu un brošūru saraksts Nr3”, ar grāmatām, kuras iznākušas starp 1920. un 1927. gadu.

Atgriežoties pie otrā saraksta jāteic, ka ar to Latvijas GLP darbā ienāca dažas novitātes. Turpinājās reliģiskās literatūras uzskaite. Taču šoreiz cenzori īpaši pievērsās starpkaru periodā atjaunotai latviešu reliģijai – dievturība. Ar 2. sarakstu sākas arī tai pieslējušos autoru noskaidrošana un izdevumu uzskaite. Vēlāk tā turpinājās līdz pat 60. gadiem. Tāpat, te pirmo reizi parādījās punkts – “jāizņem visa jogu literatūra”.

Bez tam no konteksta izriet, ka par “aizliegtām tēmām” būtu uzskatāmas arī visa veida filozofiskās mācības, kuru slēdzieni var nonākt pretrunā ar marksisma-ļeņinisma ideoloģiju. Vārdu sakot, aizliegtas tiek ne tikai dažādām okultām zinātnēm, hiromantijai un spiritismam veltītas grāmatas, bet arī ideologiem netīkamu materiālistu darbi. Un vēl, acīmredzot tādēļ, lai turpmāk zināšanas, ar kurām var notikt sabiedrības un sabiedriskās domas manipulācija, nenonāktu “nepārbaudītās rokās”, par “aizliegto zinātni” kļūst psiholoģija (īpaši saskarsmes un pūļa psiholoģija), kā arī socioloģiskie un medicīnas pētījumi, kuri skar hipnozi, suģestiju un nez kādēļ arī intīmo sfēru. - Bez visa tā, šā saraksta ietvaros īpašā pavēlē norādīts, ka no visām grāmatu krātuvēm izņemama visa veida kontrrevolucionārā, pretpadomju, balto emigrantu (ar to saprotami arī visi Latvijā dzīvojošie krievu autori), antisemītiskā, reliģiskā un lubu literatūra – kas izdota Latvijā vai ārzemēs pēc 1917. gada. -Nemaz prātam nav aptverams, ko visu nevar pakārtot šim aizliegumam?

GLP darbība Latvijā izbeidzas 1941. gada jūnija beigās, vācu karaspēkam šeit ienākot.

Kopumā, Galvenās Literatūras Pārvaldes 1941. gada 15. aprīlī sastādīts pārskats liecina, ka uz minēto sarakstu pamata iestāde savas darbības pirmajā posmā jau izņēmusi 477.255 grāmatu sējumu.[7] Savukārt vēlāks vācu laika dokuments -“Pārskats par literatūru, kas boļševiku laikā izņemta no Latvijas bibliotēkām un grāmatnīcām uz 1941. g.1. jūliju” – runā par 740.954 eksemplāriem.[8]

Latvijas grāmatniecībai iespaidīgs cipars!

*  *  *

Atjaunoja savu darbību Latvijā GLP jau tūdaļ pēc Sarkanās Armijas ienākšanas.  

Vēl pirms tam 1944. gada aprīlī-augustā līdzās citām grupām, kurām sekojot Sarkanajai Armijai bija “jāpārņem varu uz vietām” tika izveidota arī jauna GLP operatīvā grupa. 1944. gada 19. augustā šī vienība, līdz ar citām līdzīgām apakšvienībām, armijas otrajā ešelonā iebrauca Ludzā, un uzsāka visu pieejamo grāmatu krātuvju atbrīvošanu no “kaitīgām grāmatām”.

Pirmskara „speciālisti”, bija paklīduši - tāpēc vienību bija nācies izveidot pilnīgi no jauna. No jauna tapa arī “novecojušās literatūras” saraksti.

Lai pārlieku neapgrūtinātu lasītāju, tikai īss to uzskaitījums:

- Novecojušās literatūras saraksts Nr.1 sagatavots 1944. gada oktobrī. Izskatās, ka tas tapis uz 1940. un 1941. gadā sastādīto sarakstu bāzes, nedaudz tos papildinot.

-          Novecojušās literatūras saraksts Nr.2 ieviests 1944. gada decembrī.

-          Novecojušās literatūras saraksts Nr.3 ieviests 1945. gada oktobrī.

-          Novecojušās literatūras saraksts Nr.4 ieviests 1946. gada sākumā.

-          Novecojušās literatūras saraksts Nr.5 ieviests 1947. gada jūlijā.

-          Novecojušās literatūras saraksts Nr.6 ieviests 1948. gada sākumā.

-          Novecojušās literatūras saraksts Nr.7 ieviests 1949. gadā.

-          Apvienotais novecojušās literatūras saraksts Nr.8 ieviests 1951.gada sākumā. Tas ir visu iepriekšējo sarakstu papildināts kopsavilkums. Tas aptver 7118 aizliegumus. Un jāsaka, ilgu laiku kalpoja par centrālo normatīvo aktu, kurš bija spēkā vismaz līdz 1960. gadam.

-          Novecojušās literatūras saraksts Nr.9 ieviests 1952.gadā

-          Novecojušās literatūras saraksts Nr.10 ieviests 1954.gadā. utt.

Analizējot pirmos 8 sarakstus var saskaitīt ap 8000 aizliegumu. Arī tādus, kā atsevišķiem autoriem “izņemt visus darbus”, kā arī “izņemt visu jogu literatūru”, vai “visu skautu literatūru”. Faktiski tie bija gadījumi, kad ar vienu frāzi tika aizliegta vesela rakstnieka daiļrade, vai pat vesela literatūras nozare.

Bet cik šī darba ietvaros pavisam ir izņemts grāmatu – mēs varam tikai minēt. Skaitļi ir visai pretrunīgi. - Raimonds Briedis savā rakstā “Karš ar grāmatām. 10 saraksti” min skaitli ne mazāku par – 3.632.137. Taču , nedaudz agrāk tekstā viņš pats citē kādu neanotētu GLP  dokumentu, kurā iestādes vadība sūdzas, ka tās noliktavās ir 5.500.000 izņemtu sējumu, un šāda papīra apjoma iznīcināšanai pietrūkstot jaudu. Savukārt, Nacionālās Bibliotēkas rīkotajā konferencē “Vārda brīvība, cenzūra bibliotēkās” vairākos referātos, ar atsauci uz 1948. gadā uzrakstītu iestādes atskaiti, par pastāvēšanas gados padarītā darba apjomu, izskanēja cipars – 12.000.000 izņemtu sējumu.

Bez tam, tikai 1986. gadā GLP sāka pakāpeniski zaudēt līdzšinējās ārkārtējās pilnvaras. 1990. g. to pārformē. Un tikai pēc PSRS galīga sabrukuma 1991. gada 25.oktobrī beidzot to beidzot likvidē. Un visu šo laiku tās pieņemtie lēmumi bija spēkā. Vēl 80-o gadu sākumā, kratīšanā atrodot kāda cilvēka grāmatu plauktā 40-os gados aizliegtu pirmskara grāmatu, viņa “grēku saraksts” automātiski tika papildināts ar “pretvalstiskas literatūras glabāšanu”, bet šīs grāmatas, protams, tika “izņemtas” un iznīcinātas. - Tā ka par reālo visā LPSR GLP pastāvēšanas laikā iznīcināto grāmatu daudzumu varam tikai izteikt biklus minējumus. - Precīzi LPSR GLP paveiktā darba statistiskie rādītāji pētniekiem laikam tā arī paliks nezināmi. Daudzi dokumenti, kā jau tas pienākas slepenai iestādei, tika iznīcināti pie tās likvidēšanas. Citi, droši vien pārklājas putekļiem Krievijas slēgtajos arhīvos. Taču arī Latvijā pieejamais ļauj daudz pastāstīt par šīs iestādes darbu.

Piemēram, pieminētie aizliegtās literatūras saraksti. Tie ļauj noskaidrot principus pēc kuriem tie sastādīti. Izmantojot Krievijas autoru publikācijas var arī analizēt grāmatu izņemšanas politiku kopumā. Bez tam 40-ie, 50-ie gadi, kā stāsta vecākie bibliotēku darbinieki bija latviešu  grāmatu un rakstnieku aizliegšanas maksimums. Līdz ar to, te diezgan stingri jau var novilkt varai patiesi neērto autoru loku. Bez tam arī diezgan pilnīgi novērtēt izmaiņas un zaudējumus, kurus Latvijas kultūrvidei nesis šīs iestādes darbs.

*  *  *

Paskaitīsim! - Saskaņā ar 1940. gada GLP instrukciju, no katras sarakstos pieminētās grāmatas tirāžas atstājami tikai 3 eksemplāri. Tie nosūtāmi GLP rīcībā. - Pēc kara stāvoklis mainījās tikai nedaudz. No sarakstā minētajiem izdevumiem pa divi eksemplāri nododami bibliotēkas specfonā – bibliotēkās, kurām šādu fondu bijis atļauts izveidot. Un atļauts šādu fondu izveidot, bijis tika 3 bibliotēkām. Tātad, no katras sarakstā ierakstītas grāmatas tirāžas oficiāli saglabāt ļauts bijis tikai 6 eksemplārus. Pārējā tirāža iznīcināma.

Protams, vēlāk 20.gs. 70-80 gados daudzas grāmatas no saraksta tika svītrotas.

Tās it kā varētu atgriezt bibliotēku plauktos un padarīt pieejamas lasītājiem.

Tikai rodas jautājums – ko faktiski bija iespējams nolikt plauktā atpakaļ?

Varbūt saujiņu pelnu?

Tāpēc ikviens izdevums, kurš kaut īslaicīgi atradies sarakstā, un pēc tam nav izdots vēlreiz, mūsu kultūrvidei, reāli, uzskatāms par zudušu.

Un ja tā, tad jau pavisam citām acīm jāuzlūko šajos sarakstos ietvertie aizliegumi.

Tātad aizliegumi bija divu veidu.

Vieni, aizliedza konkrētus autorus un noteiktus viņu darbus – par tiem runāsim vēlāk.

Otri, pasludināja par “tabu” veselas grāmatniecības nozares, vai visu kādā noteiktā laika posmā rakstīto. 

Piemēram, ar retiem izņēmumiem izņemamas bija visas grāmatas, kuras Latvijas teritorijā bija izdotas 1941.- 45. gadā, vācu okupācijas zonā. Okupācijas fakts pats par sevi jau skaitījās “nelabs”. Bet PSRS pretiniekus II Pasaules karā bija pieņemts tēlot tik tumšās krāsās, ka jebkurš raksta gals, kurš iznācis šajā laikā, neviļus šo informāciju atspēkoja un bija “ideoloģiski neērts”. Pie kam nebija svarīgi, vai tās ir grāmatas latviešu, krievu vai vācu valodā, oriģināldarbi vai tulkojumi, tehniskā vai daiļliteratūra. Padomju propagandas leģendu par šo tēmu bija pārāk daudz.  

Cita tikpat neērta nozare bija nemarksistiskās filozofijas un reliģijas. Kāds autors Ņujorkas krievu laikrakstā “Novije Russkoje Slovo” savulaik rakstīja – “Tā sauktais “marksisms-ļeņinisms” ir agresīva, fanātiska reliģiska mācība. Tās sludinātāji ir jaundibināta sekta, kuras nosaukums ir “komunistiskā internacionāle”. Ar politekonomiju, klasisko sociālismu, bet vēl jo vairāk ar materiālismu šai mācībai nav pilnīgi nekāda sakara. Lai arī šīs jaunās reliģijas sludinātāji arvien uzsver savas mācības materiālistiskās un sociālistiskās saknes.” No sevis varu tikai piemetināt, ka šo vārdu patiesīgumu apliecināja kolosālā un izreklamētā sociālistiskā ekonomiskā eksperimenta izgāšanās 20.gs. 80-os gados, kurš beidzās ar PSRS sabrukumu. Taču vienlaikus šeit teiktais arī izskaidro komunisma ideologu absolūto neiecietību, satopoties ar atšķirīgu pasaules uzskatu. GLP sarakstos lasām, ka izņemamas visas Nikolaja Rēriha rakstītās grāmatas, viss – kas rakstīts par viņu un rērihiešu kustību. Tāpat, izņemamas ir visas grāmatas par jogu, hipnozi un budismu, visa literatūra par teosofiju, maģiju, okultismu, spiritismu, visas sapņu tulkošanas, zīlēšanas – respektīvi ar fatālismu saistītās brošūras. Pat visa veida ar starptautisko atturības kustību saistītā literatūra nonākusi šajā sarakstā. Jo arī pilnīga atturība taču ir zināma dzīves filozofija.

Un, protams, pilnīgi nepieņemama komunistiem bija kristietība.

Aizliegta tika ne tikai reliģiskā kulta pamata literatūra – Bībele, Aģenda, Dziesmu grāmatas. Par bīstamiem atzīti pilnīgi visi teologu filozofiskie darbi, visa kristietību popularizējošā literatūra, visi pētījumi par kristietības vēsturi, visu to autoru darbi - kuri bijuši garīdznieki, kā arī grāmatas, kuras kāds rakstījis kristietības ideju iedvesmots. Visbeidzot, neatkarīgi no satura aizliegtas grāmatas un žurnāli kuras izdevušas reliģiskas organizācijas, jebkad un jebkurā sakarā. Vārdu sakot – viss, viss, viss.... 

*  *  *

Vēl viens padomju ideologu vājais punkts bija saistīts ar Latvijas valsts neatkarības gadiem. - Jau pašas šādas “nacionāli buržuaziskas” valsts izveidošanās bijušās Krievijas impērijas teritorijā bija pretrunā ar sludināto aksiomu, ka sociālisms ir cilvēces sabiedriskās attīstības neizbēgama priekšpēdējā, bet vispasaules bezrobežu komunisms - neatgriezeniska, augstākā un pēdējā stadija. Šī tēze jaunajā mācībā bija tik svarīga, ka jebkāda tās apšaubīšana sākot ar 1922. gadu PSRS Kriminālkodeksā tika klasificēta kā “kontrrevolucionārs noziegums”, bet vēlāk kā “dzimtenes nodevība.”. Par šādu nodarījumu kodekss paredzēja 10-15 gadu ilgu cietumsodu, vai nāvessodu. (Salīdzinājumam, par vienkāršu spiegošanu tolaik piesprieda tikai 7-15 gadus.)  – No tā vien var secināt cik neērts ideologiem bija fakts, ka blakus pirmajai “sociālisma zemei”, līdzīgos apstākļos, daļa iedzīvotāju bija izvēlējusies citu “ne tik progresīvu” ceļu. – Ideoloģiski vēl “grūtāk sagremojama” bija dzīve šajā valstī. Valdošā sociāldemokrātu partija dažos gados Latvijas pilsoņiem izcīnīja tik plašas sociālās garantijas, kādas kaimiņos esošās “darbaļaužu valsts” pilsoņiem pat sapņos nerādījās. Savukārt, otra lielākā partija - zemnieku savienība – rūpējās par kooperāciju. Rezultātā, šejienes zemkopība efektivitātes ziņā tālu pārspēja kaimiņu kolhozus un sovhozus. Tāpēc, patiesība par starpkaru Latvijas Republiku un tās iedzīvotāju dzīvi kļuva par vienu no PSRS valsts noslēpumiem, kurus sargāt bija uzdots arī GLP. – Aizliegto grāmatu sarakstos atrodam pavēles – izņemt visus likumus, rīkojumus, tarifus un norādījumus, kuri jebkādā sakarā izdoti buržuāziskās Latvijas un vācu okupācijas laikā, izņemt visu informāciju par agrārreformu un kooperāciju Latvijā. - Turpat atrodam Aizsilnieka Arnolda “Tautsaimniecības teoriju” un “Apcerējumu par patērētāju kooperāciju”, V.Bankovska “Kā mūsu zemniecībai ātrāk tikt uz “zaļa zara””, brošūru ciklu “Kā dzīvo un strādā lauksaimnieki ārzemēs”, J.Lažes “Kāds pamats cukura rūpniecībai Latvijā”, A.Jumiķa “Atjaunotās Latvijas celtniecības pārskatu”, E.Laubes “Arhitektūras gars atjaunotā Latvijā”, J.Liepiņa “Kā nodrošināt mūsu tautas nākotni” un vēl pāris simtus līdzīga rakstura sacerējumu. – Tāpat par nederīgu, kaitīgu un izņemamu atzīta visa uzziņu literatūra: sākot ar biogrāfisko vārdnīcu “Es viņu pazīstu”, līdz pat - grāmatu veikalu un izdevniecību sarakstiem, grāmatu katalogiem, telefona grāmatām, kartēm, tūristu ceļvežiem, statistikas izdevumiem utt.

Nepieņemamas izrādījās arī gandrīz visas starpkaru Latvijā uzrakstītās vēstures grāmatas. Pie tam ne tikai kapitāli darbi vien. Starp politiski bīstamajām grāmatām atrodamas:  “Bijušās Pleskavas mērnieku skolas absolventi – dzīvē un darbā”, K.Lejnieka “Latviešu draugi pagātnē”, A.Leiša “Trimdinieka atmiņas” (par 1905.gada emigrāciju), A.Auna “Latviešu riteņbraucēju vēsture ciklista atmiņās” u.c. Aizliegti arī gandrīz visi iznākušie novadpētnieku darbi, piemēram – rakstu krājums “Aizputes apriņķis”, E.Akermaņa “Lielvircavas novads”, H.Brauna “Valmieras klusās ielas”, A.Birzmalnieka “Zaķusala”, Bērziņa R. “Rīgas skolas”, Fr.Dravnieka “Lielupe”, J.Delles “Venta un Abava” utt.

Bīstama padomju režīmam bija arī informācija par agrāko politisko dzīvi Latvijā. Tāpēc bija jāizņem visos politisko partiju apgādos iznākušās grāmatas un jebkuri politiski - filozofiski traktāti. Jāpazūd arī pret vācbaltiešiem vērstai kritikai. Īpaši tai, kas vietējiem vāciešiem pārmet simpātijas Hitleram. Jo tad taču saļodzītos mīts par režīma profašistisko būtību pirmspadomju Latvijā. Tāpat aizvācama katra antisemītiska literatūra. – Taču pats kuriozākais šķiet, ka nepieņemams, izrādījās arī marksisms. Precīzāk, tā marksistu darbu daļa, kuri drukāti ārpus PSRS. Lieta tāda, ka padomju zemē arī marksisma klasiķu darbi tika regulāri “uzlaboti”. Savukārt, “novecojušos izdevumus” aizvāca tālāk no acīm. Un tāpēc kanonam neatbilstoši marksistu darbi varēja padomju propagandistus nostādīt neapskaužamā situācijā. Tā kopā ar „buržuju sacerējumiem” dedzināti tika arī visi Rīgas Marksistu kluba izdevumi. – Jāpazūd bija arī visam ar latviešu marksistisko pirmskara emigrāciju ārvalstīs saistītajam. Acīmredzot īstenam marksistam, jaunajā izpratnē, bija jādzīvo tikai un vienīgi „padomjzemē”. Nebija pa pasauli ko blandīties un “buržuju labumus” baudīt. Aizliedza pat izteikti komunistisko Amerikas Latviešu Sociāldemokrātu izdevumu – “Amerikas Latvietis”. Lai arī tā redaktori vārds vārdā pārpublicēja rakstus no Maskavā iznākošā laikraksta “Izvestje”. Ķecerīga bija pati šāda izdevuma pastāvēšana, un fakts, ka tā lasītāji, 1905. gada latviešu emigranti un viņu pēcteči, nebūt nesteidzās no „kapitālisma pasaules” atgriezties Latvijas Padomju Socialistiskajā Republikā.  

Visbeidzot, kā dadzis acīs bija pirmskara Latvijas bruņotā pilsoniskā pašaizsardzība. Pilsoņi, kuri ārpus darba brīvprātīgi uzņēmās kārtības uzturēšanas dienestu un dzimtenes aizstāvībai mājās glabāja ieročus, nemaz neatbilda propagandas pasakai par “šejienes apspiestajiem darba ļaudīm, kuri Sarkanās Armijas tankus sagaidījuši ar ziediem”. Tā izskaužams bija viss par aizsargu kustību, un izņemams – viss, kas saistīts ar šīs valsts bruņotiem spēkiem. – Tālab kopumā, gandrīz visa agrāk izdotā informācija par Latvijas valsti, tās izcelšanos, vēsturi, pastāvēšanu, tautsaimniecību un iekārtu – padomju tautai bija par stipru.

*  *  *

Bija vēl arī trešais lielais ideoloģiskā pasūtījuma bloks, kurš atklājas analizējot Latvijas GLP aizliegumus. Kompartija kā valsts un sabiedrības “valdošais un virzošais spēks” centās arvien vairāk iespiesties arī savu pilsoņu privātajā sadzīvē. Jaunās varas ideologi pavisam nopietni cerēja izveidot pilnīgi “pa jaunam” domājošu cilvēku. Tāpēc, dažādām “pagātnes paliekām” no šīs sadzīves bija jāpazūd.

Kādas tad bija šīs “pagātnes paliekas”?

Kā izrādās, visupirms ģimenes plānošana. - Aizliegtās literatūras sarakstos atrodam - monogrāfijas par to kā plānot nākamā bērna dzimumu, darbus par dzimumdzīvi un intīmo higiēnu, mācību līdzekļus bērnu un jauniešu iepazīstināšanai ar dzimuma jautājumiem. – Kā lai šeit neatceras PSRS valsts galvas un PSKP CK ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva paziņojumu, ka – sekss Padomju Savienībā nepastāv!

Bez tam partijas ideologi caur arodbiedrību un “biedru tiesu” institūtu piedāvāja sevi arī par ģimenes stabilitātes garantētājiem. Tātad, ja mājās strīds – jāgriežas partijas komitejā, darba kolektīvā pie priekšnieka, vai arodbiedrībā. Padomju vara palīdzēs. Bet vienlaikus no grāmatu plauktiem jāpazūd visam par nākamo partneru psiholoģiskās saderības vērtēšanu pirms kāzām un arī darbiem saistītiem ar saskarsmes kultūru. – Acīmredzot šajā pašā sakarā no apgrozības tika izņemti izdevumi par modi un skaistumkopšanu.

Protams, ka pilnīgi jauna veida cilvēka audzināšana nevarēja notikt ar “novecojušām” pedagoģiskām metodēm, pēc “vecām” mācību grāmatām un izglītības instrukcijām. Līdz ar tām, saprotams, bija jāpazūd arī visām jaunatnei veltītajām grāmatu sērijām – Jaunības apcirkņi, Jaunības Draugs, Jaunais Zinātnieks un līdzīgi. Tāpat, jaunajām  Vissavienības Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienībai, Vissavienības V.I.Ļeņina  Pionieru organizācijai un pēdējās kūrētajai Oktobrēnu – Ļeņina mazbērnu kustībai par labu nenāktu jebkādas norādes uz citām kādreiz pastāvējušām jaunatnes organizācijām. Pati „pionieru kustība” pēc būtības bija diezgan pavārgs un politizēts, agrākās skautu kustības atdarinājums. Bez tam pusaudži taču ir meklētāji un slepeni vēlas izmēģināt visu. Tāpēc informācijai par gaidu, skautu un mazpulku kustībām, studentu korporācijām, konkordijām un vienotnēm bija jāizgaist. - Par kaitīgām tāpat atzina arī “novecojušās” saviesīgas tradīcijas. Tā tika izņemti arī dažādi rotaļnieki, galda runu paraugu un anekdošu krājumi, vēstuļnieki un, protams, arī vairāki desmiti dažādu dziesmu grāmatu. - Vecas dziesmas taču arī var atgādināt par bijušiem laikiem!

Visbeidzot, lai “darbs ar tautu” turpmāk paliktu tikai Partijas skolu absolventu privilēģija, no aprites bija jāizņem darbi par pūļa psiholoģiju, ieteikumi – kā iegūstamas un kopjamas līdera spējas, padomi – sapulču, dažādu publisku pasākumu, pulciņu, nodarbību un sporta sacensību rīkotājiem.

*  *  *

Aizliegtie rakstnieki.

Bet nu pievērsīsimies aizliegumiem, kuri vērsās pret konkrētiem autoriem un viņu darbiem. Vispār jau arī šie aizliegumi bija saistīti ar ideoloģiski neērtām tēmām. Tikai šoreiz vēstures uzlabotāji vērsās pret konkrētiem cilvēkiem un konkrētām grāmatām.

Sāksim ar rīkojumiem – “izņemami visi darbi” un “izņemami visi darbi visās valodās”. Faktiski, šāds ieraksts nozīmēja kādreiz cariskajā Krievijas impērijā praktizēto “civilo nāves sodu”. Tā procedūras ietvaros cilvēks - publicists nogalināts netika. Taču, visus viņa darbus izņēma no bibliotēkām un sadedzināja, viņa vārdu izņēma no enciklopēdijām un izziņu literatūras un viņam pašam uz mūžīgiem laikiem liedza iespēju publicēties. Cara laikos dzīvam cilvēkam šāds sods bieži tika saistīts arī ar ilgāku, vai īsāku trimdu, kā rakstniekam Černiševskim. – Un tieši tā arī tagad notika arī ar ikvienu, kuram “Glavlits” piemēroja šādu ierakstu. Piemēram, Latvijas neatkarības laikā pazīstamo publicistu un literatūras vēsturnieku Alfrēdu (Aldi) Gobu. Pirms kara, 20.-30. gados viņš bija publicējis vairāk kā 1000 rakstu un recenziju par latviešu literatūru. Uzrakstījis 11 grāmatas par rakstniecības vēsturi – to skaitā monogrāfijas par Ati Kronvaldu, Juri Neikenu, Jēkabu Zvaigznīti, Andreju Pumpuru, Ausekli. Bez tam vēl bijis sarakstījis 3 grāmatas par Latgales kultūras problēmām un 5 par latviešu reliģiju. – Ar vienu vienīgu ierakstu “Glavlita” sarakstā no visa šī darba nepalika nekas. - Vēl, Goba bija sastādījis kopotus rakstus un izlases J.Neikenam, F.Mālberģim, J.Gulbim, K.Baronam, Doku Atim, J.Alunānam, A.Austriņam, Pērsietim, A.Kronvaldam, F.Trasunam. Tiem visiem rakstījis biogrāfiska apceres un ievadus. Nu arī šie darbi visi bija pieminēti aizliegumu sarakstā. Tiesa, daži kopoto rakstu izdevumi netika iznīcināti pavisam. Tomēr, arī tad no tiem bija jāizgriež lappuses ar Gobas rakstīto, bet viņa vārds uz vāka un titullapā jāizdzēš. Vārdu sakot, aizliegtajam uzvārdam bija jāpazūd pilnībā. – Un tas viss, neskatoties uz to, ka šis autors patiesībā bija visai apolitisks. To nācās apliecināt pat padomju tiesai. 1945. gadā viņu tiesāja “par PSRS apmelošanu”, taču cilvēku nācās atbrīvot “pierādījumu trūkuma dēļ”. Vai nu prokurori nebija šim procesam gana labi sagatavojušies, vai kas cits nogāja greizi. Taču cilvēks tika tiesāts un atbrīvots. Tiem laikiem neticams fakts! – Un tomēr, neskatoties uz to visu, un lai arī viņš līdz savai nāvei 1972. gadā turpināja dzīvot Latvijā, tātad nebija nedz emigrants nedz citādi „aizdomīga persona”, pēc nonākšanas sarakstos viņam bija liegts strādāt kultūras laukā. Tiesa, neoficiāli viņam izdevās veikt literāro apdari K.Miesnieka grāmatai “Mana dzīve un darbs mākslā” un A.Amtmaņa-Briedīša “Pretīm saulei” un vēl vairākiem izdevumiem. Taču, Gobas vārds šajās grāmatās neparādās nekur. – Lūk tādas sekas bija īsai rezolūcijai GLP sastātajos Novecojušo izdevumu sarakstos.

Var vienīgi piebilst, ka ar šo formulu sarakstos bija iezīmēti pavisam 68 cilvēki. Tiesa, vairums no tiem ir nelatvieši. Šie uzvārdi acīmredzot pārceļojuši latviskajā sarakstā no instrukcijām krievu valodā, kas droši vien nākušas no Maskavas. Šim sarakstam pat ir nodrukāts dublikāts krieviski. Tie ir – A.Averčenko, P.Akselrods, M.Aldanovs, grāfs Amori, A.Amfiķeatrovs, M.Arcibaševs, O.Bebutova, J.Blavatskaja, , R. Bēden-Pauls, Bereško-Bereškovskis, B.Brēms, I.Buņins, A.Ceichners, V.Vituhins, J.Gaļičs, Z.Gippius, G.Grebeņšikovs, P.Dvoičenko, J.Dekobra, A.Doganovičs, V.Žabotinskis, J.Kauls, S.Karačevcevs, P.Krasnovs, V.Križanovskaja, R.Kudenhovo-Kalergi, Kurt Malere, K.Lukaševics, N.Mahno, V.Meļihovs, D.Merežkovskijs, P.Miļukovs, A.Morua, G.Morat, B.Musolini, P.Piļskij, S.Posevins, S.N.Prokopovičš, A.Remizov, N.Rerihs, J.A.Rodponovs, N.Teffu, L.Tugels, E.Volless, S.Fonvizins, P.Strūve, I.Šmeļevs, V.Šuļgins.

Taču arī latviešu uzvārdu šajā sarakstā netrūkst. Tur pieminēti : Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Beldavs, Ernsts Blanks, Ernests Brastiņš, Leonīds Breikšs, Herberts Cukurs, Jānis Dāvis, Viktors Eglītis, Alberts Freijs, Osvalds Freivalds, Alfrēds Goba, Kārlis Goppers, Aleksandrs Grīns, Voldemārs Irbe (gleznotājs Irbītis - kurš savulaik izdevis arī daudzus darbus mākslas teorijā)., Adolfs Klīve, Kārlis Lapiņš, Ludolfs Liberts, Zenta Mauriņa, Andrievs Niedra, Konstantīns Raudive, Skuju Frīdis, Jūlijs.A. Students, Arveds Švābe , Augusts Tentelis, Kārlis Ulmanis, Edvarts Virza, Žanis Unāms, Otto Vīcups, Jānis Ziluss, Voldemārs Zonbergs. –

Šādi cilvēki, saskaņā ar padomju ideoloģijas vadītāju rīkojumu nekad nebija dzīvojuši un nekad nebija uzrakstījuši ne rindiņas.

*  *  *

Taču viņi nebija vienīgie.

Pārlasot GLP “novecojušo grāmatu” sarakstus, piemēram, paralēli ar “Latviešu rakstniecību biogrāfijās” atklājas interesantas likumsakarības. Daudzi autori, lai arī uz viņiem nav attiecināts iznīcinošais formulējums – “izņemami visi raksti”, tomēr no aprites izņemti. Tiesa tas noticis maigāk. Vienā sarakstā aizliegtas dažas grāmatas, otrā – vēl dažas, trešajā – vēl. Un beigu beigās, kā, piemēram, rakstniekam Pēterim Ērmanim, aizliegtas 16 grāmatas no 16 viņa dzīves laikā iznākušajām. Skaidrs, ka šāds autors no kultūras aprites ir dzēsts. Kādu laiku viņu vēl atcerēsies literatūras speciālisti. Taču vidusmēra lasītājam viņš jau zudis. Un tad acīmredzot bija paredzēts, kad kādreiz šos “nāves kandidātus” no literatūras vēstures dzēsīs pilnībā. – Un, šādu pakāpeniski izņemamu autoru ir daudz vairāk, kā to kam “civilais nāves sods” izpildīts ar vienu cirtienu.

Bez tam tas, ka noteikti autoru vārdi atkal un atkal atkārtojas aizliegumu sarakstos, liek domāt, ka kaut kur “glavlita dziļumos” bijis kāds reģistrs ar šiem uzvārdiem. Izlasot šo rakstnieku biogrāfijas, kļūst arī skaidrs, kāpēc viņi šajā sarakstā nonākuši. – Sāksim ar to, ka daļa šīs rakstošās sabiedrības bija represēti. Vispirms, jau 1940. gadā kad iedzīvotāju aresti notika saskaņā ar NKVD tipveida instrukciju – par dziļo uzbrukuma operāciju aizmugures ideoloģisko nodrošinājumu. Šajā normatīvajā aktā, citu starpā bija paredzēts neitralizēt “personas, kuras grūti pakļaujas politiskai pāraudzināšanai”, pie tādām pieskaitīja - militārpersonas, policistus, cietumsargus, politisko un sabiedrisko organizāciju aktīvos locekļus, žurnālistus, izdevējus un vairākas citas iedzīvotāju kategorijas. Tāpat, ar šo instrukciju daļa rakstnieku tika apcietināti, kā - “bijušie cilvēki”. Tas ir, kā personas, kuru vārdam un viedoklim tuvējā apkārtnē - pagastā, pilsētā un plašāk -ir svars, un kuri ja nostātos jaunajai varai nedraudzīgās pozīcijās, varētu tai radīt problēmas. Tāpēc viņus bija paredzēts represēt – katram gadījumam.. - Arī 1949. gadā un vēlāk daļa autoru tika “neitralizēti”. Vieni, jo viņu agrākos darbos GLP bija atradusi ko aizdomīgu. Otri, par nepietiekamām simpātijām jaunajai varai. Trešie, kā iepriekš represēto personu tuvi radinieki – bija arī tāda represējamo kategorija. Ceturtie, kā jaunās varas konfiscēto īpašumu agrākie īpašnieki – tātad, neizbēgami neapmierinātie. utt.

Diemžēl, ja represētā persona izrādījās literāts vai žurnālists, arī tas vēlāk bija politiski neērts faktors. Tas apgrūtināja propagandas un aģitācijas darbu “pašā brīvākajā no pasaules valstīm”. Nevainīgie šeit taču necieš. Bet ja cilvēks cietis, tātad – bijis noziedzies. Savukārt, šāds noziedznieks pie jaunās pasaules cilvēku audzināšanas, tātad rakstīšanas, pielaižams nebija. - Tāpēc, ja cilvēkam gadījās nokļūt uz represīvā konveijera lentes un viņš pazuda aiz ieslodzījums vietas žoga, viņam bija jāpazūd arī no grāmatu plauktiem un lasītāju atmiņas. Vienīgi, ja ieslodzījums beidzās pēc piespriestā termiņa atsēdēšanas, tad atgriešanās literārajā apritē bija daudz grūtāka.

Pie šādiem kādreiz fiziski represētiem “garīgās nāves kandidātiem” piederēja: Ausējs Longīns – ar 10 aizliegtām grāmatām, Baltiņš Jānis – 4 grāmatas no 4 uzrakstītām, Bankavs Jānis – (5 no 5), Erss Ādolfs – 24 aizliegumi, Līgotņu Jēkabs – 26 aizliegumi, Nonācs Otto – 8 aizliegumi. Tepat minami arī – Albats Hermanis, Apeļs Meikalis, Apšinīks Pīters, Arnis Ernests, Asars Hermanis, Cedriņš Vilis, Erhards Ernests, Francis Ādolfs, Gailītis Pauls, Grēviņš Valdis, Kemps Francis, Ķeniņš Atis, Lukss Roberts, Mednis Vilis, Reinbergs Indriķis, Rudzītis Rihards, Skuja Marta un Vičs Andrējs. Arī viņiem savulaik bija aizliegts viss, kas līdz tam iznācis.

*  *  *

Cita no LPSR rakstniecības vēstures pakāpeniski, bet obligāti “izdzēšama” autoru kategorija bija tie, kuri 2.Pasaules kara gados bija izvēlējušies dzimteni atstāt un apmetušies kaut kur brīvajā pasaulē. Šāda rīcība, līdzīgi kā cara laiku emigrācijas neatgriešanās padomju zemē, no ideoloģiskā viedokļa taču bija skandāls. PSRS tak’ bija sevi pasludinājusi par visbrīvāko, visprogresīvāko un vislaimīgāko zemi. Šeit it kā bija radīti vislabākie apstākļi ikviena talanta darbam un attīstībai. Un tomēr, atradās rakstnieki, zinātnieki, žurnālisti un vienkārši inteliģenti, kuri gadu baudījuši šo paradīzi, Sarkanajai Armijai atgriežoties 1944. gadā bija izšķīrušies bēgt. Bēguši, bieži pametot pat pašu nepieciešamāko. No idejiskā viedokļa – tas nebija labi.

Tiesa, šāda milzu izceļošanas viļņa esamību nācās atzīt. Visi palikušie savulaik taču bija tā liecinieki. Taču tas nenozīmēja, ka nevarētu mēģināt “samazināt” notikušā apmērus.

Un tas tika darīts divējādi.

Pirmkārt, izplatot dezinformāciju. Padomju Latvijā sludināja, ka bēguši pārsvarā dzimtenes nodevēji, fašisti un to līdzskrējēji. Bet inteliģenti daži, bēdzēju apmuļķoti, devušies tiem līdz. Protams no pēdējā izrietēja, ka nepamatoti bēgušie patiesi nožēlo savu izvēli, jūtas nelaimīgi, un lai šo versiju vēl vairāk darītu ticamāku, tika izplatītas baumas, ka visiem izceļotājiem ir nācies “pārkvalificēties uz leju”. Nu viņi visi, arī agrākie augstskolu beidzēji, strādājot smagu fizisku darbu. Bet atgriezties laimīgajā dzimtenē viņiem, protams, neļauj vispasaules kapitālistu sazvērestība pret laimīgo padomju zemi.– Taču, lai šo pasaku uzturētu pie dzīvības, vajadzēja nepieļaut, ka dzimtenē kāds uzzina, ka ārpasaulē kāds tautietis būtu labi iekārtojies, bet kāds rakstnieks būtu ko - uzrakstījis vai izdevis.

Tā, rakstniecības, grāmatniecības un izdevniecību  pastāvēšana trimdā kļuva par vienu no “padomju valsts noslēpumiem”. Pie tam, tas bija visai liels noslēpums. Tā saglabāšana prasīja milzu darbu. - Jo jau tikai vienā, 1946. gadā Vācijā nonākušie latviešu grāmatizdevēji bija izdevuši 442 dažādas grāmatas. Bet līdz 1981. gadam šādu izdotu titulu skaits, neskaitot atkārtotos izdevumus, bija sasniedzis – 5396. Brīvajā pasaulē turpināja darboties tādi veci un tradīcijām bagāti latviešu apgādi, kā Georga Šleiera vadītā “Daugava”, Helmāra Rudzīša “Grāmatu Draugs”, Miķeļa Gopera “Zelta Ābele”, arī “Otto Krolls”, “Mantenieks Pēteris” u.c. Tiem blakus radās desmitiem jaunu. Pieminēšanas vērti ir - Hugo Skrastiņa “Tilts”, Artura Augstuma “Vaidava”, Eduarda Dobeļa “Grāmata”, Edgara Ķiploka “Sējējs”, Imanta Reitmaņa “Imanta”, Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”, Paula Dambekalna “Selga”, Jāņa Jēkabsona “Pilskalns”, Roberta Krūklīša “Gauja”, Mintauta Eglīša “Sala”, Visvalda Lōča “Latgaļu izdevnīceiba”. Arī “Kalnājs Alfrēds”, “Štāls Vilis”, “Ozoliņš Andrējs”, “Rumaks Leons”, “Jēgens Ojārs” un vēl daudzi, daudzi citi. Tāpat grāmatas izdeva arī dažādas organizācijas – skauti, Daugavas Vanagi, dažādas komitejas un fondi. Un arī latviešu reliģiskās konfesijas nestāvēja dīkā. Bet kad bija šāda iespēja drukāties tad arī autori neslinkoja. Pēckara trimdā, pēc visai nepilnīgiem datiem, bija iznākuši 396 jauni latviešu autoru dzeju krājumi, 335 stāstu krājumi, 343 romāni un 107 svaigas lugas. Pie kam, šīs grāmatas bija izdotas brīvā tirgus apstākļos, un arī tas par kaut ko liecina. - Un visi šie grāmatu plūdi uz PSRS robežas bija jāaptur. Tāpēc tika izveidota milzīga, no ārvalstīm nākošo - vēstuļu, preses sūtījumu un paku - pārbaudes sistēma. Domāju, vēl tagad gana daudz vecākās paaudzes cilvēku atceras, kā paciņas vienmēr pienāca “bojātas” un nepilnas, kā masveidā “zuda” vēstules, un cik rūpīgi iebraucot valstī tika kratīti ārzemju tūristi. Taču ne katram būs iešāvies prātā, ka sūtīto grāmatu cenzūra arī bija GLP darbs. - Trimdā izdotajām grāmatām līdz dzimtenei nebija jānonāk! –

Cita metode, kā GLP centās saglabāt noslēpumā latviešu inteliģences plašo kara laika emigrāciju, bija pakāpeniska un neuzkrītoša aizbraukušo rakstnieku savulaik šeit izdoto grāmatu izņemšana no apgrozības. Tad ar laiku propagandisti varētu teikt, ka šāda rakstnieka latviešiem nemaz nav bijis. Bet pie grāmatu neesamības pretējo pierādīt nebūtu viegli! Ļaunākā gadījumā, varētu stāstīt – jā šāds rakstnieks kādreiz bijis, bet tik “maznozīmīgs”, ka par to pat runāt nav vērts. Un tad jautājums par kaut kādu emigrāciju un latviešu rakstniecību ārzemēs atkristu pats no sevis.

Tā nu GLP sarakstos varam atrast vai visus latviešu trimdas rakstniekus, kuru grāmatas sākušas iznākt jau pirmskara Latvijā. Tur ir: Ludvigs Adomovičs – ar 16 aizliegtām grāmatām, Andrups Jānis – 7 grāmatas, Bērziņš Ludvigs – 12 grāmatas. Tāpat arī viss, kas agrāk iznācis: Aigaram Pēterim, Aistaram Ernestam, Alainim Eduardam, Apsem Arnoldam, Baumanim Artūram, Bērziņam Artūram, Biezam Haraldam, Brastiņam Arvīdam, Cālītim Eduardam, Celmam Teodoram, Cielēnam Fēliksam, Cīrulim Jānim, Dambergam Valdemāram, Dangavam Arvīdam Tālivaldim, Dievkociņam Reinim, Dravniekam Arvīdam, Dziesmam Fricim, Eglītim Andrējam, Ērmanim Pēterim, Freimanim Kārlim, Freivaldam Osvaldam, Gailītei Angelikai, Grīnam Jānim, Iksenam Andrejam, Jēgerei-Freimanei Paulai, Kalniņam Nikolajam, Kalniņam Bruno, Klānam Pāvilam, Klētniekam Voldemāram, Klīdzējam Jānim, Kociņai Elvīrai, Kroderam Artūram, Krollam Otto, Kronlinam Jānim, Krūmiņam Hugo, Lapeniekam Vilim, Lesiņam Vilim, Medniekam Jorģim, Mednim Edvīnam, Miesniekam Jonāsam, Miltiņam Kārlim, Miķelsonei Elzai, Morai Valdai, Plensnersam Aleksandram, Rabācam Kārlim, Rasai Arnoldam, Slaucītājam Leonīdam, Speke Arnoldam, Strēlertei Veronikai, Skaistlaukam Voldemāram, Tomai Veltai, Tomsonam Teodoram, Vecozolam Jūlijam, Veidam Alfrēdam, Veinbergam Aleksandram, Voitkusam Artūram, Zālei Klārai, Zeltiņam Teodoram un Zīvertam Mātiņam.

Bez tam, te vēl var pieminēt arī dažus trimdas autorus, kuru darbi GLP sarakstos pārstāvēti tikai daļēji. Izskatās, ka šie uzvārdi atradušies, tā teikt “darba procesā”. Taču, dažādu mums nezināmu iemeslu dēļ, viņu “izdzēšanas darbs” bija palicis nepabeigts. Tie bija - Veselis Jānis, Valdmanis Jāzeps, Tūters Eduards, Talmane Eiženija, Straubergs Kārlis, Sināts Eduards, Salnais Ģirts, Rupaiņs Ontons, Rihters Voldemars, Ramats Eduards, Niedra Aida, Miķelsone Konstance, Lejiņš Jānis, Kreicbergs Jānis, Kārkliņš Jānis, Ieviņš Kārlis, Gruzna Pāvils, Dziļums Alfrēds, un Dziļleja Kārlis.

*  *  *

Taču tas nebūt nebija vienīgais “glavlita” ieguldījums “padomju tautas kultūras sakņu spēcināšanā”. - Vēl GLP redzes lokā bija arī rakstnieki, kuri vai nu laicīgi nomirdami, vai arī klusu klusītēm padomjzemē dzīvodami, VDK vai citu drošības struktūru redzeslokā nenonākuši, tomēr par īstiem padomju rakstniekiem nebija kļuvuši. Arī šī kontingenta daiļrade tika rūpīgi svērta, vērtēta un vētīta.

Bija arī šādi, pat kādreiz populāri autori, kurus arī pakāpeniski izņēma no aprites.  Tā GLP ierēdņi, pēc pašu domām – nāca talkā neatgriezeniskajam vēstures procesam un palīdzēja aizmirstībā grimt “novecojušajam un savu laiku nokalpojušajam”.

Tiesa, lasot šo sarakstu, nu nekādi neizdodas noticēt, ka darbi ir novecojuši. Piemēram: Jānis Akuraters, kuram tika aizliegta nieka 31 grāmata, Pēteris Birkerts, kam neskatoties uz padomju perioda pagodinājumiem izņemamas bija 9 grāmatas, Anna Brigadere –14 aizliegumi, Kristaps Bahmanis – 10 grāmatas, Augusts Brocis – 10 grāmatas, Ezeriņš Jānis -8 aizliegumi, Baumane Alija – 3 no 4 uzrakstītām grāmatām izņemamas, Jaunsudrabiņš Jānis – 5 aizliegumi, Jēkabsons Kārlis – 13 aizliegumi, Kroders Roberts – 5 no 9 Latvijas laika grāmatām, Lapiņš Jānis (14no14), Olavs Vilis – 11 aizliegumi, Paulockis Miķelis – 12 aizliegumi, Plūdonis Vilis- 11 aizliegumi, Prūsa Emīlija – 6 aizliegumi, Puķudruva Antons – 2 aizliegumi, Pumpurs Fricis – 5 aizliegumi, Rozītis Pāvils –6 aizliegumi, Skalbe Kārlis – 21 aizliegums, Saulietis Augusts – 16 aizliegumi, Vanags Kārlis – 20 aizliegumi un Zariņš Kārlis – 17 aizliegumi.

Tālāk šo sarakstu turpina Melnalksnis Augusts ar 14 aizliegumiem. Starp citu, viens no viņa aizliegtajiem izdevumiem “Vadonis par rakstnieku, mākslinieku, zinātnieku un kultūras darbinieku šūpuļa vietām” izrādījies tik unikāls, ka pagaidām nevienam nav bijis enerģijas un iespēju to atkārtot. - Turpat minams arī Prande Alberts ar 2 aizliegumiem. Viens no tiem ir ikviena literatūras pētnieka rokasgrāmata - “Latvju rakstniecība portrejās”. - Tāpat, šeit noteikti būtu jāpiemin Ķelpe Jānis aizliegts 13 reizes. Viņa “novecojušo” grāmatu sarakstā ir - “Sieviete latvju rakstniecībā”, “Latviešu rakstniecības vēsture”, “Latviešu jaunās rakstniecības vēsture”, monogrāfijas “Jānis Veselis” un “Pēteris Ērmanis” utt.

Starp citu, arī šis autors pēc II Pasaules kara dzīvoja padomju Latvijā. Taču izrādījās, ka viņa literārā un zinātniskā kompetence nebija pietiekama “augstajām” jaunās varas izvirzītajām prasībām. Tā nu daudzo “nederīgo” literatūras pētījumu autors kļuva par vienkāršu strādnieku kolhozā - klētnieku un akmeņkali.– Līdzīgi, pēc darbu aizliegšanas, bez iespējas publicēties, kolhozā strādāja Kosa Juris un Delle Vilma. Rakstījuši, taču neko nav spējuši publicēt Medenis Jānis un Laiviņš Augusts. Nepublicējies, dzīvojis laukos un spēlējis ērģeles vietējā baznīcā Lejgalietis Eduards. Teātrī par aktrisi strādājusi Idrisala Alma utt. – Vārdu sakot darbi pilnībā vai gandrīz visi izņemti un kopā ar tiem no aprites “izņemts” arī pats rakstītājs.

Vēl pie autoriem kam saskaņā ar GLP sarakstiem “de facto” izņemamas bija visas grāmatas minami arī - Bebris Raimonds, Bebru Juris, Lūcija Barons, Borkovskis Romualds, Caune Voldemārs, Dreimanis P, Dzintarkalns Teodors, Jurevičs Jēkabs, Mellups Kārlis, Ošs Jānis, Ozoliņa-Krauze Austra, Pētersons Jānis Ēvalds, Pīpiņa Berta, Priedulāja Milda, Reiznieks Voldemārs, Roga Ausma, Steglavs Janis, Stūrmanis Jānis, Tukumietis Vilis, Vankina Elvira, Veldre Vilis un Ziņģis Emīlija. – Tepat var pieminēt arī savulaik populāro vēstures grāmatu autoru  Juškeviču Jāni, kuram vienu grāmatu gan aizliegums neskāra – monogrāfiju “Vecā Rīga”.

Protams, izņemt pilnīgi visus latviešu “pirmspadomju” autorus no aprites nebija iespējams. Vai, precīzāk, tas nebija izdarāms tajos nepilnajos 50 gados, ko vēsture bija atvēlējusi padomju varas valdīšanai Latvijā. Tomēr, jāatzīst, ka cenzoriem tomēr bija izdevies paveikt ļoti daudz. Vienus viņi bija no kultūras vēstures gandrīz izdzēsuši, otrus degradējuši tik ļoti, ka lasītājam viņi bija pārstājuši būt interesanti. Trešajiem aizlieguši atsevišķus darbus, kuros bija atklājuši ko zaimojošu. Un šajā sakarā piedāvāju vēl vienu sarakstu. Te savākti, manuprāt, interesantākie  šajā publikācijā vēl nepieminētie. Tos gan vēl pilnībā neaizliedza. Taču cipars aiz uzvārda norāda, cik reizes katru no viņiem šo rindiņu autors pamanījis aizliegumu sarakstā. Domāju grāmatu mīļotājiem arī šis saraksts varētu būt interesants. – Andersons Elita (1), Aspazija (1), Apsesdēls (1), Apsīšu Jēkabs (3), Āre Jānis (2), Ārends Pēteris (2), Āronu Matīss (4no6), Austriņš Antons(5), Baltpurviņš Augusts (2), Paulīna Bārda (1), Pauls Bērents (2), Bīlmanis Alfrēds (3), Birkerts Antons (1), Blaus Pēteris (4no5), Brikmanis Pēteris (2), Cekuls Jezups (1), Cināte Ausma (1), Cimze Aleksandrs (3), Čaks Aleksandrs (4), Dauge Aleksandrs (8), Dzeltiņš Voldemārs(4), Ģingulis Jānis (2), Goldmanis Jānis (2),Gulbis Ansis (9), Jansons Jānis Alberts (5),  Jurevičs Gustavs (1), Kaija Ivande (2), Kalnāre Ilze(1), Kalnietis Jānis (2), Krasnais Vilberts (5), Kaudzīte Matīss (4), Kaudzīte Reinis (1), Kraujiņš Kārlis (5), Mednis Jānis (6no9), Meijers Jānis (1), Merts K. (6), Mežsēts (3),  Neilands Austra (3), Neikens Juris (7), Ozoliņš Aleksandrs (2), Peniķis Mārtiņš (5), Birgers Jēkabs (6), Purapuķe Jānis (1), Rausiņš Augusts (4), Rudzītis Eduards (6), Ruņģis Andrejs (1), Rutku Tēvs (4), Sārts Jānis (4), Salna Ruta (3), Siliņš Jānis (4), Seskis Jānis (4), Sprūdžs Alberts (8), Steprmaņu Krustiņš (1), Stērste Elza (1), Straume Jānis (1), Students Kārlis (4), Sukurs Osvalds (3), Svenne Otto (5), Šterns Fricis (5), Tanks Marģers (1), Tirzmaliete  (8), Trasuns Francis (1), Užāns Pēteris (2), Valdess Rihards (4), Valdis (3), Valdmanis Jāzeps (1), Tīrumnieks Ervīns (3), Tīrulis Andrējs (2), Trota Magda (3), Tupiņš Artūrs (4), Upītis Kārlis (6), Veinbergs Fridrihs (2), Vējiņš Voldemārs (2), Zālīte Elīna (2), Zālite Pēteris (9), Zālītis Frīdis (15), Zālītis Atis (1), Zamaiča Lūcija (3), Zeltmatis (4), Ziemeļniece Vera (4).

*  *  *

Epiloga vietā.

Strādājot pie šī pētījuma, mēģināju aplēst, cik 50 padomju varas gados latviešu literatūra zaudējusi rakstnieku, publicistu un grāmatu sējumu? Atliekot malā tulkotos ārzemju rakstniekus, nepieskaroties latviešu autoriem, kuru darbības lauks bija garīgā literatūra, saskaitīju pāri par – pusotra simta literātu, kurus vara bija izdzēsusi no latviešu apziņas. Vēl, vairāk kā simts rakstnieku daiļrades aina ar cenzūras šķērēm šajā laikā bija mainīta un pielabota atbilstoši ideoloģiskajam pasūtījumam.

Protams, var teikt, ka daļa šo autoru laika gaitā tāpat būtu nogrimusi aizmirstībā. Vieni rakstījuši vairāk savam laikam un nākamām paaudzēm tie palika arvien mazāk interesanti. Dažiem citiem varbūt talanta bijis tā pamazāk, un arī literatūrā pastāv dabiskā izlase.

Bet tomēr šie autori tomēr piederēja mūsu tautai, bet viņu rakstītais bija daļa no latviešu kultūras. Šo kultūras daļu mēs pavisam reāli šobrīd esam pazaudējuši.

Padomju cenzūras pētnieks K.H. Bahrijevs, analizējot tās krievu kultūrai nodarīto zaudējumu, raksta[9]: “Visupirms, tautas kultūrai nav “svarīgākās” un “mazāk svarīgās” daļas. Visi tautieši savējiem ir vienlīdz vērtīgii. Kāds dzejnieks pat reiz teicis – bez manis tautai kaut kā pietrūks! Tāpēc, lai arī rakstošajai sabiedrības daļai nav nedz vairāk nedz arī mazāk tiesību kā citiem, katrai nācijai ir vitāli nepieciešams katrs rakstnieks, publicists, zinātnieks. Maldīgs ir uzskats, ka kāds var ar administratīvā kārtā nostādīt sevi pāri citiem. Nostādīt, lai visai tautai kā maziem bērniem mācītu atšķirt labu no ļauna. Šāda iedoma ir apvainojums, apvainojums visas tautas prāta spējām. Šādas domas liecina, ka šis cilvēks savai tautai netic. Un viņš ir pilnībā pelnījis, lai pārējie no viņa novērstos. – Bet katrs rakstīts vārds ir sargājams dārgakmens!”

Pēc tā vienīgi gribas jautāt – vai arī mēs, latvieši, esam gana darījuši, lai pēc politiskās neatkarības atgūšanas, atgūtu arī kulturālo? Pusi gadsimta, mūsu izpratne par latviskumu, mūsu pasaules redzējums, mūsu apziņa - tika dzēsta, graizīta un “pielabota” ar cenzora šķērēm. Tā rezultātā, ko tur kautrēties, - deformēta sabiedriskā doma, grauta izpratne par tautas, par savām saknēm, gandrīz zudusi nacionālā pašapziņa. Šādas izmaiņas pakļauto tautu kultūrvidē savulaik bija daļa no plāna.

Taču, vai tā tam vajadzētu palikt? Vai to vajadzētu pieņemt, kā neizbēgamību? Un ja nē, kā zaudēto atgūtu?

Un vēl par cenzūras lietderību!

Tā neapstrīdami ir iespaidīga svira ļaužu apziņas kontrolēšanai. Tā var daudz. Gadu desmitus tā spēj radīt ja ne laimes, tad vismaz piedienības ilūziju, pat visvairāk apspiesto ļaužu pūlī. Taču beigu beigās tā noteikti vēršas pret saviem radītājiem. – Cenzora darbs ir smags. Šim ierēdnim jālasa pilnīgi viss, sākot no laikraksta nosaukuma un beidzot ar bēru sludinājumu. Un lai arī kāds no cenzūras apoloģētiem 19.gs. vidū teica, ka tā ir iespēja šīs pasaules izglītotākiem un intelektuāli pārākiem ļaudīm celt sabiedrību līdz savam līmenim, parasti gudrie un radošie šī darba nealkst. Savukārt tie, kuri nāk viņu vietā, ar saviem pienākumiem parasti galā netiek. Viņi prot tikai aizliegt, jo tur daudz prāta nevajag. Viņi aizliedz visu, kas ir pārāks par viņu saprašanu, un tā “nolaiž” sabiedrību līdz savam līmenim. Vienlaikus, lai negrautu labklājības ilūziju, viņi apkaro jebkuru svaigu vēsmu, kura rodas uz vietas vai plūst pāri robežām. Un tā viņi veicina stagnāciju. Stagnāciju visā līdz kam viņi spēj aizsniegties. Bet stagnācijai par upuri kritusī zeme pārstāj attīstīties arī ekonomiski.  – Un tad iestājas krīze! Cilvēki cits pēc cita sāk novērsties no – “svētās, pareizās, varenās, cenzūras sargātās kopības”. Bet kurš par to uzzina beidzamais?– Ikviens vēl atceras, cik nožēlojami izskatījās pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs savā pēdējā, jau “atmodas laika” vizītē Rīgā. – Esplanādes laukumā viņš kliedza vietējo žurnālistu kamerās: “Nekur Jūs no padomju zemes neaiziesiet! Jums sirdsapziņa to neatļaus!” Un izskatījās, ka viņš tic saviem vārdiem. Vienīgais visā Esplanādes laukumā un varbūt arī visā valstī. Viņam kalpoja pati varenākā informācijas ģenerēšanas, kontroles un cenzūras sistēma cilvēces vēsturē. Bet tā viņu nebija padarījusi nedz gudrāku, nedz labāk informētu, nedz varenāku. Tā bija viņu darījusi aklu!

*

P.S. Lūdzu neuzskatīt šeit sniegto aizliegto autoru uzskaitījumu par pilnīgu. Te ir tikai tas, ko rakstītājam izdevies noskaidrot. Bet ar laiku noteikti nāks zināmi gan jauni avoti, gan jauni uzvārdi.

---

[1] LVA,270.f.,2.apr.,2.1., -149 lp.

[2] Žirkov. Istorija sovetskoi cenzuri- 2.nodaļa

[3] Arlen Blum “Sovetskaja cenzura epohi boļšova trora”.

[4] LVA,917.f.,1.c.apr.,3.1.,-42 lp.

[5] LVA,917.f.,1.c. apr.,9.1., -35 lp

[6] Štrāle Aina “Galvenās literatūras pārvaldes darbība Latvijā (1940.1941.g)” / Starptautiskā konference Vārda brīvība, cenzūra, bibliotēkās, Rīga 14.10.98.-17.10.98., konferences materiālu krājums. Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Bibliotekāru biedrības izdevums. – 66. lpp.

[7] LVA,917.f.,1.apr.,1.1., -36 lp.

[8] LVA,917.f.,1.apr.,1.1., -37 lp

[9] Bahrijev K.H. “Slovo o svobode slova”

Publicēts žurnālā „Karogs” 2008. gada Nr.10. 122-142.lpp.